Princis Kaspians

Trīspadsmitā nodaļa Visaugstākais karalis pavēlnieka amatā

— Nu, — teica Pīters, kad maltīte beidzās, — Aslans un meitenes (Kaspians pārlaboja: — Karaliene Sjūzena un karaliene Lūsija.) ir kaut kur tuvumā. Mēs nezinām, kad viņš sāks rīkoties. Bez šaubām, viņš to darīs pēc sava laika, ne mūsējā. Tu saki, Kaspian, ka mēs neesam pietiekami spēcīgi, lai dotos izšķirīgā kaujā pret Mirazu.

— Diemžēl ne, Visaugstāko karali, — teica Kaspians. Pīters viņam loti patika, taču valodas negribēja raisīties. Kaspianam bija daudz grūtāk sastapties ar senlaiku liela­jiem karaļiem nekā tiem — ar viņu.

— Nu labi, — pavēstīja Pīters, — es izaicināšu viņu uz divkauju.

Par to neviens iepriekš netika domājis.

— Lūdzu, vai to nevarētu darīt es? — ierosināja Kas­pians. — Es gribu atriebt savu tēvu.

— Tu esi ievainots, — norādīja Pīters. — Un vispār — vai viņš tikai nepasmietos par tavu izaicinājumu? Ar to es gribu sacīt: mēs, rau, esam redzējuši, ka tu esi karalis un karavīrs, bet viņš uzskata, ka tu esi bērns.

— Bet, sir, — teica Āpsis, kas sēdēja Pīteram cieši līdzās un neatrāva no viņa ne acu, — diez vai viņš pieņems izaicinājumu pat no jums! Mirazs zina, ka viņa armija ir stiprāka.

— Ļoti iespējams, ka nepieņems, — Pīters atteica, — tomēr iespējams, ka pieņem arī. Un, pat ja viņš to nedarīs, mēs pavadīsim lielāko dienas daļu, izsūtot uz visām pusēm ziņnešus un tamlīdzīgi. Pa to laiku Aslans varbūt būs kaut ko paveicis. Un es vismaz varēšu inspicēt armiju un nostiprināt pozīcijas. Izaicinājumu es aizsūtīšu. Taisnību sakot, es uzrakstīšu to nekavējoties. Doktora kungs, vai jums ir tinte un spalva?

— Mācīts cilvēks no tām nekad nešķiras, jūsu majestā­te, — doktors Kornēlijs atteica.

— Lieliski, es diktēšu, — sacīja Pīters. Un, kamēr doktors attina pergamentu, atskrūvēja tintes radziņu un noasināja spalvu, Pīters, pusaizvērtām acīm atbalstījies pret sienu, atsauca atmiņā valodu, kādā tādus vēstījumus bija rakstījis kādreiz sen, sen Nārnijas zelta laikmetā.

— Labi, — viņš beidzot sacīja. — Un nu, doktor, vai esat gatavs?

Doktors Kornēlijs iemērca spalvu tintē un gaidīja.

Pīters diktēja:

— «Pīters, ar Aslana svētību pēc priekšrakstiem ievēlētais un uzvaras vainagotais Visaugstākais karalis pār visiem Nār­nijas karaļiem, Vientuļo Salu imperators, Kēras Paravelas kungs un Visdižā Lauvas Ordeņa Bruņinieks, — Mirazam, Kaspiana Astotā dēlam, savulaik Nārnijas Pavaldonim, šobrīd sauktam par Nārnijas karali, — sūta sveicienus.» Vai uzrak­stījāt?

— Nārnijas karali, komats, svītra, sūta sveicienus, — murmināja doktors. —Jā, sir.

