Princis Kaspians

Ceturtā nodaļa. Rūķis pastāsta par princi Kaspianu

Princis Kaspians dzīvoja Nārnijas vidienē lielā pilī kopā ar tēvoci Mirazu, Nārnijas karali, un tanti, kam bija rudi mati un ko sauca par karalieni Prūnasprizmiju. Prinča tēvs un māte bija miruši, un Kaspians visvairāk mīlēja savu Aukli, un, lai arī viņam (kā jau princim) piederēja visbrīniš­ķīgākās rotaļlietas, kas darīja visu iespējamo, vienīgi nemā­cēja runāt, zēnam vislabāk patika dienas pēdējā stunda, kad visi laika kavēkļi tika nolikti atpakaļ skapjos un Aukle vērpa savus stāstus.

Pret tēvoci un tanti viņš pārāk siltas jūtas neloloja, taču tēvocis apmēram divreiz nedēļā mēdza aizsūtīt pēc zēna un tad viņi pusstundu pastaigājās turp un atpakaļ pa terasi pils dienvidpusē. Kādu dienu šīs pastaigas laikā karalis ierunā­jās:

— Paklau, zēn, mums drīz jāiemāca tev jāt un apieties ar zobenu. Tu zini, ka mums ar tanti nav bērnu, tāpēc tev pēc manas nāves varbūt vajadzētu kļūt par karali. Kā tev tas patiks, ko?

— Nezinu, tēvoc, — Kaspians atbildēja.

— Nezini, ko? — iesaucās Mirazs. — Man nu gan gribētos zināt, ko vairāk cilvēks varētu vēlēties!

— Tomēr es vēlos gan, — Kaspians iebilda.

— Ko tad tu vēlies? —vaicāja karalis.

— Es vēlos… vēlos… vēlos, kaut būtu varējis dzīvot

senajos laikos, — sacīja Kaspians. (Toreiz viņš bija vēl ļoti mazs.)

Līdz šim mirklim karalis Mirazs bija runājis garlai­kotā balsī, kādā daži pieaugušie vervelē: tā skaidri lieci­na, ka patiesībā viņus neinteresē, ko saka sarunu biedrs; taču nu Mirazs pēkšņi uzmeta Kaspianam ļoti skadru skatienu.

— Ūja! Ko es dzirdu? — viņš iesaucās. — Kādi senie laiki tev prātā?

— Kā, vai tad tu nezini, tēvoc? — brīnījās Kaspians. — Viss bija gluži citāds, kad visi dzīvnieki prata runāt un upēs un kokos mita jaukas būtnes. Tās sauca par najādām un driādām. Un bija Rūķi. Un visos mežos burvīgi fauniņi. Ar āža kājām! Un…

— Tas viss ir muļķības, ko mēdz melst bērniem, — karalis bargi noskaldīja. — Vai dzirdi? Tas der tikai ma­ziem bērniem! Tu jau esi tādām blēņām par vecu. Tavos gados tev vajadzētu domāt par kaujām un dēkām, nevis par pasakām.

— A, bet tajos laikos bija gan kaujas, gan dēkas, — iebilda Kaspians. — Brīnišķīgas dēkas! Reiz dzīvoja Baltā Ragana, kas pasludināja sevi par visas valsts karalieni. Un izdarīja tā, ka vienmēr bija ziema. Un tad nez no kurienes ieradās divi puikas un divas meitenes, nogalināja Raganu, un viņiem piešķīra Nārnijas karaļu un karalieņu godu, un viņu vārdi bija Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Un tā nu viņi valdīja ilgu laiku, un visi dzīvoja kā nieres taukos, un tas viss notika tāpēc, ka Aslans…

— Kas ir Aslans? — uzbrēca Mirazs. Ja Kaspians būtu bijis drusku vecāks, tēvoča balss noskaņa viņu brīdinātu, ka prātīgāk būtu turēt mēli aiz zobiem, taču viņš pļāpāja tālāk:

— Kā, vai tad tu nezini? — zēns noprasīja. — Aslans ir lielais Lauva, kas atnāks pār jūru.

