Princis Kaspians

Četrpadsmitā nodaļa Kā visi rosīgi darbojās

Mazliet pirms diviem Trampkins ar Āpsi un pārējo dzīvo radību sēdēja mežmalā, vērodami Miraza armijas mirdzošās rindas, kas atradās divu bultas šāvienu attālumā. Starplaikā divkaujai bija nožogots četrstūrains, ar zāli apaudzis klajums. Divos attālākajos stūros stāvēja Glozels un Sopespians ar kailiem zobeniem rokās. Tuvākos stūrus bija ieņēmuši Milzis Laikurbis un Lācis Lielvēders, kas, par spīd visiem brīdinājumiem, sūkāja ķepu un, taisnību sakot, izskatījās neparasd muļķīgs. It kā lai to atdarītu, Gravpūtis labajā stūrī bija izslējies nekustīgs, vienīgi rei­zēm piecirzdams pakaļējo kāju pret mauru. Viņš atstāja varenu iespaidu uz telmarīnu baronu, kas atradās viņam pretī kreisajā pusē. Pīters bija dkko kā paspiedis rokas Edmundam un doktoram un tagad devās cīņā. Viss atgā­dināja brīdi pirms svarīgas divkaujas pirmā pistoles šāvie­na, tikai gaisotne bija daudz drūmāka.

— Kaut jel pirms cīniņa būtu atnācis Aslans! — Tram­pkins noteica.

— To vēlētos arī es, — piebalsoja Trifeļracis. — Bet palūkojies atpakaļ!

— Šķavas un šķīvji! — nomurmināja Rūķis, paklausī­dams aicinājumam. — Kas tad tie? Milzu cilvēki! Skaisti cilvēki — kā dievi, dievietes un milži. Viņi tuvojas mums simtiem un tūkstošiem. Kas tie ir?

— Driādas, meža nimfas un mežaiņi, — Trifeļracis paskaidroja. — Aslans viņus atmodinājis.

— Ā! — iesaucās Rūķis. — Tas būs ļoti noderīgi, ja ienaidniekam ienāktu prātā negodīga rīcība. Taču tas pārāk nepalīdzēs Visaugstākajam karalim, ja Mirazs ar zobenu pratīs apieties veiklāk nekā mūsu pavēlnieks.

Āpsis neteica neko, jo padaban laukumā no pretējām pusēm ienāca Pīters un Mirazs, abi kājām, abi bruņukrekIos ar bruņucepurēm un vairogiem. Viņi soļoja, līdz atra­dās cieši aci pret aci. Abi palocījās un šķita kaut ko runājam, taču nebija iespējams saklausīt, ko viņi saka. Nākamajā mirklī saulē uzzibēja abi zobeni. Brītiņu varēja sadzirdēt šķindu, bet tad to tūlīt pārmāca abas armijas, kas auroja līdzīgi ļaužu pūļiem futbolkomandā.

— Lieliski, Pīter, nudien lieliski! — klaigāja Edmunds, redzēdams Mirazu atgrīļojamies pusotru soli atpakaļ. — Sāc žigli vajāt! — Pīters to darīja, un kādu brīdi

izskaujās, ka viņš gūs cīņā uzvaru. Tomēr tad Mirazs saņēmās un nolēma izmantot savu garo augumu un lielo svaru.

— Miraz! Miraz! Karali! Karali! — skanēja telmarīnu baurošana. Kaspians ar Edmundu raizēdamies kļuva bāli kā krīts.

— Pīters saņēma vairākus briesmīgus cirtienus, — Edmunds baiļojās.

— Ei, ei! — iesaucās Kaspians. — Kas tad nu notiek?

— Abi pašķiras, — Edmunds teica. — Laikam drusku dabūjuši pa mici. Skaties! Re,nusākatkal,šoreizvairākpēc likumiem. Riņķo apkārt un apkārt, iztaustīdami, kā otrs prot aizstāvēties.

