Marsiešu hronikas

1999. gada februāris ILLA

Viņu māja ar kristāla kolonām atradās uz Marsa, izžuvušas jūras krastā, un katru rītu tur varēja redzēt, kā misis K. ēd zeltainus augļus, kas aug uz kristāla sienām, kā viņa tīra māju, izkaisīdama magnētiskus putek­ļus, kurus līdz ar visiem netīrumiem pēc tam aizpūta karstais vējš. Pēcpusdienās, kad se­nās jūras gultne gulēja silta un nekustīga, kad pagalmā stīvi slējās vīna koki, kad mazā marsiešu pilsētiņa tālumā bija kā pamirusi un tajā nevērās nevienas durvis, savā istabā varēja sastapt misteru K., kurš lasīja metāla grāmatā, ar pirkstiem viegli skardams hiero­glifu izciļņus, it kā viņš spēlētu arfu. Un no grāmatas, viņa pirkstu izvilināta, skanēja balss, klusa sendienu balss, kas stāstīja par laikiem, kad jūras krastus klājis sarkans tvaiks un senči bruņojušies kaujai ar metāla kukaiņu mākoņiem un elektriskajiem zir­nekļiem.

Misters un misis K. izmirušās jūras krastā dzīvoja jau divdesmit gadus, un viņu priekš­teči šajā mājā, kas gluži kā puķe griezās līdzi saulei, bija mitinājušies desmit gad­simtus.

Misters un misis K. nebija veci. Viņiem bija īstu marsiešu tīrā, brūnganā āda, dzelte­nas, monētām līdzīgas acis un klusas, melo­diskas balsis. Kādreiz viņiem bija paticis gleznot ar ķīmisko liesmu, peldēties kanālos, kad vīna koki tos pildīja ar zaļganu šķid­rumu, un līdz pat ausmai tērzēt sarunu is­tabā, kur mirgoja zilgani, fosforizēti portreti.

Tagad viņi vairs nebija laimīgi.

Šajā rītā misis K. stāvēja starp kolonām, ieklausīdamās karsto, tuksnešaino smilšu sa- noņā, vērodama, kā tās kļūst līdzīgas dzelte­nam, izkausētam vaskam un šķietami viļņo­jas pie apvāršņa.

Kaut kam vajadzēja notikt.

Viņa gaidīja.

Viņa raudzījās uz zilajām Marsa debesīm, it kā tās pēkšņi varētu saspringt, savilkties un nosviest smiltīs mirdzošu brīnumu.

Nekas nenotika.

No gaidīšanas piekususi, viņa sāka klaiņot gar dūmakā tītajām kolonām. No gropēm ko­lonu kapiteļos sāka sijāties maigs lietutiņš, atvēsinādams sakarsēto gaisu un aprasinā- dams viņu. Karstā dienā tas bija tikpat patī­kami kā iebrist strautā. Pār istabu grīdām zaigodama plūda vēsa ūdens strāva. Varēja dzirdēt, ka viņas vīrs nenoguris spēlē savu grāmatu; viņa pirkstiem neapnika senās dziesmas. Un klusībā misis K. vēlējās, kaut viņš tikpat daudz laika veltītu arī viņai, skautu un glāstītu viņu liegi kā mazu arfu, tāpat kā viņš tagad glāstīja savas apnicīgās grāmatas.

Tomēr nē. Viņa pakratīja galvu, tikko jau­šami, kā piedodama paraustīja plecus. Plak­stiņi viegli nolaidās pār zeltainajām acīm. Laulības dzīve arī jauniem cilvēkiem liek justies veciem, ar visu apradušiem.

Viņa atlaidās krēslā, kas tajā pašā brīdī pielāgojās viņas ķermeņa formām. Satraukta viņa cieši aizdarīja acis.

Un sapnis atkārtojās.

Brūnie pirksti nodrebēja un, it kā gaisu tverdami, izpletās. Pēc brīža viņa satraukta un aizelsusies izslējās krēslā.

Viņa ātri palūkojās visapkārt, it kā cerē­dama kādu ieraudzīt savā tuvumā. Bet sejā pavīdēja vilšanās: starp kolonām neviena nebija.

