Princis Kaspians

Trešā nodaļa Rūķis

Guļot zem klajas debess, visnepatīkamākais ir tas, ka cilvēks briesmīgi agri pamostas. Un, kad ir pamodies, ir jāceļas, jo pamats ir tik ciets, ka visur spiež. Vēl ļaunāk, ja brokastīs nav nekā cita kā āboli un vakariņās iepriekšējā dienā arī bijuši vienīgi āboli. Kad Lūsija bija pasacījusi, ka ir brīnišķīgs rīts (un tā arī bija), likās, ka nekā cita jauka gan nav ko teikt. Edmunds paziņoja skaļi to, ko visi domāja klusībā: — Mums gluži vienkārši jātiek prom no šīs salas.

Padzērušies no akas un noskalojuši mutes, bērni atkal devās lejup gar straumi uz krastmalu un ilgi vērās uz kanālu, kas viņus atdalīja no cietzemes.

— Vajadzēs laisties peldus, — Edmunds sacīja.

— Sjū to varētu, — atsaucās Pīters (Sjūzena skolā bija peldēšanā ieguvusi pat godalgas), — bet kā ar mums, pārējiem, — nezinu. — Ar «mums, pārējiem» viņš patie­sībā domāja Edmundu, kas nejaudāja nopeldēt ne divus garumus skolas baseinā, un Lūsiju, kura neprata peldēt gandrīz nemaz.

— Lai nu kā, — ierunājās Sjūzena, — bet te var būt bīstamas straumes. Tētis saka, ka nekad nav saprātīgi peldēties vietā, kuru nepazīst.

— Bet, paklau, Pīter, — Lūsija iebilda, — es zinu, ka grimstu kā bluķis mājās — tas ir, Anglijā. Bet vai tad senos laikos mēs visi nepratām peldēt — toreiz, kad bijām Nārnijas karaļi un karalienes? Tad mēs mācējām arī jāt un darīt visu ko. Vai tev neliekas…

—Nu jā, bet toreiz mēs bijām tādi kā pieauguši, — teica Pīters. — Mēs valdījām gadiem ilgi un visu iemācījāmies. Vai tad mēs tagad neesam te ieradušies savā īstajā vecumā?

— Ui! — iesaucās Edmunds tādā balsī, ka visi apklusa un ieklausījās, ko brālis teiks.

— Es nupat visu aptvēru! — viņš paziņoja.

— Ko tu aptvēri? — noprasīja Pīters.

— Redzi, to visu, — Edmunds turpināja.—Tu takzini, par ko mēs vakarvakarā lauzījām galvas: proti, ka pagājis tikai gads, kopš mēs aizgājām no Nārnijas, bet te viss izskatās tā, itin kā Kērā Paravelā neviens nebūtu dzīvojis jau simtiem gadu. Nu, vai tad tu nesaproti? Lai cik ilgi mēs šķietami bijām mituši Nārnijā, kad caur skapi atgriezā­mies, likās, ka laiks vispār nav ritējis uz priekšu.

— Turpini, — teica Sjūzena, — manuprāt, es sāku saprast.

— Un tas nozīmē, — Edmunds turpināja, — ka pēc aiziešanas no Nārnijas tev nav ne mazākās jausmas, kā tur rit laiks. Kāpēc, kamēr mums Anglijā pagājis tikai viens gads, te, Nārnijā, nav varējuši aizritēt veseli gadu simti?

— Pie joda, Ed, — Pīters iesaucās, — man šķiet, tev taisnība! Ja uz visu skatās tā, tad mēs patiesi Kērā Paravelā dzīvojām pirms vairākiem gadsimtiem. Un tagad mēs atgriežamies Nārnijā gluži tā, it kā būtu krustneši, sensakši, senie briti vai ikviens cits, kas atgriežas modernajā Anglijā!

— Kā viņi uztrauksies, kad mūs ieraudzīs… — iesāka Lūsija, taču tanī pašā mirklī citi uzsauca: — Kuš! Skaties!

Jo nu kaut kas patiesi notika.

