Sārtās buras: izlase

PA VIĻŅIEM TRAUCOŠĀ

Tā ir Dezidara ,.. Ai Dezidara, cik maz mēs priecājamies par tevi, kad virs jūras līmeņa parādījās tavi mandinillas mežiem apaugušie pakalni.

L. Sadurns

Man stāstīja, es esot nokļuvis Lisā pēkšņas saslimšanas dēļ, kā tas dažkārt atgadās. Tas noticis ceļā. Mani izne­suši no vilciena nesamaņā — ar augstu temperatūru un ievietojuši slimnīcā.

Kad krīze bija pārvarēta, ārsts Filatrs, kas visu pēdējo laiku slimnīcā draudzīgi rūpējās par mani, bija samek­lējis man dzīvokli un pat atradis sievieti apkalpotāju. Es jutu par to dziļu pateicību, jo vairāk tāpēc, ka pa šā dzīvokļa logiem varēja redzēt jūru.

Filatrs reiz man sacīja:

— Mīļo Harvej, man šķiet, ka es it kā aizturu jūs mūsu pilsētā. Jūs varētu aizbraukt, kad atlabsiet, nemaz nerēķinoties ar to, ka esmu sameklējis jums dzīvokli. Tomēr, pirms ceļojat tālāk, jums nepieciešams zināms mājīgums — iedziļināšanās brīdis savā iekšējā es.

Viņa mājiens bija nepārprotams, un es atcerējos saru­nas ar viņu par Nebijušā varu. Smagā slimība gan bija vājinājusi šo varu, taču dažreiz manā dvēselē vēl uz- šalca tēraudspalgā skaņa, un likās, tā negaisīs.

Braukdams no pilsētas uz pilsētu, no vienas zemes uz otru, es paklausīju kādam vēl neatvairāmākam spēkam nekā kaisle vai mānija.

Agri vai vēlu, uz vecuma sliekšņa vai ziedu gados, Ne­bijušais sauc mūs un mēs atskatāmies, pūlēdamies izprast, no kurienes atlidojis šis sauciens. Un, pamodušies savā ikdienā, ar sāpēm atguvušies un baiļodamies zaudēt jel vienu dienu, mēs tad veramies dzīvē, ar visu savu būtni pūlēdamies saskatīt, vai Nebijušais nav sācis piepildīties. Varbūt tā tēls jau skaidri saskatāms? Varbūt tikai jāpa­stiepj roka, lai satvertu un paturētu nule pazibsnījušo veidolu?

Bet laiks rit tālāk, un mēs aizslīdam garām augstajiem, miglainajiem Nebijušā krastiem, aizņemti savos ikdienas darbos.

So tematu es daudzkārt pārrunāju ar Filatru. Bet šo simpātisko cilvēku vēl nebija skāris Nebijušā atvadu svei­ciens, un tāpēc mani paskaidrojumi nesatrauca viņu. Viņš gan izjautāja mani jo sīki un noklausījās diezgan mierīgi, ar dziļu uzmanību, atzīdams manu saviļņojumu un pūlē­damies to saprast.

Biju jau gandrīz atlabis, taču izjutu reakciju, ko bija izraisījusi dzīves līdzšinējā plūduma maiņa, un Filatra pa­doms man likās lietderīgs, tālab, no slimnīcas iznācis, apmetos dzīvoklī vienā no skaistākajām Lisas ielām — Amilego ielā, stūra namā ielas labajā pusē. Tas atradās ielas lejas galā, netālu no ostas, aiz doka, kuģu kapsētas klusuma apdvestā vietā, ko traucēja ne pārāk uzbāzīga, attāluma jau klusināta ostas dienas trokšņu spalgme.

Manā rīcībā bija divas lielas istabas: viena ar mi-lzīgu logu uz jūras pusi, otra — uz pusi lielāka par pirmo. Trešajā, apakšstāvā, kurp no manām istabām veda kāp­nes, mitinājās apkalpotāja. Senlaicīgās, trauslās un spod­rās mēbeles, vecais nams un izsmalcinātais dzīvokļa iekārtojums atbilda šās pilsētas daļas samērā mierīgajam klusumam. Istabās, kas atradās austrumu un dienvidu pusē, augu dienu staroja saule, tāpēc šis dziļais miers bija pilns sen pagājušo gadu gaišās rimtības, kurā pui- sēja neapsīkstošā, mūžam jaunā saule.

Saimnieku redzēju tikai vienu pašu reizi, kad maksāju viņam īres naudu. Tas bija smagnējs vīrs ar kavalērista seju un mierīgām, zilām, uz āru izvelbtām acīm. Ienācis saņemt īres maksu, viņš izturējās ar tik nesatricināmu mieru, neparādot ne vismazāko ziņkāri, it kā būtu sasta­pies ar mani ik mīļu dienu.

Apkalpotāja, gadus trīsdesmit veca sieviete, pagausa kustībās un piesardzīga, piegādāja man no restorāna pus­dienas un vakariņas, uzkopa istabas un tad nozuda savā telpā, jau labi zinādama, ka es nekā neparasta nepiepra­sīšu un neuzsākšu arī tukšas sarunas, kas lielāko tiesu tiek ievadītas tāpēc vien, lai, pļāpājot un zobus bakstot, ļautos izklaidīgu domu laiskajam plūdumam.

Tā es iesāku tur dzīvot un nodzīvoju pavisam divdesmit sešas dienas; vairākas reizes mani tur apciemoja Filatrs.

Jo vairāk es sarunājos ar ārstu par dzīvi, splīnu, ceļo­jumiem un iespaidiem, jo vairāk noskaidroju sava Nebi­jušā veidolu un būtību. Neslēpšu, tas bija grandiozs un varbūt tāpēc tik neatvairāms. Tā saskanība, gandrīz vai arhitektoniskais līniju skaudrums bija izveidojies no para­lēlisma nokrāsām. Tā es dēvēju mūsu divējādo attieksmi pret dzīves ikdienas parādībām un izjūtām. No vienas puses, tās ir dabiskas kā dzīves nepieciešamība: nosacīti ciešamas kā asignācijas, par kurām var saņemt zeltu, bet tām trūkst saskaņas, jo mēs redzam un izjūtam iespējamo izmaiņu tajās. Gleznas, mūzika, grāmatas jau sen ap­stiprinājušas šādu uztveri, un, lai gan šis piemērs ir vecs, es tomēr izmantoju to, neatrodot cita labāka. Tā grumbās patvērušās visas pasaules ilgas. Tāda ir ideālista nervo­zitāte, kuru izmisums bieži spiež noslīdēt zemāk, nekā viņš stāvējis, — vienīgi aiz emociju alkām. Dzīves likuma kroplajos paveidos un manas dvēseles cīņā ar to es biju meklējis, pats ilgi to neapjauzdams, kādu noteiktu veidolu, parādību vai notikumu virkni, kuri dabiski savi­jusies cits ar citu un nav vairs koriģējami, tāpat kā iemī­ļota dzejoļa rindiņas, kas mūs dziļāk saviļņojušas. Tādu rindiņu allaž ir tikai četras.

Protams, es pakāpeniski iepazinu savas vēlmes, bieži tās neievērodams, tā palaižot garām izdevību jau laikus izravēt šo bīstamo stādu saknes. Tie sakuploja un patvēra mani zem savas ēnainās lapotnes. Ne vienreiz vien bija gadījies, ka sastapu cilvēkus un radās situācijas, kas sā­kumā ieskanējās kā valdzinoša melodija, kuru ikvienam patiktos noklausīties, pirms viņš aizver acis. Ceļojumos redzētās pilsētas un zemes laiku pa laikam it kā atplaik- snīja manās acīs kāda dīvaina, tāla transparenta tikko samanāmo, bet jau valdzinošo gaismu, — taču viss atkal pagaisa, saira un pārtrūka kā satrunējusi dzija, ko savelk strauja atspole. Nebijušais, kuram es stiepu rokas pretī, varēja nākt tikai pats no sevis, citādi es to nemaz nepa­zītu un, rīkodamies parastā kārtā, riskēju radīt tikai āriš­ķīgas dekorācijas bez dvēseles. Tas būtu gluži tāpat, tikai citā plāksnē, kā to redzam mākslīgi izveidotos parkos, salīdzinot ar nejauši mežā skatītām ainām, ko saule, šķiet rūpīgi izcēlusi no dārglietu tīnītes.

Tā es biju izpratis savu Nebijušo un ļāvos tam.

Par visu to un vēl daudz ko citu — par cilvēcisko tieksmju kvēli vispār — norisa manas sarunas ar Filatru, kad viņš pieskārās šim jautājumam.

Cik nomanīju, viņš neaprima interesēties par manu slēpto satraukumu, ko saistīja iztēles priekšmeti.

Es biju viņam gluži kā īpatnēja tulpe, kas smaržo, un, ja šis salīdzinājums var izklausīties kā lepošanās, būtībā tas tomēr pareizs.

Tajā laikā Filatrs iepazīstināja mani ar Stersu, kura mājā sāku ciemoties. Gaidīdams, kad man atsūtīs naudu, par ko biju aizrakstījis savam pilnvarniekam Lerham, es laiku īsināju, pavadot vakarus pie Stersa un pastaigās pa ostu, kur pret krastmalu ēnojās kuģu' milzīgie silueti, sa­traucot mani ar nosaukumiem, Nebijušā zīmēm: «Sid­neja», «Londona», «Amsterdama», «Tulona» … Šīs pilsē­tas biju jau redzējis vai arī varēju turp aizbraukt, bet ostu nosaukumi man nozīmēja gluži citu «Tulonu» un nepa­visam ne to «Sidneju», kāda pastāv īstenībā: uzrakstu zelta burtos slēpās neatklāta patiesība.

Rīts allaž daudzsološs..,

tā saka Monss,

Kaut diena grūta un gara,

Skumst vakars piedodošs…

Tāpat kā Monsa «rīts», arī osta allaž daudz sola: tās pasauli pilda neapjausts nozīmīgums, kas zvārojas gigan­tisko celtņu cilātajās mantu kaudzēs, šūpojas slaidajos mastos un cieši piespiests krastmalai, iežņaugts starp kuģu dzelžainajiem sāniem, starp kuriem dziļi apakšā ēnā kā aizvērta grāmata klusēdams snauž zaļganais jūras ūdens. Neziņā — šauties augšup vai krist lejup — no milzīgajiem dūmeņiem virpuļo dūmi; ķēžu savažojumā saspriegts un apvaldīts dreb mašīnu spēks, to vismazākā sakustēšanās mierīgo ūdeni tūliņ sakultu bangainās putās.

Ieejot ostā, man šķiet, ka saredzu pie apvāršņa aiz zemes raga to pasauļu krastus, kurp ar bugspritu smailēm tiecas kuģi, kas gaida savu stundu; dunoņa, kliedzieni, dziesma, sirēnas dēmoniskais kauciens, — viss pārpilns kaisles un solījumu. Bet pāri ostai — visu zemju zeme, sirds tuksnešos un mežos, domu debesīs — spulgo Nebi­jušais — mūžam nebeidzamo medību noslēpumainais un brīnišķīgais briedis.

Nezinu, kas bija lēcies ar Lerhu, bet es nesaņēmu no viņa atbildi tik drīz, kā biju gaidījis. Viņš atsaucās tikai neilgi pirms manas aizbraukšanas no Lisas, atsūtot simt mārciņu un pa savam paradumam nepaskaidrojot kavē­šanās iemeslus.

Es arvien vēl apciemoju Stersu, un tas man sagādāja tīkamu izjūtu, līdzīgu kompreses vēsumam uz slimas acs. Stersam patika spēlēt kārtis, man arī, bet, tā kā gandrīz ik vakaru pie viņa atnāca vēl kāds viesis, tad es priecājos par izdevību savu saasināto noskaņu daļēji izkliedēt, uzminot pretinieka kārtis.

Tajā dienā, kas ievadīja notikumu virkni, kurus aprakstu šajās lappusēs, mana rīta cēliena pastaiga pa ostu maz­liet ieilga, jo, sajutis pēkšņu izsalkumu, es apsēdos kāda gluži parasta krodziņa durvju priekšā uz terases, kuru apvija efejai līdzīgs vītenis ar baltiem un ziliem ziediem. Edu ceptu merlanu, piedzerdams vieglu sarkanvīnu.

Tikai pēc izsalkuma apmierināšanas pamanīju, ka iepre­tim krodziņam pietauvojas tvaikonis, un, nogaidījis, kad tā pasažieri jau kāpa krastā, sāku vērot drūzinēšanos, ko rada vēlēšanās drīzāk nokļūt mājās vai viesnīcā. Es no­vēroju ainu jūkli, kur bija manāms nogurums un īgnums, mazāk vai vairāk apvaldīta grūstīšanās, kāda ieraugāma pūlī, kad krasi mainījies tā kustības virziens. Un tad starp ekipāžām, radiniekiem, nesējiem, nēģeriem, ķīniešiem, pa­sažieriem, komisionāriem un diedelētājiem, bagāžas kal­niem un riteņu žvarkstoņu es ieraudzīju viscēlākā miera paraugu, izturētu līdz pēdējam sīkumam, tāda miera, ko, ņemot vērā apstākļus, varētu nosaukt gandrīz vai par izvirtību, tik neatdarināmi, nevainojami un gleznaini pa kāpnēm nosoļoja krastā nepazīstama jauna meitene, kas acīm redzot nebija bagāta, bet šķītās apveltīta ar slepe­nām spējām pakļaut sev apkārtni, cilvēkus un lietas.

Es ievēroju viņas seju, kad tā parādījās virs borta starp ceļasomām un greizi nošķiebtām cepurēm. Viņa gāja lēnām, ar domīgu interesi noraudzīdamās apkārtējā ņu­dzeklī. Vai nu sava lokanurna, vai kāda cita iemesla pēc viņa drūzmā nesaņēma neviena belziena. Meitene nekā nenesa, ne uz vienu neatskatījās, viņas acis neviena ne­meklēja, Tā mēdz nokāpt pa grezna nama kāpnēm līdz goddevīgi atvērtām durvīm. Meitenei nopakaļ uz mel­nīgsnēju nesēju galvām līgojās viņas divas ceļasomas.

Paklausot īsam un mēmam rokas mājienam, ceļasomas lika noliktas zemē tieši uz krastmalas bruģa, iesāņus no tvaikoņa, un meitene apsēdās uz tām, aplūkodama visu tik nopietni un mierīgi kā cilvēks, kas pilnīgi pārliecināts, ka viss, kam jānotiek, arī turpmāk risināsies saskaņā ar viņa vēlēšanos, bez jebkādas nogurdinošas piepūles.

Sī izturēšanās, kas daudziem būtu par postu, še uz vietas attaisnoja sevi. Meitenei klāt piesteidzās komisio­nāri un daži citi subjekti, gan noskranduši, gan puslīdz pieklājīgā izskatā, un sacēla ap viņu neciešamu kņadu. Likās, ka ar meiteni notiks tas pats, kas ar tērpu, ja to — tīru, izgludinātu, saudzīgi uzkārtu — steigā norauj no pakaramā.

Tomēr ne… Palikdama joprojām tikpat mierīga, viņa pēc kārtas noskatīja visus, kas bija te sastājušies, un kaut ko pateica katram, vienreiz iesmējās, vienreiz sarauca pieri, lēni pastiepa roku, paņēma kāda komisionāra kartīti, izlasīja, tad atdeva to atpakaļ un, galviņu jauki piešķie­busi, saka lasīt citu. Viņas skatiens pievērsās ielu tirgo­tāja piedāvātajai glāzei ar vēsu dzērienu: tā kā tiešām bija karsts, viņa padomājusi paņēma glāzi, nodzērās un pasniedza atpakaļ ar to pašu izteiksmi, ar kādu darīja visu, — it kā atrastos pati savās mājās. Dažas spalvainas rokas, izstieptas pār viņas ceļasomām, snaicījās pa gaisu, ik mirkli gatavas tās satvert un aizdrāzties, bet tas mei­teni acīm redzot necik neinteresēja, iekams nebija izšķirts jautājums par viesnīcu. Ap viņu bija sastājies pūlītis pa­kalpīgu, alkatīgu un ziņkārīgu vīriešu, kuriem it kā pēc pavēles bija pielipis meitenes laiskais miers.

Kņadīgās pasaules cilvēki, kas šķita gatavi dienu sa­plosīt sīkos gabaliņos, stāvēja, acis bolīdami, bet viņa joprojām sēdēja uz savām ceļasomām, tās neredzamās aizsardzības patvērumā, ko piešķir pašcieņa, ja tā ir iedzimta un tik cieši iekļauj mūs, ka cilvēks pats to nemaz nejūt, tāpat kā savu elpu.

Es neatraudamies vēroju šo ainu. Troksnis meitenes tuvumā pamazām noklusa; visi kļuva tik godbijīgi un pieklājīgi, it kā krastā būtu izkāpusi kāda fantastiska visu pasaules ostu priekšnieka meita. Viņa turpretī bija ģērbusies (domās varenība allaž saistās ar greznību) vienkāršā batista blūzē ar matrožu apkaklīti un zilos zīda svārkos, galvā cepure no tāda paša batista. Apdi­lušās ceļasomas izskatījās lieliskas tikai tāpēc, ka uz tām sēdēja viņa. Meitenes pievilcīgā seja, kas pauda noteik­tību, mierīgo un tomēr jautro, tumšo acu garās skropstas lika domāt par viņu saskaņā ar ārieni. Vēlīga, maza roka, noguldīta uz pinkainas suņa galvas, — tāds salīdzinā­jums nāca prata par šo ainu, kur bija jūtams Nebijušā dobjais šalkojums.

Tikko biju to apjautis, kad viņa piecēlās: visa pakal­pīgā svīta ar izsaucieniem un viņas ceļasomām devās līdz ekipāžai, kuras mugurpusē bija uzraksts «Duvras vies­nīca». Izdāļājusi sīknaudu, meitene ar pilnīga apmierinā­juma smaidu uz lūpām iesēdās ratos. Šķita, ka notiekošais to ļoti interesē un sagādā prieku.

Komisionārs uzlēca uz sēdekļa blakus braucējam, eki­pāža sāka ripot, tai pakaļ paskrējušie diedelnieki atpalika, un, pavadījis ar skatienu pa ielu aizvirpuļojošo putekļa mākoni, es nodomāju, kā jau dažu labu reizi, ka te manā priekšā varbūt atkal ir pazibējis pavediena gals, kas rāda ceļu uz pašu kamolu.

Nav ko slēpt, — es jutos satraukts un ne jau tikai tāpēc, ka šajā meitenē biju ieraudzījis gaišu, pievilcīgu būtni, kurai piemīt harmoniska viengabalainība, jo tādu iespaidu biju no viņas guvis. īsais bridis, ko viņa pava­dīja uz ceļasomām, bija modinājis senās ilgas pēc liela pārdzīvojuma, pēc vēja, kurā skan melodijas, pēc brīnu­maina dārgakmeņa, kas uziets starp oļiem. Domāju, ka viņas būtni varbūt iezīmējis sevišķs likums, kas izkārto dzīvi apzinīga procesa gaitā, un ka šādas būtnes ēnā es beidzot varētu ieraudzīt Nebijušo. Bet skumjāk par šīm skumīgajām domām, — skumjāk tāpēc, ka tās sāpēja kā veca brūce laika maiņā, — iesmeldzās atmiņas par dau­dziem līdzīgiem gadījumiem, par kuriem varētu sacīt, ka pa īstam to nemaz nav bijis. Jā, jau vairākkārt mani bija pievīlusi gan kāda kustība, vārds, seja vai dabas ainava, pametot aiz sevis tukšumu. Pie labas gribas es ļoti viegli varētu sameklēt šo meiteni. Es mācētu atrast kopīgas in­tereses, kas mūs saistītu, ieganstu nepazaudēt viņu no redzesloka un — šās nezināmās upes ilgoto straumi pagriezt vēlamā virzienā. Visliegākajām mūsu dvēseles tieksmēm es mācētu piešķirt tiklab saprātīgu, kā pieklājīgu iz­pausmi. Bet es vairs neticēju ne sev, ne citiem, nedz kādam pēkšņi ieraudzītam daudzsološam brīnumam.

Visu to apsverot, noņēmos neko neuzsākt un atgriezos mājās, kur atlikušo dienas daļu pavadīju, iegrimis grāmatās. Es lasīju neuzmanīgi, izjuzdams mulsumu, kas uzpluda ar caurvēja sparu. Pienāca nakts, un es noguris iesnaudos, atlaidies krēslā.

Brīdī starp nomodu un miegu uzvilnīja atmiņas par tiem brīžiem vagonā, kad es vairs tikai neskaidri apzi­nājos savu stāvokli. Atcerējos, kā saulriets vīcināja savu sarkano lakatu vagona logā, aiz kura zibēja garām slī­došās smilšu stepes. Es sēdēju pusaizvērtām acīm un re­dzēju ceļabiedru dīvaini mainīgos profilus, kas iznira cits aiz cita kā uz medaļas virsmas. Saruna pēkšņi kļuva trokšņaini skaļa, izvēršoties, kā man likās, par kliegšanu; pēc tam runātāju lupas sāka kusteties bez skaņas, viņu acis zvēroja, bet es nekā vairs neapjēdzu. Vagons it kā pacēlās augšup un izzuda.

Vairāk nekā neatcerējos: karstums bija aptumšojis sma­dzenes.

Nezinu, kālab tieši šajā vakarā atmiņas bija tik ne­atlaidīgas, bet to noskaņa neizprotamā kārtā saistījās ar krastmalā redzēto ainu — to nevarēju noliegt. Snaudā krēslas stunda auda ap mani neskaidru vijumu. Sāku domāt par meiteni, bet nu jau ar nosebotu nožēlu.

Vai tajā spēlē, ko es spēlēju pats ar sevi, ir vietā banāla piesardzība? Bezmērķa patmīlība? Pat šaubas? Vai neesmu atteicies ieiet pa durvīm, kas bija jau atvē­rušās, tikai tāpēc, ka pārāk labi atcerējos kā lielos, tā mazos melus savā pagātnē? Bija taču pilnvērtīga skaņa, pareizais tonis — es to dzirdēju, bet aizbāzu ausis, neuz­ticīgi atminēdamies agrākās kakofonijas. Un ja nu melo­diju šoreiz izpildīja īsts orķestris?

Pēc dažiem gadsimtiem cilvēka tieksmes būs sasniegu­šas mākslinieciskas sintēzes skaidrību. Tās vairs nemo­cīsies, skatot savas pasaules tēlus caur neskaidro, vāji apgaismoto nervu mulsuma aizkaru. Tās kļūs reljefas kā muša uz loga rūts janvārī. Salīdzinot ar šiem nākotnes cilvēkiem, es biju tas pats, kas Letjeri «Duranda» blakus Transatlantijas tērauda milzenim. Nebijušais slēpās starp kalniem, un man vajadzēja ņemt vērā visus šīs apvāršņa puses ceļus un virzienus. Man vajadzēja iejūtīgi uztvert vismazākos mājienus, izmantot ik gaismas staru starp mākoņiem un mežiem. Lai daudz iegūtu — daudzreiz va­jadzēja rīkoties uz labu laimi.

Tikko manī bija nobriedusi apņemšanās, pieskaņota šim domu gājienam, atskanēja tālruņa zvans un es, gaiņa- dams snaudu, sāku klausīties. Zvanīja Filatrs un uzdeva dažus jautājumus par manu veselības stāvokli. Beigās viņš uzaicināja mani rīt sastapties pie Stersa, un es ap­solījos tur aiziet.

Kad saruna beidzās, es savādā jūtu sastrēgumā, kas smacēja kā aizturēta elpa, piezvanīju uz «Duvras» vies­nīcu. Šāda veida gadījumos pašam parasti šķiet, ka visi, pat svešinieki, jau zina jūsu slepenās izjūtas. Nevainīgā­kās atbildes tad izklausās kā tiešs viņu viszinības aplieci­nājums. Nekas nespēj tik pēkšņi tuvināt svešai dzīvei kā tālrunis, atstājot jūs neredzamu, un turpat uz vietas pēc jūsu iegribas arī attālināt, it kā saruna nemaz nebūtu notikusi. Šie liekie prātojumi varbūt mazliet raksturo to nemiera pilno noskaņojumu, kurā es sāku sarunu.

Tā bija īsa. Es lūdzu pasaukt Annu Makfersoni, kas šodien bija atbraukusi ar tvaikoni «Granvila». Pēc neilgas klusēšanas kalpotājs lietišķā balsī paziņoja, ka viesnīcā minētās dāmas nav, un es, jau iepriekš zinādams, ka sa­ņemšu šādu atbildi, novērsu pārpratumu ar nepazīstamās meitenes tērpa un izskata sīku aprakstu.

Mans sarunas biedrs klusēdams pārdomāja. Beidzot viņš sacīja:

— Tad jau jūs runājat par jaunkundzi, kas nesen no mums aizbrauca uz dzelzceļa staciju. Viņa pierakstījās kā Biče Seniela.

Nezin kādēļ es īgni piebildu:

— Ļoti labi. Aiz pārpratuma esmu sajaucis vārdus. Mani vēl lūdza uzzināt….

Frāzi nepabeidzis, es pakāru klausuli. Manī pēkšņi sacēlās riebums pret tukšajiem vārdiem, kādus biju sācis izrunāt it kā pēc inerces. Kas gan no tā mainītos, ja es dabūtu zināt, kurp aizbraukusi Biče Seniela? Tātad viņa turpināja savu ceļu, droši vien tā paša bezrūpīgā dzīves aicinājuma saukta kā tur krastmalā, — bet es atlaidos krēslā, sevī noslēdzies un mēģinādams atrast glābiņu grāmatā, no kuras pirmajām rindām jau redzēju, ka mani sagaida garlaicība piecsimt lappušu apjomā.

Es biju viens klusumā, kuru mēroja pulksteņa tikšķi. Klusums auļoja, un es iegrimu juceklīgu izjūtu viļņojumā. Divas reizes biju tuvu iemigšanai, pēc tam vairs ne dzirdēju, ne manīju miegu uznākam.

Tā nemanot iemidzis, es uzmodos ap saules lēktu. Mana pirmā sajūta bija smaids. Es pacēlos un atkal apsēdos, dziļi saviļņots — pilns neaprakstamas sajūsmas, ko manī izraisīja negaidīta aina.

Biju gulējis istabā, par kuru jau minēju, ka tās pret jūru vērstā siena īstenībā bija milzīgs logs. Tas sniedzās no griestu dzegas līdz grīdai un sānos tikai par pēdas platumu neaizsniedza sānu sienas. Logs bija tā izbīdāms, ka stikli vairs nebija redzami. Ārpusē zem loga bija šaurs, puķēm apstādīts izcilnis.

Kad pamodos, pār jūras līmeni uzlēcošās saules stari ieplūda istabā kopā ar viļņu atspulgu, kas trīsuļoja uz sienas man aiz muguras.

Pie griestiem un uz sienām mirgoja saules staru at­spulgi .. . Zelta tīklojuma virpulis vizuļoja kā noslēpu­maini raksti. Staraini vēdekļi, lēkājoši ovāli un šaudī­gas, ugunīgas svītras visos stūros kā trauksmaini zelta putni lidojumā sitās pret sienām, saredzami tikai tajos mirkļos, kad pieskārās sienai. Šie saules feju raibie paklāji, kuru ņirbīgais trīsējums ne mirkli neaprima aust žilbinošus rakstus, mainījās nepasakāmā ātrumā, — tie klājās it visur: gar sienām, zem kājām, virs galvas. Ne­redzama roka uzbūra dīvainus rakstus, kuru nozīmi sa­prast nebija iespējams, tāpat kā mūzikas valodu. Istaba šķita kļuvusi dzīva. Likās, ka, nespēdama noturēties pret ūdens atstaroto saules brāzmu, tā nupat, nupat sāks lē­nām griezties. Pat pār manām rokām un ceļgaliem bez mitas slīdēja spilgti lāsmojumi. Tas viss mainījās acīm netverami, it kā sapurinātā, dzirkstošā tīklā virmotu caur­spīdīgi tauriņi. Jutos kā apburts un nekustēdamies sē­dēju, jūras zilganās un istabas zeltainās gaismas ieskauts. Man bija tik labi. Es piecēlos un vieglu sirdi, izjustā un bezgalīgā paļāvībā teicu visam: «Jums, zīmes un tēli, kas ielidojāt ar nezināmu vēsti un tomēr ielīksmojāt mani ar nopietnu, vientuļu prieku, — kamēr vēl neesat izzuduši,— es uzticu sava Nebijušā rūsu. Apstarojiet un uzspodriniet to.»

Tikko biju beidzis runāt, zinādams, ka vēlāk ar smaidu atcerēšos šos pusmiegā izrunātos vārdus, zelta tīkls sa­tumsa, tikai apakšējā stūrī pie durvīm vēl kādu brīdi trīsēja saliekts loga attēls, uztverot dzirksteļu straumi, bet drīz vien izgaisa arī tas. Tāpat izzuda arī noskaņo­jums, kādā sākās šis rīts, lai gan tā pēdas nav izdzisušas līdz pat šai dienai.

Vakarā aizgāju pie Stersa. Tovakar mēs bijām sanākuši trīs: es, Andersons un Filatrs.

Pirms došanās pie Stersa es pagājos pa krastmalu līdz tai vietai, kur vakar bija apstājies tvaikonis. Tagad šajā krastmalas rajonā kuģu neredzēju, bet tur, kur bija sēdē­jusi man nepazīstamā Biče Seniele, stāvēja kravas veltņi.

Tātad — kuģis bija aizgājis — parādījies un izzudis, it kā nemaz nebūtu bijis. Lai atsauktu atmiņā tā brīža iespaidu, es domās atdzīvināju redzētos tēlus, izvietodams tos vakardienas ainas kārtībā: tāpat kā vakar aiz tiem spīdēja ūdens un reida uguņu zvaigznes. Koncentrējot iztēli, man izdevās ieraudzīt meiteni gandrīz vai skaidri: to paveicis, sajutu vēl lielāku neapmierinājumu, jo iespaidu biju sakāpinājis līdz pēdējam. Acīmredzot sākās sava veida «sirds migrēna» — sajūta, kas man labi pazīstama, un, lai gan es sevišķu vērību tai nepievērsu, tomēr bija jāatzīst, ka šāds domu virziens iedarbojas tāpat kā iemī­ļots motīvs. Patiešām — tas bija motīvs, un es, daļēji pats to attīstīdams, uz nenoteiktu laiku nokļuvu tā iespaidā.

Pārdomādams visu, es tagad pārmetu sev, ka biju pār» traucis sarunu ar viesnīcu. Šī steiga — šī tieksme aizstāt projām slīdošo ar noteiktu darbību — bieži man ir kai­tējusi. Bet es vairs nespēju no jauna uzzināt to, ko reiz jau biju noraidījis, lai cik žēl tas būtu. Turklāt vēl jau­kais rīts, pastaiga, spēku atjaunošanās un paradums at­stāt likteņa ziņā visu, kas nebija izdomāts līdz galam, — tas viss kopā pārspēja vakardienas kļūmi sarunā. Domās pārskaitīju naudas atlikumus, kas bija manā rīcībā un ko gaidīju no Lerha: iznāca četri tūkstoši. Tajā dienā saņēmu arī vēstuli: Lerhs ziņoja, ka tikai nule atgriezies no kāda izbrauciena veikala darīšanās, viņš negaidījis tik drīzu naudas pieprasījumu un tāpēc izbraucot nav atstājis rīkojumu, bet, tiklīdz atgriezies, tūliņ izsūtījis to tūkstoti, ko es pieprasīju. Tātad par naudu man nebija jāraizējas.

TJo krastmalas es devos pie Stersa, kur atradu jau priekšā Filatru un Andersonu.

Sterss bija irigāc'jas komitejas sekretārs, gara auguma gaišmatis. Skaisti veidotā galva, mīkstā, cirtainā bārda, 5 kaļā balss un īsti vīrišķīgais smaids, kas laiku pa laikam sakustināja viņa ūsas, — viss pauda spēku.

Tehniskās skolas inspektora Andersona apaļās brilles, kas atgādināja putna acis, un sarkanie vaigi gluži labi saskanēja ar viņa strupajām matu šķipsnām: lai gan ne­liela auguma, viņš izskatījās stalts.

Ārsts Filatrs, normāli noaudzis vīrietis ar mierīgām kustībām, arvien vienkārši un labi ģērbies, mani ierau­dzījis, vērīgi palūkojās, pasmaidīja un, cieši paspiedis roku, sacīja:

— Harvej, jūs labi izskatāties, ļoti labi.

Mēs apsēdāmies uz terases. Sterss dzīvoja savrupmājā dārza vidū, pilsētas nomalē.

Sterss vinnēja trīs reizes pēc kārtas, pēc tam man iekrita kārtis, pietiekami labas, lai iztiktu bez piepirkuma.

Ēdamistabā kalpone, klādama galdu un sakārtodama traukus, sarunājās ar Stersa māsu par vakariņām.

Lai gan mani nodarbināja kārtis, es tomēr sāku just izsalkumu un tāpēc ar patiku noklausījos, ka Dēlija Stersa deva norīkojumu vakariņas pasniegt vienpadsmitos, tātad — pēc vienas stundas. Klusībā vēl nodomāju, vai arī šoreiz būs pīrādziņi ar šķiņķi, kuri man ļoti garšo un kurus šajā mājā gatavoja tik lieliskus, kādus citur nebiju ēdis, lai gan Dēlija apgalvoja, ka tā arvien esot nejaušība.

— Nu, — Sters i sacīja man, kārtis dalīdams, — vai jūs piepērkat? Nekā?! Labi. — Viņš pasvieda kārtis pārē­jiem, paskatījās savējās un noteica: — Arī es nepērku.

Andersons un pēc tam Filatrs piepirka un nopasēja — abi izstājās no spēles.

— Cīnieties vien, — doktors noteica, — bet mēs pa­skatīsimies, kā Harvejam šoreiz veiksies.

Mūsu spēlē likmes nebija lielas, bet man neveicās, un es biju saīdzis par to, ka visu laiku zaudēju. Bet šajā gājienā biju saņēmis diezgan labu četrinieku: četrus des­mitniekus un sešnieku; Stersam varēja būt džokers, tāpēc vajadzēja uzmanīties.

Un tā nu mēs iesākām parasto tirgošanos: es — gausi un bezrūpīgi, Sterss — aprauti un sausi, bet ar to svinī­gumu, kādā divi aklie ved viens otru uz bedri, pie kam ikviens cenšas pievilt upuri.

Andersons uzjautrināts noskatījās mūsu izdarība, mēs visi bijām aizrāvušies fināla grīdās; Filatrs savac a kārtis.

Ienāca Dēlija, meiča ar apvītušu seju, iedegušu in skeptisku, ar tikpat gaišiem matiem kā viņas brālim, un

sāka skatīties, kā es ar Stersu, viens no otra acis neno­laiduši, pūlāmies palielināt — laimestu vai zaudējumu — to neviens nezināja.

Pēc Stersa izturēšanās — dažām tikko samanāmām pazīmēm — es nojautu, ka viņa rokās ir spēcīgas kārtis; bet vai tās ir stiprākas par manējām? Varbūt viņš mani tikai biedē? To pašu droši vien arī viņš domāja par mani.

Dēliju izsauca uz ēdamistabu, un viņa aizgāja, patei­kusi:

— Harvej, pielūkojiet — nezaudējiet!

Es paaugstināju likmi. Sterss klusēja, pārdomādams, vai izbeigt ar to vai vēl pielikt. Es biju lieliskā jutoņā, taču rūpīgi to slēpu.

— Maksāju, — Sterss beidzot izšķīrās. — Rādiet, — kas ir jums?

Viņš aicināja atklāt kārtis. Vienlaikus ar viņa teikto vārdu izskaņu manu apziņu, kas pēkšņi bija atbrīvojusies no spēles loka, piepildīja pārvarīgs klusums, un es iz­dzirdu kādu īpatnu sievietes balsi ar uzsvaru sakām: «… Pa viļņiem traucošā.» Tā noskanēja kā zvans naktī. Vairāk nekas nebija dzirdams kā tikai šalkoņa ausīs, ko sacēla straujie sirds puksti, un arī kāršu švirkstoņa Filatra pirkstos.

Pārsteigts par šo parādību, kurai tik acīmredzami nebija nekā kopēja ar apkārtējo, es Andersonam vaicāju:

— Vai jūs nupat ko sacījāt?

— Ak nē! — Andersons atbildēja. — Es nekad netrau­cēju spēlētājus, kad tiem jādomā.

Stersa seja pauda nesapratni, un es redzēju, ka viņš sēž klusēdams. Es un Sterss, sacensoņi šajā spēles gā­jienā, drīkstējām nosaukt tikai skaitļus. Kamēr šie ap­svērumi pavīdēja manā apziņā, dzirde saglabāja skanīgo sievietes balsi.

Atklāju kārtis bez jebkādas intereses par spēli, zaudēju pret Stersa pieciem krustiem rindā un atteicos tālāk spēlēt. Halucinācija — varbūt tas bija kas cits — atsaldēja patiku spēlēt. Andersons bija ievērojis manu dīvaino iz­skatu un apjautājās:

— Vai jums kas notika?

— Notika kaut kas interesants, — es atbildēju, vēlē­damies dzirdēt, ko sacīs citi. — /Tobrīd, kad spēlēju, visas manas domas bija tikai pie spēles. Jūs jau zināt, ja rokās ir četrinieks, kaut kādi blakus prātojumi nemaz nav iespējami. Bet tieši šajā mirklī es izdzirdu vārdus — kāds mani pašā vai ārpus manis teica: «Pa viļņiem trau­cošā.» Tos izrunāja sveša sievietes balss. Tāpēc tik pēkšņi mainījās mans noskaņojums.

— Filatr, vai jūs dzirdat? — Sterss jautāja.

— Jā. Ko jūs sadzirdējāt?

— Pa viļņiem traucošā, — es atkārtoju, — Tikpat skaidri kā vārdus, ko jūs nupat sacījāt.

Visi bija ieinteresēti. Drīz pēc tam, nosēdušies pie va­kariņu galda, mēs turpinājām apspriest šo notikumu. Par tādiem gadījumiem runas labi vedas.vakarā, kad noskaņa pacilāta. Pateikusi dažus iebildumus savā parastajā, iro­niski nopietnajā tonī, kas lika skaidri noprast, ka viņa tikai aiz pieklājības mūs atklāti neizsmej, Dēlija apklusa un sāka klausīties, kritiski savilkusi uzacis.

— Mēģināsim izdibināt, — teica Sterss, — vai jūsu halucinācijai nav nācis palīgā kāds iespaids no ārpuses. Tā es reiz iemidzis dzirdēju sarunu. Šķita, ka saruna no­tiek aiz sienas, kad vārdus nevar saprast. Sarunas jēgu varēja nojaust pēc intonācijām, izklausījās kā pārmetumi un taisnošanās. Bija dzirdami īgni, žēlabaini un dusmīgi toņi. Es iegāju guļamistabā, tur no cieši nepiegriezta krāna strauji pilēja ūdens. Caurulē šņāca un murmuļoja gaiss. Tādējādi sapratis, kas notiek, es izkliedēju savu iedomu. Tāpēc noskaidrosim: vai tobrīd kāds nepagāja garām terasei?

Spēles laikā Andersons sēdēja ar muguru pret māju un seju uz dārza pusi; viņš apgalvoja, ka neesot nevienu ne redzējis, ne dzirdējis. To pašu teica Filatrs, un, tā kā neviens, mani pašu atskaitot, nebija nekā dzirdējis, tad šis gadījums saistījās tikai ar mani. Uz jautājumu, kā es to uztveru, atbildēju, ka sākumā gan biju satraukts, bet tagad tikai pūlos saprast.

— Ir tiesa, — sacīja Filatrs, — ka frāzi, kuru dzirdēja Harvejs, var izskaidrot tikai ar mūsu psihes pulksteņa dziļi apslēpto gaitu, kur neredz nedz rādītājus, nedz rite- nīšus. Kas tika runāts pirms tam, kad jau izdzirdējāt svešo balsi?

— Kas? Tika runāts? Sterss vaicāja, kādas man ir kārtis, uzaicināja klāt tās galdā.

— Ak tā! — Filatrs mazliet padomāja. — Redziet, kā tas iznāk: «Kas ir jums?» Atbildi dzirdēja vienīgi Har­vejs, un tā skanēja: «Pa viļņiem traucošā.»

— Bet jautājums bija domāts man, — es teicu.

— Jā. Tikai ar atbildi jūsu vietā pasteidzās cits. Un jūs šo atbildi atkārtojāt.

— Tas nav nekāds izskaidrojums, — Andersons iebilda pēc tam, kad mēs visi bijām pasmaidījuši.

— Protams, ne. Tas tikai vienkāršs salīdzinājums, kas man šķiet interesants. Piekrītu, ka gadījumu var izskaid­rot pēc Ribo ar apziņas dubultošanos vai zināmas sma­dzeņu daļas bezdarbību, tāpat kā miega šūniņa mūsu organismā, kas visumā jau pamodies. Tā apgalvo Bišers. Bet salīdzinājums ir acīm redzams. Tas prasās pats no sevis, un, lai cik mīklaina šķiet atbilde, — ja to vispār var saukt par atbildi, — noslēpumainie vārdi ir Harveja zemapziņā slēptas intereses izpaudums, kaut gan tiešā jēga it kā zudusi. Lai cik spēlmaņa uzmanība pievērsta kārtīm, tā saistīta tikai centrā, bet perifērijā ir brīva. Tur viņa ļaujas parādībām, kas slēpjas ēnā. Stersa vārdi: «Kas ir jums?» varēja saņemt atbildi no šīs ēna jomas ātrāk, nekā uz to attiecīgi reaģēja uzmanības centrs. Aso­ciācija ar kaut ko varēja viena mirklī izraisīt negaidītos vārdus, gluži kā plaisājumus stiklā, ko ķēris akmens. Plaisājumu virzienu, zīmējumu, skaitu un garumu nav iespējams iepriekš paredzēt, ne arī vēlāk aprēķināt atka­rīgi no stikla pretestības akmenim. Harveja noslēpumainie vardi ir tādi paši dīvaini plaisājumi neapzinātā sfērā.

