Princis Kaspians

Divpadsmitā nodaļa Burvības un pēkšņa atriebība

Pa to laiku Trampkins ar abiem zēniem bija sanieguši mazo, tumšo, velvēto akmens eju, kas iestiepās Pakalnā, un divi sargi Āpši (Edmunds spēja saskatīt tikai baltos vaigu plankumus), zobus atņirguši, metās viņiem virsū un sulī­gās balsīs noducināja: — Kas nāk?

— Trampkins, — atteica Rūķis, — un ved sev līdzi Nārnijas Visaugstāko karali no senās pagātnes.

Āpši apostīja zēnu rokas. — Beidzot, — viņi noteica. — Beidzot.

— Draugi, apgaismojiet ceļu, — uzsauca Trampkins.

Āpši velves ieejās sameklēja lāpu, un Pīters to aizdedzi-

nāj a un pasniedza Trampkinam.—Lai labāk pa priekšu iet MMD, — viņš sacīja. — Es šajā vietā lāgā neorientējos.

Trampkins paņēma lāpu un devās iekšā tuneļa melnajā tumsā. Eja bija auksta, necaurredzama un sasmakusi, lāpas gaismā redzēja šad tad uzlidojam kādu sikspārni un visur nokarājamies zirnekļu tīklus. Zēni, kuri kopš dzelzceļstacijā pavadītā rīta bija gandrīz visu laiku uzturējušies svaigā gaisā, jutās itin kā iekļuvuši slazdā vai cietumā.

— Paklau, Pīter, — Edmunds čukstēja. — Palūkojies uz sienu grebumiem. Vai tie neizskatās seni? Un tomēr mēs esam par tiem vecāki. Kad pēdējoreiz te staigājām, to vēl nebija.

— Jā, — Pīters piekrita. — Tas liek padomāt.

Rūķis, soļodams priekšgalā, nogriezās pa labi, tad pa

kreisi, tad paspēra pa kāpnītēm pāris soļu lejup un nogrie­zās atkal pa kreisi. Beidzot gājēji ieraudzīja priekšā pa spraugu zem durvīm spīdam gaismu, un nu pirmo reizi viņi dzirdēja arī balsis, jo bija pienākuši pie centrālās telpas ieejas. Balsis telpas iekšienē izklausījās dusmīgas. Kāds runāja tik skaļi, ka zēnu un Rūķa soļi palika nesadzirdēti.

— Man šis skaļums nepatīk, — Trampkins iečukstēja Pīteram. — Brītiņu paklausīsimies.

Visi trīs stāvēja šaipus durvīm klusi kā pelītes.

— Tu ļoti labi zini, — kāda balss teica (—Tas ir karalis, — čukstēja Trampkins.), — kāpēc es nepūtu Ragu šorīt, saulei lecot. Vai esi aizmirsis, ka Mirazs mums uzbruka gandrīz vēl pirms Trampkina došanās ceļā un mēs trīs stundas vai pat vēl ilgāk cīnījāmies uz dzīvību un nāvi? Pūtu to, tiklīdz varēju atvilkt elpu.

— Diez vai es spētu to aizmirst, — atskanēja nikna atbilde, — ja mani Rūķi bija spiesti izturēt galveno triecie­nu un katrs piektais krita. (— Tas ir Nikabriks, — čukstēja Trampkins.)

— Kaunies, Rūķi! — kāda aizsmakusi balss teica. (— Tas ir Trifeļracis, — piezīmēja Trampkins.) — Mēs visi darījām dkpat daudz, cik Rūķi, un neviens nekāvās varonīgāk par ķēniņu.

— Manis dēļ stāsti pats pēc savas modes, ja gribi, — atcirta Nikabriks, — taču vienalga, vai Rags atskanēja par vēlu, vai arī tas zaudējis savu burvju varu, palīdzība nav nākusi. Jūs, jūs, lielais zinātņu vīrs, jūs, pārgudrais burvi, jūs, viszini, — vai jūs joprojām prasāt, lai mēs liekam savas cerības uz Aslanu, karali Pīteru un visiem citiem?

