Marsiešu hronikas

gada aprīlis TREŠĀ EKSPEDĪCIJA

Kuģis iznira no izplatījuma. Tas pameta aiz sevis zvaigznes un reibinošus ātrumus, vi­zošu kustību un mēmas kosmosa dzīles. Tas bija gluži jauns kuģis, liesmojošs un ver- smīgs, tā dzīslās ritēja uguns, metāla šūnās mita cilvēki, tas lidoja bez mazākā trokšņa. Tajā bija septiņpadsmit vīru, kapteini ieskai­tot. Ohaio kosmodromā vesels pūlis pavadī­tāju bija aurojuši un vicinājuši pret sauli paceltās rokas, tad aiz raķetes uzplauka mil­zīgs, daudzkrāsains liesmu zieds, un Trešā ekspedīcija aiztrauca kosmosā — ceļojumā uz Marsu.

Tagad kuģis ar milzīgu precizitāti samazi­nāja ātrumu Marsa atmosfēras augšējos slā­ņos. Tas vēl arvien iemiesoja sevī skaistumu un spēku. Kā teiksmains jūras briesmonis tas bija peldējis izplatījuma naksnīgajās dzīlēs, lidojis garām vecu vecajam mēnesim un me­ties arvien jaunos nebūtības bezdibeņos. Vīri, kas tajā atradās, bija svaidīti, mētāti, dauzīti, visi pa kārtai izslimojuši un atkal atveseļojušies. Viens bija ceļā miris, bet

pārējie sešpadsmit tagad, piespieduši sejas pie bieza stikla iluminatoriem, ar mirdzošām acīm vēroja, kā zem viņiem pamazām izaug Marss.

— Marss! — iekliedzās stūrmanis Lustigs.

— Vecais labais Marss! — piebalsoja arheologs Semjuels Hinkstons.

— Vareni, — norūca kapteinis Džons Bleks.

Raķete nolaidās zaļā pļaviņā. Turpat ne­tālu stāvēja metālā atlieta brieža statuja. Mazliet tālāk saulē snauda augsta, brūna, ka­ralienes Viktorijas laika stilā celta māja ar dažnedažādiem izrotājumiem un zila, sārta, dzeltena un zaļa stikla logiem. Uz terases auga spurainas ģerānijas, un vieglajā vēsmā šurpu turpu šūpojās pie lieveņa griestiem piekārtas vecas šūpoles. Māju rotāja tornī- tis ar rombveida spoguļstikla logiem un konisku jumtu. Pa logu varēja redzēt pulti, uz kuras gulēja atšķirtas notis ar uzrakstu «Skaistā Ohaio».

Visapkārt raķetei pletās maza pilsētiņa, kas klusa un zaļa snauda Marsa pavasara saulē. Tur bija gan baltas, gan sarkanas ķieģeļu mājas, vējā locījās slaidas gobas, kuplas kļavas un kastaņi. Starp tiem augšup tiecās baznīcu torņu smailes ar klusējošiem zeltītiem zvaniem.

Vīri to visu ieraudzīja pa raķetes ilumi­natoriem.

Viņi saskatījās, tad no jauna vērās ārā. Katrs centās pietverties kaimiņam pie elkoņa, it kā pēkšņi būtu aptrūcis gaisa. Viņu sejas kļuva bālas.

— Pie joda, — čukstēja Lustigs, ar nejū­tīgiem pirkstiem berzdams seju. — Pie joda!

— Neticami, — noteica Semjuels Hink- stons.

— Ak dievs, — izdvesa kapteinis Džons Bleks.

Ķīmiķis ziņoja: — Atmosfēra retināta. Bet skābekļa pietiek. Briesmas nedraud.

— Tātad varam izkāpt, — sacīja Lustigs.

— Pagaidiet, — kapteinis Džons Bleks viņu pārtrauca. — Vispirms jānoskaidro, kas tas ir, ko mēs te redzam.

— Tā ir maza pilsētiņa ar retinātu, tomēr elpojamu gaisu, ser.

— Gluži tāda pati, kādas ir uz Zemes, — sacīja arheologs Hinkstons. — Neticami, to­mēr fakts.

Kapteinis Džons Bleks rāmi viņā nolūko­jās. — Vai jūs domājat, Hinkston, ka civi­lizācija uz divām planētām var attīstīties vie­nādos tempos un vienā virzienā?

— Es nekad nebūtu tam ticējis, ser.

Kapteinis Bleks stāvēja pie iluminatora.

— Paskatieties uz šīm ģerānijām! Jauna, uz­labota šķirne. Uz Zemes tā pazīstama tikai piecdesmit gadus. Un tagad padomājiet, cik daudzi tūkstoši gadu nepieciešami, lai izvei­dotos jauns augs. Un vai jums liekas lo­ģiski tas, ka marsiešiem ir, pirmkārt — spo­guļstikla logi, otrkārt — kupolveida tornīši, treškārt — šūpoles uz lieveņa, ceturtkārt —• instruments, kas izskatās pēc klavierēm un droši vien ir klavieres, un, piektkārt — paska­tieties uzmanīgi tālskatī, — ka marsiešu kom­ponists dīvainā kārtā nosaucis savu skaņ­darbu par «Skaisto Ohaio». Tātad arī uz Marsa ir Ohaio upe!

— Tas, protams, ir kapteinis Viljamss, — iesaucās Hinkstons.

— Ko?

— Te bijis kapteinis Viljamss ar savu trīs vīru komandu. Vai arī Nataniels Jorks ar biedru. Vienīgi tā to var izskaidrot!