— Kas tev stāstīja visas šīs muļķības? — pērkonīgā balsī rēca karalis. Kaspians nobijās un klusēja.

— Jūsu karaliskā augstība, — teica karalis iMirazs, palaizdams vaļā Kaspiana roku, ko līdz šim bija turējis,

— es pieprasu, lai jūs atbildat. Skatieties man acīs! Kas jums stāstīja tādus riebīgus melus?

— A-aukle, — izstomīja Kaspians un sāka raudāt.

— Beidziet šo bimbāšanu! — pavēlēja tēvocis, saķēris Kaspianu aiz pleciem un purinādams puisēnu. — Apklustiet! Un lai es nekad vairs nedzirdētu jūs runājam — un arī domājam — par šīm muļķīgajām pļāpām! Tādu karaļu un karalieņu nekad nav bijis. Kā varētu valdīt divi karaļi reizē? Un nekad nav bijuši laiki, kad dzīvnieki runājuši. Vai dzirdat?

— Jā, tēvoc, — izšņukstēja Kaspians.

— Tad lai es par to vairs nedzirdētu, — pabeidza karalis. Tad viņš pasauca kādu galmakungu no bariņa, kas stāvēja terases attālākajā galā, un saltā balsī noteica:

— Pavadiet karalisko augstību uz viņa istabām un uz kaistām pēdām atsūtiet pie manis viņa karaliskās augstības Aukli.

Nākamajā dienā Kaspians atklāja, kādas šausmas viņš nodarījis, jo Aukli aizsūtīja projām, neļaujot viņai no puisēna pat atvadīties un paziņojot, ka viņam būšot Audzi­nātājs.

Kaspians ļoti skuma pēc Auklītes un nobirdināja dažu labu asaru. Tā kā viņš jutās tik nelaimīgs, tad domāja par Nārnijas senajām teiksmām daudz vairāk nekā iepriekš. Katru nakti zēns sapņoja par Rūķiem un driādām un cītīgi pūlējās iemācīt pils suņus un kaķus runāt. Taču suņi tikai luncināja astes un kaķi tikai ņurrāja.

Kaspians nešaubījās, ka jauno Audzinātāju nīdīs kā rūgtu nāvi, bet, kad tas pēc nedēļas ieradās, tad izrādījās, ka viņš ir cilvēks, kuru ir gandrīz neiespējami nemīlēt. Viņš bija pats mazākais un ari pats resnākais vīriņš, kādu Kas-

pians jebkad redzējis. Audzinātājam bija gara, sirma, smai­la bārdiņa, kas sniedzās līdz jostasvietai, un viņa nobrūnējusī, grumbainā seja likās ļoti gudra, ļoti neglīta un ļoti labsirdīga. Balss bija nopietna, bet acu skatiens — jautrs, tāpēc, pirms viņš nebija patiešām labi iepazīts, grūti vedās noprast, kad viņš joko un kad runā nopietni. Viņa vārds bija doktors Kornēlijs.

No visām doktora Kornēlija mācībām Kaspianam vis­labāk patika Vēsture. Līdz šim vienīgais ziņu avots par Nārnijas vēsturi bija Aukles stāsti, un zēns ļoti brīnījās, dzirdēdams, ka valdnieku ģimene esot šajā valstī jaunienācēji.

— Pirmais, kas iekaroja Nārniju un pārvērta to par savu karaļvalsti, bija viņa augstība senais Kaspians Pirmais, — pavēstīja doktors Kornēlijs. —Tieši viņš ieveda valstī jūsu tautu. Jūs nebūt neesat dzimuši nārnieši. Jūs visi esat telmarīni — tas ir, jūs visi nākat no Telmaras zemes, kas atrodas tālu aiz Rietumu kalniem. Tāpēc ari Kaspianu Pirmo dēvē par Kaspianu Iekarotāju.

— Lūdzu, doktor, — Kaspians kādu dienu ierunājās, — kas dzīvoja Nārnijā, pirms te ienācām mēs visi no Telmaras?