— Baidos, ka šitais te Mirazs savu amatu tomēr prot, — nomurmināja doktors. Taču, kolīdz viņš to bija izteicis, veco nārniešu pulkā sākās tādi aplausi un klaigas, ka troksnis gandrīz apdullināja. Gaisā lidoja galvassegas.

— Kas tur bija? Kas tur notika? — doktors prašņāja.

— Es ar savām vecajām acīm palaidu garām.

—Visaugstākais karalis iedūra viņam padusē,—jopro­jām sizdams plaukstas, paskaidroja Kaspians. — Tieši tur, kur bruņukrekla piedurkne ļauj iedurt asmeni. Pirmās asinis.

—Tomēr tagad atkal izskatās švaki,—sacīja Edmunds.

— Pīters netur vairogu pareizi. Droši vien ievainots krei­sajā rokā.

Tā patiešām bija taisnība. Jebkurš varēja redzēt, ka Pītera vairogs karājas šļaugani. Telmarīnu kliedzieni kļu­va divtik skaļi.

— Tu esi redzējis vairāk kauju nekā es,— sacīja Kas­pians. — Vai ir vēl kādas izredzes?

— Visai mazas, — attrauca Edmunds. — Manuprāt, tikai ar lielām pūlēm varētu kaut ko padarīt. Ja laimētos…

— Vai dieniņ, kāpēc mēs ļāvām tam visam notikt? — žēlojās Kaspians.

Pēkšņi visa klaigāšana abās pusēs aprima. Edmundu uz brīdi pārņēma apjukums.

— A, saprotu, — viņš pēc tam noteica. — Viņi abi vienojušies atpūsties. Nāciet, doktor! Iespējams, ka mēs abi varam Visaugstākajam karalim kaut kā palīdzēt.

Viņi aizsteidzās uz iežogojumu, un Pīters sasarkušu un nosvīdušu seju, krūtīm cilājoties, iznāca ārpus virvēm pretī.

— Vai tava kreisā roka ir ievainota? — Edmunds vaicāja.

— Ne gluži ievainota, — atteica Pīters. — Viņš ar visu savu plecu smagumu uzgūlās manam vairogam kā vesela ķieģeļu krava… Un vairoga mala iegriezās man locītavā. Neliekas, ka tā būtu salauzta, bet izmežģīta gan. Ja jūs mācētu to cieši apsaitēt, tad varbūt es tiktu galā.

Abiem to darot, Edmunds noraizējies pajautāja: — Kā tu viņu vērtē, Pīter?

— Ciets rieksts,— sacīja Pīters. — Ļoti ciets. Mana vienīgā cerība, ja varu viņu dzenāt, līdz svars un aizdusa to nokausē, — jo saule arī karsē. Citu iespēju man, taisnību sakot, nav. Pasveicini… visus mājās, Ed, ja viņš mani pieveic. Re, kur Mirazs jau atkal ienāk nožogojumā. Uz redzi, veco zēn! Ardievu, doktor! Un, paklau, Ed, pasaki kaut ko īpaši sirsnīgu Trampkinam. Viņš ir puisis uz goda.

Edmunds klusēja. Juzdamies visai šķērmi, viņš kopā ar doktoru devās atpakaļ, uz pašu pozīcijām.

Taču nākamais posms ritēja labi. Izskatījās, ka Pīters tagad spēj rīkoties ar vairogu, un nebija šaubu, ka viņš prot likt lietā kājas. Patlaban zēns gandrīz spēlēja ar Mirazu tigu, turēdamies drošā atstatumā, mainīdams vietu un cenzdamies pretinieku nokausēt.

— Gļēvulis! — rēca telmarīni. — Kāpēc tu nestājies viņam pretī? Ak nepatīk, ko? Mēs domājām, ka tu esi atnācis kauties, nevis dancot. Tā-a!

