Princis Kaspians

Septītā nodaļa senā Nārnijā briesmās

Vieta, kur viņi sastapa faunus, protams, bija pati Deju pļava, un te Kaspians ar draugiem palika līdz lielās Pado­mes vakaram. Gulēt zem zvaigznēm, nedzert neko citu kā avotūdeni un pārtikt lielākoties no riekstiem un meža ogām varēja likties Kaspianam dīvaini — pēc gultas ar zīda palagiem pilī, kur sienas klāja gobelēni, kur maltītes tika pasniegtas uz zelta un sudraba šķīvjiem un sulaiņi pasau­cami ik brīdi. Taču viņš nekad nebija juties tik jauki! Miegs nekad nebija tā spirdzinājis un ēdiens licies tik garšīgs, tāpēc zēns pamazām norūdījās un viņa sejā iegula valdnieciskāki vaibsti.

Kad pienāca svarīgais vakars un dažādie neparastie Kaspiana pavalstnieki slepšus ieradās pļavā pa vienam, divatā, trijatā vai pulciņos pa sešiem un septiņiem (spīdēja vēl gandrīz pilns mēness), princim sirds pildījās ar lepnu­mu, redzot nācēju lielo skaitu un dzirdot to apsveikumus. Te atradās visi iepriekš satiktie: Lāči Lielvēderi, Rudie Rūķi un Melnie Rūķi, Kurmji un Āpši, Zaķi un Eži, kā arī citi līdz šim nesatiktie — pieci Satīri, tik rudmataini kā lapsas, vesels bars Runājošu Peļu, kas, apbruņojušās līdz zobiem, soļoja spalgu trompetes skaņu ritmā, dažas Pūces un vecais Krauklis no Kraukļteces. Pats pēdējais (viņu ieraugot, Kaspianam aizrāvās elpa) kopā ar Kentauriem ieradās mazs, bet īsts Milzis, vārdā Laikurbis no Miroņkalna, nesdams uz muguras grozu ar Rūķiem, kurus mocīja jūras slimība, — viņi bija pieņēmuši Milža piedāvājumu atgādāt mazos šurp un tagad vēlējās, kaut būtu nākuši kājām.

Lāčiem Lielvēderiem ļoti kārojās vispirms sarīkot dzī­res un atlikt Padomi uz vēlāku laiku, varbūt uz rītdienu. Rīpičīps un viņa Peles sacīja, ka padomes un svētki varot pagaidīt, un ierosināja jau šonakt uzbrukt Mirazam viņa paša pilī. Zaručakstis un pārējās Vāveres apliecināja, ka varot runāt un ēst vienlaicīgi, kādēļ tad Padome un svētki nevarētu notikt abi reizē? Kurmji ierosināja vispirms iz­veidot ap pļavu ierakumus. Fauni uzskatīja, ka būtu labāk sākt ar sirsnīgu deju. Vecais Krauklis, būdams vienisprātis ar Lāčiem, ka pilnas Padomes sēde pirms dzīrēm prasīs pārāk daudz laika, lūdza, lai viņam ļaujot teikt visiem klātesošajiem īsu uzrunu. Taču Kaspians, Kentauri un Rūķi noraidīja visus šos ierosinājumus un pieprasīja neka­vējoties noturēt īstu kara Padomi.

Kad visi pārējie radījumi bija pierunāti mierīgi sasēsties plašā lokā un kad (ar lielām grūtībām) Zaručakstis piedabūja beigt skraidīšanu šurp un turp, saucot: «Klu­sumu! Klusumu! Visiem klausīties karaļa runu!» — Kas­pians, juzdamies mazliet uztraukts, piecēlās. — Nārnieši! — viņš uzsāka, bet tālāk tā arī netika, jo šai pašā brīdī iebrēcās Zaķis Kamillo: — Kuš! Kaut kur tuvumā ir Cilvēks!

Visi sanākušie meža iemītnieki bija pieraduši, ka viņus vajā, tāpēc tagad sastinga kā sālsstabi. Zvēri pagrieza purnus Kamillo norādītajā virzienā.

