Princis Kaspians

Vienpadsmitā nodaļa Lauva rēc

Kad viss pulciņš beidzot pa īstam pamodās, Lūsijai nācās izstāstīt savu piedzīvojumu vēl ceturto reizi. Mēmais klusums, kas sekoja, atņēma tik daudz drosmes, cik vien vispār spēja atņemt.

— Nespēju saskatīt it neko, — teica Pīters, kad bija gandrīz vai izskatījis acis. — Vai tu spēj, Sjūzen?

— Nē, protams, ne, — noskaldīja Sjūzena. — Tur tak nav ko saskatīt. Viņa sapņojusi. Liecies jel gulēt un miedz ciet, Lūsij!

— Bet es gan ceru, — Lūsija drebošā balsī sacīja, — ka jūs visi nāksiet man līdzi. Tāpēc ka — tāpēc ka man jāiet viņam līdzi, vai kāds cits to dara vai ne.

— Nerunā muļķības, Lūsij, — pretojās Sjūzena.

— Skaidrs, ka tu nevari iet viena. Nelaid viņu, Pīter. Viņa galīgi atsakās klausīt.

— Ja viņai jāiet, es iešu līdzi, — Edmunds pavēstīja.

— Iepriekšējās reizēs viņai bijusi taisnība.

— Es zinu, ka bijusi, — piekrita Pīters. — Un iespē­jams, ka šorīt arī viņai bija taisnība. Iedami pa aizas apakšu, mēs piedzīvojām nelaimi. Tomēr—tādā nakts stundā! Un kāpēc mēs neredzam Aslanu? Viņš tak allaž bija redzams. Tas nemaz neizskatās pēc viņa. Ko saka MMD?

— Es nesaku neko, — atteica Rūķis. — Protams, ja jūs visi iesiet, es iešu līdzi un, ja pulciņš sadalīsies, es iešu ar Visaugstāko karali. Tas ir mans pienākums pret viņu un karali Kaspianu. Bet, ja jūs gribat zināt manas personiskās domas, tad es esmu vienkāršs Rūķis, kas neuzskata, ka ir lielas iespējas atrast ceļu naktī, ja tas nav atrasts dienā. Un man nav nekādas ticības apburtiem lauvām, kas ir runājoši lauvas, taču nerunā, un draudzīgi lauvas, lai gan nedara mums neko labu, un ir milzīgi lieli lauvas, kaut gan neviens viņus nespēj saskatīt. Cik es varu spriest, tas viss ir tukšības un tītarbiksības.

— Viņš sit ar ķepu pa zemi, lai mēs pasteidzamies, — iesaucās Lūsija. —Jāiet tūdaļ\ Vismaz man jāiet.

— Tev nav nekādu tiesību ar varu piespiest mūs, pārējos. Mēs esam četri pret vienu, turklāt tu esi visjaunā­kā, — Sjūzena sacīja.

— Paklau, iesim! — kurnēja Edmunds. — Mums jāiet. Kamēr mēs to nedarīsim, miera nebūs. — Viņam gan gribējās atbalstīt Lūsiju bez kādiem iebildumiem, taču kaitināja tas, ka jāzaudē nakts miegs, tāpēc viņš grasījās darīt visu tik īgni, cik vien iespējams.

—Nu tad aujam kājas, — teica Pīters, gurdi aizbāzdams roku aiz vairoga siksnas un uzlikdams galvā bruņucepuri. Jebkurā citā laikā viņš būtu pateicis kādu laipnu vārdu Lūsijai, kas bija zēna mīļākā māsa, jo viņš noprata, cik šķērmi meitene droši vien jutās, un apzinājās, ka, lai kas arī noticis, tā nav viņas vaina. Taču zēns tik un tā nespēja uzveikt nelielu aizkaitinājumu.

Visnejaukāk uzvedās Sjūzena.

