Princis Kaspians

Astotā nodaļa Kā viņi pameta salu

— Un tā nu, — turpināja Trampkins (jo, kā jūs būsiet sapratuši, tas bija viņš, kas, sēdēdams Kēras Paravelas sagruvušās pils zaļajā zālē, stāstīja visus šos piedzīvojumus četriem bērniem), — un tā es iebāzu kabatā pāris garozu, atstāju Pakalnā visus ieročus, paņemdams līdzi vienīgi dunci, un pelēcīgajā rītausmā soļoju uz mežiem. Biju jau nostampājis garu garas stundas, kad pēkšņi atskanēja tāds dūciens, kādu es savu mūžu nebiju dzirdējis. Oi, to es nekad neaizmirsīšu. Tas pildīja visu gaisu un bija tik skaļš kā pērkons, bet daudz ilgāks, spirgts un tīkams kā mūzika, kas plūst pār ūdeņiem, taču ir pietiekami skanīga, lai sadrebinātu mežus. Un es sev sacīju: «Ja tas nav Rags, tad es esmu trusītis.» Un pēc mirkļa es gudroju, kāpēc viņš to nav pūtis agrāk…

— Cik tad bija pulkstenis? — Edmunds vaicāja.

— Starp deviņiem un desmitiem, — paskaidroja Trampkins.

— Tieši tad mēs sēdējām dzelzceļa stacijā! — korī iesaucās visi bērni un mirdzošām acīm vērās cits citā.

— Lūdzu, turpiniet! — Lūsija skubināja Rūķi.

— Nu, kā jau teicu, es prātoju, bet turpināju ceļu tik steidzīgi, cik vien jaudāju cilāt kājas. Rikšoju visu nakti un tad, kad jau maķenīt svīda gaisma, es — it kā būtu tāds pats tukšpauris kā Milzis — nolēmu riskēt un izvēlējos īsāko ceļu pāri klajam laukam, lai nebūtu jāmet līkums ap upes cilpu. Mani notvēra. Ne armija, bet uzpūtīgs, vecs muļķis,

kas pārvalda nelielu pili—Miraza pēdējo cietoksni ceļā uz jūru. Lieki būs jums skaidrot, ka patiesību viņi no manis neizdabūja, bet es taču esmu Rūķis — un ar to pietika. Bet — pie visiem lašiem un ledenēm! Labi, ka tas senešals patiešām bija uzpūtīgs muļķis. Jebkurš cits būtu pataisījis mani aukstu uz līdzenas vietas. Tomēr bez dižas eksekūci­jas viņš iztikt nejaudāja! Mani vajadzēja «aizsūtīt pie spo­kiem» ar pienācīgajām ceremonijām. Un tad šī jaunā dāma (viņš pamāja pret Sjūzenu) liek lietā savu loka šāvējas mākslu — un, ticiet man, tas bija meistaršāviens —, un te nu mēs esam. Tikai bez mana bruņojuma, jo to viņi, protams, atņēma.

Rūķis izkratīja savu pīpīti un piebāza to no jauna.

— Va velns! — iesaucās Pīters. — Tātad tas bija Rags — tavs pašas Rags, Sjū! — kas vakarrīt aiztrenca mūs visus no perona, kur mēs sēdējām! Man ir grūti noticēt, taču viss saskan.

— Nezinu, kāpēc lai jūs man neticētu,— sacīja Lūsi­ja, — ja jūs vispār ticat burvībām. Vai tad nav simtiem stāstu par to, kā burvība pārceļ cilvēkus no vienas vietas — no vienas pasaules — uz citu? Kad, piemēram, «Arābijas naktīs» burvis izsauc džinu, viņam jānāk. Gluži tāpat bija jānāk arī mums.

—Jā,— Pīters piekrita. — Laikam mēs tik dīvaini jūtamies tāpēc, ka pasakās allaž tas, kas izsauc, ir kāds no mūsu pašu pasaules. Tad patiesībā nav jāgudro, no kurienes džins ierodas.

