Marsiešu hronikas

2005. gada decembris PAMESTĀS PILSĒTAS

Izžuvušās Marsa jūras krastā atradās klusa, balta pilsētiņa. Tā bija tukša. Ielās nemanīja ne mazāko kustību. Veikalos caurām dienām vientulīgi dega spuldzes. Veikalu durvis stā­vēja līdz galam vaļā, it kā cilvēki steigā būtu aizmirsuši tās aizslēgt. Pie noklusušo kafej­nīcu durvīm stiepļu pinuma pastkastēs plivi­nājās nelasīti, saulē apdzeltējuši žurnāli, kas pirms mēneša sudraba raķetē bija atvesti no Zemes.

Pilsētiņa bija mirusi. Visas gultas tajā — pamestas un aukstas. Visapkārt pilnīgs klu­sums, ja neskaita vieglo dūkoņu elektrības vados un dinamomašīnās, kuras vēl arvien darbojās pašas no sevis. Ūdens tecēja van­nās, pārplūdināja istabas un lieveņus un straumēm plūda uz nelielajiem dārziņiem spirdzināt novārtā atstātās puķes. Tumšajās teātru zālēs zem sēdekļiem sāka cietēt košļā­jamā gumija, kurā vēl bija samanāmi zobu nospiedumi.

Aiz pilsētas atradās kosmodroms. Tur, kur pēdējā raķete startēja lidojumam atpakaļ uz

Zemi, vēl bija jaušama sīva sviluma smaka. Ja jūs iemestu monētu teleskopā un pavērstu to pret' Zemi, jūs varbūt saskatītu, kā tur plosās Lielais Karš. Varbūt saskatītu, kā uz­sprāgst gaisā Ņujorka. Varbūt samanītu ne­parastā miglā tīto Londonu. Varbūt tad jums kļūtu skaidrs, kādēļ šī Marsa pilsētiņa ir gluži tukša. Evakuācija laikam bijusi pēkšņa un negaidīta. Jūs varat noraut izkārtni «Slēgts» un ieiet jebkurā veikalā. Kad pie­spiež kases taustiņu, izlec naudas lādīte ar šķindošām, spožām monētām. Jā, karš uz Ze­mes laikam nav vis nekāds joks …

Pa pamestās pilsētiņas ielām, klusi svilpo­dams un visdziļākajā nopietnībā sperdams sev pa priekšu tukšu konservu kārbu, nāca kāds garš, sausnējs vīrs. Viņa bezcerīgajā, rāmajā skatienā jaudās dziļa vientulība. Viņš bāza kalsnās rokas kabatās, kurās žvadzēja spožas monētas, un laiku pa laikam nosvieda kādu zemē. Tad savā nodabā pasmējās un, tālāk iedams, nobārstīja visu ielu ar spoža­jām ripiņām.

Vinu sauca Volters Grips. Viņam piederēja zelta raktuves un vientuļa būdele tālu zila­jos kalnos, un reizi divās nedēļās viņš devās uz pilsētu, lai nolūkotu sev nopietnu un sa­prātīgu sievu. Taču pagāja gadi, bet Grips arvien atgriezās savā būdelē vīlies un viens. Bet pirms nedēļas, ieradies pilsētā, viņš ieraudzīja kaut ko gluži neticamu!

Viņš bija tā pārsteigts, ka iemetās pirmajā kulinārijas veikalā, kas pagadījās ceļā,

atrāva vitrīnu un «pasūtīja» sev trīsstāvīgu sviestmaizi ar gaļu.

— Tūlīt, ser! — viņš pats nokliedza, pār­mezdams dvieli pār roku.

Ar plašu žestu viņš noslaucīja galdiņu, pa­sniedza sev uzkožamos un vakar cepto maizi, palūdza sevi apsēsties un ēda, līdz juta aici­nājumu uzmeklēt gāzēto ūdeņu kiosku, kur pasūtīja glāzi zeltera. Pārdevējs — kāds Vol- ters Grips — bija pati laipnība un tūlīt pa­sniedza viņam glāzi putojošā dzēriena.

