Marsiešu hronikas

2001.gada decembris ZAĻAIS RīTS

Kad saule bija norietējusi, viņš apmetās ta­kas malā, pagatavoja sev vienkāršas vakari­ņas un, domīgi gremodams, klausījās uguns sprakstoņā. Šī diena neatšķīrās no trīsdesmit iepriekšējām: jau līdz ar ausmu viņš bija sā­cis rakt mazas, glītas bedrītes, iesējis tur sēklas, nesis ūdeni no spožajiem kanāliem. Tagad, juzdams svina smagumu visos locek­ļos, viņš gulēja un vēroja, kā tumsa debesīs pamazām nomaina krāsas.

Viņu sauca par Bendžaminu Driskolu, un viņš bija trīsdesmit vienu gadu vecs. Viņš vēlējās tikai vienu — redzēt, kā uz Marsa kuplo un zaļo koki, kā tie aug ar katru gadu lielāki un ražo gaisu, arvien vairāk gaisa; redzēt, kā tie atvēsina vasaras svelmē iztvīkušās pilsētas un aiztur ziemeļu vējus. Ko gan visu nespēj koki: tie piešķir dabai krāsu košumu, dod pavēni, briedina augļus un ļauj bērniem rotaļāties savā lapotnē —- šajā pasaulē, kur var kāpelēt un šūpoties; koks — tas ir vesels dabas brīnums, kas cil­vēku uztur un iepriecina. Bet pirmām kārtām tas dos svaigu gaisu plaušām un naktī, kad tu gulēsi baltos palagos, ar savu šalkoņu ie­aijās tevi miegā.

Viņš gulēja un klausījās, kā tumsā tītā zeme krāj spēkus, gaidīdama sauli un lietu, kas sen nebija lijis. Piespiedis tai ausi, viņš neskaidri saklausīja nākamības soļus un iz­tēlē skatīja, kā šodien iekaisītās sēklas pār­vēršas zaļos asnos un tiecas pret debesīm, kā raisās zars pēc zara, līdz Marss kļūst par zaļojošu mežu, zem augļu nastas līkstošu dārzu.

Agri no rīta, kad pirmie saules stari tikko skars kalnu krokas, viņš būs kājās, steigā apēdīs pēc dūmiem smaržojošas brokastis un, apdzēsis pēdējās ugunskura paliekas, ar so­mām plecos dosies ceļā, izraudzīs vietu, raks, kaisīs sēklas un dēstīs stādus, viegli tos pie­spiedīs, apkaisīs, tad, svilpodams un vērda­mies dzidrajās debesīs, kas, karstajam dien­vidum tuvojoties, kļūs arvien spožākas, do­sies tālāk.

— Tev vajag gaisa, — viņš teica savam nakts ugunskuram. Rūsganā, lēkājošā ugun­tiņa bija viņam biedra vietā, tā atbildot sprē­gāja, miegaini mirkšķināja savas liesmu acis un, blakus gulēdama, patīkami sildīja sānus aukstajā naktī. — Mums visiem vajag gaisa. Te, uz Marsa, tā nav daudz. Cilvēks tik ātri nogurst. Gluži tāpat, kā kaut kur augstu Dienvidamerikas Andos. Tu elpo, bet nevari vien diezgan ieelpot. Gaisa nepietiek.

Viņš aptaustīja savu krūšukurvi. Kā tas bija izpleties trīsdesmit dienu laikā! Lai spētu uzņemt vairāk gaisa, viņiem visiem vajadzēs trenēt plaušas. Vai arī stādīt vairāk koku.

— Un tāpēc es esmu šeit, — viņš noteica. Uguns nosprakšķēja. Skolā viņi bija mācī­jušies stāstiņu par Džoniju Abolsēklu, kas staigājis pa visu Ameriku, dēstīdams ābeles.

— Bet es daru vairāk. Es dēstu ozolus, gobas un kļavas, un dažnedažādus citādus kokus — apses, ciedrus, kastaņas. Viņš pūlējās sagā­dāt augļus vēderam, es ražoju gaisu plau­šām. Padomā, kas te būs skābekļa, kad šie koki kādu dienu izaugs lieli!

Viņš atcerējās savu ierašanos uz Marsa. Tāpat kā tūkstošiem citu, viņš bija norau- dzījies klusajā rītā un domājis: «Kā es te ie­dzīvošos? Ko darīšu? Vai atradīšu piemērotu darbu?»

Tad viņš bija noģībis.

Kāds pielika viņam pie deguna ožamā spirta pudelīti, un rīstīdamies viņš atguva sa­maņu.

— Gan viss būs labi, — sacīja ārsts.