—Un tagad mēs zinām, Vājūtas tāds džins,—īsi iesmie­damies, sacīja Edmunds. — Ak tu tētīt! Ir diezgan baigi

apzināties, ka mums var tā uzsvilpt. Tas ir ļaunāk nekā dzīvot «no tālruņa žēlastības», kā mēdz teikt tētis.

— Bet mēs taču gribam atrasties te, vai ne? — iebilda Lūsija. —Ja esam vajadzīgi Aslanam.

— Bet ko mēs lai tagad darām? — Rūķis vaicāja.

— Laikam vajadzēs atgriezties pie karaļa Kaspiana un pateikt, ka palīdzība izpalikusi.

— Palīdzība izpalikusi? — atkārtoja Sjūzena. — Tā tak ir pienākusi. Re, kur mēs esam!

— Hm… hm… Jā, kā tad. To es redzu, — sacīja Rūķis. Nez vai viņam nebija aizsērējusi pīpe (vismaz viņš cītīgi ņēmās to tīrīt). — Bet… nu… tas ir…

— Bet vai tad jūs vēl neredzat, kas mēs esam? — Lūsija iesaucās. — Esat gan jūs stulbs!

— Droši vien jūs esat tie četri bērni no senajām pasakām, — teica Trampkins. — Un es esmu ļoti prie­cīgs, ka jūs satieku. Un tas, bez šaubām, ir ļoti interesanti. Bet… vai jūs nedusmosieties, ja…? — viņš atkal pavilcinājās.

— Speriet tik vaļā visu, kas ir uz mēles, — drošināja Edmunds.

— Nu tad nedusmojieties, — Trampkins turpināja,

— bet, ziniet, karalis un Trifeļracis, un doktors Kornēlijs gaidīja — ja jūs saprotat, ko es gribu teikt, — gaidīja palīdzību. Citiem vārdiem sakot, viņi laikam gan iztēlojās jūs kā varenus karavīrus. Bet patiesībā… mēs ļoti mīlam bērnus un tā tālāk, taču pašreiz, kad trako karš… es nešaubos, ka jūs saprotat.

— Jūs gribat sacīt, ka, pēc jūsu domām, no mums nav nekāda labuma, — teica Edmunds, pietvīkdams sarkans kā biete.

— Lūdzu, neapvainojieties, — Rūķis viņu pārtrauca. — Mani mīļie, mazie draugi, ticiet man…

— «Mazie» no jūsu mutes izklausās drusku pārspīlē­ti, — pielēkdams kājās, iesaucās Edmunds. — Laikam jūs neticat, ka mēs uzvarējām kaujā pie Berunas? Nu, par mani jūs varat teikt, ko gribat, jo es zinu…

— Nav ko skaisties, — mierināja Pīters. — Vispirms izsniegsim Rūķim dārgumu krātuvē jaunas bruņas un apgādāsimies ar šo to arī paši, un pēc tam runāsim.

— Es īsti labi nesaprotu… — iesāka Edmunds, taču Lūsija iečukstēja viņam ausī: — Vai nevajadzētu labāk darīt, ko Pīters saka? Redzi, viņš tak ir Visaugstākais karalis. Un, manuprāt, viņš ir kaut ko izdomājis.

Tā nu Edmunds pierima, uzspīdināja kabatas lukturīti, un visi — arī Trampkins —nogāja lejup pa kāpnēm dārgu­mu krātuves saltajā tumsā un putekļainajā greznībā.

Redzot plauktos sakrautās bagātības, Rūķa acis iezibē­jās (lai dārgumus saskatītu, viņš gan bija spiests stāvēt uz pirkstgaliem), un viņš paklusām nomurmināja: — Nikab­riks nu gan nedrīkst šito redzēt, nemūžam ar ne. — Bērni samērā viegli atrada Rūķim bruņukreklu, zobenu, bruņucepuri, vairogu, lokuunbultumaku, pilnu ar bultām,—tas viss bija piemērots Rūķa izmēriem. Vara bruņucepuri greznoja rubīni, un zobena rokturis bija no zelta: tik lielu bagātību Trampkins savu mūžu nebija ne acīs redzējis, kur nu vēl lietojis. Arī bērni uzvilka bruņukreklus un uzlika galvā bruņucepures; Edmundam atrādās zobens un vai-