— Ceru, ka viņš tos brēcējus neklausīsies, — sacīja Kaspians.

— Noteikti ne! — attrauca Edmunds. — Tu viņu nepazīsti… vai-i! — Mirazam beidzot bija laimējies dot triecienu pa Pītera bruņucepuri. Pīters sazvārojās, paklu­pa sānis un nokrita uz viena ceļgala. Telmarīnu auri kļuva tik skaļi kā jūras bangu krākšana.

— Nu, Miraz! — viņi bļāva. — Nu! Žigli! Žigli! Piebeidz viņu!

Taču nebija nekādas vajadzības uzurpatoru vēl uzkūdīt. Viņš jau atvēzējās pret Pīteru. Edmunds līdz asinīm sako­dīja lūpas, kad zobens nozibinājās pār Pīteru. Likās, ka Mirazs nocirtīs puisim galvu. Paldies Dievam! Tas noslī­dēja uz labo plecu. Rūķu izkaltās meistarīgās bruņas izrā­dījās stipras un nesalūza.

— Svētās debesis! — iesaucās Edmunds. — Viņš atkal ir kājās! Pīter, dari, ko vari!

— Man neizdevās saskatīt, kas nodka, — teica doktors. — Kā viņš to spēja?

— Viņš vēzienā saķēra Miraza roku, — priekā lēkā­dams, pavēstīja Trampkins. — Tas tik ir brašs zellis! Izmanto ienaidnieka delmu par laipu. Lai dzīvo Visaug­stākais karalis! Mosties, Senā Nārnijā!

— Paskat! — sacīja Trifeļracis. — Mirazs noskaities. Tas ir labi.

Nu sākās īstā zvetēšanās — cirtienu lietū likās, ka nepaliks dzīvs ne viens, ne otrs. Pastiprinoties satrauku­mam, kliegšana gandrīz aprima. Skatītāji aizturēja elpu. Aina bija dižena un baiga.

Nu uzbrāzmoja skaļas klaigas veco nārniešu pusē. Mi­razs gulēja ar seju pret zemi — ne no Pītera trieciena: viņš bija paklupis pret cini. Pīters atkāpās, gaidīdams pretinie­ku pieceļamies.

— Pie velna, pie velna, pie velna! — Edmunds purpinā­ja. —Vai tad nu tik stingri vajadzētu ievērot goda likumus? Laikam jau. Pīters tak ir gan Bruņinieks, gan Visaugstākais karalis. Aslanam tas droši vien patiktu. Bet tas neģēlis pēc mirkļa būs kājās un tad…

Tomēr «tas neģēlis» vairs necēlās. Lordiem Glozelam un Sopespianam jau bija gatavs pašu plāns — tiklīdz viņi ieraudzīja savu karali guļam zemē, tā ielēca aizžogojumā, klaigādami: — Nodevība! Nodevība! Nārniešu bezgodis iedūra viņam gulošam zobenu mugurā! Pie ieročiem, Telmara, pie ieročiem!

Pīters īsti nesaprata, kas notiek. Viņš redzēja, kā divi liela auguma vīri ar kailiem zobeniem metas viņam klāt. Pa kreisi pār virvēm bija pārlēcis trešais telmarīns.

— Pie ieročiem, Nārnijā! Nodevība! — iesaucās Pīters.

Ja viņam būtu brukuši virsū visi trīs reizē, jaunietis laikam apklustu uz mūžiem, taču Glozels apstājās, lai nodurtu savu pašu gulošo karali.

— Tas par tavu šlrita apvainojumu, —viņš nočukstēja, asmenim iešķeļoties Miraza miesā.

Pīters apsviedās pret Sopespianu, deva triecienu tam pa kājām, tā ka lords nogāzās, un atpakaļvēzienā nocirta viņam galvu. Nu brālim blakus jau atradās ari Edmunds, kas uzsauca:

— Nārnijā! Nārnijā! Lauva!