— Ož pēc Cilvēka un tomēr ne gluži pēc Cilvēka, — Trifeļracis čukstēja.

— Radījums nāk arvien tuvāk, — Kamillo ziņoja.

— Divi Āpši un jūs, trīs Rūķi ar uzvilktiem lokiem, piesardzīgi dodieties tam pretī, — pavēlēja Kaspians.

— Mēs visu nokārtosim, — bargi noteica kāds Melnais Rūķis, iestiprinādams loka stiegrā bultu.

— Ja tas ir viens, tad nešaujiet, — teica Kaspians. — Notveriet!

— Kāpēc? — pavaicāja Rūķis.

— Dari, kā tev saka, — uzkliedza Kentaurs Gravpūtis. Visi klusuciešot gaidīja, turpretī trīs Rūķi un divi Āpši

teciņus zagās pa koku starpu uz pļavas ziemeļrietumiem. Tad atskanēja spalgs lūķisks sauciens: — Stāt! Kas nāk? — un pēkšņa lēciena troksnis. Pēc mirkļa atskanēja Kaspia-

nam labi pazīstama balss, kas skaidroja: — Viss kārtībā, viss kārtībā, esmu neapbruņots. Cienītie Āpši, ja vēlaties, grābiet mani aiz roku locītavām, bet nekodiet tajās! Vēlos runāt ar karali.

— Doktors Kornēlijs! — Kaspians priecīgi iesaucās un metās uz priekšu apsveikt savu veco Audzinātāju. Visi sadrūzmējās ap viņiem.

— Pē! — norūca Nikabriks. — Rūķis renegāts. Puskokalēcējs! Vai iedurt viņam kaklā zobenu?

— Esi mierā, Nikabrik, — sacīja Trampkins. — Tas radījums tak nav vainīgs, ka viņam ir tādi senči.

— Tas ir mans labākais draugs un manas dzīvības glābējs, — Kaspians paskaidroja,—un ikviens, kam nepa­tīk viņa sabiedrība, var atstāt armiju—uz karstām pēdām! Dārgais doktor, cik es esmu priecīgs, ka atkal jūs satieku! Kā īsti jūs uzzinājāt, kur mēs esam?

— Mazliet liekot lietā burvestības, jūsu majestāte, — izdvesa doktors, kas joprojām pūta un elsa no pārāk ātrā gājiena. — Taču tagad nav laika par to sīki stāstīt. Mums visiem tūdaļ jābēg no šīs vietas projām. Jūsu slēptuve jau kļuvusi zināma, un Miraza pulki devušies ceļā. Rīt līdz pusdienlaikam jūs jau būsiet ielenkti.

— Slēptuve kļuvusi zināma! — iesaucās Kaspians. — Kas tad mani nodeva?

—Jūsu Kararumaks, — paskaidroja doktors Kornēlijs. —Nabaga dzīvnieks nespēja izdomāt neko labāku: kad jūs nokritāt zemē, viņš, protams, palēnām rikšoja atpakaļ uz savu stalli pils pagalmā. Tā kļuva zināms jūsu bēgšanas noslēpums. Es ņēmu kājas pār pleciem, jo man nebija nekādas vēlēšanās tikt pratinātam Miraza moku kambarī. Ar sava kristāla palīdzību diezgan labi varēju nojaust, kur jūs atradīšu. Taču augu dienu — tas bija aizvakar — mežos redzēju Miraza pēdu dzinējus. Vakar uzzināju, ka armija ir gatava kaujai. Es šaubos, vai dažiem no jums… hm… tīrasiņu Rūķiem ir tik plašas zināšanas mežu jomā, kā varētu sagaidīt. Jūs esat atstājuši pēdas uz katra soļa. Milzīga bezrūpība! Lai kā arī būtu, kaut kas kalpojis Mirazam par brīdinājumu, ka Senā Nārnijā nav galīgi mirusi, kā viņš cerējis, un nu Mirazs nolēmis rīkoties.

