Princis Kaspians

Piecpadsmitā nodaļa Aslans saslien durvis gaisā

Ieraugot Aslanu, telmarīnu karotājiem vaigi kļuva bāli kā auksta mērce, ceļgali saļodzījās un daudzi no viņiem nokrita uz sejas zemē. Lauvam viņi nebija ticējuši, tāpēc bailes kļuva vēl lielākas. Pat Sarkanie Rūķi, kas zināja, ka Aslans nāk kā draugs, stāvēja vaļējām mutēm un nespēja izteikt ne vārda. Daži Melnie Rūķi, kas piederēja Nikabrika partijai, sāka palēnām virzīties projām. Turpretī visi Runājošie Zvēri drūzmējās ap Lauvu, tīksmē ņurrādami, rūkdami, spiegdami un zviegdami, luncinādami astes, trīdamies gar sāniem, bijīgi pieskardamies ar purniem un pīdamies šurp un turp pa kājām un zem rumpja. Ja esat redzējuši mazu kaķēnu, kas mīl lielu suni, kuru pazīst un kuram uzticas, tad varēsiet diezgan spilgti iztēloties visu zvēru uzvedību. Beidzot caur dzīvnieku baru izspraucās Pīters, vezdams līdzi Kaspianu.

— Kungs, tas ir Kaspians, — viņš sacīja. Un Kaspians nometās ceļos un noskūpstīja Lauvas ķepu.

— Esi sveicināts, princi, — teica Aslans. — Vai jūties spējīgs uzvelt plecos Nārnijas karaļa varas nastu?

— Man… man tā nešķiet gan, Kungs, — atbildēja Kaspians, — esmu tikai bērns.

— Lieliski, — teica Aslans. —Ja tu justos spējīgs, tas pierādītu, ka tu tāds neesi. Tāpēc manā un Visaugstākā karaļa virsvadībā tu kļūsi par Nārnijas karali, Kēras Para­velas valdnieku un Vientuļo Salu Imperatoru. Tu un tavi mantinieki valdīsiet līdz savas dzimtas galam. Un tava

kronēšana — bet ko mēs te redzam? — šajā mirklī tuvojās mazs, jocīgs jātnieku pulciņš — vienpadsmit Peles. Sešas no tām nesa kaut ko uz mazītiņām zaru nestuvēm, kuras nebija lielākas par apjomīgu ģeogrāfijas atlantu. Neviens nekad nav redzējis bēdīgākas peles par šīm. Tās bija notraipījušās ar dubļiem — dažas arī ar asinīm —, ausis bija noliektas lejup, ūsas nokārušās, astes vilkās pa zāli, un gājiena vadītājs uz tievas stabulītes spēlēja skumju melodi­ju. Nestuvēs gulošais neizskatījās labāk par slapjas ādas čupiņu; tas bija viss, kas atlicis no Rīpičīpa. Pelēns jopro­jām elpoja, taču bija vairāk miris nekā dzīvs. Viņam bija iecirstas neskaitāmas dziļas brūces, saspiesta viena ķepa un astes vietā palicis pavirši aptīts stumbenis.

— Ei, Lūsij, — Aslans sacīja.

Lūsija aši sameklēja savu rombveida pudelīti. Lai gan katrai Rīpičīpa brūcei vajadzēja tikai vienu pilienu, ievai­nojumu izrādījās tik daudz, ka valdīja ilgs, raižpilns klu­sums, līdz viņa beidza un Peļu Pavēlnieks nolēca no nestuvēm. Priekšķepā viņš tūlīt satvēra zobena rokturi, ar otru skrullēja ūsas, tad viņš palocījās.

— Esi sveiks, Aslan! — atskanēja viņa spalgā balss. — Man ir gods… — Bet tad viņš pēkšņi apklusa.

Nelaime bija tā, ka Rīpičīpam joprojām nebija astes — vai nu Lūsija bija to aizmirsusi, vai arī brīnumzāles spēja gan dziedēt brūces, bet nespēja ataudzēt locekļus. Rīpičīps pamanīja zaudējumu, kad klanījās, —varbūt viņam trūka iepriekšējā līdzsvara. Viņš palūkojās pār labo plecu. Nere­dzēdams asti, Pelēns izstiepa kaklu tik tālu uz priekšu, ka galu galā bija spiests pagriezt plecus un tad visu augumu. Taču līdz ar to bija pagriezusies ķermeņa apakšdaļa, un asti atkal nevarēja saskatīt. Tad viņš stipri palieca kaklu, rau­dzīdamies atkal pār plecu, bet iznākums palika tāds pats. Tikai, pilnīgi apgriezies riņķī trīs reizes, Rīpičīps saprata šausmīgo patiesību.

