Marsiešu hronikas

2026. gada augusts «LlS LIETUTIŅŠ MAIGS…»

It kā baidīdamies, ka neviens neklausīs, ru­nājošais pulkstenis dzīvojamā istabā skan­dēja: tiku-taku, septiņi, celieties, ļautiņi, pulkstenis septiņi! Bet māja šajā rīta stundā bija tukša. Pulkstenis tikšķēja, vēl un vēlreiz atgādinādams tukšumam: septiņi deviņas, brokastis gatavas, septiņi deviņas!

Plīts virtuvē izdvesa nopūtu un iešņākda- mās izstūma no sava karstā klēpja astoņas šķēles nevainojami apgrauzdētas maizes, as­toņas ceptas olas ar apaļām dzeltenumu acīm, sešpadsmit gabaliņus šķiņķa, divas tases ka­fijas un divas glāzes vēsa piena.

«Šodien Alendeilas pilsētā, Kalifornijā, ir divi tūkstoši divdesmit sestā gada ceturtais augusts,» no virtuves griestiem atskanēja cita balss. Tā trīs reizes atkārtoja datumu, lai visi to atcerētos. «Šodien ir mistera Fe- derstouna dzimšanas diena. Šodien ir Tilitas kāzu gadadiena. Laiks maksāt par apdrošinā­šanu, ūdeni, gāzi, elektrību, nokārtot citus rēķinus.»

Kaut kur sienās noklikstēja releji, gar elektriskām acīm slīdēja lentes ar atgādinā­jumu ierakstiem.

Tiku-taku, astoņi viena, prom uz skolu, uz darbu, sākas jauna diena, astoņi viena! Bet neaizcirtās nevienas durvis, uz paklājiem ne­dzirdēja gumijas papēžu mīksto dipoņu. Arā lija. Meteoroloģijas kārba virs ārdurvīm klusi dziedāja: «Lietutiņ, lietutiņ, kad beigsi līt? Mēteļus, galošas šurpu tūlīt…» Un lietus lāses pakšķēdamas krita uz tukšās mājas jumta.

Ieskanējās signāls, pacēlās garāžas durvis, aiz kurām pilnīgā braukšanas kārtībā stāvēja mašīna. Labu brīdi gaidījušas, durvis atkal aizvērās.

Pusdeviņos olas bija sažuvušas un grauz­dētā maize kļuvusi cieta kā akmens. Alumī­nija lāpstiņa iebīdīja tos izlietnē, karsta ūdens strūkla aizskaloja prom pa metāla cau­ruli, kura visu aprija un aizvadīja uz jūru. Netīrie šķīvji ieslīdēja mazgājamā ierīcē un iznira no turienes sausi un mirdzoši.

Deviņi piecpadsmit, skandēja pulkstenis, laiks nu māju iztīrīt.

No sienās ierīkotām alām izšāvās mazi ro- botiņi peļu izskatā. Visas istabas ņudzēt ņu­dzēja no šiem mazajiem apkopējiem ar gu­mijas un metāla ķermeņiem. Ūsas skurinā­dami, tie čabinājās gar krēsliem, izložņāja pūkainos paklājus, iesūca visslēptāko putek­līti. Tad kā noslēpumaini iebrucēji atkal pa­zuda savās alās. Apdzisa viņu sārtās, elektris­kās acis. Māja bija tīra.

Desmit. No lietus mākoņiem izlīda saule. Visapkārt rēgojās tikai drupas un pelni. Šī bija vienīgā veselā māja visā pilsētā. Naktī pār sagrauto pilsētu parādījās radioaktīvo izstarojumu blāzma, kuru varēja saredzēt jūdzēm tālu.

Desmit piecpadsmit. Dārzā kā zeltainas strūklakas sāka virpuļot smidzinātāji, pie­bārstīdami glāsaino rīta gaisu ar mirdzošām pērlītēm. Ūdens noskaloja logu rūtis, tecēja lejup gar pārogļojušos rietumu sienu, no ku­ras vienmērīgi bija nodegusi visa baltā krāsa. Siena bija viscaur melna, izņemot piecas vie­tas: vienā no tām baltā krāsa veidoja vīrieša siluetu, kas stumj zāles pļāvēju, otrā gluži kā fotogrāfijā bija redzama sieviete, kas nolie­kusies pār puķu dobi; virs tiem vēl varēja saskatīt mazu zēnu ar augšup pastieptām ro­kām, bumbu lidojumā un iepretim zēnam meiteni, kas sniedzas pretim bumbai, kura tā arī nenonāca viņas rokās. Visus šos tēlus sienā bija iededzinājis viens titānisks acu­mirklis.