Tiešām — tā tas varēja būt, bet, lai gan Filatrs tik loģiski izskaidroja šo parādību, jutos ārkārtīgi aizskarts. Ls sacīju:

— Bet kāpēc tieši Stersa vārdi izsauca šo plaisājumu?

— Kurš tad vēl to varēja?

Gribēju pateikt, ka, pieļaujot svešas domas iedarbību, viņš gluži bērnišķīgā kārtā rēķinās ar attālumu, it kā šāda iedarbība būtu neiespējama no lielāka attāluma nekā četras pēdas galda platumā, kas šķir spēlētājus, bet, ne­vēlēdamies strīdu icildzināt, tikai piebildu, ka šāda veida izskaidrojumiem pašiem vajadzīgs izskaidrojums.

— Protams, — Sterss apstiprināja. — Ja apšaubāms, vai mans tik parastais jautājums izraisījis Harveja zem­apziņā tik neparasto priekšstatu, tad viss jāsāk risināt no jauna. Bet tas ir apšaubāmi, — tātad apšaubāms arī pārējais.

Šādā garā saruna turpinājās vēl kādu laiku, ļoti kai­tinot Dēliju, kas beidzot pieprasīja mainīt sarunas tematu vai iedzert nomierinošus pilienus. Drīz pēc tam es atva­dījos un aizgāju; Filatrs iznāca kopā ar mani.

Soļodami rakstā kā kareivji, mēs klusēdami apmetām dažus līkumus un iznācām laukumā. Filatrs uzaicināja iegriezties kafejnīcā. Manā noskaņojumā tas šķita tik savādi, ka es piekritu. Apsēdāmies pie galdiņa blakus estrādei un pasūtījām vīnu. Uz estrādes dziedātājas mai­nījās ar dejotājām. Filatrs no jauna sāka attīstīt savu teoriju par plaisājumiem stiklā, pēc tam pievērsās gadī­jumam ar naturālistu Vaitornu, kas, sēdēdams dārzā, dzirdējis sarunājamies bites. Es klausījos diezgan uz­manīgi.

Apgāzta krēsla troksnis man aiz muguras un kāda skaļi izsaukta prasība šajā brīdī saplūda ar apnicīgu dejas motīvu. Šo momentu iegaumēju tāpēc, ka sāku iz­just vēlēšanos nekavējoties doties projām. Tā bija neap­zinīga tieksme. Nevarēja būt nekas ļaunāks par šādu stāvokli, — tik satrauktu gaidu pilnam klausīties jautru mūziku spoži apgaismotā telpā. Vēl nepiecēlies, es pār­domāju visu, meklējot iemeslu un jautājot: varbūt mani nogurdinājis Filatrs. Tomēr ne, — man patika sēdēt šajā kafejnīcā un tieši kopā ar viņu. Bet es vairs nespēju palikt uz vietas. Jāpiebilst, ka es ļāvos savai dīvainajai jutoņai ar īgnumu, kāds parasti rodas par negaidītu traucējumu. Paskatījos pulkstenī, pateicu, ka sāp galva, un aizgāju, pamezdams ārstu izdzeram atlikušo vīnu.

Iznācis uz ietves, neziņā apstājos, kā mēdz apstāties cilvēks, pūlēdamies uzminēt viņam vajadzīgās durvis, un padomājis devos uz ostu, kur parasti nokļuvu ikreiz, kad pastaigājos bez noteikta mērķa. Tagad biju pārliecināts, ka esmu aizgājis no kafejnīcas vienkāršas nervozitātes dēļ, un vairs nenožēloju šo aiziešanu.

«Pa viļņiem traucošā …» Nekad vēl nebiju tik neatlai­dīgi domājis par kaut ko ar tik relatīvu jēgu, — kā švīkstoņa aiz muguras, kas neļaujas uzminēt, kāda drāna tur švīkst. Viegls nakts vējš, neko daudz nemazinādams sutoņu, elektrisko laternu baltajā gaismā putināja baltas papeļu pūkas. Ostā virs melnajiem ogļu putekļiem pie akmens stabiem un sienām to bija saputināts tik daudz, it kā ziemeļi būtu sajaukušies ar dienvidiem fantastiskā un tveicīgā ziemā. Es gāju starp diviem moliem, kad aiz otrā ieraudzīju staltu burinieku, kas savā būvē atgādināja jahtu. Tā tilpums varēja būt simt piecdesmit tonnas. Ku­ģis šķita iegrimis miegā.

Uz klāja nebija redzama neviena dzīva radība, taču, tuvāk piegājis, ieraudzīju pie kreisā borta sardzes matrozi.

Viņš sēdēja uz sabīdāmā krēsla un snauda, atspiezda­mies pret bortu.

Es apstājos netālu no kuģa. Visapkārt bija tukšs un kluss. Pilsētas trokšņi saplūda vienmuļā, neskaidrā du­noņā, kas atgādināja tālumā braucošas ekipāžas rīboņu; manā tuvumā klusuma mieru traucēja tikai ūdens šļaksti un tauvu čīkstēšana. Es turpināju aplūkot kuģi. Tā brūn­ganais korpuss, baltais klājs, slaidie masti, atsevišķo daļu samērība un pamatlīniju daiļums — viss iedvesa cieņu. Tas bija kuģis džentlmenis. Loka laternas gaisma no mola puses atēnoja kuģa noteiktās kontūras uz mijkrēšļa robežām, aiz kurām tālāk melnēja tvaikoņu korpusi un dūmeņi. Sliedamies pāri šai vietā zemajai krastmalai, kuģa pakaļgals starp divām tauvām un ūdeni apakšā vei­doja slīpu leņķi.

Man tā iepatikās šis skaistais kuģis, ka iztēlojos to par savējo. Domās jau uzkāpu pa laipām, iegāju savā kajītē un biju tur — tā man šķita — kopā ar to meiteni. Pats nezinu, kāpēc tā likās, bet šī iedoma kādu laiku turējās manā apziņā.

Es jau pieminēju, ka atmiņas par svešo meiteni nepa­meta mani; tās atgādināja jebkuru citu dvēselē saglabātu atmiņu, bet ar sevišķi izteiktu dzīvīguma nokrāsu. Laiku pa laikam paraudzījos šajā atmiņu parādībā kā saistošā gleznā. Šoreiz tā izplauka tik saskatāmi skaidra kā vēl nekad agrāk. Beidzot manas domas mainījās. Vēlēdamies uzzināt kuģa nosaukumu, pagājos gar to un, apstājies iepretī pakaļgalam un ieskatījies, izlasīju puslokā sakār­totos, reljefos zelta burtus:

«Pa viļņiem traucošā»

Es nodrebēju — tik strauji deniņos uzšalca asinis. Tā nebija tikai pārsteiguma nopūta, bet dziļāku jūtu uzvir- dums, no kura uz mirkli apstājās sirds, lai pēc tam atsāktu pukstēt jo skaļāk. Man divreiz bija jāatņem elpa, pirms spēju vēlreiz izlasīt un saprast šos brīnumainos vārdus, kas iecirtās manās smadzenēs kā bultu zalve. Šis pēk­šņais īstenības sitiens pa dīvainajiem, pie spēles galda uz­tvertajiem vārdiem bija tik negaidīts kā tad, kad cilvēku sagrābj no mugurpuses. Es riņķoju pēkšņas nevarības pārņemtu domu jūklī. Tā riņķo suns ap nozaudētām pēdām, apošņādams kājas pēdējo nospiedumu.

Beidzot, apņēmīgi atvairīdams šīs jūtas, kā ar roku atvaira lapotus zarus, kas traucē skatīšanos, es ar vienu kāju uzkāpu uz kuģa tauvas, lai pieliektos tuvāk uzrak­stam. Tas mani vilktin pievilka. Noliecos pār ūdeni, kas vizēja tālas gaismas atspulgā. Uzraksts atradās sešu sep­tiņu pēdu attālumā no manis. Tas jauki mirdzēja pāri slīdošās gaismas staros. Vārds «Pa» slēpās ēnā, «viļņiem» atradās uz gaismas un ēnas robežas, un noslēdzošais «traucošā» spīdēja tik spoži, ka varēja saskatīt sprēgāju­mus burtu zeltījumā.

Pārliecinājies, ka acis mani neviļ, atgāju nost un no­sēdos uz čuguna stabiņa visu sakarīgi pārdomāt. Domas raisījās tik ciešā mezglojumā, ka bija vajadzīgs spēcīgā­kas gribas spiediens nekā toreiz manējais, lai ietvertu visas vienā, galvenajā domā: tās man nebija. Raudzījos tumsā, tās zilgani dziļajos atvaros, kuros plaiksnījās reida uguņu atblāzmas. Es neko neizlēmu, bet zināju, ko darīšu, un tas man likās gluži saprotams. Biju pārliecības pilns šai neskaidrībā un noteikts apkārtējās neziņas tumsā.

Uzcēlies piegāju pie laipām un skaļi saucu:

— Hei, jūs — uz kuģa!

Sardzes matrozis gulēja; var jau būt, ka viņš dzirdēja manu saucienu, taču pameta to bez atbildes.

Es saucienu neatkārtoju. Sajā brīdī nejutu sev saistošu to parasto, lai arī neredzamo noliegumu, kas nepieļauj ieiet svešā īpašumā. Redzēdams, ka sardzes vīrs nekustas, es pa kāpnēm uzgāju uz kuģa klāja.

Sardzes matrozis tiešām gulēja, atspiedis galvu uz ro­kām, kas bija izstieptas pār borta kasti. Nekad nebiju redzējis, ka vienkāršs matrozis būtu ģērbies tā, kā šis nepazīstamais cilvēks. Viņa dārgais uzvalks no smalka, pelēka zīda, nevainojami baltā krekla apkakle ar zilu kak­lasaiti un lielu briljanta saspraudi, baltā zīda cepure, švī­tīgās kurpes un gredzeni uz melnīgsnējās rokas pirkstiem liecināja par iespēju izdot daudz naudas greznuma priekš­metu iegādei, — visas šīs lietas nepiederējās vienkāršam matrozim. Turklāt vēl melnīgsnējās, tīrās rokas, bez skram­bām un tulznām, stūrgalvīgā, kalsnā seja, kas miegā brī­žiem noraustījās, un melnā, rūpīgi sasukātā bārda, — viss kopā bez jebkādiem citiem pierādījumiem — izteiksmē vien liecināja, ka šis vīrs nav no kuģa zemākās apkalpes ļau- dirn. Nevarēdams izšķirties, vai modināt gulētāju, es lēn? devos uz kāpnēm, kas veda kuģa pakaļgala kajītēs, jo no paceltajām lūkām spīdēja gaisma. Cerēju tur sastapt ļau­dis. Pacēlu jau kāju, lai kāptu lejā, kad mani apstādināja vieglas neredzamas kustības troksnis. Es pagriezos un ieraudzīju savā priekšā sardzes vīru.

Viņš tikko beidza žāvāties. Kreisā roka viņam bija iebāzta bikšu kabatā, bet ar labo, miegu gaiņādams, viņš novilka pār acīm un pēc tam lāva tai noslīdēt lejup, ber­zēdams ar īkšķi pārējo pirkstu galus. Tas bija liela auguma plecīgs vīrs, garāks par mani, mazliet uz priekšu saliecies. Lai gan viņa puspievērtajiem plakstiem vajadzēja notēlot vēsu mieru, tomēr tie nespēja aizsegt slēpto tīksmi par manu sagaidāmo apmulsumu. Bet es nebiju ne apmulsis, ne satraukts un skatījos viņam taisni acīs. Es sveicināju..

— Ko jūs šeit meklējat? — viņš bargi noprasīja, vār­dus gausi veldams pār lūpām, it kā pēc kārtas tos apskatot. — Kā jūs nokļuvāt uz klāja?

— Es uznācu pa kāpnēm, — gluži draudzīgi skanēja mana atbilde, nebaidoties, ka tā var tikt nepareizi sa­prasta no viņa puses, jo domāju, ka mans ārējais izskats jebkurā vietā un stundā ir pietiekama drošība pret jeb­kādām aizdomām. — Es jūs uzrunāju, bet jūs gulējāt. Tā es uzkāpu un, diez kāpēc negribēdams jūs modināt, taisījos noiet lejā.

— Kāpēc?

— Cerēju tur kādu sastapt. Kā redzu, — es piebildu ar uzsvaru, — man jānosauc savs vārds: Tomass Harvejs.

Sardzes vīrs izņēma roku no kabatas. Viņa stingās acis nu bija pilnīgi pamodušās, un tajās varēja saskatīt mai­nīgu izteiksmi — flegmas un niknuma sajaukumu. Domā­jams, ka pirmā tomēr ņēma virsroku, jo, lūpas sakniebis, viņš negribīgi palieca galvu un vēsi atbildēja:

— Loti labi. Esmu kapteinis Viljams Gezs. Kādam ap­stāklim man jāpateicas par tik agru apmeklējumu?

Bet mani tagad nespētu padarīt mazdūšīgu pat vēl ne­laipnāka uzņemšana. Viss šis gadījums ar savu vēl neap­tveramo nozīmi sargāja manu arvien pieaugošās apņēmī­bas līdzsvaru.

— Kaptein Gez, — es smaidīdams sacīju, — ja trešo nakts stundu var uzskatīt par dienas sākumu, tad, pro­tams, esmu ieradies neprātīgi agri. Baidos, ka iemeslu jūs uzskatīsiet par neko, ir tomēr jāpaskaidro, kāpēc uzkāpu uz klāja. Diezgan ilgu laiku es slimoju, un mana veselība, pēc ārstu clomām, kļūtu vēl labāka nekā pašreiz, ja es mazliet paceļotu. Tika atzīts, ka brauciens uz buri­nieka, vienkāršots dzīves veids, pieciešot pat dažādas ērtī­bas, sniegtu, tā sakot, skarbo, fizioloģisko patiesību, kas miesai dažreiz ir tikpat nepieciešama kā raupjā patiesība, ar kuru reizēm izārstē morāliskas kaites. Šodien pastai­gādamies, ieraudzīju šo kuģi. Jāatzīstas, tas man ļoti iepa­tikās. Savu nodomu atlikt es negribēju, jo nezinu, kad jūs dosieties atkal ceļā; man ienāca prātā, ka rīt varētu jūs vairs neatrast. Lūdzu mani atvainot. Esmu spējīgs sa­maksāt, cik vajadzīgs, un šajā ziņā jums nebūtu ko rai­zēties. Man arī gluži vienalga, uz kurieni jūs braucat. Ar to, — es ceru, ka jūs mani sapratāt, — pēc manām do­mām, būtu noskaidrots nepatīkamais pārpratums. Pārējais tagad ir jūsu ziņā.

Man vēl runājot, Gezs jau bija atbildējis. Atbildi sniedza viņa sejas izteiksmes maiņas, kurās varēja saskatīt no­raidošu pretestību. Bet saruna bija nule sākusies, un es nezaudēju cerības.

— Esmu gandrīz pārliecināts, ka noraidīšu jūsu priekš­likumu, — Gezs noteica, — jo vairāk tāpēc, ka šis kuģis nepieder man. Tā īpašnieks ir Brauns — sabiedrība «Rē- dereja un Krava». Lūdzu jūs nokāpt lejā, tur ērtāk varē­sim izrunāties.

To viņš pateica ledus aukstā balsī, ar piepūli ieturot pieklājību. Viņa rokas mājiens uz kāpņu pusi bija noteikts un atturīgs.

Nokāpām spilgti apgaismotā telpā, kurā bez mums abiem nebija neviena cita. Ātrā skatienā ietvēris kajītes iekārto­jumu, es neguvu iespaidu, kas būtu pretējs manam noska­ņojumam, taču netiku arī ne pie kādas skaidrības, lai gan, lejā kāpdams, biju iedomājies, ka tādu gūšu. Es ieraudzīju greznumu un nekārtību. Manas kājas soļoja pa lielisku grīdsegu. Telpas iekārtojums liecināja par kuģa īpašnieka bagātību. Mēs nosēdāmies uz neliela dīvāna, un tagad labā apgaismojumā es apskatīju Gezu pamatīgāk.

Viņa ārieni varēja ilgi studēt un tomēr palikt juceklīgās domās par viņu. Notēlojot kādu seju, rakstnieki parasti apskata to no priekšpuses, bet neviens negrib atzīt profila nozīmi. Taču profils ir zīmīgs, ja dod pamatu siluetam — kas ir viens no izteiksmīgākajiem būtiskā atrisinājumiem grafikā. Ne vienu reizi vien profils man ir parādījis cil­vēka otro es, — it kā divas ieejas no dažādām pusēm vienā un tajā pašā telpā. Manā uztverē profilam ir komen­tāra nozīme, un es tikai tad nepieminu to, ja seju kā pro­filā, tā no priekšpuses līdz ar visām starplīnijām līdzsvaro gara bilance. Bet tas atgadās tik reti, ka jāuzskata par izņēmumu. Geza seju pie šādiem izņēmumiem nevarēja pieskaitīt. Viņa profila līnija iesākās pie matiem ar iz­liektu, nervozu pieri, — to turpināja gandrīz taisna garā deguna līnija, smeldzīga virsējā un stūrgalvīgi uz priekšu padevusies apakšlūpa, — noslēdzoties ar smagu, krasi iz­liektu zodu. Uzburbušā vaiga līnija, nākdama no acs kak­tiņa, savienojās apakšā ar nīgru ūsas sareni. Sejas valo­das izteiksmē seja pauda nomāktību un neatlaidību. Bet šai pašai sejai — platai, sarauktai, ar augstās pieres ner­vozajiem krokojumiem —, kad to uzskatīju no priekšas, nevarēja noliegt savdabīgas īpatnības pievilcību. Zem asi liektajām, kuplajām uzacīm iespaidīgi kvēloja viņa skais­tās, melnās acis. Es nesapratu, ka šī spēcīgā un kaislā seja saskaņojama ar Geza balss flegmu — tik dziļu, ka pat viņa vārdos apjaušamo domu gaita šķita nesatrici­nāmi mierīga. Ievērojis šo pretrunu, es gluži pamatoti sagaidīju kādu nepatīkamu pārsteigumu, kas arī nekavē­joties piepildījās.

— Kā jau teicu, — Gezs turpināja, kad bijām apsēdu­šies, — es varētu uzņemt pasažieri tikai ar Brauna at­ļauju. Bet man jāatzīstas, ka esmu pret pasažieri uz kra­vas kuģa. Tad allaž iznāk kādas nepatikšanas vai rūpes. Bez tam mani kuģa ļaudis vakar saņēma aprēķinu, un es nezinu, vai drīz sadabūšu pilnā skaitā jaunus. Iespējams, ka «Traucošā» nostāvēs mierā veselu mēnesi, iekams man izdosies sagatavoties braucienam. Ieteicu jums griezties pie cita kapteiņa.

Viņš apklusa, neizrādot ne mazāko vēlēšanos sarunu turpināt. Es vēl pārdomāju, ko viņam atbildēt, kad uz klāja kļuva dzirdami soļi un izsauciens: «Ha-hal», ko droši vien papildināja attiecīgs piedzēruša cilvēka žests.

Redzēdams, ka es nedomāju celties promiešanai, Gezs sarauca uzacis, cieši noskatīja mani no galvas līdz kājām un teica:

— Tur beidzot ir pārnācis Batlcrs. Neliecieties trau­cēties. Es tūliņ atgriezīšos.

Viņš izgāja smagiem un lieliem soļiem, galvu pieliecis, it kā baidīdamies kaut kur atdurties ar pieri. Viens palicis, vērīgi palūkojos visapkārt. Man bija gadījies braukt uz dažādiem kuģiem, un tāpēc biju pārliecināts, ka šis kuģis, vismaz tajā laikā, kad to būvēja, nav bijis domāts kafijas vai kokvilnas pārvadāšanai. To apliecināja tiklab tā ārējais izskats, kā arī salona iekārtojums. Apaļie kuģa logi «iluminatori» bija tik lieli — vairāk nekā divi pēdas caurmērā, — kādus nekad neierīko uz kravas kuģiem. Šiem logiem vajadzēja bagātīgi un krāšņi ieplūdināt telpā die­nas gaismas starojumu. Logu skrūves, rāmji un visnotaļ vara apkalumu apdare jau bija mākslas darbi. Venēcijas spogulis masīvā sudraba ietvarā, nelieli dīvāni, pārvilkti ar dārgu pelēki zaļganu zīdu; palisandra koka sienu pa­neļi, dzegas, smagās zīda portjeras, Indijas grīdsega un trīs elektriskās spuldzes blāvos jumolos aiz izmargota bronzas režģa, — tie visi bija īsti greznuma priekšmeti, ciktāl to uz kuģa pieļauj tehnika. Uz labi pulēta galda, kurā atvizēja spuldžu gaisma, stāvēja dūmu krāsas kris­tāla vāze ar svaigām rozēm. Tai apkārt starp saņurcītām servjetēm un pusizdzertām vīna glāzēm bija pamesti netīri šķīvji. Uz grīdsegas mētājās papirosu gali. Pa pievērtām trauku skapja durvīm nokarājās netīra lupata.

īzdzirdis soļus, es piecēlos un, nevēlēdamies stiept sa­runu garumā, jautāju ienākušajam Gezam: vai viņam būs iebildumi, ja Brauns man dos savu piekrišanu braucienam uz «Traucošās» atsevišķā kajītē un par pieklājīgu atlīdzību.

— Jūs domājat, ar mani ir veltīgi par to runāt?

— Man šķita, — es atbildēju, — ka jūsu noraidošais viedoklis saistās ar kādiem jums svarīgiem apsvērumiem.

Gezs vilcinājās. Es redzēju, ka mana apņemšanās sa­zināties ar Braunu bija viņam nepatīkama. Pieklājīgā ne­atlaidībā biju paziņojis, ka rīkošos pretēji Geza gribai.

— Kā jūs vēlaties, — Gezs noteica. — Es palieku pie tā, ko jau sacīju.

— Nestrīdos. — Manu draudzīgo noskaņojumu bija no­mainījis īgnums. — Zaudējot vienā instancē, jāgriežas pie nākošās.

Atzīstos, ka tas bija lieki sacīts, bet es to nenožēloju: Geza izturēšanās man ļoti nepatika.

— Zaudējot zemākajā instancē! — viņš atbildēja, pēk­šņi aizsvilies. Viņa flegma bija izzudusi kā vēja aizpūsta: seja nepatīkami un izaicinoši raustījās. — Kāda joda pēc visas šīs runas? Esmu kapteinis un tātad pagaidām šā kuģa saimnieks. Jūs varat rīkoties, kā jums tīk.

Tas jau bija pateikts nepieļaujami asā tonī, un citā ga­dījumā es droši vien apklusinātu viņu ar vienu pašu ciešu skatienu, bet nez kādēļ man bija pārliecība, ka, par spīti pašreizējām nesaskaņām, man tomēr visā drīzumā pare­dzama braukšana kopā ar Gezu uz viņa kuģa «Pa viļņiem traucošā», un tāpēc nolēmu atturēties no tālāka saasinā- jurna vārdu maiņā. Es pacēlu cepuri un pakratīju galvu.

— Ceru, ka mēs šo jautājumu kādā nebūt veidā nokār­tosim, — es teicu, sniegdams Gezam roku, kuru viņš pa­spieda visai atturīgi. — Gluži nevainīgas dabas apstākļi spiež mani meklēt saprašanos. Var būt, ka nākamo reizi tiekoties, jums vairs nebūs jāskaišas.

«Saruna beigusies, un es gribu, lai tu drīzāk aizvāktos,» bija lasāms viņa acīs. Es izgāju uz klāja, kur ieraudzīju pavecu, bakurētainu vīru ar pīpi zobos. Viņš stāvēja, at­spiedies pret mastu. Noskatījis mani, šis vīrs griezās pie Geza, kas bija iznācis kopā ar mani.

— Man tomēr būs jāiet: es varbūt atspēlēšos. Ko jūs sakāt par to?

— Naudu es jums nedošu, — Gezs strupi un nīgri at­trauca.

— Jūs izmaksāsiet man manu algu, — vīrs ar pīpi īgni turpināja, — citādi mēs šķirsimies.

— Batler, savu algu jūs saņemsiet rīt, kad būsiet skaidrā prātā, citādi jums nepaliks pāri ne graša.

— Jauki gan! — iesaucās Batlers, kurš, kā es nopratu, bija Geza vecākais palīgs. — Skaisti jūs protat runāt! Vai nu jums pieklātos uzstāties aizbildņa lomā, kad pat no­sprādzis kaķis zina, kā jūs izdzīvojaties pa visām dzer­tuvēm — tagadējām, izbijušām un nākamajām? Es varu tērēt savu naudu, kā vien pats vēlos.

Gezs nekā neatbildēja, bet lāsti, kurus viņš apvaldīja, atplaiksnījās viņa sejā. Sā lādiņa enerģija eksplodēja manā virzienā. Naidīgais, līdz šim tomēr savaldīgais džentlmenis bija pazudis, Geza izturēšanās tagad atgādi­nāja klaju ārdīšanos.

— Vai nav tiesa, — viņš teica, stāvēdams pie kāpnēm, pa kurām es gatavojos nokāpt krastā, — «Pa viļņiem trau­cošā» ir skaista kā «Ģentes mežģīnīte»? (Tā saucās kuģis, kuru pirms simt gadiem nogremdēja jūras laupītājs Kids Otrais tāpēc, ka kuģis bija apbrīnojami skaists un visu daudzināts.) Jā gan, tā domā daudzi. Bet, ja es jums iz­stāstītu tā vēsturi un cik tas maksāja un ja jūs redzētu tā gaitu un pabūtu uz tā kaut vienu dienu, — tad jūs vel dedzīgāk lūgtos mani, lai ņemu jūs līdzi braucienā. Jums ir smalka oža.

— Kaptein Gez! — es iesaucos, jo vairāk sakaitināts tādēļ, ka Batlers, pienācis klāt, nosmīnēja. — Ja man tiešām radīsies izdevība braukt ar šo kuģi un jūs ienāksiet manā kajītē, es katrā ziņā pacentīšos atmaksāt jūsu rup­jību ar daudz līdzsvarotāku izturēšanos pret jums.

Gezs izsmejoši paskatījās manī, bet tūliņ pat viņa seja satumsa dzijā mulsumā. Mani ārkārtīgi izbrīnīdams, viņš steidzīgi un satraukti noteica:

— Jā, es esmu vainīgs, piedodiet! Esmu satraukts! Sa­niknots! Jums nebūs jānožēlo, ja pie Brauna neveiksies. Bet apstākļi nu reiz tādi ir, ka mums nav pa ceļam. Vēlu jums visu labāko!

Nezinu, kas man vairāk nepatika — vai Geza rupjība, vai šis viņa savādais uzliesmojums. Plecus paraustījis, no­kāpu krastā un, labu gabaliņu atgājis, atskatījos, vēlreiz aplūkodams «Pa viļņiem traucošās» augstos mastus, pār­liecināts, ka Gezs vai Brauns, vai arī viņi abi kopā galu galā pilnīgi piekritīs manam nodomam.

Devos mājup, neapjēgdams ceļu, zaudējis vietas un laika izjūtu. Lielais satraukums vēl nebija aprimis. Netveramas priekšnojautas, kas nepakļāvās apziņai, līdzko sāku tās sīkāk iztirzāt, skanēja manas sirds dziļumos. Nekad agrāk nepazītas izjūtas, no kurām apzināti es nevienu neizvēlē­tos, guva manās domās neparastu vārdu ietērpu, atgādinot sarunas sapnī, un es nespēju tās atvairīt. Pretēji prāta slēdzieniem, bez kādiem paskaidrojumiem un pierādīju­miem, es jutu tikai to, ka Geza kuģis un nepazīstamā mei tene Biče Seniela ir kaut kā saistīti. Mierīgā garastāvokli es šo ideju — kuģa sakarību ar meiteni — uztvertu kā ne­jēdzīgu māņticību, bet šobrīd tas bija citādi, — iztēle rosījās ar to pārliecinošo spilgtumu, kāds rodas nelaimē vai izbaiļu brīdī.

Nakts bija murgaina. Man rādījās sapņi — daudz smagu un sarežģītu sapņu. Mani mocīja slāpes. Es trūkos no miega, dzēru ūdeni un iemigu no jauna, mētādamies domu jūklī, tik nogurdinošā kā nepareizs uzdevums ar neuzietu kļūdu atrisinājumā. Tur savstarpēji norēķinājās jūtas, sa­bangotas notikumā, kas bija izjaucis to dabisko plūdumu.

Deviņos no rīta biju kājās un īrētā automobilī aizbraucu pie Filatra. Vienīgi ar viņu es varēju runāt par šās nakts piedzīvojumiem, un man bija nepieciešams uzzināt, ko viņš domā par šādu «stikla plaisājuma» ievirzi.

Lai gan bija agrs, Filatrs nelika sevi ilgi gaidīt. Pēc trim minūtēm, kuras biju nosēdējis viņa kabinetā, viņš ienāca jau pilnīgi saģērbies iziešanai un aizrādīja, ka pulksten desmitos viņam jābūt slimnīcā. Mans izskats tūliņ saistīja viņa uzmanību, un viņš sacīja:

— Man šķiet, ka jums ir kaut kas lēcies!

— Iepretim Ogļu sindikāta kantorim krastmalā stāv lielisks burinieks. Es ieraudzīju to naktī, kad mēs izšķī­rāmies. Un šā kuģa nosaukums ir — «Pa viļņiem trau­cošā».

— Ko? — izsaucās Filatrs, pat vēl vairāk pārsteigts, nekā biju gaidījis. — Vai jūs nejokojat?! Bet… piedo­diet … Nekas, runājiet, es klausos …

— Burinieks tur stāv vēl šobrīd.

Mēs paskatījāmies viens otrā un kādu laiciņu sēdējām klusēdami. Filatrs nolaida acis un sarauca uzacis; viņa izteiksmīgā seja nervozi noraustījās. Tad viņš no jauna paskatījās manī.

— Jā, tas velk, — viņš piezīmēja. — Un, protams, ir ari turpinājums?

Aizsteigdamies priekšā Filatra neizteiktajām aizdomām, ka es varēju būt redzējis «Pa viļņiem traucošo» jau vakar pirms gājiena pie Stersa, es viņam paskaidroju, ka buri­nieku pirmoreiz ieraudzīju tikai pagājušajā naktī, un at­stāstīju viņam savu sarunu ar Gezu.

— Jums jāsaprot, — stāstījuma beigās piebildu, — ka man varēja rasties tikai šāda vēlēšanās. Nekāda cita rīcība te nebūtu vietā. Acīmredzot man jābrauc, ja nevēlos visu mūžu mocīties ar nevarīgu un muļķīgu nožēlu.

— Jā, — Filatrs sacīja, paceldams cigāru gaisā pret iedomāto pelnu trauku. — Viss būtu labi. Taču stāvoklis, grozi kā grozīdams, ir kutelīgs. Lai gan bieži vien izšķi­rošo vārdu saka nauda. Man liekas, ka varēšu jums palī­dzēt. Kādreiz es ārstēju Brauna sievu, kad, pēc citu ārstu sprieduma, vairs nebija izredžu uz viņas glābšanu. Vai nu par spīti viņiem, vai man par patikšanu viņa tomēr izveseļojās. Kā redzams, Gezs atsaucas uz Braunu, pats būdams pret jums, un tā ir droša pazīme, ka Brauns at­sauksies uz Gezu. Tāpēc lūgšu jūs nodot Braunatn vēstuli, kuru tūliņ uzrakstīšu.

Pēdējos vārdus runādams, Filatrs ātri nosēdās pie galda un paņēma spalvu.

— Lāgā neaptveru, ko lai rakstu, — viņš teica, pagrie­zis galvu pret mani.

Filatrs paberzēja pieri un sāka rakstīt, skaļi nolasīdams uzrakstītās rindas, kas pamazām pildīja papīra lapu.

— Ielāgojiet, — viņš teica, pārstājis rakstīt, — ka Brauns ir veikalnieks, kam prātā peļņa, viņš ir gluži ci­tāds nekā mēs, un viss, kas, pēc viņa domām, ir fantas­tiska iedoma, tūliņ atsaldē viņu. Tagad tālāk: «Kādreiz, jums un man laimīgā dienā, jūs sacījāt, ka izpildīšot jeb­kuru manu vēlēšanos. No visas sirds cerēju, ka tāds brīdis nepienāks. Man šķita, ka apgrūtināt jūs būtu nepiedodams egoisms. Tomēr ir gadījies tā, ka manam pacientam un radiniekam…»

— Ceru, ka šī diplomātiskā nepatiesība jeb, pareizāk sakot, nekaitīgie meli jums nav svarīgi? — noprasīja Fi­latrs; pēc tam viņš turpināja rakstīt un lasīt: «…radi­niekam Tomasam Harvejam, šās vēstules pasniedzējam, ir vajadzīgs ceļojums ar parastu burinieku. Tas viņam ir nepieciešams pēc pārciestās slimibas. Tuvāk viņš to paskaidros pats. Kā es sapratu, viņam patiktos izdarīt šādu ceļojumu uz jums piederošā kuģa …»

— Liekas savādi izrunāt šos vārdus, — ieteicās Filatrs. — Bet es tos pat uzrakstu: «Pa viļņiem traucošās» kajītē. Jūs izdarītu man ārkārtīgu pakalpojumu, ja šajā ziņā iz­palīdzētu Harvejam. Ceru, ka jūsu tik ļoti simpātiskās laulātās draudzenes veselība joprojām neizraisa nekādas bažas. Lūdzu jūs …»

— …un tā tālāk, — Filatrs novadīja vēstuli līdz bei­gām un ar slaidu vilcienu uzrakstīja uz aploksnes adresi.

Viņš pasniedza man vēstuli un nosēdās līdzās.

Kamēr Filatrs rakstīja, mani bija sākušas tirdīt bailes, ka Geza kuģis pa šo laiku var jau būt aizgājis jūrā.

— Piedodiet Filatr! — es sacīju, neslēpdams viņam šīs bažas. — Mana nepacietība ir ļoti liela!

Es piecēlos. Dziļās domās nogrimis, manī cieši norau- dzīdamies, piecēlās arī ārsts. It kā aizturot mani, viņš ar roku viegli pieskārās manam plecam; lēni roku atvil­cis, Filatrs sāka staigāt pa istabu, apstājās pie galda, no­laida acis un paberzēja rokas.

— Šķiet, mēs varētu vēl ko pateikt viens otram, vai nav tā?

— Jā, bet ko tad? — es atsaucos. — To nezinu, kaut gan man, tāpat kā jums, patīk pazīlēt, kas būs. Taču no­darboties ar to tagad būtu tas pats kā tumsā zīmēt dabas ainavu.

— Diemžēl jums taisnība. Jā. Ar mani nekad nekas līdzīgs nav gadījies. Varat man ticēt, ka esmu satraukts un visu jo dziļi pārdzīvoju. Bet jūs taču atrakstīsiet man no ceļa? Es uzzināšu, kas ar jums būs noticis.

Es viņam to apsolīju un piebildu:

— Varbūt arī jūs, Filatr, sakravātu savu ceļasomu?! Kopā ar mani?!

Filatrs paplēta rokas un pasmaidīja.

— Tas ir vilinoši, — viņš teica, — bet.,» bet.., — Viņa skatiens uz mirkli apstājās pie nelielas ģīmetnes, kas stāvēja uz rakstāmgalda starp bronzas rakstāmpiede­rumiem. Tikai tagad arī es ieraudzīju šo ģīmetni fotouz­ņēmumu, kurā redzēja skaistu jaunu sievieti, ar mazliet pieliektu galvu un tiešu skatienu.

— Nav nekā tāda, kas spētu mani atalgot. — Filatrs teica, aizsmēķēdams un sērkociņu strauji nomezdams. — Lai cik savdabīga, lai cik askētiska ir jūsu iekšējā pa­saule, protams, savā uztverē jūs, mīļo Harvej, tomēr gri­bat ieraudzīt laimes smaidošo seju. Neliedzieties. Bet es šajā ceļā nesaņemšu nekā tāpēc, ka manu vēlēšanos ne­viens nevar piepildīt. Tā ir vienkārša un noteikta, bet ne­kad nepiepildīsies. Esmu izārstējis daudz cilvēku, bet ne­pratu izārstēt savu sievu. Viņa ir dzīva, bet tikpat kā mirusi. Tā ir viņas ģīmetne. Viņa neatgriezīsies uz še­jieni. Un visam pārējam manās acīs nav nekādas jēgas.

To pateicis, Filatrs pazvanīja kalpotājam un norīkoja, lai piebrauc ekipāžu. Ar šo steigu viņš atvairīja manus iespējamos vārdus, pat manu klusēšanu, lai kādas sirsnī­bas apdvesti, tie varēja tikai padarīt smagāku šo pēkšņo atklātības brīdi, kad sirds pavērās sveša cilvēka skatie­nam. Vēl galīgi neatvadīdamies, mēs vienojāmies, ka es paziņošu viņam, kā veicies mans gājiens pie Brauna.

Mēs izgājām abi reizē un izšķīrāmies pie ārdurvīm. Ga­baliņu pabraucis, Filatrs pagriezās un nosauca:

— Jā, ar to ne … — Pārējo es nesadzirdēju.

Brauna kantoris «Rēdereja un Krava», tāpat kā vai­rums šāda tipa kantoru, atradās krastmalā ne visai tālu, tā ka automobilis nebija vajadzīgs. Atlaidu šoferi un, tiklīdz biju iegājis ostā, pametu nemiera pilnu skatienu uz dambja pusi, kur vakar ieraudzīju «Pa viļņiem traucošo» Lai gan burinieks tagad bija diezgan tālu no manis, es tūliņ saskatīju tā mastus un bugspritu tai pašā vietā, kur tie atradās naktī. Nu mana sirds kļuva mierīga.

Diena bija karsta, gaiss tveices pilns, it kā nāktu no versmainas krāsns. Paguris palēnināju soļus un iegrie­zos ostas krodziņā zem audekla nojumes, lai remdētu slāpes.

Starp nedaudzajiem apmeklētājiem es ieraudzīju sa­trauktu matrozi, kas vicināja roku ar vīna glāzi, arvien gatavodamies un nekad nepagūdams to izdzert, — tik dedzīgas bija matroža roku kustības, kurām vajadzēja kuplināt viņa valodas plūdus, veltītus jūrniekiem. Kamēr vēl kavējos pie bufetes, man ausīs iesitās vārds «Gezs», un tāpēc es, tāpat piemirsis savu glāzi, tūliņ pagriezos pret runātāju un sāku ieklausīties.

— Es viņu neaizmirsīšu, — sauca matrozis. — Braucu uz kuģiem jau divdesmit gadus. Esmu redzējis tik daudz kapteiņu, ja tos visus reizē ielaistu še iekšā, tiem nepie­tiktu vietas, kur nostāties pat uz vienas kājas. Pēc manas saprašanas, Gezs ir sātans. Lai dievs pasarg no kalpoša­nas viņa komandā. Ja viņam kāds nebūs pa prātam, viņš tam izspiedīs pēdējo sulu. Kad es jums saku, viņš ir traks. Reiz viņš tā iegāza galdniekam pa ausi, ka tas nokrita kā beigts un nogulēja vairāk nekā stundu, tika- vaidēja vien. Arī man pašam uz savas ādas gadījās iz­baudīt visvairāk par manām atbildēm. Man patīk saruna tā atbildēt, ka cilvēks kļūst zili melns, taču pieķerties ne var. Bet, lai nu viņš būtu traks, tā vēl tikai pusbēda. Viņš, nelietis, ir bīstami āķīgs. Kad viņš tevi sauc, pēc viņa purna nekad neuzminēsi, kas gaidāms. Varbūt pa­sniegs glāzi degvīna, bet varbūt — zvels tā, ka izstiepsies garšļaukus. Tas viņam uznāk pēkšņi. Gadās, ka runājas klusu un prātīgi, kā jau cilvēks, bet, ja tu nebūsi viņu uzlūkojis vai neatbildēsi — «sak, proties pats, kāpēc es klusēju», — nu tad iet vaļā. Mēs visi bijām nomocījušies un kopīgi nolēmām aiziet no kuģa. Stāsta, ka šī neesot pirmā reize, kad komanda viņu pamet brauciena vidū. Kas tur liels?! Viņa mūžam muļķu pietiks!

Viņš apklusa ar vaļā pavērtu muti, nīgrā nesaprašanā raudzīdamies uz savu glāzi, it kā tur redzētu ienīsto kap­teini: pēc tam vienā malkā iztukšoja glāzi un dusmīgi sāka piebāzt pīpi.

Viss dzirdētais interesēja mani.

— Par kādu Gezu jūs runājat? — es jautāju. Vai par to, kura kuģi sauc «Pa viļņiem traucošā»?

— Par to pašu, kungs, — matrozis atbildēja, satraukti paskatījies man sejā. — Tad jau jūs zināt, kas tas par cilvēku, ja vien viņš ir cilvēks, nevis traks suns!

— Esmu dzirdējis par viņu, — es sacīju, turpinot sa­runu ar nolūku uzzināt iespējami vairāk par cilvēku, kura sabiedrībā biju iecerējis pavadīt ilgāku laiku. — Pats gan neesmu ar viņu ticies. Vai viņš tiešām ir tāds bries­monis un nelietis?

— Vispilnīgākā … — matrozis iesāka svinīgā gausi- nājumā, kā zvērestu norunādams, bet aizrijās, pietvīcis gluži sarkans un nepaguvis piebilst «patiesība», — kad man aiz muguras, matroža atbildi pārtraucot, atskanēja negaidīts, skaļš izsauciens: — Muldoņa!

Vīrs, kas to bija teicis, pienāca mums klāt. Tas arī bija matrozis, tīrīgi ģērbies, nekāds smalkais, bet izskatā prātīgs.