— Sasodīts, — viņš uzrunāja Aslanu, — esmu galīgi apjucis. Man jāizlūdzas jūsu iecietība, ka esmu ieradies tik nepiedienīgā izskatā.

— Tev tas piestāv gluži labi, Mazulīt, — sacīja Aslans.

— Tik un tā, — attrauca Rīpičīps, — ja nu kaut ko varētu darīt… varbūt jūsu majestāte? —To teikdams, viņš palocījās Lūsijas priekšā.

— Bet kam tev vajadzīga aste? — vaicāja Aslans.

— Kungs, — sacīja Pele, — varu ēst, gulēt un mirt par savu karali ari bez astes, tomēr aste ir Peles gods un lepnums.

— Draugs, es dažreiz esmu prātojis, — iebilda As­lans, — vai tu nedomā par to savu godu pārāk daudz?

— Augstākais no visiem Visaugstākajiem karaļiem, — teica Rīpičīps, — atļaujiet man atgādināt, ka mums, Pe­lēm, piešķirts visai mazs augums, un, ja mēs nesargāsim savu cieņu, tad daži (kas vērtību mēra collās) atļausies apveltīt mūs ar ļoti nepiedienīgām zobgalībām. Tieši tāpēc esmu papūlējies darīt zināmu, lai neviens, kas nevē­las sajust šo zobenu tik tuvu sirdij, cik tālu sniedz mana roka, manā klātbūtnē nerunā par lamatām, Grauzdētu sieru vai Svecēm. Nē, Kungs, pat ne visgarākais muļķis Nārnijā! — Te viņš visai nikni pazibsnlja acis pret Laikurbi, taču Milzis, kas vienmēr visu aptvēra gausāk par citiem, nebija vēl atskārtis, par ko kāds runā viņam pie kājām, un tāpēc teiktā būtību tā arī neaptvēra.

— Vai drīkstu jautāt, kāpēc visi jūsu pavadoņi ir izvil­kuši savus zobenus? — vaicāja Aslans.

— Ja jūsu Augstajai majestātei labpatīk, — sacīja otra Pele, — mēs visi gaidām, kad vajadzēs nocirst pašu astes, jo mūsu vadonim tādas vairs nav. Mēs neparko neapkau­nosim sevi, valkājot goda zīmi, kas liegta Visaugstākajai Pelei.

— A! — ierēcās Aslans. —Jūs mani uzvarējāt. Jums ir cildenas sirdis. Ne tavas cieņas labad, Rīpičīp, bet, ņemot vērā mīlestību, kas saista tevi ar taviem ļaudīm, un vēl vairāk tās laipnības pēc, ko pirms ilga laika pret mani izrādīja tava tauta, kad tā pārgrieza virves, kas sēja mani pie Akmens Galda (un, lai gan jūs jau sen esat to aizmirsušas, tieši tad jūs kļuvāt par Runājošām Pelēm), tu asti dabūsi atkal atpakaļ.

Pirms Aslans beidza runu, aste atkal atradās savā vietā. Tad pēc Aslana pavēles Pīters iecēla Kaspianu Lauvas ordeņa Bruņinieku kārtā, un Kaspians, tikko saņēmis šo apbalvojumu, piešķīra to pašu Trifeļracim, Trampkinam un Rīpičīpam, pasludināja doktoru Kornēliju par savu Lordu Kancleru un apstiprināja Lāča Lielvēdera mantoto pienākumu pildīt Divkaujas laukuma novērotāja pienāku­mus. Atskanēja skaļi aplausi.

Pēc tam telmarīnu kareivjus stingrā apsardzībā, bet bez kādām nievām vai sitieniem pārveda pāri braslam uz Berunas pilsētu, kur visus ieslēdza. Ēstviņi dabūja buljonu un alu. Šie vīri bija sacēluši lielu traci, ka jābrien pāri upei, jo visi baidījās un nevarēja ciest tekošu ūdeni, tāpat kā baidījās un nevarēja ciest mežus un zvērus. Taču beidzot nepatīkamais bija galā, un tad sākās ilgās dienas visjaukā­kās stundas.