— Man jāatzīstas… nevaru noliegt… ka jūtos ļoti vīlies operācijas iznākumā, — skanēja atbilde. (—Tas būs dok­tors Kornēlijs, — sacīja Trampkins.)

— Runājot skaidri un gaiši, — teica Nikabriks, — jūsu maks ir tukšs, olas sabojājušās, zivis nav noķertas, solījumi lauzti. Stāviet klusu un ļaujiet citiem darīt darbu. Un tāpēc…

— Palīdzība nāks, — iebilda Trifeļracis, — es ticu

Aslanam! Esiet pacietīgs — kā mēs, zvēri. Palīdzība nāks. Iespējams, ka tā jau tagad stāv aiz durvīm.

— Ha! — nošņācās Nikabriks. —Jūs, Āpši, labprāt gribētu, lai mēs visi gaidām uz ūdens kustēšanos. Kad es jums saku — mēs nevaram gaidīt. Pārtika beidzas, katrā sadursmē mēs zaudējam vairāk, nekā varam atļauties, mūsu atbalstītāji mūk.

— Un kāpēc? — noprasīja Trifeļracis. — Es jums pateikšu, kāpēc. Tāpēc, ka viņiem izkladzināts, it kā mēs esot saukuši palīgā senos karaļus un senie karaļi neesot atsaukušies. Trampkina pēdējie vārdi pirms aiziešanas — un aizgāja viņš droši vien nāvē — skanēja: «Ja jums jāņem palīgā Rags, nesakiet armijai, kāpēc to prasāt vai kādas cerības ar to saistāt.» Taču jau tanī pašā vakarā visi, šķiet, to zināja.

— Āpsi, labāk būtu iebāzis savu pelēko snuķi lapseņu pūznī, nekā pļurkstējis, ka es esot pļāpukule, — spiedza Nikabriks. — Ņem atpakaļ savus vārdus vai arī…

— Beidziet jel abi, — karalis Kaspians apsauca strīdnie­kus. —Es gribu zināt, ko īsti Nikabriks ar saviem mājieniem domā. Ko lai mēs darām? Tomēr pirms tam es gribu uzzināt, kas ir Šie divi svešinieki, kurus viņš atvedis uz mūsu Padomi un kuri stāv, turēdami ausis vaļā un mutes ciet.

— Tie ir mani draugi, — teica Nikabriks. — Un vai tas, ka jūs esat Trampkina un Āpša draugs, dod jums pašam lielākas tiesības te atrasties? Un vai tas vecais ģeķis melnajā paltrakā te neatrodas vienīgi ar tādām tiesībām, ka ir jūsu draugs? Kāpēc man jābūt tieši tam, kas savus draugus nedrīkst aicināt?

— Viņa majestāte ir karalis, kuram tu esi zvērējis uzticību, — bargi noskaldīja Trifeļracis.

— Galma manieres, galma manieres, — ņirgājās Ni­kabriks. —Taču šajā caurumā mēs varam runāt atklāti. Tu zini—un viņš zina —, ka šis telmarīnu zeņķis nekur nebūs karalis un pēc nedēļas vispār nebūs nekas, ja mēs nepalī­dzēsim viņam izkļūt no lamatām, kurās patlaban sēž.

— Varbūt, — iebilda Kornēlijs, — jūsu jaunajiem draugiem gribētos izteikties pašiem? Jūs tur, kas jūs īsti esat?

— Godājamais doktora kungs, — atskanēja augsta, gaudulīga balss, — kā jums labpatīk, esmu tikai nabaga veca sieviete, tā es esmu, un nudien gaužām pateicīga godājamai Rūķa gaišībai par viņa draudzību. Viņa majes­tātei, lai svētīta viņa glītā seja, nav vajadzīgs baidīties no vecas sievietes, ko reimatisms saliecis gandrīz uz pusēm un kam nav pat divu žagariņu, ko pakurt zem katliņa. Man ir tāda maza mazītiņa māka — protams, ne jau tāda kā jūsējā, doktora kungs, — es protu tā maķenīt burt un pesteļot, un to gudrībiņu es ar prieku laistu darbā pret mūsu ienaidnie­kiem, ja visi ieinteresierētie būtu ar to mierā. Tāpēc ka es viņus ienīdēju. Jā gan. Neviens neienīdē labāk par mani.

