Marsiešu hronikas

2005. gada novembris TUKŠA SEZONA

Sems Parkhils sparīgi vicināja slotu, slaucī­dams projām zilganās Marsa smiltis.

— Tā, — viņš noteica. — Varat priecāties, ser! — Un pamāja uz kioska pusi. — Paska­tieties uz šo izkārtni. SEMA KARSTIE CĪ­SIŅI! Vai neizskatās lieliski, Elma?

— Protams, Sem, — sieva apstiprināja.

— Redz, ko esmu sasniedzis! Zēl, ka to ne­redz puiši no Ceturtās ekspedīcijas. Vai tas nav vareni, ka es varēšu tirgoties, kamēr tie vēl joprojām strebj zaldātu putru? Nauda mums te nāks kā pa reni, Elma, — tūksto­šiem!

Sieva ilgi skatījās viņā un klusēja. — Bet kur palicis kapteinis Vailders? — viņa bei­dzot vaicāja. — Tas, kas nošāva to tipu, kurš dzīrās nogalināt visus pārējos ekspedīcijas dalībniekus, — kā šo īsti sauca?

— To psihopātu? Spenders. Tas gan prata piekasīties. Bet kapteinis Vailders … Dzir­dēju, ka esot aizsūtīts uz Jupiteru. Tā sakot, tikuši no viņa vaļā ar godu. Šķiet, ka arī vi­ņam Marss bija atmiekšķējis smadzenes.

Skaitās gluži par neko. Ja viņš vispār atgrie­zīsies no Jupitera un Plutona, tad ne ātrāk kā pēc gadiem divdesmit. Redz, ko dabūja par mutes palaišanu. Bet kamēr šis tur salst kā nabags, skat, ko esmu paveicis, kādu vie­tiņu ierīkojis!

Sema kiosks atradās krustcelēs, kur satikās un, izgaisdamas tumsā, atkal šķīrās divas pamestas šosejas.

Šeit Sems Parkhils bija uzslējis savu salie­kamo alumīnija celtni, kas, laistīdamās žilbi­nošu spuldžu gaismā, drebēja no mūzikas automāta dārdošajām skaņām.

Viņš noliecās, lai sakārtotu stikla lauskas, ar kurām bija izklāta celiņa apmale. Stiklu viņš bija izsitis no seno marsiešu celtnēm.

— Vislabākie karstie cīsiņi pa abām pla­nētām! Pirmais cīsiņu tirgotājs uz Marsa! Visaugstākā labuma sīpoli, pipari un sinepes! Saki, — vai es neesmu nadzīgs zellis? Tepat divu galveno šoseju krustojums, tur pāri mi­rusī pilsēta un rūdas raktuves. Smagās ma­šīnas no simtu pirmā Zemes iemītnieku cie­mata brauks te garām dienu un nakti. Nu, vai neesmu pratis atrast izdevīgu vietiņu, ko?

Viņa sieva pētīja savus nagus.

— Vai tu domā, ka desmit tūkstoš jaunā tipa raķetes ar strādniekiem patiešām ieradī­sies? — viņa beidzot vaicāja.

— Mēneša laikā visas būs klāt, — viņš kā skaldīt noskaldīja. — Kādēļ tu šaubies?

— Es gan nepaļauj os uz šiem cilvēkiem no

Zemes, — viņa atteica. — Ātrāk neticēšu, iekams pati ar savām acīm neredzēšu šīs des­mit tūkstoš' raķetes ar simt tūkstoš meksikā­ņiem un ķīniešiem.

— Ar pircējiem, — viņš tīksminādamies noteica. — Ar simt tūkstoš izsalkušiem klien­tiem.

— Ja vien nebūs atomkarš, — sieva, rau­dzīdamās debesīs, domīgi iebilda. — Atom­bumbas nedod man miera. Tagad to uz Ze­mes ir tik daudz, ka neviens vairs nevar būt drošs.

Sems kaut ko norūca un turpināja slaucīt Celiņu.

Pēkšņi viņš pār plecu pamanīja kādu zilu, mirdzošu ēnu. Aizmugurē kaut kas liegi trī­suļoja gaisā. Viņš izdzirdēja sievas balsi: — Sem, tev viesis.