Trīsstūrainajās durvīs parādījās vīrs. — Vai tu sauci? — viņš īgni jautāja.

— Nē, — viņa asi atbildēja.

— Man likās, ka dzirdu tevi kliedzam.

— Tiešām? Es biju mazliet iesnaudusies un redzēju sapni.

— Dienas laikā? Tas nu gan ir jaunums.

Viņa vēl arvien bija sapņa varā. — Cik

dīvaini, patiešām ļoti dīvaini, — viņa čuk­stēja. — Šis sapnis . . .

— Nu? — Viņš acīmredzot vēlējās ātrāk atgriezties pie savas grāmatas.

— Es sapnī redzēju vīrieti.

— Vīrieti?

— Slaidu vīrieti, sešas pēdas un vienu collu garu.

— Kādas muļķības! Tas taču milzis, izdzi­mums.

— Un tomēr … — viņa meklēja vārdus, — tomēr viņš izskatījās labi. Par spīti garu­mam. Un viņam bija — es jau zinu, ka tu tās sauksi par muļķībām — viņam bija zilas acis!

— Zilas acis! Mans dievs! — iesaucās misters K. — Ko vēl tu nenosapņosi! Varbūt tu teiksi, ka viņam bija melni mati?

— Kā tu uzminēji? — Viņas balss skanēja satraukti.

— Es tikai izvēlējos visneiespējamāko krāsu, — viņš vēsi atbildēja.

— Tie patiešām bija melni! — viņa izsau­cās. — Un viņam bija ļoti gaiša āda. Ak, viņš izskatījās ļoti neparasts! Viņš bija dī­vaini ģērbies un nokrita no debesīm, un ru­nāja ar mani ļoti laipni. — Viņa pasmaidīja.

— No debesīm — kādas muļķības!

— Viņš atlidoja metāla ierīcē, kas spoži laistījās saulē, — viņa atcerējās. Aizvērusi acis, viņa to no jauna mēģināja atsaukt at­miņā. — Es sapņoju, ka skatos debesīs un ta­jās pamirdz kaut kas līdzīgs gaisā pamestai monētai; tas kļuva arvien lielāks un viegli nosēdās uz zemes — garš, neparasts sudraba kuģis, apaļš kā cigārs. Tad kuģa sānos at­vērās durvis un izkāpa šis garais vīrietis.

— Ja tu vairāk strādātu, tev nerādītos tādi muļķīgi sapņi.

— Man tas sagādāja prieku, — viņa atbil­dēja, atlaizdamās krēslā. — Nekad nebiju domājusi, ka man ir tāda iztēle. Melni mati, zilas acis un gaiša āda! Cik dīvains vīrietis, un tomēr — skaists.

— Tu izdomā visādas muļķības un pēc tam pati sāc tām ticēt.

— Tu esi ļauns. Es taču viņu neizdomāju ar nolūku; viņš man parādījās, kad biju ie­snaudusies. Taču tas nelīdzinājās sapnim. Viss bija pārāk negaidīti un dīvaini. Viņš pa­skatījās uz mani un teica: «Es savā kuģī at­lidoju no trešās planētas. Mani sauc Nata- niels Jorks …»

— Cik muļķīgs vārds; to nemaz nevar saukt par vārdu, — viņas vīrs errojās.

— Protams, ka muļķīgs, jo tas taču ir ti­kai sapnis, — viņa klusi noteica. — Un vēl viņš sacīja: «Šis ir pirmais lidojums kosmosā. Mēs esam tikai divi — es un mans draugs Bērts.»

— Vēl viens muļķīgs vārds.

— Un viņš teica: «Mēs esam no pilsētas, kas atrodas uz Zemes; tā sauc mūsu pla­nētu,» — turpināja misis K. — Tieši tā viņš teica — Zeme. Un runāja viņš kādā citā va­lodā. Tomēr es visu sapratu. Ar prātu. Tā droši vien bija telepātija.

Misters K. pagriezās, lai ietu. Sievas balss viņu apstādināja. — 111! — viņa klusi teica. — Vai tu nekad neesi domājis par to, ka uz trešās planētas varētu būt cilvēki?

