Marsiešu hronikas

2026. gada oktobris BEZGALĪGAIS PIKNIKS

Šo domu, ka visa ģimene varētu doties mak­šķerēt, nez kādēļ izteica māmiņa. Tā nebija viņas ideja, Timotijs to zināja. Tā bija tēta ideja, bet viņa vietā to ierosināja māmiņa.

Tētis, brīdi pamīņājies pa Marsa oļiem, piekrita. Acumirklī sacēlās milzīga kņada, nometne tika aši nojaukta, visa mantība Sa­pakota konteineros un kapsulās, māmiņa uzrāva savu sporta tērpu un jaku, tētis, vēro­dams Marsa debesis, drebošām rokām pie­bāza pīpi, un visi trīs zēni spiegdami un au­rodami iemetās motorlaivā, taču Timotijs ne­izlaida no acīm tēti un māmiņu. _ Tētis piespieda pogu. Iedūcās motors. Ūdens sāka mutuļot, un, visai ģimenei klie­dzot «urā!», laiva rāvās uz priekšu.

Timotijs sēdēja laivas pakaļgalā līdzās tēvam un, uzlicis sīkos pirksteļus uz viņa spal­vainās rokas, vēroja, kā aiz kanāla līku­miem izzūd saartais lauks, kur pēc garā ceļo­juma no Zemes viņi bija nolaidušies savā ne­lielajā ģimenes raķetē. Zēns atcerējās pēdējo nakti pirms starta, trokšņaino steigu un

satraukumu, raķeti, kuru tētis dīvainā kārtā kaut kur bija atradis, un sarunas par to, ka viņi braukšot uz Marsu pavadīt brīvdienas. «Patālu gan šādai ekskursijai,» Timotijs to­reiz nodomāja, bet mazāko brāļuku dēļ neko neteica. Viņi laimīgi sasniedza Marsu un nu devās savā pirmajā izbraukumā — makšķe­rēt, kā sacīja vecāki.

Laiva šāvās augšup pa kanālu. «Cik tētim dīvainas acis,» Timotijs domāja. Viņš nekādi nespēja izprast šo acu skatienu. Tajā staroja gaisma un tāds kā atvieglojums. Līdz ar to visas dziļās krunkas tēva sejā smaidīja, nevis raizējās vai skuma.

Vēl viens līkums, un jau gandrīz atdzisusi raķete izzuda no viņu redzes loka.

— Cik ilgi mēs tā brauksim? — Roberts ar plaukstu šļakstināja ūdeni. Izskatījās, it kā sīks krabis lēkātu pa violetā ūdens virsmu.

Tēvs nopūtās. — Miljons gadu.

— Oho! — Roberts izsaucās.

— Paskatieties, bērni. — Māte pacēla savu maigo, slaido roku. — Redz, kur mirusi pil­sēta.

Aizturējuši elpu, viņi raudzījās uz mirušo pilsētu, kas, atklādamās tikai viņiem vienīga­jiem, mierīgi snauda rāmajā vasaras tveicē, kuru te droši vien uzsūtījis marsiešu Laika- vīrs.

Spriežot pēc tēta sejas, izskatījās, it kā viņš priecātos par to, ka pilsēta mirusi.

No tās bija atlicis tikai milzīgs iesārtu ak­meņu un drupu klaids, kas šķita aizmidzis

uz smilšaina pakalna, kā arī pāris apgāzušās kolonas, kāda pamesta svētnīca, bet aiz tās jūdzēm tālu smiltis un atkal smiltis. Balts tuksnesis kanālam visapkārt, zils tuksnesis virs tā.

Pēkšņi no krasta gaisā uzšāvās kāds putns. Kā lingas mests akmens, kas lido pāri zilam dīķim un tad pazūd dzelmē.

Tēva sejā, to redzot, pavīdēja izbailes.

— Es jau sabijos, domāju, ka raķete.