Viņš sabāza bikšu kabatās visas naudas zīmes, kādas varēja atrast. Pielādēja ratiņus ar desmitdolāru banknotēm un rikšiem vien laida projām. Bet, nonācis līdz priekšpilsētai, viņš pēkšņi sakaunējās par savu muļķīgo rī­cību. Kam gan viņam vajadzīga nauda? Viņš aizveda desmitdolāru banknotes atpakaļ, kur bija ņēmis, izvilka no kabatas portfeļa dolāru, lai samaksātu par sviestmaizēm, un iemeta to kasē, pielikdams klāt vēl ceturtdaļdolāru dzeramnaudas.

Vakarā viņš no sirds izpērās karstā turku pirtī, nobaudīja sulīgu filē ar izmeklēti gar­dām sēnītēm, importētu sauso heresu un ze­menes vīna mērcē. Viņš izmeklēja sev jaunu, zilu, plānas vilnas drānas uzvalku un greznu, pelēku platmali, kas tikko turējās uz viņa smailā pakauša. Tad ielidināja piecinieku automātiskajā radiolā, un tūlīt sāka skanēt «Mūsu vecā kompānija». Viņš iemeta mo­nētas divdesmit automātos pēc kārtas. Sku­mīgā dziesma piepildīja pamestās naksnīgās ielas, kamēr viņš pats — garš, kalsns un vientuļš — jaunajos zābakos ar kabatās sa­bāztām nosalušām rokām domīgi lāčoja uz priekšu.

Tā bija pirms nedēļas. Naktis viņš pava­dīja lieliskā mājā Marsa prospektā, cēlās de­viņos no rīta, nomazgājās vannā un pēc tam nesteigdamies aizsoļoja uz pilsētu pēc olām un šķiņķa. Nepagāja neviens rīts, kad viņš nesasaldētu kādu tonnu gaļas, sakņu un cit­rona krēma kūku, nodrošinoties ar pārtiku desmit gadiem uz priekšu, kamēr raķetes at­griezīsies no Zemes — ja tās vispār kādreiz lidos atpakaļ.

Bet šovakar viņš klimta pa ielām, vēro­dams sārtās, skaistās vaska manekenes ko­šajos veikalu skatlogos. Un pirmo reizi iz­juta, cik nospiedoši klusa ir pilsēta. Viņš izdzēra kausu alus un tikko sadzirdami iešņukstējās.

— Ak dievs, — viņš izdvesa, — es taču esmu gluži viens.

Viņš iegāja kinoteātrī «Elite», lai parādītu sev kādu filmu un atvairītu nomācošās do­mas par vientulību. Tukšajā zālē bija kluss kā kapā, bet uz milzīgā ekrāna iznira pelēki un melni rēgi. Trīcēdams pie visām miesām, viņš metās ārā no šī nešķīsteņu midzeņa.

Nolēmis atgriezties mājās, viņš ašiem so­ļiem — gandrīz vai skriešus — slāja projām pa šķērsieliņu, kad pēkšņi izdzirdēja tālruņa zvanu.

Viņš ieklausījās un noteica:

— Kaut kur zvana tālrunis.

Tad naski soļoja tālāk.

— Būtu kāds nocēlis klausuli.

Viņš apsēdās uz ietves malas un nestei­dzīgi mēģināja izvilkt no kurpes oli.

— Kāds? — pietrūkdamies kājās, viņš iesaucās. — Pie visiem svētajiem! Kāds — tas taču esmu es! — Viņš apcirtās apkārt. Kurā mājā zvanīja? Rau, tajā tur!

Ar vienu lēcienu viņš bija pāri mauriņam, augšā pa kāpnēm un, izdrāzies cauri tumšam vestibilam, paķēra tālruņa klausuli.

— Hallo! — viņš kliedza.