Viņiem brāzās virsū visa telmarīnu armija. Tomēr nu uz priekšu smagiem soļiem izgāja Milzis un, zemu nolie­cies, sāka vēcināt milnu. Triecienā uzbruka Kentauri. Strinkš, strinkš— aizmugurē noskanēja stiegras, un švīks, švīks — pār galvām aizlidoja Rūķu strēlnieku raidītās bīdtas. Trampkins cīnījās Pītera kreisajā pusē. Visā lauku­mā trakoja kauja.

— Atpakaļ, Rīpičīp, mazo muļķīti! — uzkliedza Pīters. —Tevi taknogalēs kā nieku! Te navvietas pelēm! —Taču jocīgie, mazie radījumi dancoja abu pušu karavīru kājām pa vidu, vicinādami zobentiņus. Dažs labs telmarīnu karo­tājs todien pēkšņi juta pēdā ieduramies it kā desmit ies­mu — sāpēs lādēdamies, tas ņēmās lēkāt uz vienas kājas un bieži vien pakrita. Ja tas notika, peles nelaimīgo piebeidza, ja ne — to izdarīja kāds cits.

Taču, kad vecie nārnieši bija jau gandrīz pa īstam iesiluši savā darbā, izrādījās, ka ienaidnieks sāk padoties. Barga izskata karotāji nobāla, Šausmās lūkodamies nevis uz vecajiem nārniešiem, bet uz kaut ko to aizmugurē. Un tad viņi nometa ieročus, kliegdami: —Mežs! Mežs! Pasau­les gals!

Tomēr drīz ne viņu kliedzieni, ne ieroču šķinda vairs nebija dzirdami, jo viss pagaisa Pamodināto Koku okeāna bangu grandiem līdzīgā šalkoņā. Koki pašķīra Pītera armi­jas rindas un tad dzinās tālāk pakaļ telmarīniem. Vai esat kādreiz rudens vakarā stāvējuši augstā kalnu korē liela meža malā, kad pilnā spēkā tam pāri traucas negants dienvidrietenis? Iztēlojieties šo troksni! Un tad iztēlojie­ties, ka mežs nevis stāv uz vietas, bet gāžas jums virsū un no meža pārvērties par milzīgiem cilvēkiem, tomēr joprojām atgādina kokus, jo garās rokas vēcinās līdzīgi zariem, galvas šūpojas un veselām gāzmām apkārt krīt lapas. Kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoja telmarīni. Zināmu nemieru juta pat nārnieši. Pēc īsa brīža visi Miraza piekritēji jau ļekoja uz Lielo Upi, cerēdami pāri tiltam pārkļūt Berunas pilsētā un tur aizstāvēties aiz slēgtiem vārtiem un cietokšņa vaļ­ņiem.

Viņi pieskrēja pie upes, bet tiltu tur neredzēja. Kopš vakardienas tas bija pazudis. Karavīrus pārņēma briesmī­gas bailes, un panikā viņi visi padevās.

Taču — kas bija noticis ar tiltu?

Agrā rītā pēc dažu stundu miega meitenes bija pamodu­šās, ieraudzījušas Aslanu augsti izslējušos viņām līdzās un dzirdējušas zvēra balsi sakām:

— Mēs paņemsim sev brīvdienu!

Sjūzena un Lūsija izberzēja acis un palūkojās apkārt. Visi koki šķita aizgājuši, tomēr bija vēl saskatāmi tumšā pulkā virzāmies uz Aslana Pakalnu. Tepat, meitenēm līdzās, varēja redzēt Bakhu un menādas — dieva neprātī­gās, mežonīgās pavadones, kopā ar viņiem joprojām bija arī Silēns. Lūsija, pilnīgi atpūtusies, pielēca kājās. Visi jutās moži, visi smējās, spēlēja flautas, šķindēja šķīvji. No visām pusēm baros tuvojās dzīvnieki, tikai tie nebija runā­jošie dzīvnieki.