Timotijs vērās dziļajā debesu okeānā,

cenzdamies saskatīt Zemi, karu, sagrautās pilsētas un cilvēkus, kuri jau kopš pirmās viņa dzīvības dienas centās cits citu nogali­nāt. Bet viņš nespēja neko ieraudzīt. Karš bija tikpat tāls un nenozīmīgs kā divu mušu cīniņš uz dzīvību un nāvi zem milzīgas, svi­nīgi klusas katedrāles arkām. Un tikpat bez­jēdzīgs.

Viljams Tomass noslaucīja sviedrus no pieres un saviļņots juta uz savas rokas dēla smalko, tievo pirkstu pieskārienu. — Nu, kā patīk, Timmi?

— Lieliski, tēt.

Timotijs vēl arvien netika skaidrībā par to, kas norisinās šajā sarežģītajā mehānismā viņam līdzās, kuru sauc par pieaugušu cil­vēku. Šajā vīrā ar milzīgo, saules apdedzi­nāto ērgļa degunu, no kura lobījās āda, ar spilgti zilajām acīm, kas atgādināja marmora bumbiņas, ar kurām viņi vasarās rotaļājās uz Zemes, un ar garajām, stabiem līdzīgajām kājām platās bridža biksēs.

— Kur tu tik stingi lūkojies, tēt?

— Mēģināju saskatīt uz Zemes loģiku, ve­selo saprātu, prasmīgu vadību, mieru un at­bildības sajūtu.

— Un ieraudzīji?

— Nē. Neatradu. Nekā tāda uz Zemes vairs nav. Varbūt nekad arī nebūs. Iespē­jams, mēs sevi tikai apmānījām, iedomāda­mies, ka šīs vērtības uz Zemes pastāv.

— Kā tā?

— Skat, kur zivtiņa, — tēvs rādīja.

Visi trīs zēni sajūsmā iespiedzās, zvāro- dami laivu, izkāruši pār malu tievos kaklus, lai varētu labāk saredzēt. «Oho!» «Kas par makanu! Pamatīgs!» Izlocīdamās garām aiz­peldēja sudrabaina riņķa zivs. Tiklīdz tajā iekļuva kāda ēdiena drusciņa, tā acumirklī sarāvās čokurā un uzsūca to.

Arī tēvs vēroja zivi. Viņa balss bija klusa un dobja.

— Tieši tāpat kā karš. Tas peld, ierauga kumosu un sagrābj to savos taustekļos. Viens acumirklis — un Zemes vairs nav.

— Viljam, — māte viņu apsauca.

— Piedod, — tētis noteica.

Viņi klusēdami vēroja, kā zibēdami ga­rām traucas vēsie, dzidrie kanāla ūdeņi. Vis­apkārt ne skaņas, tikai motora rūkoņa, ūdeņa gulgošana un saules sakarsētā gaisa svelpas.

— Kad mēs redzēsim marsiešus? — Maikls sauca.

— Drīz vien, — tēvs atbildēja. — Varbūt jau šovakar pat.

— Bet marsieši taču izmiruši, — māmiņa iebilda.

— Nē, nav izmiruši, — tēvs pēc brīža no­teica. — Es jums dažus parādīšu.

Timotijs sarauca uzacis, bet neko nesacīja. Šodien viss šķita tik ērmīgs. Šīs brīvdienas, zveja un skatieni, kādus vecāki izmainīja savā starpā.

Bet brā|uki, pacēluši plaukstas virs acīm, jau pētīja kraujos akmens krastus, cenzda­mies ieraudzīt marsiešus.

— Kādi viņi izskatās? — Maikls noprasīja.

— Kad ieraudzīsi, tad uzzināsi. — Tēvs sa­vilka seju greizā smaidā, un Timotijs pama­nīja, ka viņam noraustās vaigs.

Māte bija slaika un maiga, ar zeltainu matu pīni ap galvu un mēļi zilām, saules at­spīduma pielietām acīm, kas spulgoja kā dzestrais ūdens klinšu paēnā. Domas kā zivis peldēja viņas acu dzīlēs — gaišas, tumšas, ci­tas ašas un naigas, citas gausas un rāmas, taču reizēm, kad viņa paskatījās augšup uz Zemi, domas pazuda un palika tikai krāsa, krāsa vien. Viņa sēdēja laivas priekšgalā, vienu roku atbalstījusi uz laivas malas, otru noguldījusi sev klēpī uz tumši zilajām sporta biksēm, un ap viņas maigā, iedegušā kakla izliekumu kā balts zieds kļāvās blūzīte.