— Tā itin neko nevar izskaidrot. Cik mums zināms, tad Jorka kuģis eksplodēja tajā pašā dienā, kad sasniedza Marsu, un kā Jorks, tā viņa biedrs gājuši bojā. Kas attie­cas uz Viljamsu un viņa trīs vīru komandu, tad viņi līdz ar visu kuģi uzsprāga gaisā otrā dienā pēc nolaišanās. Vismaz tajā laikā pār­stāja darboties viņu radio, un, ja viņi būtu dzīvi, viņi būtu mēģinājuši nodibināt ar mums sakarus. Bez tam Jorka ekspedīcija te ieradās tikai pirms gada un Viljamss ar saviem vī­riem — pagājušā gada augustā. Pieņemsim, ka viņi palikuši dzīvi. Bet vai gan iespējams, pat ar ģeniālo marsiešu palīdzību, tik īsā laikā uzcelt tādu pilsētu kā šī un likt tai novecot? Paskatieties apkārt: tas viss te stāv jau savus septiņdesmit gadus. Paskatieties uz lieveņa margām, uz kokiem — tie taču ir simtga­dīgi! Nē, tas nav ne Jorka, ne Viljamsa darbs. Te slēpjas kaut kas cits. Un tas mani biedē. Es neatstāšu kuģi, pirms nebūšu visu noskaidrojis.

—• Bez tam, — teica Lustigs, piekrītoši mādams ar galvu, — kā Jorks, tā Viljamss nosēdās Marsa pretējā pusē. Tieši tāpēc mēs izvēlējāmies šo pusi.

— Pilnīgi pareizi. Mums bija pavēle no­sēsties tālāk no tā rajona, lai, gadījumā, ja Viljamsu un Jorku būtu nogalinājušas nai­dīgas marsiešu ciltis, novērstu nelaimes at­kārtošanos. Te nu mēs esam, un, cik mums zināms, ne Viljamss, ne Jorks savu kāju te nav spēruši.

— Pie joda, — sacīja Hinkstons. — Es drīzāk gribu nokļūt šajā pilsētā, ja jūs man atļausiet, ser. Iespējams taču, ka uz visām mūsu Saules sistēmas planētām domāšanas un civilizācijas attīstības gaita bijusi līdzīga. Varbūt mēs esam uz mūsu ēras lielākā psi­holoģiskā un filozofiskā atklājuma sliekšņa!

— Es ieteiktu mazliet nogaidīt, — kap­teinis Džons Bleks atbildēja.

— Bet, ser, varbūt esam sastapušies ar pa­rādību, kas pirmo reizi neapgāžami pierādīs dieva esamību.

— Ir pietiekami daudz ticīgo, kam šāds pierādījums nav vajadzīgs, mister Hinkston.

— Es esmu viens no tiem, ser. Bet šāda pilsēta nevarēja rasties bez dieva līdzdalī­bas. Šī precīzā līdzība! Mani tas viss ir tā ap­mulsinājis, ka pats nezinu — smieties vai raudāt.

— Tad nedariet ne vienu, ne otru, līdz uz­zināsim, kas mums draud.

— Kas mums draud? — Lustigs viņu pār­trauca. — Nekas mums nedraud, kaptein. Tā ir klusa, jauka, zaļa pilsētiņa un ļoti līdzīga tam nostūrim, kurā esmu dzimis. Man tā patīk.

— Kad jūs esat dzimis, Lustig?

— Tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā, ser.

— Un jūs, Hinkston?

— Tūkstoš deviņi simti piecdesmit piek­tajā, ser. Grinelā, Aiovas štatā. Un te izska­tās kā mājās.

— Hinkston un Lustig, es varētu būt jūsu abu tēvs. Man ir tieši astoņdesmit. Esmu dzi­mis tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā Ilinoisā un, pateicoties dieva žēlastībai un zi­nātnei, kas pēdējo piecdesmit gadu laikā tikusi tik tālu, ka var vismaz dažus večus pa­darīt atkal jaunus, es šodien esmu uz Marsa un jūtos tikpat žirgts kā jūs, taču daudzkārt piesardzīgāks. Šī pilsētiņa izskatās rāma un mierīga un tik līdzīga Grīnblafai Ilinoisā, ka man kļūst baigi. Līdzība ir pārāk liela. — Viņš pagriezās pret radistu. — Nodibiniet sakarus ar Zemi. Ziņojiet, ka esam nolaidu­šies. Vairāk neko. Sakiet, ka sīkāks ziņojums sekos rīt.

— Klausos, ser.

Kapteinis Bleks raudzījās ārā pa raķetes iluminatoru; viņam bija astoņdesmit gadu, bet, spriežot pēc sejas, neviens viņam nedotu vairāk par četrdesmit.

— Mēs darīsim tā, Lustig. Jūs, es un Hinkstons kopīgi apskatīsim pilsētu. Pārējie lai paliek raķetē. Ja ar mums kaut kas no­tiktu, viņi pagūs aizlaisties. Labāk pazaudēt trīs vīrus nekā visu komandu. Ja atgadītos kāda nelaime, mūsu ekipāža var brīdināt nākamo raķeti. Tai, liekas, jāstartē ap ziem­svētkiem kapteiņa Vaildera vadībā. Ja Marss sagaida mūs naidīgi, nākamajai raķetei jābūt attiecīgi apbruņotai.

-— Mēs jau arī neesam tukšā. Te taču ve­sels arsenāls.

— Tad lai vīri tur ieročus gatavībā. Lus­tig, Hinkston! Ejam!

Visi trīs kopīgi devās uz izeju.

Bija skaista pavasara diena. Ziedošās ābeles zarā nenoguris dziedāja sarkankrūtī­tis. Kad vējš noglāstīja zaļos zarus, lejup lidoja ziedlapu sniegs un gaisā pacēlās smaržu mākonis. Kaut kur pilsētā skanēja klavieres, maiga melodija kā ieaijādama te uzviļņoja skaļāk, te atkal izdzisa. Tā bija dziesma «Skaistais sapņotājs». Kaut kur citur vecs, aizsmacis gramofons sīca Harija Lodera iedziedāto «Klaiņojot mijkrēslī».

Izkāpuši no raķetes, vīri apstājās. Viņi al­katīgi rija retināto gaisu un kustējās lēnām, taupīdami spēkus.

Gramofons jau spēlēja citu plati:

Es ilgojos jūnija nakts Un mēnesnīcas, un tevis …

Lustigs sāka drebēt, Semjuels Hinkstons arī.