Sems apcirtās un ieraudzīja masku, kas it kā plīvoja vējā.

— Jau atkal klāt! — Viņš draudoši pacēla slotu.

Maska pamāja. Tā bija no zilgana stikla un piestiprināta virs tieva kakla, zem kura plandījās dzeltena zīda tērps. No tērpa iznira divas caurspīdīgas sudraba stiepļu vijuma rokas. Mutes vietā maskai bija šaura sprauga, no kuras plūda melodiskas skaņas, kamēr pati maska, tērps un rokas nepārtraukti viļ­ņojās.

— Mister Parkhil, es atgriezos, lai vēlreiz parunātu ar jums, — teica balss no maskas apakšas.

— Vai es nesacīju, lai tu pazudi no šejie­nes? — Sems uzbrēca. — Vācies, citādi vēl uzlaidīšu tev slimību!

— Es to jau pārcietu, — balss atbildēja. — Esmu viens no nedaudzajiem, kuri palika dzīvi. Es slimoju ļoti ilgi.

— Lasies prom uz saviem kalniem, tur ir tava īstā vieta, tur tev arī jāpaliek. Ko tu lien šeit, ko tu man uzbāzies? Ne no šā, ne no tā. Un vēl divas reizes dienā!

— Mēs jums nedarīsim neko ļaunu.

— Es jums gan! — Sems atcirta, kāpda­mies atpakaļ. — Neciešu svešiniekus. Ne-, ciešu marsiešus. Līdz šim tikai negadījās ne­vienu redzēt. Izdzimteņi gatavie! Tik daudz gadus pratāt slēpties, bet te pēkšņi lienat ārā, lai man piesietos. Lieciet mani mierā!

— Mēs pie jums svarīgā jautājumā, — zilā maska neatlaidās.

— Ja par zemi, tad tur nav ko runāt. Tā pieder man. Pats savām rokām esmu uz tās uzcēlis šo cīsiņu kiosku.

— Savā ziņā — tiešām par zemi.

— Paklausies, — Sems sacīja. — Es esmu no Ņujorkas. Tā ir milzīga pilsēta, ar desmit miljoniem iedzīvotāju, tādiem pašiem kā es. Jūsu, marsiešu, atlicis labi ja ducis, jūs klīstat apkārt pa kalniem, jums nav ne pilsētu, ne vadoņu, ne savu likumu, bet tu vēl te gra- sies man skaidrot par zemi. Vecam jādod ceļš jaunajam, to tu vienreiz liec aiz auss. Tāds ir dzīves pamatlikums. Vai redzi šo pistoli? Šorīt, kad tu pazudi, es to izvilku un pielādēju.

— MēS, marsieši, esam telepāti, — saltā, zilā maska atbildēja. — Mums ir sakari ar vienu no jūsu pilsētām viņpus izžuvušās jū­ras. Vai jūs šodien klausījāties radio?

— Manējais sačākstējis.

— Tad jūs vēl nezināt. Ārkārtīgi svarīgi jaunumi. Par Zemi…

Sudraba roka pastiepās uz priekšu. Tajā pavīdēja bronzas caurule.

— Atļaujiet jums kaut ko parādīt.

— Ierocis! — Sems Parkhils iekliedzās.

Nākamajā acumirklī viņš jau bija izrāvis

pistoli no maksts un izšāva uz miglaino si­luetu, tērpu un zilo masku.

Marsietis brīdi pamira gaisā. Tad kā maza cirkus telts, no kuras izrauj mietiņus, lēni saplaka: zīds, klusi čaukstot, sakļāvās, tēls slīdēja arvien zemāk, sudraba rokas notink­šķēja uz akmens bruģa. Mēmo, balto kaulu un drānu kaudzītes virspusē gulēja maska.

Sems, smagi elsdams, palika stāvot.

Viņa sieva zvārodamās noraudzījās mazajā čupiņā.

— Ierocis tas nav, — viņa sacīja, noliek­damās un paceldama bronzas cauruli. — Viņš gribējis tev parādīt vēstuli. Rakstīta ar mošķu burtiem, — redzi, viscaur zilas čūskas. Nemāku to izlasīt. Vai tu proti?