Mazliet pa labi no viņiem auga kāds koku puduris, un neviens nešaubījās, ka tūlīt aiz tā vajag atrasties upes grīvai. Un nu, mezdama loku ap koku puduri, parādījās laiva. Pabraukuši garām šai vietai, tā pagriezās un sāka slīdēt pa kanālu uz bērnu pusi. Laivā sēdēja divi vīri, viens airēja, otrs tupēja pakaļgalā un turēja kādu vīstokli, kas raustījās un kustējās, it kā būtu dzīvs. Abi braucēji izskatījās pēc karavīriem. Galvā tiem bija tērauda bruņucepures un ģērbušies abi — vieglos važiņu bruņukreklos. Sejas — bārdainas un cietsirdīgas. Bērni atkāpās no krastmalas mežā un vēroja, nekustinādami ne pirkstu.

— Tālāk nebrauksim, — noteica pakaļgalā sēdošais, kad laiva pieslīdēja gandrīz pie bērniem.

— Vai piesiet viņam pie kājām akmeni, kaprāl? — jautāja otrais, atbalstīdamies pret airiem.

— Blēņas! — atburkšķēja pirmais. — Kam tas vaja­dzīgs? Un mums arī nekas nav līdzi. Noplunkšķēs lejā bez kāda akmens, virves tak mēs sasējām cieši.

To teikdams, viņš pieslējās kājās un pacēla vīstokli. Pīters tagad ieraudzīja, ka tas patiešām ir dzīvs, turklāt Rūķis ar sasietām rokām un kājām, kas tomēr spirinājās pretī, cik stipri vien varēja. Nākamajā mirklī Pīteram kaut kas nošvīkstēja gar ausi, karakalps gluži negaidīti pasvieda rokas gaisā, Rūķis iekrita laivas dibenā, bet slīcinātājs ievēlās ūdenī. Ķepurodamies viņš mēģināja sasniegt otru krastu. Pīters saprata, ka Sjūzenas bulta ķērusi viņa bruņucepuri. Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka māsa ir ļoti bāla,, tomēr velklokā jau otru bultu. Taču tā palika neizmantota. Otrs karakalps, redzēdams biedru iekrītam upē, pieairējis maķenīt tuvāk viņam krastam, skaļi kliegdams, izlēca no laivas un arī aizķepurojās pa ūdeni (acīmredzot tas viņam sniedzās līdz zodam) un tad pazuda cietzemes mežā.

— Aši! Pirms tā aizpeld pa straumi! — Pīters iesaucās. Viņš un Sjūzena ar visām drēbēm, kā stāvēja, ielēca upē un brīdī, kad ūdens sniedzās līdz pleciem, veiksmīgi satvēra laivas sānu. Žigli izvilkuši braucamo krastā, abi izcēla Rūķi un Edmunds ar kabatas nazi steidzīgi pārgrieza pinekļus. (Pītera zobens būtu bijis asāks, taču zobens ir tādam darbiņam ļoti neparocīgs.) Kad Rūķis beidzot bija brīvs, viņš piecēlās sēdus, pamasēja rokas un kājas un izsaucās:

— Nu, lai ko viņi arī melš — ja jūs aptaustu, tad pēc spokiem jūs gan neliekaties.

Kā vairums Rūķu, viņš bija ļoti spēcīgs un skaļu balsi. Ja būtu piecēlies kājās, tad augums sasniegtu pēdas trīs.

Milzīgā, asā, rudā bārda un ūsas ļāva no sejas saskatīt tikai knābim līdzīgo degunu un zibošās, melnās ačeles.

— Šā vai tā, — viņš turpināja, — spoki vai ne, jūs izglābāt man dzīvību, un es par to jums esmu gauži pateicīgs.

— Kāpēc ta lai mēs būtu spoki? — Lūsija vaicāja.

— Visu mūžu man stāstīts, ka krastmalas meži esot tikpat pilni ar spokiem, cik ar kokiem, — Rūķis stāstīja. — Tā runā. Un tāpēc, kad viņi grib tikt no kāda vaļā, tad parasti atved to šurp, tāpat kā darīja to ar mani, un gvelž, ka pametot spoku varā. Bet es vienādiņ prātoju, vai patie­sībā viņi atvestos nenoslīcina vai nepārgriež tiem rīkles. Es nekad neesmu tādiem spokiem īsti ticējis. Šitie divi gļēvuļi, kurus jūs nokniebāt, gan ticēja. Viņiem bija vairāk bail mani nomaitāt nekā man pašam izlaist garu.