Žžžžžžžž.

— Hallo, hallo!

Bet zvanītājs jau bija nolicis klausuli.

— Hallo! — viņš auroja, kratīdams apa­rātu. — Idiots gatavais! — viņš lamāja sevi.

— Ko tu, āmurgalva, tupēji uz ietves! Nolā­dētais stulbeni! — Viņš purināja tālruni.

— Zvani vēlreiz! Nu zvani taču!

Viņam nebija ienācis prātā, ka uz Marsa varētu būt palikusi vēl kāda dzīva dvēsele. Pa visu pagājušo nedēļu negadījās redzēt ne­vienu cilvēku. Viņš bija nodomājis, ka visas pārējās pilsētas ir tikpat tukšas kā šī.

Bet tagad, drebēdams aiz satraukuma, viņš blenza uz mazo, melno tālruņa aparātu. Auto­mātiskā telefona centrāle savienoja visas trīsdesmit Marsa pilsētas. No kuras gan bija nācis šis zvans?

Viņš nezināja.

Viņš gaidīja. Iegāja svešajā virtuvē, atkausēja dažas melleņu ogas un sadrūmis iemeta mutē.

— Bet varbūt nemaz nezvanīja cilvēks, — viņš murmināja. — Varbūt vējš nogāza kādu telefona stabu un savienojums radās pats no sevis.

Bet vai viņš nebija dzirdējis klikšķi, kāds rodas, noliekot klausuli?

Volters nostāvēja vestibilā visu nakti.

— Ne jau tālruņa dēļ, — viņš mēģināja sev iestāstīt. — Man gluži vienkārši nav nekā cita ko darīt.

Viņš klausījās sava pulksteņa tikšķos.

— Otrreiz viņa nezvanīs, — viņš noteica.

— Nē, nav ko cerēt, ka viņa vēlreiz uzgriezīs numuru, kas neatbildēja. Varbūt pašlaik viņa apzvana citas mājas šajā pilsētā! Bet es te sēžu un.. . Pag! — Viņš iesmējās. — Kādēļ es visu laiku saku «viņa»?

Viņš piemiedza acis. — Tikpat labi tas va­rētu būt arī «viņš», vai ne?

Volteram pamira sirds. .Viņš nodrebēja, juzdams krūtīs dīvainu tukšumu.

Kaut tā būtu «viņa»!

Izgājis ārā rīta krēslā, viņš ielas vidū pa­lika stāvam un klausījās. Ne skaņas. Ne putna dziesmas. Ne automašīnas. Vienīgi paša sirds pukstēšana. Tuk-tuk-tuk. Viņa sa- springušie sejas muskuļi sāpīgi sarāvās. Bet vējš — liegs un maigs — viegli plivināja viņa žaketes stūrus.

— Tss, — viņš čukstēja. — Klausies!

Viņš lēni pavērās apkārt, pārlaizdams ska­tienu visām pamestajām mājām pēc kārtas.

«Viņa griezis numuru pēc numura,» viņš nodomāja. «Tā noteikti ir sieviete. Kādēļ? Tādēļ, ka tikai sieviete spēj zvanīt visus nu­murus pēc kārtas. Vīrietis to nedarīs. Vīrieši ir pārāk patstāvīgi. Vai es esmu kādam zvanī­jis? Nē! Nenāk ne prātā. Tai jābūt sievietei. Noteikti sievietei!

Klausies.»

Kaut kur tālumā zem zvaigznēm zvanīja tālrunis.

Volters sāka skriet. Tad uz mirkli apstā­jās, lai ieklausītos. Zvans bija tikko sadzir­dams. Viņš metās uz priekšu. Skaļāks. Viņš drāzās lejā pa aleju. Daudz skaļāks! Paskrēja garām sešām un vēl sešām mājām. Zvanīja tepat tuvumā. Lūk, šajā mājā!

Durvis bija aizslēgtas.