— Kas tas ir, Aslan? — dzirkstošu skatienu vaicāja Lūsija. Arī kājas tā vien prasījās dejot.

— Nāciet, bērni! — Lauva sacīja. — Rāpieties šodien atkal man mugurā!

—Vai, cik skaisti! — jūsmoja Lūsija, un abas meitenes uzrausās zvēra siltajā, zeltainajā kumbrā, kā bija darījušas pirms nez cik gadiem. Tad viss bars sakustējās — Aslans soļoja priekšgalā, aiz viņa, lēkājot, skrienot, kūleņus me­tot, brāzās Bakhs un menādas, šim pulkam apkārt draiskojās dzīvnieki, un visu gājienu uz sava ēzeļa noslēdza Silēns.

Viņi pagriezās mazliet pa labi, nojoņoja lejup pa stāvu kalnu un ieraudzīja priekšā garo Berunas tiltu. Tomēr, pirms viņi paspēja spert uz tā pirmo soli, no ūdens izslējās liela, slapja, bārdaina galva — lielāka par cilvēka galvu — ar milzu matiem. Iznirušā radījuma acis palūkojās Aslanā, un no mutes atskanēja dobja balss.

— Kungs, esi sveicināts! Atraisi manas važas! — tā teica.

— Kas tad tas? — Sjūzena klusi vaicāja.

— Laikam upes dievs, bet stāvi klusu, — čukstēja Lūsija.

— Bakh, — pavēlēja Aslans, — atbrīvo viņu no važām!

«Manuprāt, važas nozīmē tiltu,» nodomāja Lūsija. Un tā patiešām bija. Bakhs ar pavadoņiem iebrida seklajā ūdeni, un pēc brītiņa sākās ļoti dīvaini notikumi. Ap visiem tilta balstiem, zibens ātrumā augot, pinās resnas, spēcīgas efeju vītnes, kas tik cieši aptina akmeņus, ka tie šķēlās, pārsprāga un izšķīda. Tilta mūri uz mirkli pārvērtās par spilgtu ziedu rotātiem vilkābeļu žogiem, un tad viss vienā rāvienā dārdēdams iebruka ūdens virpuļos. Šļakstināda­mies, klaigādami un smiedamies līksmie ļautiņi pārbrida, pārpeldēja vai pārdejoja pāri braslam (— Urā! Tas ir atkal Berunas brasls! — iesaucās meitenes.), izkāpa viņā pusē krastā un devās uz pilsētu.

Ielās visi muka no viņiem kā plēsti. Pirmā māja, pie kuras viņi pienāca, bija skola — meiteņu skola, kurā daudzām nārniešu meitenēm ar cieši sapītām bizēm, ne­glītām, ļoti stāvām apkaklēm un biezām, kņudīgām zeķēm kājās pašlaikmācīja vēsturi. Tā «vēsture», ko Miraza varas laikā mācīja Nārnijā, bija garlaicīgāka par vispatiesāko vēsturi, ko jūs jebkad esat lasījuši, un nepatiesāka par visuztraucošākiem dēku stāstiem.

— Gvendolen, ja tu neklausīsies, — rājās skolotāja, — un nebeigsi skatīties pa logu, es tev ierakstīšu piezīmi.

— Bet, mis Prizla, lūdzu… — iesāka Gvendolena.

— Vai dzirdēji, ko es tev teicu, Gvendolen? — uzklie­dza skolotāja.

— Bet, lūdzu, mis Prizla, — sacīja Gvendolena, — tur ir LAUVA!