Māte centās priekšā kaut ko saskatīt, bet, nevarēdama saredzēt, palūkojās atpakaļ uz vīru, kura acīs viņa ieraudzīja atspulgu no tā, kas vēl priekšā, un, tā kā tajās atmirdzēja ari viņa domas, viņa griba, viņa ciešā apņē­mība, mātes seja atmaiga, un viņa, pagrie­zusi galvu, atkal raudzījās uz priekšu, pēkšņi saprazdama, kq slēpj tāle.

Ari Timotijs skatījās. Bet viņš redzēja vie­nīgi taisnu, violetu kanāla lenti, kas stiepās līdz pašam apvārsnim — cauri plašai, lēzenai ielejai, kuru apņēma ūdens izskaloti pau­guri. Kanāls tiecās arvien tālāk un tālāk — cauri pilsētām, no kurām bija atlikušas tikai čaulas, kas, pat nedaudz satricinātas, grabētu kā vaboles izžuvušā galvaskausā.

Simts, divi simti snaudošu pilsētu, kas dienā sapņoja tveicīgus, naktī dzestrus va­saras sapņus…

Vai tiešām viņi būtu nolidojuši miljoniem jūdžu šī izbraukuma, šī piknika dēļ? Raķetē bija arī ieroči. Labi, viņi te pavada atvaļi­nājumu. Bet kam šie milzīgie pārtikas krā­jumi, ko viņi noslēpa raķetes tuvumā un kuru pietiktu gadu gadiem? Brīvdienas! Ti­kai aiz tām šoreiz neslēpjas vis jautras, smai­došas sejas, bet kaut kas skarbs, nežēlīgs, pat baigs. Timotijs velti nopūlējās pacelt no­slēpuma plīvuru, kamēr abus brāļukus no­darbināja pavisam kas cits, jo vienam bija tikai astoņi, otram desmit gadi.

— Marsiešu kā nav, tā nav. Ir gan savād­nieki … — Roberts atspieda smailo zodu plaukstās un cieši raudzījās kanālā.

Tētim uz locītavas bija līdzi paņemtais vecā modeļa atomu radio. Tiklīdz to pieliek pie auss, tas atdzīvojas — runā un dzied. Tieši pašlaik tētis klausījās. Viņa seja bija līdzīga šīm mirušajām marsiešu pilsētām — drūma, sakritusi, gandrīz bez dzīvības.

Viņš deva paklausīties ari māmiņai. Tā tik tikko neiekliedzās.

— Kas… — Timotijs iesāka, taču nepa­guva izteikt savu jautājumu. Šajā brīdī viens pēc otra nogranda divi apdullinoši sprā­dzieni, kam sekoja vairāki vieglāki grūdieni.

Tēvs satrūkās un tūlīt piedeva ātrumu. Laiva nodrebēja, palēcās un ar spēju izrā­vienu šāvās uz priekšu. Roberts acumirklī atguvās no izbailēm, bet Maikls, iztrūcies un reizē sajūsmināts, iespiegdamies pieplaka māmiņai pie kājām, vērodams žiglās ūdens straumes, kas virmoja pie paša degungala.

Samazinājis ātrumu, tēvs iegrieza laivu šaurā kanāla atzarā un pabrauca zem senas, pussagruvušās piestātnes nojumes, kur oda pēc krabjiem. Laivas priekšgals ar tādu spēku triecās pret krastu, ka visi sakrita uz priekšu, taču neviens nesasitās, un tētis, aši apsviedies apkārt, nopētīja, vai ūdenī nav palikusi vaga, kas varētu nodot viņu paslēp­tuvi. Pār ūdens virsmu aizlīgoja gari, slaidi viļņi, kas, atsizdamies pret akmeņiem, šļācās atpakaļ, satikās ar pārējiem, un saules staru mirgā viss saplūda un norima.

Tēvs klausījās. Pārējie arī.