— Urā! — iesaucās kāda augsta, bet ļoti spalga balstiņa doktoram pie kājām. — Lai viņi nāk! Es prasu tikai, lai karalis mani un manējos frontē izvietotu pirmajās rindās.

— Kas tad te? — brīnījās doktors Kornēlijs.—Vai jūsu majestātes armijā ir sienāži… vai moskīti? — Tad, nolie­cies un caur brillēm uzmanīgi papētījis, kas runā, viņš sāka skaļi smieties.

— Zvēru pie Lauvas, — doktors iesaucās, — tā tak ir pele! Sinjor Pelīt, vēlētos ar jums iepazīties tuvāk. Jūtos pagodināts, ka varu iepazīties ar tik drošsirdīgu zvēru.

—Mana draudzība jums ir nodrošināta, mācītais Vīrs, — nopīkstēja Rīpičīps. — Un ikviens armijā ieskaitīts Rūķis vai Milzis, kas ar jums nerunās pieklājīgi, dabūs trūkties no mana zobena.

— Vai tagad ir īstais laiks tā aušoties? — noprasīja Nikabriks. — Kāds ir mūsu plāns? Kausimies vai bēgsim?

— Ja nepieciešams, kausimies, — teica Trampkins, — betnez vai mēs esam tam jau gatavi, un šī nav pārāk laba vieta aizstāvībai.

— Man doma par mukšanu nepatīk, — piebilda Kas­pians.

— Uzklausiet! Uzklausiet viņu!—sacīja Lāči Lielvēderi. — Lai ko mēs darām, neskriesim projām. It īpaši ne pirms vakariņām un pēc tām ari ne tik drīz.

—Tie, kas skrien pirmie, nevienmēr pienākpēdējie,— piebalsoja Kentaurs. —Un kāpēc gan mums ļaut izvēlēties pozīciju ienaidniekam, nevis izvēlēties pašiem? Atradīsim kādu drošu vietu!

— Tie ir saprātīgi vārdi, jūsu majestāte, patiesi saprātī­gi, — piekrita Trifeļracis.

— Bet kur tad lai mēs ejam? — vairākas balsis jautāja.

—Jūsu majestāte, — teica doktors Kornēlijs, — un visi

jūs, dažādie radījumi, pēc manām domām, mums jābēg uz austrumiem un lejup pa upi līdz Lielajiem Mežiem. Tel­marīni necieš šo apgabalu. Viņi arvien baidījušies no jūras un kaut kā tāda, kurš varētu nākt pāri jūrai, tāpēc viņi ļāvuši, lai tur saaug biezi meži. Ja nostāsti ir patiesi, tad senā Ķēra Paravela atradusies pie upes grīvas. Viss šis novads ir draudzīgs mums, bet nīstams mūsu ienaidnie­kiem. Mums jādodas uz Aslana Pakalnu.

— Aslana Pakalnu? — iesaucās vairākas balsis. — Mēs nezinām, kas tas ir.

— Tas slejas Lielo Mežu malā un ir milzīgs paugurs, ko nārnieši ļoti senos laikos uzbēruši pār stipras burvestības apveltītu vietu. Tur stāvēja — un varbūt stāv vēl šobalt­dien — ar stipru burvju spēku apveltīts Akmens. Pakalna dobajā iekšienē izveidotas galerijas un alas, un Akmens atrodas pašā vidējā alā. Pakalnā pietiek vietas visiem mūsu krājumiem, un tie no mūsu pulka, kuriem visvairāk vaja­dzīgs jumts virs galvas un kuri pieraduši pie apakšzemes dzīves, var izvietoties alās. Pārējie var gulēt mežā. Kritiskā brīdī mēs visi (izņēmums gan ir godātais Milzis) varam atkāpties Pakalna iekšienē, kur būsim pasargāti no visām briesmām, vienīgi no bada ne.

— Cik labi, ka mūsu vidū ir mācīts vīrs! — atzina Trifeļracis, turpretī Trampkins klusu noņurdēja: — Sivē­ni un selerijas! Es vēlētos, kaut mūsu vadoņi mazāk kladzi­nātu par vecu sievu pasakām un vairāk par pārtiku un ieročiem.