Iekšā skanēja tālrunis.

— Nolādēts! — Viņš raustīja durvju rok­turi.

Tālrunis tarkšķēja kā negudrs.

Viņš paķēra no lieveņa krēslu, izsita ar to logu un iemetās viesistabā.

Bet, iekams viņš paguva nocelt klausuli, tālrunis bija apklusis.

Viņš izstaigāja visas istabas, dauzīja spo­guļus, rāva nost portjēras, spārdīja plīti.

Beidzot, zaudējis spēkus, viņš pacēla no grīdas Marsa telefona abonentu sarakstu. Piecdesmit tūkstoš uzvārdu.

Viņš sāka ar pirmo.

Amēlija Amsa — Jaunajā Čikāgā, simts jūdžu no šejienes, aiz izžuvušās jūras. Viņš uzgrieza numuru.

Nekādas atbildes.

Otrs abonents dzīvoja Jaunajā Ņujorkā aiz zilajiem kalniem, pieci tūkstoši jūdžu no še­jienes.

Nekādas atbildes.

Tikko spēdams noturēt klausuli dreboša­jos pirkstos, viņš uzgrieza trešā, ceturtā, piektā, sestā, septītā, astotā abonenta numuru.

— Hallo? — sievietes balss atsaucās.

— Hallo, ak dievs, hallo! — Volters klie­dza klausulē.

«Šis ieraksts ir magnetofona lentē,» sie­vietes balss noskandēja. «Mis Helenas Ara- zumjanas nav mājās. Pasakiet, kas pēc viņas jautā, un tas tiks ierakstīts lentē, lai viņa atgriežoties varētu jums piezvanīt. Hallo? Šis ir ieraksts magnetofona lentē. Mis Hele­nas Arazumjanas nav mājās. Pasakiet, kas pēc viņas jautā, un tas …»

Viņš nolika klausuli.

Viņa lūpas drebēja.

Brīdi padomājis, viņš vēlreiz uzgrieza to pašu numuru.

— Kad mis Helena Arazumjana atgriezī­sies, pasakiet, lai viņa vācas pie velna.

Viņš zvanīja uz Marsa Centrālo komuta­toru, Jaunās Bostonas, Arkādijas un Ruzvelt- sitijas telefona centrālēm, prātodams, ka personas, kas vēlas dabūt savienojumus, vis­drīzāk būs atrodamas tur. Pēc tam viņš ap­zvanīja katras pilsētas pašpārvaldes un citas oficiālas iestādes. Un vislabākās viesnīcas. Kura sieviete gan spētu pretoties kārdināju­mam dzīvot greznībā!

Pēkšņi viņš skaļi sasita plaukstas un iesmē­jās. Nu, protams! Viņš paskatījās abonentu sarakstā un uzgrieza Jaunās Teksassitijas lie­lākā kosmētiskā salona numuru. Kur gan ci­tur meklēt sievieti, ja ne mīkstiem paklājiem izklātā greznā skaistumkopšanas salonā, kur tā var izgrozīties pie spoguļa, triept uz sejas visādas ziedes un izsēdēties zem elektriska­jiem žāvēšanas aparātiem!

Iedūcās signāls. Vada otrā galā kāds no­cēla klausuli.

— Jā? — sievietes balss atsaucās.

— Ja tas ir ieraksts magnetofona lentē, — Volters Grips noskaldīja, — es aizbraukšu un uzsperšu jūsu salonu gaisā.

— Šis nav ieraksts, — sievietes balss at­bildēja. — Hallo, hallo! Vai tiešām tur runā dzīvs cilvēks! Kur jūs esat? — Viņa sajūsmā iespiedzās.

Volters tik tikko nenokrita no krēsla. — Hallo! — Mirdzošām acīm viņš pielēca kājās. — Ak dievs, kāda laime! Kā jūs sauc?

— 2enevjeva Selzora! — Viņa sajūsmā apraudājās. — Kāds prieks dzirdēt jūsu balsi, lai arī kas jūs būtu!