— Divas piezīmes par to, ka tu runā muļķības, — noskaldīja mis Prizla. — Un tagad…

Teikumu pārtrauca dunoņa. Pa klases logiem vijās iekšā efejas. Sienas pārvērtās par kaut ko spīdīgi zaļu, un griestu vietā pār galvām izliecās kupls zars. Mis Prizla ieraudzīja, ka stāv zālainā meža pļavā. Viņa gribēja pieķer­ties pie galda malas, lai nesāktu grīļoties, bet atklāja, ka galds pārvērties par rožu krūmu. Ap viņu drūzmējās me­žonīgi ļaudis, kādi pat sapņos nebija rādījušies. Tad viņa pamanīja Lauvu, iebrēcās un laida ļekas vaļā, un līdz ar viņu muka skolnieces, kas lielāko tiesu bija drukni, uzpū­tīgi skuķi ar resnām kājām. Gvendolena vilcinājās.

— Vai paliksi pie mums, dārgumiņ? — vaicāja Aslans.

— Ak, vai drīkstu? Tūkstoškārt paldies! — sacīja Gven­dolena. Meitene tūdaļ sadevās rokās ar divām menādām, kas grieza biedreni apkārt jautrā dejā un palīdzēja nomest dažus no nevajadzīgajiem un neērtajiem apģērba gaba­liem.

Visā mazajā Berunas pilsētiņā, lai kur viņi gāja, notika tas pats. Vairums cilvēku bēga, bet daži viņiem pievieno­jās. Atstājot pilsētu, pulciņš bija kļuvis lielāks un jautrāks.

Bars traucās pa upes kreisā — ziemeļu krasta līdzena­jiem laukiem. Ikvienā zemnieku sētā ārā drūzmējās dzīv­nieki, kas piebiedrojās nācējiem. Skumji, veci ēzelīši, kas nekad nebija pazinuši prieku, pēkšņi atguva jaunību. Ķē­des suņi pārrāva važas. Zirgi saspārdīja ratus un — klakš, klakš — rikšoja gājējiem līdzi, zviegdami un sperdami gaisā zemes.

Kādā pagalmā pie akas nācēji pamanīja vīru, kas sita zēnu. Nūja viņa rokā vienā mirklī saplauka ziedos. Viņš pūlējās to aizmest prom, bet tā bija pielipusi pie rokas. Delms pārvērtās par zariem, rumpis — par koka stumbru, kājas kā saknes ieauga zemē. Zēns, pirms brīža raudājis, sāka smiedes un devās viņiem līdzi.

Kādā mazā pilsētiņā, pusceļā līdz Bebru Dambim (tur saplūda kopā divas upes), visi pienāca pie vēl vienas skolas, kur nogurusi jauna sieviete mācīja rēķināšanu puikām, kas izskatījās ļoti līdzīgi sivēniem. Viņa palūkojās ārā pa logu, ieraudzīja lieliskos līksmotājus jautri nākam pa ielu, un sirds viņai iesvila priekā. Aslans apstājās tieši zem loga un palūkojās skolotājā.

— Ai, nē, nē! — viņa sacīja. — Man gribētos, bet es nedrīkstu. Man jādara darbs. Un bērni nobītos, ja jūs redzētu.

— Nobītos? — noprasīja zēns, kas visvairāk izskatījās pēc sivēna. — Ar ko viņa tur pa logu runā? Jāpastāsta inspektoram, ka viņa pļāpā pa logu ar garāmgājējiem, kad nāktos mācīt mūs.

—Ejam paskatīties, kas tur ir,—teica otrs puika, un visi sadrūzmējās ap logu. Bet, tiklīdz mazie, nejaukie purneļi izbāzās ārā, Bakhs skaļi ieaurojās: — Eian, eian, oi-oi-oioi! — un visi puišeļi bailēs ievaimanājās un, cits citu samīdami ar kājām, grūstīdamies metās ārā pa durvīm vai izlēca pa logiem. Un, kā vēlāk stāstīja (vai nu tas bija taisnība, vai ne), ka šie mazie puišeļi vairs nekad neesot manīti, toties šajā novadā parādījušies ļoti labi baroti sivēntiņi, ko agrāk tur nekad neesot gadījies redzēt.