— Vispilnīgākais muldoņa, — viņš teica, vērsdamies pie manis, bet skatīdamies uz pirmo matrozi. — Nezinu, kas jums par darīšanām ar kapteini Gezu, bet es, — jūs redzat, neesmu nekāda priekšniecība, bet tāds pats mat­rozis kā šis te bļauka, — viņš ar nievājošu skatienu vē­rās pārsteigtā runātāja sejā, — es apgalvoju, ka kaptei­nis Gezs, pirmkārt, ir īsts jūrnieks un, otrkārt, vislieliskā­kais un labsirdīgākais cilvēks. Es kalpoju pie viņa no jan­vāra līdz aprīlim. Kāpēc aizgāju no darba — tā ir mana darīšana, un Gezs tur nav vainojams. Mēs veicām divus braucienus uz Gorsainu. Nevienam no visas apkalpes viņš nepateica ļauna vārda, bet mūsu vidū — paši zināt, nav ko izlocīties, — ir visdažādākie ļaudis. Un tagad šis cil­vēks te stāsta, ka Gezs piekāvis galdnieku. Un pārējos sakapājis kotletēs. Kurš gan gribēs noticēt tādai mel- šanai? Ēdienu mēs saņēmām labāku nekā uz kara kuģiem. Svētdienās mums izsniedza pudeli viskija ik uz trim vī­riem. Es pats dzirdēju, kā kapteinis sabrāza bocmani un ātri iekarsināmo Batleru, savu vecāko palīgu, par to, ka tas bija draudējis ar dūri pavāram. Sis pats Batlers tad vēl noteica: «Pats velns jūs nevar saprast!» Reizēm kap­teinis Gezs sasauca mūs kopā un lasīja priekšā tādus no­stāstus, kādus mēs savu mūžu nebijām dzirdējuši. Un, ja mūsu starpā izcēlās ķilda, Gezs allaž sacīja tikai to: «Turiet labu prātu viens pret otru. No jaunuma rodas tikai ļaunums.»

Beidzis runāt, bet acīmredzot vēl nebūt neizteicis visu labo, kas viņam būtu sakāms par kapteini Gezu, matro­zis noskatījās klātesošos, atmeta ar roku un, ar sejas iz­teiksmi pauzdams noraidošu nepacietību, sāka klausīties, ko runā saniknotais Geza nievātājs. Redzēju, ka viņi abi ir sirsnīgi pārliecināti katrs par savu taisnību un ka aiz­stāvja runa izraisījusi Geza apvainotājā vislielāko sašu­tumu. īsā brīdī viņš nosauca kādus desmit lieciniekus, kas varētu apstiprināt Geza ļaundarības. Viņš dievojās, piedāvājās kopīgi aiziet līdz kādam kuģim, uz kura at­rodami cilvēki, kas cietuši no Geza jau pagājušajā gadā, un nobeidza ar indīgu apvaicāšanos: kāpēc gan Geza aiz­stāvis pats nokalpojis uz «Traucošās» tik īsu laiku? Tas savukārt tikpat dedzīgi, bet lietišķi pastāstīja, kā viņš uz kuģa saslimis un pēc iebraukšanas Lisā bijis spiests darbu atstāt. Viens otru pārkliegdami, viņi sāka atsaukties uz vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo izrādījās, ka tiklab Geza nievātājs, kā viņa aizstāvis abi pazīst daudzus no tiem, kas savā laikā kalpojuši pie Geza. Iesākās nebei­dzami pārmetumi un vērtējumi, lamas un kliedzošu faktu uzskaitīšana, ko pastiprināja ar dūres sitieniem pa krūtīm. Lai gan šī sadursme mani visai saistīja, man tomēr bija jāsteidzas pie Brauna.

«Rēderejas un Kravas» kantoris atradās trīs namus tā­lāk. Es iegāju vēsā telpā ar saules pusē nolaistiem aiz­kariem: tur, kantora galda vidū, rakstāmmašīnu klaboņas un kalpotāju sarunu klusinātas murdoņas pavadīts, man pretim iznāca drūma izskata vīrs ar zelta brillēm.

Bija jāuzgaida dažas minūtes, iekams viņš, mani pie­teicis, iznāca atpakaļ no Brauna kabineta: nu jau vairs nesadrūmis, bet, laipni man palocīdamies viņš atvēra durvis, un es, kabinetā ieiedams, ieraudzīju vienu no gal­venajiem saimniekiem, ar kuru man tagad bija jārunā.

Mani ļoti iepriecināja tas, ka redzu savā priekšā vei­kalnieku, īstu veikalnieku, kura āriene vien jau rada lie­tišķības un noteiktības sajūtu. Tā kā ar viņu runājos pir­moreiz savā mūžā un viņš mani nepavisam nepazina, ne­bija jābaidās, ka mūsu saruna no lietišķības novirzīsies sānis tajā apšaubāmajā līdzjūtības noskaņā, kas gan­drīz vai nenovēršama, ja ir runa par ārstniecības nolūkā paredzētu jūras ceļojumu. Pretējā gadījumā, ņemot vērā apstākļus, mana šķietamā neprātība varēja pamodināt aiz­domas, kas novestu pie saspīlētības. Bet Brauns laikam gan nebija no tiem, kas vēlas apskatīt olu pret gaismu. Kā sarunas biedram viņam bija dārga ik minūte, ko tas zie­dojis vēstules dēļ, kura piespiež viņu izpalīdzēt savam tuvākam.

Brauna rūsganie, ezītī apcirptie mati atgādināja sukas sarus. Kalsnējā, iegarenā galva ar gludo pakausi it kā tīšuprāt cieši sakniebtās lūpas un tikpat ciešs, taisni vērsts melno, puspievērto acu skatiens lika domāt, ka manā priekšā atrodas kāda precīza matemātiska ierīce. Viņš bija nesamērīgi gara auguma vīrs ar straujām, pašpaļāvīgām kustībām, tērpies elegantā uzvalkā; sarunādamies viņš ne­izlaida no rokas zīmuli, ar pirkstu galiem to glāstīdams. Viņš glāstīja to gan ātrāk, gan lēnāk, it kā diriģēdams vārdu kārtību un skanējumu. Viņa mierīgās acis pārslī­dēja pār vēstuli, tad viņš savilka skūto lūpu kaktiņus mākslotā smaidā, atzvēlās krēslā un skaļā, labi nostādītā balsī man paziņoja, ka viņam allaž esot patīkami, ja va­rot kaut kā pakalpot Filatram vai viņa draugiem.

— Bet, — piebilda Brauns, ļaudams pirkstiem paslīdēt pa zīmuli uz augšu, — te radies mazs pārpratums. Sis kuģis nepieder man, tas ir Geza īpašums, un, lai gan, ma­nuprāt, — zīmuli pagrozījis, Brauns atspieda tā galu pret zodu, — viņš neatteiksies izpildīt manu lūgumu par kajītes nodošanu jums, tomēr būtu labi darīts, ja pats parunātu ar kapteini.

Es atbildēju, ka tāda saruna jau ir notikusi un ka kap­teinis Gezs atteicās uzņemt mani kā pasažieri uz «Trau­cošās». Es piebildu, ka runāju ar viņu, Braunu, ņemot vērā Geza aizrādījumu, ka kuģis pieder viņam. Atstāstīju to kā gluži parastu atgadījumu vai dabisku kavēkli, noklusē­jot dīvainības.

Brauna acīs pavīdēja man neizprotams apsvērums. Viņš pieskārās zīmulim ar trim slīdošām kustībām, it kā sa­skaitīdams savas galvenās domas, un sarauca uzacis tā, ka nevarēja šaubīties par viņa samulsumu. Beidzot, at­guvis agrāko izskatu, Brauns paskaidroja man:

— Attiecībā uz kapteini Gezu, — Brauns domīgi teica, — man jums jāsaka, ka šis cilvēks savu kuģi man gandrīz vai spiešus uzspieda. Gezs senāk strādāja pie manis. Jā, juridiski es esmu šā man galīgi apnikušā kuģa īpašnieks. Un tas notika tāpēc, ka Viljemam Ge­zam piemīt īsts čūskas-kārdinātājas talants — spēja de­dzīgi un lietišķi pārliecināt otru cilvēku, pareizāk sakot, — sagrozīt šim otram galvu tā, ka tas izdara pilnīgi neva­jadzīgu aplamību. Reiz viņš bija palicis parādā lielāku naudas summu. Glābdams kuģi no apķīlāšanas, Gezs prata izdabūt manu piekrišanu ierakstīt kuģi manos sa­rakstos. Pēc pārdošanas dokumentiem, par kuriem es netiku maksājis nevienu kapeiku, kuģis skaitās mans, tas arī ir viss. Es savā laikā pazinu Geza tēvu. Dēls ar gudru ziņu bija pamanījies izsaukt sev līdzi nelaiķa ēnu, — tas bija ļoti labs un arī gudrs cilvēks. Gezs ļoti lūdza, lai es glābjot «Pa viļņiem traucošo». Kā redzat, — Brauns pār plecu ar zīmuli norādīja uz sienu, kur greznos ietvaros karājās ap desmit kuģu fotogrāfijas, — nekādu sevišķu peļņu no šā darījuma nevarēju gūt, lai kā to būtu vēlējies, un nedomāju, ka esmu nogrēkojies, izstāstīdams to jums. Tātad mūsu rokās ir trumpis pret Geza iespītēšanos. Tās ir šīs mūsu savstarpējās attiecības. Jūs brauksiet — tas ir izlemts, un es uzrakstīšu Gezam zīmīti, kuras saturs sagādās viņam iespēju parādīt jums laipnu uzņemšanu. Gezs ir komplicēts cilvēks, ar viņu grūti sadzīvot. Dodu jums padomu uzmanīties, jo nekad nevar zināt, kas viņam padomā.

Es noklausījos Braunu bez samulsuma. Manā dvēselē bija cieši aizvērtas tās durvis, aiz kurām veltīgi klauvēja kautrēšanās, noteiktāk izsakoties, tā jau bija apzināta uzmācība, ko es pielietoju šajos īpatnējos darbības un vietas apstākļos.

Savu runu pabeidzis, Brauns plašiem vilcieniem uz blok­nota lapas uzrakstīja solīto vēstuli, ar strauju, nomieri­nošu kustību ielikdams to aploksnē. Pavaicāju, vai viņam nav zināma kuģa vēsture, uz ko Brauns, mazliet vilcinā­damies, atbildēja:

•— Gezs to ieguva no kādas privātpersonas. Nevaru jums noteikti pasacīt, no kā īsti un par kādu summu. Ku­ģis ir skaists, tas jāatzīst. Tagad tas daļēji pielāgots kravas pārvadāšanai, bet kuģa īstais tips ir — pasažieru jahta. Kuģim ir izcils ātrums, un, ja jūs ar to rīt dosieties ceļā, tad, pastāvot labam vējam, izbaudīsiet sajūtu, kā slidot uz milzīgām slidām. — Brauns paskatījās baro­metrā. — Vējam jābūt.

— Gezs man teica, ka nostāvēšot šeit ostā veselu mē­nesi.

— Tas viņam tā uzreiz bija iešāvies prātā. Viņš šo­dien jau bija pie manis un runāja par rītdiena. Es zinu pat viņa maršrutu: Helgju, Touza, Kasēta, Zurbagana. Pa ceļam jūs iegriezīsieties vēl Dagonā uzņemt dzelzs iz­strādājumu kravu. Bet tas prasīs tikai dažas stundas laika.

— Viņam taču nav neviena matroža.

— Ak, par to neraizējieties! Tādas grūtības tikai citiem svarīgas, bet Gezam tas ir tāpat kā noņemt cepuri no vadža. Esmu pārliecināts, ka viņš starpklāju jau bāztin piebāzis ar zibeņzeļļiem, kurus vajag tikai pasvilpt, un tie ir klāt kā melns mākonis.

Pateicos Braunam un, saņēmis ciešu rokas spiedienu, laba ceļa vēlējumu, izgāju ar apņemšanos darīt it visu, lai Gezam atvieglotu viņa neveiklo stāvokli.

IX nodaļa

Vēl nezinādams, kā rīkoties, piegāju pie kuģa un re­dzēju, ka Braunarn bijusi taisnība: uz klāja slaistījās matroži. Bet tie nebija nekādi skaistie izlases ļaudis, kā­dus redz labās kuģu saimniecībās. Acīmredzot Gezs bija savācis pirmos, kas pagadījušies.

Apjautājies sameklēju Gezu kapteiņa kajītē. Viņš ar Batleru sēdēja pie galda, pārbaudīdams rēķinus un sa­skaitīdams tos uz kauliņiem.

— Ļoti priecājos jūs redzēt, — Gezs sacīja pēc tam, kad biju apsveicinājies un apsēdies. Batlers mazliet pa­smaidīja, un man šķita, ka viņa smaids attiecās uz Gezu. — Vai jūs bijāt pie Brauna?

Pasniedzu viņam vēstuli. Gezs to atvēra, izlasīja, pa­raudzījās uz mani, tad uz Batleru, kas skatījās sānis, un noklepojās.

— Tātad esat visu nokārtojuši, — Gezs sacīja smai­dīdams un iebāza vēstuli vestes kabatā. — Es par to sirsnīgi priecājos. Man nepatīkami atcerēties mūsu sa­runu šonakt, jo baidos, ka jūs esat mani pārpratis. Pa­zīšanos ar jums uzskatu par lielu godu. Bet mans ieskats tiešām ir tāds, ka uz kravas kuģa pasažieri nav vietā. Tas jāsaprot no disciplīnas viedokļa un nevis kaut kā citādi. Taču esmu pārliecināts, ka mēs gluži labi sadzī­vosim. Redzu, ka jūs mīlat jūru. Jūra! Kad izrunāju šo vārdu, man šķiet, ka esmu izgājis pastaigāties un norau­dzīties apvārsnī. Jūra… — Viņš mirkli padomāja un tad turpināja: — Ja Brauns tik loti to vēlas, tad es labprāt piekāpjos un mainu kursu. Rit mazā gaismiņā mēs doda­mies ceļā. Pirmā pietura Dagonā. Tur mēs uzņemsim kravu uz Helgju. Kad jūs vēlaties pārnākt uz kuģa?

Pateicu, ka vēlos pārvest savas mantas bez kavēšanās. Geza gandrīz draudzīgā valoda, viņa maigums pret jūru, vakardienas lamas un pašreizējā pieklājība lika man do­māt, ka man darīšana ar impulsīvu, galējībām pakļautu cilvēku, kas tomēr prot sevi saturēt grožos. Tad man iegri­bējās uzzināt, cik būs jāmaksā par braucienu, un arī, ja laiks to atļauj, apskatīt man paredzēto kajīti.

— Atskaitiet no kopsummas un pierēķiniet komisijas procentu, — Gezs pieceldamies teica Batleram. Pēc tam viņš aizvadīja mani pa gaiteni, atvēra durvis, uz sliekšņa stāvēdams, aicinoši pamāja ar roku.

— Šī ir viena no labākajām kajītēm, — teica Gezs, nākdams aiz manis. — Te ir mazgājamais trauks, grā­matu skapis un vēl kādi mazāki skapīši un plauktiņi dažā­dām lietām. Ēšana pie kopīgā galda, bet, ja vēlaties, tad apkalpotājs atnesīs šurp visu, ko jūs gribēsiet. Ar mat­rožiem nevaru lepoties. Tos pieņēmu tikai šim vienam braucienam. Bet apkalpotājs man pagadījās labs, tāds patīkams mulats — viņš jau kādreiz agrāk kalpoja pie manis uz «Erigonas».

Lai cik smieklīgi tas skan, — es jutos aizkustināts: kapteiņa tagadējā izturēšanās tik ļoti nelīdzinājās viņa mākslotajai nevērībai pagājušajā naktī un mežonīgajam tonim sarunas beigās. Geza neapstrīdamās saimnieka tiesības sāka mani mulsināt: ja viņš iedomātos katego­riski tās pielietot, tad es droši vien justos spiests atvaino­ties par savu ielaušanos, kas bija maskēta ar Brauna fiktīvajām tiesībām. Bet atkāpties, tas ir, atsacīties no brauciena, nevarēju. Es cerēju, ka, vēlēdamies nopelnīt, Gezs mainīs savas domas. Man par lielu prieku viņš pats ierunājās par atlīdzību, kas allaž ir labākais atrisinājums visos sarežģītos gadījumos.

— Kas attiecas uz maksu, es nolēmu tā, — teica Gezs, iziedams no kajītes, — ka jūs maksāsiet par uzturu, telpām un braucienu kopā divsimt mārciņas. Bet, ja tas jums liktos par dārgu, mēs varētu to pārrunāt vēlāk.

Man šķita, ka Geza acis, kad viņš apklusa, uzdzirkstīja tīksmē nosaukt šo neprātīgi augsto summu. Saniknots cieši paraudzījos viņā, taču nekādi neizpaudu savu lielo izbrīnu. Ātri apsvēru, ka tas ir mans trumpis. Nomaksājis Gezam divsimt mārciņas, es nejustos vairs viņa parād­nieks, ņemot vērā to, cik pārdomāti viņš bija novērtējis savu piekāpību.

— Labi, — es atbildēju, — šī summa mani nepārsteidz. Tā ir taisnīga.

— Tā, — novilka Gezs, pēkšņi zaudējis labo omu. Ne­veiklo saspīlējumu, kas bija radies, viņš gan tūliņ lūkoja pārvarēt, sākdams gausties par pārvadājamo preču sa­mazināšanos; pēc tam, it kā nevaļīgs būdams, steidzīgi atvadījās: — Pirms došanās ceļā allaž liela kārtošanās. Tātad tas nu būtu izlemts.

Mēs šķīrāmies, un es devos uz mājām, kur tūliņ pie­zvanīju Filatram. Viņš ar prieku noklausījās, ka viss no­kārtojies, un mēs norunājām sastapties pulksten četros pēcpusdienā uz «Traucošās», kur biju nodomājis ierasties krietni agrāk. Pēc tam mans laiks pagāja, pošoties ceļā. Pabrokastoju un sakravāju savas mantas, paguris no domām, par kurām neviens prātīgs cilvēks nedotu ne tfraša; tad liku iznest bagāžu un aizbraucu līdz kuģim, no kura pašreiz kāpa lejā Gezs. To pavadīja Batlers un viņa otrs palīgs — Sinkraits, jauns cilvēks ar nepatīkamu, viltīgu seju. Mani ieraudzījis, Batlers pieklājīgi sveicināja, bet Gezs, nevērīgi pamājis, aizgriezās, paņēma zem rokas Sinkraitu un sāka ar viņu sarunāties. Viņš atskatījās uz mani, pēc tam visi trīs nozuda aiz Trejjūdžu Alejas arkas.

Bija redzams, ka uz kuģa mani gaidījuši. Virtuves dur­vīs parādījās kāda mice un nozuda, bez kavēšanās at­steidzās izveicīgs mulats, saņēma manas mantas un no­vietoja tās jau iekārtotajā kajītē.

Kamēr viņš izvietoja atvestās mantas un es, sēdēdams krēslā, devu vajadzīgos norādījumus, mēs lēnā garā ap­runājāmies. Apkalpotāja vārds bija Horācijs, un tas mani uzjautrināja, atgādinot Šekspīru vienā no viņa biežāk citētajiem tekstiem. Horācijs apstiprināja Brauna norādīto brauciena virzienu, ko dzirdējis paša ausīm, taču viņa tērzēšanā es nemanīju nekā savāda vai neparasta attiecībā uz kuģi. Dīvainība bija tikai manī pašā. «Pa viļņiem traucošā» gāja bez kravas uz Dagonu, kur bija paredzēts uzņemt trīssimt kastes ar dzelzs izstrādājumiem. Vientie­sīgi un dižodamies kā gailis, izriezis spēcīgās krūtis, iežņaugtas kokosa šķiedru tīkliņkreklā, un ik vārdā atņirgdams savus veselīgos zobus, Horācijs galu galā to­mēr izpļāpājās. Šo intimitāti izraisīja zelta naudas gabals un atļauja izsmēķēt manu apdzisušo cigāru. Viņa pastās­tītais satrauca mani vairāk nekā pareģojums par vētru.

— Man jums jāsaka, kungs, — rokas berzēdams, no­teica Horācijs, — ka būs ļoti ļoti jautrs brauciens. Ja taisnība, ko es noklausījos, tad garlaicīgi jums nebūs. Dagonā kapteinis grib uzņemt uz kuģa meičas, dāmas — skaistas senjoras. Tās ir viņa paziņas. Jau sagatavotas divas kajītes. Tur ir smaržas, odekolons, labas ziepes, spoguļi, uzklāta smalka gultas veļa. Turklāt iepirkts daudz vīna. Vīns būs visiem — arī man un matrožiem.

— Tad jau gan jauki, — es teicu, sākdams nojaust, kas tās ir par dāmām, kuras Gezs gatavojas uzņemt Da­gonā. — Ceru, ka dāmas nav viņa radinieces?

Horācija izteiksmīgā seja noraustījās no zoda līdz pat izvalbītajiem acu baltumiem. Viņš pakiakšķināja ar mēli, papurināja galvu, ierāva to starp pleciem un sāka skaļi smieties.

— Es gan nepiedalīšos jūsu līksmošanā, — es teicu. — Bet Gezs, protams, var priecāties, kā viņam tīk.

Pēc šiem vārdiem atteicos no tālākiem mulata pakalpo­jumiem, noslēdzu durvis un sāku pārdomāt dzirdēto.

Pazīdams apkalpotāju tieksmi dažādi izpušķot tenkas un, lai ko nopelnītu, no savas puses izdomāt daudz ko, kas varētu patikt klausītājiem, es Geza uzjautrināšanās plānus gan paturēju prātā, bet vairāk par tiem nedomāju un, tā kā drīz tika pasniegtas pusdienas kajītē (kapteinis bija devies pusdienot uz viesnīcu), tad paēdu, ļoti ap­mierināts ar savu vientulību un arī ēdieniem. Mans pēc­pusdienas cigārs gāja uz beigām, kad Horācijs pieklau­vēja un ielaida no karstuma pārgurušo Filatru. Ārsts nolika uz manas guļvietas kārbiņu un sainīti. Ar kreiso roku viņš saņēma manu roku un ar labo draudzīgi no­sedza to.

— Tātad tiešām? — viņš sacīja. — Pa īstam es no­ticēju tikai tad, kad uz kuģa ieraudzīju jūsu dzirdētos vārdus un — tagad — arī jūs pašu; nu esmu galīgi pār­liecināts. Bet grūti pasacīt, kāda ir manas pārliecības bū­tība. Šajā kārbiņā ir kārtis pasjansam un šokolāde, vai­rāk nekā. Zinu, ka jums patīk izlikt pasjansu, jūs pats to stāstījāt: «Piramīdu» un «Sarkano-inclno».

Jutos aizkustināts. Klusībā savstarpēji vienojušies, mēs vairāk nerunājām par saviem iespaidiem, ko mums bija sagādājusi «Pa viļņiem traucošā», it kā baidoties ieskram­bāt šā gadījuma dīvaini izaugušo, trauslo veidojumu. Sarunājāmies par Gezu. Filatrs bija piezvanījis Braunain pa tālruni uz kantori pēc kapteiņa aiziešanas no turienes un ieguvis Geza sīkāku raksturojumu.

— Acīmredzot viņam nevar uzticēties, — Filatrs stās­tīja. — Viņš, protams, ienīst jūs, bet arī nauda viņam vajadzīga: tātad viņš gan piesargāsies jūs lamāt, bet bai­dos, ka viņa naidu jūs tomēr izjutīsiet. Brauns man pie­prasīja, lai es brīdinot. Geza ķildām nav mēra, un tās ir drausmīgas. Viņš ātri satracināms, reti kad ir skaidrā prātā un svešu naudu uzskata tikpat kā par savējo. Cik varēju noprast no Brauna aizrādījumiem pusvārdos, tad arī «Pa viļņiem traucošo» Gezs piesavinājies nekaunīgā kārtā ar tiem līdzekļiem, kurus likums klusībā nosoda, bet spiests paciest. Kā jūs raugāties uz to?

— Man tagad galvā ir divējāds domu gājiens, — es atbildēju. — Ar tām esmu pielīdzināms cilvēkam, kam iedota kastīte ar noteikumu — atvērt pēc nobraukšanas galā. Doma par to, kas varētu atrasties kastītē — tas ir viens gājiens. Bet otrs — ceļotāja parastā sajūta, ko turklāt kveldina nojauta par iespējamām nesaskaņām attiecībās ar ceļabiedriem.

Filatrs nosēdēja pie manis apmēram stundu. Saruna drīz pievērsās intrigām, kuras perināja slimnīcā pret viņu, un maniem solījumiem uzrakstīt Filatram par to, ko es piedzīvošu, bet šajās parastajās runās neatlaidīgi skanēja lidzi vārdi «Pa viļņiem traucošā», lai gan mēs tos ne­izrunājām. Mūsu iekšējā saruna bija citāda. Filatra sa­traukumā vēl arvien juta viņa šīrītējās atzīšanās pēdas. Es domāju par nezināmo. Un blakus izrunātajiem vārdiem mēs sapratām viens otra slepenās domas pilnīgāk, nekā tas iespējams dedzīgā, aizrautīgi atklātā stāstījumā.

Es Filatru pavadīju un izgāju kopā ar viņu krastā. Atvadoties viņš sacīja:

— Lai jums viegla sirds un labs ceļa vējš.

Bet viņa spēcīgā un karstā roka, kā arī acu skatiens man pateica vairāk un tieši to, ko es vēlējos dzirdēt. Ceru, ka arī viņš savukārt sadzirdēja neizteikto novēlējumu manā atbildē:

— Lai arī kas notiktu, es allaž atcerēšos jūs.

Kad Filatrs bija prom, es uzkāpu atpakaļ klājā un no­sēdos kuģa pakaļgalā audekla pārsega ēnā. Sadzirdējis solus, atskatījos un ieraudzīju Sinkraitu, kas apstājās netālu no manis un nedroši sakustējās, acīmredzot gribē­dams pienākt klāt. Tā kā man nebija nekādu iebildumu pret sarunu ar viņu, es pagriezos un ar smaidu ļāvu sa­prast, ka esmu uzminējis viņa nodomu. Sinkraits pienāca, un tikai tagad es ievēroju, ka viņš ir krietni dūšā un pats to jūt, bet grib turēties stingri. Viņš nosauca savu vārdu, kaut ko nomurmināja par laiku un, domādams, ka man vissvarīgākais ir iegūt zināmu drošības un noteiktības sa­jūtu, sāka runāt par Gezu.

— Es dzirdēju, — viņš iesāka, noskatīdams mani, — ka jums bijušas nesaskaņas ar kapteini. Tiesa kas tiesa: izdarīt viņam pa prātam ir grūti, bet, ja tas reiz izde­vies, — tad šis cilvēks jums atdos visu. Es ar sirdi un dvēseli esmu viņa pusē, un jāsaka: viņš ir īsts jūrnieks. Jūs varbūt esat dzirdējis sliktas atsauksmes par viņu; varu jums apgalvot, — tās visas ir samelotas. Viņš ir ātri satraucams un patmīlīgs, ai, pat ļoti karsts! Lielisks cilvēks! Jums vajag tikai pamirkšķināt, un Gezs izkārtos kāršu partiju vai ar pašu velnu. Liels kalnu gāzējs un arī pie glāzītes izturīgs: trīs naktis var negulēt. Mums ir arī bibliotēka. Vai gribat, — es jums to parādīšu! Kaptei­nis daudz lasa. Viņš arī pats pērk grāmatas, jā, kaptei­nis ir izglītots cilvēks. Ar viņu ir vērts parunāties.

Man gribējās redzēt bibliotēku, un es gāju līdzi Sin- kraitam. Apstājies pie kādām durvīm, viņš izņēma atslēgas un atvēra durvis. Tā bija plaša kajīte, sienas apsistas ar rakstainu ķīniešu zīdu. Vienā kaktā atradās marmora mazgājamais galds ar sudraba spoguli un tualetes pie­derumiem. Uz melnkoka galda, kas jau pats bija īsts mākslas darbs, stāvēja bronzas darinājumi, jūras kartes, tālskatis un pulkstenis kristāla ietvarā; pie sienām — at­mosfēras mērāmās ierīces. Dārgā grīdsega un guļvieta ar smalko veļu un zīda segu — viss pauda mīlestību uz skaistām lietām, kā arī izpratni par tām. Sienas iedobē aiz puspievērtām durtiņām bija saskatāma kārtīgi no­vietota grāmatu kaudzīte; dažas grāmatas atradās arī uz nelielā dīvāna. Starp sienu un guļvietu stāvēja kaste ar grāmatām.

Es skatījos apkārt nesapratnē, jo šī telpa taču nevarēja būt bibliotēka. Un tiešām, Sinkraits tūliņ pateica:

— Redziet, kā dzīvo kapteinis? Tā ir viņa kajīte. Es to parādīju tāpēc, ka še ik uz soļa redz smalku gaumi. Rau, cik daudz grāmatu! Viņš daudz lasa. Redziet, grā­matas no vienas vietas un visdažādākās.

Neapvaldījis īgnumu, es attraucu, ka neesmu paradis līst svešā dzīvoklī bez saimnieka ziņas un piekrišanas.

— Tā ir jūsu vaina, — vēl piebildu. — Es taču nezi­nāju, kurp eju. Vai tad tā ir bibliotēka?

Sinkraits samulsis brīdi klusēja — acīmredzot tik ļoti viņu bija izbrīnījuši mani vārdi.

— Labi, — viņš nošļucis sacīja. — Jūs izteicāt man piezīmi. Pieļausim, ka tā ir pamatota, lai gan man ir otras atslēgas no it visām telpām un… — Nezinādams, ko vēl sacīt, viņš pabeidza: — Es domāju, ka tas ir sī­kums. Jā, tas ir sīkums, — Sinkraits pašpārliecināts at­kārtoja. — Mēs visi šeit esam pašu ļaudis.

— Ieiesim bibliotēkā, — es piedāvāju, nevēlēdamies ilgāk uzklausīt viņa juceklīgos paskaidrojumus.

Sinkraits aizslēdza kajīti, ieveda mani salonā un atvēra durvis uz telpu, kur visgarām sienām bija plauktu rindas. Pēc acumēra es novērtēju grāmatu skaitu uz kādiem trim tūkstošiem. Iešķērsu grāmatu mugurām pie plauktiem bija picrikotas bīdāmas vara plāksnes, lai, kuģim šūpo­joties, grāmatas nekristu laukā. Blakus ozolkoka galdam ar rakstāmpiederumiem un sastumjatno krēslu tur vēl atradās kastes ar žurnāliem un brošūrām.

Sinkraits paskaidroja, ka bibliotēku iekārtojis agrākais kuģa īpašnieks, bet gada laikā, kopš Sinkraits pārnācis uz «Traucošo», Gezs piepircis vēl kādus trīssimt sējumus.

— Vai Brauns nebrauc kopā ar jums? — es vaicāju. — Vai viņš kuģi nodevis Gezam uz laiku?

Uz šo manu viltību, kuras nolūks bija pavedināt Sin- kraitu izrunāties, stūrmanis atbildēja izvairīgi, un tad es, pametis iesākto tematu, pievērsos grāmatām. Man aiz muguras stāvēdams, Sinkraits lāgu lāgiem iesaucās: — Re­dziet, pavisam jauna grāmata, bet lapas jau atgriez­tas! — vai arī: — Tāda bibliotēka nebūtu par kaunu pat augstskolai. — Reizē ar to viņš mēģināja ievadīt runu par mani pašu, bet es, paturēdams prātā, ka šādas sugas cil­vēki ikvienu lieki pateiktu vārdu mēdz izmantot saviem mērķiem, aprobežojos ar gluži vispārēju ārēju faktu pie­minēšanu, dažādības pēc nosūrodamies par pārpūlēšanos.

Es mīlu grāmatas, mīlu turēt tās rokās, acīm pār­skrienot virsrakstus, kas skan kā balss aiz noslēpumainas ieejas vai arī naivi atsedz teksta saturu. Atradu grāma­tas spāņu, angļu, franču, vācu un pat krievu valodā. To saturs bija dažāds: vēsture, matemātika, filozofija, reti izdevumi ar senlaiku ceļojumu un jūras kauju aprakstiem, sacerējumi par kuģniecību un rokasgrāmatas, bet visvai­rāk — romāni, kur blakus Tekerejam un Mopasanam rē­gojās Parīzes bulvāru un guļamistabu neķītrās makula­tūras šķiediens.

Pa šo laiku jau bija sācis krēslot: paņēmu dažas grā­matas un gāju uz savu kajīti. Izšķīries ar Sinkraitu, pa­vadīju savā lieliskajā kajītē pāris stundu, apskatīdams kārtis — Filatra dāvanu. Man bija jāpasmaida, aplūkojot zīmējumus to mugurpusē: uz viena komplekta bija redzams miniatūrs kuģis, kas peld pilnās burās, spalga vēja dzīts, otrs komplekts rādīja lielisku klusās dabas skatu — starp samtu un puķēm zelta kauss, līdz malām pilns ar sārtu vīnu. Kāršu komplektus izvēlēdamies, Filatrs bija centies iedomāties sevi manā vietā. Es bez kavēšanās sāku izlikt grūtu pasjansu, un, lai gan tas izdevās, man tomēr bija aizdomas, ka veiksmei varu pateikties par kādu netīšu kļūdīšanos.

Pusastoņos Horācijs paziņoja, ka kapteinis lūdz mani pie galda — vakariņās.

Kacl es iegāju, Gezs, Batlers un Sinkraits jau sēdēja pie galda kopējā salonā.

Gezs mani strupi apsveica, un es nomanīju, ka viņš nav labā omā, jo vairījās no mana skatiena.

Batlers, simpātiskākais cilvēks šajā sabiedrībā, noklepo­jies mēģināja uzsākt kopēju sarunu par mūsu brauciena izredzēm, bet Gezs viņu pārtrauca ar saimnieciskām pie zīmēm attiecībā uz pārtiku un ostas nodevām. Uz maniem jautājumiem par braucienu Gezs atbildēja ar strupiem: «Jā», «nē», «redzēsim». Visā vakariņu laikā viņš ne reizi pats neuzrunāja mani.

Viņa priekšā uz galda stāvēja liela karafe ar degvīnu, kuru viņš dzēra nepārtraukti un pašpaļāvīgi, kamēr iz­tukšoja visu karafi. No viņa sarunas ar palīgiem es iz­lobīju, ka jaunā, steigā savāktā kuģa apkalpe tikai daļēji ir kaut cik vērtīgi matroži; lielāko tiesu tie esot parastie ostas salašņas, ar kuriem allaž jāuzmanās. Viņi runāja par cilvēkiem un darīšanām, kas man bija sveši. Arī Bat­lers un Sinkraits dzēra, lai gan ne tik daudz kā Gezs, taču pietiekami. Neviens neuzstāja, lai es dzertu vairāk, nekā pats gribu. Un es nedzēru daudz. Pie galda apkalpo­dams, Horācijs veltīja man mazliet lielāku rūpību, jādomā, gribēdams parādīt, kā jāizturas pret viesiem. To pamanī­jis, Gezs greizi paskatījās uz viņu, taču teikt nekā neteica.

No visa, kas tika runāts šīs neomulīgās un drūmās maltītes laikā, mani ieinteresēja Sinkraita vārdi:

— Luīze raksta, ka viņa uzaicinājusi Mariju, bet tā, protams, nevar šķirties no Jūlijas, tāpēc vajadzēs dot viņām divas kajītes.

Visi sāka smieties, acīmredzot paturēdami prātā kādas sevišķas domas.

— Mums būs dāmas, — no galda pieceldamies un vē­rodams mani, sacīja Gezs. — Vai tas jūs netraucēs?

Es atbildēju, ka man vienalga.

— Jo labāk, — Gezs piebilda.

Augšā atskanēja kliegšana, nevis plūkšanās vai ķildas izraisīta, bet kliegšana sakarā ar kādu sarežģījumu darbā, kas bieži atgadās uz kuģa. Batlers izgāja paskatīties, kas tur notiek, un Sinkraits viņam drīz sekoja. Kapteinis stā­vēdams smēķēja, un es, izmantodams palīgu prombūtni, iedevu viņam naudu. Viņš saņēma naudas zīmes ar īpat­nēji augstprātīgu žestu, ļoti rūpīgi pārskaitīja tās un dziļi palocījās. Viņa acīs pazibēja zīmīgs un jautrs spī­dums.

— Vai nesaspēlēsim šaha partiju? — viņš pieklājīgi piedāvāja. — Ja vēlaties.

Es biju ar mieru. Mēs uzstādījām šaha galdiņu un apsē­dāmies. Šaha figūras bija no ziloņkaula, ļoti smalks, māk­sliniecisks darinājums. Es izteicu savu izbrīnu par to, ka uz kravas kuģa redzu tik daudz skaistu priekšmetu.

Lai arī Gezs bija piedzēries, kas viņam gan nozīmēja parastu un dabisku stāvokli, — viņš savu noreibumu ne ar ko neizrādīja, ja nu vienīgi valoda, tā bija kļuvusi saraustīta, jo viņam bija jācīnās ar atraugām.

— Jā, — Gezs sacīja, — nauda te nav žēlota. «Pa viļņiem traucošā», kā jūs droši vien pats to ievērojāt, ir brigantīne, tikai īpatnējā veidojumā. Tā ir būvēta pēc gaumes un prasībām kādam… viņš vēlāk izputēja. Tā tas ir, — Gezs pagrozīja pirkstos karalieni, — līdz ar sievietēm ierodas troksnis, satraukums, kņada; tas, pro­tams, ir nemiers. Ko jūs sakāt par ceļojumu kopā ar sievietēm?.

— Neesmu vēl paguvis to pārdomāt, — es atbildēju, pārbīdīdams figūru.

— Tam vajadzētu jums patikt, — Gezs turpināja, at­tiecīgo gājienu izdarīdams tik izklaidīgi, ka es jau sa­skatīju visu turpmāko partijas norisi. — Vajadzētu, tāpēc ka jūs, — es to saku bez nodoma jūs apvainot, — ieradā- ties uz kuģa pavisam neparastā kārtā. Es nojaušu cilvēka garīgo seju.

— Ceru, ka sievietes jūs uzaicinājāt ne jau manis dēļ?

Gezs klusēja, nopūlēdamies gar uzdevumu, kuru biju

viņam sagādājis ar dāmu un zirdziņu. Pēkšņi viņš sajauca figūras un paziņoja, ka esot partiju zaudējis. Tā tas at­kārtojās divas reizes; pēdīgi es viņu pievīlu, dodams šķie­tamas cerības, un pieteicu matu septiņos gājienos. Gezs bija pietvīcis gluži sarkans no sapīkuma. Saberot figūras galdiņu atvilktnē, viņam trīcēja rokas.

— Jūs esat spēcīgs pretinieks, — Gezs noteica. — Tā man bija īsta bauda spēlēt ar jums. Tagad parunāsim par braucienu. Rītrītā mēs izbraucam uz Dagonu, tur uz­ņemsim kravu un tad dosimies uz Helgju. Vai esat tur bijis? Helgju ir virzienā uz Zurbaganu, bet Zurbaganā inēs nokļūsim ne ātrāk kā pēc divdesmit vai divdesmit piecām dienām.

Saruna bija galā, un es aizgāju uz savu kajīti, domā­dams, ka kapteiņa sabiedrība tomēr ir mazliet nogur­dinoša.

Atlikušo vakara daļu nosēdēju pie grāmatas, laiku pa laikam ļaudamies domu uzplūdiem, pēc tam allaž pie­mirsu, ko esmu lasījis. Es iemigu vēlu. Sī pirmā nakts uz kuģa pagāja labi. Retumis pamozdamies, lai apgrieztos uz otriem sāniem vai sakārtotu spilvenus, jutu tikko sama­nāmu manas mītnes šūpošanos un atkal iemigu, domādams par svešo, jauno, vēl neziņā tīto.

Vēl nebiju gluži izgulējies, kad, rītausmā pamodies, sa­pratu, ka «Pa viļņiem traucošā» vairs nestāv pie krasta. Kajīte cēlās augšup un grima lejā spēcīgu viļņu vienmē­rīgajā šūpojumā. Kaktos sāka šķindēt un čīkstēt: bija radusies tā allaž neredzamā priekšmetu saskare, kas mums dod kustības izjūtu. Ikvienu kuģa vēzienu uz priekšu pavadīja švīkstoša skalošanās gar bortu, neizlī- dzināts satricinājums un zaudēts līdzsvars paša ķermenī, kas šķita kļūstam te smagāks, te atkal vieglāks.

Uz 'klāja dzirdēju soļus, izklausījās tā, it kā staigātu pa jumtu virs galvas. Piecēlies paskatījos pa iluminatoru uz jūru un redzēju, ka tā ir satumsusi vējā ar sīka lietus miglojumu. Mani pārņēma līksme, no kuras sapratu, ka vēl vakar biju izjutis šaubas, nesakarīgas šaubas, kas bez noteikta cēloņa neļaujas apzinātai motivācijai. Es apģērbos un pazvanīju, lai atnes kafiju. Drīz atnāca Ho­rācijs un paziņoja, ka pavārs nupat tikai sācis kurt uguni virtuvē, tāpēc viņš piedāvāja vīnu, es tomēr nolēmu pa­gaidīt kafiju, bet no vīna atteicos, iztikdams ar pusglāzi auksta punša, kuru allaž turu gatavībā i ceļā, i mājās. Pajautājis, kur mēs atrodamies, to uzzināju. Ja nelītu lietus, Lisa būtu saredzama stundas brauciena attālumā.

— Labs vējš, — Horācijs piebilda. — Kapteinis Gezs ir pašreiz sardzē, tā ka brokastot jums vajadzēs bez viņa,

To teikdams, viņš paskatījās uz mani, it kā pavirši un bez nodoma, bet es sapratu, ka šis cilvēks novēro visas attieksmes.

Pirmās stundas pēc izbraukšanas arvien ir svinīgas un saspriegtas, vienalga, vai spīd saule, vai līst lietus; tāpēc es, nepacietībā degdams, izgāju uz klāja. Mani pār­ņēma sen pazīstamā, jaukā izjūta — pilnā gaitā traukties uz priekšu; tur klāt bija arī sava daļa nepamatota lep­numa un dižošanās ar līdzdalību šajā skrējienā. Es allaž esmu bijis vājš buru tehnikas pazinējs, bet nevajag jau nekādu speciālu zināšanu, lai gūtu nesavtīgāko prieku, kuru sagādā plaši izpletušās buras, kad noraugies tajās ar atmestu galvu un jūti, ka pats tieci rauts līdzi to trauksmainajā gaitā. Gaismas caurausti, rāju galos sa­vilkti asā leņķī, lieliskie buru velvējumi paceļas cits aiz cita augšup, visapkārt. To lidojums ieskauts starp tumši nekustīgajām virvēm. Kuģa korpuss lēni iegrimst un atkal paceļas, bet burās sapinies vējš piepūš tās blīvas, izriež un dzen uz priekšu.