Šie pieci krāsas plankumi — vīrietis, sie­viete, divi bērni un bumba — bija palikuši. Visu pārējo sienu klāja plāna ogles kārtiņa.

Maigais lietus, kas sijājās no smidzinātāja, pildīja dārzu ar lejup krītošiem gaismas kū­ļiem.

Cik labi līdz šai dienai māja bija pratusi saglabāt savu mieru! Cik piesardzīgi apjau­tājusies: «Kas tur? Paroli!», un kad vientuļās lapsas un žēli ņaudošie kaķi neatbildēja, tā aizvēra logus un nolaida aizvirlņus, izturēda­mās kā vecmeita, kurai piesardzība jau kļu­vusi par māniju.

Māja sarāvās no katras skaņas. Ja zvirbu­lis ar spārna galu aizķēra rūti, tūlīt noklak­šķēja aizvirtņi. Putns izbijies aizlidoja. Māju nedrīkstēja aizskart neviens — pat putns ne!

Tā bija kā altāris, kuru apkalpo desmit tūk­stoš lieli un mazi priesteri, sprediķotāji, kal­potāji un koristi. Bet dievi bija pazuduši, un viss rituāls tādēļ kļuvis bezjēdzīgs un neva­jadzīgs.

Divpadsmit.

Pie parādes durvīm trīcēdams kauca suns.

Durvis pazina suņa balsi un atvērās. Reiz tik lielais, spēcīgais dzīvnieks, no kura bija palikuši pāri tikai kauli un brūcēm klāta āda, ievilkās mājā, atstādams aiz sevis dub­ļainas pēdas. Tūlīt sāka rosīties dusmīgas pe­les, dusmīgas, ka jātīra dubļi, dusmīgas, ka iztraucētas.

Jo pietika ar vismazāko gruzi, ko vējš iepūš pa durvju šķirbu, lai paneļi sienā at­vērtos un no turienes izlēktu mazie apkopēji ar vara ķermeņiem. Sīki metāla zobiņi sa­tvēra katru nīstamo putekli, matiņu vai pa­pīra skrandu un ievilka to alās. No turienes pa caurulēm atkritumi nonāca pagrabā un sabira lielā, rūcošā, resnvēderainā krāsnī, kas tupēja tumšajā kaktā kā ļaunais Bāls.

Suns uzskrēja otrajā slāvā un izmisīgi rēja pie katrām durvīm, līdz beidzot saprata, gluži tāpat kā pati māja, ka te mīt tikai klusums.

Tas paostīja gaisu un sāka skrāpēties pie virtuves durvīm, aiz kurām pavards cepa pankūkas, piepildīdams visu māju ar cepta sviesta kārdinošo smaržu un kļavu sīrupa aromātu.

Brīdi suns ošņādams gulēja pie šīm durvīm, no mutes viņam tecēja slienas, acis mežonīgi kvēloja. Tad pietrūkās kājās un, kozdams pats savā astē, kā neprātā riņķoja pa istabu, līdz nobeidzās. Viesistabā viņš nogulēja ve­selu stundu.

Divi, noskandēja balss.

Beidzot saodusi tikko jūtamo maitas smaku, peļu armija, čabēdama kā ventila­tora strāvā iekļuvušas pelēkas rudens lapas, ievēlās istabā.

Divi piecpadsmit.

Suns bija aizvākts.

Krāsns pagrabā pēkšņi iegailējās, un pa skursteni izšāvās dzirksteļu vērpete.

Divi trīsdesmit piecas.

No iekšējā pagalmiņa sienām izbīdījās kāršu galdiņi. Nozibējušas gaisā, glītās kau­dzītēs uz tiem sagūla kārtis. Uz ozola sola parādījās kokteiļi un sviestmaizes ar olu. Ieskanējās mūzika.

Bet visapkārt valdīja klusums un neviena roka nepacēla kārtis.

Pulksten četros galdiņi kā lielu tauriņu spārni atkal sakļāvās un pazuda sienas pa­neļos.

Četri trīsdesmit.

Iegaismojās bērnistabas sienas.