Debesis bija dzidras un rāmas, kaut kur gravā koku paēnā čaloja strauts. Ratus dār­dinādams, aizrikšoja zirgs.

— Ser, — Semjuels Hinkstons sacīja,

— esmu pārliecināts, esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka ceļojumi uz Marsu sākušies jau pirms pirmā pasaules kara.

— Nē.

— Bet kā gan citādi varēja rasties šīs mā­jas, šis metāla briedis, klavieres un mūzika? — Hinkstons satvēra kapteiņa elkoni un parau­dzījās viņam sejā, it kā gribētu pārliecināt.

— Ir taču iespējams, ka jau tūkstoš deviņi simti piektajā gadā ļaudis ienīduši karu, sle­peni vienojušies ar zinātniekiem, uzbūvējuši raķeti un atlidojuši uz Marsu …

— Nevar būt, Hinkston.

— Kāpēc gan ne? Tūkstoš deviņi simti piektajā gadā pasaule bija citāda; toreiz būtu bijis daudz vieglāk to noslēpt.

— Tik sarežģītu ierīci kā raķete? Nē, to nav iespējams noslēpt.

— Un viņi ieradās šeit, un dabiski, ka mā­jas, kuras viņi uzcēla, bija tādas pašas kā mājas uz Zemes, jo viņi taču atveda līdzi savu kultūru.

— Un viņi te dzīvojuši visus šos gadus? — jautāja kapteinis.

— Jā. Dzīvojuši mierā un klusumā. Var­būt viņi pēc tam vēl kādas reizes aizlidoja uz Zemi un atveda tikdaudz cilvēku, lai ras­tos viena maza pilsētiņa, bet pēc tam pār­trauca lidojumus, baidīdamies, ka par to uz­zinās citi. Tāpēc šī pilsētiņa izskatās tik vec­modīga. Es šeit nespēju saskatīt neko, kas būtu radies vēlāk par tūkstoš deviņi simti divdesmit septīto gadu. Bet iespējams, ser, ka lidojumi kosmosā sākušies daudz agrāk, nekā mēs domājam. Varbūt pirms daudziem gadu simteņiem no kāda attāla Zemes no­stūra neliela ļaužu grupiņa aizlidojusi uz Marsu, bet viņi pratuši glabāt šo noslēpumu un tikai retumis apciemojuši Zemi.

— Izklausās gandrīz ticami.

— Citādi nemaz nevar būt. Pierādījums ir te, mūsu acu priekšā, mums tikai jāatrod daži cilvēki, kas to apliecinātu.

Biezā, zaļā zāle darīja viņu soļus nedzir­damus. Tā bija tikko pļauta un smaržīga. Pats pret savu gribu kapteinis Džons Bleks juta, ka viņu pārņem dziļš miers. Trīsdesmit gadus viņš nebija bijis tādā mazā pilsētiņā, un pavasarīgā bišu sanoņa gaisā nomieri­nāja un iežūžoja viņu, dabas spirgtums at­veldzēja dvēseli.

Viņi uzkāpa uz lieveņa. Soļu troksnis dobji atbalsojās uz dēļu grīdas, kad viņi de­vās uz stiepļu pinuma durvīm. Iekšpusē va­rēja saskatīt pērlīšu aizkaru, kas aizsedza ieeju priekšnamā, pie griestiem karājās kris­tāla lustra, pie sienas virs ērta klubkrēsla — Maksfīlda Pariša glezna. Gaisā bija jūtama vecuma, bēniņu un mājīguma smarža. Varēja dzirdēt, kā limonādes karafē viegli šķind ledus gabaliņi. Virtuvē, kas atradās kaut kur mājas otrā galā, kāds rosījās, gatavodams aukstas pusdienas, jo diena bija tveicīga. Smalka, mīlīga sievietes balss dungoja kādu melodiju.

Kapteinis Džons Bleks piezvanīja.

Pa koridoru tuvojās viegli, klusi soļi, un viņu priekšā stāvēja gadus četrdesmit veca sieviete ar laipnu seju; mugurā viņai bija tērps, kādus valkāja apmēram tūkstoš deviņi simti devītajā gadā.

— Ar ko varu jums pakalpot? — viņa jau­tāja.

— Lūdzu, piedodiet, — kapteinis Bleks ne­droši iesāka. — Mēs meklējam… Tas ir, vai jūs nevarētu… — Viņš apklusa. Viņas tum­šās acis raudzījās jautājoši.

— Ja jūs gribat kaut ko pārdot… — viņa iesāka.

— Nē, nē, lūdzu, pagaidiet! — viņš iesau­cās. — Kas šī ir par pilsētu?

Viņa nopētīja viņu no galvas līdz kājām. — Kā jūs to domājat — kas par pilsētu? Kā gan var atrasties pilsētā un nezināt, kā to sauc?

Kapteinis izskatījās tā, it kā viņam gri­bētos apsēsties ēnā zem ābeles. — Mēs ne­esam šejienieši. Mēs vēlētos zināt, kā te ra­dusies šī pilsēta un kā jūs te nokļuvāt.

— Vai jūs skaitāt iedzīvotājus?

— Nē.

— Visiem zināms, ka šī pilsēta celta tūk­stoš astoņi simti sešdesmit astotajā gadā, — viņa sacīja. — Vai gribat mani izjokot?

— Nē, nē, ko jūs! — iesaucās kapteinis. — Mēs esam no Zemes.

— Jūs gribat teikt — no pazemes? — viņa brīnījās.

— Nē, mēs raķetē atlidojām no trešās pla­nētas, no Zemes. Un esam nosēdušies šeit uz ceturtās planētas, uz Marsa …

— Jūs atrodaties Grīnblafā, Ilinoisas štatā, — sieviete pacietīgi, it kā runādama ar bērnu, skaidroja. — Šis ir Amerikas konti­nents, ko apskalo Atlantijas un Klusais okeāns, tas atrodas pasaulē, kuru mēdz dēvēt arī par Zemi. Un tagad ejiet. Visu labu.