«Pa viļņiem traucošā» gāja ar labu vēju, tās ātrums — kā pārliecinājos pēc rādītāja — bija piecpadsmit jūras jūdzes stundā. Pelēkajās mākoņsegās šķita patvēries bikls saulesstara solījums. Gar kompasu staigāja Gezs. Mani pamanījis, viņš izlikās neredzam un aizgriezās, sarunā­damies ar stūres vīru.

Pavadījis uz klāja krietnu pusstundu, nogāju apakšā, kur sastapu Batleru, kas gaidīja brokastis, un mēs sākām runāties. Es domāju, ka viņš sāks mani izprašņāt, bet. šis cilvēks izturējās tā, it kā pazītu mani jau kopš senām dienām; tāda uzvešanās man patika. Drīz ieradās ari Sinkraits, gluži mikls un vēja izpūsts, bāls no vakar­dienas paģirām, ar trīcošām rokām. Cik atturīgais Bat­lers bija mazrunīgs, tik Sinkraits toties runāja daudz un apnicīgi. Tā viņš pamatīgi un sīkumaini izlamāja ik mat­rozi, griezdamies pie manis ar paskaidrojumiem, kurus es nemaz neprasīju. Pēc tam viņš sāka atgādināt Batleram dažādas epizodes no vakardienas pusdienām viesnīcā, rakņādamies man svešu cilvēku attiecībās. Viņu bija pārņēmusi paģiru nervozitāte. Man turpretī gribējās visā noteiktībā uzzināt kuģa virzienu un dzirdēt, kur paredzēts pa ceļam pieturēt, tāpēc vērsos pie Batlera ar lūgumu izstāstīt reisa paredzamo norisi, jo man trūka paļāvības Geza vārdiem.

Neļaudams ne vārda piebilst Batleram, kam jādomā, arī bija gluži vienalga — runāt vai nerunāt, — Sinkraits tūliņ piedāvājās aizvest mani kapteiņa Geza kajītē, kur esot jo sīka karte. Man negribējās bāzties kajītē — ar kapteini vajadzēja būt piesardzīgam pat sīkumos — un nepavisam man negribējās iet turp kopā ar Sinkraitu, kas man stipri nepatika ar savām manierēm, — tāpēc neva­rēju vien izšķirties, bet padomājis galu galā izlēmu, ka labāk tomēr iet nekā lūgt Sinkraitu atnest karti šurp. Es piecēlos, un mēs aizgājām Geza kajītē, kur Sinkraits no vaska drānas mapes izņēma vairākas jūras kartes, starp kurām sameklēja vajadzīgo.

— Es dzirdēju, — Sinkraits sacīja, — ka jums esol vienalga, kurp mēs braucam, tāpēc sākumā pabrīnījos, kad izdzirdu jūsu vēlēšanos.

— Man tiešām vienalga, — es atbildēju, viebdamies par viņa iztapīgo smaidu, — bet tas netraucē apmierināt da­bisko ziņkāri.

Sinkraits māksloti un bez vajadzības skaļi iesmējās, kas mani kutināt kutināja uzsist viņam uz pleca un pa­teikt: «Jūs te velti mēģināt man pielišķēties, es taču redzu jūs caur un cauri.»

Es stāvēju pie galda, noliecies pār karti. To atlocīdams, Sinkraits kartes augšējo stūri ar roku pastiepa uz labo pusi no manis, un, ar acīm sekodams šai kustībai, es ieraudzīju blakus tintnīcai zem stikla fotogrāfiju. Tā bija meitene, kas bija sēdējusi uz ceļasomām.

XII noda|a

' Es viņu uzreiz pazinu, pateicoties fotogrāfa mākslai un dažu seju īpatnībai, kas Jauj tās pazīt jebkurā, pat sliktā atveidojumā tāpēc, ka līnijas atmiņā iegrebusi stingra roka, kuru vadījis spēcīgs, vienreizējs, apstākļu radīts iespaids. Bet šis nebija slikts uzņēmums. Nepazīstamā sēdēja, atbalstījusies uz labās rokas, kreisā bija klēpī, īpatnējs, intīms galvas pielieciens sānis mīkstināja pozas manierību. Meitenes tērps bija tumšs, ar mežģīnēm ap izgriezumu uz krūtīm. Uzņemšanas brīdī viņa bija pa­smaidījusi, un smaida atspulgs vēl staroja gaišajā sejā.

Manas lielākās rūpes tagad neļaut Sinkraitam pamanīt, uz kurieni es skatos. Meiteni pazinis, tūliņ novērsu ska­tienu un, turpinādams redzēt tās seju starp meridiāniem un paralēlēm, nesapratu vairs ne vārda no stūrmaņa stās­tījuma. Savienot manas un Sinkraita domas kaut īsu mirkli šīs ģīmetnes priekšā — man šķita neciešams zaims.

Lai gan biju redzējis meiteni tikai vienu reizi, pa ga­balu, un netiku runājis ar viņu, — šīm atmiņām tomēr piemita sevišķa nozīmība. Ieraudzīt viņas ģīmetni starp Geza mantām man šķita kā personīga sastapšanās. Iespaids atkārtojās, bet — tagad griezīgs un smags; tik nedabiski tas savienojās ar Geza personību. Sinkraits šajā brīdī teica:

— No šejienes iesākas straume, pat lēnā vējā var no­braukt …

— Desmit līdz divpadsmit jūdzes, — man aiz muguras Gezs pabeidza. Nebiju dzirdējis viņu ienākam. — Sink- rait, — Gezs turpināja, — jūsu sardze iesākās pirms četrām minūtēm. Ejiet, es parādīšu karti.

Sinkraits attapies izmetās laukā pa durvīm.

Vēja aprautā Geza seja norādīja uz nemierīgi pavadītu nakti. Viņš smēķēja cigāru. Nenoģērbis lietusmēteli un atgrūdis cepuri uz pakauša, Gezs atspiedās ar roku pret karti un, kūpošā cigāra galu vilkdams tai pāri, rādīja un stāstīja par punktētu, sarkanu līniju un dažādu signālu nozīmi. Sapratu tikai to, ka viņš domā sasniegt Helgju pēc piecām sešām dienām. Pēc tam viņš noģērba ādas mēteli un noņēma cepuri, tad apsēdās un izstiepa kājas. Es nosēdos ar muguru pret ģīmetni, lai izvairītos no iespējamās sarunas par tematu, kas man būtu ļoti ne­patīkams. Jutu, ka mana interese par Biči Senielu vēl ir pilna pārāk dzīva saviļņojuma, lai nemanīta paietu secen tādam blēdim kā Gezs, >— tāda neatlaidīga pašiedvesma parasti beidzas ar rezultātu, tieši pretēju vēlamajam.

Geza skatiens bija pievērsts manas vestes pogām. Viņš lēni cēla galvu augšup: pēdīgi, sastapis manu skatienu, kapteinis nokāsējās un sāka berzēt acis, ar roku atvai­rīdams cigāra dūmus.

— Kā jums patīk Sinkraits? — viņš vaicāja, pastiep­dams roku uz galda pusi, lai nobirdinātu pelnus. Galvu nepagriezis, es zināju, ka viņš, pavirši paskatījies uz galdu, Jāva skatienam apstāties pie ģīmetnes. Šis izklaidī­gais skatiens man vēl nekā nepateica. Es Gezu redzēju tagad citā, jaunā gaismā. Viņš tagad man parādījās uz slepena, manis pēkšņi atklāta fona — attiecībās ar to meiteni, un, karsti vēlēdamies uzzināt šo attiecību būtību, bet uzzināt bez iztaujāšanas, — es Geza skatienam pie­šķīru dažādu tulkojumu. Lai nu bija kā būdams, bet Fi- latra vārdi «nojaušams darbības sākums» — tieši tā viņš teica — tagad izrādījās patiesi. Es pats, ģīmetni ieraudzī­jis, biju cieši, nesatricināmi pārliecināts, ka notikumu norise izraisīs darbību.

Atsaucoties uz jautājumu par Sinkraitu, es atbildēju:

— Kā jebkurš cilvēks ceļojuma pirmajā dienā, tā ari Sinkraits šķiet līdzīgs visiem pārējiem: cilvēks ar galvu un kājām.

— Nederīgs cilvēks, — Gezs sacīja. Viņa piktais nogu­rums bija izzudis. Viņš izdzēsa cigāra galu, sāka pēkšņi smaidīt un sīki izprašņāja mani, kā es jūtos — attie­cībā uz visiem kuģa dzīves apstākļiem. Atbildējis, kā piederas, tas ir, bezsaturīgi pēc būtības un prātīgi, pie­klājīgi pēc formas, — es piecēlos, domādams, ka Gezs tagad dosies brokastot. Bet, kad ieminējos par to, Gezs noraidoši papurināja galvu, saslējās, uzsita ar plaukstām sev pa ceļgaliem un izņēma no galda apakšējās atvilktnes vijoli.

To ieraudzījis, es padevos kārdinājumam no jauna ap­sēsties. Domīgi uzlukodams mani, it kā es būtu nošu lapa, kapteinis Gezs pieskārās stīgām, piegrieza tās un pacēla lociņu, sacīdams:

— Ja būs pārāk pretīgi, tad tūliņ sakiet.

Es klusēdams gaidīju. Man bija jāsmaida, redzot cil­vēku ar dzeltenu seju un iekaisušām acīm pabāžam vijoli zem bārdas un staipot kaklu, lai ērtāk pierīkotu instru­mentu, un Gezs, redzēdams manu smaidu, ari pats tūliņ pasmaidīja, iecietīgi un kautrīgi.

Es nesagaidīju nekādu labo spēli no viņa lielajām ro­kām un biju pārsteigts, kad jau pirmie lociņa vilcieni pa­rādīja krietnu māku. Tā bija Sopēna etīde. Spēlēdams Gezs piecēlās, raudzīdamies uz kaktu man aiz muguras; pēc tam viņa skatiens, apkārt klīstot, apstājās pie ģīmet­nes. Tad viņš atkal pievērsa to man un, spēli beigdams, nolaida acis.

Spensers ieteicis vijoļu koncertus sarīkot telpās, kas ap­šūtas ar plāniem priežu dēļiem puspēdas attālumā no pamatsienas, lai tādā kārtā iegūtu vajadzīgo rezonansi, kas, pēc viņa domām, nepieciešama vijoles spēka ziņā ierobežotajām skaņām. Bet šī recepte neder ikkatrai kom­pozīcijai, un ir darbi, kuru spēks slēpjas to saturā. Čuksts pie auss dažreiz spēj satricināt kā pērkons, bet pērkona dārdi var izraisīt smieklu šalti. Šī kaisli smeldzīgā etīde Geza trauksmainajā sniegumā izraisīja tādu pašu aizrau­tību, kādu mēs veltījam orķestrim. Kuģim zvalstoties, Gezs divreiz saļodzījās, taču ar nepacietību tūliņ turpi­nāja pārtraukto spēli. Es dzirdēju griezīgus un pašlep­numa pilnus vaidus, žēlabas un aicinājumu; pēc tam dažas nopūtas, smaidus, dziestošu izskaņu par reiz bijušo, — vijoli nolaidis, Gezs sadrūmis sāka to uzskaņot, pēc tam apsēdās, jautājoši vērdamies manī.

Es uzslavēju viņa spēli. Ja viņš arī jutās glaimots, to­mēr to neizrādīja. No jauna paņēmis vijoli, Gezs sāka čīgāt kaut kādas mežonīgas variācijas, džinkstinot plosī- gas, apnicīgas disonanses, nododamies tām ar tik mākslotu sparu, ka es sapratu — man jāiet. Viņš gribēja tā atbrī­voties no manis.

Redzēdams, ka es apņēmīgi pieceļos, lai ietu projām, Gezs nolaida lociņu un novēlēja man patīkami pavadīt dienu, novēlēja mazliet zobgalīgajā tonī, kuram es vairs nepiegriezu vērību. Arī pats es vēlējos būt vienatnē, lai pārdomātu notikušo.

Meklēdams izdevību atrisināt ģīmetnes mīklu, lai gan man nekādu noteiktu cerību vai pārdomāta plāna nebija, izgāju uz klāja un atlaidos guļamkrēslā.

Batlers bija vienīgais cilvēks, kuru es varētu iesaistīt sarunā par to, kas mani interesēja, pats sevi morāliski sevišķi nespīdzinot. Smēķēdams sāku gaidīt viņa parādī­šanos. Man bija nojauta, ka Batlers nāks.

Pa to starpu laiks bija uzlabojies: vējš kļuvis lēnāks, miklums izzudis, un saules gaisma pieņēmusies; lai gan visā savā spožumā tā vēl nespēja izlauzties no mākoņiem, tomēr bija kļuvis jūtami siltāks. Pagāja stundas ceturk­snis, un Batlers tiešām ieradās — ne jau nu īsti jautrā omā, taču aizdzinis smagās vakardienas paģiras ar pieklā­jīgi prāvu mēriņu.

Man šķita, ka viņš ir apmierināts, atrodot mani priekšā. Laiku velti nekavēdams, piedāvāju viņam cigāru, uzsāku žirgtu, jautru toni, pastāstīju anekdoti, un, kad redzēju, ka viņa sākumā pastīvā izturēšanās kļuvusi vaļīgāka un ka viņš sāk sakarīgi izrunāt diezgan garas frāzes, — es pateicu viņam, ka «Pa viļņiem traucošā» ir lieliskākais burinieks, kādu jebkad esmu redzējis.

— Un būtu vēl labāks, — Batlers sacīja, — protams, mums, ja varētu uzņemt vairāk kravas. Ir tikai apakštel- pas. Un arī tās nav domātas kravas uzņemšanai. Mēs gan šo to esam darījuši izlaužot vidus šķērssienas, tādējādi pa­lielinot tilpumu, taču iekraut vairāk par divsimt tonnām nav ko domāt. Šobrīd, pastāvot augstajām vedmaksām, vēl var dzīvot, bet pagājušajā gadā Gezs iekrita prāvos parādos.

Es uzzināju arī to, ka kuģi pirms četrpadsmit gadiem licis būvēt Neds Seniels. Dzirdot vārdu Seniels, man aiz­rāvās elpa. Tomēr es saglabāju vienaldzīgi vērīgo sejas izteiksmi.

— Kuģis ir būvēts ceļojumiem pa jūru, — stāstīja Bat­lers, — un reiz jau veicis braucienu ap zemeslodi. Jums jāzina, ka Seniela sieva, kas tagad jau mirusi, ir cēlusies no dzimtas, kura ir rados ar pirmajiem izceļotājiem, Helgju dibinātājiem. Pirms daudziem gadiem tie izmesti krastā no brigas, kas saukusies tāpat kā mūsējā «Pa viļ­ņiem traucošā». Tātad šis ir, tā sakot, ģimenes tradīciju turpinājums, un Seniela sieva izvēlējusies kuģim to pašu nosaukumu. Pirms pieciem gadiem, kad kokvilnas cenas strauji kritās, Neds Seniels izputēja un pārdeva kuģi Ge­zam. Viņš ir «Traucošās» kapteinis kopš sākuma, es esmu šeit tikai nesen. Visu, ko jums stāstu, dzirdēju no Geza.

— Tātad, — es vaicāju, — Gezs nopirka kuģi pēc tam, kad Seniels bija izputējis?

Batlers samulsa un klusēdams sāka ar siekalām ap­slapināt un pielipināt atplīsušo cigāra lapiņu. Neveikli iz­locīdamies no tiešas atbildes, viņš sacīja:

— Tagad, kā liekas, kuģis pārgājis Brauna rokās. Jā, tā tas ir. Bet vispār — naudas lietās es neiejaucos.

Sevī nodomājis, ka gan jau turpmākajās dienās mēs izrunāsimies pamatīgāk, es viņu par kuģi vairāk neiztau- jāju. Kas teicis «A», tas pasacīs arī «B», ja viņu netirdīs. Sāku runāt par Gezu, izsacīdams būtībā maigu nožēlu par to, ka kapteinim nav bērnu, jo viņa dzīve acīmredzot ir diezgan izlaidīga, tāpēc ka tai trūkst īstu ģimenes rūpju.

— Bērnu?! — Batlers iesaucās ar plati ieplestām acīm. Viņš bija ārkārtīgi izbrīnījies. Tik neticamas un neiespē­jamas viņam šķita domas, ka Gezam varētu būt bērni. — Bet viņš taču nekad nav bijis precējies. Kā jums tas varēja ienākt prātā?

— Vienkārša iedoma. Biju pārliecināts, ka kapteinis Gezs ir precējies.

— Nekad nav bijis. Jūs varbūt iedomājaties to tāpēc, ka redzējāt uz viņa galda jaunkundzes ģīmetni: tā taču ir Seniela meita.

Es klusēju. Batlers sāka aplūkot sava zābaka purnu. Es vērīgi uzmanīju viņu. Viņa stingrajā, noslēgtajā sejā atausa smaids — smaida atspulgs.

Es negaidīju nekādus izšķirošus atklājumus, jo jutu, ka esmu piegājis cieši klāt tā apstākja atminējumam, par kuru Batlers kā par neapšaubāmi intīmu taču nesāks sī­kumos stāstīt tik maz pazīstamam cilvēkam kā man. Pēc smaida, kas bija sācis plaiksnīties Batlera sejā, arī es pats šādus paskaidrojumus uzskatītu par nodevību.

Batlers ievilka spēcīgu dūmu, nopurināja pelnus no ceļ­galiem un aizgāja, aizbildinādams ar darīšanām.

Es vēl paliku. Man ienāca prātā doma, vai nevajadzētu pastāstīt Batleram par manu sastapšanos krastā ar Biči Senielu, bet tad atcerējos, ka man īstenībā nekas nav zi­nāms par Geza un Batlera attiecībām. Viņš šo sarunu varēja atstāstīt kapteinim, tā radot jaunus sarežģījumus. Turklāt vēl meitenes un kuģa gandrīz vienlaicīgā iera­šanās Lisā — vai tas nevarēja būt noticis ar abpusēju sa­ziņu un vienošanos? Saruna ar Batleru bija mani it kā novedusi pie slēgtām durvīm, nedodot rokā slēdzeni; šo to uzzinājis, es tomēr, tāpat kā agrāk, zināju ļoti maz par to, kāpēc Bičes Senielas fotogrāfija grezno Geza galdu.

Cilvēku savstarpējās attieksmes ir tik bezgala daudzvei­dīgas; man ir gadījies novērot, ka aplam karsta interese par it kā gaužām sarežģītu situāciju izplēn parastākajā atrisinājumā, dažreiz — tīrā niekā. No citas puses ņemot, bija jāatzīst, ka Gezs vis neglabātu skaistās un visai pie­vilcīgās Seniela meitas ģīmetni, ja tā viņam būtu vien­aldzīga. Un tomēr dīvaini likās pieļaut, ka šos divus tik dažādos cilvēkus varētu saistīt savstarpēja tuvība.

Nesteigdamies ar galīgiem slēdzieniem, tos gan izvirzot, bet atstājot neatrisinātus, pamanīju, ka manas pārdomas par Biči Senielu kļuvušas partejiskas un pilnas nemiera. Atmiņas par viņu izraisīja manī satraukumu; ja jau pa­virši gūtais iespaids no viņas personības bija tik spēcīgs, tad tieša iepazīšanās varēja radīt vēl stiprākas jūtas, tik­pat kā smagu slimību. Ne vienu reizi vien biju novērojis šo vienas būtnes pilnīgu pieķeršanos otrai — sievietei vai meitenei. Man bija gadījies piedzīvot situācijas, kas pra­sīja bez izvairīšanās novērtēt savu paša stāvokli, un es nekad nevarēju pasacīt, kur īsti pamatojas šī mokošā pieķeršanās, kas ir tik stipra, ka neiekveldina pat tieksmi iegūt; pietiek ar sastapšanos, skatienu, rokas pieskārienu, balsi, smiekliem, pajokošanos — lai izjustu tik varenu atvieglojumu šajā visu dzīvi aptvērušā apmātībā, ko iz­raisījusi vienvienīga būtne, ka prieks jau šķiet glābiņš. Bet mani no brīnišķīgajām briesmām šķīra liels attālums, un es biju mierīgs, ja par mieru var nosaukt nerimtīgu domā­šanu, kas tomēr nebija savienota ar mokošu dziņu meklēt sastapšanos.

Pa to laiku saule beidzot bija izlauzusies cauri mākoņu grēdām, pār spoži vizošo jūru virpuļoja putas. Drīz es nogāju lejā, kur, neviena netraucēts, lasīdams pavadīju pāris stundu. Es lasīju divas grāmatas — vienu savā dvēselē, otru, ko turēju rokās.

Tuvojās pusdienu laiks, pēc kuģa noteikumiem tās pa­sniedza galdā liesi vienos. Kuģi šūpoja lēnāk, ne tik jūtami kā no rīta. Nolēmu pusdienot viens pats, tāpēc ka šī maltītes reize iekrita Batlera sardzes laikā, un tātad man bija paredzams sēdēt pie galda kopā ar Gezu un Sinkraitu. Es nekad neesmu labi juties tādu cilvēku sa­biedrībā, par kuriem jālauza galva sakarā ar kādu viņu dzīves apstākli, ko nav iespējams atklāti pārrunāt. Tā bija ar Gezu, bet Sinkraits man derdzās — viņa ložņas smaids un glūniķa skatiens bija neciešami.

Pasaucis Horāciju, cs vienojos ar viņu, jo uzzināju, ka pusdienas šoreiz būs mazliet agrāk, tāpēc ka tuvojamies Dagonai, kur Gezam vajadzēja uzņemt dzelzs kravu.

Drīz vien man kajītē atnesa pusdienas. Tās ieturējis un pēc tam izdzirdis uz klāja skaļu kustību, es devos augšā.

«Pa viļņiem traucošā» tuvojās līcim, ko plašā puslokā, atkāpdamies uz zemes iekšieni, ietvēra krasts. No krast­malas atplūda neskaidra dunoņa. Gezs, Batlers un Sin­kraits stāvēja pie borta. Apkalpes vīri pievilka tauvas un brases, un foles, pāriedami no viena masta pie nākošā.

Krasts pavērās drūmā perspektīvā, melnos dūmos iejoz- tām fabriku skursteņu rindām. Visgarām krastam starp sliežu ceļiem drūzmējās tumšas fasādes, akvedukti, tilti, ceļamkrāni, cisternas un noliktavas, atgādinot sarežģītu siluetu, tik melns bija še viss no dūmiem un sodrējiem. No visām pusēm kā vaidi gaisu nemitīgi skaldīja uzsitieni pa dzelzi; tvaika āmuru dimdoņa, mazo āmuriņu cirpstē- šana, zāģu griezīgie kaucieni, smago pajūgu apnicīgā dārdoņa, — ja klausoties to nešķiroja atsevišķos trokšņos, tas viss kopā izskanēja kā viens vienīgs nebeidzams rē­ciens. Metālu kaukšanai pa vidu simtiem visdažādāko cauruļu klabot un pukšinot svieda gaisā smirdoša tvaika mutuļus. Pie āmuriem, kurus nosedza nojumes un ierī­ces, kas atgādināja spīdzināšanas rīkus, jo tik daudz dažādu āķu un ķēžu žvarkstēja pie šīm Eifeļa torņa līdzi­niecēm, — stāvēja liellaivas un tvaikoņi, piekūpinot gaisu ar izkraujamo akmeņogļu putekļiem.

«Pa viļņiem traucošā» izmeta enkuru. Buras slābani sašļuka un pēc tam pazuda. Sastapis Batleru, apjautājos viņam, vai mēs Dagonā ilgi stāvēsim. Viņš atbildēja, ka kravas uzņemšana sākšoties drīz, un tiešām, — bija pa­gājusi kāda pusstunda, kad velkonis jau pieveda blakus kuģim smagu, četrstūrainu barkasu, no kura nesēji sāka stiept augšā pa kāpnēm cieši aizvākotas koka kastes. «Traucošās» tīro klāju nosedza dubļi un putekļi. Nokāpu lejā savā kajītē, kur vēl labu laiku dzirdēju vienmuļo skaņu jūkli: basu kāju dipoņu, uz slīpnes uzsviestu kastu atsišanos un piesmakušas balsis. Tas ilga pāris stundu. Pēdīgi iestājās daudzmaz klusums. Visi strādnieki — to es redzēju pa iluminatoru — sakāpa liellaivā, ko velkonis aizveda uz ostu.

Drīz pēc tam pie uzkarināmām kāpnēm, kas bija no­laistas tajā kuģa pusē, kur atradās mana kajīte, pieairē- jās laivinieka vadīta nomas laiva. Tā pagāja tik tuvu garām manam iluminatoram, ka es varēju aplūkot tās pasažierus. Laivā bija trīs sievietes: vājiņa rudmate ar sakniebtām lūpām un piemiegtām acīm, liela auguma, pēc izskata iedomīga gaišmate un trešā — bāla tumš­mate, stūrainu, nervozu stāvu. Ar rokām mādamas, šīs trīs sievietes piecēlās kājās un, augšup skatīdamās, uz­sauca skaļus un nebēdīgus sveicienus. Uz pleciem viņām bija mežģīņu apmetņi, mati sakārtoti tajā vulgārajā krāš­ņumā, ar kādu parasts lepoties zināmās vietās; stipri nopūderētas, teatrāli grozīdamās, zīda tērpos, ar lielu daudzumu gredzenu un kakla rotu šī kompānija ātri pa­vīdēja apaļajā ekrānā, ko izveidoja mans iluminators. Es saskatīju vēl kārbas un ceļasomas. Geza viesi bija klāt.

Pats nemaz klājā neuzgājis, tomēr ļoti labi varēju iedo­māties atbraukušo viešņu sagaidīšanas ainu. Tam nebija vajadzīga nekāda raksturu pazīšana. Kamēr domās vēl skatīju labas uzvedības sliktu atdarinājumu, kā arī ne­dabiski pārspīlētu galantumu, — kļuva dzirdams, ka viss bars jau dodas lejā. Sieviešu sīkie solīši un vīriešu smagā dipoņa aizskanēja garām manām durvīm, kāds pusbalsī kaut ko ieteicās, kam atsaucās skaļi smiekli.

Geza kajītē uz galda stāvēja nepazīstamās meitenes ģīmetne. Orģijas dalībnieki bija sapulcējušies. Es braucu uz kuģa ar tumšu pagātni un aizdomīgu kapteini, gaidī­dams notikumu turpmāko norisi, izsekodams tajā neno­teiktu mērķi, kas sāka ietērpties tādu jūtu valodā, kas savā dīvainībā līdzinājās kaislai tieksmei saprast, par ko sačukstas aiz sienas.

Visur slēpās liels un bīstams sarkasms, kas radīja satraukumu. Biju sagaidījis, ka Gezs savā izlaidībā to­mēr saglabās vismaz zināmu eleganci, — uz tādām do­mām mani vedināja dažas viņa personīgās īpašības; taču Geza izturēšanās lika sagaidīt visļaunāko, un tāpēc es cieši noņēmos noslēgties pilnīgi par sevi. Visvairāk mani tirdīja domas, ka, izejot dienā uz klāja, man būs jāriskē tikt ievilktam pašam pret savu gribu šajā uzdzīvotāju barā. Manā rīcībā atlika agrīns, vēl snaudas pilns rīts un dziļā nakts.

Kamēr es tā prātoju, sāka krēšļot. Krasta trokšņiem vairs nebija agrākā spalguma; dzirdēju, kā Batlers izrī­koja buru uzvilkšanu, gatavojoties doties tālākā ceļā. En­kuru spilve sāka griezties, un ķēdes žvarkstoņa kādu laiku noslāpēja visus pārējos trokšņus uz kuģa. Pēdīgi tas sa­kustējās un pagriezās. Es redzēju, kā melnais, vienās ugunīs mirdzošais krasts izzūd pa kreisi un pār okeānu atveras dzidrais, saulrietā degošais apvārsnis.

Skatīdamies iluminatorā, vēroju, ka «Traucošās» gaita ir diezgan ātra, to varēja secināt no strauji pretim plūs­tošiem viļņiem, kas gar bortu aizslīdēja atpakaļ, garām logam.

No ēdamistabas atskanēja gavilējoša sievietes balss, pēc tam ilgi un skaļi Sinkraita smiekli. Traukus skandi­nādams, pa gaiteni aizdrāzās Horācijs. Pēc tam dzirdēju, ka viņu par kaut ko izrāj. Bet tad negaidot aiz manām durvīm atskanēja soļi un klauvējiens. Es nekavējoties atvēru durvis.

Tas bija Sinkraits, sasmaržojies un sadūšojies, pilns pirmo glāžu izraisītās jautrības. Durvīm paveroties, no salona puses cauri skaļo valodu troksnim bija dzirdama ģitāras strinkšķināšana.

Paklausīdams manam skatienam, Sinkraits aizvēra dur­vis un pārspīlēti pieklājīgi palocījās.

— Kapteinis Gezs lūdza jūs pagodināt viņu ar iera­šanos pie galda, — viņš ziņoja.

— Nododiet kapteinim manu sirsnīgāko pateicību, — es sadusmots atbildēju, — bet pasakiet arī, ka es atsakos.

— Ceru, ka jūs varēs pārliecināt, — Sinkraits turpi­nāja, — jo vairāk tāpēc, ka mēs visi jutīsimies ļoti sarūg­tināti.

— Diez vai jums izdosies mani pārliecināt. Esmu no­domājis vakaru pavadīt vienatnē.

— Labi! — viņš izbrīnījies noteica un izgāja atkārto­dams: — 2ēl, ļoti žēl!

Paredzēdams turpmāko uzmākšanos, paņēmu spalvu ar papīru un nosēdos pie galda. Es iesāku rakstīt Lerham, nodomājis vēstuli aizsūtīt pirmajā izdevībā. Gribēju da­būt savā rīcībā lielāku summu.

Kad biju ticis līdz vēstules otrajai lappusei, no jauna atskanēja neatlaidīga klauvēšana: atļauju nenogaidījis, kajītē ienāca Gezs,

Es pagriezos ar to nepatīkamo atkarības sajūtu, kuru izjūt ikviens, ja saimnieki kļūst uzbāzīgi.

Gezs bija ģērbies smokingā. Nevainojamā āriene, ciktāl tas attiecās uz apģērbu, bija krasā pretrunā ar viņa me­žonīgo, dzēruma krampju vaibstīto seju. Viņš bija pama­tīgi, līdz pēdējam piedzēries. Viņš pienāca tik tuvu, ka es piecēlos un atvirzījos, baidoties par viņa spējām noturēties kājās; Gezs ar labo roku atbalstījās pret galdu, bet kreiso iespieda sānos. Viņš nervozi elpoja, pūlēdamies nostāvēt taisni, un, kuģim šūpojoties, noturēja līdzsvaru ar to, ka kājas ceļgalos gan salieca, gan iztaisnoja. To, ka esmu aizņemts ar vēstuli, Gezs pat neievēroja.

— Vai gribat palīksmoties? — viņš teica, zīmīgi pa­mirkšķinādams, bet tai pašā laikā sejai nebija nekā kopīga ar pateikto frāzi, — viņa asais, aukstais skatiens uzmanīgi vēroja mani. — Gribu nodibināt vienkāršas, draudzīgas attiecības. Nav nekādas jēgas dzīvot šķirti.

— Te bija Sinkraits, — es atsaucos, cik spēdams mier­mīlīgi. — Viņš, protams, jums nodeva manu atbildi.

— Es nenoticēju Sinkraitam, citādi nebūtu šeit, — Gezs noteica. — Lai tas paliek! Es zinu, ka jūs dusmo­jaties uz mani, bet katrai ķildai reiz pienāk gals. Pie mums iet ļoti jautri.

— Kaptein Gez, — es sacīju, rūpīgi izvēlēdamies vār­dus, juzdams niknuma uzplūdus un nevēlēdamies tiern padoties, bet redzēdams, ka esmu spiests darīt galu ne­kaunīgajai uzmācībai un likvidēt šo situāciju, kas draud padarīt mani smieklīgu paša acīs, — kaptein Gez, es lūdzu jūs ielāgot reizi par visām reizēm, ka nekad ne­piedalīšos jūsu izpriecās. Jūsu laika pavadīšanas veidam, jādomā, ir jēga un attaisnojums jūsu acīs; vēl vairāk spriest par jūsu rīcību es nevaru sev atjauties. Jūs esat saimnieks un pats savās mājās. Bet arī es esmu brīvs cilvēks, un, ja jums tas nav gluži saprotams, esmu gatavs atkārtot šo savu apgalvojumu un pierādīt, ka man taisnība.

To pateicis, es gaidīju, ka viņš noņurdēs kādu atvaino­šanos un aizies. Taču viņš nemainīja savu pozu, nepakus­tējās, tikai kļuva vēl bālāks nekā pirms tam. Viņa acīs zvēroja neslēpts, ārprātīgs niknums. Viņš dziji ievilka gaisu un iebāza rokas kabatā.

— Jūs mani apvainojāt, — Gezs lēni izdvesa. — Vēl neviens.,. Jūs parādījāt man savu nicināšanu, un es jūs brīdinu, ka tā ir trāpījusi tur, kur jūs tēmējāt. To es jums nepiedošu .Tagad es gribētu zināt, kādas jūs iedomā­jaties mūsu turpmākās attiecības?! To es gribētu zināt, jā! Mūsu brauciens ilgs ne mazāk par trīsdesmit dienām. Dodu savu vārdu, ka jūs nožēlosiet!

— Mūsu attiecības ir cieši noteiktas, — es atbildēju, neredzēdams, ka būtu jēga kļūt piekāpīgākam pret viņu. — Jūs saņēmāt divsimt mārciņas, un es nekaulējos. Par to es saņēmu pretī šo kajīti, bet jūsu sabiedrība piedevām — vai tā nebūtu pārāk neapskaužama kompensācija?

Bija viens mirklis, kad, vērodams Geza sejas izteiksmi, es nodomāju, ka vajadzēs izsviest viņu laukā. Taču viņš savaldījās. Cieši raudzīdamies man acīs, Gezs strauji iebāza roku iekškabatā, uz brīdi apturēja tās drudžaino kustību un svinīgi noteica:

— Tūliņ atsviedīšu jums šo naudu atpakaļ!

Viņš izvilka roku, kas tomēr izrādījās tukša, saniknots nolaida to un, atkārtojis, ka atdos man naudu atpakaļ, vēl piebilda:

— Jums nebūs jādižojas ar savu naudu. — Pēc tam izgāja, aizcirzdams durvis.

Es tūliņ aizslēdzu kajītes durvis un apstājos pie tām ieklausīdamies.

Trokšņainajā ēdamistabā tagad bija samērā klusu: me­lanholiski skanēja ģitāra. Tur sāka staigāt, sarunāties; vēlreiz aizdrāzās Horācijs, skrejot saukdams: «Gatavs, gatavs, gatavs!» Viss norādīja, ka žūpošana nav beigusies, bet plešas plašumā. Pēc tam izdzirdu ķildojamies, kādu sievieti rūgti raudam un — pēc visa tā — daudzbalsīgu dziesmu.

Paguris klausīties, apsēdos un ļāvos pārdomām. Gezs bija teicis patiesību: šādos apstākļos grūti sagaidīt nā­kotnē kaut ko labu. Nolēmu, ka gadījumā, ja rītdiena pašreizējās naidīgi neķītrās atmosfēras vietā nesolīs kaut cik mierīgas dzīves izredzes, tad vislabākais, ko varu darīt, būs aiziet no kuģa jau pirmajā tuvākajā pieturā. Geza izturēšanās darīja mani stipri nemierīgu. Lai gan es nezināju tiešos cēloņus, kas bija izraisījuši viņa naidu pret mani, taču apzinājos, ka tam tā jābūt. Es nesapratu viņu, viņš — mani. Tāpēc, ņemot vērā viņa raksturu, bija radies šis kara stāvoklis, un es apgūlos ar grūtu sirdi par nupat pārdzīvoto nejēdzīgo sadursmi, bet ap­gūlos neizģērbies, jo nevarēju zināt, kas vēl var notikt.

Apgūlies aizvēru acis, tomēr drīz vien tās atkal atvēru. Manā noskaņā miegs bija skaista, taču naiva iedoma. Tā gulēju ilgi, vēlreiz pārcilādams domās vakara notikumus, kā arī rīt sagaidāmo izskaidrošanos ar Gezu, kas man likās nenovēršama. Pēdīgi sāku cerēt, ka Gezs, kad būs atjēdzies, — ja viņš vispār ir spējīgs atjēgties, — pats at­skārtis savu mežonīgo izlēcienu, kuru varbūt nožēlo jau tagad, un cs pratīšu viņu piespiest atvainoties. Ak vai, pārāk maz es pazinu šo cilvēku!

Varēja būt pagājušas minūtes piecpadsmit, kopš es, mazliet nomierinājies, biju iedomājis šo varbūtību. Pēkšņi troksnis, kas cauri gaitenim bija saklausāms it kā aiz- sienas, sacēlās pašā gaitenī. Visi vai gandrīz visi bija sanākuši gaitenī, un pie manām durvīm atskanēja drau­dīgi un satraukti izsaucieni. Bija sadzirdams ik vārds.

— Lieciet viņu mierā! — iekliedzās sievietes balss.

Otra īgni atkārtoja:

— Muļķc tu, muļķe! Kāds nelabais tevi dīdīja braukt mums līdzi?

Bija dzirdami šņuksti, grūstīšanās; pēc tam šausmīgs, histērisks kliedziens:

— Es nevaru, nevaru! Ejiet pie velna, pie velna, lie­ciet mani mierā!

— Klusēt, — iebrēcās Gezs, acīmredzot aizspiezdams sievietei muti. — Nāc šurp! Sinkrait, turiet viņu!

Kņada, tad klusēšana un kāju švīkoņa pret sienu jaucās ar samocītu elsošanu, — viss liecināja, ka stūrgalvību vai cita veida pretošanos tur mēģina salauzt ar rupju spēku. Pēc tam gari stieptu, necilvēcīgu spiedzienu kā grieztin nogrieza Geza bļāviens: «Viņa kož, vellata» — un apkaunojoši smaga pļauka izskanēja skaļo raudu elsās. Tās tagad izvērtās neapvaldītās, gaužās vaimanās, un es atvēru durvis.

Mana parādīšanās neķītro skatu uz mirkli it kā sa­stindzināja. Dibenplānā, salona durvīs, sadrūmis stāvēja Batlers, apskāvis sasarkušās gaišmates vidukli un ar ielas gājēja vienaldzību vēroja notiekošo. Saķēris tumšmati aiz rokas, Gezs rāva viņu uz salona durvīm. Meičas ņieburs bija atrauts vaļā, tērps noslīdējis no pleciem, aiz dzē­ruma gluži durna, aizvērtām acīm viņa raustīdamās rau­dāja; pūlēdamās atbrīvoties, sieviete gandrīz vai gāzās virsū Sinkraitam, kas, mani ieraudzījis, atlaida vaļā tās otru roku. Rudmatainā nicinoši skatījās uz tumšmati it kā no augšas un smēķēja, noreibušas padauzas pēkšņā kustībā atsviežot roku no mutes.

— Laiks izbeigt šo traci, — es stingri sacīju. — Pietiks to nejēdzību. Jūs, Gez, iesitāt šai sievietei.

— Prom! — viņš iekliedzās, galvu pieliekdams.

Gezs palaida vaļā roku tik pēkšņi, ka sieviete negaidot apgriezās un atsitās ar muguru pret sienu. Acis mežonīgi iepletās. Viņa izskatījās nožēlojama, netīri zilgani bāla.

— Lops! — Viņa runāja aizgūtnēm un elsodama rādija ar pirkstu uz Gezu. — Tas ir viņš! Nelietis tāds! Paklau­sieties, kā tas bija, — viņa vērsās pie manis. — Mēs sa­derējām. Es zaudēju. Un zaudētājam vajadzēja izdzert veselu pudeli. Bet es nevaru vairāk dzert. Man ir nelabi. Esmu izdzērusi tik daudz, ka šie pienapuikas pat netiek līdzi. Ar varu man nekā neizdarīs. Es esmu slima.

— Vai tu nāksi? — Gezs teica, saķerdams viņu pie kakla.

Viņa iekliedzās un iespļāva Gezam sejā. Es paguvu sa­tvert kapteiņa pacelto roku, jo viņa dūre pazibēja man garām.

— Ejiet, ejiet! — Sinkraits izbijies izsaucās. — Tā nav jūsu darīšana!

Es cīnījos ar Gezu. Redzēdama, ka aizstāvu viņu, sievie­te izlocījās un aizskrēja man aiz muguras. Saliecies Gezs ar lielu piepūli atbrīvoja savu roku no mana tvēriena. Viņš bija gluži traks aiz dusmām. Pleci un rokas viņam drebēja, seja raustījās un šķobījās. Viņš atvēzējās: sitiens ķēra manas kreisās rokas elkoni, ar kuru es aizsargāju galvu. Tad ar patiesu nožēlu, ka vairs nav iespējams turpmāk saglabāt miera stāvokli, es ar acīm novērtēju attālumu un devu triecienu viņam tieši pa muti, pēc kura Gezs nogāzās zemē visā garumā, atsizdamies ar pakausi pret grīdu.

— Beidziet, beidziet! — iesaucās Batlers.

Sievietes spiegdamas nozuda. Batlers nostājās starp mani un kapteini, kuru Sinkraits, satvēris pie padusēm, mēģināja atbalstīt pret sienu. Gezs beidzot atvēra acis un pievilka kāju; redzēdams, ka viņš dzīvs, es iegāju kajītē un aizslēdzu durvis.

Visi trīs aiz durvīm sarunājās savā starpā, lāgiem es dzirdēju skaļas lamas. Saruna vēlāk izbeidzās aizdomīgā čukstoņā; pēc tam viens no viņiem izbrīnā aprauti iesau­cās un diezgan steidzīgi aizgāja augšā. Man likās, ka tas ir Sinkraits. Es pa to laiku sagatavoju revolveri, jo šķita, ka jāgaida turpinājums. Lai gan nevarēja pieļaut, ka sit sievieti, — neatkarīgi no viņas reoutācijas, — ma­nās sajūtās tagad uzvirda pretīga duļķe, līdzīga zobu nomizojumam.