— Dzīvība uz trešās planētas nav iespējama, — misters K. pacietīgi skaidroja. — Mūsu zinātnieki apgalvo, ka tās atmosfērā ir pārāk daudz skābekļa.

— Bet vai nebūtu lieliski, ja tur dzīvota cilvēki? Un atceļotu šurpu cauri kosmosam kaut kādā kuģī?

— Tu taču zini, Illa, kā es neciešu šādu sentimentālu sapņošanu. Labāk ķersimies pie darba.

Bija jau vēla pēcpusdiena, kad, klaiņo­dama starp kolonām, ap kurām čabināja lie­tutiņš, viņa sāka dziedāt šo dziesmu. Viņa to atkārtoja vēl un vēlreiz.

— Kas tā par dziesmu? — beidzot nopra­sīja viņas vīrs, apsēzdamies pie uguns galda.

— Nezinu. — Pati par sevi pārsteigta, viņa pacēla acis. Tad, kā neticēdama, pielika plaukstu pie mutes. Saule rietēja. Līdz ar dziestošo gaismu māja aizvērās kā milzu puķe. Starp kolonām vilka vējš; uz uguns galda burbuļoja sudrabotas lavas ezeriņš. Vējš glāstīja viņas rūsganos matus un klusi dziedāja ausīs. Viņa nekustīgi vērās jūras dibena dzeltenīgajos tālumos, it kā atcerēda­mās kaut ko, un viņas dzeltenās acis bija maigas un valgas.

Skurbini ar saviem skatiem Manējos solījums būs.

Viņa dziedāja klusi, lēni, maigi.

Skūpstu ja kausā liesi, Vienaldzīgs vīns man kļūs.[1]

Tad viņa, acis aizvērusi, dungoja melodiju un vieglītiņām šūpoja vējā rokas. Pēc tam apklusa.

Dziesma bija ļoti skaista.

— Pirmo reizi dzirdu šo melodiju. Vai tu pati to sacerēji? —■ viņš taujāja, pētoši viņā skatīdamies.

— Nē. Jā. Nē, es patiešām nezinu. — Viņa bija ļoti apmulsusi. — Es pat nesaprotu vār­dus, tie ir kādā citā valodā.

— Kādā valodā?

Viņa automātiski meta gaļas gabaliņus kū­sājošā lavā. — Es nezinu. — Pēc brīža gaļa bija gatava, viņa to izvilka ārā un pasniedza uz šķīvja vīram. — Es droši vien būšu to visu izdomājusi. Pati nezinu, kāpēc.

Viņš neatbildēja. Tikai noskatījās, kā viņa iegremdē gaļas gabaliņus šņācošajā uguns atvarā. Saule bija norietējusi. Soli pa solim telpā zagās nakts, kā tumšs vīns piepildī­dama istabu līdz pat griestiem, aprīdama ko­lonas un viņus abus. Vienīgi sudrabotās la­vas atblāzma apgaismoja sejas.

Viņa atkal dungoja dīvaino dziesmu.

Viņš strauji piecēlās no krēsla un sadus­mots atstāja istabu.

Vēlāk viņš viens pats pabeidza ēst vaka­riņas.

Piecēlies viņš izstaipījās, paskatījās sievā un žāvādamies ierosināja: — Aizlidosim šo­vakar ar ugunsputniem uz pilsētu un izklai­dēsimies.

— Vai tu runā nopietni? — viņa jautāja.

— Vai esi vesels?

— Kas gan tur tik dīvains?

— Mēs jau sešus mēnešus nekur neesam bijuši.

— Man šķiet, ka tā nav slikta ideja.

— Kopš kura laika tu esi tik gādīgs?

— Nerunā tā, — viņš īgni atteica. — Vai tu gribi braukt, vai negribi?

Viņa paskatījās ārā uz pelēcīgo tuksnesi. Patlaban lēca divi balti mēneši. Gar kājām skalojās vēsa ūdens strāva. Viņas augumu kratīja viegli drebuļi. Viņai tik ļoti gribējās palikt te mierīgi sēžam, nerunāt un nekustē­ties, līdz notiktu tas, ko viņa gaidīja visu dienu, tas neiespējamais, kas tomēr varēja notikt. Ausīs atkal ieskanējās melodija.