— Nē, bet kam mums jālasa šīs marsiešu piktogrammas? Svied projām! — Sems aši paraudzījās apkārt. — Raugi, ka vēl neuzku- ļas citi! Mums viņš jānovāc no acīm. Atnes lāpstu!

— Ko tu gribi darīt?

— Aprakt viņu, ko tad citu!

— Nevajadzēja viņu nošaut.

— Nu, mazliet pārsteidzos. Žiglāk!

Elma klusēdama atnesa lāpstu.

Ap astoņiem vakarā Sems bija atpakaļ un, juzdamies mazliet neomulīgi, ņēmās atkal slaucīt cīsiņu kioska durvju priekšu. Sieva, sakrustojusi rokas uz krūtīm, stāvēja gaismas pielietajās durvīs.

— Žēl, ka tā iznāca, — viņš noteica, pa­skatījās uz sievu un nolaida acis. — Pati re­dzēji, ka tā bija nejaušība, liktenīga sagadī­šanās.

— Jā, — sieva atbildēja.

— Nebūtu viņš izvilcis to ieroci. . .

— Kādu ieroci?

— Nu, tā vismaz izskatījās! Žēl, ļoti žēl! Cik reižu man tas būs jāatkārto?

— Kuš, — Elma izdvesa un pielika pirkstu pie lūpām. — Kuš.

— Man par to nospļauties, — viņš turpi­nāja. — Visa «Zemes ciematu apvienība» būs manā pusē! — Viņš nicīgi nošņācās. — Un marsieši neuzdrošināsies ne . . .

— Paskaties, — Elma viņu pārtrauca.

Sems paraudzījās uz izžuvušās jūras pusi.

Slota viņam izšļuka no rokām, mute palika vaļā, un no tās sāka tecēt sīka slienu strūk­liņa. Pacēlis slotu, viņš pēkšņi sāka drebēt.

— Elma, Elma, Elma! — Sems izsaucās.

— Redz, kur viņi brauc, — Elma noteica.

Kā zilgani rēgi, kā zilgani dūmu mākoņi,

zilām burām plīvojot, pa senās, izžuvušās jū­ras gultni slīdēja ducis staltu marsiešu smilšu kuģu.

— Smilšu kuģi! Vai tas var būt, Elma? Ne­viena smilšu kuģa taču vairāk nav!

— Izrādās, ka tomēr ir, — viņa sacīja.

— Varas orgāni tak visus konfiscēja! Iznī­cināja vai arī pārdeva izsolē! Šajā sasodītajā apkaimē es esmu vienīgais, kam ir tāds ku­ģis un kurš prot to vadīt.

— Acīmredzot ir arī citi, — viņa iebilda, pamādama uz jūras pusi.

— Nāc, bēgsim prom no šejienes!

— Kādēļ? — viņa domīgi vaicāja, kā ap­burta raudzīdamās uz marsiešu kuģiem.

— Viņi mani nogalinās! Uz mašīnu, žigli!

Elma nekustējās.

Sems tikpat kā ar varu aizvilka viņu aiz kioska, kur stāvēja divas mašīnas: smagā, ar kuru vēl nesen viņš pastāvīgi bija braukājis apkārt, un vecs marsiešu smilšu kuģis, ko viņš joka pēc bija nopircis izsolē un ar ko pēdējās trīs nedēļās, preces piegādādams, bija slidinājies šurpu turpu pa gludo jūras dibenu. Sems paskatījās uz smago mašīnu un pēkšņi attapās. Motors taču bija izjaukts: viņš jau divas dienas noņēmās ar remontu.

— Neizskatās, ka ar to varētu braukt, — Elma ieminējās.

— Tad ar smilšu kuģi! Sēdies iekšā!

— Braukt ar smilšu kuģi? Nu nē.

— Kāp iekšā! Es protu to vadīt!

Viņš iestūma kuģī sievu, ielēca pats, pa­rāva stūri un iegrieza sudrabotās buras va­kara vējā.

Zvaigžņu gaismas apmirdzēti, zilie mar­siešu kuģi traucās pāri sanošajām smiltīm. Sema kuģis nekustējās ne no vietas, līdz viņš attapās, ka jāpaceļ enkurs.

— Aiziet!