Tēva smagā elpa atbalsojās nojumē — kā dūres sitieni pret aukstiem, mikliem piekras­tes akmeņiem. Māmiņas modrās acis pus­tumsā vēroja tēti, cenzdamās izdibināt, kas notiks tālāk.

Tētis dziļi, atviegloti uzelpoja un iesmējās.

— Tā taču mūsu raķete! Esmu nu gan kļu­vis nervozs. Skaidrs, ka raķete!

— Kas tas bija par grāvienu, tēt? — Maikls jautāja.

— Mēs uzspridzinājām savu raķeti, vai­rāk nekas, — Timotijs atbildēja, cenzdamies runāt pēc iespējas nevērīgākā balsī. — Vai nu pirmo reizi dzird, ka eksplodē raķetes. Nu, un tagad uzsprāga arī mūsējā.

— Bet kādēļ mēs to uzspridzinājām? — Maikls neatlaidās. — Kādēļ, tēt?

— Tas pieder pie spēles, naivuli! — Timo­tijs atbildēja.

— Pie spēles! — Maikls ar Robertu bija sajūsmā par šo vārdu.

— Tētis uzspridzināja raķeti tādēļ, lai ne­viens neuzzinātu, kur mēs esam nolaidušies un pazuduši! Gadījumam, ja kāds iedomātos mūs meklēt, skaidrs?

— Skaidrs! Tas ir noslēpums!

— Izbijos no mūsu pašu raķetes, — tētis atzinās māmiņai. — Nervi! Smieklīgi pat iedomāties, ka šeit varētu ierasties vēl kāds kosmosa kuģis. Izņemot vienu, ja Edvardsam un viņa sievai ar savu kuģi izdotos atlidot līdz Marsam.

Tētis vēlreiz pielika pie auss savu mazo radioaparātu. Pēc pāris minūtēm viņa roka bezspēcīgi nošļuka gar sāniem.

— Beidzot! — viņš sacīja māmiņai.

— Tikko pārstāja darboties atomstara raidī­tājs. Citas stacijas uz Zemes sen jau apklu­sušas. Pēdējos gados pāris vien vēl bija at­likušas. Tagad ēterā ir pilnīgs klusums. Un šķiet, ka uz ilgu laiku.

— Uz cik ilgu? — Roberts prasīja.

—• Varbūt… jūsu mazmazbērni atkal dzir­dēs radio, — tētis atbildēja. Viņš sēdēja, no­kāris galvu, un ari bērni izjuta bijību, bailes, rezignāciju, samierināšanos.

Beidzot tēvs izbrauca laivu galvenajā ka­nālā, un viņi turpināja ceļu.

Krēsloja. Saule slīdēja uz pamales pusi, un viņu priekšā rindojās mirušās pilsētas.

Tēvs runāja ar dēliem mierīgi un sirsnīgi. Agrāk viņš bieži bija nevaļīgs, nepieejams, noslēdzies sevī, bet tagad zēniem šķita, it kā ikviens tēva vārds viņus glāstītu.

— Maik, izvēlies pilsētu.

— Ko, tēt?

— Izvēlies pilsētu, dēls. Vienu no tām, kurām brauksim garām.

— Labi, — Maikls noteica. — Bet kuru lai izvēlos?

— To, kas tev vislabāk patīk. Un jūs arī, Robert un Tim. Izmeklējiet pilsētu pēc sava prāta.

— Es gribu tādu — ar marsiešiem, — Maikls sacīja.

— Marsieši būs, — tētis atbildēja. — To es tev apsolu. — Viņa lūpas atbildēja bēr­niem, bet acis raudzījās māmiņā.

Divdesmit minūtēs viņi pabrauca garām sešām pilsētām. Tēvs vairs ne reizi nepiemi­nēja grāvienu, šķita, ka viņu vairāk par visu interesē vienīgi tas, kā uzjautrināt dēlus, kā darīt tos laimīgus.

