Marsiešu hronikas

2000. gada marts NODOKĻU MAKSATAJS

Viņš gribēja raķetē doties uz Marsu. Agri no rīta viņš ieradās kosmodromā un caur stiepļu žogu sauca formās tērptajiem vīriem, ka gribot doties uz Marsu. Viņš maksājot no­dokļus, viņu saucot par Pričardu, un viņam esot tiesības doties uz Marsu. Vai viņš ne­esot dzimis šeit, Ohaio? Un vai viņš esot bi­jis slikts pilsonis? Tad kāpēc viņu neņemot līdzi uz Marsu? Viņš kratīja dūres un klie­dza, ka gribot tikt projām no Zemes, katrs, kam vēl cik necik prāta, gribot tikt no tās projām. Vēlākais pēc diviem gadiem uz Ze­mes būšot liels atomkarš, un viņš negribot būt šeit, kad tas sākšoties. Viņš un tūksto­šiem citu, kas vēl neesot prātu izkūkojuši, braukšot uz Marsu. Tur neesot nekādu šaubu. Jācenšoties taču tikt tālāk no kariem un cen­zūras, no birokrātijas un karaklausības, no valdības, kas pakļāvusi sev visu pēdējo, pat zinātni un mākslu! Lai viņi paturot Zemi. Viņš esot ar mieru atdot savu labo roku, sirdi un galvu, lai tiktu uz Marsu! Ko vaja­got darīt, kādus papīrus parakstīt, kāda pazī­šanās esot nepieciešama, lai iekļūtu raķetē?

Tie, kas bija stiepļu žoga otrā pusē, tikai ņirgājās par viņu. Viņš taču nemaz negribot lidot uz Marsu, tie teica. Vai tad viņš nezi­not, ka Pirmā un Otrā ekspedīcija esot gā­jušas bojā, pazudušas bez vēsts, ka to dalīb­nieki droši vien vairs neesot starp dzīva­jiem?

Bet viņš, turēdamies pie stiepļu žoga, pa­lika pie sava: to taču nevarot pierādīt, ne­viens neko skaidri nezinot. Varbūt tur piens un medus tekot, un kapteinim Jorkam un kapteinim Viljamsam nenākot ne prātā lidot atpakaļ. Vai viņi beidzot atvēršot vārtus un ļaušot viņam kāpt raķetē kopā ar Trešo ekspedīciju, vai arī viņam pašam vajadzēšot ielauzties?

Tie ieteica viņam turēt muti.

Viņš redzēja, ka ekspedīcijas dalībnieki dodas uz raķeti.

— Pagaidiet mani! — viņš kliedza. — Ne­pametiet mani uz šīs briesmīgās Zemes, man jātiek projām, drīz te sāksies atomkarš! Ne­pametiet mani uz Zemes!

Viņu aizvilka projām ar varu. Aizcirtās policijas automašīnas durvis, un rīta agrumā viņu aizveda. Seju viņš bija piespiedis paka­ļējam logam, un, pirms mašīna taurēdama paguva pazust aiz kalna muguras, viņš re­dzēja sārto uzliesmojumu, dzirdēja vareno rēkoņu, sajuta spēcīgo satricinājumu, kad sudrabotā raķete uzšāvās gaisā, pamezdama viņu te — ne ar ko neievērojamā pirmdienas rītā uz šīs neievērojamās planētas Zemes.