Princis Kaspians

Devītā nodaļa Ko redzēja Lūsija

Sjūzena un abi zēni jutās bezgala noguruši no airēšanas, vēl pirms apbrauca ap pēdējo zemesragu un laiva sāka slīdēt pa Skaidrupi. Lūsijai sāpēja galva no garajām stun­dām karstajā saulē un ūdens zvīļošanās. Pat Trampkins ilgojās, kaut ceļojums būtu galā. Stūrmaņa sēdeklis bija domāts vīriem, ne Rūķiem — viņa kājas nesniedza laivas dibenu, un ikviens zina, ka to pat desmit minūtes grūti izciest. Turklāt, visiem nogurstot, arvien vairāk sabojājās oma. Līdz šim bērni bija tikai domājuši, kā nokļūt pie Kaspiana. Tagad viņi prātoja, ko darīs, kad karali atradīs, un kā saujiņa Rūķu un mežaino apgabalu dzīvnieku uz­veiks pieaugušo Cilvēkveidīgo armiju.

Krēslai uznākot, viņi lēni airēja pa Skaidrupes grīvas līkločiem. Tad krasti satuvojās ciešāk kopā un pārkarenie koki gandrīz savijās pār braucēju galvām, kļuva arvien tumšāks. Jūras šalkoņai paliekot aizmugurē, iestājās dziļš klusums; varēja pat dzirdēt, kā urdz mazie strautiņi, plūs­tot lejup no siliem, lai savienotos ar Skaidrupes ūdeņiem.

Beidzot viņi izkāpa krastā, pārāk noguruši, lai vēl kurtu uguni; pat vakariņu āboli (kaut arī vairumam braucēju šķita, ka negribas tos vairs ne acīs redzēt) likās labāki par zivīm, ko varētu noķert, un citu dzīvu radību, ko varētu nošaut. Kādu brīdi mēmi pazelējuši augļus, viņi saritinājās uz sūnu un sausu lapu paklāja starp četriem lieliem dižskā­baržiem.

Visi tūlīt aizmiga, tikai Lūsija vien ne. Būdama krietni mazāk nogurusi par citiem, viņa neparko nespēja ērti iekārtoties. Turklāt meitenei līdz šim bija piemirsies, ka visi Rūķi krāc. Viņa zināja, ka viens no labākajiem paņē­mieniem iemigt ir nepūlēties to darīt, tāpēc atvēra acis. Pa ērgļu paparžu un zaru spraugu varēja saskatīt, kā zib upe un pāri tai liecas debesis. Tad pēkšņā atmiņu uzplaiksnījumā meitene atkal pēc visiem šiem gadiem ieraudzīja Nārnijas spožās zvaigznes. Reiz viņa bija pazinusi tās labāk par mūsu pašu pasaules spīdekļiem, jo, būdama Nārnijas kara­liene, gāja gulēt daudz vēlāknekā bērnu dienās Anglijā. Un te nu tās bija — no savas guļvietas Lūsija saskatīja vismaz trīs vasarā redzamos zvaigznājus: Kuģi, Āmuru un Leo­pardu. «Mīļais, vecais Leopards,» viņa laimīgi nočukstēja.

Lūsija kļuva nevis miegaināka, bet arvien možāka — tas bija dīvains, naksnīgs, it kā sapņu valsts možums. Upe nu vizmoja gaišāk. Lūsija apjauta, ka to apspīd mēness, lai gan nejaudāja to saskatīt. Tagad meitene manīja, ka, līdzīgi viņai, atmostas arī viss mežs. Lāgā neaptverdama, kādēļ to dara, viņa aši piecēlās un pagāja gabaliņu prom no apmetnes.

«Tas ir brīnišķīgi,» meitene nodomāja. Gaiss bija vēss un spirgts; visapkārt strāvoja jaukas smaržas. Kaut kur tuvumā viņa izdzirda pogojam lakstīgalu: tā iesāka savus treļļus, tad apklusa, pēc tam sāka no jauna. Priekšā šķita mazliet gaišāks. Lūsija devās turp un iznāca skrajumā, kur auga mazāk koku; pa to starpām uz zāles krita mēness­gaismas lāsumi un plankumiņi, tomēr gaisma un ēnas tā sajaucās, ka lāgā nevarēja saprast, kur kas ir un kas tas īsti ir. Tanī pašā mirklī lakstīgala, beidzot apmierināta ar savu iedziedāšanos, ļāva melodijai plūst pilnā sparā.

