Princis Kaspians

Pirmā nodaļa Sala

Reiz dzīvoja četri bērni, kurus sauca par Pīteru, Sjūzenu, Edmundu un Lūsiju, un citā grāmatā — «Lauva, Ragana un drēbju skapis» — pastāstīts par viņu lielo piedzīvojumu. Viņi bija atvēruši maģiskā skapja durvis un pēkšņi nokļuvuši pavisam citādā pasaulē nekā mūsējā, un šajā citādajā pasaulē kļuvuši par karaļiem un karalienēm zemē, ko sauca par Nārniju. Likās, kaNārnijāviņi valdījuši gadiem ilgi, bet, ienākot atpakaļ pa skapja durvīm, izrādī­jās, ka viņi atkal atrodas Anglijā un viss norisinājies vienā mirklī. Lai kā arī būtu, neviens vispār nepamanīja, ka bērni jebkad bijuši projām, un viņi arī nevienam to nestāstīja — izņēmums bija tikai kāds ļoti gudrs pieaugušais.

Tas viss bija noticis pirms gada, un tagad visi četri sēdēja uz soliņa pie dzelzceļa stacijas, novietojuši sev līdzās ceļaso­mas un spēļu kārbas. Taisnību sakot, visi atradās ceļā uz skolu un tika braukuši līdz šai stacijai, jo te bija mezgla punkts. Pēc īsa brīža pienāks viens vilciens un aizvedīs meitenes uz vienu skolu, un apmēram pēc pusstundas pienāks otrs vilciens un zēni brauks uz otru skolu. Pirmais ceļa posms, kad visi vēl bija kopā, joprojām šķita kā brīvlaika posms, turpretī tagad, kad bērniem drīz vajadzēs ardievoties un vilciens tos aizvedīs uz dažādām pusēm, ikviens saprata, ka brīvdienas patiesi beigušās un atkal sāksies skolas rūpes, tāpēc visi kvernēja diezgan drūmi un neviens neatjauta, par ko īsti runāt. Lūsija uz internātskolu devās pirmo reizi.

Lauku stacija šķita tukša un miegaina, un uz perona nebija gandrīz neviena cita, tikai viņi paši. Pēkšņi Lūsija izgrūda īsu, spalgu kliedzienu kā cilvēks, kam iedzēlusi lapsene.

— Kas tev kaiš, Lū? — ievaicājās Edmunds un tad negaidīti aprāvās un iespiedzās — vai-i!

— Kas tas, pie joda… — iesāka Pīters, un tad arī viņš piepeši pameta teikumu pusvārdā. Pagriezies pret Sjūzenu, viņš iebrēcās: — Sjūzen, laid vaļā! Ko tu dari? Kurp tu mani velc?

— Es tev neesmu piedūrusi ne pirksta! — pretojās Sjūzena. — Kāds velk mani. Ai-ai-ai, beidz!

Visi ievēroja, ka citu sejas stipri nobālušas.

— Es sajutu tieši to pašu, — aizelsies izdvesa Edmunds. — It kā mani pūlētos kaut kur aizstaipīt. Stāvēja prom visiem spēkiem — ui! Sākas atkal!

— Mani ari, — Lūsija piebalsoja. — Nudien nevaru vairs ciest!

— Būsim modri! — uzkliedza Edmunds. — Saķēramies rokās un turamies kopā. Tā ir kāda bumba — man ir tāda jušana. Žigli!

—Jā, — Sjūzena piekrita. —Nelaidieties vaļā! Kaut jel reiz beigtos — ū!

Nākamajā mirklī pilnīgi pazuda gan bagāža un soliņš, gan perons un stacija. Četri bērni, elsdami pūzdami turoties rokās, ieraudzīja, ka stāv mežainā vietā — tik mežainā, ka zari baksta viņus no visām pusēm un nav pat lāgā vietas, kur pakustēties. Visi izberzēja acis un dziļi ievilka elpu.

— Vai, Pīter! — izsaucās Lūsija. — Vai tev nešķiet, ka mēs varbūt esam atgriezušies Nārnijā?

— Mēs varētu būt jebkur, — Pīters atteica. — Es šajā biežņā nevaru redzēt tālāk par diviem soļiem. Mēģināsim izkļūt klajā vietā — ja te vispār tāda ir.