— Es…

— Tas tev nāks par labu, — viņš mudi­nāja. — Brauksim.

— Esmu nogurusi, — viņa atbildēja.

— Kādu citu vakaru.

— Te ir tava šalle. — Viņš pasniedza sie­vai flakonu. — Mēs mēnešiem nekur neesam bijuši.

— Ja neskaita tavus braucienus uz Ksi- sitiju divas reizes nedēļā. — Viņa izvairījās no vīra skatiena.

— Darīšanas, — viņš noteica.

— Ak tā? — viņa klusi nomurmināja.

No flakona izlija šķidrums, pārvērtās zilā migliņā un virmodams apvijās viņai ap kaklu.

Gailēdami kā nokaitētas ogles, uz vēsajām, gludajām smiltīm gaidīja ugunsputni. Bal­tais baldahīns, kas ar neskaitāmām zaļām lentēm bija piesiets pie ugunsputniem, pie­pūtās kā buras un viegli plandījās vakara vējā.

Illa atgulas zem baldahīna, un, paklausī­dami viņas vīra pavēlei, putni kā liesmas pacēlās pret naksnīgajām debesīm. Lentes sa­vilkās, baldahīns pacēlās. Smiltis iekaucās un palika zem viņiem. Cits pēc cita garām slīdēja zilie kalni, un viņu māja ar lietus kolonām, puķu būriem, dziedošām grāmatām un grīdām, pār kurām plūda čalojošas strau­mes, jau bija tālu aiz muguras. Illa neska­tījās uz vīru. Viņa dzirdēja, kā viņš skubina putnus, kas līdzīgi ugunīgu dzirksteļu spie­tam cēlās arvien augstāk un pret debesīm izskatījās kā zeltaini sārts raķetes zieds, aiz kura kā ziedlapiņa vējā plīvoja baldahīns.

Viņa neskatījās uz senajām, izmirušajām, šaha galdiņam līdzīgajām pilsētām, kurām viņi lidoja pāri, neskatījās arī uz vecajiem kanāliem, kurus pildīja tukšums un sapņi. Kā mēness ēna, kā liesmojoša lāpa viņi slīdēja garām izžuvušām upēm un ezeriem.

Viņa raudzījās tikai debesīs.

Vīrs kaut ko teica.

Viņa raudzījās debesīs.

— Vai tu dzirdi, ko tev saku?

— Ko?

Viņš nopūtās. — Tu varētu būt uzmanī­gāka.

— Biju aizdomājusies.

— Neesmu manījis, ka tu būtu dabas mī­ļotāja, bet debesīs tu šovakar skaties kā ap­māta, — viņš teica.

— Tās ir ļoti skaistas.

— Es prātoju, — viņš lēni turpināja, — ka šovakar vajadzētu piezvanīt Hallēm. Jāap­runājas ar viņu, varbūt mēs varam uz kādu laiciņu — teiksim, uz nedēļu, ne vairāk — aizbraukt uz Zilajiem kalniem. Nebūtu slikti, vai ne?

— Uz Zilajiem kalniem? — Satverdama ar roku baldahīna malu, viņa strauji pagriezās.

— Tas man tikai tā ienāca prātā.

— Kad tu gribi braukt? — viņa satraukti jautāja.

— Mēs varētu doties ceļā rīt no rīta. Tu jau zini: kurš putniņš agri ceļas … un tā tālāk, — viņš uzsvērti nevērīgi teica.

— Bet tik agri mēs nekad uz turieni ne­esam braukuši!

— Nu tad šogad pamēģināsim … — Viņš smaidīja. — Atpūta mierā un klusumā. Tā mums abiem noderēs. Tu jau saproti. Tu taču neesi ieplānojusi neko citu? Tātad brauksim?

Viņa ievilka elpu, brīdi vilcinājās un tad teica: — Nē.

— Ko? — Viņa sauciens izbiedēja putnus. Baldahīns strauji parāvās uz priekšu.

— Nē, — viņa apņēmīgi atkārtoja. — Esmu izlēmusi. Es nebraukšu.

Viņš paraudzījās sievā. Iestājās klusums. Viņa aizgriezās.

Putni lidoja talak — desmit tūkstoši plīvo­jošu, vēja nestu liesmu.