— Esmu Volters Grips.

— Volter, esiet sveicināts, Volter!

— Sveika, Zenevjeva!

— Volters. Cik jauks vārds! Volter, Volter!

-— Pateicos.

— Kur jūs esat, Volter?

Viņai bija dziedoša, mīlīga un laipna balss. Viņš piespieda klausuli cieši pie auss, lai labāk sadzirdētu viņas maigos čukstus. Viņš juta, ka grīda zem kājām grīļojas. Vaigi dega kā ugunīs.

— Marlinvilidžā, — viņš sacīja. — Es…

Zzzzzz.

— Hallo? — viņš iesaucās.

Zzzzzz.

Viņš pakratīja klausuli. Ne skaņas.

Vējš kaut kur bija nogāzis stabu. Un 2e- nevjeva Selzora — tikpat pēkšņi, kā atrasta, bija atkal pazaudēta.

Viņš vēlreiz uzgrieza numuru, taču apa­rāts klusēja.

— Bet vismaz es zinu, kur viņa ir. — Viņš izskrēja ārā. Saulei austot, viņš atpakaļgaitā izbrauca no mājas īpašnieka garāžas sporta mašīnu, pielādēja pakaļējo sēdekli ar pār­tiku, ko iznesa no virtuves, un ar astoņdesmit jūdžu ātrumu stundā trauca pa šoseju, kas veda uz Jauno Teksassitiju. «Tūkstoš jū­džu,» viņš nodomāja. «Mazliet pacietības, Zenevjeva Selzora, drīz es būšu klāt!»

Atstājot pilsētu, viņš taurēja uz katra ielas stūra.

Ap saules rietu pēc dienu ilga neprātīga brauciena viņš piestāja ceļmalā, nometa šaurās kurpes, atlaidās sēdeklī un pārvilka pelēko platmali pār nogurušajām acīm. Viņa elpa kļuva lēna un vienmērīga. Pūta vējš, un krēslā maigi mirgoja zvaigznes. Visapkārt slējās gadu miljoniem vecie Marsa kalni. Zvaigžņu gaismā viznīja kāda Marsa pilsē­tiņa, kuras celtnes atgādināja sīkas šaha figūras uz zilo kalnu fona.

Volters snauda, atrazdamies kaut kur uz miega un nomoda robežas. — Zenevjeva, — viņš čukstēja. — Un klusi nodungoja: «O, Zenevjeva mīļā, lai gadi nāk un iet. Ak, Ze­nevjeva dārgā …» Viņa sirdī uzvilnīja sil­tums. Ausīs skanēja klusā, maigā, dziedošā balss: «Hallo, o, hallo, Volter! Šis nav ieraksts magnetofona lentē. Kur jūs esat, Volter, kur tu esi?»

Viņš nopūtās un pastiepa uz priekšu roku, it kā gribēdams mēness gaismā viņu noglās­tīt. Vējš purināja viņas krāšņos, tumšos ma­tus. Lūpas viņai bija kā sarkanas ķiršu ogas. Vaigi — kā tikko griezti valgi rožu ziedi. Bet augums — kā gaišs, viegls mākonis, kamēr viņas maigā, liegā, dziedošā balss vēlreiz čukstēja viņam ausīs senās, sērās dziesmas vārdus: «O, Zenevjeva dārgā, lai gadi nāk un iet…»

Viņš aizmiga.

Volters sasniedza Jauno Teksassitiju pus­naktī.

Skaļi taurēdams, viņš piestāja pie kosmē­tiskā salona «Deluxe». Viņš cerēja, ka tūlīt pat līdz ar liegu smaržu vilni, priekā staro­dama, viņa steigsies ārā.

Nekas nenotika.

— Aizmigusi. — Viņš piegāja pie durvīm. — Esmu klāt! — viņš sauca. — Hallo, Ze­nevjeva!