Ar zināmām grūtībām, nātrēm dzeļot un ērkšķiem durot, viņi izkūlās ārā no biežņas. Drīz viņus gaidīja jauns pārsteigums — apkārtne kļuva krietni gaišāka un pēc nedaudziem soļiem bērni iznāca mežmalā. No tās pavērās smilšains liedags. Dažu jardu attālumā smiltis apskaloja ļoti mierīga jūra: mazie vilnīši nesacēla gandrīz nekādu troksni. Tuvumā nebija saskatāma cita zeme, bet debe­sīs — ne mākonīša. Saule spīdēja apmēram tur, kur tai vajadzētu spīdēt pulksten desmitos no rīta, un jūra žilbino­ši zilgmoja. Bērni stāvēja un ostīja jūras gaisu.

— Vai traks! — iesaucās Pīters. — Te nu gan ir forši!

Pēc piecām minūtēm visi bija noāvušies basi un bradāja pa vēso, dzidro ūdeni.

— Tas ir labāk nekā sēdēt smacīgā vilcienā un rullēt atpakaļ pie latīņu vokābuļiem, francenes un algebras! — piezīmēja Edmunds. Un tad krietnu laika sprīdi neviens nerunāja, tikai šļakstījās un meklēja garneles un krabjus.

—Tomēr šķiet, ka būtu kaut kas jāsaplāno,—ierunājās Sjūzena. — Drīz sagribēsies ēst.

— Mums tak ir sviestmaizes, ko māmiņa iedeva ce­ļam, — teica Edmunds. — Vismaz man ir.

— Man nav, — pavēstīja Lūsija. — Manējās palika mazajā somiņā.

— Manējās arī, — Sjūzena atbalsoja. .

— Manējās ir svārku kabatā, tur, liedagā, — Pīters sacīja. — Tas nozīmē, ka mums ir divas porcijas, kas jāsadala uz četriem. Nekas priecīgs mūs negaida.

— Patlaban, — Lūsija iebilda, — es vairāk gribu dzert nekā ēst.

Nu ari visi citi apzinājās, ka ir izslāpuši. Pēc bradāšanas saules svelmē pa sālsūdeni dzert gribētos katram.

— Mēs esam itin kā izglābušies kuģa bojāejā, — Ed­munds skaidroja. — Grāmatās šādi ceļotāji allaž salās atrod avotus ar dzidru, tīru ūdeni. Labāk iesim tos meklēt!

— Vai tas nozīmē, ka mums jāspraucas atpakaļ šitajā biezoknī? — Sjūzena noprasīja.

— Nebūt ne, — atteica Pīters. —Ja te ir strauti, tiem jāplūst lejā uz jūru, tāpēc, ja iesim gar krastu, noteikti tos atradīsim.

Nu visi brida ārā no ūdens, vispirms pārsoļoja pāri slapjajām, gludajām smiltīm, kas augstāk bija sausas un irdenas un lipa pie kāju pirkstiem, un tad apāva zeķes un kurpes. Edmunds un Lūsija gribēja savējās atstāt un doties meklējumos kailām kājām, taču Sjūzena teica, ka tas būtu tīrais trakums.

— Iespējams, ka tad mēs tās nemūžam vairs neatradī­sim, — viņa aizrādīja, — un, ja būsim vēl te, kad uznāks nakts un kļūs auksts, mums tie būs vajadzīgi.—Apāvušies viņi sāka soļot pa pludmali — jūra pletās kreisajā pusē, mežs — labajā. Vieta likās ļoti klusa, tikai reizēm aizlido­ja kāda kaija. Mežs bija tik biezs un zari saauguši krustu šķērsu tā, ka bērni ar pūlēm jaudāja kaut ko saskatīt. Neredzēja nevienu kustamies — ne putnu, pat ne kukai­ni.

Gliemežvāki, jūraszāles un anemones vai sīki krabīši klinšu lāmiņās ir visai jauki, bet izslāpušam ceļiniekam tie drīz vien apnīk. Pēc bradāšanas vēsajā ūdenī bērnu kāju pēdas nu likās sakarsušas un smagas. Sjūzenai un Lūsijai nācās stiept savus lietusmēteļus. Edmunds tieši pirms maģiskās pārvērtības bija nolicis svārkus uz stacijas soliņa, tāpēc tagad viņi ar brāli pēc kārtas nesa Pītera mēteli.