Ļāvusi pērlīšu portjerai izslīdēt caur pirk­stiem, viņa aiztipināja pa koridoru.

Trīs vīri saskatījās.

— Atlauzīsim durvis, — Lustigs sacīja.

— Nedrīkst. Šī ir privāta māja. Pasarg dievs!

Viņi apsēdās uz lieveņa pakāpieniem.

— Vai jums, Hinkston, nav ienācis prātā, ka mēs kaut kādā neizprotamā veidā būsim novirzījušies no kursa un nejauši nokļuvuši atpakaļ uz Zemes?

— Kā gan tas būtu iespējams?

— Nezinu, neko nesaprotu. Ak dievs, ļau­jiet man padomāt.

— Mēs taču sekojām katrai nobrauktajai jūdzei, — Hinkstons teica. — Mūsu hrono­metri visu reģistrēja. Mēs lidojām garām Mēnesim, pēc tam tālāk izplatījumā un tagad esam šeit. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis ir Marss. *

— Bet varbūt laikā un telpā gadījusies kāda nejaušība, varbūt mēs esam sajaukuši dimensijas — aizlidojuši atpakaļ laikā par trīsdesmit vai četrdesmit gadiem un atkal no­sēdušies uz Zemes, — ieminējās Lustigs.

— Liecies nu mierā, Lustig.

Lustigs piegāja pie durvīm, paraustīja zvanu, un vēsajās, krēslainajās istabās no­skanēja viņa sauciens: — Kāds tagad gads?

— Tūkstoš deviņi simti divdesmit sestais, protams, — atbildēja dāma, kas sēdēja šūpuļkrēslā un dzēra limonādi.

— Vai dzirdējāt? — Lustigs spēji apcirtās. — Divdesmit sestais! Mēs esam lidojuši at­pakaļ laikā! Šī ir Zeme!

Lustigs apsēdās, un visi trīs ļāvās briesmī­gajai, pārsteidzošajai domai. Uz ceļgaliem noliktās rokas nemierīgi raustījās. Tad ieru­nājās kapteinis: — Kaut ko tādu es nevarēju paredzēt. Baigi pat iedomāties. Kā gan tas iespējams? 2ēl, ka starp mums nav Einšteina.

— Vai šajā pilsētā mums kāds ticēs? — atsaucās Hinkstons. — Un vai tā nav bīstama spēle, kurā mēs ielaižamies? Runa taču ir par laiku. Varbūt labāk sēsties raķetē un lidot atpakaļ?

— Nē. Vispirms ielūkosimies vēl vienā mājā.

Pagājuši garām trim mājām, viņi devās uz mazu, baltu kotedžu, pār kuru zarus pleta ozols.

— Arvien esmu mēģinājis visu izprast, cik tas bijis manos spēkos, — sacīja kapteinis. — Bet man neliekas, ka mēs jau būtu atra­duši īsto izskaidrojumu. Pieņemsim, ka lido­jumi kosmosā sākušies jau sen, kā domā Hinkstons. Un kad zemieši bija te nodzīvo­juši zināmu laiku, viņi sāka skumt pēc Ze­mes. Sākumā tas izpaudās kā viegla neiroze, tad kā īsta psihoze, un beidzot viņiem drau­dēja ārprāts. Ja jūs būtu psihiatrs, ko jūs tādā gadījumā darītu?

Hinkstons pārdomāja. — Man liekas, es pārkārtotu dzīvi uz Marsa tā, lai tas ar katru dienu vairāk līdzinātos Zemei. Ja vien būtu iespējams, es radītu tādus pašus augus, tādus pašus ceļus, ezerus un pat okeānus kā uz Ze­mes. Un tad ar masu hipnozes palīdzību pār­liecinātu šādas pilsētiņas iedzīvotājus, ka šī patiešām ir Zeme un nevis Marss.

— Lieliski, Hinkston. Man rādās, ka nu mēs esam uz īstajām sliedēm. Sieviete tajā mājā tikai domā, ka viņa dzīvo uz Zemes. Tas viņai palīdz saglabāt veselo saprātu. Viņa un pārējie šīs pilsētiņas iedzīvotāji ir objekti vislielākajam migrācijas un hipnozes eksperimentam, kādu jums savā dzīvē gadī­jies redzēt.

— Tā tas ir, ser! — iesaucās Lustigs.

—• Noteikti, — piebalsoja Hinkstons.

— Labi, — nopūtās kapteinis. — Nu vis­maz esam tikuši pie kaut kādas skaidrības. Es uzreiz jūtos labāk. Tāda teorija jau ir maz­liet loģiskāka. No šīm runām par laiku, kurā var ceļot uz priekšu un atpakaļ, man kļuva pavisam nelabi. Bet ja to izskaidro tā… — Kapteinis pasmaidīja. — Pagaidiet tikai, man liekas, mēs te vēl iemantosim vispārēju ievē­rību.

— Kas lai zina, — norūca Lustigs. — Šie ļaudis, tāpat kā pirmie Amerikas kolonisti, taču gribēja tikt projām no vecās pasaules. Un iespējams, ka viņi nemaz nebūs tik prie­cīgi, mūs redzot. Varbūt viņi mēģinās mūs padzīt vai pat nogalināt.

— Mūsu ieroči ir pārāki. Nu, lūk, šinī mājā mēs iesim iekšā.

Bet viņi vēl nebija tikuši pāri mauram, kad Lustigs apstājās, nespēdams novērst acis no klusās, pēcpusdienas mierā snaudo­šās ielas.

— Ser… — viņš izdvesa.

— Kas ir, Lustig?

— Ak, ser, ser, ko es redzu… — Lustigs sāka šņukstēt. Viņa pirksti drebēdami tvēra gaisu, sejā atspoguļojās pārsteigums, prieks un neticība. Izskatījās tā, it kā viņš kuru katru brīdi aiz laimes varētu zaudēt prātu. Nenovērsdams acis no ielas, viņš sāka skriet — klupdams krizdams, atkal piecelda­mies un turpinādams ceļu. — Skatieties, ska­tieties!