— Un, ja nu es rīkotos tāpat kā Lūsija, — viņa kurnēja. — Varbūt man draudēt, ka es palikšu te, vienalga, vai jūs, pārējie, turpināsiet ceļu vai ne. Un laikam gan es tā arī darīšu.

— Klausiet Visaugstākajam karalim, jūsu majestāte, — ieteica Trampkins, — un dosimies ceļā. Ja man neļauj gulēt, tad labāk ir soļot, nevis stāvēt uz vietas un tarkšķēt.

Un tā nu beidzot bariņš sāka iet. Lūsija gāja pirmā, kodīdama lūpas un pūlēdamās Sjūzenai nepateikt visu, ko gribēja sacīt. Tomēr, pievēršot acis Aslanam, viņai strīdi piemirsās. Lielais zvērs pagriezās un krietnā atstatumā no citiem lēni soļoja pa priekšu.

Pārējiem atlika tikai sekot Lūsijas norādījumiem, jo viņiem Aslans palika ne tikai neredzams, bet ari nedzir­dams. Lielās, kaķim līdzīgās ķepas zālē nesacēla ne mazāko troksnīti.

Lauva veda viņus pa labi no dejotājiem kokiem — neviens nemanīja, vai tie joprojām dejo, tāpēc ka Lūsija neatrāva skatienu no Aslana un pārējie — no Lūsijas. Visi tuvojās aizas malai. «Ķekši un ķiļķeni!» nodomāja Tram­pkins. «Ceru, ka šitas trakums nebeigsies ar rāpšanos mēnessgaismā un nolauztiem kakliem!»

Ilgu laiku Aslans gāja pa kraujas augšmalu. Tad viņš nonāca vietā, kur tieši pašā malā auga nedaudzi mazi kociņi. Zvērs pagriezās un pazuda to lapotnē. Lūsijai aizrāvās elpa, jo izskatījās, it kā viņš būtu meties lejā no klints, tomēr viņa tā centās paturēt Aslanu acīs, ka nespēja apstāties un padomāt. Meitene paātrināja soli, un drīz pati ienira pudurī. Lūkojoties lejup, varēja saskatīt stāvu, šauru taciņu, kas starp akmeņiem slīpi veda iekšā aizā, un Aslans kāpa pa to lejup. Viņš pagriezās un apmierinātu skatienu palūkojās uz Lūsiju. Meitene sasita plaukstas un sāka rāpties Lauvam pa pēdām. Aizmugurē viņa dzirdēja citus saucam: — Ei! Lūsij! Dieva dēļ, uzmanies! Tu stāvi deši aizas malā. Griezies atpakaļ…

Un tad, pēc īsa mirkļa, atskanēja Edmunda balss: — Nē, viņa iet pareizi. Tur ir taka — tā ved lejup.

Pusceļā Edmunds māsu panāca.

— Skat! — viņš varen satraukts iesaucās. — Skat! Kas tā par ēnu, kas slīd mums pa priekšu?

— Tā ir viņa ēna, — atteica Lūsija.

— Es dcu, ka tev patiešām taisnība, Lū, — sacīja Edmunds.—Nevaru aptvert, kā iepriekš to neredzēju. Bet kur tad viņš pats?

— Protams, kopā ar ēnu. Vai tad tu nevari saskatīt?

— Nu man gandrīz likās, ka redzu — īsu mirkli. Bet tā gaisma ir tik dīvaina!

— Ejiet vien, karali Edmund, ejiet vien, — aizmugurē no kraujas malas atskanēja Trampkina balss, tad vēl tālāk, augšmalas tuvumā, ierunājās Pīters: — Nu, saņem tak dūšu, Sjūzen! Dod roku! Te pat bērns spētu notipināt. Un beidz kunkstēt.

Pēc īsa brīža visi nokāpa lejā. Ūdens tā krāca, ka nebija nekas dzirdams. Uzmanīgi, likdams kājas līdzīgi kaķim, Aslans no akmens uz akmeni laipoja pāri straumei. Vidū viņš apstājās, noliecās, lai padzertos, un, paceldams krēpjaino galvu, no kuras pilēja ūdens, pagrieza skatienu pret nācējiem. Šoreiz Edmunds viņu redzēja.