Vējš dzina kuģi pa izžuvušās jūras dibenu pāri smilšu appūstiem kristāla bluķiem, ga­rām kolonu atliekām, pamestām, no marmora un vara celtām ostām, izmirušām baltām šaha pilsētām, purpurkrāsas kalnu pakājēm — ar­vien tālāk un tālāk. Marsiešu kuģi atpalika, bet pēc tam atstatums vairs nemainījās.

— Redz, ka parādīju viņiem garu de­gunu! — Sems sauca. — Tūlīt paziņošu par šo gadījumu Raķešu apvienībai. Tā atsūtīs man apsardzi! Nu, vai tas nebūs veikli no­strādāts!

— Būtu viņi gribējuši, būtu tevi arī noķē­ruši, — Elma gurdi noteica. — Acīmredzot neturēja par vajadzīgu pūlēties.

Sems iesmējās.

— Izbeidz! Kādēļ lai tie būtu mani palai­duši? Nespēja panākt, tas ir viss.

— Nespēja panākt? — Elma ar galvas mā­jienu norādīja viņam aiz muguras.

Sems nepakustējās. Viņam uzvēdīja salta pūsma. Viņš baidījās pagriezties. Viņš juta, ka aizmugurē uz sēdekļa kāds ir — gaistošs kā dvaša rīta dzestrumā, zilgans kā riekst­koka dūmi mijkrēslī, ka senlaicīgas baltas mežģīnes, krītošs sniegs vai sarma uz trausla grīšļa'.

Nodzinksteja smiekli — it ka plāns stikls sašķīstu uz grīdas. Un atkal klusums. Sems pagriezās atpakaļ.

Kuģa pakaļgalā uz soliņa mierīgi sēdēja jauna sieviete. Rokas locītavas tai bija tie­vas kā lāstekas, acis — spožas un lielas kā mēneši, gaišas un rāmas. Viņa virmoja vējā kā atspulgs dzidrā ūcleni, un zīda krokas līdzīgi zilām lietus šaltīm plivinājās ap viņas trauslo stāvu.

— Grieziet atpakaļ, — viņa sacīja.

— Nē. — Semu drebināja tikko samanā­mas sīkas trīsas — kā sirseni gaisā — kaut kur uz baiļu un niknuma robežas. — Nost no mana kuģa!

— Tas nav jūsu kuģis, — parādība atbil­dēja. — Tas ir tikpat vecs kā mūsu pasaule. Tas burājis pa smilšu jūrām jau pirms ne­skaitāmiem gadu tūkstošiem, kad tās izgaroja un ostas kļuva tukšas, bet jūs atnācāt un kuģi nozagāt. Grieziet apkārt un brauciet atpakaļ uz krustcelēm. Mēs gribam parunāt ar jums. Noticis kaut kas ļoti svarīgs.

— Nost no mana kuģa! — Sems uzkliedza. Nogurkstēja ādas maksts, viņš izrāva pistoli uņ rūpīgi notēmēja. — Pazūdi, pirms es no­skaitu līdz trīs, citādi. . .

— Nešaujiet! — meitene iesaucās. — Ne­gribu jums darīt neko ļaunu. Citi arī ne. Mēs nākam miermīlīgā nolūkā.

— Viens, — Sems iesāka.

— Sem! — Elma viņu apsauca.

— Uzklausiet mani, — meitene lūdza.

— Divi, — Sems nesaudzīgi turpināja, uz- vilkdams gaili.

— Sem! — Elma iekliedzās.

— Trīs, — Sems izgrūda.

— Mēs tikai… — meitene iesāka.

Nodārdēja šāviens.

Saules staros izkūst sniegs, kristāli pārvēr­šas tvaikos un izgaist. Ugunskura liesmās uz­šaujas un noplok fantastiski tēli. Vulkānu krāteros sairst un iznīkst viss sīkais un traus­lais. No šāviena, no uguns, no spējā trieciena meitene saplaka un sakļāvās kā viegls plī­vurs, izkusa kā kristāla statuja. Ledu, sniega pārslas un dūmus, kas bija palikuši pāri no viņas, aizpūta vējš. Sēdeklis kuģa pakaļgalā atkal bija tukšs.

Sems iebāza pistoli makstī, vairīdamies pa­skatīties uz sievu.

Labu brīdi bija sadzirdama tikai viegla čirkstoņa, kuģim traucoties pa mēness gaismā zaigojošo smilšu jūru.