Varēja dzirdēt atgriežamies no augšas Sinkraitu. Tas bija viņš, pazinu pēc balss, kad, klāt pienācis, viņš skaļi teica:

— Mūsu pasažieris ir tomēr ko vērts! Un, taisnību sakot, iesācējs taču bijāt jūs!

— Jā, es karstumā pārsteidzos, — Gezs nopūties atbil­dēja. — Nu, neko darīt, esmu sodīts un — pelnīti; es nedrīkstu tā izlaisties. Jā, es uzvedos neciešami. Kā jūs domājat, ko tagad darīt?

— Savāds jautājums. Jūsu vietā es bez kavēšanās to nokārtotu.

— Gez, pielūkojiet! — iesaucās Batlers un klusākā balsī vēl piebilda: — Man ir vienalga, bet — ielāgojiet, ko es teicu. Un neaizmirstiet.

Gezs gausi iesmējās.

— Patiešām! — viņš sacīja. — Es to darīšu bez ka­vēšanās.

Kapteinis pienāca pie manām durvīm un apņēmīgi pie­klauvēja ar dūri, kā to darītu nervozas un atklātas dabas cilvēks.

— Kas klauvē? — es vaicāju, no savas puses atbalstī­dams šo bezjēdzīga izdarību.

— Tas esmu es — Gezs. Nebaidieties atvērt. Es no­žēloju notikušo.

— Ja jūs patiesi nožēlojat, — iebildu, ne visai ticēdams viņa vārdiem, — tad pasakiet man to rīt no rīta.

Bija dzirdams savāds skrapšķis, kas atgādināja zobu cirks toņu.

— Jūs klausāties? — Gezs sacīja tumšā, nomāktā balsī. — Es zvēru jums. Jūs varat man ticēt. Es kaunos par sevi. Esmu gatavs nez ko izdarīt, lai rastu iespēju tūliņ uz vietas paspiest jūsu roku.

Zināju, ka pārmācītie bieži vien sāk just cieņu, un, — lai cik savādi tas liktos, — dažkārt pat simpātijas pret tiem, kas veduši viņus pie prāta ar fizisku spēku. Spriežot pēc Geza neatlaidīgo apgalvojumu toņa un satura, es nolēmu, ka ilgāk pretoties būtu veltīga cietsirdība. Es atvēru durvis un, revolveri rokā turēdams, nostājos uz sliekšņa.

Geza skatiens pateica visu skaidrāk par vārdiem, bet bija jau par vēlu. Sinkraits pieturēja durvis. Pieci vai seši matroži, kuri acīmredzot bija nonākuši lejā, klusu zagdamies, jo cs nedzirdēju viņu soļus, stāvēja pilnā ga­tavībā, gaidīdami tikai pavēles. Gezs lakatiņā slaucīja uztūkušo lūpu.

— Šķiet, ka esmu izdarījis muļķību, jums noticēdams, — es sacīju.

— Turiet viņu! — Gezs pavēlēja matrožiem. — Atņe­miet revolveri!

Pirms vairākas rokas paguva satvert manējo, es paguvu divreiz izšaut, taču Gezam palaimējās tikt sveikā cauri, viņš tikai pieliecās un atlēca sāņus. Tēmēšanu traucēja pagrūdieni. Pēc tam mani atbruņoja un piespieda pie sienas. Mani turēja tik cieši, ka varēju pagrozīt tikai galvu.

— Jūs man iesitāt, — Gezs sacīja. — Jūs visu laiku apvainojāt mani. Jūs likāt man saprast, ka esmu jūs aplaupījis. Jūs izturējāties tā, it kā es būtu jūsu kalps. Jūs uzsēdāties man kaklā, bet tagad mēģinājāt pat no­galināt. Es jūs neaizskaršu. Es varētu jūs saslēgt važās un iemest kuģa tumšākajā caurumā, bet es to nedarīšu. Jūs nekavējoties atstāsiet kuģi. Ne jau ar galvu uz teju, — es neesmu tik nežēlīgs, kā daži muļķi tenko par mani. Jums dos laivu un airus. Bet vēl ilgāk es negribu jūs še redzēt.

To es nebiju gaidījis, un, lai gan jutos stipri uztraukts, mans saniknojums bija aizsniedzis to robežu, aiz kuras es labāk devu priekšroku visām iespējamām briesmām uz jūras un cietzemes nekā vēl ilgāk cietu Geza ņirgāšanos.

— Jūs gatavojat slepkavību, — es teicu. — Bet neaiz­mirstiet, ka līdz Dagonai nav tālāk par simt jūdzēm un, ja es izkļūšu krastā, jums būs jāatbild tiesas priekšā.

— Cik uziet, — Gezs attrauca. — Par tik retu baudī­jumu esmu gatavs samaksāt ar savu galvu. Tomēr atce­rieties, cik dīvainos apstākļos jūs ieradāties uz kuģa! Tam ir liecinieki. Aiziet no «Traucošās» slepeni — tas būs jūsu gaumē. Un liecinieki atradīsies.

Viņš deklamēja, neapvaldīti izbaudīdams savas vare­nības lomu. Es apskatīju matrožus. Tie bija drūmi, iedzē­ruši salašņas, kas nekā nezaudētu, ja viņiem pavēlētu mani pat pakārt. Tikai Batlers, kas līdz šim bija klusējis, uz­drošinājās iebilst:

— Kaptein, vai nebūs mazliet par stipru?

Gezs tā paskatījās uz runātāju, ka tas nospļāvās un aizgāja. Kapteinis bija gluži kā neprātīgs. Cik tas savādi, bet tieši šie Batlera vārdi pastiprināja manu apņēmību mierīgi nokāpt laivā. Tagad es vairs nepaliktu, lai kā mani lūgtos. Mans sašutums bija bezgalīgs un pārsniedza visas robežas.

— Dod laivu, nelieti! — es uzsaucu.

Mēs visi ātri uzkāpām augšā. Bija tumšs, bet drīz at­nesa laternu. «Traucošās» motori pieklusa. Viss norisa klusuciešot, tā man likās — tāpēc ka šajā slimīgajā sa­sprindzinājumā jutos kā atraisījies no visas apkārtnes. Matroži atnesa manas mantas. Es tās neskaitīju un ne­pārbaudīju. Doma par notiekošo un tā nozīmi neskaidri rosījās kādā tālā apziņas nostūrī. Iedarbināja ceļamo bloku, un es iekāpu laivā, kas karājās pār ūdeni. Man līdzi iekāpa matrozis, izbīlī atkārtodams: «Rau, te ir airi!» Pēc tam nezināmas rokas pārsvieda laivā manas mantas Cilvēkus tumsā uz borta nevarēju pazīt. — Pie velna! — iesaucās Gezs.

Kustinādams laternu, kuras spilgtais gaismas kūlis ra­dīja laivā dīvainu mājīgumu, matrozis ar otru roku tu­rējās pie borta, gaidīdams, kad mani nolaidīs lejā. Beidzot laiva sakustējās un to uzķēra vienmērīgi līgans vilnis. Sāka šūpot. Matrozis atāķēja trīces un nozuda, rāpdamies pa tām augšup.

Viss bija galā. Viļņi jau bija aiznesuši laivu projām no kuģa, tā ka es redzēju it kā pāri ielai atspīdam apaļu logu rindu pie zemes pieplakušā mājā.

Es ieliku airus duļļos, bet turpināju nekustēdamies sē­dēt, gluži neapzināti vēl ko gaidīdams. Pēkšņi uz kuģa klāja sacēlās kņada, bija dzirdami kliedzieni, strīdēšanās, troksnis — tas bija tik negaidīts un skaļš, ka es nesa­pratu, kas tur notiek. Pēdīgi atskanēja uzstājīga sievietes balss, kas skarbi un dzedri noteica:

— Tā ir mana darīšana, kaptein Gez. Pietiek, ka es tā gribu!

Visā turpmākajā, ko es dzirdēju, izskanēja liels izbrīns un niknums. Gezs iekliedzās:

— Hei, jūs tur — laivā! Pievāciet viņu! — Un, vērsda- mies pie kāda, vēl piebilda: — Nesaprotu, kur viņš varēja to noslēpt.

Viņš vēlreiz uzsauca man tāpat kā pirmo reizi, izvai­rīdamies uzrunāt mani vārdā.

— Hei, jūs tur — laivā!

Es nepagodināju viņu ar atbildi.

— Sakiet viņam to pati, velns lai parauj! — Gezs iesau­cās.

— Harvej! — atskanēja gaiša, it kā jau dzirdēta nepazīs­tamas un neredzamas sievietes balss. — Piebrauciet laivu pie kāpnēm, tās tūliņ nolaidīs. Es braukšu kopā ar jums.

Nekā nesaprazdams, es tomēr apjautu, ka, spriežot pēc balss, runātāja nevarēja būt viena no Geza viešņām. Es vairs nevilcinājos, tāpēc ka izvēlēties droša kuģa vietā laivu mēdz tikai neciešamos, varbūt pat dzīvību apdrau­došos apstākļos. Kāpnes atgrūzdamās noklaudzēja, un to apakšgals iešķērsu skāra ūdeni. Es pagriezu laivu un, turēdamies pie kāpnēm, vai acis izskatīju, raudzīdamies augšup, bet nekā nesaskatīju.

— Saņemiet savu draudzeni, — sacīja Gezs. — Es redzu, jums ir nags.

— Piķis un zēvele, man pietrūkst saprašanas, kā viņš pamanījies to izdarīt! — Sinkraits iesaucās.

Soļu troksni es nedzirdēju. Kāpņu lejas galā no tumsas iznira slaids, apmetnī ietinies stāvs, gaisā pazibēja iz­stiepta roka, un svešiniece ar drošu lēcienu pārnāca laivā. Apakšā bija gaišāks, nekā skatoties uz augšu, pret klāju. Cieši paraudzījusies manī, sieviete nervozi sakļāva rokas zem apmetņa un apsēdās uz soliņa blakus manējam. Es neredzēju viņas seju, ko slēpa melns, mežģīnēm apšūts šķidrauts, uztvēru tikai tumšo acu mirdzu. Viņa aizgriezās, skatīdamās uz kuģi. Es vēl arvien turējos pie kāpnēm.

— Kā tas notika? — es vaicāju galīgā samulsumā.

— Kāda nekaunībai — Gezs uzsauca no augšas. — Brauciet, kurp acis rāda, un no visas sirds novēlu jums labu ceļa vēju tieši haizivju rīklēs!

— Slepkava! — es iekliedzos. — Tu vēl atbildēsi par šo divkāršo_ neģēlību. Novēlu tev pēc iespējas ātrāk saņemt lodi pierē!

— Viņš saņems lodi, — mierīgi, gandrīz izklaidīgi no­teica nepazīstamā sieviete, un es nodrebēju. Viņas iera­šanās sāka mani mocīt, — sevišķi šīs bezrūpīgās, stingās acis.

— Projām no kuģa! — viņa pēkšņi ieteicās un pagrie­zās pret mani. — Atgrūdieties ar airi.

Es paklausīju, un vilnis uzķēra mūs. No klāja kā krusa mums pakaļ nobira izsmiekla brāzma. Tie bija pārāk neķītri vārdi, lai varētu šeit atkārtot. Balsis un kuģa ugunis attālinājās. Es automātiski airēju, noskatīdamies, kā kuģis piepūstām burām uzņem gaitu. Kuģa ugunis drīz saruka, atgādinādamas dzirksteļu rindu.

Vējš pūta no mugurpuses. Pēc mana aprēķina līdz rīt­ausmai bija vēl kādas divas stundas. Paskatījies savā pulkstenī ar spīdošu ciparnīcu, redzēju, ka tiešām bez piecām minūtēm četri. Vienmērīgā viļņošana nelikās bīs­tama. Es cerēju, ka šis piedzīvojums tomēr beigsies lai­mīgi, jo no sarunām uz «Traucošās» varēja noskārst, ka šajā okeāna daļā starp Haribu un pussalu ir ļoti dzīva kuģu satiksme. Bet visvairāk mani pašlaik nodarbināja jautājums, kas ir mana līdzbraucēja un kādēļ viņa no kuģa pārsēdās laivā.

Pa tam bija kļuvis ja ne gaišāks, tad vismaz uzlabo­jusies redzamība. Viļņi atvizēja melna stikla blāvumā. Es jau gatavojos uzsākt iztaujāšanu ar veselu rindu gluži dabisku un saprotamu jautājumu, kad sieviete iepra­sījās pirmā:

— Kā jūs, Harvej, tagad jūtaties?

— Vai jūs mani pazīstat?

— Es zinu, kā jūs sauc, pasacīšu arī savu vārdu: Frē- zija Grantē.

— Drīzāk jau man vajadzētu pajautāt jums, — es at­bildēju, no jauna izbrīnījies par viņas mieru, — jā, apvai- caties, kā jūtaties jūs — pēc savas drosmīgās apņemša­nās, kas padarījusi mūs par biedriem šajā nolādētajā lai- velē okeāna vidū? Es jutos pārsteigts, bet nu esmu gluži apmulsis. Uz kuģa netiku jūs redzējis. Vai drīkstu domāt, ka jūs tur turēja ar varu pret pašas gribu?

— Ar varu?! — viņa noteica, klusi un valšķīgi iesmie­damās. — Ai nē, nē! Neviens nekad un nekur nav varējis aizturēt mani ar varu. Vai tad jūs nedzirdējāt, ko jums sauca no klāja? Viņi uzskata jūs par lielu viltnieku, kas noslēpis mani kravas telpās vai kur citur, un saprot tā, ka negribu pamest jūs vienu.

— Es nevaru neko par jums uzzināt pret jūsu gribu. Ja gribēsiet, tad pati izstāstīsiet.

— Ai, Harvej, tas ir nenovēršami. Tikai nogaidīsim. Labi, vai ne?

Domādams, ka viņa ir satraukta, lai gan apbrīnojami prot savaldīties, es pajautāju, vai viņa negrib iedzert maz­liet vīna, kas man ir somās, — lai nomierinātu nervus.

— Nē, — viņa teica, — tas man nav vajadzīgs. Bet jūs, protams, gribētu redzēt, kas ir šī nelūgtā, kura sēž jums līdzās. Te ir laterna.

Viņa paliecās atpakaļ un no kambīzes laivas pakaļgalā izņēma laternu, kurā bija svece. Reti kad esmu juties tik satraukts kā tajā brīdī, kad, pasniedzis viņai sērkociņus, gaidīju atspīdam gaisinu.

Kamēr viņa darbojās ap uguni, es redzēju skaisti vei­dotu roku un laternas stiepļu pinumu, aiz kura izplauka spoža gaisma. Šaudīgas ēnas aizslīdēja pār laivu. Tad Frēzija Grantē aizvāza laternu, nolika to starp mums un atsedza šķidrautu. Es nekad neaizmirsīšu viņu, — tādu, kā redzēju tobrīd.

Viņu ieskāva atblāzma, šūpodamās un pagaisdama uz viļņu mugurām. Maigi smaidošajā, pareizi veidotajā, gan­drīz apaļajā sejā staroja liegi rotaļīgs saviļņojums, kas šajā mirklī pauda viņas uzjautrināšanos par manu arvien pieaugošo izbrīnu. Bet viņas acīs neizzuda savāda nekus­tīgi cieta spīduma dzirksts; šajās acīs, ja ieskatījās ciešāk, bija bargas, pakļaujošas neatlaidības izteiksme; tur bija neizskaidrojams spriegums un klusēšana — vēl dziļāka nekā klusēšana sakniebtajās lūpās. Viņas melnajos matos mirgoja pērlēm rotātas ķemmes. Mežģīņu tērps ziloņkaula nokrāsā ar atsegtiem, vingriem pleciem, tikpat nevainojami baltiem kā seja, kļāvās ap viņas stāvu kā lejup nolaists, atvērts vēdeklis, starp kura kruzuļiem šūpodamās mar­goja maza kāja zelta kurpītē. Viņa sēdēja, ar rokām at­spiedusies pret laivas malām, mazliet paliekusies uz manu pusi, it kā vēlēdamās, lai labāk saskatītu viņas pēkšņo daiļumu. Likās, šī brīnišķīgā parādība nesēž vis jūras nakts briesmām pakļautā laivā, bet, pagurusi no mūzikas un trokšņainā pūļa, uz mirkli apmetusies valdnieka pils klusākajā stūrītī.

Es skatījos, brīnīdamies, ka nemeklēju izskaidrojumu. Viss šķita izgaisis, pārvērties manī, un, lai gan sajūtas atbilda darbībai, to asums pārspēja jebkuru domu. Es dzirdēju savas sirds pulsējumu krūtīs, kaklā, deniņos, tā pukstēja arvien ātrāk un klusāk, ātrāk un klusāk. Pēkšņi mani pārņēma bailes, uz mirkli sagrāba un atkal nozuda,

— Nebaidieties, — viņa sacīja. Balss bija mainījusies un izklausījās pazīstama, es atcerējos, kad to dzirdēju. — Es jūs atstāšu, bet klausieties, ko jums teikšu. Kad atausis rīts, turieties uz dienvidiem un airējiet cik vien jaudas. Pēc saules lēkta sastapsiet kādu burinieku, tas jūs uzņems. Kuģis iet uz Helgju, un, kad tur nonāksiet, mēs redzēsimies. Neviens nedrīkst zināt, ka biju kopā ar jums, — atskaitot vienu, kura pagaidām nav zināma. Jūs ļoti vēlaties sastapt Biči Senielu, un jūs viņu redzēsiet, bet paturiet prātā, ka viņai nedrīkst stāstīt par mani. Es biju kopā ar jums tādēļ, lai jūs nejustos baisi un vientuļi.

— Nakts ir tumša, — es sacīju, ar pūlēm paceldams acis, jo biju noguris skatoties. — Viļņi, visapkārt tikai viļņi!

Viņa piecēlās un uzlika roku uz manas galvas. Kā gais­mas apstarots marmors mirdzēja ši roka.

— Man tur, — skanēja klusa atbilde, — nav tikai viļņi vien, to vidū ir sala, tā staro arvien tuvāk, arvien spožāk. Es traucos, es steidzos, es ieraudzīšu to rītausmā. Palie­ciet sveiks! Vai arvien vēl vijat savu vainagu? Vai ziedi tajā mirdz? Vai nav baisi tumšajā ceļā?

— Ko lai saku jums? — es atbildēju. — Jūs esat šeit, tā ir mana atbilde. Kur ir tā sala, par kuru runājāt? Kādēļ jūs esat viena? Kas jums draud? Kas sargā jūs?

— Ai, — viņa skumji noteica, — nedomājiet par tumsu. Es paklausu pati sev un zinu, ko gribu. Bet par to nevar runāt.

Sveces gaisma spīdēja tik spilgti, ka es no jauna pagriezu acis sānis. Pēkšņi ieraudzīju melnas spuras, kas šķēla viļņus, atgādinot bojas: to strauji mežonīgās kustī­bas ap laivu, nemierīgā šaudīšanās šurp un turp pauda draudus.

— Kas tur ir? — es ieteicos. — Kas ir šie nezvēri mums visapkārt?

— Nepiegrieziet tiem vērību un nebaidieties par mani, — viņa atbildēja. — Lai kas tie būtu savā negausī­gajā alkatībā, mani tie nespēj ne aizskart, ne arī man kaitēt.

Tajā brīdī, kad viņa to sacīja, es atkal pacēlu acis.

— Frēzij Graut! — cs iekliedzos, skumju un žēluma pārņemts. — Atpakaļ!

Viņa jau bija uz ūdens, vēl netālu, labajā pusē, un vil­nis to lēni nesa tālāk. Viņa virzījās uz priekšu, mazliet pagriezusies pret mani, roku pacēlusi, viņa noskatījās, it kā aizejot no iemiguša cilvēka gultas, baidīdamās ar neuzmanīgu kustību to uzmodināt. Redzēdama, ka es skatos nopakaļ, viņa pamāja un pasmaidīja.

Nu jau es vairs gluži skaidri neredzēju, cik ātri un viegli viņa aizslīd projām, — gluži kā meitene, aizskrejot milzīgā, tumšā zālē.

Un tūliņ pat haizivju vai citu kādu nervus stindzinošo nezvēru sātaniskās spuras, kuras kā melni asmeņi no apak­šas skaldīja ūdens līmeni, lielā steigā pagriezās uz to pusi, kur viļņos izgaisa Frēzija Grantē, un straujiem palēcieniem aizslīdot tāpat nozuda tumsā.

Es biju viens; viļņu šūpots, es skatījos uz laternu; tās svece bija tuvu izdzišanai.

Uzšalca domu brāzma un apklusa. Kādu laiku es vēl apzinājos, ko daru un kur atrodos; pēc tam šī skaidrā apziņa tikai pazibēja brīdi pa brīdim. Lāgiem es pūlējos apjēgt un atcerēties, ar ko un kad laivā sēdēja jaunā sie­viete mežģīņu tērpā.

Pamazām sāku airēt, jo okeāns bija mainījies. Jau va­rēja noteikt, kurā pusē ir dienvidi. Acu priekšā jau pa­vērās viļņu klajais plašums, vēl gan neskaidrs; tam pāri tālumā sakustējās ausmas gaišā lavīna, atsviezdama cauri mākoņiem spožus uguns šķēpus. Kā buras tie joņoja garām uzlecošajai saulei. Viļņi sāka mirdzēt; siltais vējš izkliedēja nakts dzestrumu; saules stari padzina rītaus­mas rēgainās ēnas, iesākās diena.

Tagad man vairs nebija tās dzīvās saskares ar nakts ainu kā pašā darbības laikā, un it nākamais brīdis nesa jaunu attālinājumu, tāpat kā starp vilcienu un tā logā pazibējušo apburošo ainavu, kas — tikko parādījusies — jau aizslīd projām līmeniskajā bezdibenī. Man šķita, ka pagājušas vairākas dienas un viss ir tikai atmiņas. Iespaidu bija sagrāvis paša iespaida spēks. Šā grandiozā attāluma pavēršanās norisa ātrāk, nekā vējš izrauj mut­autiņu no rokām. Toreiz es nebiju spējīgs spriest par sa­vām izjūtām. Tās bija nogājušas sarežģītu, grūtu ceļu, ko nespētu atkārtot pats saspriegtāko domu gājiens. Es biju viens pats laivā, airēju uz dienvidiem un, domīgi smaidīdams, raudzījos ūdenī, it kā cerētu tur tiešām sa­skatīt Frēzijas Grantēs mazo kāju pēdas.

Man iegribējās dzert, un, tā kā ūdens muciņa izrādījās tukša, es izdzēru pudeli vīna. Šoreiz tas uz mani neie­darbojās tā, kā parasti. Mans stāvoklis nebija ne normāls, ne pārdabisks — tas bija īpatnējs, kuram trūkst salīdzinā­juma, — varbūt to varētu salīdzināt ar iznākšanu no tum­šas alas jaukā, saulainā zālājā. Es airēju uz dienvidiem, cieši vērodams apvārsni.

Vienpadsmitos un divdesmit minūtēs no rīta pie apvār­šņa parādījās slīpas buras ar klīveriem, tātad tas bija neliels kuģis, kas, pēc burām vērojot, gāja ar pusvēju dienvidrietumu virzienā. Noskatījis kuģi binoklī, aplēsu, ka, šķērsojot tā kursu, es to sastapšu vēlākais pēc trīsdes­mit četrdesmit minūtēm. Kuģis rādījās diezgan smagi pie­krauts, gāja vienmērīgi, ar nelielu sānsveri.

Drīz pamanīju, ka no burinieka klāja mani ieraudzījuši. Kuģis pagriezās un sāka tuvoties man, es savukārt airēju no visa spēka. Skaļa kliedziena attālumā jau bez binokļa varēju saskatīt vairākus cilvēkus, kas raudzījās uz manu pusi. Viens no viņiem turēja pie acīm tālskati un satvēra blakus stāvētāja plecu, norādīdams ar tālskati uz mani. Kuģa parādīšanās man kādu laiku šķita nereāla, tikai saredzot jau sejas, es it kā atdzīvojos, apjautis savu stā­vokli. Kuģis apstājās, gatavodamies mani uzņemt; man vēl atlika ko airēt minūtes desmit. Tuvāk piebraucis, ierau­dzīju astoņus cilvēkus, vīrus un vienu sievieti, kas sēdēja sāniski uz borta, turēdamās pie virves, un no sagaidītāju sejām sapratu, ka viņi visi ir ārkārtīgi izbrīnījušies.

Kad mani no šonera šķīra attālums, kas sarunu jau dara iespējamu, man nevajadzēja to uzsākt pirmajam. Tikko paplētu muti, kad no klāja man uzsauca, lai braucu ātrāk. Pēc tam, līdzjūtīgu izsaucienu pavadīts, laivā iekrita kāda matroža mestas tauvas gals, un es to ievēru laivas priekšgala gredzenā.

— Vai visi noslīka, tikai jūs izglābāties? — jautāja garš, izstīdzējis kapteinis, kad es rāpos augšā pa nolais­tajām virvju kāpnēm.

— Cik dienas sabijāt jūrā? — apvaicājās matrozis.

— Ar ēdienu pamazām, daudz uzreiz nedrīkst! — bai­līgi brīdināja sieviete. Viņa bija jauna, kreisā acs aizsieta ar melnu lakatu. Veselā zilā acs noraudzījās manī ar šausmām un aizgrābtību.

Es atbildēju, kad biju uzkāpis klājā, bet tad nejauši sagrīļojos, un visi nekavējoties steidzās mani atbalstīt.

— Gadījums ar mani ir gluži sevišķs, — es sacīju. — Atļaujiet man apsēsties. — Es apsēdos uz ātrumā piebīdīta spaiņa dibena. — Uz kurieni jūs braucat?

Viņš nebūt nav tik nespēcīgsl — kapteinis iebilda.

— Mēs turam kursu uz Helgju, — paziņoja vientuļā zilā acs. — Tagad jūs esat drošībā. Es atnesīšu viskiju.

Es apskatīju šos lieliskos ļaudis. Viņi pārdzīvoja lielu notikumu. Tikai pēc laba laiciņa tie bija daudzmaz apra­duši ar manu ierašanos, kas viņus stipri satrauca, un mēs sākām aprunāties.

Kuģis, kas mani uzņēma, saucās «Nira». Tas bija ceļā no San-Riolas uz Helgju ar bruņurupuču kravu. Kapteiņa un tai pašā laikā arī kuģa īpašnieka Fineasa Proktora komandā bija seši cilvēki, sestais no tiem bija Proktora palīgs Neds Tobogans, gaužām mazrunīgs, skaists, mel­nīgsnējs vīrietis, apmēram trīsdesmit gadus vecs. Meitene ar pārsieto aci bija Proktora māsasmeita un piedalījās braucienā tāpēc, ka Toboganam, viņas līgavainim, bijis grūti šķirties no tās; kā vēlāk uzzināju, tad ne mazāk svarīgs iemesls bija arī Tobogana cerība Helgju pilsētā ar Dēziju salaulāties. Vārdu sakot, iemesli skaidri un jo ticami. Tā kā uz kuģa nu reiz bija sieviete, lai arī Prok­tora radiniece, tad kapteinim aiztaupījās kabatā alga, ko maksāja pavāram, kuru viņš bija atlaidis ar labi izdo­mātu ieganstu; ēdienu tagad vārīja Dēzija. To pateicis, es atkal atgriežos pie pārtrauktā stāsta.

Kamēr es izskaidrojos ar šonera ļaudīm, mana laiva bija pievilkta kuģa pakaļgalā, uzcelta augšā un novietota blakus «Niras» laivai. Manas mantas visas jau bija uz klāja pie manām kājām. Buras sagriezās pa vējam, un šoneris turpināja savu ceļu.

— Nu, — sacīja Proktors, tiklīdz mēs visi bijām daudz­maz atguvušies, — klājiet vaļā, kāpēc mums bija jāapstā­jas jūsu dēļ un kas jūs tāds esat.

— Tas ir stāsts, kas jūs pārsteigs, — es atbildēju pēc tam, kad biju izteicis savu pateicību un cieši paspiedis kapteiņa roku. — Mani sauc Harvejs. Es biju ceļā uz turieni, kurp braucat arī jūs, — uz Helgju. Kuģa «Pa viļ­ņiem traucošā» kapteinis Gezs vakar vakarā pēc sīvas ķildas pārsēdināja mani no tā laivā.

Manā stāvoklī vajadzēja būt atklātam, neskarot šā ga­dījuma dziļāko būtību. Tādā kārtā viss tika iztēlots da­biskā un parastā gaismā, — es uzkāpu «Traucošās» klājā, samaksājis brauciena maksu (summu nenosaukdams, liku noprast, ka tā bija pieklājīga un tika nomak­sāta savlaicīgi). Lai viss neliktos pārāk neticami, man vajadzēja sadomāt arī iemeslu, kāpēc biju devies šajā braucienā. Citā vietā un citam cilvēkam man vajadzēja izstāstīt patiesību, kad es domāju, ka … Vārdu sakot, «Niras» apkalpe tikai dažas reizes piebāza pīpes, lai aiz­rautīgāk spētu sekot manam stāstam. Man noticēja, tāpēc ka es neslēpu to patiesību, kuru viņi gaidīja no manis.

Man bija radusies vēlēšanās (tā es viņiem paskaidroju) iepazīties ar burinieka tirdzniecisko praksi, turklāt vēl uzzināt tirgus pieprasījumu un noteikumus komerciālai darbībai. Manai izdomai bija panākumi. Proktors, garš, iesirms vīrs ar mierīgu, muskuļainu, bet gludu seju, tūliņ atsaucās:

— Tā tik ir pareiza doma! Allaž esmu teicis, ka, sēdē­dams uz vietas un tikai lasīdams biržas ziņas, var iepirk­ties — kokvilnas vietā paņemt kaņepājus vai sīrupu.

Pārējais manā stāstījumā nekādus sagrozījumus ne­prasīja, un pēc tam, kad es klausītājiem biju atstāstījis notikumu ar piedzērušo sievieti, Geza izturēšanās izrai­sīja jo dedzīgas pārrunas.

— Vajadzēja tikai ņemt ciet un uz vietas nosist viņu, —- Proktors teica. — Un jums par to nebūtu jāatbild.

— Viņš nepaguva … — ieteicās kāds matrozis.

— Nekad es nebūtu kāpis laivā, tikai ar varu dzīts, — Proktors turpināja.

— Viņš bija viens pats, — iejaucās Dēzija, kas stāvēja turpat blakus. Lakats traucēja viņai skatīšanos, un viņa grozīja galviņu no vienas puses uz otru. — Bet tu, Tobo- gan, vai arī tu būtu mēģinājis pretoties ar varu, lai pa­liktu?

— To sacīja tēvocis, — Tobogans iebilda.

— Nu, kauču arī tēvocis.

— Kas tev lēcies, Dēzij? — Proktors jautāja. - Ko tu jaucies citu darīšanās!

— Jūs rīkojāties pareizi, — viņa uzrunāja mani. — La­bāk mirt nekā ļauties, lai piekauj un tad pārsviež pār bortu, ja jau tāda ļaundarbība iespējama. Kāpēc jūs ne­dodat viskiju? Skat, kā satvēris un nelaiž no rokam laukā!

Viņa izņēma no Proktora izklaidīgās rokas pudeli, kuru kapteinis, aizrautīgi klausīdamies, turēja starp ceļgaliem, un ielēja skārda krūzītē līdz pusei, pielejot klat ūdeni. Es pateicos, piebilzdams, ka neesmu ne slims, ne panīcis,

— Lai gan, tomēr, — viņa noteica kritiskā toni, kas pauda aizrādījumu, ka mans veselības stāvoklis prasa lielāku uzmanību, tā būs labāk.

Es izdzēru, cik varēju.

— Nē, pie mums tā nedzer! — Proktors noteica, ielie­dams atlikumu sev mutē.

Es aplūkoju meiteni. Viņa bija tumšmate, neliela auguma, tomēr slaida un spēcīga, taču nervozi jūtīga, par ko liecināja straujās kustības. Kad viņa smaidīja, tad at­gādināja sniegpārsliņu rozes ziedā. Meitenei bija mazas, iedegušas rokas un basas, gleznas kājas, kas zem svārku apmales šķitās dzīvojam savu patstāvīgu dzīvi, tāpēc ka viņa bez mitas mīņājās vai sakrustoja tās, kustinādama kāju pirkstus. Es ievēroju arī, kā uz viņu noraugās To­bogans. Tā iemīlējies cilvēks raugās uz dievību, kas lēn­prātīgā iecietībā iemācījusies pasniegt viskiju un izlik­ties, ka sāp acs. Tobogans bija nopietns vīrietis ar parei­ziem, stingriem vaibstiem un domīgu sejas izteiksmi. Viņa kustības bija nelielā pretrunā ar ārieni; piemēram, viņš žestikulēja nevis virzienā uz sevi, bet prom no sevis un sēdēdams bij paradis aptvert ar rokām ceļgalus. Vispār viņš likās dziļi sevī noslēdzies cilvēks. Četri «Niras» mat­roži bija klusi, vecāki vīri, kas nodevušies darbam; viens no viņiem savā brīvajā laikā smalcināja lapu tabaku vai piešuva blūzei atirušo apkakli; otrs rakstīja vēstuli; tre­šais meistaroja platā pudelē dabas skatu no smiltīm un skaidiņām, rīkodamies kā japānis — ar vistievākajiem ir- bulīšiem. Piektais, jaunākais no visiem un arī kustīgākais, bieži spēlēja kārtis pats ar sevi, veltīgi nopūlēdamies iekārdināt citus piedalīties šajā bezmaksas izpriecā. Viņu sauca par Boltu. Es paguvu visu to novērot, jo pavadīju uz šonera trīs dienas, un mana pirmā diena noslēdzās ar pēkšņi uznākuša noguruma dziļo miegu. Man ierādīja guļvietu starpklājā. Pēc viskija es noēdu gabaliņu vārī­tas, sāļas gaļas un aizmigu, lai atvērtu acis, kad pār galdu šūpojās jau iedegta lampa.

Kamēr smēķēju un domāju, ienāca Tobogans. Viņš uzrunāja mani, teikdams, ka Proktors lūdzot mani noiet pie viņa kajītē, ja vien es jūtoties pietiekami možs. Es izgāju. Viļņošana pret nakti bija kļuvusi stiprāka. Šoneris čīkstēja vien, palēkdamies no viļņa uz vilni. Nokāpis caur šauru lūku pa stāvām kāpnēm, es sekoju Toboganarn Proktora kajītē. Tā bija tīra telpa, spartiski vienkārša un tik maza, ka starp galdu un guļvietu varēja novieto­ties tikai pīteņa paklājs kāju noslaucīšanai. Kajīte bija pamatīgi piesmēķēta.

Tobogans ienāca man līdzi, pēc tam viņš atvēra durvis un nozuda, domājams, aizgāja kaut ko nokārtot, jo drīz vien kaut kur dzirdēju viņu sarunājamies ar Dēziju. Līdzko iegāju, tūliņ nopratu, ka Proktorarn ir vajadzīgs sarunu biedrs: uz galda tīra šķīvī bija sagriezta žāvēta mele un līdzās stāvēja pudele. Kapteinis mani nepievīla, ievadīdams sarunu tirdznieciskām darīšanām un apvai­cādamies: «Vai neesat dzirdējis, kā pašreiz sastāv ar kok­vilnas sēklām?» Pēc tam Proktors tūliņ pievērsās intere­santākam tematam: sarunai par manu piedzīvojumu. Ta­gad viņš vārdus izvēlējās rūpīgāk nekā no rīta, acīmredzot sagaidīdams, ka pratīšos to novērtēt.

— Mums jānorunā, — Proktors uzsāka, — kā mēs rīko­simies attiecībā pret kapteini Gezu. Es būšu liecinieks. Es pievācu jūs jūras vidū, un, lai gan šāds gadījums ir vie­nīgais visā manā mūžā, tomēr tas ir vērts daudzu citu. An mani ļaudis būs liecinieki. Jūs sacījāt, ka «Pa viļņiem traucošā» dodas uz Helgju, tātad jau ļoti drīz jūs sa- stapsieties ar šo nelieti. Es nedomāju, ka viņš būs mainījis kursu, pat tajā gadījumā, ja pēc dzēruma izgulēšanas būtu nobijies. Viņam nav pamata domāt, ka jūs esat no­kļuvis uz mana šonera. Tomēr mums jāsarunā, kā jūs paziņosiet man, ja lieta tiktu izskatīta pēc tam, kad «Nira» jau būs atstājusi Helgju. Tā ir — krimināllieta.

Viņš sāka skaļi apsvērt iespējamos termiņus, saskaitī­dams dienas, bet no tā nekas neiznāca, jo grūti bija pa­redzēt visas nejaušības, un es no savas puses piedāvāju šo sarunu turpināt pēc nonākšanas Helgju ostā.

— Tiesa gan, tā būs vēl labāk, — Proktors piebalsoja.

— Taču jums jāzina, ka es stāvu jūsu pusē, jo tas ir kas nedzirdēts. Ir gadījies, ka cilvēkus izmet pār bortu, nevis izsēdina jūrā tikpat kā uz cietzemes, — vismaz simt jūdzes no krasta. Varat būt drošs, ka par jūsu gadījumu būs liela brēka visās malās, kur vien uzvelk buras un izmet enkuru. Gezs nu ir beigts — varat man ticēt. Viņš ir prātu zaudējis, ja uzdrošinājās tā rīkoties. Bet nu mums jāiedzer, bez tā izglābšanās nav pilnīga. Tagad jūs esat kā jaunpiedziinušais un saņemsiet jūras kristības. Es brīnos par jums, — viņš piebilda, piepildīdams glāzes.

— Brīnos, ka esat tik mierīgs. Varu apzvērēt, man bija tāds iespaids, ka jūs uznācāt uz «Niras» klāja, tāpat kā ieiedams pats savā dzīvoklī. Labi gan, ja ir tik stipri nervi. Citādi…

Viņš nolika glāzi un cieši paraudzījās manī.

— Es jūs klausos, — es sacīju. — Nebaidieties, varat sacīt visu, kas jums uz sirds.

— Jūs redzējāt meiteni, — Proktors teica. — Protams, nav jāiedomājas nekas, par ko… Vārdu sakot, sieviete uz burinieka — tas ir rets gadījums. Es to zinu.

Viņš nesamulsa un, kā es pareizi sapratu, uzskatīja to par savu nepatīkamo pienākumu pieskarties šim jautāju­mam, atceroties kapteiņa Geza uzdzīves gadījumu. Tāpēc es bez kavēšanās iebildu:

— Jauka meitene; vai viņa ir jūsu meita?

— Gandrīz tikpat kā meita, kad viņa nespurojas, — Proktors noteica. — Manas māsas meita. Jūs pats sa­protat, ka vadāt meiteni līdzi šonerī, tas ir tikpat ka stūrēt ar divām stūrēm, bet viņa te nav viena. Turklāt vēl viņai ir ļoti jauks raksturs. Tobogans tiešām laimējis lielo lozi, to par viņiem var sacīt; un es lecu vai 110 adas laukā, iedomājot, ka galu galā viņi tomēr apprecēsies, tur nu nekā nevar darīt.

Pajautāju, kāpēc viņam Tobogans nepatīk.

— Es pats sev esmu to vaicājis, — Proktors atbildēja, — un, piedodiet šo vaļsirdību, runājot par ģimenes at­tieksmēm, kas jums, protams, ir garlaicīgas. Bet daž­reiz… hm… gribas parunāties. Jā, esmu vaicājis pats sev un dusmojies. Nekāda prātīga atbilde neiznāk. Atklāti sakot, man ir pretīgi, ka viņš staigā ap viņu tikpat kā kurls un akls, bet, ja viņa pateiks: «Tobogan, uzrāpies mastā un laidies uz galvas lejā,» — tad viņš nekavējoties to izdarīs, vienalga, lai kāds būtu laiks. Manuprāt, viņai ir vajadzīgs citāds vīrs. Tas tā starp citu, bet lai nu paliek tā, kā ir.

Rums pudelē bija nokrities līdz etiķetes līmenim, un tāpēc likās, ka kuģis sācis stiprāk šūpoties. Es kustējos kopā ar krēslu un kajīti kā šūpolēs, lāgu lāgiem ieplez- dams kājas un atsperdamies, lai nenogāztos tukšumā. Pēkšņi atvērās durvis, ielaizdamas Dēzijti, kas it kā krišus iekrita kajītē cauri uz manu pusi piešķiebtajai sienai un, satvērusi ar roku galda malu, nostājās virves dejotājas pozā. Tagad meitenei bija sakta pie pelēkās blūzes un melni svārki, kājās kurpes. Arī acs bija aizsieta rūpīgāk, taisnā līnijā aizsedzot sejas kreiso pusi.

— Tobogans lūdza jums pasacīt, — Dēzija teica, tūliņ pievērsdama man savu vientuļo, zilo aci, — ka viņš pa­likšot sardzē, cik vien ilgi vajag, ja jums nebūtu vaļas. — Pēc tam viņa mums gaiši uzsmaidīja.

— Tas nu gan ir labi, — Proktors atbildēja, — es jau sāku domāt, ka viņš ņems un izsēdinās mani, jo tagad mums taču ir vēl viena rezerves laiva.

— Tā, te nu jūs esat pie mums, — Dēzija ieteicās, kaut­rīgi uzlukodama mani. — Kad tā padomā, kas tikai ne­atgadās uz jūras!

— Gadās arī, — Proktors iesāka un pavilcinājās, kamēr meitenes sejā no viņas bezgalīgā smaidu krājuma iz­plauka jauns gaidu pilns starojums. — Gadās arī, — Proktors nobeidza, — ka viņa aiziet, bet viņi paliek.

Dēzija apjuka. Viņas smaids sāka apdzist, un es, sa­prazdams, cik ļoti viņai patiktos palikt, sacīju:

— Ja jūs domājat par mani, tad jūsu māsasmeitas pa- kavēšanās pie mums sagādātu man tikai prieku.

Varēja redzēt, ka Proktoram mana atbilde patikusi, un viņš noteica:

— Nu, tad piesēdies, ja gribi.

Dēzija apsēdās guļvietas kājgalī pie pašām durvīm un piespieda roku pie acs apsēja.

— Vēl arvien sāp, — viņa sūdzējās. — Tādas dusmas! Tik nejauka jušana, kad jāstaigā apkārt ar šķību seju.