— Tas viss ir ļoti interesanti un… ē… mūs apmieri­na, — atteica doktors Kornēlijs. — Manuprāt, es tagad saprotu, kas jūs esat, kundze. Varbūt jūsu otrais draugs, Nikabrik, arī mazliet pastāstīs par sevi?

Ierunājās vienmuļa, neizteiksmīga balss, kuru dzirdot Pīteram pārskrēja debuļi: — Es esmu izsalkums. Es esmu slāpes. Kur es iekožos, tur turos, līdz mirstu, un pat pēc nāves mana ienaidnieka miesas kumoss jāizgriež no tā un jāapglabā reizē ar mani. Es spēju badoties simt gadu un nemirt. Varu simt nakšu gulēt uz ledus un nenosalt. Varu izdzert veselu asiņu upi un nepārsprāgt. Parādiet man savus ienaidniekus!

— Un jūs gribat atklāt savu plānu šo divu klātbūtnē? — Kaspians noprasīja.

— Jā, — atteica Nikabriks. — Un ar viņu palīdzību es ceru to īstenot.

Pagāja kāds brītiņš, kamēr Trampkinam un zēniem bija gan dzirdams, kā Kaspians ar abiem saviem draugiem klusu sačukstas, taču nevarēja saklausīt, ko viņi saka. Tad Kaspians ierunājās skaļi.

—Nu, Nikabrik, — viņš sacīja,—mēs uzklausīsim jūsu plānu.

Sekoja tik ilgs klusums, ka zēni sāka šaubīties, vai vispār Nikabriks jebkad runās. Kad viņš to beidzot sāka, tad darīja to stipri nomāktā balsī, it kā arī pašam nepatiktu sacīt savu sakāmo.

— Visu apkopojot, — viņš noburkšķēja, — jāatzīst, ka neviens no mums nezina patiesību par seno laiku Nārniju. Trampkins nevienam nostāstam neticēja. Es biju gatavs tos pārbaudīt. Vispirms mēs izmēģinājām Ragu, un tas izrādījās neveiksmīgs. Ja vispār kādreiz dzīvojuši Visaug­stākais karalis Pīters, karaliene Sjūzena, karalis Edmunds un karaliene Lūsija, tad vai nu viņi mūs nav sadzirdējuši, vai nevar atnākt, vai arī ir mūsu ienaidnieki…

— Vai atrodas ceļā, — iebilda Trifeļracis.

— Tādā garā tu vari turpināt, līdz Mirazs mūs visus būs izmetis suņiem par barību. Kā jau teicu, esam izmēģinājuši vienu seno leģendu posmu, un tas nekādu labumu nav atnesis. Taču, ja salūst zobens, tad izvelk dunci. Teiksmas stāsta, ka ir vēl citi spēki — ne tikai senie karaļi un karalienes. Kā būtu, ja mēs piesauktu tos?

— Ja tu domā Aslanu, — iebilda Trifeļracis, — tad ir viss viens, vai mēs izsaucam viņu vai karaļus. Tie bija viņa kalpi. Ja viņš tos nesūtīs (taču nešaubos, ka sūtīs), vai tādā gadījumā visdrīzāk nav domājams, ka nāks pats?

— Nē. Tev gan ir taisnība, — atteica Nikabriks, — ka Aslans un karaļi ir vienoti, bet vai nu Aslans ir miris, vai arī viņš nav mūsu pusē. Vai ari Lauvu attur kaut kas stiprāks par viņu pašu. Un, ja viņš atnāktu — kā mēs zināsim, ka viņš ir mūsu draugs? No visa, ko stāsta, var noprast, ka viņš nevienmēr bijis labos draugos ar Rūķiem. Pat ne ar visiem zvēriem. Pajautājiet vilkiem! Un, lai kā ari būtu, neesmu nekad dzirdējis, ka viņš Nārnijā būtu uzturējies vairāk par vienu reizi un arī tad nav palicis ilgi. Aslanu varat no plāniem izslēgt. Es domāju par kādu citu.