Lūsija, sēdēdama Aslana tuvumā un juzdamās brīnišķī­gi ērti, gudroja, ko dara koki. Sākumā viņai likās, ka tie tikai gluži vienkārši dejo, katrā ziņā tie lēni apmeta divus lokus: vienu no kreisās uz labo pusi un otru no labās uz kreiso. Tad meitene pamanīja tos kaut ko iesviežam abu loku centrā. Reizēm viņai šķita, ka koki plēš nost garas matu šķipsnas, citreiz izskatījās, it kā tie lauž pirkstus, bet, ja tā, tad viņiem ir daudz pirkstu, bez kuriem var iztikt, un laušana sāpes arī nenodara. Tomēr, lai ko tie nometa, mestais, pieskāries zemei, kļuva par žagariem un sausiem mietiem. Tad priekšā iznāca trīs vai četri Sarkanie Rūķi ar posās kārbiņām un pielaida sārtam uguni. Sākumā koki sprakšķēja, tad uzliesmoja un beidzot dega rūkdami, kā vajadzētu degt mežaino apgabalu ugunskuram visgarākajā vasaras naktī. Un visi plašā lokā apsēdās ap to.

Tad Bakhs, Silēns un menādas uzsāka deju, daudz mežonīgāku par koku deju, tā nebija domāta tikai priekam un skaistumam par godu (lai gan arī tie nebija aizmirsu) — tā bija maģiska deja par godu pārpilnībai, un, kur vien viņu rokas pieskārās un kājas piedūrās, parādījās dzīru cienas­ti — cepta gaļa, kas pildīja birzi ar tīkamu smaržu, kviešu un auzu plācenīši, medus un daudzkrāsaini cukura gabali­ņi, un krējums, tik biezs kā putra un gluds kā stāvošs ūdens, firziķi, nektarīni, granāti, bumbieri, vīnogas, zemenes, avenes—veselas augļu un ogu piramīdas un straumes, kas atgādināja ūdenskritumus. Tad lielās koka krūzēs, kausos un biķeros, kas bija apvīti ar efejām, parādījās vīni — tumši un biezi kā zīdkoka sulas sīrups, dzidri un sarkani kā atšķaidīta jāņogu želeja, dzelteni vīni, zaļi vīni, kā arī dzeltenzaļi un zaļgandzelteni vīni.

Koku cilvēkiem bija sarūpēta cita ēdienu karte. Kad Lūsija ieraudzīja Klodsliju Liekšķernieku un tā kurmjus dažādās vietās (Bakhs bija tās norādījis) irdinām velēnu, viņa saprata, ka koki ēdīs zemi, un tīri vai nodrebinājās. Bet, kad meitene redzēja zemi, ko patiešām tiem atnesa, viņas noskaņojums pilnīgi mainījās. Šie ļaudis sāka ar leknu, brūnu mālu, kas stipri līdzinājās šokolādei, patie­šām tik stipri, ka Edmunds pamēģināja gabaliņu nogaršot, taču nebūt neatzina, ka tas ietu pie dūšas. Kad leknais māls bija apmierinājis lielāko izsalkumu, koki pievērsās zemei, kāda atrodama Somersetā, kur tā ir gandrīz sārta. Viņi teica — tā esot vieglāka un saldāka. Siera vietā viņiem piedāvāja kaļķainu augsni, un maltīte turpinājās ar izsmal­cinātiem saldumiem no visizmeklētākās grants, kas bija appūderēta ar zeltsmiltīm. Vīnu viņi dzēra ļoti maz, un aslapu palmas no tā kļuva ļoti pļāpīgas. Lielākā daļa šo milzeņu remdēja slāpes, dziļi iesūkdama rasu sajaukumā ar lietu un meža puķu smaržu, kam bija pievienota visplīvuraināko mākoņu gaisīgā piegarša.