Drīz vien krasts ieliecās pa labi. Apmēram stundas ceturksni pēc tam, kad bērni bija šķērsojuši klinšu grēdas kori, kas beidzās ar smailu virsotni, krasta līnija spēji pagriezās. Aiz gājēju mugurām tagad pletās tā jūras daļa, ko viņi bija ieraudzījuši, iznākdami no meža, un padaban, raudzīdamies uz priekšu, viņi pāri ūdenim varēja saskatīt vēl vienu biezu un ar mežu apaugušu krastmalu — tādu pašu, kādu uzlūkoja padaban.

— Diez vai tā ir otra sala vai arī cietzeme, kuru mēs drīz vien sasniegsim? — vaicāja Lūsija.

— Nezinu, — Pīters atteica, un bērni klusuciešot lēni vilkās tālāk.

Piekraste, pa kuru viņi gāja, arvien vairāk tuvojās pre­tējai ūdensmalai, un, apejot ik nākamo zemesragu, bērni cerēja, ka ieraudzīs vietu, kur abas savienojas. Taču nācās vilties—viņi pienāca pie klintīm, kurās bija jāuzrāpjas. No kores varēja saredzēt krietni tālu.

— Tīrā neraža! — iesaucās Edmunds. — Atkal nekā. Tā arī mēs nenokļūsim tur, tajā mežā. Mēs atrodamies uz salas!

Tā bija taisnība. Šajā vietā viņus no pretējā krasta šķīra tikai trīsdesmit četrdesmit jardu plata ūdens josla, taču nu kļuva redzams, ka te tā ir visšaurākā. Tālāk pludmale aizliecās atkal pa labi, un starp to un cietzemi viļņojās

atklāta jūra. Bija skaidrs, ka viņi jau nokātojuši ap salu krietni vairāk par pusceļu.

— Re! — Lūsija pēkšņi iesaucās. — Kas tad tas? —Viņa norādīja uz garu, sudrabotu ūdens lentu, kas līdzīgi čūskai izvijās pa liedagu.

— Strauts! Strauts! — klaigāja citi, un, par spīti nogu­rumam, visi, velti laiku nešķiezdami, norāpās pa klintīm lejā un skriešus metās pie dzidrā ūdens. Viņi saprata, ka dzert būtu labāk tālāk no liedaga — augstākā vietā, tāpēc rikšoja uz turieni, kur strauts iznira no meža. Koki te auga tikpat biezi, tomēr strauts starp augstajiem, sūnu segas klātajiem krastiem bija izgrauzis dziļu gultni un nolieco­ties varēja pa lapu tuneli izsekot tā tecējumam. Visi četri nometās ceļos pie pirmā brūnganā, virmojošā dīķīša un dzēra neatņemdamies, pēc tam iemērkdami ūdenī sejas un tad līdz elkoņiem arī rokas.

— Nu, kā tad ar sviestmaizēm? — noprasīja Edmunds. —Vai prātīgāk nebūtu tās pataupīt? —vaicāja Sjūzena.

— Vēlāk tās varbūt būs krietni vairāk vajadzīgas.

— Tagad, kad neesam vairs izslāpuši, — ierunājās Lūsija, — mēs varētu iedomāties, ka vēl neesam izsalkuši, kā domājām, kad bijām izslāpusi.

— Bet kā tad ar svietmaizēm? — nerimās Edmunds.

— Nav vērts tās taupīt, līdz sabojāsies. Neaizmirstiet, ka te ir daudz karstāks nekā Anglijā un mēs tās mīcām pa kabatām jau stundām ilgi.