Maiklam patika pirmā pilsēta, kurai viņi brauca garām, taču pārējie šo izvēli norai­dīja, apšaubīdami, vai tik ātri var izvēlēties īsto. Otrā pilsēta nevienam nepatika. Tā bija zemiešu celta, un izrādījās, ka koka mājas jau tagad satrupējušas putekļos. Timotijam patika trešā pilsēta, jo tā bija liela. Ceturtā un piektā šķita pārāk mazas, bet, ieraugot sesto, pat māmiņa pievienojās pārējo ģime­nes locekļu jūsmīgajiem izsaucieniem: «Lie­liski!» «Vareni!» «Tas ir ko vērts!»

Pilsētā vēl bija saglabājies kāds pussimts staltu celtņu, ielas, kaut arī putekļainas, to­mēr bija bruģētas, un laukumos joprojām pulsēja dažas senas rotējošās strūklakas. Ūdens strūkliņu rotaļa norietošās saules sta­ros bija vienīgā dzīvības zīme šajā pilsētā.

— Šeit, — visi kā viens sacīja.

Piebraucis laivu pie krasta, tēvs izlēca ārā.

— Te nu mēs esam. Šī pilsēta ir mūsu. Šeit arī paliksim uz dzīvi!

— Uz dzīvi? — Maikls neticīgi pārjautāja. Viņš pietrūkās kājās un pavērās atpakaļ, kur bija palikusi viņu raķete. — Bet raķete? Un Minnesota?

— Zini ko? — Tētis piespieda mazo radio­aparātu pie Maikla gaišmatainās galviņas. — Paklausies.

Maikls klausījās.

— Klusums, — viņš sacīja.

— Pilnīgi pareizi. Klusums. Un vairāk ne­kas. Nav vairs ne Minneapoles, ne raķešu, ne Zemes.

Maikls, aptvēris šo satriecošo atklājumu, klusi iešņukstējās.

— Paklau, Maik, — tētis steigšus piebilda. — Es tev došu pretī kaut ko daudz vērtīgāku!

— Ko? — Maikls aiz ziņkāres mitējās el­sot, taču bija gatavs tūlīt atkal ļaut asarām vaļu, ja tēta nākamais paziņojums būs tikpat nepieņemams kā pirmais.

— Es tev dāvinu šo pilsētu, Maik. Tā pie­der tev.

— Man?

— Tev, Robertam un Timotijam — jums visiem trim.

Timotijs izmetās no laivas. — Bravo, zēni! Vareni! Vesela pilsēta! — Viņš tēloja savu lomu ne sliktāk par tēvu, pie tam darīja to aizrautīgi, ar visu sirdi un dvēseli. Vēlāk, kad pirmais pārsteigums būs pārgājis un ma­zie samierinājušies ar īstenību, viņš varēs no­līst kādā stūrītī un klusi izraudāties. Bet ta­gad viņi spēlē «Ģimenes brīvdienas» un jā­panāk, lai brāļuki piedalītos rotaļā.

Arī Maikls ar Robertu izlēca krastā. Viņi pastiepa rokas pretim māmiņai.

— Rūpējieties par māsiņu, — tētis noteica, un tajā brīdī neviens nesaprata, ko viņš ar to domā.

Viņi steigšus devās uz lielo pilsētu ar sār­tajiem mūriem, runādami čukstus, jo mirušās pilsētas liek mums negribot klusināt balsis, aicina vērot saulrietus.

— Pēc dienām piecām, — tēvs rāmi sacīja, — es došos atpakaļ uz nolaišanās vietu sa­vākt mūros noslēptos pārtikas krājumus un pie viena mēģināšu atrast arī Bertu Edvardsu ar sievu un meitām.

— Meitām? — Timotijs pārjautāja. — Cik viņu ir?

— Četras.

— Ka tik vēlāk tādēļ nerodas sarežģī­jumi. — Māmiņa domīgi pašūpoja galvu.

— Skuķi!… — Maikla ģīmis izstiepās tik garš kā marsiešu akmens statujām.

— Vai meitenes arī atlidos raķetē?

— Jā. Ja tikai viņiem izdosies sasniegt šo planētu. Ģimenes raķetes paredzētas ceļoju­mam uz Mēnesi, nevis uz Marsu. Mums, tā sakot, palaimējās izkļūt cauri kosmosam.