— Tad sāciet jaunu rindkopu, — Pīters turpināja. — «Lai novērstu asins izliešanu un izvairītos no visām citām neērtībām kas, iespējams, izcelsies no Mūsu karaļvalstī Nār­nijā uzsāktajiem kariem, Mums ir tas gods piedāvāt divkau­jai karaliskās augstības personu, lai godīgi atrisinātu strīdu. Mēs to darām sava aizbildināmā un karsti mīlētā Kaspiana labā, lai pierādītu pie Jūsu gaišības miesām, ka viinētais Kaspians ir likumīgs karalis un mūsu vasalis Nārnijā gan ar Mūsu svētību, gan pēc telmarīnu likumiem, bet Jūsu gaišī­ba — divkārt vainīgs nodevībā, gan neļaujot minētajam Kaspianam pārņemt savā valdīšanā Nārniju, gan visnicināmākajā kārtā (neaizmirstiet pasvītrot, doktor, piedēkli «vis») nežēlīgi un necilvēcīgi izlejot Jūsu laipnā valdnieka un brāļa, vārdā Kaspiana Devītā, asinis. Minēto iemeslu pēc Mēs lielā noteiktībā izsaucam un izaicināmjūsu gaišību uz minē­to cīniņu un dueli un sūtām Jums šo vēstuli, ko nodos Mūsu sirsnīgi mīļotais karaliskais brālis Edmunds, savulaik Mūsu vasalis, karalis Nārnijā, Latentas Klajuma Hercogs un Rie­tumu Robežnovada grāfs, Cildenā Galda Ordeņa Bruņinieks, kuram esam piešķīruši visas pilnvaras vienoties kopā ar Jūsu gaišību par visiem minētās divkaujas noteikumiem. Vēstī­jums rakstīts Mūsu mītnē Aslana Pakalnā Lapu mēneša XII dienā Nārnijas karaļa Kaspiana Desmitā pirmajā valdīšanas gadā.»

— Vajadzētu pietikt, — sacīja Pīters, dziļi ievilkdams elpu. —Tagad nu mums jāsūta karalim Edmundam līdzi divi citi. Manuprāt, Milzim vajadzētu būt vienam.

— Viņš… zini, viņš nav pārāk gudrs, — iebilda Kas­pians.

— Protams, ne, — piekrita Pīters. — Taču jebkurš milzis izskatās ietekmīgs, ja vien tur muti. Un tas viņam uzlabos omu. Bet kas būs otrais?

— Varu dot savu godavārdu, — sacīja Trampkins, — ja vēlaties kādu, kas spētu nonāvēt ar savu izskatu, tad visla­bākais būtu Rīpičīps.

— Spriežot pēc visa dzirdētā, viņš patiešām to varētu, ja vien nebūtu tik maziņš, — smiedamies teica Pīters. — Pirms tas pienāktu pavisam tuvu, viņi pat nespētu to saskatīt!

— Sir, sūtiet Gravpūti, — ieteica Trifeļracis. — Ne­viens nekad nav smējies par Kentauru.

Pēc stundas divi augsti Miraza armijas vadoņi — lords Glozels un lords Sopespians, tīrīdami ar bakstāmo zobus, pacēla acis un redzēja, ka no meža iznāk Kentaurs un Milzis Laikurbis, kurus viņi jau agrāk bija redzējuši kaujās. Kļuva arī redzams, ka starp tiem iet kāds, ko viņi nepazina. Patiesībā arī neviens zēns no Edmunda skolas nebūtu atpazinis savu draugu, ja šinī mirklī viņu ieraudzītu. Jo Aslans satiekoties bija uzpūtis viņam elpu un tā piešķīris jaunieša veidolam diženumu.

— Kas tad tas? — brīnījās lords Glozels. — Vai uzbru­kums?

— Drīzāk parlamentārieši, — atteica Sopespians.

— Redzat, viņi nes rokās zaļus zarus. Droši vien paziņos, ka padodas.

— Tas, kas soļo starp Kentauru un Milzi, pēc izskata gan negrasās padoties, — sacīja Glozels. — Kas tas varētu būt? Zēns Kaspians tas nav.

— Patiešām nav, — pret to neiebilda arī Sopespians.

— Es jums galvoju, ka tas ir negants cīnītājs, lai no kurienes dumpinieki tādu būtu izrāvuši. Viņš ir (to es saku tikai jūsu augstībai uz auss) pēc izskata karaliskāks nekā Mirazs jebkad bijis. Un kādas bruņas! Tādas neizgatavos neviens no mūsu kalējiem.

— Es deru uz savu dābolaino Pounliju, ka viņš nāk ar izaicinājumu, nevis ar padošanās vēsti, — teica Glozels.

— Kā tad rīkoties? — prātoja Sopespians. — Te mēs turam ienaidnieku dūrē. Mirazam nemūžam nebūs tā atmiekšķējušās smadzenes, ka viņš savas priekšrocības apmainīs pret divkauju.