Pilsēta dusēja divu mēnešu gaismas pie­lietajā klusumā. Vējš kaut kur purināja audekla nojumi.

Viņš atgrūda stikla durvis un iegāja iekšā.

— E-hē! — Viņš mulsi iesmējās. — Kādēļ jūs slēpjaties? Tāpat zinu, ka esat šeit!

Viņš pārmeklēja katru kabīni.

Viņš atrada uz grīdas mazu kabatas laka­tiņu. Tas smaržoja tik saldi, ka viņam no­reiba galva. — Zenevjeva…

Viņš izbraukāja visas tukšās ielas, bet ne­viena nemanīja.

— Vai tas tiešām būtu joks …

Viņš samazināja ātrumu.

— Pag! Saruna pārtrūka. Varbūt viņa de­vusies uz Martinu, tāpat kā es uz šejieni. Varbūt nogriezušies pa seno Jūras šoseju. Un mēs dienā esam pabraukuši viens otram garām. Kā lai viņa būtu zinājusi, vai es braukšu šurp? Es taču viņai to nepateicu. Kad saruna pārtrūka, viņa tā pārbijās, ka steigšus devās uz Marlinu mani meklēt! Bet es kā pēdējais idiots nīkstu šeit!

Vēlreiz piespiedis signāltauri, Volters jo­ņoja ārā no pilsētas. Viņš brauca visu nakti. «Bet ja nu viņas Marlinā nebūs, kad es iera­dīšos?»

Viņš centās atgainīt šo domu. Viņai tur jābūt. Un viņš pieskries viņai klāt, apkamps viņu un varbūt pat vienreiz noskūpstīs uz lūpām.

«O, Zenevjeva mīļā,» viņš svilpoja un, pie­devis gāzi, drāzās ar simts jūdžu ātrumu stundā. -

Pār kluso Marlinas pilsētiņu ausa gaisma. Šur tur veikalos vēl arvien dega dzeltenas spuldzes, bet automātiskā radiola, kas nepār­traukti bija spēlējusi simts stundu no vietas, nokrikšķēja un apklusa, iestājās pilnīgs miers. Saule sāka sildīt ielas un dzedrās de­besis, kurās nemanīja neviena mākonīša.

Volters nogriezās uz Galveno ielu un, neiz- slēdzis automašīnas ugunis, uz katra ielas stūra sešas reizes nepacietīgi notaurēja. Viņš cieši vēroja veikalu izkārtnes. Viņa seja bija bāla un nogurusi, rokās slīdēja ar sviedriem klātā stūre.

— Zenevjeva! — viņš sauca pa visu tukšo ielu.

Atvērās kosmētiskā salona durvis.

— Zenevjeva! — Viņš apstādināja mašīnu un metās pāri ielai.

Salona durvīs stāvēja Zenevjeva Selzora. Rokās viņa turēja atvērtu šokolādes kon­fekšu kārbu. Viņas pirksti bija balti un resni. Seja — kā viņš saskatīja, ieiedams gaismas joslā — apaļa un tukla, bet acis — kā divas milzīgas bezformīgā mīklas pikā iespiestas olas. Kājas — resnas kā koka stumbeņi, gaita — šļūcoša un smaga. Mati bija neno­teikti brūnas nokrāsas, to sasukājums pēc il­giem un neatlaidīgiem pūliņiem bija ieguvis putna ligzdas formu. Lūpas, kuru vispār ne­bija, aizstāja ar šablona palīdzību uzziesta milzīga, taukaina, sarkana mute, kas laiku pa laikam sajūsmā atsprāga vaļā vai pēkšņā izbīlī aizcirtās. Uzacis bija tā izplucinātas, ka palikušas pāri tikai divas tievas švīkas.

Volters sastinga. Smaids nozuda no viņa sejas. Viņš stāvēja un skatījās sievietē.

Tā nometa konfekšu kārbu uz ietves.