— Kur tu ņēmi raķeti? — Timotijs čukstus jautāja, kamēr abi mazākie puišeļi joza pa priekšu.

— Paslēpu. Glabāju to divdesmit gadus, Tim. Paslēpdams cerēju, ka tā nekad nebūs vajadzīga. Kad sākās karš, man laikam vaja­dzēja to nodot valstij, bet es nemitīgi domāju par Marsu …

— Un par šo pikniku!

— Pareizi. Bet tas lai paliek starp mums. Kad, nogaidījis līdz pēdējai minūtei, tomēr redzēju, ka ar Zemi iet uz galu, es sāku posties ceļā. Bērts Edvardss arī bija pa­slēpis raķeti, bet mēs nospriedām, ka drošāk startēt katram atsevišķi, gadījumā, ja kāds mēģinātu mūs notriekt.

— Bet kādēļ tu to uzspridzināji, tēt?

— Lai mēs nekad nevarētu atgriezties at­pakaļ. Un lai šie briesmīgie cilvēki, — ja tie kādreiz parādītos uz Marsa, — neuzzinātu, ka mēs esam šeit.

— Vai tādēļ tu visu laiku raugies debesīs?

— Tas ir muļķīgi, es zinu. Neviens mums nesekos. Viņiem nav ar ko. Esmu tikai kļu­vis pārāk piesardzīgs.

Maikls atdrāzās atpakaļ.

— Vai tiešām šī pilsēta pieder mums, tēt?

— Mums pieder visa šī planēta, zēni. Viss, kas vien uz tās atrodams.

Tur nu viņi stāvēja — Kalnu un Pauguru Karalis, Pašu Virsotņu Virsotne, Nepārre­dzamā Plašuma Valdnieks, ideālie Monarhi un Prezidenti, cenzdamies saprast, ko no­zīmē pārvaldīt pasauli un cik liela tāda pa­saule īsti ir.

Retinātajā Marsa atmosfērā ātri satumsa, un tēvs, atstājis ģimeni uz laukuma pie rotē­jošās strūklakas, aizgāja lejā līdz laivai un atstiepa savās spēcīgajās rokās papīru žūksni.

Kādā vecā pagalmā viņš sameta papīrus kaudzē un aizdedzināja. Visi spiedās ap ugunskuru sildīties un smējās, bet Timotijs vēroja sīkos burtus, kuri lēkāja kā izbiedēti zvērēni, kamēr liesmas tos satvēra un aprija. Papīri sačervelējās kā veča āda, un uguns mēles laizīja neskaitāmus uzrakstus:

«Valsts obligācijas», «1999. gada Komercijas Statistika», «Reliģiskie aizspriedumi — eseja», «Kara stratēģija un taktika», «Panamamerikā- niskās vienības problēmas», «1998. gada 3. jū­lija Biržas Vēstis», «Aprakstu krājums par karu…»

Tēvs ar nolūku bija paņēmis līdzi visus šos papīrus, lai te sadedzinātu. Viņš sēdēja pie ugunskura, dziļi apmierināts meta tos pa vie­nam liesmās un skaidroja saviem bērniem, ko tas viss nozīmē.

— Ir pienācis laiks jums šo to pastāstīt. Iespējams, ka nerīkojos pareizi, līdz šim jums to visu slēpdams. Nezinu, vai sapratīsiet, bet tagad man ir jārunā, kaut arī jūs no tā visa uztvertu tikai nelielu daļiņu.

Viņš iemeta ugunī kādu papīru.

— Es dedzinu veco dzīvi — to, kura pat­laban iet bojā arī uz Zemes. Piedodiet, ka runāšu kā politiķis. Biju taču kādreiz štata gubernators, bet izrādījos šim amatam par godīgu, un tāpēc mani ienīda. Vecajai dzīvei uz Zemes nav nekā īsti laba ar ko lepoties. Zinātne pārāk strauji un tālu izrāvās uz priekšu, un cilvēki apmaldījās tehnikas džungļos; tāpat kā bērni aizraujas ar skaistu rotaļlietu, tā viņi noņēmās ar savām ietai­sēm, helikopteriem, raķetēm. Bet viņi ne­prata saskatīt būtisko, visu uzmanību veltī­dami pašām mašīnām, nevis tam, kā tās va­dīt. Kari kļuva arvien briesmīgāki un galu galā iznīcināja Zemi. Tādēļ šodien klusē ra­dio. Tādēļ mēs esam atbēguši šurp.