Taču visi piekrita Kornēlija ierosinājumam un tanī pašā vakarā jau pēc pusstundas devās ceļā. Pirms saulrieta viņi sasniedza Aslana Pakalnu.

Šī vieta nudien iedvesa bijību. Virs paugura, kas jau sen bija apaudzis ar kokiem, pacēlās otrs paugurs — apaļš un zālains. Iekšā veda vienas vienīgas mazas, zemas durtiņas. Tuneļi veidoja īstu labirintu, ko nācās pamatīgi iepazīt. Visu eju sānsienas un griestus klāja gludi akmeņi, un Kaspians, mijkrēslī cieši urbdamies tajos ar skatienu, sare­dzēja dīvainus burtus, izlocītus rakstus un ainas, kurās atkal un atkal atkārtojās Lauvas attēls. Viss likās piederam pat vēl senākam Nārnijas vēstures posmam nekā Nārnijā, par kuru bija stāstījusi Aukle.

Taču pēc tam, kad ceļinieki bija iekārtojušies Pakalna iekšienē un tā apkārtnē, laime no viņiem savu vaigu sāka novērst. Jauno patvērumu drīz uzgāja karaļa Miraza izlūki, un viņa armija ieradās mežmalā. Un, kā jau tas bieži vien notiek, ienaidnieks izrādījās stiprāks, nekā domāts. Redzot nākam rotu pēc rotas, Kaspianam drosme saskrēja papē­žos. Un, lai ari Miraza vīri baidījās iet iekšā mežā, vēl vairāk tie baidījās no Miraza, un ar viņu priekšgalā kara­darbība ievirzījās dziļi biezoknī, dažkārt gandrīz līdz pa­šam Pakalnam. Kaspians un citi vadoņi, protams, bieži veica uzbrukumus atklātās vietās. Tā gandrīz ik dienu un reizēm arī naktīs noritēja cīņa, un parasti Kaspiana piekri­tējiem klājās slikti.

Reiz, kad dienā visu laiku bija gāzis stiprs lietus un Kaspiana cīnītājus piemeklējušas tik lielas nelaimes, cik vien vispār var iedomāties, sabiezējot tumsai, gāzma mitējās, taču kļuva nežēlīgi auksts. Torīt Kaspians bija sagatavojis nozīmīgāko līdz šim izplānoto kauju, un vi­siem ar to saistījās lielas cerības. Princim līdz ar lielāko daļu Rūķu vajadzēja ausmā uzbrukt karaļa spēku labajam spārnam un tad, kamēr tas iesaistītos niknā cīņā, Milzis Laikurbis kopā ar Kentauriem un dažiem no spēcīgāka­jiem zvēriem triektos uz priekšu no citas puses un mēģi­nātu atgriezt šo Miraza labo spārnu no pārējās armijas. Taču plāns cieta neveiksmi. Neviens netika brīdinājis Kaspianu (jo neviens no tagadējās Nārnijas to neatcerē­jās), ka milži nebūt nav gudri. Nabaga Laikurbis, gan drosmīgs kā lauva, šajā ziņā bija tipisks Milzis—viņš bija devies cīņā nepareizajā laikā un ne no pareizās puses, tā ka gan viņa, gan Kaspiana karavīri tika cietuši sāpīgus zaudējumus un pavisam maz kaitējuši ienaidniekam. La­bākie Lāči bija ievainoti, dziļas brūces cirstas vienam no Kentauriem, un visā Kaspiana karapulkā palicis maz tādu kaujinieku, kas nebūtu lējuši asinis. Zem pilošajiem ko­kiem uz skopām vakariņām sanākušais bars izskatījās visai drūmi.