— Apstādiniet viņu! — Kapteinis metās viņam pakaļ.

Lustigs skrēja ko kājas nes un kaut ko kliedza. Ticis ēnainajai ielai līdz pusei, viņš iedrāzās kādā pagalmā un ar vienu lēcienu

bija uz lielas, zaļas, ar dzelzs gaili rotātas mā­jas lieveņa.

Kad pieskrēja Hinkstons un kapteinis, viņš skaļi klaudzināja pie durvīm, visu laiku kliegdams un saukdams. No skrējiena retinā­tajā gaisā visi bija aizelsušies un skaļi sēca.

— Vecomāt! Vecotēv! — Lustigs sauca.

Durvīs parādījās divi veci cilvēki.

— Deivid! — atsaucās smalkas, vecīgas balsis, un abi metās viņu apskaut un glāstīt. — Ak Deivid, Deivid, kur tie gadi! Kā tu esi izaudzis! Cik dūšīgs puisis! Kā tev klājas, mīļo dēliņ?

— Vecomāt, vecotēv! — šņukstēja Dei- vids Lustigs. — Jūs lieliski izskatāties, lie­liski! — Viņš satvēra tos aiz pleciem, grozīja, skūpstīja, apskāva, asarām birstot, piekļāva sev klāt, lai atkal no jauna atvirzītu nost un, neticīgi acis mirkšķinot, raudzītos abos veca­jos, salīkušajos cilvēkos. Pie debesīm mir­dzēja saule, vējš pūta, zāle zaļoja, un durvis stāvēja plaši atvērtas.

— Nāc iekšā, zēn, nāc iekšā! Mums ir tēja ar ledu, tikko vārīta, pie tam vesela kanna.

— Te ir mani draugi. — Lustigs pagriezās un smiedamies nepacietīgi māja kapteinim un Hinkstonam. — Nāciet šurp, kaptein!

— Labdien, — sveicināja vecīši. — Nāciet tik iekšā, nestāviet ārā! Deivida draugi ir arī mūsu draugi.

Vecās mājas viesistabā bija vēss; vienā kaktā tikšķēja liels bronzēts pulkstenis ar bumbām. Visapkārt ērti dīvāni ar mīkstiem spilveniem, grāmatu plaukti, kas aizsedza veselas sienas, bieza grīdsega ar rožu rakstu, bet rokā apsvīdusi glāze ar tēju, kurā peldēja ledus gabaliņi un kura izslāpušajam sniedza vēsu veldzi.

— Nu, uz veselību! — Glāze viegli noska­nēja pret vecmāmiņas porcelāna zobiem.

— Vai jūs te jau sen dzīvojat, vecomāt? — jautāja Lustigs.

— Kopš esam miruši, — viņa dzedri at­teica.

— Kopš esat… kā jūs teicāt? — Kapteinis Džons Bleks nolika glāzi.

— Tā ir, — Lustigs piekrītoši pamāja.

— Viņi jau trīsdesmit gadus kā miruši.

— Un jūs te sēžat, it kā tas būtu pats par sevi saprotams! — iesaucās kapteinis.

— Kuš, kuš. — Vecenīte viltīgi piemiedza aci. — Un kas jūs tāds esat, ka drīkstat to apšaubīt? Te mēs esam. Un kas tad galu galā ir dzīve? Vai prašņādams kāds kļuvis gud­rāks? Esam priecīgi, ka atkal dzīvojam, un neko nejautājam. Mums ir vēlreiz dota izde­vība. — Viņa pāršļūca pāri istabai un pa­stiepa kapteinim savu izžuvušo roku. — Ap­taustiet. — Viņš aptaustīja.

— Nu, vai ir īsta miesa? — viņa noprasīja.

Kapteinis pamāja.

— Redziet nu, — viņa uzvaroši teica.

— Kāpēc tad vēl jājautā?

— Saprotiet, — sacīja kapteinis, — mums ne prātā nenāca, ka uz Marsa atradīsim kaut ko tādu.

— Bet nu jūs to esat atraduši. Un droši vien uz katras planētas būs pierādījumi tam, ka tā kunga ceļi ir neizdibināmi.

— Vai šeit ir Debesis? — jautāja Hink­stons.

— Kas par niekiem! Šī ir pasaule, kurā mums vēlreiz dota izdevība. Neviens nav mums izskaidrojis — kāpēc. Bet neviens jau arī neteica, kāpēc mēs dzīvojam uz Zemes. Uz tās otras Zemes. Uz tās, no kuras jūs at­lidojāt. Un kas lai zina, vai pirms tās nav bi­jusi vēl kāda citai

— Prātīgs jautājums, — sacīja kapteinis.

Lustigs visu laiku skatījās uz vecīšiem un

smaidīja. — Ir tik sasodīti labi jūs atkal re­dzēt. Sasodīti labi!

Kapteinis piecēlās un ar ierastu kustību uzsita sev pa gurnu.

— Nu mums laiks iet. Paldies par cienastu.

— Bet jūs taču vēl atnāksiet, — sacīja ve­cīši. — Uz vakariņām.

— Paldies, pacentīsimies. Lai gan ir tik daudz ko darīt. Vīri raķetē gaida mani at­griežamies un…

Viņš apklusa un izbijies paraudzījās uz at­vērtajām durvīm.

Tālumā, saules pielietajā klajumā skanēja balsis, klaigas, priecīgi saucieni.

— Kas tur notiek? — jautāja Hinkstons.

— Tūlīt uzzināsim. — Kapteinis Džons

Bleks izšāvās pa durvīm un, šķērsodams zaļo mauru, -izskrēja uz marsiešu pilsētas ielas.

Ieraudzījis raķeti, viņš apstājās. Lūkas bija vaļā, un vīri, rokas vicinādami, kāpa ārā. Apkārt bija salasījies pūlis, kurā sarunāda­mies, smiedamies un sasveicinādamies steig­šus iejuka kosmonauti. Ļaudis dejoja. Ļaudis mudžēja kā bites spietā. Raķete gulēja tukša un pamesta.