Uzlēcošā saule, iespīdēdama caur kristāla kolonām, izklīdināja miglu, uz kuras atdusē­jās Illa. Visu nakti viņa bija karājusies gaisā, balstīdamās uz mīksta miglas paklāja, kas izlija no sienām, tiklīdz viņa atlaidās at­pūsties. Visu nakti viņu bija nesusi šī klusā upe kā vilnis laivu. Tagad dūmaka izklīda, migla sēdās arvien zemāk, izmezdama viņu nomoda krastā.

Viņa atvēra acis.

Pār viņu bija noliecies vīrs. Izskatījās tā, it kā viņš jau stundām ilgi būtu tur stāvējis un vērojis viņu. Pati nezinādama kāpēc, viņa nespēja paskatīties viņam acīs.

— Tu atkal sapņoji, — viņš sacīja. — Tu pa miegam runāji un neļāvi man gulēt. Tev katrā ziņā jāiet pie ārsta.

— Gan jau būs labi.

— Tu pa miegam daudz runāji.

— Tiešām? — Viņa pietrūkās sēdus.

Rītausmā istaba bija auksta. Viss tinās pe­lēcīgā krēslā.

— Par ko tu sapņoji?

Viņai vajadzēja brīdi padomāt, lai atce­rētos. — Kuģis. Tas atkal iznira no debesīm un nosēdās, no tā izkāpa garais vīrietis. Viņš sarunājās ar mani, jokoja, smējās. Tas bija tik jauki.

Misters K. ar roku aizskāra kolonu. Izšļā­cās silta, kūpoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

— Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrie­tis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sa­cīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.

— Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griez­dams, strauji novērsās.

— Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautri­nājās.

— Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie­viešu sapņus pie sevis.

— Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdē­jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.

— Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.

— 111, tu esi tik nesavaldīgs.

— Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu no­liecās viņa drūmā, bargā seja.

— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Na­taniels Jorks man teica … viņš teica, ka ie­sēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debe­sīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.

— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un tā visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!

— Iii!

— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidī­sies ar savu nolādēto kuģi?

— 111, nepacel balsi!

- Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!

— Nu, jā . ..

— Un tas notika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.

— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.

— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu piemi­nēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzlies­mojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.

— 111… — viņa čukstēja.

— Viss kārtībā.

— Tu esi slims.

— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gur­denā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Pie­dod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita vi­ņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet cās silta, kīipoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

— Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrie­tis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sa­cīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.

— Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griez­dams, strauji novērsās.

— Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautri­nājās.

— Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie­viešu sapņus pie sevis.

— Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdē­jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.

— Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.

— 111, tu esi tik nesavaldīgs.

— Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu no­liecās viņa drūmā, bargā seja.

— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Na­taniels Jorks man teica … viņš teica, ka ie­sēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debe­sīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.

— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un ta visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!

— 111!

— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidī­sies ar savu nolādēto kuģi?

— 111, nepacel balsi!

— Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!

— Nu, jā . ..

— Un tas nolika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.

— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.

— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu piemi­nēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzlies­mojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.

— 111.. . — viņa čukstēja.

— Viss kārtībā.

•— Tu esi slims.

— Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gur­denā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Pie­dod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita vi­ņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet pārpūlējies. Nožēloju, ka tā iznāca. Vaja­dzēs kādu bridi atlaisties . ..

— Tu biji tik satraukts.

— Viss pārgājis. Jūtos labi. — Viņš izpūta elpu. — Aizmirsīsim šo ķildu. Starp citu, vakar es dzirdēju anekdoti par Uelu, gribēju tev pastāstīt. Darīsim tā: tu pagādā brokastis, es pastāstīšu anekdoti, un par no­tikušo vairs ne vārda.

— Tas taču bija tikai sapnis.

— Nu protams. — Viņš automātiski no­skūpstīja viņas vaigu. — Tikai sapnis.

Pusdienas laikā saule kvēloja augstu pie debesīm un kalni virmoja spilgtajā gaismā.

— Uz pilsētu nebrauksi? — Illa jautāja.

— Uz pilsētu? — Viņš tikko jaušami sa­rauca uzacis.