Nevarēja taču neapjautāties, kas acij kaiš, un es to darīju.

— Viņai tur kas iebiris vai vējš sapūtis, — Proktors at­bildēja Dēzijas vietā. — Bet nav nekā tāda, ar ko pa- ārstēt.

— Neticiet viņam, — Dēzija iebilda. — Tas notika daudz vienkāršāk. Es saplūcos ar Boltu, un viņš uztaisīja man zilu aci.

Es neticīgi pasmaidīju.

— Nē, — viņa teica, — neviens nav kāvies. Tas man no oglēm, acī iebiruši ogļu putekļi.

Devu padomu uzlikt stipras tējas kompresi.

Viņa sīki iztaujāja, kā tas darāms.

— Lai gan man viena acs, es tomēr pirmā jūs ierau­dzīju, — Dēzija pavēstīja. — Es ieraudzīju laivu un jūs. Tas mani tā pārsteidza, ka likās, it kā laiva karātos gaisā. Tur ir auksta tēja, — viņa piebilda pieceldamās. — Es iešu un darīšu tā, kā jūs mācījāt. Vai atnest jums vēl vienu pudeli?

— N-nē, — Proktors atteicās un izteiksmīgi paskatījās uz mani, it kā gaidot pamudinājumu pasacīt «jā». Man negribējās dzert, un es klusēju.

— Jā, nevajag, — Proktors apņēmīgi atkārtoja. — Ari rīt vēl būs diena, tāda pati kā šodien, un šo pudeļu ir pavisam tikai trīs. Jā, tā bija, ka viņa pirmā jūs ierau­dzīja, un, kad es atnesu tālskati, tad mēs redzējām, ka jūs stāvat laivā, rokas nolaidis. Pēc tam jūs nosēdāties un sākāt žigli airēt.

Saruna vēl vairākkārt atgriezās pie mana piedzīvojuma, pēc tam Dēzija izgāja, un minūtes piecas vēlāk piecēlos arī es. Proktors mani pavadīja līdz starpklājam.

— Mēs nevaram piedāvāt jums labākas telpas, — viņš sacīja. — Mums jāsaspiežas šaurībā. Piecietiet kaut kā, nav jau vairs tālu Helgju. Domāju, ka mēs tur būsim pa­rīt pret vakaru vai pašā vakarā.

Starpklājā bija divi matroži. Viens gulēja, otrs ap sava naža galu tina tievu ādas aukliņu. Man par laimi, tas bija nerunīgs vīrs. Iemigdams es dzirdēju, ka viņš dungo zemā un sulīgā balsī:

Nerimtīgais vi|ņu vāls Visai zemei apkārt brāž. Debesīm un zemei tāls, Bezbēdīgi brāž.

XIX nodaļa

No rīta debesis bija noskaidrojušās, bet ceļa vējš pietu­rējās, lai gan jau lēnāks. «Nira» noskrēja stundā vien­padsmit mezglus, vienmērīgi šūpodamās. Es piecēlos no­mierinājies un, uz klāja pie spaiņa mazgādamies, jutu vis­apkārt jūras smaržu. Izliecies laukā no pakaļējās lūkas, Tobogans pamāja ar roku un uzsauca:

— Nāciet šurp, jūsu kafija gatava!

Es apģērbos un, iedams garām virtuvei, ieraudzīju Dēziju, kas, piedurknes atrotijusi, cepa zivis. Uz acs apsēja vairs nebija, un no uztūkuma, kā viņa man pa­stāstīja, palicis tikai mazs nieciņš apakšējā plakstiņa iekšpusē.

— Es visa esmu piesūkusies ar mitrumu, — Dēzija no­teica, — tik cītīgi ārstējos ar tēju!

Izsacījis savu prieku par to, ka man nejauši palaimē­jies dot derīgu padomu, nokāpu nelielā kajītē ar mazu lodziņu kuģa pakaļgala vienos sānos; tā bija ēdamistaba, un es apsēdos uz sola pie vienkārša koka galda, kur jau sēdēja Tobogans. Viņš mani uzlūkoja draudzīgi un vai­rākas reizes ieklepojās, bet vai nu neatrada vārdus, vai nejuta vajadzību sarunāties un tāpēc klusēja, retumis atskatīdamies. Acīmredzot viņš gaidīja zivis vai līgavu, pareizāk gan — kā vienu, tā otru. Es apjautājos, ko dara Proktors.

— Viņš guļ, — Tobogans atbildēja; pēc tam ar delnu sāka noraust drusciņas 110 galda un atkal atskatījās, jo kļuva dzirdama čurkstēšana.

Dēzija ienesa čurkstošu panniņu ar saceptām zivīm. Tobogans negaidot ieguva runas dāvanas. Viņš sāka slavēt zivis un apjautājās, kāpēc meitene staigā basām kājām.

— Nesen viņa bija sadūrusies uz naglas, — Tobogans paskaidroja, piebīdīdams man pannu un sākdams ēst.

— Ziniet, viņa ir ļoti neuzmanīga — reiz tik tikko nepār- krita pār bortu.

— Man patīk staigāt basām kājām, — Dēzija atbildēja, ieliedama mums kafiju bieza stikla glāzēs, pēc tam viņa nosēdās un turpināja: — Mēs braucām pa tādu vietu, kur piecas jūdzes dziļš. Es pārliecos un skatījos ūdenī: varbūt neredzēšu nekā, bet varbūt ieraudzīšu, cik tas dziļi…

— Uz ziemeļiem no Poketas, — piebilda Tobogans.

— Jā, tieši tur. Pēkšņi noreiba galva, un es pārkārusies it kā saļimu: vilktin vilka uz leju. Tad Tobogans nežēlīgi sagrāba mani un aizvilka kā tauvu. Tobrīd, Tobogan, tu gan izskatījies ļoti bāls!

Viņš pavērās uz meiteni: sejā nervozā mulsā atēnojās veselīgs izsalkums un mīlas maigums.

— Pārkrist var ātri, — viņš noteica.

— Vai jums laivā bija drausmīgi? — meitene jautāja, nazi paskandinādama.

— Liec nazi mierā, — Tobogans nemierīgi ieteicās.

— Ja uzkritīs uz kājas, tad atkal lēkāsi uz vienas.

— Tu šodien esi neciešams, — Dēzija iebilda, smaidī- daipa un demonstratīvi iedurdama nazi galdā līdzās To- bogana elkonim. Iedurtais nazis trīsēja, it ka tiekdamies izrauties. — Redzi, arī tu tā trīci! Jums droši vien ir grāmatas? Man dažreiz garlaicīgi bez grāmatām.

Es viņai tās apsolīju, domādams, ka sameklēšu viņai piemērotu lasāmvielu.

— Turklāt vēl, — sacīju, vēlēdamies izpatikt cilvēkam, kas ar vienu aci bija saskatījis mani jūras viļņos, — es sagaidu, ka uz Helgju man atsūtīs grāmatas, un tad jūs varēsiet dabūt dažus jaunus romānus. — īstenībā es gan samelojos, domādams nopirkt viņai dažus sējumus pēc paša izvēles.

Dēzija kautrīgi mazliet pakoķetēja, lēni paceldama no­laistās acis. Tas viņai jauki padevās: kajīte uzreiz atmir­dzēja zilganā gaismā. Tobogans samulsis sāka pateikties, un es redzēju, ka šī pateicība par meitenei sagādāto ne­vainīgo prieku ir sirsnīgi domāta.

Diena uz kuģa paiet ātri. Sākumā gan tā liekas gara: saulei uzlecot pār okeānu, telpas un laika jēdzieni neviļus saplūst kopā. Kad vēl būs vakars! Bet paskat vien — aizmirsis stundas, tu redzi, ka pusdienas jau galdā, un tad klāt arī nakts. Pēc pusdienām, tas ir, kartupeļiem ar sālītu gaļu, kompota un kafijas, es ieraudzīju kārtis un piedāvāju Toboganam saspēlēt pokera partiju. Man bija tāds nodoms: paspēlēt kādas desmit vai divdesmit mārci­ņas, bet tā, lai izskatītos, ka Tobogans vinnējis. Sie ļau­dis, protams, atteiksies pieņemt naudu, bet man negribē­jās aiziet, neatstājot viņiem kādu summiņu aiz pateicības. Pēc atsevišķiem, nejauši uztvertiem vārdiem varēja no­skārst, ka Proktora apstākļi nebija nekādi spīdošie.

Kad izsacīju savu priekšlikumu, Dēzija izskatījās pēc jautājuma zīmes, bet Proktors, paņēmis kārtis, tās ar nopūtu atkal aizmeta un noteica:

— Sīs nolādētās kartona lapiņas savā laikā man ir dārgi maksājušas, un tāpēc esmu nozvērējies nespēlēt un to arī pildīšu — pat tad, ja nespēlē uz naudu.

Tobogans turpretī bija ar mieru spēlēt — aiz laipnības, kā es domāju, bet, kad mēs abi izlikām galdā dažus zelta naudas gabalus, pamanīju viņa acīs to nodevīgo spīdumu, kāds ir tikai spēlmanim.

— Spēlējiet, — sacīja Dēzija, atspiezdama pret galdu elkoņus ar bedrītēm un ieskāvusi seju delnās, — bet es noskatīšos. — Tā viņa nosēdēja visu laiku, elpu aizturējusi vai iesmiedamās, kad viens vai otrs no mums zaudēja.

Proktors sēdēja kā piekalts, aizmirsis savu pīpi; tikai no viņa nervozās elpas varēja jaust, kā viņā bango veca spēlmaņa asinis. Pēdīgi viņš aizgāja, jo iezvanīja viņa dežūras stundas.

Tā nu es devos kaujā, atsedzis krūtis un nolauzis sava zobena smaili. Es varēju nesodīts blēdīties pats pret sevi, jo Toboganam nevarēja ienākt ne prātā doma par tīšu paspēli. Kad divi spēlē pokeru, ļoti bieži atgadās augstas kombinācijas. Man tas neradīja nekādas grūtības kļūt par zaudētāju, uzmetot kārtis uz galda un atzīstoties par uzvarētu, kad Tobogans nosauca paaugstinātu, pēc viņa domām, ievērojamu summu. Dažreiz, kad manas kārtis tiešām bija vājākas, es tās atsedzu, lai nerastos aizdomas. Mēs sākām spēlēt no mazām summām. Un tagad Tobo­gans izrādījās visai valodīgs. Viņš smējās, sarunājās pats ar sevi, vinnējis kritizēja manu taktiku. Tāpēc, ka es pie­ļāvu, viņam veicās; tas vēl pavairoja viņa satraukumu. Viņa priekšā uz galda jau bija astoņpadsmit mārciņas, un es prātoju, kā iegrozīties tā, lai iznāktu apaļas divdes­mit. Te pēkšņi, man kārtis izdalot, viņš aizmeta visas piecas, piepirka to vietā jaunas un nosolīja divdesmit mārciņas.

Lai cik spēcīgas būtu viņa kārtis vai vienkārši vēlēša­nās mani pabiedēt, bija sagadījies tā, ka sev es pacēlu piecas ārkārtīgi lieliskas sirdskārtis: desmitnieku, kalpu, dāmu, karali un dūzi. Un ar šādām kārtīm tagad bija jāatdod viņam vinnests, kas neapšaubāmi bija mans!

— Maksāju, — es teicu. — Atklājiet kārtis.

Ar trīcošu roku Tobogans izklāja četrinieku un paska­tījās manī, apstulbis no veiksmes. Kā gan viņam būtu ap dūšu, ieraugot manējās! Es aizmetu kārtis ar mugurām uz augšu un piebīdīju viņam zelta naudas kaudzīti.

— Pamatīgi es jūs aptīrīju! — Tobogans iesaucās, sažņaugdams naudu.

Neviļus paskatījies uz Dēziju, es ieraudzīju, ka viņa sajauc manis nomestās kārtis ar pārējām. No viņas samulsumā pietvīkušās sejas pamazām aizplūda sārtums, nozūdot reizē ar smaidu, kas vairs neatgriezās.

— Kas bija viņam? — Tobogans jautāja.

— Trīs dāmas, divi devītnieki, — meitene atbildēja. — Cik tu vinnēji, Tobogan?

— Trīsdesmit astoņas mārciņas, — smiedamies sauca Tobogans. — Bet es jau domāju, ka arī jums ir četrinieks.

— Atdod naudu atpakaļ!

— Es nesaprotu, ko ar to gribi teikt, — Tobogans sa­cīja. — Bet ja jūs vēlaties …

— Mana vēlēšanās ir gluži pretēja, — es teicu. — Dēzijai nevajag tā runāt, tāpēc ka tas ir apvainojoši ikkuram spēlmanim un tātad arī man.

— Redzi nu, — ar atvieglojumu piebilda Tobogans, un tāpēc pievaldi mēli.

Dēzija mīklaini iesmējās.

— Jūs vāji spēlējat, — viņa sirdīgi noteica, raudzīda­mās manī ar aizkustinoši dusmīgām acīm, un es varēju tikai atsaukties:

— Piedodiet, nākamreiz spēlēšu labāk.

Jādomā, ka mana atbilde izklausījās viņai ļoti jocīga, jo tagad viņa smējās jau skaļi un no sirds. Jokodams, bet tā, lai varētu saprast, ko es lūdzu, vēl piebildu:

— Nestāstiet nevienam, Dēzij, cik vāji es spēlēju, tāpēc ka — tā runā — ja to izstāsta, tad spēlmanis visu mūžu tikai zaudēs.

Nekā nesaprazdams, vēl arvien vinnesta iekarsumā, To­bogans teica:

— Uz mani varat paļauties. Es jau nu gan visiem stāstīšu, ka jūs lieliski spēlējat!

— Lai notiek, — meitene piebilda, — arī es visiem teikšu to pašu.

Jutos ārkārtīgi samulsis, lai gan slēpu to, un aizma­nījos prom ar ieganstu, ka eju izmeklēt grāmatas Dēzijai. Salūkojis divus romānus, nodevu tos matrozim ar lūgumu aiznest grāmatas meitenei.

Atlikušo dienas daļu pavadīju augšā, sēdēdams starp virvju rituļiem. Virtuves tuvumā pa brīžam parādijās Dēzija un atkal nozuda: viņa mazgāja veļu.

«Nira» tagad gāja ar vidēju vēju un mērenu vilni. Es sēdēju un raudzījos jūrā.

Kurš ir teicis, ka «jūra bez krastiem ir apnicīga, vien­muļa ainava»? To būs sacījis «daudzais», kuram nav vārda. Bez krastiem — tā gan ir patiesība, bet šī patie­sība ir skaista. Apvārsnis dzidrs, izliekts un dziļš. Loka nevainojamo liekumu pilda tikai viļņi, kas tuvumā dzidri jo dzidri, tālāk tie nozūd cits aiz cita un pie apvāršņa tikko jūtami pieskaras debess skaidri saredzamajai līnijai, it kā skatīti caur grumbuļainu stiklu. Telpai še pieļauts grandiozs plašums, tāpat arī dziļuma dzīlēm kuras, pa­mazām sācis iejusties tajās, jau redzi zem sevis ar aiz­vērtām acīm. Šī mūžsenā ainava ar jūras spēku nepakļāvību, kas nepadodas nedz uzskaitēm, nedz to patiesās varenības skaidrai apjaudai, ir neatvairāmas trauksmes pilna un līdzīga radīšanas instinktam tā atmodas brīdī.

Izdzirdis soļus, es pagriezos un ieraudzīju Dēziju, kas tuvojās man ar gluži samulsušu seju, taču tūliņ atkal pasmaidīja un, cieši paraudzījusies manī, apsēdās uz tauvas.

— Mums jāparunājas, — Dēzija teica, iebāzusi roku priekšauta kabatā.

Lai gan man bija nojauta, par ko būs runa, es tomēr izlikos nesaprotam un vaicāju:

— Vai kas nopietns?

Viņa saņēma manu roku, pietvīka un iespieda manā delnā smagu vīstokli, — tas notika tik ātri, ka es nepa­guvu aptvert meitenes nolūku. Vīstokli atraisījis, ierau­dzīju, ka tajā ir nauda, tās trīsdesmit astoņas mārciņas, kuras es paspēlēju Toboganam. Dēzija uzlēca kājās un gribēja aizskriet, bet es viņu aizturēju. Es jutos gaužām muļķīgi un gribēju, lai viņa nomierinās.

— Tā ir visa runa, — viņa sacīja, paklausīgi atgriez­damās. Viņas acīs mirdzēja apmulsuma asaras, par ku­rām skaitās pati uz sevi. — Noslēpiet naudu, lai es to vairs neredzētu. Nu, kāpēc jums vajadzēja tā darīt? Jūs man sabojājāt visu dienu. Vispirms, vai tad es varētu to ieskaidrot Toboganam? Viņš pat neticētu tam. Es ilgi nonēmos ar vinu, lai pierādītu, ka nauda jāatdod atpa­kaļ'.

— Mīļo Dēzij, — es teicu, viņas pašlepnuma aizkusti­nāts, — ja esmu vainīgs, tad, protams, tikai tādā ziņā, ka nesajaucu kārtis. Ja es būtu to izdarījis, nebūtu nekādu pierādījumu, — kā jūs tad izturētos?

— Protams, nedarītu nekā — zaudēts paliek zaudēts. Un tomēr tas mani ļoti skumdinātu. Vai jūs domājat, ka es nesaprotu, ko jūs gribējāt? Tāpēc, ka jūs nevarat pie­dāvāt naudu, lai pateiktos, jūs sadomājāt to iedot šādā kārtā, bet nekas tamlīdzīgs nav vajadzīgs. Tad man ne­būtu jāizteic jums rājiens. Vai tagad saprotat?

— Lieliski saprotu. Kā jums patika grāmatas?

Viņa brīdi klusēja, vēl nespēdama vienā rāvienā pār­lēkt uz citām, mierīgākām sliedēm.

— Nosaukumi ir interesanti. Es apskatīju tikai tos — arvien nevaļa. Vakarā gan nosēdīšos un palasīšu. Atvai­nojiet, ka es jūs tik dedzīgi sabrāzu. Man pašai tagad gluži neveikli, bet ko lai dara? Tagad pasakiet, ka jūs nedusmojaties uz mani un nejūtaties aizvainots.

— Es nedusmojos, neesmu dusmojies un ari nedus­mošos.

— Tad viss labi, un es eju. Bet vēl mums būtu jāpār­runā …

— Runājiet tūliņ, vēlāk jūs vēl pārdomāsiet savādāk un nepateiksiet nekā.

— Nē, to es nedarīšu, tas ir ļoti svarīgi. Un kādēļ sva­rīgi? Ne jau tādēļ, ka tas būtu kas sevišķs, tomēr es staigāju un domāju par to: vai esmu uzminējusi vai ne? Parunāsim citā reizē. Vajag taču jūs paēdināt, bet man ēdiens vēl nav gatavs, nāciet pēc pusstundas.

Viņa piecēlās, pamāja un aizsteidzās uz virtuvi vai citu vietu, kas saistījās ar viņas darba gaitām.

Sī aina mani nokaunināja: meitene izturējās kā īsta saimniece, es turpretī — tas nu jāatzīst — biju sadomā­jis spēlēt saimnieka lomu. Ko gan viņa vēl gribēja pār­runāt? Par to es daudz nedomāju un drīz vien piemirsu; kad satumsa, visi nosēdās ieturēt vakariņas turpat augšā virtuves priekšā, jo apakšā bija sutīgs. Tobogans iztu­rējās pret mani mazliet vēsi, bet, tā kā par gadījumu ar kārtīm visi klusībā bijām noņēmušies nerunāt, tad arī viņš drīz vien atkusa, tikai lāgiem domīgi palūkojās manī, it kā teikdams: «Viņai taisnība, bet no naudas, velns rāvis, grūti atteikties.» Toties Proktora izturēšanās pret mani bija sevišķi laipna, un, ja viņš arī ko zināja no Dēzijas, tad viņam droši vien tās rīcība patika; viņš gribēja likt kaut ko manīt, sacīdams: «Cilvēks gan tīko, bet Dēzija rīko!» Tā kā visi tobrīd ēda, bet meitene pasniedza un novāca traukus, viens no matrožiem piebilda:

— Es, proti, būtu tīkojis ēst tītara cepeti, bet Dēzija dod sālītu gaļu.

— Klusē nu, — otrs atbildēja, — jau rīt aizvedīšu tevi uz restorānu.

Ēdiens uz «Niras» bija vienmuļīgs kā vispār uz nelie­liem buriniekiem, kuriem desmit divdesmit dienu ilgā braucienā nevar iegādāties svaigus produktus un nav ari kur tos uzglabāt. Konservi, sālīta gaļa, makaroni, kompots un kafija — cita nekā nebija, toties visu notiesāja milzī­gām porcijām. Dvēseles miera labad vai aplaistot kādas cerības, kuras gan biežāk izrādās mušas, nevis bites, Proktors ielēja visiem pa glāzei ruma. Saule sen bija norietējusi. Mums gaismoja petrolejas lampa, kas bija nolikta uz virtuves jumta.

Matrozis kuģa priekšgalā pēkšņi iesaucās:

— Pa kreisi uguns!

Proktors aizgāja pie stūres. Es ieraudzīju tieši «Niras» ceļā kāda milzu tvaikoņa neskaitāmās ugunis. Tas no­gāja tik tuvu garām, ka varēja sadzirdēt darbojamies skrūves vārpstu. Apgaismotajās telpās zem klājiem sē­dēja un pastaigājās pasažieri. Šis milzenis ar trim skur­steņiem, kad mēs bijām ce|a samainījušies, aizlīgoja tālāk, spiclinādams pret mums pavērstā pakaļgala daudzo ilumi­natoru ugunis un šķeldams sastīpoto uguņu gaismā mir­dzošo putu virmojumu.

«Nira» manevrēja, tādēļ pie burām bija nodarbināta visa apkalpe, tikai es un Dēzija stāvējām, vērodami tvai­koņa attālināšanos.

— Jums vajadzēja nokļūt uz šāda tvaikoņa, — meitene ieteicās. — Tur ir tik lieliski. Visas ērtības, viss kā lielā viesnīcā. Tur pat dejo. Bet es nekad neesmu bijusi uz greznajiem tvaikoņiem. Man pat likās, ka tur spēlē mū­zika.

— Vai jūs labprāt dejojat?

— Man patīk konfektes — un arī dejot.

Šajā brīdī pienāca Tobogans un, sabāzis rokas kabatās, nostājās mums aiz muguras.

— Labāk tu mani būtu iemācījusi dejot, — viņš sacīja.

— Tā tu tagad runā. Tu taču nevari: esmu jau tevi mācījusi.

— Nesaprotu, kāpēc tas tā ir, — Tobogans atzinās, — bet, kad esmu apskāvis meitenes vidukli un mūzika pēkšņi sāk spēlēt, es jūtu, ka manas kājas kļūst kā svina pielie­tas. Stāvu uz vietas un gana — ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Pamazām sanāca atkal visi kopā, bet vakariņas jau bija paēstas, un sarunas ievirzījās par tvaikoni, kuru Proktors bija pazinis, to saucot «Leo».

— Nāk no Austrālijas, tas ir Klusā okeāna sabiedrības tvaikonis. Divdesmit tūkstošu tonnu liels.

— Es teicu, ka uz «Leo» ir labāk nekā pie mums, — Dēzija ierunājās.

— Man prieks, ka esmu nokļuvis pie jums, — es iebildu, — kaut vai tāpēc vien, ka ar šo tvaikoni man nebutu pa ceļam.

Proktors atstāstīja gadījumu, kad tvaikonis nemaz nav apstājies, lai uzņemtu laivā izglābušos braucējus. Tagad sākās nostāsti par dažādiem gadījumiem uz okeāna. Val­dīja tas pacilātais tērzētāju noskaņojums, kāds rodas sil­tos vakaros jaukā laikā, piedevām vēl apzinoties, ka ce|a mērķis jau tuvu.

Taču, lai cik rūdīti bija šie jūrnieki visādos stāstos par peldošām pudelēm, par naktīs sastaptiem ledus kalniem, matrožu dumpjiem un brāzmainām, satriecošām aukām, es tomēr redzēju, ka viņiem nav zināms ne notikums ar «Mariju Celestu», ne piecus mēnešus ilgā klaiņošana laivā, ko bija veikuši seši cilvēki, kuru dēkas aprakstījis Marks Tvens, ar to liekot pamatu savai slavai.

Tikko biju beidzis runāt par «Celestu», kad Dēzijas spārnotā iztēle aizrāva mani un visus klausītājus gluži negaidītu minējumu jūklī. Viņa bija ārkārtīgi satraukta un parādīja tādu atjautību minējumos, ka es nepaguvu sadomāt, ko atbildēt.

— Bet vai ir iespējams, — viņa domīgi runāja, — ka tas notika tieši tā …

— Cilvēki tā ir domājuši jau piecdesmit gadus, — Prok­tors pretojās, bet, lai iebilda kas iebilzdams, viņas atbilde bija viena un tā pati:

— Ļaujiet man izrunāt! Saprotiet taču: pusdienas stā­vēja galdā, virtuvē kurējās uguns! Es saku, ka viņiem būs uzbrukusi slimība! Var arī būt, ka tā nebija slimība, ka viņi bija ieraudzījuši mirāžu! Skaistu krastu, salu vai sniegotus kalnus! Un viņi visi devās turp…

— Bet bērni? — Proktors ieteicās. — Vai tu neatstātu bērnus uz kuģa un pie viņiem kauču divus matrožus?

— Kas par to! — Nekas nespēja Dēziju samulsināt. — Bērni jau bija tie karstākie gribētāji. Nu izskaidrojiet taču!

Viņa sēdēja, kājas pierāvusi zem sevis un ar rokām atbalstījusies pret klāju, satraukumā šļūkādama uz priekšu un atpakaļ.

— Bet, ja nekas nav zināms, saproti taču? — Tobogans atbildēja.

— Ja tas nebija mēris vai mirāža, — bez mazākās stomīšanās trauca tālāk Dēzija, — tad kuģa iegrimes daļā būs bijis caurums. Jā jau jā, jūs to aizbāžat ar mēli, labi. Bet iedomājieties, viņi varbūt gribēja uzdot mīklu,,,

Starp daudzajām versijām, kuras viņa bērtin nobēra, tā kā es daudzas esmu pat piemirsis, vārdi par «mīklu» man izklausījās intriģējoši; es palūdzu paskaidrot.

— Saprotiet — viņi aizgāja, — Dēzija sacīja, pamā­dama ar roku, lai rādītu, kā aizgāja, — bet, kāpēc tas bija vajadzīgs, to spriediet pēc sevis. Lai kā jūs domātu, šo uzdevumu atrisināt nespējat ne jūs, ne es, nedz viņš — neviens visā pasaulē. Tātad viņi to izdarīja ar nodomu. Viņu vidū droši vien bija kāds cilvēks, kam patika izdo­māt pārsteigumus. Tas bija kapteinis. «Lai pēc mums pa­liek piemiņa, leģenda, un lai nekad un neviens to nespētu izskaidrot!» Tā viņš teica. Pa ceļam tie sastapa kuģi. Viņi vienojās, ka tas viņus uzņems, pārcēlās uz tā, bet savējo pameta.

— Un tālāk? — es ieteicos, kad visi, acis iepletuši, raudzījās meitenē, nekā nesaprazdami.

— Tālāk es nezinu. — Viņa iesmējās, nogurusi un pēkšņi atsalusi, un vieglītēm iesita sev pa vaigiem, naivi pavērusi muti.

— Visu zināji, bet nu uzreiz aizmirsi, — Proktors no­teica. — Neviens tevi nesaprata, ko tu gribēji teikt.

— Man vienalga, — Dēzija atsaucās. — Bet jūs — vai sapratāt?

Es sacīju «jā» un piebildu:

— Šis gadījums ir tik neparasts, ka jebkuram izskaid­rojumam, lai cik ticams tas izklausītos, tomēr trūkst pie­rādījumu.

— Mīklains gadījums, — Proktors piebalsoja. — Esmu dzirdējis daudz pasakainu nostāstu un vēl tagad labprāt tos paklausos. Tomēr par dažu labu no tiem ir jāpadomā. Vai esat dzirdējis par Frēziju Granti?

•— Nē, — es teicu, aiz pārsteiguma nodrebēdams.

— Nē?

— Ne? — uzķēra Dēzija toni augstāk. —- Tad pastās­tīsim Harvejam par Frēziju Granti. Nu, Bolt, — viņa uzrunāja matrozi, kas stāvēja pie borta, — tā ir tava spe­cialitāte. Neviens neprot tik labi kā tu izstāstīt par Frēziju Granti. Cik reižu tu esi to jau stāstījis?

— Tūkstoš pieci simti divas, — atsaucās Bolts, spēcīga auguma vīrs ar melnām acīm un ironisku muti, kas slēpās sprogainā skita bārdā.

— Nu jau melo, bet jo labāk. Ņem vērā, Bolt, ka mēs esam sabiedrībā, sēžam viesistabā, mums ir viesi. Tad nu saņemies.

Kamēr norisa šis ievads, es piespiedu sevi apvaldīties un noklausīties, it kā nekā nezinātu.

Bolts apsēdās uz sabīdāmā krēsla. Viņa izturēšanās rādīja, ka viņš ir stāstītājs, kas apzinās savu vērtību. Ar visiem pieciem pirkstiem viņš izbrauca cauri bārdai uz augšu, atvēra muti, mazliet pabāza mēli, noskatīja visus klātesošos, ar plato clelnu nobraucīja seju no augšas uz leju, nokraukājās un pievirzījās tuvāk.

— Tas notika pirms kādiem simt piecdesmit gadiem, — Bolts iesāka. — No Bostonas uz Indiju bija ceļā fregate «Admirālis Foss». Ar šo kuģi starp citiem pasažieriem brauca ģenerālis Grants un tam līdzi ceļoja viņa meita, skaistule Frēzija. Man jums jāteic, ka Frēzija bija sade­rināta ar kādu džentlmeni, kas jau divus gadus kalpoja Indijā, kur ieņēma svarīgu amatu. Kas tas bija par amatu — vai gan vērts par to runāt? Ja jūs sacīsiet «ir vērts», tad zaudēsiet. Man jums jāteic, kad es agrāk stāstīju par šo ievērojamo gadījumu, Dēzija visādi pu­lējās uzzināt, kādu īsti amatu ieņēmis līgavainis džentl­menis, un ja viņa tagad to neprasa…

— Tad tev tur nav nekādas daļas, — Dēzija iesaucās. — Ja esi aizmirsis, kas notika tālāk, tad pajautā man, es tev pastāstīšu.

— Labi, — Bolts sacīja. — Lūdzu ņemt vērā, ka viņa skaišas. Kā tas tur nu bija, kā nebija, bet «Admirāļa Fosa» ceļojums jau bija ildzis kādus pusotra mēneša, kad reiz rītausmā sardzes vīri ieraudzīja milzīgu vilni, kas vēlās pār mierīgo jūru ar mērenu vēju no dienvidaustru­miem. Viļņa ātrums bija tāds kā veļas rullim. Protams, visi nobijās un sāka rosīties, lai noslīktu skaisti, kā mēdz sacīt, pilnā plaukumā, nevis kā tādi nejēgas jūrnieki, kas savā mūžā nav redzējuši simt metrus augstu vilni. Taču nekas nenotika. «Admirālis Foss» uzrāpās augšā svētā Pētera katedrāles torņa augstumā un tad sāka slīdēt lejup ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Pats par sevi saprotams, ka buras bija paguvuši ievilkt, citādi straujais pretvējš fregati būtu apgāzis kā vilciņu.

Vilnis uznāca un aizgāja, otra tāda viļņa vairs nebija. Kad saule sāka rietēt, viņi ieraudzīja salu, kas nebija at­zīmēta nevienā kartē; «Fosa» ceļā šajos platuma grādos nevienas salas nevarēja būt. Tālskatī to aplūkojis, kap­teinis ievēroja, ka uz salas neredz neviena koka. Bet sala bija tik skaista kā dārgakmens, ja to uzliktu uz zila samta un skatītos uz to caur logu: tā vien gribētos paņemt rokā. Salu izveidoja dzeltenas klintis un zili kalni — gleznaini skaisti.

Kapteinis tūliņ ierakstīja žurnālā, kas bija noticis, bet salai tuvoties nemēģināja, jo ap to redzēja daudz rifu, arī krasti bija stāvi, bez līčiem un sēkļiem. Tajā laikā, kad uz tiltiņa bija sapulcējušies pasažieri un sarunājās ar virsniekiem par savādo parādību, tur ieradās arī Frē­zija Grantē un sāka lūgt kapteini, lai viņš piestājas pie salas paskatīties, kas tā ir par zemi. «Mis,» kapteinis at­bildēja, «es varētu atklāt Jauno Ameriku un padarīt jūs par karalieni, bet salai piebraukt nav iespējams, to neļauj fregates dziļā iegrime, bangas ap zemūdens klintīm un rifi. Ja mēs lūkotu piekļūt salai laivā, tas radītu lieku aizkavēšanos, bet, tā kā mūs var aizķert bezvējš, tad jā­steidzas uz dienvidiem, kur mēs būsim no tā pasargāti.»

Lai gan Frēzija Grantē bija laba meitene, — teiksim, tāda pati kā mūsu Dēzija… Džentlmeņi, paraugieties viņas sejā, kad es šo saku. Bet nu es stāstu tālāk par Frē­ziju. Uz kuģa visi viņu mīlēja. Tomēr viņai piemita tāda īsti sievišķīga spītība, — ja viņa ko ieņēmās galvā, tad apvaldīt bija grūts uzdevums.

— Klausieties! Klausieties! — Dēzija iesaucās, atspie­dusi smakru rokā un iepletusi acis: — Tūliņ sāksies!

— Gluži pareizi, Dēzij, — teica Bolts, košļādams netīros nagus. — Tā nu tas iesākās, kā parasti notiek ar jaun­kundzēm. Citiem vārdiem sakot, Frēzija stāvēja, kodī­dama lūpu. Tai brīdī, kā par postu, jauns leitnantiņš iedo­mājās pasacīt viņai komplimentu. «Jūs esat tik viegliņa,» viņš teica, «ka varētu, ja vien gribētu, pa ūdeni aizskriet līdz salai un atgriezties atpakaļ, kājas nesamērcējusi.» Un ko jūs gan domājat? «Lai notiek, ser, kā jūs teicāt,» viņa attrauca. «Esmu jau devusi sev vārdu, ka nokļūšu tur, un turēšu to vai arī miršu.» Neviena roka nepaguva pastiepties, lai viņu aizturētu, tik ātri Frēzija bija uzlē­kusi uz margām; nobālusi viņa pamāja visiem ar roku: «Palieciet sveiki! Nezinu, kas ar mani notiek, bet atkāpties vairs nespēju.» Ar šiem vārdiem viņa nolēca un iekliegu­šies apstājās uz viļņa kā krāšņs zieds. Neviens, pat viņas tēvs, nespēja izteikt ne vārda, tik ļoti visi bija pārsteigti. Viņa pagriezās un smaidot teica: «Tas nav tik grūti, kā es domāju. Pasakiet manam līgavainim, ka viņš mani vairs neredzēs. Paliec sveiks arī tu, mīļais tēv! Ardievu, mana dzimtene!»

Kamēr tas norisa, visi stāvēja kā sastinguši. Un, raug, palēkdamās, pārlecot no viļņa uz vilni, Frēzija Grantē aizskrēja uz to salu. Pēkšņi nolaidās migla, ūdens salī­gojās, un, kad migla bija izklīdusi, vairs neredzēja ne meiteni, ne salu: tāpat kā iznirusi no jūras, tā atkal bija nogrimusi dziļumā. Dēzij, paņem mutautiņu un izslauki acis.

— Man allaž jāraud, kad nonāk līdz šai vietai, — Dē­zija sūdzējās, dusmīgi šņaukādamās mutautiņā, ko bija izvilkusi no Tobogana kabatas.

— Tas tad nu būtu viss, — Bolts nobeidza. — Kas notika uz kuģa vēlāk, protams, nav interesanti, bet kopš tā laika ir paklīdušas baumas, ka Frēzija Grantē dažreiz redzēta naktī vai rītausmā gan šur, gan tur uz jūras. Starp citu, stāsta, ka viņa rūpējoties par kuģu katastro­fās cietušajiem: un tas, kurš Frēziju reiz redzējis, domājot par viņu līdz sava mūža beigām.

Bolts nemaz nenojauta, ka viņam nekad vēl nav bijis tik vērīgs klausītājs kā es. Bet Dēzijai tas nebija pagājis secen, un viņa teica:

— Jūs klausījāties tik uzmanīgi, kā kaķis uzmana peli. Vai jūs nesastapāt viņu, šo nabaga Frēziju Granti? At­zīstieties!

Lai gan viņa to jautāja jokojot, visi jūrnieki tūliņ pa­griezās uz manu pusi un nenolaida acis no manām lūpām.

— Ja viņa bija tā meitene, — es sacīju savā parastajā balsī, ne ar ko neriskēdams, — mežģīņu tērpā un zelta kurpēs, ar kuru es runāju rītausmā, — tad, protams, tā bija viņa.

— Klau, klau! — Proktors iesaucās. — Tas tik ir uz­devums tev, Dēzij!

— Tieši tādā tērpā viņa bijusi toreiz, — Bolts piebilda. — Vai jūs jau agrāk esat dzirdējis šo nostāstu?

— Nē, nekad vēl nebiju to dzirdējis, — es atbildēju, izjuzdams pēkšņu vēlēšanos piecelties un aiziet. — Piet man nez kādēļ likās, ka tam tā jābūt.

Ar to saruna bij pabeigta, un visi izklīda. Es ilgi ne­varēju iemigt: gulēdams starpklājā, klausīdamies ūdens šļakstos un matrožu krākšanā, es iemigu ap četriem no rīta, kad nomainījās sardze. Šajā rītā mēs visi nogulējām mazliet ilgāk nekā parasti. Diena pagāja bez sevišķiem notikumiem, kurus būtu vērts atzīmēt. Mēs braucām ar jo teicamu vēju, un Bolts man sacīja:

— Mēs tā nospriedām, ka jūs esat atnesis mums laimi. Goda vārds. Visā šajā gadā vēl nav bijis otra tik mierīga brauciena.

Jau no paša rīta mani sāka urdīt nepacietība drīzāk nokļūt krastā. Es zināju, ka šī diena ir pēdējā mūsu braucienā, un tāpēc tā liekas garāka par citām dienām, kā tas allaž mēdz būt ceļojuma beigās. Kurš gan nav izjutis nemiera kņudu mugurā, skubas trauksmi nekustī­gās kājās? Attālums ir ieguvis naidīgu nokrāsu. Mēs ar visu savu būtni tiecamies pasteidzināt kuģa gaitu: domas, kas tik bieži jau pabijušas iztēles iecerētajā krastā, ir spiestas nelabprāt atgriezties atpakaļ mūsu ķermenī, kas gausi lien uz priekšu. Saule visvisādi vairās uzkāpt zenītā, bet, to sasniegusi, sāk doties lejup tikpat gausi kā cil­vēks, kas rūpīgi noslauka kāpnes.

Pēcpusdienā, te staigādams pa klāju, te noiedams starp­klājā, es ieraudzīju Dēziju, kas bija iznākusi no virtuves izliet ūdens spaini pār bortu.

— Tā, jūs man esat vajadzīgs, — viņa teica, kautri smaidīdama, bet pēc tam kļuva nopietna. — Ienāciet vir­tuvē, kad es būšu izlējusi šo spaini, jo pie borta runāties nav ērti, lai gan jūs nekā cita no manis nedzirdēsiet kā tikai muļķības. Vakar mēs taču neizrunājām visu līdz ga­lam, Toboganam nepatīk, ka es sarunājos ar vīriešiem, bet viņš pašreiz stāv pie stūres un, liekas, taisās aizsmēķēt.

Izteicis savu piekrišanu, es vēl brīdi pasēdēju un tad gar buras spārnu iegāju virtuvē.

Dēzija sēdēja uz ķeblīša un sacīja:

— Apsēdieties, — ar rokārn uzplādama sev pa ceļga­liem. Es nosēdos uz muciņas un sagatavojos klausīties.

— Lai gan tas nav smalkjūtīgi, — meitene iesāka, — bet man nez kāpēc nedod mieru doma, ka es nezinu visu. Jūs neizstāstījāt mums par sevi. Es vakar domāju par to. Ziniet, ir kaut kas mīklains. Pareizāk sakot, jūs gan stās­tījāt patiesību, bet kaut ko noklusējāt. Kas ir šis kaut kas? Jūrā jums ir kas atgadījies. Nez kālab man jūsu žēl. Kā­pēc gan?

— Vai tas ir par to, ko jūs vakar nepaguvāt izrunāt?

— Jā, tieši tas. Vai man ir tiesības to zināt? Noteikti — nē. Tad jūs tādā gadījumā arī neatbildiet.

— Dēzij, jūs neesat maldījusies, — es teicu, uzticē­damies meitenes naivajai ziņkārei, kuru noslēpt un apval­dīt viņai nebija pa spēkam, un apbrīnodams viņas vērī­gumu. — Bet pašreiz es esmu sevišķā dvēseles noskaņā, pavisam sevišķā, tādā, ka nevaru jums visu pateikt tā uz vietas. Es tikai apsolu jums nekā neslēpt 110 saviem pie­redzējumiem uz jūras, un to es izdarīšu, kad būsim nobraukuši galā — Helgju.

— Varbūt jūs kas nobiedēja? — Dēzija ievaicājās un, mirkli klusējusi, piebilda: — Neskaistieties uz rnani. Tas man dažreiz uznāk, tā ka visi jūtas pārsteigti. Es, lūk, visu laiku domāju par jūsu gadījumu un negribētu, lai jūs mani atcerētos kā ziņkārīgu skuķēnu.

Jutos aizkustināts. Viņa sniedza man abas rokas, pa­kratīja manējās un noteica:

— Tas ir viss. Vai jūs jūtaties labi pie mums?

— Bet ko jūs pati par to domājat?

— Neko. Kuģis ir mazs, diezgan netīrs, nav nekādu izpriecu. Arī ēdiens varēja būt daudz labāks. Bet kāpēc jūs vakar ieminējāties par mežģīņu tērpu un zelta kurpēm?