Ar sprādzienam līdzīgu troksni saulainās pēcpusdienas gaisu satricināja pūtēju orķes­tris, paceltie ragi un taures rāva vaļā jautru melodiju. Dārdēja bungas, un spiedza flautas. Zeltmatainas meitenītes lēkāja aiz prieka. Zēni kliedza: «Urā!» Resni tēvoči cienāja apkārt stāvošos ar desmitcentu cigāriem. Pil­sētas mērs teica runu. Tad kosmonauti, ku­riem pie vienas rokas turējās māte, pie ot­ras tēvs vai māsa, kā uz burvju mājienu cits pēc cita pazuda gan mazās kotedžās, gan lie­lās savrupmājās.

— Stāt! — iekliedzās kapteinis Bleks.

Durvis aizcirtās.

Pret skaidrajām pavasara debesīm virmoja karstais gaiss, un visapkārt valdīja klusums. Pūtēju orķestris pazuda aiz stūra, raķete viena pati žilbinoši mirgoja saulē.

— Dezertieri! — iesaucās kapteinis. — Pa­metuši raķeti! Es viņiem ādu pār acīm no­vilkšu, goda vārds. Neizpildīt pavēli!

— Ser, — iebilda Lustigs. — Neesiet pā­rāk bargs. Tie -visi bija viņu tuvinieki un draugi.

— Tas nav nekāds attaisnojums!

— Bet padomājiet, kaptein, ko viņi izjuta, redzot ap kuģi pazīstamas sejas!

— Bija taču pavēle, velns parāvis!

— Bet kā jūs pats būtu rīkojies, kaptein?

— Es būtu izpildījis pavēli… — Kapteiņa mute palika pusvirus.

Marsa saules apspīdēts, pa trotuāru soļoja slaids, smaidošs, gadus divdesmit sešus vecs vīrietis ar pārsteidzoši zilām un dzidrām acīm.

— Džon! — viņš iesaucās un sāka skriet.

— Ko? — Kapteinis Džons Bleks sagrī­ļojās.

— Džon, veco zēn!

Vīrietis pieskrēja klāt, satvēra viņa roku, uzsita pa muguru.

— Tu? — kapteinis Bleks izdvesa.

— Protams, es, kas gan cits?

— Edvard! — Tad, neizlaizdams sveši­nieka roku no savējās, kapteinis pagriezās pret Lustigu un Hinkstonu. — Tas ir mans brālis Edvards. Ed, iepazīsties ar maniem biedriem: Lustigs, Hinkstons. Mans brālis.

Viņi iedunkoja viens otru, tad apskāvās.

— Ed!

— Džon, slīmests gatavais!

— Cik tu lieliski izskaties, Ed! Bet paklau­sies, kā to lai saprot? Tu pa šiem gadiem nemaz neesi pārvērties. Es labi atceros: kad tu nomiri, tev bija divdesmit seši un man deviņpadsmit. Ak dieviņ, kur tie gadi, un pēkšņi tu esi šeit. Ko gan tas viss nozīmē?

— Mamma gaida, — sacīja Edvards Bleks, plati smaidīdams.

— Mamma?

— Un tētis arī.

— Tētis? — Kapteinis sagrīļojās kā si­tienu saņēmis. Kājas viņam bija kļuvušas stī­vas un nepaklausīgas. — Mamma un tētis dzīvi? Kur viņi ir?

— Mūsu vecajā mājā Ozolkalna avēnijā.

— Vecajā mājā. — Kapteinis stāvēja prie­cīgā izbrīnā ieplestām acīm. — Hinkston, Lustig, vai jūs dzirdējāt?

Bet Hinkstona tur vairs nebija. Mazliet tā­lāk tajā pašā ielā viņš bija ieraudzījis savu māju un tagad skriešus devās uz turieni. Lustigs smējās. — Redziet nu, kaptein, tāpat gāja visiem mūsu komandas vīriem. Viņi ci­tādi nevarēja.

— Jā, jā. — Kapteinis aizmiedza acis. — Kad es atvēršu acis, tevis, Ed, te vairs ne­būs. — Viņš pavēra plakstiņus. — Tu vēl esi tepat. Bet nudien, tu izskaties vareni.

— Nāc nu, brokastis gaida. Es mammai jau pastāstīju.

— Es, ser, būšu pie saviem vecīšiem, ja jums kaut ko ievajadzētos, — sacīja Lustigs.

— Ko? Ak tā, labi, Lustig. Sveiks!

Edvards satvēra viņu aiz rokas un vilka

sev līdzi. — Redz, kur mūsu māja. Vai at­ceries?

— Un kā vēl! Kurš pirmais uz lieveņa!

Viņi skrēja. Zari zibēja kapteinim Blekam

virs galvas, zeme — zem kājām. Un šajā

sapnim līdzīgajā īstenībā viņš redzēja, kā Edvards Bleks, saules apmirdzēts, paskrien viņam garām. Kā tuvojas māja un plaši atve­ras durvis.

— Es pirmais! — sauca Edvards.

— Tu esi jauns, turpretim es jau vecis, — elsa kapteinis. — Bet tu jau vienmēr mani noskrēji.

Durvīs sārta, apaļa un starojoša gaidīja māte. Aiz viņas ar pīpi rokā stāvēja iesir­mais tēvs.

— Mam, tēt!

Viņš kā bērns metās augšup pie viņiem.

Tā bija lieliska, gara pēcpusdiena. Paēduši vēlas brokastis, viņi sēdēja viesistabā, un viņš stāstīja par savu raķeti. Viņi māja ar galvām un uzsmaidīja viņam, māte bija gluži tāda pati kā senāk, un tēvs, nokodis galu ci­gāram, domīgi, ar ierastu kustību to aizdedzi­nāja. Vakarā tika pasniegtas lieliskas pus­dienas ar tītara cepeti, un laiks pagāja ne­manot. Kad uz šķīvjiem gulēja trauslie, no­skrubinātie kauliņi, kapteinis atlaidās krēslā un dziļā apmierinājumā nopūtās. Nakts bija sagūlusi kokos un ievilkusi debesīs savas krāsas, rāma miera pilnajā mājā lampas iz­staroja sārtas gaismas apļus. Visās šīs ielas mājās kūsāja dzīvība: te skanēja mūzika, tur spēlēja klavieres, kaut kur aizcirtās durvis.

