Marsiešu hronikas

2001. gada augusts IECEĻOTĀJI

Zemes iedzīvotāji devās uz Marsu.

Viņi devās turp tāpēc, ka baidījās no kaut kā, vai arī tāpēc, ka ne no kā nebaidījās; tā­pēc, ka bija laimīgi, vai tāpēc, ka bija nelai­mīgi; tāpēc, ka viņos mājoja ceļotāju gars, vai arī tāpēc, ka viņiem tāda trūka. Katram bija savi iemesli. Viņi pameta apnikušas sie­vas, apnikušu darbu vai apnikušas pilsētas; viņi devās prom, lai kaut ko atrastu, kaut ko pamestu, kaut ko iegūtu, lai kaut ko celtu dienas gaismā, kaut ko apraktu vai kaut ko aizmirstu. Viņi ieradās uz Marsa, lolodami mazus vai lielus sapņus, vai arī pavisam bez tiem. Bet daudzās pilsētās rēgojās četikrā­saini plakāti, uz kuriem norādīja pavēlošs pirksts: «Tevi gaida darbs kosmosā — dodies uz Marsu!» Un cilvēki pieteicās, sākumā gan nedaudzi — tikai pāris desmiti, jo vairums ļaužu jau pirms pacelšanās kosmosā izjūt šo lielo sāpi. Šo slimību, ko sauc par Vientulību, jo, redzot, ka tava dzimtā pilsēta saraujas dūres, pēc tam citrona un beidzot kniepada­tas galviņas lielumā, lai drīz pavisam izzustu raķetes ugunīgajos mutuļos, tu jūties tā, it kā nekad nebūtu dzimis un nekādas pilsētas ne­būtu bijis, un tu esi kaut kur nebūtībā, kur nav nekā pazīstama — visapkārt izplatījums un blakus sveši cilvēki. Un kad Ilinoisas, Aiovas, Misuri vai Montānas štats pazūd mā­koņu jūrā, kad Savienotās Valstis pārvēršas par miglā tītu salu un visa planēta kļūst lī­dzīga dubļainai, prom lidojošai beisbola bumbai, tad tu gluži viens klīsti debesu pļa­vās, dodamies uz vietu, par kuru tev nav ne mazākā priekšstata.

Tāpēc nav ko brīnīties, ja sākumā gribē­tāju nebija daudz. Taču pārceļotāju skaits auga proporcionāli to zemiešu skaitam, kas jau bija uz Marsa. Vairumā arī savs mierinā­jums. Bet pirmajiem Vientuļniekiem vaja­dzēja tikt galā pašiem …