— Sem, — Elma beidzot ierunājās, — ap­stādini kuģi.

Sems, gluži nobālējis, paskatījās uz sievu. — Nē, tas nenotiks. Pēc tik daudziem gadiem tu vairs neatstāsi mani.

Elma paraudzījās uz viņa roku, kas žņau­dzīja pistoles spalu. — Ticu, ka tu esi uz to spējīgs, — viņa sacīja. — No tevis jau var visu sagaidīt.

Viņš nervozi purināja galvu, cieši satvēris stūri. — Nemuļķojies, Elma. Pēc brīža mēs būsim pilsētā, pilnīgā drošībā!

— Ak tā, — viņa noteica, vienaldzīgi at- laizdamās uz muguras.

— Elma, uzklausi mani!

— Neko jaunu tu man nepateiksi, Sem.

— Elma!

Viņi burāja garām mazai, baltai šaha pilsē­tiņai, un savās bezspēcīgajās dusmās Sems ietrieca sešas lodes tās kristāla torņos. Pilsēta gruva zem stikla lausku un kvarca šķembu šalts. Sabirza kā ziepju skaidiņa. Pilsētas vairs nebija. Sems smiedamies izšāva vēlreiz, un pēdējais tornis, pēdējā šaha figūra aizde­gās, uzliesmoja un kā zilu dzirksteļu spiets uzšāvās debesīs.

— Gan es jums parādīšu! Gan es jūs pār­mācīšu!

— Turpini vien tādā garā, Sem. — Elma bija ierāvusies ēnā.

— Redz, kur vēl viena pilsēta! — Sems no jauna pielādēja pistoli. — Skaties, kā es to nostrādāšu.

Aizmugurē iznira zili, spokaini kuģu silu­eti, kas, strauji tuvodamies, arvien pieauga. Sākumā Sems tos pat nepamanīja. Viņš tikai saklausīja griezīgu, sīcošu skaņu, it kā tērauds šņirkstētu pa smiltīm. Tie bija ar sarkaniem un ziliem vimpeļiem izrotāti smilšu kuģi, ku­ru ķīļi kā žilešu asmeņi vagoja jūras dibenu. Uz zilajiem kuģiem vīdēja zili, tumši silueti, marsieši maskās, marsieši ar sudraba sejām

un zilām zvaigznēm acu vietā, marsieši ar zeltā grieztām ausim, tēraudziliem vaigiem un rubīna lūpām, marsieši, kas, sakrustojuši rokas uz krūtīm, dzinās viņam pakaļ.

— Viens, divi, trīs… — Sems skaitīja. Marsiešu kuģi nāca arvien tuvāk.

— Elma, Elma, kā es atkaušos no viņiem visiem?

Elma neatbildēja, pat nepakustējās.

Sems izšāva astoņas reizes. Viens no smilšu kuģiem sašķīda gabalos, gan buras, gan smaragda korpuss ar bronzas apkalu­miem, gan spožā stūre un viss pārējais. Brau­cēji ietriecās smiltīs, un no katra stāva uz­šāvās gaisā oranžas liesmas un dūmi.

Bet pārējie kuģi neatlaidīgi tuvojās.

— Elma, es esmu viens pret visiem! — Sems iekliedzās. — Tie mani nogalinās!

Viņš izmeta enkuru. Nebija vērts pretoties. Buras nolaidās un, viegli šalkojot, saplaka krokās. Kuģis apstājās. Vējš aprima. Ceļo­jums beidzās. Marss it kā sastinga, kad ma­jestātiskie marsiešu kuģi, izslējuši savus augstos mastus, apstāja Semu.

— Zemes dēls! — kaut kur no augšas at­skanēja kāda balss. Viena no sudraba mas­kām sakustējās. Rubīna lūpas paveroties iemirgojās.

— Es neesmu vainīgs! — Sems raudzījās apkārtējās sejās, kuru nebija mazāk par simtu. Labi, ja vispār bija palikuši dzīvi kādi simts vai simts piecdesmit marsieši. Bet tie paši gandrīz visi tagad bija šeit, izžuvušās jūras dibenā, savos atdzimušajos kuģos, pie savām' mirušajām šaha pilsētām, no kurām viena bija tikko sagruvusi kā trausla vāze, ko var satriekt pat ar sīku oli.