Māte uzlika kādu plati un dejoja ar kap­teini Džonu Bleķu. Viņa lietoja tās pašas smaržas ko tajā vasarā, kad abi ar tēti bija aizgājuši bojā vilciena katastrofā. Tagad

Džons turēja māti savās rokās un abi līgani slīdēja mūzikas ritmā.

— Izdevība dzīvot otrreiz negadās vis katru dienu, — viņa sacīja.

— No rīta es pamodīšos savā raķetē, — sacīja kapteinis, — kaut kur izplatījumā, un sapnis būs izgaisis.

— Izmet šīs domas no galvas, — viņa klusi iesaucās. — Un neprašņā. Dievs ir žēlīgs. Būsim laimīgi.

— Piedod, māt!

Mūzika apklusa, bet plate čirkstēdama griezās tālāk.

— Tu esi noguris, dēls. — Tēvs norādī­dams pastiepa roku ar pīpi. — Tava vecā guļamistaba tevi gaida, gulta ar misiņa bum­bām un viss pārējais.

— Bet man jāsapulcina komanda.

— Kāpēc?

— Kāpēc? Kā to lai saka… Laikam jau nav iemesla. Nē, tiešām nav. Viņi visi vaka­riņo vai arī jau guļ. Krietna atpūta tiem ne­nāks par ļaunu.

—- Ar labu nakti, dēls! — Māte noskūp­stīja viņu uz vaiga. — Es tā priecājos, ka esi mājās.

— Es arī, māt!

Pametis aiz sevis cigāru dūmu, grāmatu, smaržu un maigas gaismas pasauli, viņš de­vās augšup pa kāpnēm, nemitīgi tērzēdams ar Edvardu. Edvards pavēra kādas durvis, un viņš ieraudzīja dzelteno misiņa gultu, vecos koledžas signālkarodziņus un vecuma sma­kas piesūkušos jenotādas kažoku, kuru viņš klusā aizgrābtībā noglāstīja.

— Vienai dienai tas ir par daudz, — sa­cīja kapteinis. — Esmu apstulbis un noguris. Pārāk daudz notikumu. Man ir tāda sajūta, it kā es četrdesmit astoņas stundas bez lie­tussarga un mēteļa būtu nostāvējis lietū. Esmu līdz ādai piesūcies ar pārdzīvojumiem.

Edvards plaši atklāja sniegbaltos palagus un uzpurināja spilvenus. Tad atvēra logu, ielaizdams istabā jasmīnu naksnīgo smaržu. Spīdēja mēness, un no tālienes atlidoja mū­zika un balsis.

— Tad tāds ir Marss, — sacīja kapteinis izģērbdamies.

— Tāds viņš ir. — Ar lēnām, nesteidzīgām kustībām Edvards novilka kreklu, atsegdams zeltaini brūnos plecus un spēcīgo, musku­ļaino kaklu.

Gaisma bija izdzēsta, un viņi gulēja viens otram blakus kā senās dienās. Kapteinis tīksmi izstiepās, ieelpodams jasmīnu smar­žas piesātināto gaisu, kas ieplūda tumšajā istabā un plandīja mežģīņu aizkarus. Kāds bija iznesis dārzā gramofonu, un tas klusi spēlēja «Vienmēr».

Prātā ienāca Merilina.

— Vai Merilina ir šeit?

Brālis, kas, taisni izstiepies, gulēja mēness gaismā, atbildēja tikai pēc brīža: — Jā, pat­laban viņa ir izbraukusi no pilsētas, bet rīt atgriezīsies.

Kapteinis aizvēra acis.

— Man ļoti gribas redzēt Merilinu.

Plašās, istabas klusumā varēja dzirdēt ti­kai viņu elpu.

•— Ar labu nakti, Ed!

Klusums.

— Ar labu nakti, Džon!

Viņš gulēja nekustēdamies, ļaudams do­mām vaļu. Pirmo reizi šodien atslāba sa­springtie nervi; beidzot viņš varēja domāt loģiski. Līdz šim bija valdījušas jūtas. Mū­zika, pazīstamas sejas. Bet tagad…

«Kā?» viņš prātoja. «Kā tas bija iespējams? Un kāpēc? Ar kādu nolūku? Vai te iejauku- šies kādi pārdabiski spēki? Vai dievs patie­šām tā gādājis par saviem bērniem? Kā un kāpēc, un kādēļ?»

Viņš apsvēra izskaidrojumus, kurus pir­majā brīdī bija izvirzījuši Hinkstons un Lus­tigs. Viņš domās pārcilāja visādas jaunas teorijas, apsvēra tās, patīksminājās un ļāva tām izslīdēt kā oļiem caur pirkstiem. Māmuļa. Tētis. Edvards. Marss. Zeme. Marss. Mar­sieši.

Bet kas dzīvoja uz Marsa pirms tūkstoš ga­diem? Marsieši? Jeb vai te vienmēr bijis tā, kā tagad?

Marsieši. Viņš domās lēni atkārtoja šo vārdu.

Tad gandrīz skaļi iesmējās. Prātā bija iešāvusies ļoti dīvaina teorija. Viņam kļuva neomulīgi. Bet tā, protams, nebija nopietni ņemama. Augstākā mērā neiespējama. Muļ­ķīga. Smieklīga. «Aizmirsti to,» viņš sev teica.