—Vai, Aslan!—viņš iekliedzās, mezdamies uz priekšu. Taču Lauva apsviedās apkārt un ņēmās kāpt augšup pa Straujas viņu pusi.

— Pīter, Pīter! — iesaucās Edmunds. — Vai tu redzēji?

— Kaut ko redzēju, — sacīja Pīters. — Bet mēness­gaismā tas ir tik grūti. Taču iesim tālāk—un trīsreiz «urā» Lūsijai. Nejūtos arī vairs ne pusi tik noguris.

Aslans nekavēdamies veda pulciņu augšup pa aizu uz kreiso pusi. Viss gājiens likās savāds un līdzīgs sapnim — krācošā straume, pelēcīgi rasainā zāle, vizošās klintis, kurām viņi tuvojās, un diženais, mēmais Soļotājs priekšga­lā. Tagad viņu nespēja saskatīt tikai Sjūzena un Rūķis.

Drīz viņi pienāca pie vēl vienas stāvas takas, kas locījās pāri tālākajām kraujām. Tās bija daudz augstākas par nupat pārvarētajām, un iet vajadzēja pa gariem un nogur­dinošiem līkločiem. Laimīgā kārtā mēness bija pakāpies tieši virs aizas, tā ka ne viena, ne otra puse nepalika ēnā.

Lūsija ar pūlēm vilka elpu, kad Aslana aste un pakaļkā­jas pazuda aiz kraujas smailēm, taču pēdējiem spēkiem viņa uzrāpās pa zvēra pēdām un grīļodamās aizelsusies uzstreipuļoja kalnā, ko visi bija pūlējušies sameklēt kopš aiziešanas no Skaidrupes. Garā, līdzenā nogāze (to klāja virši un zāle, un šur tur mēnesnīcā baltoja lielum lieli akmeņi) pletās augšup, kur apmēram pusjūdzi tālākizgaisa blāvi zalgojošos kokos. Lūsija to pazina. Tas bija Akmens Galda Pakalns.

Bruņām žvadzot, viņai nopakaļ rindā uzkāpa citi. As­lans slīdēja viņiem pa priekšu, bērni ar Rūķi soļoja aizmu­gurē.

— Lūsij, — Sjūzena ierunājās gaužām sīkā balstiņā.

—Jā? — atvaicāja Lūsija.

— Tagad es viņu redzu. Piedod.

— Viss kārtībā.

— Bet es biju daudz nejaukāka, nekā tev šķiet. Es patiesībā jau vakar ticēju viņam — tas ir, ticēju, ka tas ir viņš. Kad viņš brīdināja, lai mēs neejam lejup uz egļu mežu. Un es tiešām ticēju, ka tas ir viņš arī šonakt, kad tu mūs modināji. Tas ir, dziļi sirdī ticēju. Vai būtu varējusi ticēt, ja pieļautu sev to darīt, bet man gluži vienkārši gribējās tikt ārā no meža un… un… ak, es nezinu. Un ko lai nu es viņam saku?

— Varbūt tev nemaz nevajadzēs daudz runāt, — Lūsija izteica pieļāvumu.

Drīz bērni ar Rūķi sasniedza kokus un pa to spraugu ieraudzīja Lielo Pauguru — Aslana Pakalnu, kurš kopš viņu laikiem bija uzbērts pāri Galdam.

—Mūspusei nav kārtīgu sargu,—nomurmināja Tram­pkins. — Viņiem jau būtu vajadzējis mūs apstādināt un prasīt, kas…

— Kuš! — uzsauca pārējie četri, jo Aslans tagad bija apstājies un pagriezies viņiem pretī, tāda diženuma ap­dvests, ka viņi jutās tik priecīgi, cik priecīgs spēj justies ikviens, kas baidās, un tik nobijušies, cik nobijies jūtas ikviens, kas ir priecīgs. Zēni panācās uz priekšu — Lūsija palaida viņus garām; Sjūzena ar Rūķi atrāvās atpakaļ.