— Kas ar mani notika?

— Te ir stipri retināts gaiss. Daži to nepa­nes. Man liekas, jums vajadzēs lidot atpakaļ uz Zemi.

— Nē! — Viņš piecēlās sēdus un tajā pašā mirklī juta, ka metas tumšs gar acīm un Marss zem viņa sāk griezties. Nāsis iepletis, viņš pavēlēja savām plaušām dzert tukšumu.

— Tas pāries. Man jāpaliek šeit!

Tie ļāva viņam gulēt un rīstīties kā zivij sausumā. Un viņš domāja: «Gaiss, gaiss, gaiss. Gaisa dēļ tie grib mani sūtīt atpakaļ.» Viņš pagrieza galvu, lai paskatītos uz Marsa kalniem un laukiem. Ieskatoties labāk, vi­ņam vispirms dūrās acīs tas, ka nekur nere­dzēja kokus, neviena paša koka — cik tālu vien skatiens spēja sniegt. Likās, it kā šī zeme būtu pati sevi nosodījusi — visapkārt melni, auglīgi lauki, bet tajos neaug ne zāles stiebriņš. «Gaiss,» viņš nodomāja, ar troksni vilkdams nāsīs šejienes trūcīgo elpojamo. Gaiss, gaiss. Ne kalnu virsotnēs, ne nogāzēs, pat strautiņu krastos neredzēja neviena koka, neviena zaļuma. Protams! Viņš juta, ka atbilde nerodas vis viņa prātā, bet gan plaušās un rīklē. Šī doma bija kā tīra skā­bekļa dvesma, tā viņu spārnoja. Koki un zāle. Viņš paraudzījās uz savām rokām un pagro­zīja tās. Viņš dēstīs kokus un zāli. Tas būs viņa uzdevums — cīnīties tieši pret to, kas varētu piespiest viņu doties atpakaļ. Viņš pieteiks Marsam karu — dārzkopības karu. Visapkārt gulēja senā augsne, kuras augu valsts aiz liela vecuma bija aizgājusi bojā. Bet ja nu izmēģinātu jaunas šķirnes? Kokus, kādi aug uz Zemes — milzu mimozas un sēru vīto­lus, magnolijas un varenos eikaliptus. Un tālāk? Vai gan varēja paredzēt, kādas mine­rālu bagātības slēpa šī neskartā zeme, jo se­nās papardes, puķes, krūmi un koki bija iz­nīkuši.

— Laidiet mani! — viņš kliedza. — Man jāsatiek Koordinators!

Veselu rīta cēlienu viņi abi bija runājuši par visu, kas aug un zaļo. Paies mēneši, var­būt pat gadi, pirms te varēs sākt plānveidīgu apzaļumošanu. Līdz šim saldētus augļus un saknes piegādāja no Zemes lidojošās lās­tekās, un šeit tikai pāris entuziastu nodarbo­jās ar hidrokultūrām.

— Pagaidām, —sacīja Koordinators, — da­riet, cik varat. Mēs mēģināsim dabūt kaut nedaudz sēklu un darba rīku. Raķetēs tagad maz vietas. Tā kā šīs pirmās ir raktuvju pil­sētas, tad baidos, ka jūsu apzaļumošanas plānus te neatbalstīs …

— Bet jūs atļausiet man ar to nodarboties?

Viņam atļāva. Iedeva arī motociklu, kura

bagažnieks bija piepakots ar audzelīgām sēklām un stādiem. Motociklu viņš bija atstā­jis tuksnesīgajā ielejā un tālāk devās kājām.

Bija jau pagājušas trīsdesmit dienas, bet viņš ne reizi nepaskatījās atpakaļ. Skatīties atpakaļ nozīmētu zaudēt drosmi. Valdīja ār­kārtīgs sausums; maz ticams, ka sēklas būtu uzdīgušas. Varbūt viss šis pasākums bija bez­cerīgs, varbūt viņš četras nedēļas veltīgi lo­cījies un racis. Viņš raudzījās tikai uz priekšu un devās tālāk pa plašo, lēzeno, sau­les apspīdēto ieleju, projām no Pirmās pilsē­tas. Viņš gaidīja lietu.

Pār izžuvušajiem kalniem biezēja mākoņi, un viņš ciešāk savilka segu ap pleciem. Marss bija tikpat neaprēķināms kā laiks. Pār svelmē iztvīkušajiem kalniem nolaidās vēsa nakts, un viņš domāja par tumšo, trekno

zemi, kas tik melna un spīdīga, ka šķita — tūlīt sāks kustēties saujā, par lekno augsni, kurā varētu augt milzīgas pupas, tik lielas, ka zeme nodimdētu, kad tās kristu no pāksts.