Sudraba maskas spīguļoja un mirdzēja.

— Te ir kāds pārpratums, — Sems lūdzošā balsī turpināja, pārliecies pār bortu, kamēr sieva kuģa dibenā gulēja kā pamirusi. — Es ierados uz Marsa kā kārtīgs biznesmens. No bojā gājušas raķetes atliekām es uzbūvēju tik lielisku kiosku, kāds te vēl nav re­dzēts, — pie krustcelēm, kā zināt. Vareni no­strādāts, vai ne? — Sems iesmējās, blenzdams pretim stāvošajās sejās. — Bet te pēkšņi uz­radās šis marsietis — no jūsējiem. Tas, ka es viņu nogalināju, bija nejaušība, goda vārds! Man nevajag neko citu kā vien savu cīsiņu kiosku, kas būtu pirmais, vienīgais, tā sakot, galvenais uz Marsa. Vai saprotat? Lai man būtu vislabākie cīsiņi uz šīs planētas — ar sinepēm, sīpoliem un apelsīnu sulu.

Nekustīgās sudraba maskas laistījās mē­ness gaismā. Dzeltenas, mirdzošas acis rau­dzījās Semā. Viņš juta, ka vēders bailēs sa­raujas, sažņaudzas un pārvēršas akmenī. Viņš nometa pistoli smiltīs.

— Padodos.

— Paceliet savu pistoli, — marsieši vienā mutē teica.

— Ko?

— Savu pistoli. — No zilā kuģa priekš­gala pamāja kāda ar dārgakmeņiem rotāta roka. — Paceliet. Lieciet nost.

Sems, vēl arvien neticēdams, pacēla pistoli.

— Bet tagad, — balss turpināja, — grie­ziet kuģi apkārt un brauciet atpakaļ uz krustcelēm.

— Tūlīt?

— Tūlīt, — balss atbildēja. — Mēs jums nedarīsim nekā ļauna. Jūs aizbēgāt, iekams mēs paguvām jums visu izskaidrot. Brauksim.

Milzīgie kuģi apgriezās viegli kā pūkas. Buru spārni liegi plandījās gaisā, it kā tur kāds viegli plaukšķinātu rokas.

— Elma! — Sems ieklupa kuģī. — Celies, Elma! Mēs braucam atpakaļ. — Aiz sajūsmas un atvieglojuma viņš tik tikko spēja parunāt. — Viņi nedarīšot man nekā ļauna, nenogali­nāšot mani. Celies, Elma, mīļā, celies augšā!

— Ko… ko tu teici? — Neizpratnē mirk­šķinot acis, Elma pavērās apkārt, un, kamēr kuģis atkal iegriezās vējā, viņa lēni, it kā pa sapņiem piecēlās un smagi kā maiss atkrita sēdeklī, neteikdama vairāk ne vārda.

Kuģis šāvās uz priekšu, ka smiltis zibēja vien. Pēc pusstundas viņi jau bija pie krust­celēm, un noenkurojušies visi izkāpa ārā.

Sema un Elmas priekšā stāvēja marsiešu Vadonis spožā, bronzā liedētā maskā, kurai acu vietā bija tikai bezdibenīgas, zili melnas spraugas, bet muti veidoja šķeltne, no kuras vējā plūda vārdi.

— Sagatavojieties, — balss sacīja. Gaisā pazibēja dimanta cimdā tērpta roka. — Gā­dājiet .ēdienus, gādājiet cienastus, celiet galdā dārgus vīnus, jo šī patiešām ir ievēro­jama nakts!

— Vai tas nozīmē, ka drīkstu palikt šeit? — Sems vaicāja.

— Jā.

— Un jūs nedusmojaties uz mani?

Maska stāvēja barga un nekustīga, dzedra un akla.

— Gatavojiet cienastus, — tā klusi atkār­toja. — Un ņemiet šo.

— Kas tas ir?

Sems blenza pasniegtajā sudraba vīstoklī ar čūskainu hieroglifu rakstu.

— Tas ir zemes dāvinājuma akts, kas ap­liecina, ka jums pieder visa teritorija no Sudraba līdz Zilajiem kalniem, no izžuvušās sāls jūras līdz tālajām mēness akmeņu un smaragda ielejām, — Vadonis pavēstīja.