— Šajā dienā taču tu vienmēr brauc. — Viņa pagrozīja puķu būrīti uz postamenta. Puķes sakustējās, atplezdamas savas izsalku­šās, dzeltenās mutes.

Viņš aizvēra grāmatu. — Nē. Ir pārāk karsts un vēls arī.

— Ak tā. — Pabeigusi darāmo, viņa devās uz durvīm. — Es drīz būšu atpakaļ.

— Pagaidi! Uz kurieni tu iesi?

Illa jau bija durvīs. — Pie Pao. Viņa mani aicināja . . .

— Šodien?

— Es viņu tik sen neesmu redzējusi. Un nav jau tālu.

— Zaļajā ielejā, vai ne?

— Jā. Tā tāda laba pastaiga vien būs, un es nolēmu … — Viņa bija nevaļīga.

— Piedod, lūdzu, piedod! — viņš sauca, noraizējies steigdamies viņai pakaļ. — Man bija galīgi izkritis no prāta. Esmu pēcpus­dienā ielūdzis pie mums doktoru Nlle.

— Doktoru Nlle? — Viņa mēģināja izslīdēt pa durvīm.

Viņš satvēra viņu aiz elkoņa un atvilka at­pakaļ. — Jā.

— Bet Pao . . .

— Pao var pagaidīt, Illa. Mums jāuzņem Nlle.

— Tikai uz brītiņu . . .

— Nē, Illa.

— Nē?

Viņš pakratīja galvu. — Nē. Bez tam līdz turienei ir ļoti tālu. Cauri visai Zaļajai iele­jai un tad lejup gar Lielo kanālu, vai ne? Un būs briesmīgi karsts, bet doktors Nlle tā priecātos tevi redzot. Nu, kā tu domā?

Viņa neatbildēja. Viņai gribējās izrauties un skriet. Gribējās skaļi kliegt. Taču viņa palika sēžam krēslā un lēni kustināja pirk­stus, vērdamās tajos ar stingu skatienu kā slazdā noķerts zvēriņš.

— Illa, — viņš nomurmināja. — Tu pa­liksi mājās, vai ne?

— Jā, — viņa pēc laba brīža atbildēja. — Palikšu.

— Visu pēcpusdienu?

— Visu pēcpusdienu, — viņa neskanīgi atbildēja.

Laiks gāja, bet doktors Nlle nerādījās. II- las vīrs nelikās par to sevišķi pārsteigts. Kad bija jau pavisam vēls, viņš kaut ko norūca, piegāja pie sienas skapja un izņēma no turie­nes briesmīgu ieroci — garu iedzeltenu ci­lindru ar plēšām un gaili vienā galā. Viņš pagriezās. Viņa seju sedza neizteiksmīga sudrabaina metāla maska; maska, kuru viņš valkāja tad, kad gribēja noslēpt no citiem savas izjūtas. Maska teicami piekļāvās viņa iekritušajiem vaigiem, zodam un pierei. Maska mirgoja, un viņš grozīja rokās bries­mīgo ieroci. Tas vienmērīgi dūca — tā, kā dūc kukaiņi. Kad nospieda gaili, no tā spin- dzēdams izšāvās vesels mākonis zeltainu bišu. Briesmīgas, zeltainas bites, kas iedūra savu indīgo dzeloni un pēc tam nedzīvas pa­lika guļam kā sēklas smiltīs.

— Uz kurieni tu iesi? — viņa jautāja.

— Ko? — Viņš bija pielicis ausi pie plē­šām un klausījās draudīgajā dūkoņā. — Ja doktors Nlle nevar atnākt laikā, prātā nenāk viņu gaidīt. Došos drusku pamedīt. Es ne­būšu ilgi. Bet tu paliec mājā un nekur neej. Skaidrs? — Maska sudrabaini mirgoja.

— Labi.

— Un saki doktoram Nlle, ka drīz atgrie­zīšos. Tikai mazliet pamedīšu.

Trīsstūrainās durvis aizvērās. Soļi aizdu- nēja lejup pa kalnu.