Lūsijas acis pamazām pierada pie gaismas, un viņa skaidrāk saskatīja tuvākos kokus. Sirdī iedegās skaudras ilgas pēc senajām dienām, kad Nārnijas koki prata runāt. Viņa skaidri apzinājās: vajag tos tikai atmodināt un šie milzeņi runās, pieņēmuši katrs savu cilvēcisko veidolu. Viņa palūkojās uz sudraboto bērzu: tam būtu maigi šalcoša balss, un tas izskatītos pēc slaidas meitenes, kam mad krīt pāri sejai un kam tīk dejot. Viņa paraudzījās uz ozolu: tas būtu grumbains, bet sirsnīgs vecs vīrs ar cirtainu bārdu un kārpainu seju un rokām, un uz kārpām augtu reti matiņi. Lūsija pavērās uz skābardi, zem kura stāvēja. A! — tas būtu pats skaistākais! Tas pārvērstos par laipnu dievieti, gludu un cienīgu, — par meža valdnieci.

— Ai, Koki, Koki, Koki, — skaitīja Lūsija (kaut gan nebija grasijusies vispār runāt). — Ai, Koki, mostieties, mostieties, mostieties! Vai neatminaties? Vai mani neat­minaties? Driādas un meža Nimfas, iznāci et ārā, nāciet pie manis!

Kaut gan nemanīja ne mazāko vēja pūsmu, visi koki sakustējās. Lapu čaukstoņa gandrīz atgādināja vārdus. Lakstīgala pārtrauca dziesmu, it kā lai ieklausītos šajos čukstos. Lūsija manīja, ka kuru katru mirkli viņa var sākt saprast, ko koki pūlas pateikt. Tomēr šis mirklis nepienā­ca. Čaukstoņa apklusa. Lakstīgala atsāka pogošanu. Pat mēnessgaismā mežs atkal izskatījās kā parasti. Taču Lūsiju pārņēma sajūta (kāda mūs pārņem reizēm, kad mēģi­nām atcerēties kādu vārdu vai datumu un tas gandrīz izdodas, bet pazūd, pirms spējam to patiešām atsaukt atmiņā), ka viņa kaut ko palaidusi garām: varbūt uzrunā­jusi kokus pavisam īsu mirkli par agru vai pavisam īsu mirkli par vēlu, vai arī visi vārdi bijuši pareizi, tikai viens ne, vai arī viņa iespraudusi kādu vārdu, kas bijis gluži vienkārši nepareizs.

Pavisam pēkšņi viņu pārņēma nogurums. Meitene de­vās atpakaļ uz apmetni, ieritinājās starp Sjūzenu un Pīteru un pēc īsa brītiņa iemiga.

Nākamajā rītā visi pamodās nosaluši un nomākti, kokus ietina pelēcīgs mijkrēslis (jo saule vēl nebija uzaususi), apkārtne šķita mitra un netīra.

—Lai sveikti āboli, — sērīgi smīnēdams, novilka Tram­pkins. —Man jums, senie karaļi un karalienes, jāteic, ka jūs savus galminiekus pārāk sātīgi vis neēdināt!

Visi piecēlās, nopurinājās un pavērās apkārt. Koki bija saauguši biezi, un jebkurā virzienā saredzams visai maz.

— Laikam tak jūsu majestātes ceļu zina labi? — sacīja Rūķis.

— Es nezinu, — attrauca Sjūzena. — Savu mūžu neesmu redzējusi tādus kokus. Patiesībā es biju stingri pārliecināta, ka mums visu laiku jābrauc pa upi.

— Tad tu, manuprāt, to būtu arī varējusi pateikt, — pilnīgi attaisnojamā skarbumā atcirta Pīters.

— Neņem to skuķi galvā, — pamācīja Edmunds. —Tā jau vienmēr aplej kā ar aukstu ūdeni. Tev tak, Pīter, ir tavs kabatas kompass, vai ne? Nu, tad ejam taisni kā pa dēli. Jāturas tikai uz ziemeļrietumiem—jāšķērso tā mazā upīte, kā viņu sauc — Straujā…

— Zinu, zinu, — atsaucās Pīters.—Tā, kas pie Berunas brasla jeb Berunas tilta, kā to dēvē MMD, ietek lielajā.