— M-man? — Sems izbrīnā jautāja.

— Jā, jums.

— Simt tūkstoš kvadrātjūdžu liela teri­torija?

— Jā.

— Vai tu dzirdi, Elma?

Elma sēdēja zemē, atspiedusi muguru pret cīsiņu kioska alumīnija sienu un pievērusi acis.

— Bet kādēļ… kādēļ jūs man to visu dā­vināt? — Sems jautāja, cenzdamies ielūkoties metāla maskas acu spraugās.

— Tas vēl nebūt nav viss. Lūdzu. — Se- mam pasniedza vēl sešus vīstokļus. Nosauca teritorijas, paziņoja vietu nosaukumus.

— Ak jēziņ, tā taču ir puse Marsa! Man pieder puse Marsa! — Sems čaukstināja ro­kās savus vīstokļus. Tad pavicināja tos El­mas acu priekšā, smiedamies kā neprātīgs.

— Elma, vai tu dzirdēji?

— Dzirdēju, — Elma atbildēja, vērodama debesis.

Viņa it kā centās tur kaut ko saskatīt. Vi­ņas apātija pamazām izzuda.

— Paldies, liels paldies, — Sems pateicās bronzas maskai.

— Tas notiks šonakt, — maska paziņoja.

— Sagatavojieties.

— Labi. Bet vai tas būs kāds pārsteigums? Vai raķetes no Zemes ieradīsies ātrāk nekā gaidījām — mēnesi pirms paredzētā laika? Vai visi desmit tūkstoši ar kolonistiem, kaln­račiem, strādniekiem un viņu sievām, ar simts tūkstoš cilvēkiem, kā bija ziņots? Tas būtu lieliski, Elma! Vai es tev neteicu?! Vai neteicu, ka šajā pilsētā ar tūkstoš iedzīvotā­jiem vien nekas nebūs? Šurp lidos piecdesmit tūkstoši, pēc mēneša — vēl simt tūkstoši, un līdz gada beigām te būs pieci miljoni ze- miešu. Bet visrosīgāko maģistrāļu krusto­jumā netālu no raktuvēm sliesies mans cīsiņu kiosks — vienīgais uz Marsa!

Maska pacēlās gaisā. — Mēs dodamies projām. Esiet gatavi. Zeme pieder jums.

Kā aizvēsturiski metāla ziedi, kā zili spalvu pušķi, kā milzīgi, rāmi sudraba tauriņi senie kuģi pagriezās un, maskām zvīļojot un mir­guļojot,'mēness gaismā aizslīdēja pa plūsto­šajām smiltīm, līdz pēdējais atspīdums, pēdē­jais zilais atspulgs izgaisa aiz pakalniem.

— Elma, kādēļ viņi tā rīkojās? Kādēļ ne­nogalināja mani? Vai viņi tiešām neko ne­zina? Kas viņiem lēcies? Elma, ko tas viss no­zīmē? — Viņš sapurināja sievu aiz pleca. — Man pieder puse Marsa!

Elma gaidoši raudzījās naksnīgajās de­besīs.

— Ejam, — viņš mudināja. — Vajag visu sagatavot. Jāvāra cīsiņi, jāsilda veģi, jātaisa piparu mērce, jāmizo un jāsagriež sīpoli, pie­devas jāsaliek trauciņos, salvetes — gredze­nos, jānoslauka pēdējais puteklītis! E-hē! — Mežonīgā priekā viņš sāka griezties dejā, piecirzdams papēžus. — O-ho, esmu laimīgs, klausieties — laimīgs! — viņš dziedāja, ne­spēdams noturēties toņkārtā. — Šī ir laimī­gākā diena visā manā mūžā!

Viņš rosījās kā neprātīgs: meta kallā cīsi­ņus, grieza šķēlēs veģus un sīpolus.

— Tu dzirdēji, Elma, ka marsietis teica: pārsteigums. Tas var nozīmēt tikai vienu. Šie simt tūkstoš cilvēki ieradīsies pirms pa­redzētā laika — šonakt pat! Padomā, kāds te būs pieplūdums! Un, kad šurp sāks gāzties vēl tūristu bari, mēs te dabūsim rauties līdz melnai tumsai. Eh, nauda, naudiņa!