— Ak, Aslan, — teica karalis Pīters, noslīgdams uz viena ceļgala un paceldams augšup Lauvas smago ķet­nu, — esmu tik priecīgs! Un man tik ļoti žēl. Jau no paša sākuma un īpaši kopš vakarrīta es vedu viņus nepareizi.

— Mans mīļais dēls, — sacīja Aslans.

Tad viņš pagriezās un apsveica Edmundu. — Labi darīts, — skanēja viņa vārdi.

Tad pēc baismīga klusuma dobjā balss sacīja: — Sjūzen! — Sjūzena neatbildēja, bet citiem likās, ka viņa raud. — Tu klausīji savām bailēm, bērns, — teica Aslans. — Nāc, ļauj man tev uzpūst dvašu. Aizmirsti tās! Vai esi atkal drosmīga?

— Mazliet drosmīgāka, Aslan, — Sjūzena nočukstēja.

— Un nu! — Aslans tagad runāja daudz skaļāk, un viņa balsī jautās kaut kas no rūciena. Aste pātagoja sānus. — Un nu — kur ir tas mazais Rūķis, tas plaši pazīstamais zobenu cīņas meistars un strēlnieks, kas netic lauvām? Nāc šurp, Zemes dēls, nāc ŠURP! — Pēdējais vārds vairs neskanēja pēc rēciena — tas bija īsts rēciens.

— Posts un pazušana! — tikko dzirdami izdvesa Tram­pkins vārgā balšelē. Bērni, kas pazina Aslanu pietiekami labi, lai redzētu, ka Lauvam Trampkins tīri labi patīk, nesatraucās, taču pavisam citādi jutās Trampkins, kas nekad agrāk vispār nebija redzējis lauvu, kur nu vēl šo . Lauvu. Viņš darīja vienīgo saprātīgo, ko spēja darīt, tas ir, nelaidās vis lapās, bet piestreipuļoja klāt Aslanam.

Aslans klupa viņam virsū. Vai esat redzējuši, kā kaķu mamma mutē nes mazītiņos kaķēniņus? Tas atgādināja tieši to. Rūķis, sačokurojies mazā, nožēlojamā nelaimes čupiņā, nokarājās no zvēra mutes. Lauva Rūķi sapurināja, bruņas nošķindēja kā katlu lāpītāju pauna, un tad — hei, presto! —Trampkins zibenīgi uzlidoja gaisā. Gultā viņam nevarētu būt drošāk, taču viņš tā nejutās. Krītot lejup, Rūķi maigi kā mātes rokas uztvēra milzīgās, samtainās ķepas un nostādīja (ar kājām uz leju) zālē.

— Zemes dēls, vai būsim draugi? — noprasīja Aslans.

— Jā-ha-ha-ā, — dvesa Rūķis, jo nebija vēl atguvis elpu.

— Nu tā, — sacīja Aslans. —Mēness riet. Paskatieties uz aizmuguri: svīst gaisma. Nedrīkstam zaudēt laiku. Jūs trīs, divi Ādama dēli un viens Zemes dēls, steidzieties uz pakalnu un tieciet galā ar to, ko jūs tur atradīsiet!

Rūķis vēl bija bez valodas, un neviens no zēniem neie­drošinājās vaicāt Aslanam, vai viņš arī nāks. Visi trīs izvilka zobenus un salutēja, tad pagriezās un, bruņām žvadzot, nozuda rīta mijkrēslī. Lūsija pamanīja, ka viņu sejas ne­pauž ne mazāko nogurumu — gan Visaugstākais karalis, gan karalis Edmunds izskatījās vairāk pēc vīriem nekā pēc zēniem.