Illa noskatījās, kā vīrs aizsoļo, saules ap­mirdzēts, un pamazām izzūd skatienam. Tad viņa atkal ķērās pie saviem pienākumiem: kaisīja magnētiskos putekļus un ievāca aug­ļus, kas bija ienākušies uz kristāla sienām. Viņa strādāja enerģiski un raiti, taču brī­žiem uzmācās savāds stingums, un viņa ne­apzinīgi dungoja dīvaino, neaizmirstamo dziesmu un caur kristāla kolonām vērās de­besīs.

Viņa sastinga un, elpu aizturējusi, gaidīja.

Tas tuvojās.

Kuru katru brīdi tam bija jānotiek.

Bija tāda sajūta, kā pērkona negaisam tu­vojoties — gaidpilns klusums, un tad tikko jūtami mainās atmosfēras spiediens, jo zemi kā ēna, kā dūmaka apņem negaisa elpa. Au­sīs sāk zvanīt, un tu it kā sastingsti tuvojo­šās vētras gaidās. Tad tu sāc drebēt. Debe­sis kļūst plankumainas un maina krāsu, mā­koņi sabiezē, kalni lāsmo kā metāls. Puķes būros izdveš vieglas nopūtas, it kā brīdinā­damas. Kāda neredzama roka viegli pieska­ras taviem matiem. Kaut kur mājas iekšienē dziedošais pulkstenis klusītiņām skandē: «Laiks, laiks, laiks …», bet tā balss nav ska­ļāka par ūdens pilienu pakšķēšanu uz samta drānas.

Un tad vētra ir klāt. Žilbinošam uzliesmo­jumam seko visu aprijoša melna lietus gāze un vareni dārdieni, kas uz mūžīgiem laikiem sagrābj visu savā varā.

Tā bija arī tagad. Tuvojās vētra, kaut gan debesis bija skaidras. Ik brīdi varēja uzlies­mot zibens, lai gan virs galvas nebija ne mākoņa.

Illa klaiņoja pa vasaras mierā snaudošo māju. Tūlīt, tūlīt debesis pāršķels zibens, no- grandēs pērkons, uzmutuļos dūmi, tad iestā­sies klusums, uz takas būs dzirdami soļi, kāds viegli pieklauvēs pie kristāla durvīm, un viņa skriešus skries tās atdarīt.. .

«Neprātīgā Illa,» viņa pati sevi rāja. «Ko tu savā dīkajā prātā vēl neizdomāsi!»

Un tad tas notika.

Uzvēdīja karsts gaiss, it kā garām būtu pa- šāvusies milzīga liesma. Kaut kas aizšalca un nobrāzmoja. Pie debesīm nomirgoja me­tāls.

Illa iekliedzās.

Izskrējusi cauri kolonādei, viņa plaši at­rāva durvis. Viņas priekšā pletās kalni. Nekā cita tur vairs nebija.

Viņa jau gribēja mesties lejup pa nogāzi, taču savaldījās. Viņai jāpaliek šeit, viņa ne­drīkst nekur iet. Drīz ieradīsies doktors, un vīrs dusmosies, ja viņa būs aizskrējusi.

Strauji elpodama, ar izstieptu roku viņa stāvēja durvīs un gaidīja.

Viņa raudzījās uz Zaļās ielejas pusi, līdz nogura acis, bet tur nekas nebija saskatāms.

«Auša gatavā!» Viņa iegāja mājā. «Ko tu vēl neizdomāsi! Tas bija tikai kāds putns, lapa, vējš vai zivis kanālā. Apsēdies. Nomie­rinies.»

Viņa apsēdās.

Atskanēja šāviens.

Skarbi un skaidri tur ierunājās briesmīgais kukaiņu ierocis.

Viņa sarāvās, to dzirdot.

Skaņa nāca no liela tāluma. Viens vienīgs šāviens. 2iglo, dūcošo bišu tālā sanoņa. Viens šāviens. Un tad vēl otrs — precīzs, salts un tāls.

Viņa atkal sarāvās un, pati nezinādama, kāpēc, pielēca kājās; pār lūpām izlauzās kliedzieni, negribēdami rimties. Kā bez prāta viņa metās cauri mājai un vēlreiz atrāva durvis.

Tālumā noklusa atbalsis, lidodamas arvien tālāk un tālāk.

Klusums.

Labu brīdi viņa nobālusi stāvēja pagalma vidū.