— Nu, Mīļā Sirds, — Aslans teica skolotājai, un tā izlēca pa logu un gāja citiem līdzi.

Pie Bebru Dambja bars atkal šķērsoja upi un izkāpa dienvidu krastā, tikai nedaudz vairāk uz austrumiem. Visi pienāca pie mazas būdiņas, kuras durvīs raudāja kāds bērns.

— Kāpēc tu raudi, mīlulīt? — vaicāja Aslans.

Bērns, kas nekad nebija redzējis kāda lauvas attēlu, no

Aslana tomēr nenobijās.

— Krustmāmiņa ir ļoti slima, — mazā meitenīte teica. — Viņa guļ uz nāves gultas.

Tad Aslans gribēja ieiet pa būdas durvīm, taču tās izrādījās viņam par zemām. Tā nu, iebāzis iekšā galvu, viņš grūdās uz priekšu ar pleciem (Lūsija ar Sjūzenu no grūdie­na nokrita zemē), pacēla augšup visu mājiņu, un tā sagru­va, pārvērzdamās par krāsmatām. Un tur joprojām gultā, lai gan tagad tā atradās brīvā dabā, gulēja maza vecenīte, kas izskatījās tā, it kā viņas dzīslās ritētu Rūķu asinis. Nāve viņai bija zobu galā, taču, kad viņa atvēra acis un ieraudzīja Lauvas gaišo, kuplo krēpju apņemto galvu un dzīvnieka ciešo skatienu, vecenīte nedz kliedza, nedz zaudēja sama­ņu.

—Ai, Aslan! — viņa teica. — Es zināju, ka tā ir taisnība. Es visu savu mūžu gaidīju šo mirkli! Vai tu esi atnācis pēc manis?

—Jā, Mīļā, — teica Aslans. — Bet tev vēl nebūs jādodas ceļojumā.

Un, viņam runājot, tāpat kā saulrietā nosarkst mākoņa apakšējā virsma, tā bālajā sejā atkal ielija sārtums, vecenītes acis iemirdzējās, viņa pieslējās sēdus un teica:

— Zini, goda vārds, es jūtos krietni labāk. Droši vien varētu šorīt drusku ieēst brokastis.

— Lūdzu, māmiņ, — ierunājās Bakhs, — iegremdē­dams krūzi akā pie būdas un padodams sievietei. Taču krūzē bija nevis ūdens, bet vissmaržīgākais vīns, sarkans kā jāņogu želeja, gludens kā eļļa, stiprs kā vēršgaļas buljons, vēss kā rasa, kas tomēr sildīja līdzīgi tējai.

— Ei, tu esi kaut ko izdarījis ar mūsu aku! — vecenīte sacīja. —Tā nudien ir jauka pārmaiņa, nudien. — Un viņa aši piecēlās no gultas.

— Sēdies man mugurā, — aicināja Aslans. — Jums, abām karalienēm, nu nāksies tipināt kājām, — viņš piebil­da Sjūzenai un Lūsijai.

— Tas mums patiesi patiks! — Sjūzena apliecināja. Un nu visi atkal devās tālāk.

Lēkādami, dejodami un dziedādami, mūzikai, smiek­liem, rēcieniem, rējieniem un zviedzieniem skanot, viņi visi beidzot nonāca vietā, kur stāvēja Miraza armijas vīri. Viņi meta kaudzē zobenus un tad nostājās paceltām ro­kām. Turpat bija arī Pītera armija, kuras kaujinieki jopro­jām turēja rokās ieročus un smagi elpoja, bargās sejas tagad savilkuši priecīgā smaidā.

Pirmais notikums bija šāds — vecenīte nošļūca Asla­nam no muguras, pieskrēja pie Kaspiana un abi apskāvās. Tā bija viņa vecā Aukle!