Stāvēdamas cieši blakus Aslanam, meitenes nolūkojās pakaļ, līdz zēni pazuda skatienam. Gaisma pārmainījās. Austrumos zemu pie debesīm, līdzīgi mazam mēnestiņam, mirdzēja Aravira, Nārnijas rītazvaigzne. Aslans, kas likās lielāks nekā iepriekš, pacēla galvu, sapurināja krēpes un izgrūda rēcienu.

Dobjā skaņa, kas lika nodrebēt kā tādā brīdī, kad iedūcās ērģeles, sākās ar zemu toni, pārgāja uz augstāku un kļuva skaļāka, tad daudz skaļāka, līdz satricināja zemi un gaisu. Tā pacēlās virs pakalna un plūda pāri visai Nārnijai. Miraza nometnē pamodās karavīri, nobāluši, platām acīm lūkojās cits citā un tvēra pēc ieročiem. Lejā Lielajā Upē tagad, pašā aukstākajā stundā, no ūdens pacēlās nāru galvas un pleci, kā arī upju dieva kuplā aļģu bārda. Aiz platās straumes ik tīrumā un mežā no alām izlīda trušu modrās ausis, putni pacēla zem spārniem paslēptās, miegainās galvas, pūces kliedza, lapsas rēja, eži rūca, koki šalca. Pilsētās un ciematos mātes piekļāva zīdaiņus cieši pie krūtīm, satraukti ieplezdamas acis, suņi smilkstēja un vīri pielēca kājās, taustīdamies pēc gaismekļiem. Tālu projām pie ziemeļu robežām kalnu milži blenza pa savu piļu tumšajiem vārtiem. i

Lūsija un Sjūzena redzēja gandrīz no visām pusēm pāri pakalniem nākam sev tuvāk kaut ko tumšu un noslēpumai­nu. Sākumā tas izskatījās pēc melnas miglas, kas veļas pār zemi, tad — pēc satumsušas jūras vētrā kultiem viļņiem, kas, nākot tuvāk, uzbangoja arvien augstāk un augstāk, un visbeidzot pēc tā, kas tas tiešām bija — pēc mežiem, kas cēlušies kājās. Likās, ka visas pasaules koki steidzas pie Aslana. Tomēr, pienākot tuvāk, tie mazāk atgādināja kpkus, un, kad viss lielais bars, klanīdamies, locīdamies un vēcinādams tievās, garās rokas Aslana priekšā, apstāja Lūsiju, meitene redzēja, ka visi izskatās pēc cilvēkiem. Bālas bērzu meitenes atmeta galvas, vītolu sievas atbīdīja no domīgajām sejām matus, lai pavērtos Aslanā, ķēnišķīgie dižskābarži apstājās viņu apbrīnot, kuplmatainie ozolvīri, kalsnās, skumjās gobas, aslapu palmas ar bieziem ērkuļiem (vīri — tumši, turpretī visas sievas — nobērtas ar spilgtām ogām) un jautri sērmūkšļi—pulkā klanījās un izslējās atkal taisni, saukdami: — Aslan, Aslan! — savās dažādajās aizsmakušajās, čīkstošajās vai viļņu šļakstiem līdzīgajās balsīs. Pūlis ap Aslanu izveidojās tik blīvs, un deja (jo tā atkal bija deja) kļuva tik ātra, ka Lūsija apjuka. Viņa nepamanīja, no kurienes uzradās dažādie ļaudis, kas drīz vien lēkāja ko­kiem pa vidu. Viens bija jauneklis, aplicis stirnādu un cirtainajos matos ievijis vīnogulājus. Viņa seja varētu lik­ties zēnam gandrīz vai par skaistu, ja tā neizskatītos bries­mīgi mežonīga. Kā teica Edmunds, pēc dažām dienām viņu ieraudzīdams: «Tas ir puisis, kas ir gatavs uz visu — pilnīgi visu.» Izklausījās, ka viņam ir nez cik vārdu — trīs no tiem bija Bromioss, Basarejs un Aunzvaigznājs. Kopā ar viņu draiskojās bars meiteņu, tikpat trakulīgas kā viņš. Negaidot parādījās kāds, kas jāja it kā uz ēzeļa. Visi smējās un klaigāja: — Eian, Eian, ei-oi-oi-oi!