— Varbūt viņš būs spiests to darīt, — daudz klusākā balsī nomurmināja Glozels.

— Kuš, — brīdināja Sopespians. — Paiesim mazliet sānis, lai šie sargposteņi mūs nesadzird. Tā. Vai es jūsu gaišību pareizi sapratu?

— Ja karalis izaicinājumu uz cīņu pieņem, — čukstēja

Glozels, — nu tad vai nu nogalinās viņš, vai tiks nogalināts pats.

— Tā gan, — palocīdams galvu, noteica Sopespians.

— Un, ja savu pretinieku nogalinātu viņš, tad mēs šajā karā būtu uzvarējuši.

— Protams. Un ja ne?

— Nu, ja ne, mēs varētu tajā uzvarēt tikpat labi bez karaļa žēlastības, kā ar to. Jo lieki teikt jūsu gaišībai, ka Mirazs nav nekāds lielais karavadonis. Un pēc tam mēs abi būtu uzvarētāji, bet karaļa mums vairs nebūtu.

— Un vai, pēc jūsu domām, milord, mēs ar jums varētu vadīt valsti tikpat ērti bez karaļa, kā ar to?

Glozela seja neglīti saviebās. r J

— Neaizmirstiet, ka tie bijām mēs, kas reiz uzsēdināja viņu tronī, —viņš noburkšķēja. — Un, kopš Mirazs bauda savu stāvokli, kādus augļus tas mums visus šos gadus ienesis? Kādu pateicību viņš mums izrādījis?

— Vairāk ari nekas nav sakāms, — atteica Sopespians.

— Skatieties—kāds nāk šurp, lai aizvestu mūs uz karaļa telti.

Pienākuši pie Miraza mītnes, viņi redzēja Edmundu ar abiem biedriem sēžam ārpusē un cienājamies ar vīnu un kūkām, jo izaicinājums jau bija nodots un viņi atstājuši telti, ļaujot karalim vienatnē visu pārdomāt. Redzot visus trīs tuvumā, abiem telmarīnu lordiem likās, ka sūtņi iedveš bailes.

Iekšā viņi atrada Mirazu neapbruņotu beidzam ēst brokastis. Viņa seja bija piesarkusi un drūma.

— Re! — viņš noņurdēja, pagrūzdams pāri galdam lordiem pergamentu. — Edz, kādas zīdaiņu pasaciņas mūsu palaidnis brāļadēls atsūtījis!

— Sir, atļaujiet, — iebilda Glozels, — ja jaunais kara­vīrs, ko mēs nupat ārā redzējām, ir vēstījumā minētais karalis Edmunds, es sauktu viņu nevis par zīdaiņu pasaku izdomu, bet par ļoti bīstamu bruņinieku.

— Karalis Edmunds? Muļķības! — Mirazs iesaucās. — Vai jūsu gaišība tic, ko vecas sievas melš par Pīteru, Edmundu un pārējiem?

— Es ticu savām acīm, jūsu majestāte, — noskaldīja Glozels.

— Galu galā tas viss ir veltīga laika šķiešana, — teica Mirazs, — taču, runājot par izaicinājumu, mēs laikam būsim vienisprātis?

— Laikam jau gan, sir, — atteica Glozels.

— Un kādas ir jūsu domas? — karalis atvaicāja.

— Nekļūdīšos, ja teikšu, ka tas jānoraida, — paziņoja Glozels. — Jo, lai gan mani nekad nav saukuši par gļēvuli, man skaidri un gaiši jāteic, ka sastapties ar šo jaunekli divcīņā ir vairāk, nekā mana sirds spēj panest. Un, ja (un tas ir iespējams) viņa brālis, Visaugstākais karalis, ir bīstamāks par viņu, tad, mans kungs un karali, ja jums dzīvība mīļa, neielaidieties ar viņu nekādās darīšanās!

— Lai velns jūs parauj! — ierēcās Mirazs. — Tādu padomu es jums neprasīju! Vai, pēc jūsu domām, es prasu, vai man jābīstas stāties pretī šim Pīteram (ja vispār tāds cilvēks uz pasaules ir)? Vai jums šķiet, ka es no viņa baidos? Es gribēju dzirdēt, kā jūs raugāties uz to no stratēģijas viedokļa: vai mums, atrodoties labāka stāvoklī, būtu jāris­kē un jāpieņem izaicinājums uz divkauju.