— Lai redzētu, kā jūs ieplešat labi platas acis, — es smiedamies atbildēju. — Dēzij, vai jums ir tēvs un māte?

— Bija, protams, kā visiem kārtīgiem cilvēkiem. Tēvs saucās par Ričardu Bensonu. Viņš pazuda bez vēsts Sar­kanajā jūrā. Māte pirms pieciem gadiem saaukstējās un ar to pašu nomira. Toties man ir labs tēvocis — tiesa gan, tāds paīgns, bet manis dēļ gatavs iet ugunī un ūdenī. Vairāk radu bērnu viņam nav. Bet vai jūs ticat, ka tāda Frēzija Grantē ir bijusi?

— Un jūs?

— Tas man patīk! Jūs, jūs un vēlreiz jūs — ticat vai ne? Es gan ticu līdz pēdējam vārdam un varu pateikt — kāpēc.

— Es domāju, ka tā varēja būt, — es sacīju.

— Nē, jūs atkal jokojat. Es ticu tāpēc, ka, dzirdot šādu notikumu, gribas kaut ko izdarīt. Piemēram, uzsist ar dūri un pateikt: «Jā, cilvēku nesaprot!»

— Kas nesaprot?

— Visi. Un arī viņš nesaprot pats sevi.

Sarunu pārtrauca kāds no matrožiem, kas bija atnācis pīpei pēc uguns.

— Drīz jums būs atpūta, — viņš teica man un sāka rakņāties pa oglēm.

Es izgāju un iziedams vēl redzēju, cik cieši meitene noraudzījās man pakaļ. Kas tas bija? Kāpēc viņu tik ļoti nodarbināja nostāsts, kura pirmā puse norisinājās dienas ēnā, bet otra — nakts gaismā?

Pirms iebraukšanas Helgju ostā es sēdēju kopā ar mat­rožiem un viņi man pastāstīja, ka neviens no maniem glābējien nekad vēl nav bijis šajā pilsētā, lai gan maza­jiem «Niras» tipa kuģiem atgadās tūkstoš un pat divi līdz trīs tūkstoši jūdžu tālas odisejas — braucieni uz lielo pasauli. Agrāko «Niras» kapteini bija arestējuši par trā­pīgu šaudīšanu kazino «Fortūna» telpās, Proktors bija «Niras» īpašnieks, viņam piederēja arī puse no šonera «Himena». Pēc kapteiņa apcietināšanas viņš bija uzņēmies «Niras» vadību pats un devās ar kravu tālajā braucienā uz Helgju, lai uzlabotu savus finansiālos apstākjus.

Deviņos vakarā parādījās bākas uguns — Helgju jau bija tepat mūsu priekšā.

Es, Proktors un Bolts stāvējām kuģa labajā pusē vēro­dami savādu parādību. Bākas ugunij gaismojot arvien spožāk, garais zemes rags, kas šķīra ostu no okeāna, savā augšdaļā kļuva arvien labāk saskatāms, jo aiz tā blāvoja zeltaina dūmaka — plata gaismas atblāzmas svītra. Šī parādība, kas parasta lielu pilsētu tuvumā, man izlikās pārmērīgi spilgta nelielajai Helgju, kurā, kā biju dzirdē­jis, skaitījās ap piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Aiz zemes raga debess kvēloja it kā dzeltenā blāzmā. Proktors at­nesa tālskati, bet nesaskatīja neko vairāk kā vien dažas celtnes uz zemes raga un izteica domu, ka tas varbūt esot liela ugunsgrēka atspīdums.

— Nav taču dūmu, — sacīja pienākusī Dēzija. «—« Jūs redzat, ka gaisma ir tīra, gandrīz dzidra.

Vakara klusumā es sāku saklausīt troksni, tik neskaidru kā murmināšanu: troksnī ievijās daudzbalsīgs piedziedā­jums, tauru dūkoņas pavadīts, un pēkšņi es sapratu, ka tā ir mūzika. Tikko biju papletis muti, lai pasiāstītu to citiem, kad tālumā sāka sprakšķēt šāvieni, kurus nu jau dzirdēja visi.

— Šauj un spēlē! — Bolts ieteicās. — Šauj diezgan moži.

Šajā brīdī mēs jau braucām garām bākai.

— Drīz mēs uzzināsim, ko tas nozīmē, — Proktors sacīja, aiziedams pie stūres, lai ievadītu kuģi reidā. Viņš nomainīja Toboganu, kurš tūliņ piebiedrojās mums, savu­kārt pauzdams izbrīnu par spožo gaismu un šaudīšanu.

Kuģim pagriežoties, buras aizsedza skatu uz ostu. Mēs visi aizsteidzāmies uz priekšgalu, arvien vēl nekā nesa­prazdami, bet pārsteigti un sajūsmināti par zvaigžņotajā tumsā pavērušos brīnumaini krāšņo ainu.

Puse apvāršņa liesmoja iluminācijas spožumā. Gaisā šūpojās spilgts zelta tikls; mirdzošās vītnes, zvaigznāji, ugunīgas rozes un elektrisko laternu bumbas laistījās kā milzu pērles zelta rotājuma ietvarā. Likās, ka šeit būtu saplūdušas ugunis no visas pasaules. Kuģi reidā zvīļoja balti starojošā gaismā. Uz kādas liellaivas, kas apakšdaļā bija melna, bet ar tik gaišu klāju kā ugunsgrēkā, griezās dimanta ritenis, šķiez.dams dzirkstis uz visām pusēm; krastā jumtiem pāri uzlidoja raķetes tumšajās debesīs, kur, lēni noliekdamās lejup, apdzisa, izbārstot zaļas un zilas krītošas zvaigznes. Tai pašā laikā mūzika kļuva pavisam skaidri sadzirdama; kustīgā pūļa troksnis, kas atplūda uo krastmalas, lāgu lāgiem to gan nomāca, atstādams dzirdei tikai bungu rīboņu, bet tad atkal atbrīvojās ska­ņas, tās spēcīgi plūda pār ūdeni — tā, it kā spēlētu «pie auss». Spēlēja nevis viens orķestris, bet divi trīs, varbūt vēl vairāk, jo reizēm radās tik blīvs skaņu mistrojums, ka tikai bungas zināja, kas tām darāms. Reids un osta bija kā sētin nosēti ar pasažieru un laternu pilnām laivām. No jauna sākās brāzmaina šaudīšana. Laivās skanēja ģitā­ras; bija dzirdami smiekli un saucieni.

— Skat, kāda tā Helgju, — Tobogans noteica. — Tad nu gan sagaida mūs!

Krasta uguņu atblāzma bija tik spilgta, ka es saredzēju Dēzijas seju. Pārsteigta un aizgrābta tā viegli raustījās. Meitene centās būt visur un redzēt visu; viņa gandrīz nesamanīja, ar ko runā, un bija tik satraukta, ka tērzēja bez apstājas.

— Nekad vēl neesmu redzējusi tādus brīnumus, —• viņa runāja. — Kā to uzzināt? Bet lai… Ai, ai, ai! Redziet, vēl viena raķete! Un tur: skat — divas uzreiz! Trīs! Ceturtā! Urā! — viņa pēkšņi iekliedzās, pasmējās, noslaucīja valgās acis un apsēdās ar mulsā gluži sastingušu seju.

Fokbura noslīdēja lejup. Mēs piegājām ar ievilktu grot- buru, un «Nira» izmeta enkuru dzelzs bojas tuvumā, kuras gredzenā steigšus ievēra pakaļgalā tauvu. Es klīdu apkārt satraukuma pilnajā burzmā, reizēm sastapdams Dēziju, kas šaudījās gar visiem bortiem, neapnikusi vērodama ugunīs mirdzošo reidu.

Mēs visi jutāmies pacilāti, kā drudzī.

— Nupat izlēma, — Dēzija teica, saskriedamās ar mani krūtīs. — Braucam krastā visi; uz kuģa paliks viens mat­rozis. Jums arī, protams, degtin deg tikt drīzāk krastā?

— Pats par sevi saprotams!

— Nekas cits neatliek, — sacīja Proktors. — Protams, brauksim visi bez kavēšanās. Ja iebrauc tumšā reidā un dzirdi, kā nošķind trīs glases, tad skaidrs — nav kurp

steigties, bet šādā reizē kā tagad — ari man papēži svilst.

«— Es nobeigšos aiz ziņkāres! Es skrienu ģērbties! _Ai, ai! — Dēzija tā steidzās, ka gandrīz paklupa, un pieskrēja pie borta. — Uzsauciet viņiem! Kliegsim! Hei! Hei! Hei!

Tas bija domāts lielam kuterim, kura abos galos plī­voja karogi, bet gar sāniem un no jumtiņa nokarājās krāsainas laternītes.

— Hei jūs tur — uz kutera! — Bolts iekliedzās tik skaļi, ka airētāji un dāmas, kas tur sēdēja jautrā sabied­rībā, mitējās airēt. — Piebrauciet tuvāk, ja jums nav par grūtu, un paskaidrojiet, kāpēc jūs nevarat gulēt.

Kuteris piebrauca blakus «Nirai», ļaudis uz tā klaigāja un smējās.

No kutera ugunīm kļuva pavisam gaišs uz mūsu klāja, mēs skaidri saredzējām viņus un viņi — mūs.

— Tas taču ir karnevāls! — es sacīju, atbildot Dēzijas izbrīnam. — Viņi ir maskās, vai redzat, ka sievietēm ir maskas!

Tiešām, daļa vīriešu laivā izskatījās kā 110 teātra ska­tuves nācis indiāņu, marķīzu un nerru bars; sievietes bija ģērbušās dažādu tautību zīda un atlasa tērpos. Viņu pus- maskas, šķelmīgie, mazie smakri un kailās rokas uzdvesa jautru, karnevālam īpatnu baismu.

Laivā piecēlās vīrietis sarkanā kamzolī ar sudraba po­gām un platmalē ar augstu dibenu, ko greznoja zaļa spalva.

— Džentlmeņi! — viņš sauca, zobus nikni čirkstinā­dams un kratīdams rokā dunci. — Kā jūs drīkstat tādi še rādīties — kā netīri skursteņskrāpji pie mirdzošiem balt- maizniekiem? Drīzāk aizdedziniet visu, kas deg. Aizdedzi­niet savu kuģi! Ko jūs gribat no mums?

— Sakiet, — smiedamās un mulsdama iesaucās Dēzija, — kāpēc pie jums tik jautri un tik gaišs? Kas ir noticis?

— Bērni, no kurienes jūs esat? — skumīgi apvaicājās apdzēries, resns virs baltos svārkos ar ziliem pušķiem.

— Mēs esam no Riolas, — Proktors atbildēja. — Esiet tik laipni, pasakiet ko lietišķu.

— Viņi patiešām to nezina! — iesaucās sieviete ar pus- maskas aizsegtu seju. Pie mums ir karnevāls, vai sapro­tat?! īsts karnevāls un visas izpriecas, kādas vien iespē­jamas.

— Karnevāls! — Dēzija noteica klusu un svinīgi. — Žē­līgais dievs, stāvi man klāt!

— Tas ir karnevāls, džentlmeņi, — sarkanais kamzolis atkārtoja. Viņš bija ekstāzē. — Nekur tā nav, tikai pie" mums, — par godu pilsētas dibināšanas simtajai gada­dienai. Vai sapratāt? Meitene ir glīta. Dodiet viņu šurp, lai uzdzied un padejo. Nabadzīte, kā viņai mirdz actiņas! Varbūt esat viņu nozaguši? Es redzu, ka viņa gribētu pavizināties.

— Nē, nē, — Dēzija iekliedzās.

— Žēl, ka starp mums ir ūdens, — uzsauca Tobogans, — citādi es jums parādītu jaunu, skaistu masku.

— Vai tad jūs nesaprotat karnevāla jokus? — jautāja piedzēries resnītis. — Tas taču ir joks!

— Es… es… saprotu karnevāla jokus, — pēc mazas pauzes Tobogans stomīgi atbildēja, — bet saprotu arī, ka tādus vārdus esmu dzirdējis bez kāda karnevāla vai kā viņu tur sauc.

— No sirds jūtam jums līdz! — sauca sievietes. — Tad nu labi uzmaniet savu sirsniņu!

— Par piemiņu! — iesaucās sarkanais kamzolis. Viņš atvēzējās, un serpentīna lente garā spirālē nolaidās uz Dēzijas rokas, kas to līksmi saķēra. Lenti dūrē sažņaugusi, viņa pagriezās un smējās.

Attālinādamās sabiedrība laivā mūs vēl apveltīja ar raibu raibajiem pa jokam domātiem novēlējumiem un lās­tiem, kā arī ar padomu drīzāk steigties uz krastu.

— Skat, kas te par būšanu! — Proktors noteica, pieri berzēdams.

Dēzijas vairs nebija pie mums.

— Protams! Aizskrēja! Aizskrēja saģērbties, — Bolts piezīmēja. — Bet jūs, Tobogan?

— Es arī braukšu, — Tobogans gausi noteica, kaut ko pārdomādams. — Jābrauc. Tur, domājams, iet jautri, bet viņai jau tas kā radīts.

— Brauciet, — Proktors izlēma, — arī es pasēdēšu ar puišiem bārā. Ceru, ka jūs nāksiet kopā ar mums. Atce­rieties par naktsmītni. Ja gribat, varat pārgulēt uz «Ni­ras».

— Ja būs vajadzība, — es atbildēju, vēl nezinādams, kas mani sagaida, — tad izmantošu jūsu viesmīlību. Man­tas pagaidām atstāšu tepat uz kuģa.

— Izrīkojieties kā savās mājās. Vietas diezgan, — Proktors noteica.

Pēc tam visi jautri un nepacietīgi aizsteidzās saposties. Es sapratu, ka pēc ilgām okeāna bezgalībā pavadītām ceļa dienām šie negaidītie nakts svētki ar savu svinīgo noskaņojumu visus aizrāva un vilināja, tāpēc nebija ko brīnīties par vienprātību braucienā uz krastu. Es biju re­dzējis karnevālus Romā un Nicā, taču karnevāls tropu tu­vumā, okeāna malā, interesēja arī mani. Bet, galvenais, es zināju un biju pilnīgi pārliecināts par to, ka sastapšu Biči Senielu, meiteni, par kuru atmiņas nepagaisa visas šīs dienas, šūpodamas mani gaišu, nenoteiktu domu viļņojumā.

Man vajadzēja posties starp matrožiem, un mēs trau­cējam cits citu. Šaurajā starpklājā starp atvērtām lādēm tik tikko varēja apgriezties. Bolts aizņēmās naudu no Perlina, Čekers no Smita. Viņi skaitīja naudu un stei­dzīgi skuvās, ieputodami sejas ar ziepju gabalu. Viens sēja kurpju auklas, cits saskaitīja naudu. Bolts apsveica mani ar laimīgu atbraukšanu, un es, pasaucis viņu sānis, iedevu piecus zelta naudas gabalus priekš visiem. Viņš spieda man roku, pamirkšķināja un nosolījās pārsteigt biedrus ar bagātīga cienasta pasūtīšanu viesnīcā un tikai vēlāk atklāt viņiem noslēpumu, no kurienes tas nācis.

Saņēmis vēl novēlējumus jautri pavadīt nakti, es iz­gāju uz klāja, kur sastapu Dēziju jaunā muslīna tērpā ar zeltaini pelēku mežģīņu lakatiņu ap galvu; viņa turējās zem rokas Toboganam, kas bija uzcirties diezgan nepie guļošā, zilā uzvalkā ar tumši sārtu kaklasaiti; viņa pa reizi veidotajai, iedegušajai sejai tomēr labāk piestāvēja eļļotā audekla blūze ar vaļēju kaklu. Jūrnieka cepure ar siksniņu un zelta enkuru nepavisam nesaskanēja ar kak lasaiti, bet viņš smaidīja tik laimīgi, ka es neuzdrīkstējos ko kritizējamu saskatīt. Papēžiem klaudzinādams, no ka jītes izrausās arī Proktors; vecais vīrs bija palicis uzti­cīgs savai apvalkātajai čičunča žaketei ar zilu lakatiņu ap kaklu, tikai viņa baltā cepure ar melnu, taisnu nagu pauda Dēzijas gādīgo roku uzburtu svaigumu.

Dēzija bija satraukta, to redzēju no viņas nedrošā smaida un aizturētās nopūtas, kārtojot tērpa piedurkni. Acis viņai mirdzēja. Viņa nebija gluži droša par to, vai viss apģērbā ir tik labi, kā vajadzētu. Es pateicu:

— Jūsu tērps ir ļoti skaists.

Viņa iesmējās un pastūma lakatiņu tuvāk smalkajām uzacīm.

— Vai tiešām jūs tā domājat? - viņa vaicāja. — Bet ziniet, es pati to pašuvu.

— Viņa visu šuj pati, — teica Tobogans,

— Ja viņš to dabūs par sievu, kā izlielās, tad… — un Proktors nobeidza tā savādi: — Tādu sievu neviens nevar izdomāt, viņa pati tāda radusies.

— Ejam, ejami — Dēzija iesaucās, atskatīdamās uz pienākušajiem matrožiem. — Ko jūs tik ilgi tūļājaties?

— Lūdzam piedošanu, Dēzij, — Bolts mēļoja. — Mēs ielaistījāmies ar smaržām un izmeklējām piemiņas dāva­nas šejienes jaunkundzēm.

— Ko nu mels, — viņa teica. — Es taču zinu, ka tu esi precējies. Bet jūs — ko jūs darīsit pilsētā?

— Es staigāšu pa ļaužu pilnajām ielām, noskatīšos, ieturēšu vakariņas un — vai nu atradīšu, kur piemesties, vai atgriezīšos pārgulēt uz «Niras».

Pa to starpu matroži jau bija ielēkuši laivā, kas šūpo­jās uz ūdens kuģa pakaļgalā. «Traucošās» laiva karājās pie ceļamā bloka, un Dēzija uzsita tai ar plaukstu, sacī­dama:

— Jūsu ala, kurā jūs braukājāt. Kā tu domā, — viņa uzrunāja Proktoru, — vai tas kuģis «Pa viļņiem traucošā» jau varētu būt ieradies šeit?

— Esmu pārliecināts, ka Gezs ir še, — Proktors uz vi­ņas jautājumu atbildēja rnan. — Rīt pat, es domāju, jums būtu jāiesniedz sūdzība, un varat paļauties uz mani.

Es pats gaidīju sastapšanos ar Gezu un ne vienu reizi vien biju domājis par to, kā tas notiks, bet zināju arī, ka šim gadījumam tagad ir cita nozīmība, nevis kriminālas vajāšanas raksturs. Tāpēc, pateikdamies Proktoram par viņa gatavību izpalīdzēt un taisnīgo sašutumu, es nedo­māju ne steigties, ne izpaust sevišķu centību.

— Šodien nav darīšanu diena, — es noteicu, — bet rīt visu labi pārdomāšu.

Pēdīgi mēs visi bijām sasēdušies, airu vēzieni, kas nesa mūs projām no «Niras» ar tās vientuļo uguni mastā, ievadīja mūsu iekšējās nepacietības trauksmi šīs nakts kustības vispārējā ritmā. Viļņu svaidīgajām ēnām pa vidu dzirksteļodams šūpojās uguņu mirdzums. Liesmojo­šas gaismas strēles, no krastmalas nākdamas, aizplūda tumsā, un mūzika kļuva tik skaidri sadzirdama, it kā spēlētu slēgtā telpā. Mēs sastapām vairākas lieliski uz­postas laivas un tvaika kuterus, kas, spožas gaismas ap­ņemti, pret tumšajiem viļņiem izskatījās kā jautri rēgi. Lāgu lāgiem mums no tiem kaut ko uzsauca vesels koris balsu reizē, tā ka nevarēja atšķirt atsevišķus vārdus, bet es sapratu, ka viņi mums pārmet mūsu laivas nepiedie­nīgi tumšo, drūmo izskatu. Mēs nobraucām garām tvai­konim, kas bija pārvērsts par lustru, un sākām tuvoties krastmalai. Tur drūzmējās, steidzās un skraidīja cilvēks pie cilvēka biezā pūlī. Spilgtajā gaismā es ieraudzīju as­toņus spalvu pušķiem izgreznotus zirgus, kas vilka mil­zīgu platformu ar tornīšiem un paklājiem, visgarām ap­vītu ar apelsīnu ziediem. Uz šīs platformas dejoja cilvēki zaļos cilindros un oranžas krāsas svārkos; seju vietā tiem bija komiskas maskas ar resniem vaigiem un milzu bril­lēm. Turpat grozījās arī dāmas īsos, zilos bruncīšos, pus- maskās slēptām sejām; garās šalles plivinādamas, rokas sānos iespiedušas, viņas braši dejoja. Visapkārt platfor­mai nesa degošas lāpas.

— Ko viņi tur dara? — Dēzija iesaucās. — Kas tie tādi?

Es viņai paskaidroju, kas ir karnevāla ekipāžas un kā tās tiek izgreznotas Eiropas dienvidos. Tobogans domīgi piebilda:

— Ja padomā vien, tādu naudu izsviež par niekiem!

— Tie, Tobogan, nav nieki! — meitene jautri atsaucās.

— Tie ir svētki. Cilvēkiem ir vajadzīgi svētki, kaut retu­mis. Tas taču ir labi, ja ir svētki! Un vēl tādi!

Paklusējis Tobogans atbildēja:

— Vai nu tā, vai citādi, bet es domāju, ka ar vienu tūkstošo da|u no še izsviestās naudas, ja tā būtu nākusi manās rokās, es uzceltu māju un iekārtotu labu saimnie­cību.

— Var jau būt, — Dēzija izklaidīgi attrauca. — Es ne­iešu strīdēties, bet tad mēs pēc divdesmit sešām dienām, pavadītām okeāna vientulībā, nebūtu redzējuši visu šo skaistumu. Un cik daudz vēl priekšā!

— Stūrēt uz kāpnēm! — Proktors uzsauca matrožiem.

— Ievilkt airus!

Laiva piestājās izraudzītajā vietā — pie akmens kāp­nēm, kas veda lejup četrstūrainā laukumiņā, tur laivu pie­sēja pie plātnē ieskrūvēta gredzena. Visi steidzās aug­šup. Proktors noslēdza ap airiem apņemto ķēdi, piekāra atslēgu, un mēs izšķīrāmies. Turpat tuvumā bija arī vies­nīca.

— Tad nu mēs pagaidām būtu pie vietas, — Proktors sacīja, aiziedams kopā ar matrožiem, — bet jūs nu pierau- giet, ka tiekat galā ar dāmu, mums nav pa ceļam.

— Uz redzēšanos, Dēzij, — es uzsaucu meitenei, kas mīņājās aiz nepacietības.

— Bet,.. — viņa iesāka un uzmeta skatienu Toboga­nam.

— Novēlu jums labi izpriecāties, — jūrnieks teica. — Nu, Dēzij, iesim.

Viņa atskatījās uz mani, pamaja ar paceltu roku, un jau nākamajā mirklī es pazaudēju viņu no redzes, aiz­rautu viesuļaini drūzmīgajā pūlī: gaidu satraukumā pa­lūkojos visapkārt, un pirmoreiz pēc trim dienām, it kā gluži tuvu pateikti, manī atkal atskanēja vārdi — Biče Seniela. Atkal redzēju viņas neaizmirstamo seju.

Kopš šā brīža doma par viņu vairs nepameta mani, un es devos līdzi dzīvākās kustības straumei, kas, no krast­malas virzīdamās, iegriezās jūrai pievērstajā laukumā, to šķērsojot. Atrados svešā pilsētā, — šī izjūta man allaž bijusi sevišķi mīļa. Šoreiz turklāt vēl ieraudzīju pilsētu man svešu svinību gaismā un, iekļaudamies ņudzīgajā pūlī, sāku apskatīties, kas notiek visapkārt; es gāju ne­steigdamies un nevienu neizprašņādams, tāpat kā man nekad nav paticis taujāt, kā sauc puķes, kas mani sevišķi pārsteigušas ar savu krāsu savdabīgo jaukumu.

Vēlāk es taču arvien uzzināju šo puķu nosaukumus. Bet vai tas pavairoja krāsas un ziedlapiņu skaitu? Nē, tikai šķita, it kā uz puķes būtu uzsēdusies vabole, kuru vairs nevar nokratīt.

XXII nodaļa

Es zināju, ka rīt no rīta ieraudzīšu citu pilsētu — pilsētu, kāda tā ir, gluži citādu, nekā redzu tagad, kad zem naksnīgi tumšajām debesīm zeltainā gaismā atmirdz tās namu fasādes. Lielākoties tās bija divstāvu mūra cel­tnes, aplipušas ar verandu un balkonu nojumēm. Nami spiedās cieši cits pie cita, un no visiem plūda gaisma. Vietām jumtu nokarēm pāri slējās tumši palmu vēdekļi; citur to spilgti zaļais spīdums, apakšā spožāks, lika no­jaust aiz sienas noslēptu ilumināciju. Visdažādāko krāsu, veidu un zīmējumu papīra laterniņas bija izkārtas tādā pārpilnībā, ka traucēja saskatīt pilsētas īsto seju. Later­nas karājās šķērsām pāri ielām, spulgoja uz balkonu mar­gām, starp tepiķiem, garās vītnēs aizslīda tālumā. Daž­viet ielu perspektīva atgādināja baletu, kur ugunis, pu­ķes, zirgi un gleznainā ļaužu drūzma šķita izniruši ntf tūkstoš pasakām, lai maskās vai bez tām karnevāla trok­sni ieskaņotu mūzikā, kas skanēja pa visu pilsētu.

Jo ilgāk vēroju apkārtējo, divi reizes šķērsodams lau­kumu, pirms galīgi izvēlējos virzienu, jo skaidrāk re­dzēju, ka šis karnevāls nav mākslīgi radīta izprieca, pie­nākuma vai ar pavēli ierosinātu svētku jautrība, — bet pilsoņus no tiesas aizrāvusi neviltota sajūsma par plašo vērienu, kādu bija guvis jautrais pasākums, un tagad šis vēriens neapturami nesa tos tālāk, apmierinādams varbūt jau sen izjustās slāpes pēc kopējas skaļas apreibināšanās.

Es pēdīgi iegriezos garā ielā laukuma labajā stūrī un biju tik laimīgi trāpījis, ka lāgu lāgiem bija jāapstājas, lai palaistu garām jātnieku procesijas — tādus kā vidus­laiku bandītus bruņās vai sarkanā triko tērpušos velnus, kas jāja uz zvārguļiem un lentēm izgreznotiem mūļiem. Izvēlējos šo ielu tāpēc, ka pa to visērtāk varēja nokļūt pilsētas centrā, kas, terasveidīgi izbūvēts, cēlās kalnup, tā ka ik kvartāla robežas noslēdzās ar dažiem plienak- mens pakāpieniem, un tāpēc še nevarēja braukt automo­biļi un lielās karnevāla ekipāžas; taču es nebiju vienī­gais, kas pratis uzmeklēt šīs priekšrocības. Pūlis bija tik blīvs, ka ļaudis gāja tieši pa ielas bruģi. Tā bija bezmēr­ķīga klaiņošana pašas klaiņošanas un skatīšanās dēļ. Man garām aizsteidzās domino, nerri, velni, indiāņi, tādi kā nēģeri un īstie nēģeri, kurus bija grūti nesamainīt ar tādiem kā; sievietes, ietinušās caurspīdīgos plīvuros, ar lentēm un spalvām; plandījās īsi un gari svārki visdažā­dākās krāsās, nobārstīti spīguļiem vai apšūti ar baltām ādiņām. Acu mirdzums, pusmasku šķelmīgā noslēpumai­nība, matrožu bari, kas atbrīvoja sev ceļu, vēcinādami pudeles, pūlī kaut ko gūstīdami, skaļi smiedami un klai­gādami; uz ietves stabiņiem pakāpušies, kaut ko melsa piedzēruši oratori, kuros neviens neklausījās vai nejauši ar elkoņiem nogrūda zemē; zvaniņu šķindoņa, princešu un grizetu kavalkādes uz atlasa segām klātiem tīrasiņu auļotājiem; drūzmēšanās pie durvīm, kur dūmakainā gaisā zibēja niknumā kaistošas sejas un sažņaugtas dūres; rei­buma nogāztie visā garumā uz bruģa; kaķi, kas bailīgi laipoja uz mājām; maigas balsis un aizsmakuši rēcieni; dziesmas un stīgas; klusi skūpsti un kliedzieni tālumā — tāda bija šā vakara noskaņa Helgju pilsētā. Fantastisks karogs plīvoja pār netīra audekla nojumi, zem kuras pār­deva limonādi, ūdeni ar ledu, sodu un viskiju, palmu vīnu un riekstus, konfektes un konleti, serpentīnu un plaukšķus, petardes un maskas, bumbiņas no lipīgas miklas un dur­stīgus, sausus riekstus, līdzīgus dadžu bumbuļiem, kuru dzeloņus dabūt laukā no matiem vai drēbēm nebija viegli. Laiku pa laikam pūlī parādījās kāds velosipēdists, apģēr­bies par lāci, mūku, pērtiķi vai Pjero, kura mežģīņu ap­kaklei tūliņ pielipa šie trāpīgi mestie asie bumbuļi. Parā­dījās milži, pīkstinādami gumijas lelles vai dārdinādami milzu bungas. Verandās dejoja; es ieklīdu ballē ielas vidū un tik tikko aizspraucos tai garām. Serpentīns bija tik bagātīgi izmētāts pa balkoniem un zem kājām, ka gaiss it kā čaukstēja. Pa to laiku, kamēr es tā soļoju, man bija jānoklausās visdažādākie piedāvājumi: iedzert, saskūpstī­ties, saspēlēt kārtis, pavadīt, padejot, nopirkt, — un sie­viešu rokas bez mitas šaudījās manā priekšā, ar vijīgām kustībām aicinādamas ļauties vispārējai sajūsmai. Redzē­dams: jo tālāk, jo iešana grūtāka, es pasteidzos nogriez­ties šķērsielā, kur kustība bija mazāka. Vēlreiz nogrie­zies, iekļuvu gandrīz tukšā ielā. Labajā pusē, aizgriezda­mās pa kreisi, augšup pacēlās slīpa siena no netēstiem akmens bluķiem, kas balstīja krauju virs tās. Augšā aiz sienas pa ceļiem, kas no apakšas nebija saredzami, nemi­tīgi dārdēja riteņi, zibēja laternu un cigāru ugunis. Man nebija ne jausmas, cik tālu un kādā virzienā meklējams pilsētas centrs, padomājis, pastāvējis un izlasījis no sava uzvalka drānas asos bumbuļus un lipīgās piciņas, kuras gan būtu vajadzējis noliegt mētāt, es diezgan dziļā tumsā sāku soļot augšup. Nogāju garām verandai, kur līdz vi­dum apgaismota sieviete, pieskrējusi pie margām un pār­liekusies pie manis, klusu iesaucās:

— Vai jūs tas esat, Sult? — Viņas trīsošajā balsī iz­skanēja mīla un bažas.

Es iznācu gaismā, un viņa, mulsi iesmiedamās, pastei­dzās nozust.

Pakāpies līdz bruģim, kas šķērsoja manu līdzšinējo ceļu, no jauna iekļuvu dienas troksnī un nakts gaismā un aizgāju pa kreisi, it kā apzinādamies, ka šādā kārtā man izdosies nokļūt abu agrāk izstaigāto virzienu saska­res punktā. Tagad atrados platā, asfaltētā ielā. Necik tālu tā izbeidzās laukumā: uz turieni nepārtrauktā straumē plūda ļaudis no visām šķērsielām. Pār cilvēku galvām, kas manā priekšā pārvietojās tik strauji kā kautiņā, es ieraudzīju paceļamies kādu statuju. Tas bija sievietes tēls ar augšup pavērstu seju un izstieptām rokām. Kamēr spraucos cauri pūlim, lai nokļūtu pie statujas, tās poza un izskats man vēl nebija gluži skaidri izprotami. Pēdīgi piegāju tik tuvu, ka ieraudzīju tēla pakājē iecirsto uzrak­stu un izlasīju to. Tur bija trīs vārdi:

«Pa viļņiem traucošā».

Kad biju izlasījis šo uzrakstu, pasaule man satumsa, un vārds, tikai viens vārds varētu visu izskaidrot. Bet tā trūka. Nekas tagad nespētu aizdabūt mani projām no šā uzraksta. Tas bija manī, un tomēr vajadzēja iedarboties laika noslēpumainajai varai, lai pēkšņais pakļautos sa­prātīgai domai. Es pacēlu galvu un apskatīju statuju. Skulptors bija to veidojis ar mīlestību. To pauda māksli­nieciskās veiksmes nekļūdīgā valoda. Meitenes auguma līnijas, — viena kāja pacelta skrējienam, bet otra sa­spriegta atgrūdienā, — bija noteiktas un pārliecinošas. Lai gan viņas seja nebija gluži tāda, kādu biju redzējis, bet jau tas vien, ka es to pazinu, pierādīja, ka māksli­nieks savu tēmu ir tā izjutis, ka starp daudzām savas iz­tēles sejām viņš par šo vienīgo bija varējis sacīt: «Sī, lūk, ir tā seja, kas man jāveido.» Apģērbam skulptors bija devis formā netveramu iztēles spārnojumu, — kad au­dumu vairs nejūt: krokas padarījis dzidri caurspīdīgas un it kā saviļņojis. Traucoties pret vēju, tās bija cieši pie- kļāvušās stāvam. Nebija nekādu neiespējamu marmora viļņu, taču slaidās kājas atgrūdienā nejuta arī smaguma piepūles. Viņas marmora acis — šīs šķietami redzīgās, bet aklas tad, ja būtu pietrūcis prasmes to veidošanā, šķita raugāmies caur marmora ēnu. Viņas seja smaidīja. Skais­tas bija gleznās rokas, izstieptas iekšējas trauksmes dziņā, paužot paša skrējiena būtību. Viena roka mazliet ieliekusi pirkstus uz augšu, pavērtajā delnā, otra tos iz­stiepusi brīnum jaukā, nepacietīgas rotaļības apgarotā žestā.

Un patiešām tas tā bija: viņa parādījās kā roka, kas sasilda un ielīksmo sirdi. Un, lai cik atšķirti no visa uz augstā pjedestāla ar marmorā iecirstiem jūras meitu at­tēliem stāvēja «Pa viļņiem traucošā», — viņa tomēr ne­bija viena pati. Aiz viņas iztēlē viļņos augstu pacēlās milzu kuģa priekšgala cilnis, kas šo tēlu nesa pār ūde­ņiem — tieši uz priekšu, cauri pilsētai un naktij.

Tiktāl es tomēr valdīju pār savām maņām, lai atšķirtu neatkarīgi radušos iespaidu no tāda, kas savu spilgto asumu ieguvis, tikai pateicoties apstākļiem. Šī statuja bija centrs — visu citu iespaidu noteicējs vārds. Tagad man liekas, ka toreiz es dzirdēju, kā brāzmo pūļa trok­snis, bet neņemos to noteikti apgalvot. Es it kā pamodos no pieskāriena — manam plecam stingri un izteiksmīgi uzgulās vīrieša roka. Atvirzījies ieraudzīju cilvēku trīs- stūrainā cepurē, ar sudraba jostu ap vecmodīgā svārkā iežņaugto vidukli, — cilvēks vērīgi raudzījās manī. Viņa sarkanā, vecīgā seja ar izbrīnā sarauktām uzacīm tūliņ mainīja izteiksmi, kad es apjautājos, ko viņš grib.

— Ā! — cilvēks noteica, un, tā kā mūs stumdīja visu laikmetu un skatuvju varoņi un varones, viņš pagājās tuvāk piemineklim, pamādams man sekot. Ar viņu kopā turējās vēl vairāki cilvēki dažādos tērpos un kādi trīs — maskās; tiem visiem bija tāds izskats, it kā arī viņi pra­sītu vai gaidītu paskaidrojumu.

Cilvēks, kas bija sacījis «A», turpināja:

— Šķiet, ka nekas nav noticis. Es pieskāros jums tā­pēc, ka jūs stāvat jau kādu stundu uz vienas vietas bez kustēšanās, tas man likās aizdomīgi. Redzu, ka esmu maldījies, un lūdzu atvainot.

— Labprāt piedodu, — skanēja mana atbilde, — ja jau esat tik aizdomu pilni, ka šim ievērojamam pieminek­lim svešinieka iebraucēja veltītā uzmanība iedveš jums bažas, it kā es varētu to nozagt.

— Es jau teicu, ka jūs maldāties, — iejaucās jauns cil­vēks ar laisku seju. — Bet, — viņš piebilda, vērsdamies pie manis, — mēs tiešām sākām lauzīt galvu par to, kā gan šajā pūļa karuseļa jūklī cilvēks var palikt tik nekus­tīgs un sevī iegrimis.

Bija redzams, ka visi šie ļaudis, lai gan nelikās būt piedzēruši, dienu tomēr bija pavadījuši dažādās izpriecās.

— Viņš ir iebraucējs, — sacīja trešais, tīdamies uguns dzeltenā apmetnī, rūsganā spalva pie viņa cepures sakus­tējās kā noreibuši. Arī seja viņam bija rūsgana: klāta va­saras raibumiem, balta un izplūdusi, ar paskumju izteik­smi rūsganajās uzacīs, lai gan ūdens krāsā spīdošās acis smējās. — Tikai pie mums Helgju pilsētā ir šāds piemi­neklis.

Baidīdamies palaist garām izdevību iegūt izskaidro­jumu tam, kas notiek, es palocījos un nosaucu savu vārdu. Tūliņ man pretim pasniedzās vairākas rokas, tika no­saukti vārdi un izteikts lūgums neņemt ļaunā pārpra­tumu, kas noticis bez nodoma. Es iesāku ar jautājumu: kādas gan aizdomas varēja viņiem rasties pret mani?

— Ziniet ko, — sacīja Bavss, cilvēks ar trisstūrenf, varbūt jums nebūtu iebildumu pasēdēt ar mums kopā?!

Mūsu nometne ir netālu: skat, tur.

Es atskatījos un ieraudzīju lielu galdu, kas, domājams, bija atnests pāri ielai no restorāna mums iepretim. Uz galdauta, kas nokarājās līdz pat bruģa akmeņiem, stāvēja puķes, šķīvji, pudeles un kausi, arī sieviešu pusmaskas — tās, kā likās, bija trofejas, iegūtas mierīgu sarunu ceļā. Ģitāras, lentes, serpentīns un maskarādes zobeni mētājās juku jukām uz galda tādā skaitā, ka sēdētājiem ap to — desmit līdz divpadsmit cilvēkiem — neatlika lāgā vietas, kur atspiest elkoņus. Es piegāju pie galda kopā ar saviem jaunajiem paziņām, bet, tā kā pietrūka krēslu, tad Bavss apturēja garām skrejošu puiku, iegrūda viņam sānos dunku un rokā sudraba naudas gabalu. Sādi apbalvotais atstiepa no restorāna trīs krēslus, pēc tam nopūties iz­šņauca degunu un nozuda.

— Mēs atvedām kādu jaunatgriezto, — paziņoja Traits, ugunskrāsas apmetņa valkātājs. — Te viņš ir. Saucas Harvejs, stāvēja pie pieminekļa, it kā uz satikšanos atnā­cis: nepakustēdamies, iegrimis vērošanā.

— Es nupat kā atbraucu, — sacīju nosēzdamies, — un tiešām esmu sajūsmināts par visu, ko redzu, ko nesaprotu un kas iedarbojas uz mani neparastākajā kārtā. Turklāt esmu pamodinājis nez kādas aizdomas.

Atskanēja izsaucieni, kuri gan šķita draudzīgi, taču man nesaprotami. Bet tūliņ ierunājās cilvēks maskā — no tiem runīgajiem, kuri ar savu vienmērīgo balsi allaž ap­klusina pārējās dedzīgākās balsis un kuru sejās, pateico­ties viņu runātkārei, ir redzams zināms tips, saskatāms pat zem maskas.

Klausījos ar lielāko interesi.

— Vai jūs ko zināt par Viljemu Hobsu un viņa savādo likteni? — viņš iesāka. — Pirms simt gadiem še bija tukšs krasts, kā uz mēness, un Viljems Hobss, — pēc nostāsta, kuram tie, kas grib, var ticēt, — braucis kuģī «Pa viļņiem traucošā» no Eiropas uz Bombeju. Kādas darīšanas vi­ņam bijušas Bombejā, par to ir norādījumi pilsētas ar­hīvā …

— Iesāksim no aizdomām, — Bavss viņu pārtrauca. — Pilsētā ir tāda partija, var arī sacīt — uzņēmīga banda, kas uzskata par savu goda lietu…

— Viņiem goda nav — iesaucās galīgi apdzēries vīrs zaļā domino, es pazīstu šo čūsku Paranu, grābt tikai ciet un aizžņaugt viņam dziesmu…

— Un tā nu mēs domājām, — Bavss pasteidzās izman­tot īso pārtraukumu sarunā, — ka jūs esat viņu cilvēks, jo bija pagājusi vesela stunda…

—.., ir norādījumi pilsētas arhīvā, — stāstītājs steidzīgi iespraucās vidū ar savu turpinājumu. — Tātad es stāstu leģendu par mūsu pilsētas nodibināšanu. Pirmo namu šeit uzcēlis Viljems Hobss, kad bija izmests sēklī starp klintīm. Viņa kuģis cīnījās ar vētru, baidīdamies no ne­pazīstamā krasta un nespēdams pārvarēt vēja pretestību. Tad kapteinis ieraudzīja skaistu jaunu meiteni, kas uz­skrēja uz klāja kopā ar plūstoša viļņa galotni. «Dienvidi, dienvidaustrumi un trīsceturtdaļrumba!» — viņa uzsauca kapteinim, un, kā tas jutās, to var gan saprast.