Tā nu viņi izvilka abus sainīšus un sadalīja uz četriem. Nevienam ar devu gan nepietika, tomēr tas bija krietni labāk par neko. Tad sākās runas, ko ēst nākamajā maltītē. Lūsija gribēja atgriezties pie jūras un zvejot garneles, līdz kāds norādīja, ka viņiem nav tīklu. Edmunds sacīja, ka jālasa kaiju olas pa klintīm, taču, kad visi sāka par to domāt, tad nespēja atcerēties, ka būtu tās vispār redzējuši, un, ja arī olas atrastu, tad nevarētu tās nedz uzcept, nedz uzvārīt. Pīters klusībā nodomāja, ka vajadzētu uzsmaidīt īpašai laimei, lai viņiem nenāktos ēst olas jēlas. Tomēr viņš neuzskatīja par vajadzīgu izsacīt savu spriedumu skaļi. Sjūzena žēlojās, ka sviestmaizes apēstas tik ātri. Šinī brīdī daži gandrīz zaudēja savaldību. Beidzot Edmunds mēģi­nāja atjaunot mieru:

— Paklausieties! Atliek tikai viens, ko varam darīt. Jāizpēta mežs. Vientuļnieki, ceļojoši bruņinieki un tamlī­dzīgi ļaudis mežā vienmēr kaut kā spēj iztikt—atrod ogas, saknes un tamlīdzīgas būšanas.

— Kādas saknes? — noprasīja Sjūzena.

— Man arvien licies, ka ar to tiek domātas koku sak­nes, — teica Lūsija.

— Edam taisnība. Ejam! —Pīters aicināja.—Jāmēģina kaut ko darīt. Tas būs labāknekā ietno meža ārā svilinošajā saulē.

Tā nu visi piecēlās un devās gar strautu uz priekšu. Tas nācās gaužām grūti. Vajadzēja liekties zem zariem vai kāpt tiem pāri un klūpot krītot lauzties cauri rododendriem līdzīgu krūmu puduriem, kas plēsa drēbes. Kājas reizēm samirka strautā. Tomēr joprojām nedzirdēja nevienu ska­ņu — tikai strauta čalas un zaru brīkšķus, ko paši sacēla iedami. Bērnus jau sāka mākt stiprs nogurums, kad pēkšņi viņi saoda brīnišķīgu smaržu un tad ieraudzīja labā krasta malā augstu pār galvām pavizam kaut ko ļoti gaišu.

— Ei! — Lūsija iesaucās. — Man domāt, tā ir ābele.

Tā tiešām bija. Elsdami pūzdami gājēji uzrāpās augstajā

kranti, izlauzās cauri kazenājiem un redzēja, ka stāv pie veca koka, kura zarus smagi noliec lieli, zeltdzelteni āboli, tik tvirti un sulīgi, kādus vien var vēlēties.

— Un tas nav vienīgais koks, — piebāzis muti pilnu ar ābolu, sacīja Edmunds. — Re, tur ir vēl un vēl!

— Vai dieniņ, veseliem dučiem, — līksmoja Sjūzena, mezdama pirmā ābola serdi un noplūkdama otru augli. — Droši vien te bijis augļu dārzs — sen sen, pirms šī vieta aizaugusi un te sazaļojis mežs. .

— Tad jau tā reiz bijusi apdzīvota sala, — Pīters secināja.

— Un kas tad-tas? — Lūsija iesaucās, rādīdama uz priekšu.

— Nudien tas ir mūris, — Pīters teica. — Vecs akmens mūris.

Spraukdamies cauri augļu zariem, bērni sasniedza mū­ri. Tas bija ļoti vecs, dažviet nodrupis, apaudzis ar sūnām un goldlaku, taču augsts — zemāks vienīgi par visgarāka­jiem kokiem. Pienākot pavisam klāt, kļuva redzama liela arka — acīmredzot tajā kādreiz bijuši vārti, taču tagad te bija iepletusies viskuplākā ābele. Lai tiktu tai garām, nācās nolauzt dažus zarus, un, to izdarījuši, bērni samirkšķināja plakstus, jo dienas gaisma pēkšņi kļuva daudz spožāka. Viņi atradās plašā, klajā vietā, kuru no visām pusēm apjoza sienas. Koki iekšienē neauga, te redzēja tikai līdzenu zāli un pīpenes, bet pelēkos mūrus apvija efejas. Tā bija gaiša, mierīga un diezgan skumja, mežā noslēpusies vieta. Visi četri pagājās līdz vidum — priecīgi, ka var iztaisnot mugu­ras un brīvi kustināt kājas.