Kādus Marsa nostūrus zēni tik neizložņāja! Viņi bija paķēruši līdzi patīkami smaržojošus papīra maisiņus, kuros laiku pa laikam iebāza degunu, lai ieelpotu šķiņķa, majonēzes un marinētu sakņu vilinošo smaržu un paklausītos, kā sildāmajās pudelēs klunkšķ apelsīnu limonāde. Vicinādami savas pārtikas somas ar tīriem, bālgani zaļiem sīpoliem, aromātisku aknu desu, sarkanu kečupa mērci un baltmaizi, viņi cits citu mudināja pāri tām robežām, kuras bija noteikušas stingrās mātes. Dažreiz viņi laidās skriešus, kliegdami:
— Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ!
Viņi devās šādos pārgājienos tiklab vasarā, kā arī rudenī un ziemā. Rudenī bija visinteresantāk, jo tad viņi iedomājās, ka brien pa nobirušām lapām tāpat kā uz Zemes.
Viņi izbira pa marmora plāksnēm klātajiem kanālu krastiem kā sauja mazu akmentiņu, šie zēni ar šokolādes krāsas vaigiem, acīm kā ziliem dārgakmeņiem un pēc sīpoliem smaržojošu elpu, kas uzvēdīja, kad viņi aizelsušies cits citu izrīkoja. Jo tagad, kad bija sasniegta aizliegtā mirusī pilsēta, neviens vairs nekliedza: «Pēdējais būs meitene!» vai «Pirmais būs muzikants». Māju durvis mirušajā pilsētā bija plaši atvērtas, un zēniem šķita, it kā tur kaut kas čabētu — tā, kā čab nobirušas lapas. Cits citu apskaudami, cits pie cita turēdamies, bruņojušies ar nūjām, zēni zagās uz priekšu, bet ausīs visiem skanēja vecāku brīdinošās balsis: «Tikai ne uz turieni. Uz vecajām pilsētām jūs nedrīkstat iet. Iegaumējiet labi. Ja neklausīsiet, dabūsiet tādu pērienu kā vēl nekad savā mūžā. Gan mēs pēc kurpēm redzēsim.»
Un te nu viņi stāvēja mirušajā pilsētā, bariņš zēnu ar patukšotām pārtikas somām, un, skaļi čukstēdami, cits citu iedrošināja.
— Nu, aiziet! — Un viens no viņiem skriešus metas uz tuvāko akmens māju, iedrāžas pa durvīm un cauri dzīvojamai istabai dodas uz guļamistabu, kur, daudz apkārt neskatīdamies, sāk lēkāt un dancot, līdz pa gaisu lido melnas plēksnes, trauslas un plānas kā pusnakts debesu audums. Pārējie seši viņam seko, bet muzikants būs pirmais, viņš spēlēs ksilofonu ar baltajiem kauliem, kas guļ zem melnajām plēksnēm. Kā sniega pika izveļas liels, balts galvaskauss; zēni sajūsmā gavilē! Ribas kā zirnekļa kājas, ribas kā plarkšķošas arfas stīgas, bet viņiem apkārt dejā virpuļo melnie iznīcības pīšļi; zēni grūstās, lēkā, klūp plēksnēs, kas slēpj nāvi, nāvi, kura mirušos pārvērtusi par putekļiem un pīšļiem, par spēļu lietiņām šiem zēniem, kuru vēderos klunkšķ apelsīnu limonāde.
No šejienes — aši uz nākamo māju, un tā uz septiņpadsmit mājām pēc kārtas, jo laika ir maz: no pilsētas uz pilsētu iet ugunsdzēsēji un dezinfektori ar lāpstām un urnām, aizvākdami melnās skrandas un baltās kaulu nūjiņas, lēni, bet pamatīgi atdalīdami briesmīgo no normālā. Tādēļ saraujiet, zēni, cik varat, jo dezinfektori būs drīz klāt!
Tad sviedros spīdošām sejām viņi iecērt zobus pēdējā sviestmaizē. Pēdējo reizi pasper kaut ko ar kāju, izsit pēdējās taktis uz marimbofona, pēdējo reizi ieklūp rudenīgo lapu kaudzēs un — prom uz mājām.
Mātes pārbaudīja zābakus, meklēdamas melnās plēksnītes, un, ja tās atradās, sekoja svilinoši karsta vanna un tēvišķīgs pēriens.
Līdz gada beigām ugunsdzēsēji bija aizvā- kuši visas rudens lapas un visus baltos ksilofonus; klaiņot vairs nebija interesanti.