rogs, Lūsijai — šaujamloks. Pīters un Sjūzena, protams, jau bija ietērpušies savās dāvanās. Ejot augšā pa kāpnēm, bruņas šķindēja un bērni izskatījās un jutās vairāk kā nārnieši, nevis kā skolēni. Abi zēni palika iepakaļ, acīmre­dzot kaldami kādu plānu. Lūsija dzirdēja Edmundu sa­kām: — Nē, to ļauj darīt man. Ja es uzvarēšu, viņam tā būs lielāka izgāšanās, un, ja zaudēšu, tad mums — mazāka vilšanās.

— Labs ir, Ed, — Pīters bija ar mieru.

Kad visi iznāca dienas gaismā, Edmunds, pagriezies pret Rūķi, ļoti pieklājīgi ierunājās: — Gribu jums kaut ko lūgt. Tādiem bērniem kā mums bieži negadās iespēja satapt tik varenu karavīru kā jūs. Vai neiebilstat, ka mēs ar jums mazliet pacīnāmies? Tas būtu ārkārtīgi laipni no jums.

— Bet, zēn, — sacīja Trampkins, — šie zobeni ir asi.

— Es zinu, — apstiprināja Edmunds. — Bet es jums pārāk netuvošos, un jums taču pietiks mākas padarīt mani nekaitīgu, nenodarot nekādu ļaunumu.

— Tā gan ir bīstama spēlīte, — sacīja Trampkins, — bet, ja tev tas ir tik svarīgi, varu izdarīt pāris izklupienu.

Abi vienā mirklī izvilka zobenus, un pārējie trīs nolēca no paaugstinājuma un stāvēja vērodami. Skats bija ko vērts! Tas neatgādināja muļķīgo zvetēšanos, ko mēs re­dzam, kad ar zobeniem izliekas cīnāmies uz skatuves. Tas neatgādināja pat paukošanos ar rapieriem, ko dažkārt redz labākā izpildījumā. Tā bija īsta cīņa ar platiem, grezniem zobeniem. Svarīgi ir cirst pa ienaidnieka stilbiem un pē­dām, jo tos neaizsargā bruņas. Un, kad pretinieks cērt tev, tu palecies ar abām kājām gaisā, tā ka cirtiens iziet pa apakšu. Tas piešķīra Rūķim priekšrocības, jo Edmundam, kas bija krietni garāks, allaž vajadzēja noliekties. Manu­prāt, viņam nemūžam nebūtu bijusi iespēja uzvarēt, ja viņš cīnītos ar Trampkinu pirms divdesmit četrām stundām. Taču kopš ierašanās salā zēnu bija ietekmējis Nārnijas gaiss, atmiņā nāca visas senās cīņas, un rokas un pirksti atguva agrāko veiklību. Viņš atkal bija karalis Edmunds. Abi cīnītāji atkal un atkal virzījās pa loku, krita cirdens pēc cirtiena, un Sjūzena (kas tā arī nekad nespēja piespiesties un jūsmot par tādu kaušanos) iesaucās:

— Vai dieniņ, esiet piesardzīgi! — Un tad — tik zibenīgi, ka neviens nepamanīja, kā tas notiek (ja vien—kā Pīters—nezināja),—Edmunds īpašā paņēmienā pagrieza zobenu apkārt, Rūķim ierocis izslīdēja no pirkstiem, un

Trampkins spaidīja tukšo plaukstu, kā dara tad, kad dabū «dzēlienu» no kriketa nūjas.

— Cerams, ka nesāp, mans mīļais, mazais draugs? — mazliet aizelsies, noprasīja Edmunds un iebāza paša zobe­nu atpakaļ makstī.

— Saprotu, —vēsi noteica Trampkins.—Tu zini kādu paņēmienu, kas man ir svešs.

— Pilnīgi pareizi, — Pīters iejaucās starpā. — Vislabā­ko zobencīņas meistaru var atbruņot paņēmiens, kas vi­ņam nav pazīstams. Manuprāt, būs tikai godīgi dotTrampkinam iespēju izmēģināt ko citu. Vai gribat sacensties stopa šaušanā ar manu māsu? Šai nodarbībā, proti, nav īpašu paņēmienu.