Tā Aslans mieloja nārniešus vēl ilgi pēc tam, kad bija norietējusi saule un iedzirkstījušās zvaigznes, un lielais ugunskurs, tagad karstāks, bet ne tik skaļš, plaiksnījās tumšajos mežos kā signāltornis, un izbiedētie telmarīni, to no tālienes redzēdami, gudroja, ko tas varētu nozīmēt. Labākais šajās dzīrēs bija tas, ka tās nebeidzās, neviens negāja projām, bet, sarunām kļūstot lēnākām un klusā­kām, visi cits pēc cita sāka klanīties un beidzot iemiga, pastiepuši kājas pretuguni, ar labiem draugiem katrā pusē, līdz beidzot klajumā valdīja klusums un atkal varēja sadzir­dēt, kā Berunas Braslā ūdens burbuļodams plūst pār akme­ņiem. Savukārt Aslans un Mēnesnīca augu nakti līksmām acīm nemirkšķinot vērās viens otrā.

Nākamajā dienā pa visu zemi izsūtīja vēstnešus (galve­nokārt vāverītes un putnus) ar uzsaukumu izklīdušajiem telmarīniem — to vidū, protams, arī gūstekņiem Berunā. Tika pasludināts, ka kopš šīs dienas karalis ir Kaspians un Nārnija tagad pieder Runājošiem Zvēriem, Rūķiem, driādām, fauniem un citiem radījumiem kopā ar cilvēkiem. Jebkurš, kas vēlas palikt un dzīvot jaunajos apstākļos, var to darīt, bet tiem, kam šī doma nepatīk, Aslans nodrošinās citu mājvietu. Ikvienam, kas gribēs doties turp, piektajā dienā pulksten divpadsmitos jāierodas Berunas Braslā pie Aslana un karaļiem. Varat iedomāties, ka tas sagādāja telmarīniem krietnas galvassāpes. Daži, lielākoties jaunie, kuri, līdzīgi Kaspianam, bija dzirdējuši stāstus par Sena­jām Dienām, priecājās, ka tās atgriezušās. Viņi nolēma palikt Nārnijā. Taču vairākums veco ļaužu, īpaši tie, kas Miraza laikā bija ieņēmuši svarīgus amatus, īgņojās un neparko nevēlējās dzīvot zemē, kur nedrīkstēs noteikt toni.

— Dzīvot kopā ar muļķa dresētu lopiņu baru? Nepar­ko! — viņi sauca.

— Un ar spokiem, — daži drebinādamies piebilda. — Kas tad cits tās driādas patiesībā ir? No tā jāpiesargās!

Bija arī aizdomu pilnie.

— Es viņiem neuzticos, — tādi daudzināja, — ne tam briesmīgajam Lauvam, ne citiem.

— Gan jūs redzēsiet, vai Aslans ilgi noturēsies, neklupis ar savām ķetnām mums virsū.

Taču tikpat lielas aizdomas viņos izraisīja Aslana piedā­vājums sagādāt jaunas mītnes.

— Aizvedīs uz savu alu un droši vien tur citu pēc cita apēdīs, —viņi kurnēja.

Un, jo vairāk tie cits ar citu tarkšķēja, jo īgnāki un aizdomīgāki kļuva. Tomēr noteiktajā dienā vairāk par pusi ieradās klajumā.

Vienā pļavas galā Aslans bija licis iesist pēdas trīs vienu no otras divas kārtis. Trešo, vieglāko koku piesita tām pāri augstākpar cilvēka galvu, tā ka, apvienojotšls trīs daļas, tās izskatījās pēc durvju aplodas. Durvis it kā veda no nekurie­nes uz nekurieni. To priekšā stāvēja pats Aslans ar Pīteru pie labās rokas un Kaspianu pie kreisās. Viņiem apkārt — Trifeļracis, lords Kornēlijs, Gravpūtis, Rīpičīps un citi. Bērni un Rūķi bija čakli izmantojuši kādreizējās Miraza un tagadējās Kaspiana pils karalisko garderobi, tā kā gandrīz vai acis žilba, raugoties zīda un zelta brokāta drānās, sniegbaltajā linu audumā, kas baltoja sudraba bruņukreklu iešķeltajās piedurknēs, kā arī vērojot dārgakmeņiem grez­notos zobenu rokturus, apzeltītās bruņucepures un cepu­res ar spalvām. Pat zvēri bija aplikusi ap kaklu dārgas ķēdes, taču neviens neskatījās nedz uz zvēriem, nedz uz bērniem. Siltās, glaudenās Aslana zeltainās krēpes mirdzē­ja spožāk par visu citu. Seno nārniešu pēcteči stāvēja gar pļavas abām sānu malām. Viņā galā bija nostājušies telma­rīni. Saule spoži spīdēja, un karogi plīvoja vieglajā vējā.