Ugunskurs miegaini izplēnēja pelnos. Gaisu sadrebināja it kā tāla ratu dārdoņa. Pērkons. Pēkšņi iesmaržojās pēc valgmes. «Šonakt,» viņš nodomāja un izstiepa roku, pārbaudīdams, vai jau nelīst. «Šonakt.»

Viņš pamodās, kad kaut kas nopakšķēja viņam uz pieres.

Lāse pār degunu ritēja mutē. Otrs piliens trāpīja acī, apmiglodams skatienu. Trešais ķēra zodu.

Lietus.

Mikls, maigs un glāstošs tas mirdzināja no debesīm — brīnumains eliksīrs ar burvības, zvaigžņu un gaisa garšu; tas nesa sev līdzi pelēcīgus putekļus un kusa uz mēles kā vecs, labs heress.

Lietus.

Viņš uzslējās sēdus. Sega noslīdēja, un uz viņa zilā kokvilnas krekla lietus atstāja mel­nus punktus; pilieni kļuva rupjāki. Likās, it kā virs ugunskura dejotu kāds neredzams dzīvnieks, pamazām to apdzēsdams, līdz tas spēja tikai dusmīgi dūmot. Lija lietus. Lie­lais, melnais debesu vāks salūza sešās blāvi zilās lauskās un gāzās lejup. Viņš redzēja desmitiem miljardu lietus kristālu, kas it kā sastinga kritienā, lai zibens uzliesmojums tos nofotografētu. Pēc tam atkal tumsa un lietus.

Viņš bijā izmircis līdz ādai, taču pavērsa seju pret lietu, ļaudams lāsēm kapāt plak­stus, un smējās. Viņš plaukšķināja rokas, piecēlās kājās un apstaigāja savu mazo no­melni, lai gan pulkstenis bija viens naktī.

Lietus gāza veselas divas stundas, tad pār­stāja. Debesīs iznira tīri nomazgātās zvaig­znes un spīdēja tik spoži kā vēl nekad.

Izvilcis no sava celofāna maisa sausas drē­bes, Bendžamins Driskols pārģērbās, nolikās gulēt un laimīgs aizmiga.

Aiz kalniem lēni ausa saule. Tās stari klu­sām piezagās zemei un pamodināja misteru Driskolu.

Viņš vēl brīdi palika guļam. Veselu garu, karstu mēnesi viņš bija strādājis un gaidījis un tagad piecēlies beidzot pagriezās un pa­raudzījās atpakaļ uz to pusi, no kuras bija nācis.

Rīts bija zaļš.

Cik tālu vien varēja redzēt, pret debesīm stiepās koki. Ne viens vai divi, ne desmiti, bet visi tie tūkstoši, kurus viņš bija iesējis un iestādījis. Tie nebija mazi kociņi vai pir­mie vārgie dzinumi, nē, tie bija lieli, milzīgi koki desmit vīru augumā, zaļi jo zaļi, milzīgi un spēcīgi, un kupli, koki, kuru lapas laistī­jās kā metāls un šalca vējā, koki, kuru rin­das aizstiepās pāri kalniem, citronkoki, lie­pas, sarkankoki, mimozas un ozoli, gobas un apses, ķirši, kļavas, pīlādži, ābeles, apelsīnu koki, eikalipti. Tos visus bija pamodinājis raženais lietus, barojusi svešā, brīnumainā zeme, un viņa acu priekšā tie turpināja dzīt jaunus zarus, riest jaunus pumpurus.

— Neticami! — misters Bendžamins Driskols iesaucās.

Bet ieleja un rīts bija zaļi.

Un gaiss!

Kā nepārtraukta straume, kā kalnu strauts ap viņu plūda dzīvinošais gaiss — skābeklis, kuru izelpoja zaļie koki. Varēja pat saska­tīt, kā tas vēlās lieliem, mirdzošiem viļņiem. Skābeklis, svaigs, tīrs, zaļš, vēss skābeklis, kas pārvērta šo ieleju upes deltā. Vēl mirk­lis un pilsētā atdarīsies durvis, ļaudis steig­sies pretim šim jaunajam brīnumam, ostīs, ievilks dziļi jo dziļi, vaigi sārtosies, nāsis drebēs, plaušas atdzīvosies, sirdis pukstēs straujāk, un pagurušās kājas cilāsies dejā.

Misters Bendžamins Driskols ar pilnu krūti ieelpoja zaļo veldzi un noģība.

Pirms viņš pamodās, pretim spožajai saulei slējās vēl pieci tūkstoši jaunu koku.