Visnejaukākā omā bija milzis Laikurbis, kas saprata, ka tā ir viņa vaina. Milzis sēdēja, klusuciešot birdinādams lielas asaras, kas sakrājās degungalā un tad ar skaļu plakšķi nokrita uz Peļu apmetnes, kuras iemītnieki nupat bija kaut cik sasildījušies un laidās miegā. Visas Peles pielēca kājās, purināja no ausīm ūdeni, pūlējās izgriezt slapjumu no saviem mazajiem apsegiem un spalgās, skaļās balstiņās prasīja Milzim, vai viņam neliekoties, ka tās jau esot pietiekami samirkušas bez šībrīža plūdiem. Tad pamodās citi radījumi un uzbrēca Pelēm, ka tām uzdota izlūkošana, nevis kora dziedāšana — kāpēc tās nestāvot klusu? Laikur­bis uz pirkstgaliem aizlavījās sameklēt citu vietu, kur vienā mierā varētu skumt, un iedams uzkāpa kādam uz astes (vēlāk runāja, ka tā bijusi kāda Lapsa), un šis kāds viņam iekoda. Un tā nu visi dusmojās cits uz citu.

Taču slepenajā, burvību pilnajā telpā Pakalna vidū kara Padomē bija sapulcējušies karalis Kaspians, Kornēlijs, Āpsis, Nikabriks, Trifeļracis un Trampkins. Jumtu bal­stīja senatnīgas, masīvas kolonnas. Vidū atradās akmens— pa vidu pārcirsts akmens galds, noklāts ar kādreizējām rakstu zīmēm, taču senos laikos, kad pats Pakalns vēl nebijis izbūvēts, šis Akmens Galds slējās Pakalna virsotnē, tāpēc vējš, lietus un sniegs laika ritumā bija zīmes gandrīz izdzēsuši. Apspriedes dalībnieki Galdu neizmantoja un ap to nesēdēja — tam piemita pārāk liela burvju vara, lai to lietotu parastos apstākļos. Visi čurnēja uz bluķiem nelielā atstatumā no tā pie raupja koka galda, uz kura atradās neveikli salipināts māla gaismeklis. Tā liesma krita uz sēdošo bālajām sejām un meta milzīgas ēnas uz sienām.

— Ja jūsu majestāte vispār grib lietot Ragu, — sacīja Trifeļracis, — tad, manuprāt, tāds brīdis ir pienācis. — Kaspians pirms vairākām dienām bija pastāstījis par savu dārgumu.

— Vajadzība pēc tā, protams, ir liela, — piekrita Kas­pians. —Tomēr grūti pateikt, vai tā ir pilnīgi neatliekama. Ja nu pienāk vēl lielāka nepieciešamība un mēs Ragu esam jau izlietojuši?

— Šādi argumentējot, — iebilda Nikabriks, — jūsu majestāte to nelietos tikmēr, kamēr būs jau par vēlu.

— Es domāju tāpat, — piebalsoja doktors Kornēlijs.

— Un kā tev šķiet, Trampkin? — vaicāja Kaspians.

— Nū-u, ja runa ir par mani, — iesāka Rudais Rūķis, kas bija klausījies citus pilnīgā vienaldzībā, — tad es teikšu tā: jūsu majestāte gan laikam zina, ka Rags — un tā tur akmens adūza, un jūsu dižais karalis Pīters… un jūsu Lauva Aslans — tas viss ir viens pīpis! Es pieprasu vienīgi, lai armijai par to neko nesaka. Nebūs nekāda labuma, ja iedvesīs cerības uz maģisku palīdzību — cerības, kas, pēc manām domām, bez šaubām, pievils.

—Tad Aslana vārdā mēs pūtīsim karalienes Sjūzenas Ragu, — Kaspians nolēma.

— Sir, ir tomēr kaut kas tāds, — bilda doktors Kornē­lijs, — kas jāizdara visupirms. Mēs nezinām, kā šī palīdzība izpaudīsies. Tā varētu atsaukt no aizjūras zemēm pašu Aslanu. Taču, manuprāt, drīzāk tai iespējams atsaukt Vis­augstāko karali Pīteru un viņa varenos biedrus no sirmās senatnes. Tomēr jebkurā no šiem gadījumiem nevar apgal­vot, ka palīdzība tiks saņemta šajā vietā…

— Tas ir patiess vārds, — iestarpināja Trampkins.

