2005. gada novembris VĒROTĀJI

Tajā vakarā visi iznāca no savām mājām un vērās debesīs. Pametuši vakariņas, pārtrau­kuši trauku mazgāšanu vai pošanos uz kino, viņi iznāca uz saviem nu jau apbružātajiem lieveņiem un skatījās uz zaļo zvaigzni Zemi. Viņi darīja to gandrīz neapzināti, nespēdami īsti aptvert jauno ziņu, ko tikko bija dzirdē­juši pa radio. Vai šī zaļā uguntiņa tiešām būtu Zeme, uz kuras gaidāms karš un kur at­radās simtiem tūkstošiem māšu un vecmā­miņu, tēvu un brāļu, krustmāšu, tēvoču un māsīcu? Viņi stāvēja uz lieveņiem, cenzda­mies piespiest sevi ticēt Zemes esamībai. Tā­pat kā reiz — gluži pretēji — bija mēģinā­juši piespiest sevi ticēt, ka eksistē Marss. Zeme, kuru viņi bija pametuši pirms trim, četriem gadiem, tikpat labi varēja būt arī mirusi. Attālums nomierināja dvēseli, septiņ­desmit miljoni jūdžu remdēja šķiršanās sā­pes, iemidzināja atmiņu, lika aizmirst cilvē­kus uz Zemes, pārvilka svītru pagātnei un ļāva šejieniešiem dzīvot bez rūpēm un rai­zēm. Bet šovakar Zeme šķita atkal dzīva, ap­dzīvota un viņi atcerējās un pieminēja ne­skaitāmus tuviniekus. Diez, ko uz Zemes pat­laban dara tāds un tāds? Nez, kā klājas tam un tam? Cilvēki, stāvēdami uz lieveņiem, iesāņus jautājoši uzlūkoja cits citu.

Ap deviņiem vakarā Zeme it kā eksplo­dēja, uzliesmoja, aizdegās.

Cilvēki uz lieveņiem izstiepa rokas, it kā gribēdami apdzēst liesmas.

Viņi gaidīja.

Ap pusnakti uguns jūra apdzisa. Zeme vēl arvien atradās savā vietā. Kā rudenīga vēsma lieveņiem pāršalca atvieglojuma no­pūta.

— Sen, kopš neesam neko dzirdējuši par Hariju.

— Droši vien sveiks un vesels.

— Vajadzētu uzrakstīt kādu rindiņu mātei.

— Viņai nekas nekait.

— Tu esi pārliecināts?

— Nu, neraizējies.

— Vai tu tiešām domā, ka viņai klājas labi?

— Kā gan citādi. Bet tagad ejam gulēt.

Taču neviens nekustējās. Naksnīgajos dār­zos iznesa atdzisušās vakariņas, uzklāja sa­liekamos galdiņus, un cilvēki negribīgi knā­bāja ēdienu līdz diviem no rīta, kad gaismas radio atnesa ziņu no Zemes. Kā tāli jāņtār­piņi iekvēlojās spēcīgie Morzes raksta uz­liesmojumi.

ATOMBUMBU _NOLIKTAVAS EKSPLO­ZIJA GĀJIS BOJA AUSTRALIJAS KONTINENTS. LOSANDZELOSU UN LONDONU BOMBARDĒ. KARŠ. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS.

Viņi piecēlās no galdiem.

BRAUCIET MĀJĀS. BRAUCIET MAJAS. BRAUCIET MAJAS.

— Vai tu šogad esi kaut ko dzirdējis par savu brāli Tedu?

— It kā tu nezinātu. Ja reiz pastmarka vēstulei uz Zemi maksā piecus dolārus, tad vis bieži nerakstīsi.

BRAUCIET MAJAS.

— Esmu nobažījies par Džeinu. Tu taču atceries Džeinu, manu jaunāko māšeli?

BRAUCIET MAJAS.

Bija drēgns rīts, un pulkstenis rādīja trešo stundu, kad ceļojuma piederumu veikala īpašnieks paskatījās ārā. No ielas viņa gala tuvojās liels ļaužu bars.

— Es, it kā zinādams, nemaz neslēdzu ciet. Ko jums piedāvāt, mister?

Gaismai austot, visi čemodāni bija izpār- doti.

Загрузка...