— Jūs esat tīrie jokdari, tie jūs esat, — Rūķis sacīja. — Sāku saprast. It kā pēc tā, kas notika šorīt, es nezinātu, kā viņa māk šaut. Bet tik un tā es mēģināšu. — Viņš runāja skarbi, taču acis priecīgi iezibējās, jo Trampkins savējo vidū bija slavens strēlnieks.

Visi pieci izgāja pagalmā.

— Kas noderēs par mērķi? — vaicāja Pīters.

— Pēc manām domām, ābols, kas tanī zarā nokarājas pāri mūrim, — attrauca Sjūzena.

—Tas būs ļoti labs mērķis, meitenīt, —piekrita Tram­pkins. — Tu domā to dzelteno gandrīz arkas vidū, vai ne?

— Nē, ne to, — atteica Sjūzena. — Šo sarkano tur augšā, virs ieroba.

Rūķis sadrūma. — Izskatās vairāk pēc ķirša nekā pēc ābola, — viņš norūca, taču skaļi nepretojās.

Bērni uzmeta gaisā naudas gabalu, lai noteiktu, kurš

šaus pirmais (Trampkins ziņkāri noskatījās, jo nekad tādu paražu nebija zinājis), un Sjūzena zaudēja. Jāšauj bija no kāpņu augšgala. Pa šīm kāpnēm varēja nokļūt no halles pagalmā. Pēc tā, kā Rūķis nostājās un rīkojās ar stopu, ikviens saprata, ka viņš zina, kā tas jādara.

Strinkš — nodūca stiegra. Tas bija lielisks šāviens. Bultai lidojot garām, ābolītis stipri sašūpojās un zemē griezdamās nolidoja lapa. Tad Sjūzena nostājās kāpņu augšgalā un uzvilka loku. Viņu šīs sacensības nebūt neie­priecināja tā kā Edmundu: ne tāpēc, ka meitene šaubītos, vai trāpīs ābolam, bet tāpēc, ka Sjūzenai bija līdzjūtīga sirds un viņai gandrīz negribējās pārspēt kādu, kas jau bija pārspēts. Rūķis skadri vēroja, kā meitene pievelk bultu pie auss. Pēc mirkļa ābols, klusi, vāri noplakšķēdams, ar visu

Sjūzenas bultu nokrita zālē, bet tik rāmā gaisā visi to dzirdēja.

— Tīri nostrādāts, Sjū, — pārējie bērni iesaucās.

— Šāviens nemaz nebija labāks par jūsējo, — Sjūzena pievērsās Rūķim. — Manuprāt, kad jūs šāvāt, atskrēja viegla vēja pūsma.

— Nē, neatskrēja vis, — Trampkins nepiekrita. — Nestāsti niekus! Es apzinos, kad mani godīgi uzvar. Neteikšu pat to, ka katrreiz, kad atvelku roku spēcīgi atpakaļ, mazliet iesāpas mana pēdējā ievainojuma rēta…

— Kā, jūs esat ievainots? — noprasīja Lūsija. — Ļaujiet man paskatīties.

— Tas nav piemērots skats mazām meitenēm, — pre­tojās Trampkins, bet tad pēkšņi aprāvās. — Te nu es atkal gvelžu kā āmurgalva, — viņš sacīja. — Laikam gan tu spēj būt tikpat lieliska ārste kā tavs brālis lielisks cīnītājs ar zobenu un māsa — strēlniece.

Viņš apsēdās uz pakāpiena, noņēma bruņas un novilka mazo krekliņu, atsegdams matiņiem apaugušo un samērā muskuļoto (kā jūrniekam) augšdelmu, kas gan nebija daudz lielāks par bērna delmu. Plecs bija neveikli aptīts ar apsēju, ko Lūsija pamazām noraisīja. Zem tā atklājās ļoti nejauka brūce; miesa ap to bija stipri satūkusi.

— Ak, nabaga Trampkin, — iesaucās Lūsija. — Cik briesmīgi!