Viņš izgāja ārā un paskatījās debesīs. Tur nekas nebija saredzams.

— Kuru katru bridi raķetes būs klāt, — viņš noteica, tīksmīgi ievilka plaušās dzestro gaisu, izstaipījās un iebelza sev pa krūtīm. — O-ho!

Elma nesacīja ne vārda. Viņa klusēdama mizoja cepšanai paredzētos kartupeļus, ne­novērsdama acis no debesīm.

— Sem, — pēc pusstundas viņa ierunā­jās. — Redz, kur tā ir. Paskaties.

Viņš paskatījās un ieraudzīja.

Zeme.

Kā mirdzoši zaļš, slīpēts dārgakmens tā iz­nira no pakalniem.

— Māmuļa Zeme, — viņš izjusti nočuk­stēja. — Dārgā māmuļa Zeme! Sūti pie manis savus izsalkušos un izslāpušos. Savus … eh, kā tur bija taja pantiņā? Suti pie manis sa­vus izsalkušos, Zemes māt. Sems Parkhils gaida, cīsiņi uzvārīti, piparu mērce gatava, viss spīd un laistās. Dzirdi, māmuļa Zeme, sūti šurp savas raķetes!

Viņš pagāja gabaliņu sāņus, lai papriecā­tos par savu kiosku. Te nu tas stāvēja kā svaiga, tikko dēta ola izžuvušās jūras di­benā — vienīgais gaismas un siltuma avots simtiem jūdžu plašajā, neauglīgajā tuksnesī. Kā sirds, kas vientuļa pukst melna milža ķer­menī. Aiz lepnuma Sems bija aizgrābts līdz asarām.

— Skats ir tiešām aizkustinošs, — viņš no­teica, ieelpodams kūpošo cīsiņu, karsto veģu un pirmšķirīgā sviesta smaržu. — Nāciet tuvāk un pērciet, — viņš aicināja zvaigznes.

— Kura būs pirmā?

— Sem! — Elma iesaucās.

Zeme melnajās debesīs piepeši pārvērtās.

Tā uzliesmoja.

Daļa Zemes diska sašķīda pīšļos un putek­ļos, it kā būtu eksplodējusi milzīga mozaīka. Gaisā uzšāvās baiga, rijīga liesma — trīsreiz lielāka par pašu Zemi — un pēc brīža atkal saplaka.

— Kas tas ir? — Sems raudzījās uz zaļo uguntiņu pie debesīm.

— Zeme, — Elma atbildēja, piespiedusi rokas pie krūtīm.

— Tā nav, tā nevar būt Zeme! Nē, nekādā ziņā! Tā nav Zeme!

— Tā nebija Zeme, vai tā tu gribēji sa­cīt? — Elma jautāja, nenovērsdama no viņa skatienu. — Jeb — Zemes vairs nav? Tā būtu pareizāk.

— Zemes vairs neesot… O, nē, tas ne­drīkst būt, — Sems gaudoja.

Viņš stāvēja kā pārakmeņojies: rokas no­kārušās gar sāniem, mute vaļā, acis ieplestas, skatiens truls.

— Sem, — sieva uzrunāja viņu. Pirmo reizi kopš daudzām dienām viņas acis iemir­dzējās. — Sem!

Viņš vēl arvien blenza debesīs.

— Vai dzirdi! — Elma atkārtoja. Brīdi viņa klusēdama paraudzījās apkārt. Tad enerģiski pārmeta slapjo dvieli pār plecu.

— Iededz vēl vairāk spuldžu, ieslēdz radiolu,

atver durvis! Pēc miljoniem gadu atbraucēji būs klāt kā likts. Jā, ser, raugi, lai viss būtu sagatavots.

Sems vēl aizvien nekustējās.

— Tavu jauku vietu cīsiņu kioskam! — Elma turpināja. Viņa pieliecās, paņēma no glāzes zobu bakstāmo un iesprauda to starp priekšzobiem. — Es tev izpaudīšu mazu no­slēpumu, Sem, — viņa čukstēja, pieliekda­mās viņam tuvāk. — Izskatās, ka šī būs tukšā sezona.