— Telmaras ļaudis, — ierunājās Aslans, — jūs, kas meklējat jaunu zemi, uzklausiet manus vārdus! Aizsūtīšu jūs visus uz jūsu pašu zemi, ko es pazīstu, bet jūs ne.

— Mēs neatceramies Telmaru! Mēs nezinām, kur tā ir. Mēs nezinām, kāda tā ir, — gremzās telmarīni.

— Jūs atnācāt uz Nārniju no Telmaras, — Aslans paskaidroja. — Taču uz pašu Telmaru jūs arī atnācāt no citas zemes. Jūs vispār nepiederat šai pasaulei. Pirms vairāku paaudžu mūžu garuma jūs atnācāt šurp no tās pašas pasaules, pie kuras pieder Visaugstākais karalis Pīters.

To dzirdot, puse telmarīnu sāka pinkšķēt: — Re nu! Es tak jums teicu. Viņš mūs visus nožmiegs, izsūtīs tiešā ceļā ārā no pasaules!

Otra puse izrieza krūtis, sita cits citam pa plecu un čukstēja:

— Re nu! Varēja tak nojaust, ka mēs nepiederam pie šīs vietas ar visiem tās savādajiem, nejaukajiem, nedabiska­jiem radījumiem. Jūs redzēsiet — izrādīsies, ka mūsu dzīslās rit karaliskas asinis!

Un pat Kaspians, Kornēlijs un bērni pagriezās pret Aslanu. Viņu sejās paudās izbrīns.

— Mieru, — teica Aslans tik zemā balsī, kas stipri atgādināja rūcienu. Mazliet sāka trīcēt zeme, un ik dzīvs radījums, kas atradās birzī, kļuva mēms kā akmens.

—Jums, valdniek Kaspian, — teica Aslans, — varbūt ir zināms, ka jūs nevarētu būt īsts Nārnijas karalis, ja, līdzīgi senajiem karaļiem, nebūtu Ādama dēls un nenāktu no Ādama dēlu pasaules. Bet tas jūs esat! Pirms daudziem gadiem tajā pasaulē, kādā tās dziļā jūrā, ko sauc par Dienvidjūru, vētra aizdzina pirātu kuģi pie kādas salas. Pirāti tur uzvedās, kā daždien tādi vīri uzvedas, — noga­lināja vietējos, apņēma vietējās sievietes par sievām, brū­vēja palmu degvīnu un dzēra, un piedzērās, un gulēja palmu koku ēnā, un pamodās, un ķildojās, un dažkārt cits citu maitāja nost. Un vienā no šiem kautiņiem sešus pārējie piespieda laisties lapās, un viņi ar savām sievietēm aizbēga uz kādu kalnu salas vidū un izvēlējās par paslēp­tuvi (tā viņiem likās) kādu alu. Taču tā bija viena no šīs pasaules maģiskajām vietām, viena no plaisām vai aizām starp dažādām pasaulēm. Senos laikos starp pasaulēm bija daudz aizu un plaisu, tagad tās kļuvušas retākas, tā bija viena no pēdējām: es nesaku, ka pati pēdējā. Un tā nu viņi tajā iekrita vai pacēlās, vai iestreipuļoja, vai tiešā ceļā izgāja cauri zemei, tādējādi atrazdamies šajā pasaulē, Telmaras zemē, kuru toreiz cilvēki neapdzīvoja. Tomēr patlaban es nestāstīšu, kāpēc to neapdzīvoja, — tas ir garš stāsts. Un viņu pēcteči Telmarā dzīvoja un kļuva par negantu un lepnu tautu. Pēc daudzu paaudžu nomaiņas Telmarā izcēlās bads, un telmarīni iebruka Nārnijā, kur tolaik plosījās nekārtības (taču arī tas būtu pārāk garš stāsts), iekaroja to un sāka valdīt. Karali Kaspian, vai jūs to labi iegaumējāt?

— Patiesi labi, Kungs, — apliecināja Kaspians. — Es gan vēlētos, lai mani raduraksti būtu godājamāki.

— Jūs esat lorda Ādama un lēdijas Ievas pēctecis, — sacīja Aslans. — Un tas ir gan pietiekami liels gods, lai vistrūcīgākais ubags staigātu ar paceltu galvu, un pietieka­mi liels kauns, lai zemeslodes varenākajam valdniekam salīktu mugura. Ar to jāsamierinās.