Viņa uzmanīgi uzpilināja uz tās vienu vienīgu lāsīti no savas zāļu pudelītes.

— Ei, ei! Kas tas? Ko tu izdarīji? — iesaucās Tram­pkins. Tomēr, lai kā Rūķis pūlējās pagriezt galvu, šķielēt un pašķirt bārdu, paša plecu tik un tā nespēja saskatīt. Tad viņš to cik spēdams pataustīja, pagriezdams plecu un stipri izstiepdams pirkstus, kā dara cilvēks, kas grib pakasīt kaut ko pavisam grūti aizsniedzamu. Tad viņš pakustināja visu roku, pacēla to gaisā, paspaidīja muskuļus un beidzot pielēca kājās, izsaukdamies: —Milži un mīstīklas! Aizdzi­jusi! Roka gluži kā jauna! — Pēc tam viņš gardi nosmējās un sacīja: — Esmu nu gan iztaisījis sevi par vislielāko muļķi, cik vien Rūķim iespējams. Ceru, ka neesmu jūs aizvainojis? Esmu visu jūsu majestāšu pazemīgs kalps — padesi pazemīgs. Un pateicos par savas dzīvības glābšanu, brūces sadziedēšanu, brokastīm — un mācību.

Bērni vienā balsī apliecināja, ka viss esot kārtībā un nevajagot vairs runāt.

— Un nu, — teica Pīters, — ja jūs patiešām esat nolēmis paļauties uz mums…

— Esmu! — Rūķis viņu pārtrauca.

—Tad ir skaidrs, kas jādara. Mums tūdaļ jāpiebiedrojas karalim Kaspianam.

—Jo drīzāk, jo labāk, — Trampkins piekrita. — Mana muļķība jau tā mūs krietnu stundu aizkavējusi.

— Ceļš, pa kuru jūs nācāt, prasīs stundas divas, — teica Pīters.—Tas ir, mums. Mēs nespējam soļot cauru dienu un nakti kā jūs, Rūķi. —Tad viņš pagriezās pret citiem.—Tas, ko Trampkins dēvē par Aslana Pakalnu, acīmredzot ir pats Akmens Galds. Atcerieties, bija vajadzīga apmēram puse dienas, lai no turienes nokļūtu līdz Berunas braslam…

— Mēs saucam to par Berunas tiltu, — iesprauda Trampkins.

—Mūsu laikos tur tilta nebija, — Pīters paskaidroja. — Un tad ceļš no Berunas līdz šejienei prasīja mazliet

vairāk par vienu dienu. Iedami nesteidzoties, mēdzām nokļūt mājās otrā dienā ap tējas laiku. Soļojot veicīgi, mēs varētu visu ceļa gabalu nomērot pusotrā dienā.

— Tomēr neaizmirstiet, ka tagad viss apaudzis ar mežu, — iebilda Trampkins, — un mums jāizvairās no ienaidniekiem.

— Paklausieties, — noprasīja Edmunds, — vai tad mums jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru nāca mūsu Mīļais Mazais Draugs?

—Jūsu majestāte, ja mīlat mani, tad nesaucietvairs šādā vārdā, — Rūķis lūdza.

— Labs ir, — Edmunds piekrita. —Vai drīkstu sacīt— MMD?

— Paklau, Edmund, — Sjūzena pārmeta.—Neizturies visu laiku pret viņu tik vīzdegunīgi.

— Nav ko uztraukties, meitenīt, tas ir, jūsu majestā­te, — sacīja Trampkins, sīki iesmiedamies. — Suns, kas rej, nekož. — (Pēc tam viņi bieži sauca Trampkinu par MMD, līdz gandrīz piemirsa, ko tas nozīmē.)

— Kā jau teicu, — turpināja Edmunds, — mums nav nepieciešams iet pa to ceļu. Kāpēc mēs nevarētu paairēties mazliet uz dienvidiem, līdz tiekam pie Skaidrupes grīvas, un tad braukt par to? Tā mēs nokļūsim Akmens Galda pakalna aizmugurē, turklāt, kuģojot pa jūru, būsim drošī­bā. Ja nekavējoties dosimies ceļā, pirms tumsas nokļūsim pie Skaidrupes ietekas, pāris stundu nosnaudīsimies un rītā agri būsim pie Kaspiana.