— Pilnīgi pareizi. Tai jātiek pāri un jādodas augšup, un tad jau arī nonāksim pie Akmens Galda (tas ir, Aslana Pakalna) — nonāksim ap pulksten astoņiem deviņiem. Karalis Kaspians, cerams, uzcienās mūs ar gardām brokas­tīm!

— Kaut nu tev būtu taisnība, — sacīja Sjūzena, — es to visu nejaudāju paturēt galvā.

— Tā ir meiteņu sliktākā īpašība, — Edmunds vērsās pie Pītera un Rūķa. — Karte viņām nekad nepaliek galvā.

—Tāpēc, ka mums tur jau kaut kas ir iekšā,—piezīmē­ja Lūsija.

Sākumā viss ritēja diezgan labi. Bērni pat domājās uzgājuši kādu vecu, zināmu taku, tomēr, ja jums ir kāda saprašana par mežiem, jūs zināsiet, ka tur vienmēr acīs iekrīt iedomātas takas. Pēc piecām minūtēm tās pazūd, un tad jums šķiet, ka esat atraduši citu (un cerat, ka tā nav cita, bet drīzāk pirmās turpinājums). Tomēr arī tā pazūd, un pēc tam, kad jūs esat aizvilināti labu gabalu prom no īstā virziena, jūs saprotat, ka nekādu taku vispār nav bijis. Taču zēni un Rūķis bija pieraduši pie mežiem un neļāvās apmā­nīties ilgāk par nedaudziem mirkļiem.

Viņi bija nosoļojuši apmēram pusstundu (trīs šajā pul­ciņā no vakardienas airēšanas bija ļoti stīvi), kad Tram­pkins pēkšņi nočukstēja: — Stāt!

Visi apstājās.

— Kāds mums seko, — viņš klusu sacīja. — Vai, pareizāk sakot, kāds turas mums līdzi — tur, kreisajā pusē.

Visi stāvēja nekustēdamies, klausoties un cieši skato­ties, līdz sāka sāpēt gan ausis, gan acis.

— Mums abiem būtu prātīgāk turēt stopus gatavībā, — Sjūzena sacīja Trampkinam. Rūķis pamāja ar galvu, un, kad abi loki bija sagatavoti, bariņš devās tālāk.

Viņi nogāja dažus desmitus jardu pa krūmu klajieni, vērīgi lūkodamies apkārt. Tad viņi nonāca vietā, kur pamežs kļuva biezāks un vajadzēja iet tam tuvāk. Tieši tajā brīdī, kad viņi gāja garām šai vietai, no biezokņa, zariem lūstot, zibenīgi izšāvās kāds rūcošs radījums, kas nogāza Lūsiju zemē. Krītot viņa dzirdēja nostrinkšķam stiegru, tā ka meitenei aizrāvās elpa. Atkal atguvusi spēju saredzēt, kas notiek, viņa ieraudzīja zālē guļam beigtu nikna izskata pelēko lāci ar Trampkina raidīto bultu sānos.

— Šajā šaušanas sacensībā MMD tevi pieveica, Sjū, — ierunājās Pīters, mazliet māksloti pasmīkņādams. Pat viņu šis notikums bija krietni izsitis no sliedēm.

— E… es pārāk ilgi vilcinājos, — apmulsusi sacīja Sjūzena. — Redziet, es tā baidījos, ka tas varētu būt… viens no mūsu lāču paveidiem, Runājošs lācis. — Proti, viņai neparko negribējās kādu nogalināt.

— Te jau slēpjas tas āķis, — sacīja Trampkins. — Vairums zvēru kļuvuši par ienaidniekiem un zaudējuši valodu, bet joprojām ir palicis vēl pulciņš no otras sugas. Dažkārt māc šaubas, bet ilgi kavēties nedrīkst.

— Nabaga vecais Lutausis, — žēloja Sjūzena. — Vai jums neliekas, ka šis bija no tiem otriem?