— Vai jūs esat… Zenevjeva Selzora? — Ausīs viņam džinkstēja.

— Un jūs Volters Grifs? — viņa atjautāja.

— Grips.

— Grips, — viņa izlaboja.

— Sveicināti, — viņš izmocīja.

— Sveicināti. — Viņa paspieda Voltera roku.

Viņas pirksti bija lipīgi un apķepuši ar šo­kolādi.

— M-jā, — Volters Grips nomurmināja.

— Ko? — Zenevjeva Selzora jautāja.

— Es tikai sacīju «m-jā», — Volters at­bildēja.

— A-a.

Pulkstenis bija deviņi vakarā. Dienu viņi pavadīja ārpus pilsētas, un vakariņām Vol­ters pagatavoja filet mignon, taču Zenevje- vai šķita, ka tas vēl pusjēls, un viņš nolēma to izcept pamatīgāk, līdz beigās izrādījās, ka tas pārcepis vai apdedzis, vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņš iesmējās un sacīja: — Iesim uz kino! — Viņa bija ar mieru un ieķērās ar saviem šokolādē notrieptajiem pirkstiem viņa elkonī. Taču viņas intereses aprobežojās vienīgi ar gadus piecdesmit vecām filmām, kurās tēloja Klarks Geibls. — Nu, vai nav burvīgs? — viņa dūdoja. — Vienkārši bur­vīgs. — Filma beidzās.

— Uzliec vēlreiz, — viņa izrīkoja.

— Vēlreiz? — viņš pajautāja.

— Vēlreiz, — viņa apstiprināja.

Kad Volters atkal atsēdās, viņa pieglau­dās tam klāt un apskāva ar savām lipīgajām ķepām.

— Tu gan neesi gluži tāds, kā es iedomā­jos, tomēr tu man patīc, — viņa atzinās.

— Pateicos, — viņš atbildēja, gandrīz vai nosmakdams viņas apkampienos.

— Ah, šis Geibls, — viņa nerimās un ieknieba viņam gurnā.

— O! — viņš izsaucās.

Pēc kino viņi staigāja pa klusajām ielām un «iepirkās». Viņa izsita kādu vitrīnu un uzstīvēja sev visspilgtāko tērpu, kāds vien bija atrodams. Tad uzlēja sev uz galvas

veselu smaržu pudeli un pēc tam izskatījās kā slapja vista.

— Cik tēv gadu? — viņš jautāja.

— Uzmini.

Viscaur pilēdama, Zenevjeva vilka viņu tālāk.

— Trīsdesmit, — viņš sacīja.

— Kur nu! — viņa nosprauslojās. — Tikai divdesmit septiņi, liec aiz auss!

— Redz, kur vēl viena konditoreja! — viņa izsaucās. — Nudien, kopš sākusies visa šī jezga, es dzīvoju kā īsta miljonāre. Visi mani radi bija gatavie idioti, nekad neesmu varējusi tos ciest. Viņi aizlidoja uz Zemi pirms diviem mēnešiem. Ar pēdējo raķeti man vajadzēja viņiem sekot, bet es paliku. Vai zini, kādēļ?

— Nu?

— Tādēļ, ka viņi visi man pastāvīgi pie­sējās. Un es paliku te, kur varu laistīties ar smaržām no rīta līdz vakaram, dzert kvasu un ēst konfektes, cik lien, un kur neviens man neskandina: «Pārāk daudz kaloriju!» Un te nu es esmu!

— Te nu tu esi. — Volters saviebās.

— Ir jau vēls, — viņa sacīja, paskatīdamās uz viņu.

— Jā.

— Esmu nogurusi, — viņa neatlaidās.

— Tiešām? Bet es — itin nemaz.

— Ak tā, — viņa novilka.

— Man miegs nav ne prātā, — viņš turpi­nāja. — Zini, Maika bārā ir viena laba skaņu plate. Iesim, es tev to nospēlēšu.