— Cik svarīgi gan ir pārzināt krastmalu! — piebilda Trampkins. — Par Skaidrupi neviens no mums nezina itin nekā.

— Kā ar ēdamo? — vaicāja Sjūzena.

— Būs vien jāiztiek ar āboliem, — teica Lūsija. — Taisāmies ceļā! Esam pavadījuši te gandrīz divas die­nas, un nekas vēl nav padarīts.

— Un, lai kā arī būtu, neviens manu cepuri vairs par murdu neizmantos, — Edmunds pavēstīja.

Vienu no lietusmēteļiem sasēja par kaut ko līdzīgu maisam un sabāza tajā krietni daudz ābolu. Tad visi pama­tīgi padzērās akas ūdeni (jo svaigs vairs nebūs pieejams līdz Skaidrupes grīvai) un devās lejup pie laivas. Bērniem bija žēl pamest Ķēru Paravelu, kas, pat gulēdama krāsmatās, lika atkal justies kā mājās.

—Lai MMD labāk stūrē, — ieteica Pīters, — mēs ar Edu ņemsim katrs pa airim. Pa, pa, vēl kaut kas jāizdara. Vajadzē­tu novilkt bruņukreklus: pirms tiksim galā, dabūsim krietni pasvīst. Meitenes labāk lai ieņem vietas laivas priekšgalā un dod norādījumus MMD, jo viņš nezina ceļu. Vajadzēs ieairēt dziļi iekšā jūrā, līdz pabrauksim garām salai.

Zaļais, mežu apaugušais krasts drīz palika tālu aizmu­gurē, mazie līcīši un zemesragi sāka it kā izlīdzināties, un laiva cēlās un grima līganajos viļņos. Jūra ap laivu pletās plašāka un tālumā likās zilāka, bet tuvumā kūsāja zaļa. Gaiss smaržoja pēc sāls, un vienīgais troksnis radās, laivai šķeļot ūdeni, kas skalojās pret sāniem, un, airus iegremdē­jot un tiem trinoties duļļos, atskanēja paklusa plunkšķināšanās. Saule sāka cepināt.

Lūsija ar Sjūzenu priekšgalā jutās lieliski, jo varēja liekties pāri malai un mēģināt plaukstas pamērcēt ūdenī, kaut gan ne reizi neizdevās to īsti aizsniegt. Zem laivas varēja saskatīt jūras dibenu — lielākoties tīras, bālganas smiltis, taču reizēm pavīdēja arī purpurkrāsas aļģu lāsumi.

— Kā senos laikos, — teica Lūsija, — vai atceraties mūsu ceļojumu uz Terebintiju… un Galmu — uz Septiņsalu rindu… un Vientuļajām Salām?

—Jā, — Sjūzena teica, — un mūsu lielo kuģi «Caurspī­dīgo Krāšņumu» ar gulbja galvu priekšgalā un kokā griez­tiem gulbja spārniem, kas stiepās gandrīz līdz vidusklājam?

— Un zīda bruņām un lielajiem pakaļgala lukturiem?

— Un dzīrēm tanī galā un muzikantiem.

— Vai atceraties, ka reiz likām mūziķiem novietoties takelāžā un viņi tur spēlēja flautas, tā ka skaņas šķita lidojam no debesīm?

Drīz Sjūzena pārņēma Edmunda airi, un viņš piebied­rojās priekšgalā Lūsijai. Tagad viņi bija pabraukuši garām salai un iegriezās tuvāk krastmalai, kas šķita viscaur mežai­na un vientulīga. Tā varētu likties ļoti skaista, ja bērni neatcerētos laikus, kad tā pletās klaja, vēju piestrāvota un jautru draugu pilna.

— Pē! Stipri nogurdinošs darbs, — Pīters atzinās.

— Vai es nevaru drusku paairēt? — piedāvājās Lūsija.

— Tev airi ir par lielu, — strupi noteica Pīters — ne tāpēc, ka dusmotos, bet tāpēc, ka trūka spēka gari runāt.