— Nebija vis, — teica Rūķis, — es redzēju purnu un dzirdēju šņākoņu. Šim tikai gribējās uzkost Mazo Skuķīti brokastīs. Un, ja nu runā par brokastīm — es nevēlējos jūsu majestātēm sagādāt vilšanos, kad jūs sacījāties ceram, ka ķēniņš Kaspians cels galdā sātīgu maltīti, taču gaļas nometnē gaužām trūkst. Lācis ir labs medījums. Būtu muļķīgi atstāt to guļam, nepaņemot neko līdzi, un tas mūs neaizkavēs vairāk par pusstundu. Man domāt, jūs abi, jaunie zēni, tas ir, karaļi, zināt, kā lācim novilkt ādu?

— Ejam un apsēžamies krietnā attālumā, — Sjūzena sacīja Lūsijai. — Es zinu, kāda tā būs nejaucīga procedū­ra. — Lūsija nodrebinājās un pamāja ar galvu. Kad abas bija nometušās zālē, viņa sacīja: — Sjū, man iešāvās prātā šausmīga doma.

— Kas tad nu?

— Vai nebūtu drausmīgi, ja kādu dienu mūsu pašu pasaulē, mājās, cilvēki sirdīs un dvēselēs pamazām kļūtu par tādiem kā šie mežazvēri, bet joprojām izskatītos pēc cilvēkiem, tā ka nekad nevarētu zināt, ar kuru īsti ir darīšana.

— Mums ir pietiekami daudz raižu te un tagad Nārni­jā, — atcirta praktiskā Sjūzena,—nav ko iztēloties visādus brīnumus.

Kad meitenes atgriezās pie zēniem un Rūķa, tik daudz no labākās gaļas bija izgriezts, cik, domājams, visi kopā jaudās panest. Nav gan nekādas patikas piebāzt kabatas ar jēlu gaļu, taču ceļinieki ietina to svaigās lapās un samieri­nājās ar likteni. Visi bija pietiekami pieredzējuši, lai apzi­nātos, ka, nosoļojot diezgan ilgi un sajūtot patiesu izsalku­mu, izturēšanās pret šiem ļumīgajiem, netīkamajiem vīs­tokļiem būs pavisam citāda.

Tā nu viņi atkal stampāja tālāk (apstādamies pie pirmā strauta, kas gadījās ceļā, lai noskalotu trīs pārus roku, kurām tas bija sevišķi vajadzīgs), līdz uzlēca saule un sāka dziedāt putni, un ērgļu papardēs dūkt vairāk mušu, nekā būtu vēlams. Locekļi, līdz šim stīvi no vakardienas airēša­nas, kļuva lokanāki. Visiem uzlabojās oma. Saule sildīja arvien vairāk, visi noņēma bruņucepures un nesa tās rokās.

— Cerams, ka mēs tiešām ejam pareizā virzienā, ko? — apmēram pēc stundas noprasīja Edmunds.

— Nevaru iedomāties, ka mēs varētu iet nepareizi, ja vien nenovirzāmies pārāk stipri pa kreisi, — Pīters atteica. —Ja nenovirzīsimies pārākstipri pa labi, ļaunākais, kas var notikt, ir zaudēt mazliet laika, jo tad uzdursimies Lielajai Upei pārāk ātri un būsim spiesti mest līkumu ap stūri.

Iešana atkal turpinājās pilnīgā klusumā, ja neņem vērā kāju dipoņu un bruņukreklu žvadzēšanu.

— Kur tā sasodītā Straujupe nozudusi? — pēc krietna brīža norūca Edmunds.

— Protams, man arī šķiet, ka mums jau būtu vajadzējis tai uzdurties, — piekrita Pīters. — Taču neko citu mēs nevaram darīt kā vien iet uz priekšu.

Abi zēni manīja, ka Rūķis noraizējies lūkojas viņos, taču nebilst ne vārda.

Un tā visi dkai gāja un gāja, un bruņukrekli sāka likties ļoti smagi un sakarsuši.

— Kas tad nu? — Pīters pēkšņi iesaucās.

Nemanot viņi bija nonākuši nelielas, bet ļoti stāvas

kraujas malā, no kurienes pavērās aiza. Lejā tecēja upe. Otrā pusē klintis pacēlās daudz augstāk. No visa pulciņa tikai Edmunds (un varbūt Trampkins) prata kāpt kalnos.