— Mums laimējās. Šodien tur vairs nav nevienas raķetes. Un jums jāzina, ka neesam atbraukuši šurpu makšķerēt. Es arvien atliku šo sarunu, gaidīju. Bet 11u Zemes vairs nav. Starpplanētu lidojumi atjaunosies tikai pēc gadsimtiem, varbūt arī nekad. Vecais dzīves veids izrādījies nederīgs un pats sevi iznīci­nājis. Jūs vēl esat mazi. Bet es jums to atkār­tošu katru dienu, līdz jūs sapratīsiet.

Viņš apklusa un iemeta ugunskurā vēl vienu papīru žūksni.

— Nu mēs esam vieni. Līdz ar mazu sau­jiņu citu, kuri nolaidīsies uz Marsa pēc pā­ris dienām. Bet ar to pietiks, lai sāktu visu no gala. Lai pagrieztu muguru visam, kas bi­jis uz Zemes, un ietu pa jaunu ceļu . ..

It kā apstiprinādamas viņa vārdus, augšup uzvijās liesmas. Visi papīri nu bija sadeguši, atlicis vairs tikai viens vienīgs. Visi Zemes likumi un tikumi pārvērtušies karstās plēnēs, kuras drīz vien izkaisīs vējš.

Timotijs paskatījās uz pēdējo papīra lapu, ko tētis iesvieda ugunskurā. Pasaules karte… Tā sagriezās, sačervelējās karstumā un — žviks! — aizlidoja kā liels, melns tau­riņš. Timotijs novērsās.

— Un tagad es jums parādīšu marsie­šus, — tētis sacīja. — Nāciet visi līdzi. Tu arī, Alise! — Viņš satvēra sievas roku.

Maikls skaļi raudāja, un tētis paņēma viņu klēpī, tad visi devās cauri drupām uz kanāla pusi.

Kanāls. Rīt vai parīt pa to atpeldēs laiva ar mazām, draiskām meitenēm — viņu nā­kamajām sievām — un šo meiteņu vecākiem.

Ap viņiem sabiezēja tumsa, pie debesīm iemirdzējās zvaigznes. Bet Zemi Timotijs ne­varēja saskatīt. Tā jau bija norietējusi. Tas lika padomāt…

Kaut kur starp drupām iebrēcās nakts­putns. Tētis sacīja: — Mēs ar māmiņu centī­simies būt arī jūsu skolotāji. Domāju, ka mums tas izdosies. Paši daudz esam redzējuši un mācījušies. Un šo ceļojumu izplānojām jau pirms daudziem gadiem, kad jūsu vēl ne­maz nebija pasaulē. Pat ja nebūtu izcēlies karš, mēs laikam tomēr lidotu šurp, lai celtu dzīvi paši pēc saviem principiem. Jo paietu vismaz gadsimts, iekams Zeme pagūtu sain­dēt Marsu ar savu civilizāciju. Tagad, pro­tams …

Viņi piegāja pie kanāla. Garš, taisns, salts un valgi dzidrs tas aizstiepās naktī.

— Man vienmēr tik ļoti gribējies redzēt marsiešus, — Maikls sacīja. — Kur tie ir, tēt? Tu taču apsolīji.

— Lūk, kur tie ir! — tētis sacīja, uzcel­dams Maiklu sev uz pleca un rādīdams lejup.

Tur stāvēja marsieši. Timotiju sāka kratīt drebuļi.

Tur stāvēja marsieši — viņu atspulgi dzid­rajā kanāla ūdenī. Timotijs un Maikls, un Roberts, un māmiņa, un tētis.

Ilgi ilgi no viegli virmojošā ūdens viņiem pretī vērās klusējošie marsieši…