Atbilde izpalika, un krietnu brīdi valdīja tāds klusums, ka Edmunds sadzirdēja, kā Āpsis, smagi šņaukājot, elpo.

— Par kuru tu domā? — Kaspians beidzot noprasīja.

— Domāju par tādu spēku, kas ir daudz lielāks par Aslana iespējām un kas ilgus, ilgus gadus turējis Nārniju savā burvju varā, ja vien teiksmām var ticēt.

— Baltā Ragana! — reizē iesaucās trīs balsis, un pēc trokšņa, kas izcēlās, Pīters nojauta, ka trīs runātāji pietrūkušies kājās.

—Jā, —visai lēni un skaidri noteica Nikabriks, — man prātā ir Ragana. Apsēdieties. Nenobīstieties no viena vārda kā mazi bērni. Mums vajadzīgs spēks, turklāt tāds spēks, kas būtu mūsu pusē. Ja runā par šo spēku, vai tad teiksmas nestāsta, ka Ragana uzvarējusi Aslanu, sasējusi viņu un nogalinājusi uz tā paša akmens — tieši aiz lāpas?

— Bet stāsta arī, ka viņš atkal atdzīvojies, — asi iebilda Āpsis.

— Jā, stāsta, — neatlaidās Nikabriks, — taču liec aiz auss, ka mēs dzirdam gaužām maz, ko viņš pēc tam darījis. Viņš gluži vienkārši no šiem stāstiem izgaist. Ja viņš patiešām ir atdzīvojies, kā tu to izskaidro? Vai daudz ticamāk neliekas, ka tā tomēr nav noticis un ka teiksmās vairs par viņu nerunā tāpēc, ka nav ko teikt?

— Aslans uzcēla tronī karaļus un karalienes, — Kas­pians pretojās.

— Karalis, kas uzvarējis tiklielā kaujā, parasti kāpj tronī bez dresēta lauvas palīdzības, — teica Nikabriks. Atskanē­ja nikns rūciens — droši vien tas bija Trifeļracis.

— Un, lai būtu kā būdams, — Nikabriks turpināja,

— kasnodka ar karaļiem un viņu valdīšanu? Tāpat izgaisa! Turpretī ar Raganu ir pavisam citādi. Stāsta, ka viņa valdījusi simtgadu — simt gadu bijusi ziema. Tā ir vara, ja gribat zināt. Tas ir kaut kas reāls.

— Bet, deviņi pērkoni!—iesaucās karalis.—Vai mums allaž nav stāstīts, ka viņa ir ļaunāka ienaidniece par visiem citiem? Vai viņa nebija desmitreiz briesmīgāks tirāns par Mirazu?

— Varbūt, — Nikabriks ledainā balsī piekrita,

— varbūt tāda viņa tiešām jums, cilvēkiem, bija, ja tolaik vispār tādi kā jūs bija pasaulē. Varbūt tāda viņa likās arī dažiem zvēriem. Laikam viņa apspieda Bebrus; vismaz padaban to Nārnijā nav. Tomēr viņa lieliski sapratās ar mums, Rūķiem. Esmu Rūķis un atbalstu savējos. Mēs no Raganas nebaidāmies.

— Taču jūs esat piebiedrojušies mums, — iebilda Trifeļracis.

—Jā, un tas mūsējiem nesis traki daudz labuma, ko? — zobojās Nikabriks. — Kurus sūta visos bīstamajos uzbru­kumos? Rūķus! Kas visvairāk cieš, ja trūkst ēdamā? Rūķi. Kas…

— Meli! Salti meli! — Āpsis iesaucās.

—Tāpēc, ja jūs nespējat manai ciltij palīdzēt, —Nikabrika balss bija kļuvusi spiedzīgi skaļa, — es griežos pie kāda, kas to spēj.