— Izlūdzos piedošanu, — teica Pīters. — Tā ir mana vaina, ka mēs izvēlējāmies šo ceļu. Esam apmaldījušies. Šo vietu neesmu nekad savā mūžā redzējis.

Rūķis caur zobiem klusi iesvilpās.

— Ai, griezīsimies atpakaļ un iesim pa otru ceļu, — lūdzās Sjūzena. — Es jau visu laiku paredzēju, ka šajos mežos mēs apmaldīsimies.

— Sjūzen! — Lūsija pārmeta. — Nešķendējies uz Pīteru! Tas ir baigi nelāgi, turklāt viņš dara visu, ko spēj.

— Un tu savukārt nelec krāgā Sjūzenai, — pamācīja Edmunds. — Manuprāt, viņai ir pilnīga taisnība.

— Tantes un tītari! — Trampkins iesaucās. —Ja mēs apmaldījāmies, nākdami šurp, kas var apzvērēt, ka atradī­sim īsto ceļu atpakaļ? Un, ja mums jāvelkas atpakaļ uz Salu un jāsāk viss no jauna — kaut arī mēs to varētu darīt —, tad tas nozīmē tikpat kā mest plinti krūmos. Tādā gaitā ejot, mēs ieradīsimies, kad Mirazs Kaspianu sen jau būs piebeidzis.

— Vai domājat, ka mums jāturpina šis ceļš? — vaicāja Lūsija.

— Es neesmu pārliecināts, ka Visaugstākais karalis patiešām būtu apmaldījies. — Rūķis atbildēja. — Kāpēc šī upīte nevarētu būt Straujā?

— Tāpēc, ka Straujā netek pa aizu, — teica Pīters, ar zināmām grūtībām apvaldīdams niknumu.

—Jūsu majestāte saka «netek», — attrauca Rūķis,—bet vai nevajadzēja teikt «netecēja» Jūs pazināt šo zemi pirms simtiem — varbūt pirms tūkstošiem gadu. Vai ar to nevarēja notikt pārmaiņas? Iespējams, ka nogruvums atrā­vis pusi no šī pakalna sāniem, atkailinādams klintis, un tā radušās stāvas kraujas aizas viņā pusē. Straujā varbūt gadu pēc gada padziļinājusi gultni, līdz radušās pazemās kraujas šajā pusē. Varbūt notikusi zemestrīce vai kas cits.

— Tas man nebija ienācis prātā, — atzinās Pīters.

— Un, lai kā arī būtu, — Trampkins turpināja, — pat ja tā nav Straujā, tad tomēr šī upīte plūst apmēram uz ziemeļiem un tai tik un tā jāietek Lielajā Upē.

Man šķiet, ka, nākdams uz grīvu, es pagāju tādai vietai garām. Tāpēc, ja dosimies lejup gar straumi uz labo pusi, tad uzdursimies Lielajai Upei. Varbūt ne tik tuvu tiltam kā cerējām, taču vismaz stāvoklis nebūs sliktāks kā tad, ja jūs soļotu pa to ceļu, pa kuru gāju es.

— Trampkin, jūs gan esat brašs vīrs, — teica Pīters. — Nu tad ejam. Pa šo aizas malu.

— Skat! Skat! Skat! — iekliedzās Lūsija.

— Kur? Kas? — visi taujāja.

— Lauva! — iesaucās Lūsija. — Pats Aslans. Vai tad jūs neredzējāt? — Viņas seja pēkšņi atplauka un acis iemir­dzējās.

— Vai tev tiešām liekas… ? — iesāka Pīters.

— Kā tev šķiet — kur tu viņu redzēji? — vaicāja Sjūzena.

— Nerunājiet kā pieaugušie! — Lūsija dusmojās, pie­cirzdama kāju. — Man nešķiet, ka es viņu redzēju. Es patiešām redzēju!

— Kur, Lū? — taujāja Pīters.

— Tieši tur augšā, starp diviem pīlādžiem. Nē, šajā aizas pusē. Un augšā, ne apakšā. Tieši pretējā pusē tam ceļam, pa kuru jūs gribat iet. Un viņš rādīja, lai mēs ejam tur, kur atrodas viņš — tur augšā.

— Kā tu zini, ka viņš gribēja tieši to? — Edmunds šaubījās.

— Viņš… es… es gluži vienkārši to nopratu, — sacīja Lūsija, — no viņa izteiksmes.