— Uz to, jūsu majestāte, — sacīja Glozels, — es varu vienīgi atbildēt, ka, saprātīgi apsverot, izaicinājumu vaja­dzētu noraidīt. Svešā bruņinieka sejā rakstīti nāves draudi.

— Ko jūs atkal gvelžat! — klaigāja Mirazs, tagad pa īstam noskaities. —Vai mēģināt iztēloties, ka esmu tikpat liels gļēvulis kā jūsu gaišība?

— Jūsu majestāte drīkst izteikties, kā vien tīk, — īgni noteica Glozels.

— Jūs tarkšķat kā veca sieva, Glozel, — teica karalis.

— Un ko jūs teiksiet, milord Sopespian?

— Labāk nedurieties tam klāt, sir, — skanēja atbilde.

— Un tas, ko jūsu majestāte saka par stratēģiju, noder jo vairāk. Jūsu majestātei ir lielisks pamats izaicinājumu noraidīt, tajā pašā laikā nedodot ieganstu apšaubīt jūsu majestātes godaprātu un drosmi.

— Augstās debesis! — pielēcis kājās, iekliedzās Mirazs. —Vai arijūs šodien esat kā noburts? Vai jums liekas, ka es meklēju iemeslu, lai divkauju noraidītu? Tad jau sakiet acīs, ka uzskatāt mani par gļēvuli!

Saruna ritēja tieši tā, kā abi lordi vēlējās, tāpēc viņi palika atbildi parādā.

— Es visu sapratu, — sacīja Mirazs, brītiņu blenzis lordos tik cieši, ka acis gandrīz vai izsprāga no pieres,—jūs paši esat tik bailīgi kā zaķi, un jums pietiek nekaunības pieļaut, ka man ir tikpat maz drosmes kā jums! Iemesli noraidījumam, va' redzējies! Iegansti nekauties! Vai jūs esat karavīri? Vai esat telmarīni? Vai esat vīri? Un, ja es patiešām izaicinājumu noraidīšu (kā karavadlbas un stra­tēģijas veselais saprāts mudina mani darīt), jūs nospriedī­siet un mācīsiet citus spriest tāpat — proti, ka es esmu nobijies! Vai tā nav?

— Nevienu vīru jūsu majestātes vecumā, — teica Glo­zels, — neviens saprātīgs kareivis nesauktu par gļēvuli tāpēc, ka viņš atraida divkauju ar diženu cīnītāju jaunības plaukumā.

— Tātad man jābūt gļēvulim, kam viena kāja kapā, kā arī vecam ģeķim! — auroja Mirazs.—Es jums pateikšu, ko tas nozīmē, milord. Ar saviem sievišķu padomiem (nemi­tīgi vairīdamies no patiesās būtības, kas iemiesota stratē­ģijā) jūs esat panākuši pilnīgi pretējo tam, ko gribējāt. Biju nodomājis izaicinājumu noraidīt. Taču es to pieņemšu. Vai dzirdat? Pieņemšu! Es neļaušu, lai mani apkauno tāpēc, ka jums vai nu kāda burvestība, vai nodevība liek trīcēt biksēm.

— Mēs no sirds lūdzam jūsu majestāti… — iesāka Glozels, taču Mirazs jau bija izmeties ārā no telts un lordi dzirdēja, kā viņš skaļā balsī bauro Edmundam, ka divkauja pieņemta.

Abi lordi saskatījās un paklusām nosmējās.

— Es paredzēju, ka, pamatīgi sakaitināts, viņš tā rīko­sies, — čukstēja Glozels. — Taču neaizmirstiet, ka viņš nosauca mani par gļēvuli. Par to viņš samaksās!

Kad līdz Aslana Pakalnam atlidoja šīs ziņas, ko pavēstīja dažādajiem radījumiem, tur sākās liela rosība. Edmunds ar kādu Miraza virsnieku jau bija iezīmējuši divkaujas vietu, un tai apkārt tika sasprausti mieti un novilktas virves.