Uz tām parādījās dzīvnieki: dzeltenas ži­rafes, zili. lauvas, sārtas antilopes un viole­tas panteras lēkāja kristāliskajā panelī. Sie­nas bija no stikla. Tās pavēra skatienam krāsu un fantāzijas valstību. Kaut kur no vienas labi ieeļļotas kasetes otrā tinās filmas lente, un sienas atdzīvojās. Bērnistabas grīda atgādināja viļņojošu labības lauku. Pa to rā­poja alumīnija prusaki, lēkāja dzelzs circeņi, bet karstajā, nekustīgajā gaisā, kurā varēja saost dzīvnieku izgarojumu smaku, lidinājās no plāna, sarkana auduma darināti tauriņi. Bija dzirdama paēduša lauvas slinkā ņurdē­šana un dīvaina dūkoņa, it kā lielu plēšu tumšajā iekšienē būtu paslēpts vesels iezie­motu bišu strops. Nodipēja okapi skrejošās kājas, vasaras svelmē izkaltušajā zālē čabē­dams krita spirdzinošs džungļu lietus. Tad sienas izgaisa, saplūda ar acij netveramiem saules izdedzinātu lauku plašumiem un ver- smīgo debesu bezdibeni. Dzīvnieki paslēpās ērkšķainajos krūmājos un ieplakās, kur vēl bija patvēries ūdens.

Šī bija bērnu stunda.

Pieci. Vannā plūda karsts, dzidrs ūdens.

Seši, septiņi, astoņi. Kā burvju mākslinieka rokas izkārtoti, rindojās pusdienu trauki, tad kabinetā kaut kas noklikšķēja. Metāla sta­tīvā iepretim kamīnam, kurā tagad iedegās mīlīga liesma, pēkšņi parādījās degošs cigārs ar mīkstu, pelēku pelnu cepurīti galā.

Deviņi. Neredzama silta strāva iesildīja gultas, jo naktis šeit bija aukstas.

Deviņi un piecas minūtes. No kabineta griestiem atskanēja balss:

«Misis Maklelana, kādu dzejoli jūs šova­kar vēlētos dzirdēt?»

Māja klusēja.

Pēc brīža balss sacīja: «Tā kā jūs neesat izteikusi nekādu vēlēšanos, es izraudzīšos dzejoli uz labu laimi.» Ieskanējās klusa mū­zika, uz kuras fona balss turpināja: «Sara Tīsdeila. Ja nemaldos, viena no jūsu mīļāka­jām dzejniecēm…

Līs lietutiņš maigs, un smaržos lauks, Šurp skaļās bezdelīgas trauks;

Un naktīs pa dīķiem vardes kvāks, Un plūmes drīz baltas ziedēt sāks;

Būs sarkanrīklīlei liesmains ģērbs, Kad tā uz žoga dziesmiņu vērps.

Par karu neviens nekā nezinās Un neatcerēsies dienas tās.

Ne putniem, ne kokiem laiks neliksies dairs, Kaut nebūs neviena cilvēka vairs.

Un pavasaris, kas ceļā jau,

Diezin vai manīs, ka mūsu vairs nav.» [3]

Kamīnā dzisa uguns, cigārs pelnu traukā bija izplēnējis pelnos. Starp mēmajām sie­nām viens otram pretim stāvēja tukši krēsli, kaut kur skanēja mūzika.

Pulksten desmitos sākās agonija.

Sacēlās vējš. Krītošs koka zars izsita virtu­ves logu.'Apgāzās pudele ar traipu tīrāmo līdzekli, izlīdama pār pavardu. Vienā acu­mirklī telpa bija liesmās!

«Deg!» atskanēja kliedziens. Visā mājā iedegās gaisma, sāka darboties sūkņi, no griestiem izšāvās ūdens strūklas. Bet dego­šais šķidrums jau plūda pa linoleju, liesmu mēles līda zem durvīm, ieēzdamās tajās, ka­mēr nu jau vesels balsu koris sauca: «Deg, deg, deg!»

Māja mēģināja sevi glābt. Durvis cieši aiz­vērās, bet aiz karstuma pārsprāga logu rūtis, un vējš uzpūta liesmas vēl spožākas.

Niknu dzirksteļu miljardi bezrūpīgi lidi­nājās no istabas uz istabu, atrazdami ceļu arī uz augšstāvu, un māja pamazām padevās. Taču no sienām vēl visu laiku pīkstēdamas šāvās ārā ūdensžurkas, izšļāca savu ūdens krājumu un steidzās atpakaļ pēc jauna. Pa­neļos ieslēpti smidzinātāji radīja mākslīgā lietus šaltis.

Taču bija jau par vēlu. Nopūzdamies kaut kur beidza darboties sūknis. Pārstāja līt liesmas slāpējošais lietus. Rezervuārs, no kura tik daudzas dienas bija plūdis ūdens, pildīdams vannas un mazgādams traukus, nu bija sauss.

Uguns jau sprakšķēja augšstāvā. Tur tas kā gardēdis mielojās ar Pikaso un Matissa gleznām, nolaizīdams eļļaino virskārtu, rū­pīgi pārvērzdams melnās plēksnēs audeklu.

Uguns ierāpās gultās, uzlēca uz palodzēm, pārkrāsoja portjeras.

Bet tad ieradās papildspēki.