Pārējie mulsā klusumā palūkojās cits citā.

— Iespējams, ka jūsu majestāte redzēja kādu lauvu, — piezīmēja Trampkins. — Šajos mežos mīt lauvas, tā man stāstīts. Bet nevar apgalvot, ka tas bijis draudzīgs un runājošs lauva, tāpat kā mūsu sastaptais lācis nebija drau­dzīgs un runājošs lācis.

— Ai, nerunājiet nu tādas muļķības! — teica Lūsija. —Vai jūs domājat, ka es nepazīšu Aslanu, ja to ieraudzīšu?

— Šobrīd nu gan viņam vajadzētu būt krietni vecam lauvam, —Trampkins nerimās. —Ja viņš ir tas pats, ko jūs pazināt, uzturēdamies te iepriekšējā reizē! Un, ja nu tas arī būtu tas pats, kas viņu kavētu kļūt par nesaprātīgu meža zvēru kā daudzi citi?

Lūsija tumši pietvīka un laikam gan būtu metusies virsū Trampkinam, ja Pīters neuzliktu roku viņai uz pleca.

— MMD nesaprot. Kā viņš to spētu? Jums gluži vien­kārši jātic, Trampkin, ka mēs patiešām zinām par Asla­nu — tas ir, zinām kaut mazu daļu. Un nerunājiet vairs par viņu tā kā iepriekš. Pirmkārt, par viņu nepiedien tā runāt, un, otrkārt, tās ir muļķības. Jautājums vienīgi, vai Aslans patiešām te atnācis.

1 — Bet es zinu, ka viņš bija atnācis, — teica Lūsija, un viņas acīs ieriesās asaras.

—Jā, Lū, bet, redzi, mēs nezinām, — atteica Pīters.

— Atliek tikai balsot, — ierosināja Edmunds.

— Labs ir, — piekrita Pīters. — Jūs, MMD, esat vecākais. Par ko jūs balsojat? Augšup vai lejup?

— Lejup,—sacīja Rūķis. — Es neko nezinu par Aslanu. Turpretī es zinu, ka, pagriežoties pa kreisi un ejot pa aizu gar upi augšup, iespējams, aizritētu visa diena, pirms mēs atrastu vietu, kur varētu to šķērsot. Savukārt, pagriežoties pa labi un ejot gar upi lejup, mēs noteikti nedaudzās stundās sasniegsim Lielo Upi. Un, ja te patiešām mīt īsti lauvas, tad turēsimies no tām pa gabalu, nevis dosimies klāt.

— Ko tu saki, Sjūzen?

— Nedusmojies, Lū, — teica Sjūzena, — bet es nudien uzskatu, ka jāiet lejup. Esmu beigta aiz noguruma. Lauzī­simies ārā no šī drausmīgā meža tik ātri, cik vien var. Un bez tevis neviens neko taču neredzēja.

— Edmund? — turpināja Pīters.

— Es gribu teikt tikai to, — ātri nobēra Edmunds, viegli nosarkdams, — ka pirms gada—vai, vienalga, pirms tūkstoš gadiem —, kad mēs pirmo reizi atklājām Nārniju, to pati pirmā atklāja Lūsija un mēs neviens negribējām viņai ticēt. Atceros, ka es pats to galīgi nevēlējos. Tomēr galu galā viņai bija taisnība. Vai tad nebūtu godīgi ticēt arī šoreiz? Es balsoju, ka jāiet augšup.

— Ed, brālīt! — iesaucās Lūsija, satverdama zēna roku.

— Un tagad ir tava kārta, Pīter, — norādīja Sjūzena, — un es patiešām ceru…

— Klusē, jel klusē, apklusti un ļauj cilvēkam pado­māt, — Pīters māsu pārtrauca. — Man ļoti gribētos, lai nevajadzētu balsot.

— Jūs esat Visaugstākais karalis, — Trampkins bargi pamācīja.

— Lejup, — krietnu bridi klusējis, izgrūda Pīters. — Es zinu, ka Lūsijai galu galā var izrādīties taisnība, bet neko darīt — jāizšķiras vai nu par vienu, vai par otru.

Tādējādi pulciņš devās pa labi gar upmalu lejup pa straumi. Lūsija soļoja pēdējā un rūgti raudāja.