—Vai tā jāsaprot kā atklāta nodevība? — vaicāj a karalis.

— Kaspian, bāziet zobenu atpakaļ makstī, — teica Nikabriks. — Slepkavība Padomes sēdē, ko? Vai tāds ir jūsu nodoms? Neesiet muļķis un tādas viltības pat nemē­ģiniet! Vai jums liekas, ka es baidos? Manā pusē ir trīs, un trīs ir arī jūsējā.

— Nu, tad sāc tik zvetēt! — Āpsis nošņācās, tomēr viņu tūdaļ pārtrauca.

— Izbeidziet! — uzsauca doktors Kornēlijs. —Jūs esat pārākneapdomīgi. Ragana ir beigta. Tas atzīts visās teikās. Ko Nikabriks grasās panākt, lūgdams palīdzību Raganai?

Neizteiksmīgā, baismā balss, kas tikai reizi bija ierunā­jusies, noprasīja: —Ak tiešām beigta?

Un tad ierunājās spalgā, gaudulīgā balstiņa: — Ak tu

manu dieniņ, mīļajai, mazajai majestātei nav ko raizēties par Balto Dāmu — tā mēs viņu dēvējam. Nav ko raizēties, ka viņa ir beigta. Godājamais doktora kungs, to sacīdams, tikai izsmej mani, nabaga vecu sievišķi. Jaukais doktora kungs, augsti mācītais doktora kungs, kas jebkad dzirdējis, ka Raganas patiešām mirst? Viņas tak vienādi var atsaukt atpakaļ.

—Atsauc, —ierunājās vienmuļā balss. —Mēs visi esam gatavi! Uzvelc apli. Sagatavo zilo uguni.

Arvien skaļākos Āpša rūcienus un Kornēlija dzedro — Ko? — līdzīgi pērkonam pārmāca karaļa Kaspiana balss:

— Tātad tāds ir tavs plāns, Nikabrik! Melnās maģijas un nolādētā rēga piesaukšana. Un, skat, kas tev par bied­riem — Vecā Burve un Vilkacis!

Nākamajos mirkļos gāja vaļā briesmīga jezga. Kāds dzīvnieks rēca, šķindēja zobeni, iekšā ieskrēja zēni ar Trampkinu, Pītera acu priekšā pazibēja drausmīgs, pelēks,

izbadējies radījums, pa pusei cilvēks, pa pusei vilks, kas grasījās mesties virsū zēnam Pītera paša gados; Edmunds savukārt ieraudzīja Apsi un Rūķi valstāmies pa grīdu kā satrakotus kaķus. Trampkins nokļuva aci pret aci ar Veco Burvi. Viņas deguns un zods atgādināja riekstu knaibles, netīrie, sirmie mati nokarājās pār seju un rokas bija saķē­rušas aiz rīkles doktora Kornēliju. Viens Trampkina zo­bena cirtiens — un briesmones galva noripoja uz grīdas. Tad no turekļa tika izsista lāpa, un apmēram minūti darbā tika laisti zobeni, nagi, zobi, dūres un zābaki. Pēc tam iestājās klusums.

— Vai ar tevi viss kārtībā, Ed?

— Man… man tā šķiet, — elsdams izdvesa Edmunds.

— Man ir rokā tas nelietis Nikabriks, bet vēl dzīvs.

— Virves un vanckari! — kāds dusmīgi ieaurojās.

— Tas esmu es, kam tu sēdi virsū. Vācies nost! Tā kā tāds jauns zilonis!

— Piedodiet, MMD, — sacīja Edmunds. — Vai tā ir labāk?

— Oi! Nē! — bauroja Trampkins. —Tu takbāz zābaku man mutē. Taisies, ka tiec!

— Vai te kaut kur ir karalis Kaspians? — Pīters vaicāja.

— Esmu šeit, — vārga balss atbildēja. — Man kāds iekoda.