— Pirms valsti iekaroja telmarīni, cilvēki ne — vai arī viņu bija ļoti maz, — atteica doktors Kornēlijs.

— Bet kūrējos tad mani vecvecsenči uzveica?

— Ne «kūrējos», bet «ko», jūsu augstība, — pamācīja doktors Kornēlijs. — Nez vai nav pienācis laiks pāriet no Vēstures uz Gramatiku?

— Vai, lūdzu, vēl ne, — pretojās Kaspians. — Es gribēju sacīt—vai tad nenotika kāda kauja? Kāpēc tad viņu sauc par Kaspianu Iekarotāju, ja nebija ar ko karot?

— Es teicu, ka Nārnijā bija ļoti maz cilvēku, — sacīja doktors, nolūkodamies mazajā zēnā caur savām lielajām brillēm ar ļoti dīvainu skatienu.

Kaspians uz brītiņu apmulsa, un tad pēkšņi viņam strauji iepukstējās sirds.

— Vai tas nozīmē, — viņš izdvesa, — ka te bija daudz kas cits? Kā teiksmās? Vai te mita…

— Kuš! — uzsauca doktors Kornēlijs, pieliekdams galvu pavisam tuvu Kaspianam. — Vairāk ne vārda! Vai nezināt, ka jūsu Aukli aizsūtīja projām tikai tāpēc, ka viņa 1 bija stāstījusi jums par Seno Nārniju? Karalis to nevar ciest. Ja izdzirdēs, ka es stāstu noslēpumus, jūs nopērs, bet man nocirtīs galvu.

— Bet kāpēc? — vaicāja Kaspians.

— Pēdējais laiks pievērsties Gramatikai, — skaļā balsī ierunājās doktors Kornēlijs. —Vai jūsu karaliskā augstība būs tik laipns un atšķirs savu Pulverulentus Siccus lappusē «Gramatikas dārzs» jeb «Vārgiem prātiņiem it jauki priekšā izliktie Morfoloģijas augļi»?

Pēc tam līdz otrajām brokastīm sekoja vieni vienīgi lietvārdi un darbības vārdi, tikai es šaubos, vai Kaspians daudz iemācījās. Viņu mocīja pārāk liels satraukums — zēns bija pārliecināts, ka doktors Kornēlijs nebūtu sacījis tik daudz, ja negrasītos agrāk vai vēlāk stāstīt vairāk.

Cerības viņu nevīla. Pēc dažām dienām Audzinātājs sacīja:

— Šonakt jums mācīšu Astronomiju. Nakts vidū viena grāda attālumā viena otrai garām virzīsies divas dižas planētas—Tarvaun Alambile. Tāda apstākļu sagadīšanās nav novērota jau divsimt gadus, un jūsu augstība tādu ari vairs savā mūžā neredzēs. Vislabāk būtu, ja jūs aizietu gulēt mazliet agrāk nekā parasti. Kad tuvosies planētu sastapša­nās, es atnākšu un jūs pamodināšu.

Likās, ka tam nav nekāda sakara ar Seno Nārniju, par kuru Kaspians, taisnību sakot, vēlējās dzirdēt, taču piecel­ties nakts vidū allaž ir interesanti, tāpēc viņš jutās diezgan iepriecināts. Tovakar, gulēt iedams, viņš sākumā domāja, ka nespēs iemigt, tomēr drīz vien ieslīga sapņu valstībā. Šķita, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kad zēnu kāds viegli sapurināja.

Kaspians uztrūkās sēdus un redzēja, ka telpu piestrāvo mēnessgaisma. Pie gultas stāvēja doktors Kornēlijs, ieti­nies apmetnī ar kapuci. Rokā viņš turēja nelielu lukturīti. Kaspians tūdaļ atcerējās, ko viņi grasās darīt. Viņš piecē­lās un uzrāva dažus apģērba gabalus. Par spīti vasaras naktij, bija aukstāks, nekā varēja gaidīt, un zēns jutās gluži priecīgs, kad doktors ievīstīja viņu tādā pašā apmet­nī kā savējā un lika apaut siltus, mīkstus koturnus. Pēc brītiņa skolotājs un skolēns, abi satuntuļojušies tā, ka tumšajos gaiteņos nebija gandrīz saskatāmi, un apāvušies tā, ka soļus tikpat kā nevarēja sadzirdēt, atstāja guļamis­tabu.