«Bet ja nu tomēr…» viņš domāja. «Ja nu tomēr uz Marsa dzīvo marsieši, ja viņi re­dzēja mūsu ķuģi tuvojamies, redzēja un ienīda mūs? Un pieņemsim — tāpat vien, joka pēc — ka viņi nolēma mūs iznīcināt kā iebrucējus, kā nevēlamus elementus un gri­bēja to izdarīt ļoti gudri, tā, lai mēs neko nenojaustu. Kā gan marsieši varētu vislabāk cīnīties pret zemiešiem, kuri bruņoti ar atom­ieročiem?»

Atbilde bija interesanta. Ar telepātiju, hipnozi, atmiņām un iztēli.

«Varbūt šīs mājas un šī gulta nemaz nav īstas, varbūt tās ir tikai manas iztēles auglis, kuram tiešamību piešķīruši marsieši ar tele- pātijas un hipnozes palīdzību. Varbūt īste­nībā tās ir pavisam citādas, marsiešu stilā celtas, bet šie marsieši, izmantodami manas ilgas un vēlmes, liek man redzēt manu dzimto pilsētu, manu veco māju, tā novēršot katras aizdomas. Vai var iedomāties vēl iedarbīgāku krāpšanas veidu par šo, kur par ēsmu izmantoti paša vecāki?

Un šī pilsēta celta tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā, tātad daudz vecāka par ikvienu no manas komandas vīriem. Tajā laikā man bija seši gadi, toreiz klau­sījās Harija Lodera iedziedātas plates un pie sienām vēl karājās Maksfīlda Pariša glez­nas, modē bija pērlīšu aizkari, dziesmiņa «Skaistā Ohaio» un gadsimtu mijas arhitek­tūra. Ja nu marsieši izmantojuši tieši ma­nas atmiņas, lai radītu šo pilsētu? Mēdz teikt, ka bērnības atmiņas esot visskaidrākās. Un, uzcēluši šo pilsētu no manu atmiņu mate­riāla, viņi tajā nomitinājuši mūsu komandas locekļu tuvākos cilvēkus.

Varbūt šie cilvēki, kas guļ blakus istabā, nemaz nav mana māte un tēvs. Varbūt tie ir divi neiedomājami gudri marsieši, kuriem piemīt spēja turēt mani šīs sapņu hipnozes varā.

Un pūtēju orķestris? Kas tas būtu par pār­steidzoši labu plānu! Vispirms apmuļķot Lustigu, tad Hinkstonu, pēc tam savākt pūli, un komandas locekļi, ieraudzījuši pirms desmit vai divdesmit gadiem mirušās mātes, krustmātes, tēvočus un līgavas, protams, aizmirst pavēles un steigā pamet raķeti. Kas gan būtu vēl dabiskāk? Vēl neuzkrīto­šāki Vēl vienkāršāk? Cilvēks, kura māte ir augšāmcēlusies no miroņiem, daudz nejautā; viņš ir pārāk laimīgs. Un tā nu mēs šonakt guļam — dažādās mājās un dažādās gultās, bez ieročiem, ar ko aizsargāties, bet mēness apspīdētā raķete ir tukša un pamesta. Un vai nebūtu briesmīgi un satriecoši, ja mēs pēkšņi atklātu, ka marsieši to visu izdomājuši, lai sašķeltu, uzveiktu mūs? Varbūt kaut kad naktī šis brālis man blakus gultā pēkšņi pār­veidosies, izmainīsies un kļūs par citu, bries­mīgu būtni, par marsieti. Viņam vajadzētu tikai pagriezties uz otriem sāniem un iedurt man sirdī nazi. Un tajā pašā laikā arī citās šīs ielas mājās brāļi un tēvi pēkšņi pārvēr­tīsies, ķersies pie nažiem un tāpat rīkosies ar citiem zemes dēliem, kuri guļ un neno­jauš nekā ļauna …»

Viņa rokas zem segas sāka trīcēt. Viņam kļuva auksti. Pēkšņi tā vairs nebija teorija vien. Pēkšņi viņu sagrāba bailes.

Piecēlies gultā sēdus, viņš klausījās. Nakts bija ļoti klusa. Mūziku nedzirdēja. Vējš bija norimis. Brālis viņam blakus gulēja.

Uzmanīgi pacēlis segu, viņš atbīdīja to nost. Tad izslīdēja no gultas un jau zagās pāri istabai, kad atskanēja brāļa balss:

— Kur tu ej?

— Ko?

Brāļa balss bija ledaina. — Es jautāju; uz kurieni tu ej?

— Padzerties.

— Bet tev nemaz negribas.

— Gribas, gribas gan.

— Nav tiesa.

Kapteinis Džons Bleks metās skriet. Tad iekliedzās. Divas reizes iekliedzās.

Līdz durvīm viņš netika.

No rīta pūtēju orķestris spēlēja skumīgu sēru melodiju. No katras šīs ielas mājas iz­nāca maza, svinīga procesija, kas nesa garu kasti; pa saules pielieto ielu raudošas mātes un vecmāmiņas, māsas un brāļi, tēvi un tē­voči devās uz kapsētu, kur rēgojās svaigi

rakti kapi un tikko uzstādīti kapakmeņi. Seš­padsmit kapi un sešpadsmit kapakmeņi.

Mērs'teica īsu atvadu runu, bet viņa seja ik brīdi mainījās — te tā bija mēra, te kāda cita seja.

Tur bija Bleķu ģimene: māte, tēvs un Ed­vards. Viņi raudāja, un viņu sejas brīžiem izplūda, iegūdamas citus apveidus.

Tur bija arī Lustiga vecaistēvs un vecā­māte, asaras plūda pār viņu sejām, kas kusa līdzīgi vaskam un virmoja kā saules sakar­sēts gaiss.

Zārkus nolaida kapos. Kāds kaut ko no­murmināja par «sešpadsmit dūšīgiem vīriem, kurus naktī pārsteigusi pēkšņa, negaidīta nāve»…

Uz zārku vākiem, dobji dunēdama, bira zeme.

Orķestris, spēlēdams «Kolumbija, okeāna pērle» un šķīvjus šķindinādams, aizsoļoja at­pakaļ uz pilsētu, un šo dienu visi svinēja.