Kaspians palocījās.

— Un nu, — Aslans turpināja, — Telmaras vīri un sievas, vai dosieties atpakaļ cilvēku pasaulē — uz salu, no kuras savulaik nāca jūsu sentēvi? Tā nav slikta vieta. Pirātu rase, kas pirmā to atklāja, ir izmirusi, un salā nav iedzīvo­tāju. Tur ir labas akas un svaigs ūdens, un auglīga augsne, un būvkoki, un lagūnās zivis; un citi tās pasaules ļaudis šo salu vēl nav atklājuši. Aiza ir vaļā — jūs varat atgriezties; vienīgi man jūs jābrīdina: kad būsiet izgājuši tai cauri, tā jums aiz muguras aizvērsies uz mūžiem. Pa šīm durvīm vairs sakari starp pasaulēm nepastāvēs.

Brīdi valdīja klusums. Tad kāds dūšīgs, pēc izskata kārtīgs vīrs no telmarīnu karotāju pulka izspraucās uz priekšā un pavēstīja:

— Es šo piedāvājumu pieņemu.

— Tava izvēle ir laba, — Aslans teica, — un, tā kā tu runāji pirmais, tev piemitis lielas burvju spējas. Tanī pasaulē tevi gaida diža nākotne. Nāc šurp!

Vīrs, tagad mazliet nobālis, panāca vēl uz priekšu. Aslans ar savu galmu pavirzījās sānis, lai drošinieks varētu brīvi pieiet pie tukšās durvju aplodas.

— Dodies cauri, dēls! — teica Lauva, paliekdamies uz nācēja pusi un pieskardamies ar purnu viņa degunam. Tiklīdz viņš apdvesa karavīru ar savu elpu, tā acīs iegūla cita izteiksme — gan pārsteigta, taču ne izmisusi —, it kā viņš mēģinātu kaut ko atcerēties. Tad vīrs iztaisnoja plecus un devās iekšā Durvīs.

Visu skatieni bija pievērsti viņam. Ļaudis redzēja trīs koka kārtis un aiz tām Nārnijas mežus, zāli un debesis. Viņi redzēja starp stenderēm cilvēku — un tad vienā mirklī tas izgaisa.

Pļavas viņā galā palikušie telmarīni sāka vaimanāt:

— Ak vai! Kas ar viņu notika? Vai gribat mūs nonāvēt? Mēs pa to ceļu neiesim!

Bet tad ierunājās viens no gudrajiem telmarīniem:

—Mēs pa šo koku vidu nesaskatām nekādu citu pasauli. Ja gribat, lai mēs tai ticētu, kāpēc neiet viens nojums Visi jūsu pašu draugi turas no durvīm pa gabalu.

Tūlīt uz priekšu panācās Rīpičīps un paklanījās.

— Aslan, ja mana rīcība var noderēt, — viņš sacīja, — es pēc tavas pavēles vienā mirklī izvedīšu pa arku visas vienpadsmit peles.

— Nē, mazulīt, — teica Aslans, viegli jo viegli uzlik­dams samtaino ķepu uz Rīpičīpa galvas. — Pret tevi tanī pasaulē izturētos ļoti nejauki. Rādītu tevi tirgus būdās. Priekšgalā jābūt citiem.

— Ejam, — Pīters pēkšņi uzrunāja Edmundu un Lūsiju. — Mūsu laiks beidzies.

— Ko tu ar to gribi teikt? — vaicāja Edmunds.

— Iesim pa šo ceļu, — aicināja Sjūzena. Viņa likās visu zinām. — Atpakaļ mežā. Mums šis tas jāapmaina.

— Kas jāapmaina? — brīnījās Lūsija.

— Protams, jāpārģērbjas, — atcirta Sjūzena. — Uz angļu dzelzceļstacijas perona mēs šādos tērpos izskatītos pēc tīrajiem muļķiem.

— Bet mūsu drēbes ir Kaspiana pilī, — iebilda Ed­munds.

— Nē, nav vis, — sacīja Pīters, joprojām vezdams viņus dziļāk iekšā vislielākajā biezoknī. — Tās ir te. Saiņi tika atnesti no rīta. Viss ir nokārtots.

— Vai par to tu un Sjūzena šorīt runājāt ar Aslanu? — Lūsija vaicāja.