—Man šķiet, — mācītais vīrs turpināja, — ka viņi —vai

viņš — atgriezīsies kādā no Nārnijas Senatnīgajām Vie­tām. Tā, kurā mēs sēžam padaban, ir vissenākā un apvel­tīta ar vislielāko burvju spēku, un varbūt še visdrīzāk sagaidāma atbilde. Tomēr ir vēl divas citas. Viena ir Laternas Klajums, pa upi uz augšu, rietumos no Bebru Dambja, kur, kā hronikas stāsta, Karaliskie Bērni ieradās Nārnijā pirmoreiz. Otra ir pie upes grīvas, kur reiz slējās viņu pils Ķēra Paravela. Un, ja nāks pats Aslans, arī tad nupat minētā vieta būtu labākā, kur viņu sagaidīt, jo ikviena teiksma vēsta, ka viņš ir lielā Aizjūras Imperatora dēls, tāpēc nāks pāri jūrai. Man ļoti gribētos sūtīt vēstnešus uz abām vietām — uz Laternas Klajumu un upes grīvu, lai sagaidītu viņus — vai viņu — vai to — tieši tur.

— Manas domas ir gluži tādas pašas, — Trampkins noburkšķēja. —Visu šo ākstību pirmais variants neatnesīs mums palīdzību, mēs tikai zaudēsim divus cīnītājus.

— Ko, pēc jūsu domām, sūtīt, doktor Kornēlij? — Kaspians jautāja.

— Ienaidnieka joslai visveiklāk tiks cauri Vāveres: tās viņi nenoķers, — ieteica Trifeļracis.

— Visas mūsu Vāveres (un to nav daudz), — sacīja Nikabriks, — ir diezgan vieglprātīgas. Vienīgais dzīv­nieks, kam es uzticētu šādu uzdevumu, būtu Zaručakstis.

—Tad lai tas ir Zaručakstis, — izlēma karalis Kaspians. — Un kas būs otrs vēstnesis? Es zinu, ka iet gribētu tu,

Trifeļraci, taču tev nav vajadzīgā ātruma. Un arī jums tā nav, doktor Kornēlij.

— Es neiešu, — izsaucās Nikabriks. — Te visapkārt ir tādi bari Cilvēkveidīgo un dzīvnieku, ka še nepieciešams kāds Rūķis, kas raugās, lai pret Rūķiem izturētos pieklājīgi.

— Purkšķi un pērkoņi! — nikni izgrūda Trampkins. — Vai tā tu runā ar karali? Sir, sūtiet mani, es iešu!

— Bet man gan likās, ka tu, Trampkin, Ragam neti­ci, — Kaspians šaubījās.

— Neticu jau ar', jūsu majestāte. Bet kāds tam sakars ar uzdevumu? Kāda starpība — vai es nomirstu, skriedams pakaļ zilam gaisam, vai te? Jūs esat mans karalis. Es zinu, kā padomu došana atšķiras no pavēļu izpildes. Jūs uzklau­sījāt manu padomu, tagad ir laiks pavēlēm.

— Es nekad to neaizmirsīšu, Trampkin, — teica Kas­pians. — Aizsūtiet kādu pēc Zaručaksta. Un kad man pūst Ragu?

— Es pagaidītu līdz saullēktam, jūsu majestāte, — ieteica doktors Kornēlijs. — Rīkojoties ar Baltās Maģijas palīdzību, tas reizēm nes veiksmi.

Pēc īsa brītiņa ieradās Zaručakstis un uzklausīja, kas viņam jādara. Būdams, līdzīgi daudzām Vāverēm, pilns drosmes, degsmes, trauksmes, enerģijas un tieksmes pēc palaidnībām (lai neteiktu arī — iedomības gara), viņš, tiklīdz izdzirda pavēli, bija gatavs doties ceļā. Tika noru­nāts, ka viņš skries uz Laternas Klajumu, turpretī Tram­pkins mēros īsāko ceļu līdz upes grīvai. Pēc steigā ieturētas maltītes, karaļa, Āpša un Kornēlija sirsnīgu pateicības vārdu un laba vēlējumu pavadīti, abi laidās ceļā.