—Vai-i, — novilka Sjūzena.—Tad tāpēc viņi tik naski aiztinās.

— Hm? Ko tas nozīmē? — noprasīja Rūķis.

— Viņi aizmuka, — paskaidroja Edmunds. — Uz cietzemi.

— Redziet, es jau nešāvu, lai viņus nožmiegtu, — sacīja Sjūzena. Meitenei nebūtu paticis, ja kāds nodomātu, ka viņa no tik tuva attāluma aizšāvusi garām.

— Hm, — Rūķis norūca, — tas nu gan nav pārāk labi. Vēlāk var iznākt ziepes. Ja nu vienīgi viņi turēs muti, lai glābtu paši savu ādu.

— Kāpēc viņi gribēja jūs noslīcināt? — taujāja Pīters.

— Ā, es tak esmu bīstams noziedznieks, tas, rau, es esmu, — jautri pavēstīja Rūķis. — Bet tas ir garš stāsts.

Patlaban es prātoju, vai jūs varbūt uzaicināsiet mani bro­kastīs. Jūs nemaz nejaušat, cik ļoti cilvēkam, ko grib nožmiegt, gribas ēst.

— Mums ir tikai āboli, — Lūsija skumīgi noteica.

— Labāk par neko, bet ne tik labi kā svaigas zivis, — secināja Rūķis. — Tā vien šķiet, ka brokastīs būs jāielūdz man. Laivā es redzēju zvejas rīkus. Un šā vai tā, laiva mums arī jānogādā salas otrajā pusē. Nebūtu labi, ja kāds no cietzemes atklīstu šurp un mūs ieraudzītu.

— Par to tak man pašam arī vajadzēja padomāt, — apķērās Pīters.

Četri bērni un Rūķis nogāja ūdens malā, ar zināmām grūtībām iestūma laivu dziļāk un ierāpās iekšā. Vadību tūlīt uzņēmās Rūķis. Airi, protams, bija viņam par lieliem, tāpēc tos cilāja Pīters, bet Rūķis stūrēja pa kanālu uz ziemeļiem, tad uz austrumiem apkārt salas galam. No turienes bērniem pavērās skaists skats uz upi un visiem krasta līčiem un zemesragiem. Likās, ka daļu no tiem bērni atpazīst, taču kopš viņu laikiem saaugušie meži piešķīra visam citādu izskatu.

Kad laiva salas austrumos izbrauca atklātā jūrā, Rūķis ņēmās zvejot. Lieliski ķērās pavenderi—skaistas, varavīkšņainas zivis. Visi bērni atcerējās, kā ēduši tās senajās dienās Kērā Paravelā. Izmakšķerējuši pietiekami daudz, viņi iestūrēja laivu mazā līcīti un pietauvojās pie koka. Rūķis, kas bija ļoti spējīgs indivīds (un patiešām — kaut gan ir sastopami arī ļauni rūķi, es nekad neesmu dzirdējis par rūķi, kas būtu stulbenis), pārgrieza zivju vēderus, iztīrīja tās un sacīja:

— Nu, nākamais, kas mums vajadzīgs, ir kurināmais.

— Pilī mums ir neliels krājumiņš, — Edmunds ieminē­jās.

Rūķis klusu iesvilpās. — Bārdas un balandas! — viņš iesaucās. — Tātad tomēr patiesi ir pils?

— Tās ir tikai drupas, — Lūsija sacīja.

Rūķis cieši noskatīja visus četrus; sejā iegūla visai dīvai­na izteiksme. — Un kas tad, pie visiem svētajiem… —viņš iesāka, taču aprāvās un turpināja, — nav svarīgi. Vispirms brokastis. Bet, iekams turpinām, uzklausiet pāris vārdu. Vai varat likt roku uz sirds un apgalvot, ka es patiesi esmu dzīvs? Vai esat pārliecināti, ka mani nenoslīcināja un ka viss mūsu pulciņš nav spoki?