Kaspians sekoja doktoram pa daudziem gaiteņiem tin vairākām kāpnēm un beidzot pa mazām durtiņām kādā tornī iznāca uz lēzena jumta. Vienā pusē bija redzams robots mūris, otrā — stāvs jumts; lejā neskaidri vizēja pils dārzi, virs galvas dzirkstīja zvaigznes un spīdēja mēness. Drīz abi pienāca pie vēl vienām durvīm pils lielajā, centrā­lajā tornī. Doktors Kornēlijs tās atslēdza, un viņi sāka rāpties pa torņa tumšajām vītņu kāpnēm. Kaspians bija satraukts — viņam nekad nebija ļauts nākt šurp.

Kāpnes bija garas un stāvas, bet, kad nācēji izgāja uz torņa jumta un Kaspians atvilka elpu, zēns juta, ka kāpšana bijusi to vērta. Labajā pusē viņš, gan visai miglaini, saska­tīja Rietumu Kalnus. Pa kreisi mirdzēja Lielā Upe, un viss bija tik kluss, ka viņš varēja jūdzes attālumā saklausīt Bebru Dambja ūdenskrituma šalkoņu. Bez kādām grūtībām va­rēja saskatīt abus debesu ķermeņus, ko viņi bija atnākuši novērot. Tie zalgoja diezgan zemu dienvidpuses debesmalā gandrīz tik spoži kā divi mazi mēnesīši un atradās ļoti tuvu viens otram.

— Vai tie sadursies? — zēns vaicāja godbijīgās bailēs.

— Nebūt ne, dārgo princi, — sacīja doktors (arī viņš runāja čukstus). — Augsto debesu diženie valdnieki pie­prot savus dejas soļus pārāk labi, lai tā notiktu. Paverieties uzmanīgi! Šī sastapšanās ir laimīga un nozīmē, ka nelaimī­gajai Nārnijas valstij lemts piedzīvot lielu labumu. Tarva, Uzvaras dievs, sveicina Alambili, Miera dievieti. Tieši tagad tie atrodas viens otram vistuvāk.

— Žēl, ka tos aizsedz augstais koks, — teica Kaspians. — Patiesībā vislabāk mēs redzētu planētas no Rietumu torņa, kaut arī tas nav tik augsts.

Doktors Kornēlijs kādu laiciņu nebilda ne vārda un klusu stāvēja, urbdamies ar skatienu Tarvā un Alambilē. Tad viņš ievilka dziļi elpu un pagriezās pret Kaspianu.

— Nu,—viņš noteica, — jūs redzējāt, ko neviens dzīvs cilvēks nav redzējis un arī nekad vairs neredzēs. Un jums ir taisnība. No mazākā torņa mēs redzētu šo sastapšanos pat labāk. Es atvedu jūs šurp aiz citiem iemesliem.

Kaspians palūkojās uz Audzinātāju, taču doktora kapu­ce gandrīz pilnīgi aizsedza viņa seju.

— Šim tornim piemīt tas labums, — turpināja doktors Kornēlijs, — ka zem mums atrodas sešas tukšas telpas un garas kāpnes, turklāt durvis, kas veras uz kāpnēm, ir aizslēgtas. Mūs nevar noklausīties.

—Vai jūs man tagad pastāstīsiet to, ko negribējāt stāstīt todien? — Kaspians jautāja.

— Jā gan, — apstiprināja doktors. — Taču lieciet aiz auss — mēs par to nekad nedrīkstam runāt citur kā vienīgi šeit — Lielā torņa pašā augšā.