Divus telmarīnus nostādīja divos stūros un vienu — garā­kās malas vidū; viņiem vajadzēja vērot kaujas lauku. Trīs novērotāji otriem diviem stūriem un malai bija jānosauc Visaugstākajam karalim. Pīters patlaban skaidroja Kaspia­nam, ka tas nevar būt viens no tiem, jo cīņa notiek tieši par viņa tiesībām uz troni, kad pēkšņi ierunājās dobja, miegai­na balss: — Piedodiet, jūsu majestāte! — Pīters pagriezās. Viņa priekšā stāvēja vecākais Lācis Lielvēderis. — Lūdzu, jūsu majestāte, — viņš sacīja, — es esmu Lācis, patiesi Lācis.

— Protams, ka esi, turklāt es nešaubos, ka labs Lācis, — Pīters atteica.

—Jā gan, — piekrita Lācis, — bet Lāčiem allaž bijušas tiesības izvirzīt no sava vidus vienu novērotāju.

— To nu neļaujiet! — Trampkins iečukstēja Pīteram. — Viņš ir krietns radījums, tomēr mūs visus apkaunos. Viņš aizmigs un noteikti sūkās ķepu, arī ienaidniekam redzot.

— Tur nu es neko nevaru darīt, — iebilda Pīters. —Jo viņam ir pilnīga taisnība. Lāčiem šī priekšrocība bija. Nespēju iedomāties, kā tā visus šos gadus saglabājusies atmiņā, kad tik daudz cita aizmirsts.

— Lūdzu, jūsu majestāte, — atkārtoja Lācis.

— Tās ir jūsu tiesības, — Pīters atzina. — Un tu būsi viens no novērotājiem. Tomēr tev jāatceras, ka nedrīksti sūkāt ķepu.

— Protams, ne, — ļoti satriekts atteica Lācis.

— Bet tu tak to dari tieši šajā pašā brīdī! — uzkliedza Trampkins.

Lācis atrāva ķepu no mutes un izlikās, ka nav neko dzirdējis.

— Sir! — netālu no divkaujas vietas atskanēja spalga balss.

— A—Rīpičīps! — atsaucās Pīters, palūkojies augšup, lejup un apkārt, kā parasti dara cilvēki, kad tos uzrunā Pele.

— Sir, — atkārtoja Rīpičīps. — Mana dzīvība allaž ir jūsu rīcībā, bet mans gods pieder pašam. Sir, mūsu vidū ir vienīgais jūsu majestātes armijas taurētājs. Es cerēju, ka mūs, kazi, būtu varējuši sūtīt ar izaicinājumu ienaidnie­kam. Sir, mani ļaudis jūtas apbēdināti. Varbūt, ja jūs savā laipnībā ieceltu mani par vienu novērotāju, viņi būtu apmierināti.

Šinī mirklī kaut kur pāri galvām iedārdējās pērkonam līdzīgs troksnis — Milzim Laikurbim izlauzās viena no pamuļķīgajām smieklu šaltīm, kas ir tik raksturīgas jaunā­kajiem Milžu paveidiem. Viņš tūlīt pat aprāvās un saviebās drūms kā lietus mākonis, pirms Rīpičīps paspēja samanīt, no kurienes troksnis nāk.

— Diemžēl to nu nevarēs, — ļoti nopietni sacīja Pīters. — Daži cilvēki no pelēm baidās…

— To es esmu ievērojis, sir, — Rīpičīps atsaucās.

— Un nebūtu īpaši godīgi pret Mirazu, — Pīters turpināja, —ja šis cilvēks savā tuvumā redzētu kaut ko, kas spētu mazināt viņa drosmi.

— Jūsu majestāte ir godīguma paraugs, — piekrita Pele, bezgala graciozi palocīdamās. — Šajā ziņā mēs esam pilnīgi vienādās domās… Manuprāt, es nupat dzirdēju kādu smejamies. Ja kāds klātesošais vēlas padarīt mani par savas asprātības mērķi, esmu pilnīgi viņa rīcībā — ar zobenu pie sāniem —, kad vien šim kungam iekrīt brīvs laiks.

Šai piezīmei sekoja draudīgs klusums, ko pārtrauca Pīters, teikdams: —Mūsu novērotāji būs Milzis Laikurbis, Lācis un Kentaurs Gravpūtis. Duelis notiks deši divpa­dsmitos.

— Paklau, — teica Edmunds, visiem dodoties pro­jām, — šķiet, ka viss ir kārtībā. Tas ir, es ceru, tu varēsi viņu pieveikt?

— Tieši to, ar viņu spēkodamies, es vēlos uzzināt, — atteica Pīters.