Visi dzirdēja kādu uzsvīkstinām sērkociņu. Tas bija Edmunds. Sīkā liesmiņa apspīdēja viņa bālo, notraipīto seju. Viņš pastreipuļoja dažus soļus uz priekšu, sameklēja kādu sveci (lampu nevarēja lietot, jo bija izdegusi petrole­ja), uzlika to uz galda un aizdedzināja. Liesmai kļūstot gaišākai, daži klātesošie pieslējās kājās. Seši acu pāri mirk­šķinādami lūkojās cits citā.

— Šķiet, ka ienaidnieku vairs nav, — ierunājās Pīters. — Re, kur beigtā Burve. (Viņš aši novērsa skatienu.)—Un Nikabriks — arī beigts. Un šis radījums laikam ir Vilkacis. Tik sen neesmu neko tamlīdzīgu redzējis! Vilka galva un cilvēka ķermenis. Tas nozīmē, ka nāves mirklī viņš jau sācis pārvērsties no cilvēka vilkā. Un tu laikam esi karalis Kaspians?

—Jā, — otrs sacīja. — Bet man nav ne jausmas, kas esi

tu.

— Tas ir Visaugstākais karalis, karalis Pīters, — pa­skaidroja Trampkins.

— Lai sirsnīgi sveikta jūsu majestāte! — Kaspians sacīja.

— Unjūsu majestāte tāpat, — teica Pīters. — Raugi, es esmu nācis, nevis lai ieņemtu tavu vietu, bet lai celtu tevi tronī.

—Jūsu majestāte, — Pīteram pie elkoņa ierunājās kāda cita balss. Zēns pagriezās un atradās aci pret aci ar Apsi. Pīters paliecās uz priekšu, aplika rokas Āpsim ap pleciem un noskūpstīja ar biezu vilnu klāto galvu — tas nebūt neizska­tījās meitenīgi, jo Pīters taču bija Visaugstākais karalis.

— Vislieliskākais no Āpšiem, — viņš teica. — Tu ne mirkli par mums nešaubījies.

— Tas nav mans nopelns, jūsu majestāte, — atteica Trifeļracis, — esmu dzīvnieks, un mēs nemaināmies. Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu Āpsis, un mēs allaž paturam savas īpašības.

— Man žēl Nikabrika, — atzinās Kaspians, — kaut gan viņš ienīda mani no pirmā mirkļa, kolīdz ieraudzīja. No ilgajām ciešanām un naida viņa sirds bija kļuvusi īgna. Ja mēs īsā laikā būtu uzvarējuši, iespējams, ka miera apstākļos viņš kļūtu par krietnu Rūķi. Nezinu, kurš no muma viņu nogalināja. Un labi vien ir, ka nezinu.

— Tu asiņo, — Pīters brīdināja.

—Jā, man iekoda, — teica Kaspians. — Tas bija viņš — tas vilkam līdzīgais.

Lai ievainojumu iztīrītu un pārsietu, vajadzēja ilgu laiku, un, kad šis darbs beidzās, Trampkins sacīja: — Nu, pirms sākam visu citu, mums jāpaēd brokastis.

— Taču ne te, — Pīters nošausminājās.

— Nē, — Kaspians noskurinādamies piekrita. — Un mums jāatsūta kāds, kas aizvāc līķus.

— Ļaundari lai top iemesti bedrē, — Pīters pavēlēja. — Turpretī Rūķi mēs nodosim viņa ciltij: lai apglabā pēc savām paražām.

Beidzot viņi kādā citā Aslana Pakalna tumšā pagrabā paēda brokastis. Ēdieni gan nebija tādi, kā viņi vēlētos, jo Kaspians ar Kornēliju domāja par briežgaļas pīrāgiem un Pīters ar Edmundu par sviestā ceptām olām un karstu kafiju, taču ikviens dabūja mazu gabaliņu aukstas lāča gaļas (no zēnu kabatām), šķēlīd sakaltuša siera, sīpolu un krūzi ūdens. Taču pēc tā, kā ēdāji metās tam virsū, ikvienam rastos iespaids, ka viss ir bezgala garšīgs.