— Nerunāšu. Es to apsolu, — sacīja Kaspians.—Taču, lūdzu, turpiniet.

—Tad klausieties, — iesāka doktors. —Viss, ko jūs esat dzirdējis par Seno Nārniju, ir patiesība. Tā nav bijusi Cilvēku zeme. Tā ir Aslana zeme, Dzīvu Koku, Redzamu Najādu, Faunu, Satīru, Rūķu un Milžu zeme, dievu un Kentauru zeme, Runājošu Dzīvnieku zeme. Telmarīni bija tie, kas apklusināja dzīvniekus, kokus un avotus, kas nogalināja un padzina Rūķus un Faunus un kas tagad mēģina izgaisināt pat atmiņas par tiem. Karalis neļauj par viņiem runāt.

— Kā man gribētos, kaut mēs nebūtu to darījuši! — teica Kaspians. — Un es esmu tik priecīgs, ka tas viss bijis patiesība, kaut arī tagad tas beidzies.

— Slepenībā to vēlas daudzi tavas rases piederīgie, — bilda doktors Kornēlijs.

— Bet, doktor, — Kaspians iesaucās, — kāpēc jūs sakāt: manas rases? Manuprāt, jūs galu galā arī esat telmarīns?

— Vai tiešām? — doktors pārvaicāja.

— Nu, vismaz Cilvēks jūs esat, — Kaspians uzstāja.

— Vai tiešām? — doktors atkārtoja vēl zemākā balsī, tanī pašā mirklī atmezdams atpakaļ kapuci, tā ka Kaspians mēnessgaismā skaidri varēja saskatīt viņa seju.

Princis pēkšņi aptvēra patiesību un nodomāja, ka vaja­dzējis to saprast jau sen. Doktors Kornēlijs bija tikmazs un tik apaļš, un ar tik briesmīgi garu bārdu! Vienā pašā brīdī prātā iešāvās divas domas. Viena iedvesa šausmas: «Viņš nav īsts cilvēks, vispār nav cilvēks, viņš ir Rūķis un atvedis mani šurp, lai nonāvētu.» Otra bija priekpilna: «Tātad joprojām dzīvo īstie Rūķi un es šeit redzu vienu no pēdē­jiem.»

— Tātad tu beidzotuzminēji, — sacīja doktors Kornē­lijs, — vai uzminējis gandrīz pareizi. Neesmu tīrs Rūķis. Manī rit arī cilvēka asinis. Daudzi Rūķi izgāja no lielajām kaujām sveikā un dzīvoja, noskuvuši bārdas, valkādami augstpapēžu kurpes un izlikdamies, ka ir cilvēki. Viņi sajaucās ar jums, telmarīniem. Es esmu viens no viņiem, tikai pa pusei Rūķis, un, ja kāds no manas cilts, no īstajiem Rūķiem, vēl kaut kur pasaulē dzīvo, tad neapšaubāmi viņš man spļautu virsū un sauktu par nodevēju. Taču mēs visos šajos gados neesam aizmirsuši nedz savējos, nedz visas citas Nārnijas laimīgās būtnes un sen zudušos brīvības laikus.

/

— Lūdzu — lūdzu, doktor, piedodiet! — teica Kas­pians. —Jūs saprotat, tā nebija mana vaina!

— Es to nesaku, lai vainotu jūs, mīļo princi, — attrauca doktors. —Jūs varat jautāt, kāpēc es vispār to stāstu. Man ir divi iemesli. Pirmkārt, mana vecā sirds šīs slepenās atmiņas lolojusi sevī tik ilgi, ka tā no šīs nastas sāp, un, ja es jums tās nepačukstētu, sirds pārplīstu. Otrkārt, tad, kad jūs kļūsiet par karali, tad varbūt mums palīdzēsiet, jo es manu: lai gan jūs esat telmarīns, arī jums patīk senais.

—Jā gan, jā gan!—piekrita Kaspians. — Bet kā es spēšu palīdzēt?