Kad bērniem izdevās Rūķi pārliecināt, nākamā problē­ma bija, kā aiznest zivis. Nebija taču, uz kā tās uzvērt, nebija arī groza. Beidzot tika nospriests izmantot Edmun­da cepuri, jo citam nevienam cepures nebija. Edmunds būtu kurnējis daudz vairāk tam pretī, ja viņu nemocītu vilka izsalkums.

Sākumā likās, ka Rūķis pilī nejūtas pārāk omulīgi. Viņš nemitīgi skatījās apkārt, ostīja gaisu un rūca: — Hm… Izskatās gan maķenīt spocīgi. Arī ož pēc spokiem.

Tomēr oma kļuva jautrāka, kad sāka sprēgāt ugunskurs un Rūķis ņēmās mācīt, kā svaigus pavenderus cept pirkstīs. Zivju ēšana bez dakšiņas, tikai ar vienu nazi uz pieciem cilvēkiem ir diezgan cūcīga padarīšana, un, pirms maltīte beidzās, vairāki bija apdedzinājuši rokas, bet, tā kā pulkste­nis patlaban rādīja deviņi un viņi bija nomodā kopš pie­ciem, neviens nežēlojās par čulgām tik daudz, kā varētu gaidīt. Kad visi bija galā ar ēšanu un uzdzēruši virsū ūdens malku no akas, un panašķojušies ar kādu ābolu, Rūķis izvilka pīpi apmēram savas rokas garumā, aizkūpināja to, izpūta lielu mākoni smaržīgu dūmu un uzaicināja: — Nu, spersim vaļā!

— Pastāstiet par sevi pirmais, — Pīters teica. — Un tad stāstīsim mēs.

— Labs ir, — piekrita Rūķis.—Tā kā jūs esat izglābuši man dzīvību, būs tikai godīgi, ja pakļaušos jūsu prasībām. Bet es lāgā nezinu, ar ko sākt. Pirmām kārtām jāpaziņo, ka es esmu karaļa Kaspiana vēstnesis.

— Kas šis karalis tāds ir? — četras balsis reizē noprasīja.

— Kaspians Desmitais, Nārnijas karalis, lai viņam ilgs mūžs! — atteica Rūķis. — Tas ir, viņam vajadzētu būt Nārnijas karalim, un mēs ceram, ka viņš tas būs. Pagaidām viņš ir tikai mūsu, veco nārniešu, karalis…

— Ko jūs, lūdzu, saprotat ar vārdiem «vecie nārnieši»? — taujāja Lūsija.

— Nu, tie esam mēs, — Rūķis attrauca. —Mēs laikam esam tādi kā dumpinieki, vai.

— Skaidrs. Un Kaspians ir veco nārniešu vadonis, — Pīters secināja.

— Jā, tā varētu teikt, — piekrita Rūķis, kasīdams pakausi. — Tomēr viņš pats patiesībā ir jaunais nārnietis, telmarīns, ja jūs saprotat, ko es domāju.

— Es nesaprotu, — iebilda Edmunds.

— Trakāk par Rožu karu [1] , — teica lūsija.

— Vai die's, — novilka Rūķis. — Man tā stāstīšana vedas ļoti slikti. Paklausieties, laikam nāksies atgriezties pie paša sākuma un pastāstīt, kā Kaspians uzauga sava tēvoča galmā un kā gadījās, ka viņš vispār atrodas mūsu pusē. Taču tas ir garš stāsts.

—Jo labāk! — Lūsija iesaucās. — Mums patīk stāsti.

Tā nu Rūķis iekārtojās ērtāk un uzsāka stāstu. Es neatkārtošu to viņa vārdiem, papildinot ar bērnu jautāju­miem un iespraudumiem, jo tas aizņemtu pārāk ilgu laiku un dažkārt radītu sajukumu, turklāt, tam visam par spīti, tik un tā paliktu šis tas, ko bērni uzzināja tikai vēlāk. Taču stāsta būtība — tāda, kāda tā vispēdīgi izveidojās, — atainojās šādi.