Tad lēni, ar nokārtu galvu klīda pa kolo­nām rotātajām istabām, aizskardama te vienu, te otru lietu. Beidzot trīcošām lūpām viņa apsēdās vīna istabā, kur pamazām sa­biezēja krēsla, un gaidīja. Tad paņēma dzin­tara glāzi un sāka to spodrināt ar savas šal­les malu.

Un, lūk, tālumā uz oļiem un šķembām iečirkstējās soļi.

Viņa piecēlās un stāvēja klusās istabas vidū. Glāze izslīdēja no pirkstiem un sašķīda uz grīdas.

Soļu troksnis aiz durvīm pieklusa.

Vai runāt? Vai saukt: «Nāciet iekšā, ak, lūdzu," nāciet iekšā»?

Viņa paspēra dažus soļus.

Nācējs kāpa augšup pa lieveni. Roka taus­tījās gar durvju rokturi.

Viņa uzsmaidīja durvīm.

Tās atdarījās. Smaids sasala uz viņas lūpām.

Tur stāvēja viņas vīrs. Sudrabotā maska nespodri mirgoja.

Viņš ienāca istabā un mirkli paskatījās uz viņu. Tad ar asu kustību atrāva ieroča plē­šas, izkratīja no turienes divas beigtas bites, noskatījās, kā tās pakšķēdamas nokrīt uz grīdas, un tad samina ar kāju; pēc tam ie­slēja tukšo ieroci istabas kaktā. Illa pa to laiku jau kuro reizi nesekmīgi mēģināja sa­vākt saplīsušās glāzes drumslas.

— Ko tu darīji? — viņa jautāja.

— Neko. — Uzgriezis viņai muguru, viņš ņēma nost masku.

— Bet šāvieni … es dzirdēju, ka tu izšāvi. Divas reizes.

— Drusku pamedīju. Kādreiz uznāk tāda vēlēšanās. Vai doktors Nlle atnāca?

— Nē.

— Pag, pag! — Pretīgā knipja skaņa lika viņai sarauties. — Tikai tagad es sāku atce­rēties. Viņš taču solījās atnākt pie mums rīt pēc pusdienas. Kā es varēju to aizmirst!

Viņi piesēdās pie galda. Illa raudzījās uz ēdienu, bet neaizskāra to. — Kāpēc tu

neēd? — viņš jautāja, mezdams gaļu burbu­ļojošā lavā un neskatīdamies uz sievu.

— Nezinu. Neesmu izsalkusi, — viņa at­bildēja.

— Kāpēc ne?

— Pati nezinu. Vienkārši nav apetītes.

Cēlās vējš, saule rietēja. Istaba pēkšņi

šķita maza un auksta.

— Es visu laiku pūlos atcerēties, — viņa sacīja, sēdēdama klusajā istabā iepretim sa­vam saltajam, staltajam, zeltacainajam vīram.

— Ko tad? — Viņš lēni sūca vīnu.

— To dziesmu. To brīnišķi skaisto dziesmu. — Aizvērusi acis, viņa dungoja melodiju, taču tā nebija īstā. — Esmu to aiz­mirsusi. Bet es nevēlos to aizmirst. Gribu to uz visiem laikiem paturēt prātā. — Viņa māja līdzi ar roku, it kā ritms varētu palī­dzēt atcerēties melodiju. Tad atslīga krēslā. — Nevaru atcerēties. — Viņa sāka raudāt.

— Kāpēc tu raudi? — viņš jautāja.

— Nezinu, nezinu, asaras pašas plūst. Man ir skumji, un es nezinu kādēļ, es raudu un nezinu kāpēc. Un tomēr raudu.

Viņa paslēpa seju rokās, pleci drebēja.

— Gan rīt viss būs pāri, — viņš noteica.

Viņa neskatījās uz vīru; viņas skatiens ka­vējās tuksnesīgajā klajumā un pie spožajām zvaigznēm, kas parādījās pie melnajām de­besīm; tālumā dzirdēja ceļamies vēju, gara­jos kanālos sāka virmot aukstais ūdens. Viņa aizvēra acis, visa drebēdama.

— Jā, — viņa teica. — Rīt viss būs pāri.