Pa bēniņu lūkām izliecās aklas robotu se­jas, izspļaudamas no savām krānu mutēm zaļas ķimikālijas.

Uguns atkāpās; pat zilonis atkāpjas, ierau­got beigtu čūsku. Un tagad pa grīdu locījās veselas divdesmit čūskas, nāvēdamas uguni ar savu vēso zaļu putu indi.

Bet uguns bija viltīga. Tā bija paguvusi izbāzt savas liesmu mēles pa mājas ārpusi līdz bēniņiem, kur atradās sūkņi. Eksplozija! Bēniņu smadzenes, kas vadīja sūkņu dar­bību, sašķīda sīkās bronzas skambās un ietriecās sijās.

Pēc tam uguns metās atpakaļ, ielīzdama katrā skapī un taustīdamās ap tur pakārta­jām drēbēm.

Māja nodrebēja, saļodzījās ozola siju kauli, atkailinātais skelets karstumā deformējās, visur rēgojās mājas nervi — vadi, bet pati māja atgādināja ķermeni, no kura ķirurgs norāvis ādu, atsedzot visus sarkanos asins­vadus un kapilārus, kas tagad trīcēja ver­smainajā gaisā. «Palīgā, palīgā! Deg! Glābie­ties, glābieties!» Kā trausls ledus saplaisāja spoguļi. Bet balsis, it kā atkārtodamas skumju bērnu dziesmiņu, vēl arvien vaimanāja: «Deg, deg, glābieties, glābieties!» Tur bija vesels koris balsu, cita smalkāka, cita rup­jāka, un visas gaudās kā mežā pamesti, mir­stoši bērni. Bet tad paukšķēdama kā karsti

kastaņi sāka sprēgāt vadu izolācija, un koris pieklusa. Aprāvās viena, divas, trīs, četras, piecas balsis.

Bērnistabā dega džungļi. Rēca zilie lauvas, aizauļoja sārtās žirafes. Mainīdamas krāsu, riņķoja panteras, un desmit miljoni dažādu dzīvnieku, bēgdami no uguns, aizdrāzās uz tālas, kūpošas upes pusi…

Apklusa vēl desmit balsis. Pēdējā mirklī, kad pāri jau gāzās uguns lavīna, viena apju­kumā vēl ziņoja pareizu laiku, skanēja mū­zika, no attāluma vadāms zāles pļāvējs iz­brauca uz maura, lietussargs kā prātā jucis lēkāja iekšā un ārā pa parādes durvīm, ku­ras vienā laidā atvērās un aizvērās, vienlai- " kus tika izdarītas tūkstoš dažādas darbī­bas, — kā milzīgā pulksteņu darbnīcā, kur viens pulkstenis aiz otra aizgūtnēm sit stun­das; tas bija fantastisks haoss, kurā tomēr netrūka zināmas vienības; skanēja dziedā­šana, spiedzieni, pēdējās peles-apkopējas drosmīgi uzbruka riebīgajiem pelniem. Bet liesmu pārņemtajā kabinetā kāda balss, ne­likdamās ne zinis par notiekošo, lasīja dzeju, līdz bija sadedzis pēdējais lentes ritulis, iz­kusuši visi vadi, izjukuši slēgumi.

Vareni uzliesmodama, uguns saplosīja māju, kura sagruva, pieplakdama zemei un izsviezdama gaisā dzirksteļu un dūmu mutu­ļus.

Virtuvē vēl mirkli pirms tam, kad iegāzās degošie griesti, pavards ārprātīgā steigā ga­tavoja brokastis — desmit dučus olu, sešus

klaipus grauzdētas maizes, pāris simtus šķiņķa šķēlīšu, bet, tā kā visu aprija uguns, pavards, histēriski šņākdams, gatavoja vēl un vēl.

Dārdoņa. Bēniņi iegruva virtuvē un vies­istabā, viesistaba — puspagrabā, puspa­grabs — pagrabā. Saldējamā ierīce, atzvel­tnes krēsls, filmu kasetes, elektriskie piede­rumi, gultas — viss sabruka vienā apdegušu skeletu kaudzē.

Dūmi un klusums. Vareni pelēcīgi mutuļi.

Austrumu pusē jau varēja samanīt rīta blāzmu. No drupām slējās viena vienīga siena. Un no šīs sienas skanēja pēdējā balss, kura pat tad, kad pār kūpošo gruvešu kau­dzi jau spīdēja saule, nenoguruši atkārtoja vienu un to pašu:

«Šodien ir divi tūkstoši divdesmit sestā gada piektais augusts, šodien ir divi tūkstoši divdesmit sestā gada piektais augusts, šodien ir…»