— Esmu nogurusi. — Zenevjeva paskatī­jās uz viņu ar savām spīdīgajām, viltīgajām acīm.

— Bet es — gluži mundrs, — viņš sacīja.

— Dīvaini gan.

— Iesim atpakaļ uz kosmētisko salonu, — viņa aicināja. — Gribu tev kaut ko parādīt.

Zenevjeva ievilka viņu iekšā pa stikla durvīm un pieveda pie lielas, baltas kārbas.

— Braukdama šurp, es paņēmu to līdzi, — viņa sacīja un atraisīja sārto lentīti. — Do­māju, sak, ja es esmu vienīgā lēdija uz Marsa, bet viņš — vienīgais vīrietis, tad jau… — Viņa pacēla kārbas vāku un atlo­cīja sārto, čaukstošo zīdpapīru. Tad noglās­tīja kārbas saturu. — Vai redzi?

Volters Grips ieplēta acis.

— Kas tas ir? — viņš, pēkšņu drebuļu kra­tīts, noprasīja.

— It kā tu, muļķīt, nezinātu. Viss vienās mežģīnēs — tik balts, smalks un grezns…

— Nudien nesaprotu.

— Kāzu tērps, mīļumiņ!

— Vai tiešām? — Viņam aizlūza balss.

Volters aizvēra acis. Zenevjevas balss vēl

arvien bija tikpat liega, glāstoša un maiga kā tālruņa klausulē. Bet, kad viņš, atvēris acis, paraudzījās uz viņu …

Volters soli atkāpās.

— Ļoti skaists, — viņš nomurmināja.

— Vai ne?

— Zenevjeva… — Viņš paskatījās uz durvju pusi.

— Jā

— Zenevjeva, man tev kaut kas jāsaka.

— Kas? — Viņa virzījās viņam tuvāk, un viņas apaļā, baltā seja smaržoja kā vesels parfimērijas veikals.

— Es gribu tev pateikt… — viņš turpi­nāja.

— Ko?

— Ardievu!

Viņa nepaguva ne iekliegties, kad Volters jau bija izmeties ārā pa durvīm un ielēcis mašīnā.

Viņa izskrēja tam pakaļ un, ietves malā stāvēdama, noraudzījās, kā tas strauji ap­griež mašīnu.

— Volter Grif, nāc atpakaļ! — viņa lauzīja rokas un vaimanāja.

— Grip, — viņš izlaboja.

— Grip! — viņa sauca.

Mašīna aizjoņoja pa kluso ielu, lai gan sieviete spiedza un cirta kāju pie zemes. No izvadcaurules plūstošā gāze vēl noplivināja balto tērpu, ko viņa maidzīja savās tuklajās rokās. Debesīs mirgoja zvaigznes, bet mašīna aizdrāzās uz tuksneša pusi un izzuda tumsā.

Volters brauca bez apstājas trīs diennaktis. Tad viņam pēkšņi šķita, ka no aizmugures tuvojas kāda mašīna, un viņš, bailēs svīz­dams, nogriezās pa citu šoseju un vairāk

nekā nedēļu gandrīz bez apstājas joņoja pāri tuksnesīgajiem Marsa klajumiem, garām mirušām pilsētiņām, līdz atradās desmit tūk­stoš jūdžu attālumā no Marlinas. Tad viņš iegriezās Holtvilspringsā. Tur bija daži ne­lieli veikaliņi, kuru vitrīnās viņš vakaros iededza ugunis, un daži restorāni, kur pasē­dēt un paēst. Kopš tā laika viņš dzīvo tur. Vi­ņam ir divas lielas saldēšanas kameras ar pārtikas krājumiem, kuru pietiktu simts ga­diem, un tik daudz cigāru, ka tos nevarētu izsmēķēt ne desmit tūkstoš gados, kā arī lie­liska gulta ar mīkstu matraci.

Bet, kad reizi pa daudziem gadiem iezvanās tālrunis, viņš nenoceļ klausuli.