—Jā. Par to un par šo to citu, — ļoti nopietni atbildēja Pīters. —Jums visiem es nedrīkstu to teikt. Bija šis tas, ko viņš gribēja pavēstīt man ar Sjū, jo mēs vairs Nārnijā neatgriezīsimies.

— Nekad? — Edmunds ar Lūsiju izbiedēti iekliedzās.

— Jūs abi atgriezīsieties, — Pīters paskaidroja. — Vismaz es no viņa vārdiem diezgan skaidri sapratu, ka viņš nodomājis jūs vēl kādreiz atvest atpakaļ, bet mūs ar Sjū — ne. Viņš teica, ka mēs jau kļūstot pārāk pieauguši.

—Ai, Pīter, — Lūsija žēloja brāli.—Kāda nelaime! Vai tu spēsi to pārciest?

— Domāju gan, — Plters teica.—Viss stipri atšķiras no tā, ko es iztēlojos agrāk. Tu to sapratīsi, kad ieradīsies te pēdējo reizi. Nu, pasteidzamies, te ir mūsu mantas.

Bija savādi un ne īpaši patīkami noģērbt karaļa drānas un, apmainījušiem tās ar skolas apģērbu (kas neizskatījās sevišķi tīrs), doties atpakaļ uz lielo sanāksmi. Daži no nejaukākajiem telmarīniem ņirgājās, taču visi citi radījumi uzgavilējot piecēlās kājās par godu Visaugstākajam kara­lim Pīteram, Raga īpašniecei karalienei Sjūzenai, karalim Edmundam un karalienei Lūsijai. Notika ļoti sirsnīgas un (no Lūsijas puses) asarainas atvadas no visiem vecajiem draugiem. Bērni sabučojās un apkampās ar Lāčiem Lielvēderiem, paspieda roku Trampkinam un pēdējo reizi iz­baudīja Trifeļrača kutelīgās, ūsainās skaujas. Kaspians, protams, gribēja atdot Sjūzenai Ragu, bet Sjūzena, pro­tams, teica, lai viņš to paturot. Un tad pienāca laiks kaut kam brīnišķīgam un vienlaikus briesmīgam — ardievām no paša Aslana, un Pīters nostājās savā vietā, Sjūzena uzlika rokas viņam uz kamiešiem, Edmunds savas — uz Sjūzenas un Lūsija — uz brāļam pleciem, bet uz Lūsijas pleciem nogūlās pirmā telmarīna plaukstas, un tā visi garā rindā tuvojās Durvīm. Tam sekoja laika sprīdis, ko grūti attēlot, jo šķita, ka bērni redz trīs ainas reizē. Vienā pa atvērto durvju dobumu varēja redzēt kādas Klusā okeāna salas žilbinoši zaļās un zilās krāsas — tur, izejot pa Durvīm, tūdaļ atradīsies visi telmarīni. Otra bija Nārnijas pļava, Rūķu un Zvēru sejas, Aslana dziļi iegrimušās acis un baltie plankumi uz Āpša vaigiem. Trešā turpretī (kas aši aizklāja divas pirmās) bija lauku dzelzceļstacijas pelēkais, grantē­tais perona klājums un sols, kam apkārt rindojās ceļaso­mas: tur viņi visi sēdēja, it kā nebūtu ne mirkli izkustēju­šies. Kādu brītiņu sajūta likās mazliet pliekana un drūma — galu galā tik daudz kas bija pārdzīvots. Tomēr negaidīti noskaņojums atkal mainījās, kļūdams jauks, jo gaisā dves­moja pazīstamais stacijas smārds, pār galvām jumās Angli­jas debesis un nākamībā gaidīja vasaras semestris skolā.

— Nu tad tā! — noteica Pīters. — Tas tik bija piedzī­vojums!

— Sasodīts! — iesaucās Edmunds. — Esmu atstājis Nārnijā savu jauno kabatas lukturīti…

[1] baltās un sarkanās rozes karš — karš starp Lankasteras un Jorkas dinastijām no 1455. līdz 1485. gadam.

[2] tiorba — 17. gs. mūzikas instruments, lauta ar diviem grifiem.

[3] tigs—sena rotaļa, kurā meklētājam jāpieskaras tam rotaļniekam, pie kura atrodas visu iedomātais priekšmets.

[4] meklētājam, kas stāv citu rotaļnieku vidū, jāpūlas satvert kurpi, kuru stāvētāji laiž pa rokām.