—Vai te nenotiek Rotaļas, Aslan?—uzsauca jauneklis. Acīmredzot tā bija. Tomēr gandrīz ikviens par rotaļas raksturu, liekas, bija atšķirīgās domās. Tas varēja būt tigs [3] , taču Lūsija nekādi nesaprata, kurš ir īstais priekšmets, kam jāpieskaras. Bet varbūt rotaļa līdzinājās «aklajām visti­ņām», tikai šķita, ka acis aizsietas it visiem. Kaut kas atgādināja arī «Meklē kurpi» [4] , tomēr kurpi tā arī neno­tvēra. Rotaļu krietni sarežģīja virs ar ēzeļa kājām — viņš bija vecs un milzīgi resns un tūlīt sāka klaigāt:

— Atspirdzinājumus! Laiks atspirdzinājumiem!

Tad viņš nokrita no ēzeļa, un citi palīdzēja atkal uzsēs­ties tam mugurā. Ēzelim savukārt šķita, ka visa šī jezga ir cirks, tāpēc viņš mēģināja padižoties, ka prot staigāt uz pakaļkājām. Un visu laiku ik vietā parādījās arvien vairāk vīnogulāju lapu. Drīz tās bija ne vairs tikai lapas, bet arī stīgas. Tās izvijās visur. Tās tinās ap koku cilvēku kājām un liecās ap kakliem. Lūsija pacēla rokas, lai atbīdītu no pieres matus, un sajuta, ka pirksti atbīda vīnstīgas. Ēzelis izskatī­jās pēc veselas stīgu kaudzes. Viņa aste pārvērtās par vīnogulāju grīsti, un starp ausīm kuļājās kaut kas tumšs. Lūsija pavērās vēlreiz un ieraudzīja, ka tas ir ogu ķekars. Pēc tam vīnogas parādījās visur — virs galvas, zem kājām un visapkārt.

— Atspirdzinājumus! Atspirdzinājumus! — auroja ve­cais. Klātesošie ņēmās ēst, un, lai kādas jums būtu siltum­nīcas, tādas ogas vēl nav nogaršotas. Tās patiešām bija lieliskas — miziņa stingra un cieta, bet, kad ogu iebāza mutē un sakoda, mute pildījās ar spirgtu, saldu sulu. Sevišķi meitenes nevarēja tās atēsties vien. Ogu te bija, cik lien, un nekādas ēšanas manieres neviens neprasīja. Visur redzēja lipīgus, netīrus pirkstus un, kaut arī mutes bija pilnas, neapklusa nedz smiekli, nedz jodelēšanai līdzīgās klaigas: «Eian, eian, ei-oi-oi-oi-oi!» — līdz pēkšņi kādā brīdī ikviens noprata, ka rotaļa (vai kas nu tas bija) un dzīres beigušās, un visi aizelsušies nometās zemē un pa­grieza sejas pret Aslanu, lai dzirdētu, ko tas teiks.

Tajā pašā mirklī no apvāršņa iznira saule, Lūsija kaut ko atcerējās un pačukstēja Sjūzenai:

— Paklau, Sjū, es zinu, kas tie ir.

— Kas?

— Zēns ar pārgalvīgo seju ir Bakhs, un vecais uz ēzeļa — Silēns. Vai atminies, ko misters Tomass mums pirms laba laika stāstīja?

— Jā, protams, bet, zini, Lū…

— Nu?

— Bez Aslana es Bakhu un visu viņa trakulīgo meiteņu sabiedrībā nejustos droši.

— Laikam gan, — Lūsija piebalsoja.