— Jūs varat izturēties žēlsirdīgi pret nabaga adikušajiem Rūķcilvēkiem, tādiem kā es pats. Jūs varat sapulcēt mācītus burvjus un mēģināt atkal atmodināt kokus. Jūs varat izmeklēt šai zemē visus kaktus un visas aizaugušās vietas un palūkoties, vai tur nav kādi fauni vai runājoši zvēri, vai Rūķi, kas mīt slēptuvēs.

— Vai jūs domājat, ka tādi ir? — Kaspians dedzīgi pavaicāja.

— Es nezinu — es nezinu, — smagi nopūzdamies, sacīja doktors. — Dažkārt baidos, ka ne. Visu savu mūžu esmu meklējis viņu pēdas. Dažkārt man licies, ka dzirdu kalnos klaudzam Rūķu cērtes. Dažkārt naktīs mežos man šķitis, ka tālumā dejā pazibsnī fauni un satīri, taču, kad es līdz šai vietai aizgāju, tā allaž izrādījās tukša. Bieži mani pārņēmis izmisums, tomēr allaž kaut kas notiek, tā ka atkal atgriežas cerības. Nezinu. Bet vismaz jūs varat mēģināt būt tāds valdnieks kā senos laikos Visaugstākais karalis Pīters, nevis tāds kā jūsu tēvocis.

— Vai tad patiesi bijuši tādi karaļi un karalienes, un Baltā Ragana?

— Protams, ka tā ir taisnība, — Kornēlijs apliecināja. — Viņu valdīšanas gadi bija Nārnijas Zelta laikmets, un tauta viņus nekad nav aizmirsusi.

— Vai viņi dzīvoja šinī pilī, doktor?

— Nē, dārgais, — noliedza vecais vīrs. — Šī pils ir pēdējā laika celtne. To uzbūvēja jūsu vecvectēvs. Turpretī tad, kad Aslans padarīja par Nārnijas karaļiem un karalie­nēm abus Ādama dēlus un abas Ievas meitas, viņi mita Kēras Paravelas pilī. Neviens no dzīvajiem nav skatījis šo svētlaimīgo vietu, un tagad varbūt ir pat pazudušas tās drupas. Taču mums liekas, ka tā atradusies pie Lielās Upes grīvas, tieši jūras krastā.

— Ui! — Kaspians drebuļodamies izdvesa. —Vai gri­bat sacīt, ka Tumšajos Mežos? Kur mīt visi tie… tie… tie spoki?

— Jūsu augstība runā tā, kā esat mācīts, — doktors sacīja. — Bet tie ir salti meli. Tur nav nekādu spoku. Šo pasaciņu izgudrojuši telmarīni. Jūsu karaļi baidās no jūras kā no rūgtas nāves, jo nemūžam nespēj pilnīgi aizmirst, ka visos stāstos Aslans nāk pāri jūrai. Viņiem negribas tai tuvoties, un viņi negrib, lai tai tuvotos kāds cits. Tāpēc viņi ļāvuši tur saaugt lieliem mežiem, lai aizšķērsotu ļaudīm ceļu uz piekrasti. Bet, tā kā viņi ir saķildojušies ar kokiem, tad baidās no mežiem. Un, baidīdamies no mežiem, iztē­lojas, ka tie ir pilni spoku. Un karaļi un lielie kungi, nīzdami gan jūru, gan mežus, daļēji tic šiem stāstiem un daļēji šādas pasakas veicina. Viņi jūtas drošāk, ja neviens nārnietis neiedrīkstas nokāpt liedagā un vērties uz jūru, uz Aslana zemi, uz rītiem un pasaules austrumu malu.

Kādu brīdi abi mēmi klusēja. Tad doktors Kornēlijs ierunājās: — Nāciet! Esam te palikuši pietiekami ilgi. Ir laiks iet lejup un likties gultā.

— Vai tiešām? — Kaspians iebilda. — Man par to visu gribētos runāt stundām ilgi…

— Ja mēs tā rīkotos, kāds varētu sākt mūs meklēt, — teica doktors Kornēlijs.