— Tā jau tas nebija, — Bavss pārtrauca viņu, — pa­reizāk ir, ka saruna bijusi tāda: «Ar jums runā Frēzija Grantē, nebaidieties un dariet, kā es teikšu…»

— Dienvidi, dienvidaustrumi un trīsceturtdaļrumba,— cilvēks maskā ātri nobēra. — Bet to jau es pateicu. Tātad visi izglābās, paklausot viņas norādījumam doties sēklī, bet viņa, protams, nozuda, tiklīdz kapteinis bija noticējis, ka jāpaklausa. Hobsam līdzi bija viņa sieva, šā gadī­juma iebiedēta, tā noteikti atteicās jebkad vēl doties jūrā. Mēnesi vēlāk ar signālu no krasta apturēja brigu «Po- lina», un visi, kas bija izglābušies, aizbrauca ar to, bet Hobss negribēja braukt, jo nevarēja pierunāt sievu, ko vētra tik ļoti bija iebiedējusi. Viņiem atstāja produktus un vēl vienu cilvēku, kas nevēlējās pamest Hobsu, kuram viņš nez par ko jutās parādnieks. Šā cilvēka vārds bija Neds Horts; un tā uzsāka dzīvi pirmie kolonisti, kas še atrada auglīgu zemi un teicamu klimatu. Viņi nomira pirms gadiem astoņdesmit. Laiks rit lēni…

— Nē, ļoti ātri, — Bavss iebilda.

— Protams, es pastāstīju jums tikai pašu būtiskāko,— turpināja stāstītājs, — un novilku tikai taisno pamatlī­niju, šīs leģendas tuvākos apstākļus un sīkāku aprakstu jūs atradīsiet mūsu arhīvā. Bet klausieties tālāk.

— Vai jums ir zināms, — es vaicāju, — ka arī šobrīd ir kuģis ar nosaukumu «Pa viļņiem traucošā»?

— Nu, protams! — atsaucās Bavss. — Tas bija vecā Seniela untums. Es viņu pazinu. Viņš ir no Helgju, bet pirms gadiem desmit izputēja un aizbrauca uz Sanrioli. Viņa radinieki vēl tagad dzīvo šeit.

— Es redzēju šo kuģi Lisas ostā, tāpēc arī apjautājos.

— Ar to bija savāds gadījums, — Bavss teica. — Ar kuģi, nevis ar Senielu. Bet var jau būt, ka viņš ir to pār­devis.

— Jā, bet notika šāds atgadījums, — nepacietīgi ieru­nājās cilvēks maskā. — Kādreiz…

Pēkšņi pie galda viens no sēdētājiem uzlēca kājās un izstiepa sažņaugtu dūri pret automobili, kas, apbraucis apkārt «Traucošās» piemineklim, apstājās dažus soļus no mums. Tūliņ bija kājās arī visi pārējie.

Greznais, melnais automobilis bija tik griezīgā pret­statā ar raibo un skaļo kustibu, kas virmoja laukumā, ka šķita liesmu apņemts vēl neizdedzis ogles gabals. Mašīnā sēdēja pieci vīrieši, visi bez maskām, melnos vakara uz­valkos, cilindriem galvā, un divas dāmas — viena neglīta, ar novītušu, skarbu seju, otra — jauna, bāla un augst­prātīga. Divi no vīriešiem bija sirmgalvji. Pirmais atgā­dināja nobarotu buldogu ar atņirgtiem zobiem, viņš sē­dēja, plati izgāzies, un smēķēja milzīgu cigāru, viļādams to lūpās; otrs smējās, un šis otrais man likās sevišķi pre­tīgs. Viņš bija platiem pleciem, kalsnējs, ar nīgri iekritu­šiem vaigiem, augstu pieri un griezīgā smaidā sarauktu sīku, muskuļainu seju, kas pauda saspriegtību un sar­kasmu.

— Tie ir viņi! — Bavss iekliedzās. — Karnevāla krusta kalpi! Dobsi, Kout, skrieniet uz pieminekli! Sie cilvēki ir spējīgi iekost pat akmenim!

Ap automobili un galdu drūzmējās ļaudis. Visi uzlēca kājās; krēsli gāzās; no automobiļa atsaucās ar draudu un izsmiekla kliedzieniem.

— Ko! Vai sargājat? — resnais vecis vaicāja. — Tad nu pielūkojiet, ka nenosnaužat!

— Ar šito nenosnaudīs! — iekliedzās zaļais domino, vicinādams revolveri. — Jūs varat vizināties, aizbraukt un atbraukt vai iedauzīt sev pieri — kā jums tīk!

No automobiļa izliecies, sāka bļaut otrs vecis:

— Mēs jūsu lellei apdauzīsim rokas un kājas! Tas no­tiks drīz! Pieminiet manus vārdus, kad uzlasīsiet šķembas pulksteņa karekļiem.

Dusmās nevaldīdamies, Bavss sāka grābstīties pa ka­batām un skriešus metās pie automobiļa. Mašīna sakus­tējās, pagriezās un aizbrauca, svilpienu un aplausu pa­vadīta, tā drīz nozuda. Tūliņ ieradās divi policisti, serpen- tīna lentu galiem apkārstīti, ar ne visai stingriem žestiem;

viņi sāka nomierināt Bavsu, kas, izšāvis dažas reizes gaisā, apturēja kādu velosipēdistu, lai varētu dzīties pa­kaļ ienaidniekam. Pārsteigtais velosipēda īpašnieks jau sāka skatīties, kur piesliet riteni, lai atbrīvotām rokām varētu ļaut vaļu savam sašutumam, bet policists nepie­ļāva plūkšanos.

Troksnim cauri dzirdēju viņu kliedzam:

— Es visu saprotu, bet izmeklējiet citu vietu savu rē­ķinu nokārtošanai.

Kamēr norisa šī sadursme, kas nez kā nokārtojās, es joprojām sēdēju pie pamestā galda. Bija aizgājuši gan­drīz visi — vai nu ņemt aktīvu dalību notikumos, vai pa­kavēties tur kā skatītāji; palicēji bijām es, iereibušais za­ļais domino, kam neparko neklausīja viņa iespītējies el­konis, — tikko uzstatīts uz galda malas, tas tūliņ atkal šļuka nost, trešais pie mums sēdēja nenogurdināmais stāstītājs. Gadījums ar automobili deva viņa domām jaunu virzienu.

— Haizivis, kuras jūs redzējāt automobilī, — viņš tur­pināja, uzmanīdams, vai es vērīgi klausos viņa stāstī­jumu,— ievārīja šo jezgu. To dēļ jau mēs še sēžam. Viens, tas kalsnējais, ir Kabons: tam pieder astoņas tvaika dzirnavas; resnais viņam blakus bija Tukars, mākslīgā ledus fabrikants. Tie gribēja karnevālu izjaukt, bet neiz­devās. Tā…

Viņu pārtrauca pārējo galda biedru atgriešanās, tie visi strīdēdamies un smiedamies atkal nosēdās savās vie­tās. Turpmākā saruna bija ļoti nervoza un nesakarīga, — daži vērsās pie manis, paskaidrodami notikušo, citi izsa­cīja dažādas piezīmes, strīdējās un pārtrauca cits citu, tā ka nespēju atstāstīt sarunas gaitu. Es sadzēru ar viņiem, uzklausīdams drīz vienu, drīz otru, kamēr man kļuva skaidri pārredzami visi apstākļi.

Pats par sevi saprotams, ka, tā sēžot pie galda zem klajām debesīm, ļaužu drūzmā, kas meklēt meklē izklai­dēšanos, bija jāpiedzīvo dažādi starpgadījumi. Manu saimnieku paziņas, pienākuši sasveicināties, iečukstēja viņiem kaut ko ausī vai noveda tos sānis intīmai saru­nai, — viss radīja trauksmainu fonu, pār kuru sijājās daiļu rociņu bārstīts konfeti lietus. Nepazīstamas maskas mums aiz muguras ar dejām mēģināja pārbaudīt mūsu pacietību, turklāt vēl nebeidzās arī dažādas jautras lik­stas: acu aizsegšana ar roku no mugurpuses vai krēsla atraušana, kad sēdētājs mazliet pacēlies no tā, tad vēl pīkstoņa, tarkšķi, šaudīšana gaisā, kāju dipoņa un jucek­līgi kliedzieni, orķestra melodiju pavaditi, un spožās gais­mas zvīļojums, virs kura smaidīdama traucās marmorā cirstā «Pa viļņiem traucošā», — tas viss ievijās mūsu sa­runā un ietekmēja to.

Cik skaists bija naida un sašutuma lietišķais iegansts, ko bija izraisījusi daiļā, vientuļā statuja, tikpat vulgāra bija šā naida dziļākā būtība starp cilvēkiem. Tā pamatos bija veci strīdi un materiālas intereses. Jau pirms gadiem pieciem daži pilsētas veikalnieki bija pieprasījuši apmai­nīt statuju pret kādu citu tēlu vai pieminekli pavisam aizvākt no laukuma, jo ar to saistījās jautājums par os­tas noliktavu paplašināšanu. Noliktavām domātā zemes gabala lielākā daļa piederēja Grasam Paranam. Paranu dzimta bija viena no vecākajām visā pilsētā. Parani no­darbojās ar tirdzniecību un ieņēma administratīvus ama­tus. Tie bija veiksmīgi un spēcīgi cilvēki, ar to viņiem piemītošo dzīves pazīšanu, kas jau pati par sevi, virzīta tikai uz bagātības iegūšanu, allaž droši noved pie mērķa. Viņu bagātība vairojās pēc koka augšanas likumības, taču citu bagātnieku starpā sevišķi neizcēlās līdz 1863. ga­dam, kad Elevzijs Parans, tagadējā Graša Parana vec­tēvs, ieraudzīja savā zemes gabalā, kas ar vienu malu piekļāvās kalniem, starp klinšu bluķiem dzīvsudraba lāmu un pasmēla saujā šo smago vielu.

— Jums vajag tikai paskatīties uz termometru, — Bavss stāstīja, — vai spoguļstikla plankumu, lai atcerē­tos šo vārdu: Grass Parans. Viņam pieder trešā daļa no ostas zemes gabaliem un četrdesmit nami. Līdz ar kapi­tālu, kas ieguldīts dzelzceļos, sešās fabrikās, zemē un plantācijās, Parana brīvais kapitāls ir ap simt divdesmit miljonu!

Grass Parans šķīrās no sievas, ar kuru viņam nebija bērnu, un adoptēja savas jaunākās māsas dēlu Georgu Gerdu. Pēc dažiem gadiem Parans apprecējās otrreiz ar jaunu meiteni. Gadu starpība bija tāda: Paranam piec­desmit, viņa sievai — astoņpadsmit, Gerdām — divdesmit četri. Pret Parana gribu Gerds kļuva par skulptoru. Viņš piecus gadus nodzīvoja Itālijā, mācījās Farnezi, Avisa, Garduči darbnīcās un, mājās atgriezies, ieraudzīja jauno pamāti, ar kuru sadraudzējās, bet vēlāk šī draudzība iz­vērtās mīlestībā. Viņi abi bija uzņēmīgas dabas cilvēki. Pirmā uz Eiropu aizbrauca viņa, pēc tam viņš — un vairs neatgriezās.

Kad Helgju pilsētā ierosināja celt pieminekli par godu pilsētas dibināšanai, Gerds piedalījās konkursā, un viņa atsūtītais modelis ārkārtīgi iepatikās. Tas bija skaists un saistīja ar uzrakstu «Pa viļņiem traucošā», atgādinot le­ģendu, jūru un kuģus; un jau pašā dīvainajā uzrakstā bija kustība. Gerda modelis (tad vēl nezināja, ka tas ir Gerds) izraisīja atmiņā tukšos krastus un pirmo kolonistu vīrišķīgos tēlus. Pasūtījumu nodeva, Gerda vārds kļuva zināms, un statuju pārveda no Florences uz Helgju, lai gan Parans tam ārkārtīgi sīvi pretojās, uzzinājis, ka viņa kauna piemiņu iemūžinājis viņa paša audžudēls. Parans laida darbā visus līdzekļus, — naudu, presi, šantāžu, taču viņam neizdevās panākt šā pieminekļa apmaiņu pret citu. Viņam bija radušies vareni ienaidnieki, kas atbalstīja pil­sētas lēmumu. Cīņā iejaucās kaislības un patmīlība. Pie­mineklis tika uzstādīts. «Traucošās» seja ne ar ko neat­gādināja Parana sievu, bet dīvains jūtu mulsums, izrai­sījies nerimtīgās domās par viņas neuzticību, bija novedis pie tādas kā maniaka pašiedvesmas: Parans bija pārlieci­nāts, ka Gerds šajā statujā atveidojis Himenu Paranu.

Kādu laiku jau likās, ka ar to viss būtu galā un punkts. Taču Grass Parans, nogaidījis, pēc viņa domām, īsto brīdi, atkal atsāka niknu cīņu, uzstādot par savas dzīves uzdevumu — aizvākt pieminekli; un viņš panāca to, ka milzīgajā radu saimē, no viņa atkarīgo un uzpirkto cil­vēku vidū tika ierosināts jautājums par pieminekļa izrai­sīto netikumību, ar ko viņš dabūja savā pusē ļaudis, kuru neapzinība sūrst no veciem dūrieniem, no sīkiem un lie­liem aizvainojumiem, no niknuma, kas meklē tikai iegan­stu, — ļaudis ar tumšām, piesmakušām dvēseles dziņām, ar slepenu iekšēju dzīvi, kas dažreiz paveras neizprotamā rīcībā, kuras pamatā tomēr ir pasaules uzskats, kas at­riebjas citarn pasaules uzskatam — bez jebkādas rīcības motivācijas. Cīņas paņēmieni un apstākļi noveda līdz mēģinājumiem statuju naktī sadauzīt, bet šim uzdevumam uzpirktos cilvēkus bija aizturējuši nejauši garāmgājēji, kuriem tie bija izlikušies aizdomīgi. Beidzot pilsētas lē­mums nosvinēt simto gadadienu ar karnevālu, kam Pa­rans un viņa partija bija tāpat pretojušies, padarīja šo cilvēku gluži traku. Bija dzirdēti draudi, tos pilsētā at­stāstīja no mutes mutē. Karnevāla priekšvakarā, tas ir, aizvakar, uz statuju bija izšauta sprāgstoša lode, bet tā bija norāvusi tikai pieminekļa pakājes augšējo stūri. Šā­vējs bija aizbēdzis, un kopš tās stundas vairāki uzņēmīgi cilvēki bija noorganizējuši sardzi, apsēzdamies pie tā galda, kur es tagad sēdēju kopā ar viņiem. Pretējā puse, vairs neslēpdama savus nolūkus, bija atklāti nozvērēju­sies statuju sadauzīt un vispārējo jautrību pārvērst par tumšā nodoma uzvaru.

Tāds bija mūsu sarunas saturs, kuru izlobīt iespēju ar lielu piespiešanos, tāpēc ka bieži mūs traucēja jau aprādītā lietišķā un nelietišķā rīcība.

Karnevāli Helgju pilsētā, kā es to šai pašā reizē da­būju dzirdēt, bija notikuši arī agrāk, par ko varēja pa­teikties francūžiem un itāliešiem, kas še dzīvoja jo kuplā skaitā. Bet šis karnevāls pārspēja visus agrākos. Šoreiz tas bija sevišķi populārs. Un iegansts tā sarīkošanai bija skaists. Divu laikrakstu indīgās attieksmes un cīņas no­rise ap pieminekli, kas jau bija kļuvusi par uzskatu sa­dursmi, piešķīra pasākumam sportisku nokrāsu; gluži negaidot viss ieguva jo plašu vērienu. Pilsēta bija iztērē­jusi izgreznošanai un svinībām daļu no saimniecības nau­das — tas vēl pielēja eļļu ugunij; tā kā Parana piekritēji nekavējoties apmeloja ienaidniekus, tad tie savukārt ab­pusējā uzbrukumā ar zibeņiem un pērkoniem izvilka die­nas gaismā vecus, Parana labā nepareizi izlemtus darī­jumus. Kravu nosūtītāji, kuriem bija vajadzīgi zemes gabali ostā noliktavu būvei, nīda pieminekļa aizstāvjus, jo Parans bija paziņojis savu lēmumu: nedot nevienu ze­mes gabalu, kamēr laukumā, rokas izstiepusi, stāv «Pa viļņiem traucošā».

Kā to redzēju no sadursmes ar automobili, šai statujai, kurai manās acīs tagad bija sevišķa nozīme, tiešām drau­dēja briesmas. Atbildot uz Bavsa jautājumu, vai gribu piebiedroties viņa draugiem, tas ir, piedalīties sardzē, es bez kavēšanās atbildēju ar «jā». Mani interesēja arī Bavsa un visu pārējo izturēšanās. Kā noskaidrojās, viņi bija namsaimnieki, muitas ierēdņi, tirgotāji, viens virsnieks. Es negaidīju no viņiem ne himnas mākslai, nedz salkanas vai jūsmīgas piezīmes par rūpīgi glabātu iespaidu dzi­ļumu. Bet mani izbrīnīja Bavsa vārdi, sacīti šajā saka­rībā: «Mums visiem ir gadījies tik daudz domāt par šo marmora Frēziju Granti, ka viņa kļuvusi it kā mūsu pa­ziņa. Bet jāatzīst arī tas, ka šī skulptūra ir pati pilnība. Pilsētai trūka punkta, bet tagad tas ir pielikts. Tā domā daudzi, varat man ticēt.»

Tā kā apstiprinājās, ka viesnīcas ir pārpildītas, es lab­prāt pieņēmu ieaicinājumu, kas nāca no kāda ārkārtīgi trokšņaina, drukna un nervoza cilvēka bez maskas, žo­keja ģērbā, ar pietūkušu, sarkanu seju. Viņa acis allaž grozījās kā spoles uz visām pusēm apbrīnojamā ātrumā, redzot un ievērojot visu, kas notiek. Viņš dungoja, ņur­dēja, bungoja ar pirkstiem, trokšņaini dīdījās uz sava krēsla, dažreiz iejaukdamies sarunā un nelaizdams ne­vienu pie vārda, bet tikpat pēkšņi atkal noklusa, sākdams va|ēju muti blenzt runātāju pierēs un acīs. Pasacījis savu vārdu — Arinogels Kuks — un paziņojis, ka dzīvo ārpus pilsētas, bet pašreiz ir paguvis savlaicīgi nodrošināties ar istabu viesnīcā, Kuks uzaicināja mani dalīt ar viņu šo telpu.

— Piedāvāju no visas sirds, — viņš teica. — Es redzu džentlmeni un priecājos, ka varu izlīdzēt. Jūs mani ne­traucēsiet. Es traucēšu jūs. Brīdinu jau iepriekš. Nekaut­rēdamies paziņoju jums, ka esmu tenku vācele: tenkas ir mana slimība, es mīlu tenkot un, kā stāsta, esmu sa­sniedzis šajā mākā zināmu pilnību. Kā pats redzat, mums visapkārt ir jo bagāts materiāls. Esmu arī ziņkārīgs un varu jūs nomocīt ar jautājumiem. It sevišķi es uzbrūku tādiem klusētājiem kā jūs. Bet es neapvainošos, ja jūs saudzīgi liksiet man atcerēties šo atzīšanos, kad būšu jums apnicis.

Pierakstīju viesnīcas adresi un ar pūlēm tiku vajā no Kuka, kas tūliņ gribēja parādīt, kā mēs tur iekārtosimies. Vēl kādu brīdi nevarēju aiziet no galda, jo bija jānoklau­sās kāda cita domas šai pašā jautājumā, bet pēdīgi tomēr piecēlos un apgāju apkārt piemineklim.

Es gribēju redzēt to vietu, kur bija trāpījusi sprāgstošā lode.

Pa labi no galda un pieminekļa kustība bija mazāk strauja, šajā pusē divas ielas bija aizsprostotas ar bar­jerām, lai regulētu braukšanu vienā noteiktā virzienā, tā ka ekipāžas varēja braukt tikai pa vienu laukuma malu, nogriežoties no tā pa taisnu leņķi, bet nekrustojoties un neradot sadursmes. No šās puses apgāju apkārt statujai.

Viens marmora pakājes stūris tiešām bija norauts, bet, par laimi, bojājums bija maz pamanāms tādam, kas par šāvienu nekā nezināja. Šajā pašā malā, pieminekļa apakšā, bija otrs uzraksts: «Georgs Gerds, 1909. gada 5. decem­brī». Nakts tumsā pa mazo kāju sliedētiem viļņiem drau­dīgos līkločos šaudījās melnu spuru asmeņi. «Vai nav baisi tumšajā ceļā?» — es atcerējos laipnos vārdus. Di­vas dāmas melnās mežģīnēs, aizsegtām sejām, roku rokā paskrēja man garām un, redzēdamas, ka es apskatu šā­viena sekas, iesaucās:

— Kā var Šaut uz sievieti! — to sacīja viena no viņām, otra atbildēja:

— Jādomā, tas cilvēks nav bijis pie pilna prātal

— Tikai muļķis! — iebilda pirmā. — Bet ejam.

Viņa sāka čukstēt, taču es sadzirdēju:

— Ziniet, ir pazīme. Vajag palūgt viņai.., — pārējais izskanēja kā «… a?! o?! Vai tiešām?»

Maskas iesmējās aprautiem, dziļiem, noslēpuma un mī­las pilniem smiekliem, pēc tam aizsteidzās savās darī­šanās.

Es gribēju atgriezties pie galda, bet šajā mirklī, atska­tīdamās uz pūli, pie manis ātri pienāca sieviete raibā tērpā ar pozamentiem un pusmasku uz acīm.

— Vai jūs še bijāt viens pats? — viņa ātri jautāja, ar vienu roku nostiprinādama pie auss pusmasku, otru pa­stiepusi man, lai es neaizeju. — Pagaidiet, man ir uzde­vums. Kāda persona vēlas paziņot jums… («Nāku!» viņa atkliedza kādam saucienam no ļaužu bara.) Paziņot, ka viņa dodas uz teātri. Jūs viņu tur pazīsiet pēc dzeltena tērpa ar brūnām bārkstīm. Tie ir viņas pašas vārdi. Ceru, ka nesajauksiet? — Un sieviete jau grasījās steigties, bet es viņu aizturēju. Karnevāls allaž ir mistifikāciju pilns. Es pats kādreiz tiku tā uzjautrinājies, sūtīdams lētticīgos meklēt neeksistējošus cilvēkus, bet šis gadījums man šķita nopietni domāts. Es satvēru muslīna šalles galu, aizturot sievieti, kas ar visu stāvu traucās projām kā auklā no­ķerta zivs.

— Kas jūs sūtīja?

— Neplēsiet! — sieviete sacīja, pagriezdamās tā, ka šalle noslīdēja viņai no pleciem un palika manā rokā, taču viņa atskrēja tai pakaļ. — Atdodiet manu šalli! Tā pati sieviete jau mani sūtīja — pateica un aizgāja, ai, es noklīdīšu no savējiem! Nāku jau! — viņa atsaucās sievie­tes balsij, kas attālinādamās sauca viņu. — Es nemānu jūs. Tā ir arvien, nepateicas, bet aizkavē. Nu?! — viņa izrāva šalli, pamāja un aizskrēja.

Vai tas varēja būt, ka slepenībā tomēr kāds domāja par mani? Par cilvēku, kas naktī klīst trokšņainā pūlī traku­lības un deju virpuļa pārņemtā svešā pilsētā, Manā sa­

viļņojumā bija neskaidra nojauta par darbību, kas no­risa aiz manas muguras. Kas sačukstējās, kas norādīja uz mani? Vai gatavo sastapšanos? Vai smaida krēslainā ēnā? Nepazīts, sevī noslēdzies tas aiziet gaismas plūdos. «Jā, tā ir Biče Seniela,» es teicu, «neviens cits.» Sajā naktī es domāju par viņu, meklēju viņu, ielūkodamies pretimnācējos. «Ir sakarība, kuru nenojaušu, bet es esmu še, dzirdēju, un man jāiet!» Es biju tajā neprātā, kad ne­ziņas tumsā tver pirmo pagadījušos mānu, kad cilvēks domā par sevi it kā ārpus sevis paša, it kā ar garīgas taustes uztveri. Viss kļuvis noslēgts, nepieejams; norā­dīts viens pats darbības virziens. Apskatījies un pajautā­jis garāmgājējiem, kur atrodas teātris, es to ieraudzīju turpat tuvumā, laukuma un šauras šķērsielas stūrī. No ēkas plūda troksnis. Visi logi bija atvērti un apgaismoti. Tur ārdījās orķestris, uzskrūvēdams nervus ar motīvu, kas plīvoja gaisā kā dāmas šlepe. Vestibilā bija tīrā elle; pūdera un tabakas smaržām piesātinātā smacīgā gaisā es lauzos cauri plecu, muguru un elkoņu blīvei uz kāp­nēm, pa kurām augšup un lejup skraidīja izgreznojušās maskas. Vēdekļi, puķes, kurpes un zīds tā vien zibēja. Es kāpu augšup, iežņaugts drūzmā, un daudzmaz brīvu kus­tēšanās iespēju atguvu tikai augšā, kur pa kreisi ierau­dzīju ziediem apvītu liela foajē arku. Tur dejoja. Apska­tījos visapkārt un ievēroju dzeltena zīda tērpu ar brūnām bārkstīm.

Man parādoties, maska dzeltenajā tērpā piecēlās no dī­vāna zāles stūrī pa kreisi no ieejas; iedama gar ovālo galdu, viņa aizķērās, atskatījās uz traucēkli un, pieskrē­jusi man klāt, apstājās, liegi šūpodama galvu, ar visu stāvu izstarodama neizprotamu pievilcību. Aiz melnās pusmaskas dziļajos izgriezumos mēmi un izteiksmīgi mir­dzošās acis, mulsuma smaidā puspievērtās lūpas — viss pauda šķelmīgi jauku noslēpumu. Viņas tērps bija kaut kas vidējs starp matinē un maskarādes fantāziju. Tā kon­tūras, platās piedurknes un īso svārku apakšmala bija apšūtas ar brūnām bārkstīm. Maska pielika pirkstu pie lūpām; otru roku, pirkstus papletuši, viņa pagrozīja gaisā, rādīdama, ka uztin ūsas, pieskārās pie manas piedurknes, pēc tam paskaidroja, ka pazīst mani, uzrakstīdama gaisā vārdu «Harvejs». Kamēr tas norisinājās, es pūlējos iz­prast, kādā kārtā viņa vispār zina, ka es, Tomass Har­vejs, esmu es pats, kas atnācis pēc viņas norādījuma. Pa to starpu maska no jauna papurināja galvu, šoreiz jau pārmetoši, un, rādīdama sev uz krūtīm, sāka sist ar pirk­stiņu pa lūpām, vēlēdamās man ieskaidrot, ka viņa grib dzirdēt no manis — kas ir viņa?

— Es jūs pazīstu, bet neesmu dzirdējis jūsu balsi, — sacīju. — Es esmu jūs redzējis, bet nekad neesmu ar jums runājis.

Uz mirkli viņa kļuva nekustīga; tikai skatienā maskas melnajos izgriezumos bija redzama dziļa sarūgtinājuma pilna izbrīna. Pēkšņi viņa ierunājās ārkārtīgi smieklīgā, smalkā, sagrozītā balstiņā:

— Sakiet, kā mani sauc?

— Jūs sūtījāt pēc manis?

Galviņa apstiprinoši daudzreiz pamāja.

Es nejautāju, kavējos. Man likās, ka, izsacīdams viņas vārdu, es it kā pieskaršos kristāldzidram ūdenim, saduļ­ķojot attēlu un aizbiedējot pašu tēlu. Man bija labi tā — zināt un nenosaukt. Bet mazā roka jau satvēra manu piedurkni, purinādama un uzstādama, lai nosaucu vārdu.

— Biče Seniela! — es klusu teicu, pirmo reizi dzirdami izrunājot šos vārdus. — Lisā, «Duvras» viesnīcā. Tur jūs apmetāties pirms astoņām dienām. Esmu savādā stāvoklī attiecībā pret jums, bet ticu, ka manus paskaidrojumus uzņemsiet vienkārši, jo manī it viss ir vienkāršs. Nezinu,— es piebildu, redzēdams, ka viņa kāpjas atpakaļ, nolaiž rokas un klusē, klusē ar visu būtni, — varbūt man ne­vajadzēja viesnīcā taujāt pēc jūsu vārda?

Viņas mute notrīsēja un pavērās, lai ko sacītu. Kādu laiciņu viņa cieši un klusi raudzījās manī, kodīdama lūpu, pēc tam strauji norāva pusmasku, un es ieraudzīju Dēziju. Sarūgtinājumam cauri smaidā tomēr pazibēja prieks par to, ka mani pārsteigusi.

— Negribu vairs ilgāk slēpties, — viņa sacīja, snieg­dama man roku. — Vai jūs dusmojaties? Bet nu sveiki, es steidzos.

Viņa sāka atvilkt roku, kuru es neapzinīgi aizturēju, un aizgrieza seju sānis. Kad roka bija atbrīvojusies, viņa atvirzījās un, puspagriezusies pret mani, ņēmās piestip­rināt masku.

Neizprazdams viņas parādīšanos, es tomēr redzēju, ka meitene bija cerējusi mani pārsteigt ar savu tērpu un ne­gaidīto ierašanos. Es izjutu nejauku nospiestību.

— Biju pārliecināts, ka jūs jau guļat, — es sacīju, viņai

sekodams. — Kāpēc nepienācāt man klāt, kad stāvēju pie pieminekļa?

Dēzija pagriezās. Viņas seja atkal bija apslēpta. Sis tērps viņai ļoti piestāvēja: vīrieši, garām iedami, atska­tījās uz viņu, pēc tam uzmeta skatienu man, bet es jutu viņas rūgto samulsumu. Vārdus saraustīti raisīdama, Dē­zija teica:

— Varēju jau, bet es tā sadomāju. Nu, kāpēc jūs sa- mulsāt? Es negribu jūs traucēt un arī netraucēšu. Atnācu gluži vienkārši tāpēc, ka lēti pagadījās šis tērps un gri­bēju jūs uzjautrināt. Tā iznāca, ka Tobogans aizķērās vienā vietā, un es mazliet paklaiņāju pa šo burzmu. Jūs es ieraudzīju nejauši. Kad stāvējāt pie statujas viens pats. Vai tiešām tur attēlota Frēzija Grantē? Cik savādi. Mani galīgi sabukņāja, iekams te atnācu. Ai, bet Tobogans nu man sados! Skriešu nomierināt viņu. Ejiet, ejiet, ja jums tas vajadzīgs, — viņa piebilda, iedama uz kāpnēm un redzēdama, ka es viņai sekoju. — Es zinu tagad ceļu un pati atradīšu savējos. Visu labu!

Nebija nekādas vajadzības iet viņai līdzi, un es, pats apjucis, apstājos pie kāpnēm, noraudzīdamies, kā viņa lēni kāpj lejup, galvu noliekusi, ar pirkstiem plūkādama bārk­stis uz krūtīm. Viņas mugura un pleci, kas pēkšņi bija zaudējuši vijīgumu, pauda aizkustinošu mulsumu. Viņa neatskatījās. Es stāvēju, kamēr Dēzija nozuda ļaužu barā; pēc tam atgriezos foajē, nopūzdamies un bezgala nožēlo­dams, ka uz meitenes jauko nerātnību biju atbildējis ar negribētu sāpinājumu. Viss norisa tik aši, ka nepaguvu ne pajokot, kā piederas, nedz izsacīt savu prieku. Es no­lamāju sevi par rupju dzīvnieku, lai gan tas bija netaisni, un spraucos cauri drūzmai, veltīgi nožēlodams un pār­mezdams sev.

Sajā brīdi deja bija beigusies, noklusa arī mūzika. Pa pretējām durvīm bija iznācis un soļoja uz manu pusi slaids jūras virsnieks, laipnu, paplatu seju, viņam pie ro­kas turējās nupat kā aizgājusi Dēzija. Vismaz tas bija viņas stāvs un dzeltenais bārkstainais tērps. Mani sagrāba it kā vējš un pēkšņi apsvieda ačgārni visus priekšstatus. Nodrebējis es gāju viņiem pretī. Nebija nekādu šaubu: Dēzijas maskarādes līdziniece bija Biče Seniela, un es tagad to zināju tikpat droši, it kā redzētu viņu tieši sejā. Vēl tuvāk piegājis, pēc kādas pamatīpašības šajā jaunajā un pazīstamajā stāvā es jau izjutu atšķirību starp viņas un Dēzijas apslēpto jūtu pasauli. Bet reizē ar to man bija jāatzīst apbrīnojamā līdzība augumā, matu krāsā un vi­sās kustībās, un, šim iespaidam vēl kūsājot manā apziņā, es palocījos un teicu:

-— Biče Seniela — tā esat jūs. Es jūs pazinu.

Viņa sarāvās. Virsnieks paskatījās manī ar izbrīnās pilnu smaidu. Tagad es jau stingri valdīju pār sevi un drošā pārliecībā gaidīju atbildi. Meitenes seja viegli pie­sarka, viņa pastiepa apakšlūpu, it kā pusmaska traucētu viņai skatīties, un iesmējās, bet piespiesti.

— Biče Seniela? — viņa noteica māksloti vienaldzīgā balsī, dzidrā un melodiskā. — Ak, atvainojiet, es viņu ne­pazīstu. Es tā neesmu.

Vēlēdamies ātrāk izkļūt no karnevāla vieglā toņa, es turpināju:

— Lūdzu mani atvainot. Es ne tikai pazīstu jūs, bet mums ir arī kopēji pazīstami. Kapteinis Gezs, kura kuģī es braucu šurp, droši vien būs jau ieradies šajās dienās, varbūt pat vakar.

— O! Ā! — viņa iesaucās nopietnā nesapratnē. — Es neesmu tik pašpaļāvīga, lai vēl ilgāk liegtos. Jā, maska neglābj. Jūtos pārsteigta tāpēc, ka redzu jūs pirmoreiz mūžā. Un man jākronē jūsu triumfs.

Ar šiem vārdiem noslēpusi satraukumu, viņa noņēma pusmasku, un es ieraudzīju Biči Senielu. Mirkli viņa vē­roja mani. Es palocījos un nosaucu savu vārdu.

— Man liekas, ka arī jūs pašu pārsteidz jūsu asās re­dzes rezultāti, — viņa ieteicās. — Atzīstos, ka es nekā nesaprotu.

Es stāvēju, ar savu klusēšanu un skatienu likdams no­prast, ka izskaidrošanās vēlama bez trešās personas. Viņa tūliņ to saprata un, paraudzījusies virsniekā, sacīja:.

— Mans brālēns Botvels-. Jā, es tomēr redzu, ka mums jāizrunājas.

Botvels, kas stāvēja rokas sakrustojis, noskatīdams drīz Biči, drīz mani, piebilda:

— Mīļo māsīc, jūs ir ķēris prātam neaptverams sods. Jūs taču apgalvojāt, ka pat es jūs nepazītu. Atļaujiet aiz­iet pie Nu veļa sarunāt to braucienu uz Latornu.

Norunājis, kur mūs vēlāk uzmeklēt, viņš pamāja un, strauji aizgriezies, noskatīja zāli; pēc tam uzsita knipi un smagā, elastīgā gaitā devās pie sieviešu grupas, kas stāvēja, rokās saķērušās. Pieiedams viņš pacēla roku, pa­vicināja to un nozuda raibajā barā.

Biče raudzījās manī gluži satraukta un aizdomu pilna,

Es apzinājos gaidāmās sarunas grūtības un tāpēc nestei­dzos to uzsākt, bet viņa iejautājās pirmā, kad bijām no­sēdušies puķu lapenē:

— Jūs braucāt ar «Traucošo»? — pajautājusi viņa iebāza mazo pirkstiņu pusmaskas izgriezumā un sāka to šūpot. Katra viņas kustība traucēja man domāt, un es sāku runāt visai saraustīti. Valoda nevedās tekoši tāpēc, ka sākumā negribēju runāt par viņu, bet, kad sapratu, ka citādi nav iespējams, mana izteiksme atguva sakarību un vienkāršību.

Jutos ļoti pateicīgs Bičei par uzmanību un mieru, ar kādu viņa noklausījās stāstu par ainu krastmalā, tas ir, par sevi pašu. Viņa tikai pasmaidīja, kad es piebildu, ka, zvanīdams uz «Duvru» prasīju pēc Annas Makfersones.

— Es klausos, klausos, — viņa sacīja. Pēc tam ļoti no­pietni: — Saprotu, ko jūs teicāt par mani, es to varu iedo­māties.

Biče drīz atkal aizklāja seju ar pusmasku, tas darīja mani mierīgāku un drošāku. Tagad tikai pēc Bičes lūpu kustībām varēju nojaust viņas attieksmi pret mani.

Tiklīdz biju izstāstījis par krastmalu, kļuva iespējams runāt arī par šovakaru.

— Tagad jums vajadzēs man ticēt, jo arī es pats daudz ko nesaprotu, daudz te ir nepelnītas veiksmes.

Man negribējās pieminēt Dēziju, bet noklusēt arī ne­varēja. Izstāstīju par viņas joku un par otru sastapšanos ar gluži tādu pašu dzeltenu brūni bārkstainu tērpu, tas ir, ar Biči pašu. Es vēl sacīju, ka, tikai pateicoties tik noteik­tam viena un tā paša tērpa atkārtojumam, piegāju viņai klāt nemaldīgā pārliecībā.

— Tātad jūs noteikti cerējāt sastapt mani? — viņa vai­cāja. — O, tas tiešām ir sarežģīti! Jā, un tad vēl — Gezs. Protams, viņš jums stāstīja par mani?

— Nē.

— Par tērpu, — to mes vēl varētu saprast. Tādi bija divi. Sotfien es to nopirku kādā darbnīcā. — Viņa pieskā­rās bārkstīm uz krūtīm un turpināja. — Tur iegājusi, ieraudzīju šo tērpu starp dažiem citiem, vispār nekas daudz vairs nebija pāri palicis. Es izvēlējos šo. Darbnī­cas īpašniece paskaidroja, ka nepazīstama dāma pasūtī­jusi divus šādus tērpus, bet, tā kā viņa neesot ieradusies tos saņemt, tad varot pārdot. Un es paņēmu vienu. Otru tātad gluži nejauši ir iegādājusies jūsu paziņa. Kas gan cits te vēl varētu būt?

— Jādomā, ka tā ir, — es atbildēju, izvairīdamies sa­režģīt izskaidrojumu ar jaunu variantu, kas, pieļaujot trešo pārsteidzošo sagadīšanos, teorētiski tomēr varēja tikt izvirzīts. — Tagad gribu runāt par Gezu un kuģi.

— Tur nekāda noslēpuma nav. — Biče, brīdi padomā­jusi, iebilda. — Mēs maldāmies, bet gan jau tiksim skaid­rībā. Sis kuģis ir mūsu, tas piederēja manam tēvam. Gezs to piesavinājās ar blēdīgu paņēmienu. Jā, mūsu sastap­šanās ir mazliet kā sapnī, lai gan nevaru to saprast. Jums jāzina, ka es atbraucu šurp tikai tāpēc, lai piespiestu Gezu atdot «Traucošo». Tāpēc es tūliņ atzinos, kas esmu, kad jūs pieminējāt Gezu. Es gaidu viņu un domāju, ka saņemšu kādu ziņu.

Mūzika un deja sākās no jauna, grīda drebēja. Bičes vārdi par Geza «blēdīgo paņēmienu» atklāja viņas at­tieksmi pret šo cilvēku tik nepārprotamā gaismā, ka mei­tenes ģīmetnes atrašanās kapteiņa kajītē manī vairs ne­modināja nekādas tumšas aizdomas. Viņas runas veidā un skatienā bija gudra vienkāršība un iejūtīga uzmanība, kas piespieda mani savu stāstu apraut; man šķita neie­spējams pat ieminēties par sevišķo iemeslu ietekmi uz manu rīcību. Tāpēc noklusēju atgadījumu Stersa mājās.

— Par krietnu summu, — es stāstīju, — Gezs nodeva manā rīcībā kajīti uz «Traucošās», un mēs devāmies ceļā, bet pēc nejēdzīga trača ar piedzērušām sievietēm, kad biju spiests iejaukties, Gezs izsēdināja mani atklātā jūrā. Viņš bija tik saniknots, ka ziedoja laivu, lai drīzāk atbrīvotos no manis. Laimīgā kārtā mani nākamā rītā uzņēma ne­liels šoneris, kas gāja uz Helgju. Es ierados nupat šo­vakar.

Sā stāsta iedarbība bija tāda, ka Biče nekavējoties no­raisīja pusmasku un to vairs neuzlika, it kā tā būtu jau diezgan ilgi mūs šķīrusi. Bet viņa neiekliedzās un neiz­pauda skaļi savu sašutumu, kā to viņas vietā darītu cita; uzacis sarāvusi, viņa tikai apspiesti nopūtās:

— Neko sacīti — Biče noteica ar tādu izteiksmi, kas bija daudzu izsaucēju vērta. — Tātad Gezs… Es zināju, ka viņš ir nelietis. Bet es nezināju, ka viņš var būt tik bīs­tami drausmīgs.

Aizrāvies jau gribēju sākt runāt par Frēziju Granti, iedomādamies, ka man pievērsto acu nervozais mirdzums un rokas neapzinātā kustība, kas noguldīja pirkstu galus uz galda malas, ir kluss, labvēlīgs norādījums un stāsts par nakti laivā tagad būtu vietā. Tad atcerējos, ka par to nedrīkst runāt, skumji nodomādams: «Kāpēc gan?» Tai pašā laikā es sapratu — kāpēc, bet noraidīju šo iz­pratni. Tai pagaidām vēl nebija vārda.

Nepieminēdams, protams, par ģīmetni, papildinājis savu stāstu ar detaļu notēlošanu, gadījumu ar Gezu izstāstīju diezgan sīki, pēc tam Biče, acīmredzot uzticēdamās man, iepazīstināja mani ar kuģa vēsturi un savu atbraukšanu.

«Pa viļņiem traucošo» bija licis uzbūvēt viņas tēvs Bi­čes mātei, jūtīgai, kaprīzai sievietei, kas mirusi pirms as­toņiem gadiem. Par kapteini pieņemts Gezs; Batleru un Sinkraitu Biče nepazina — tie bija iestājušies dienestā jau pēc tam, kad kuģi pārņēmis Gezs. Tajā laikā, kad Seniels izputējis, viņam vēl atlicis nokārtot vienu, pēdējo, maksājumu, kam tomēr vairs nepieticis naudas, un tad Gezs piedāvājis Senielam paglabāt kuģi kā rūpīgi glabātu piemiņu. Bičes māte «Traucošo» ļoti mīlējusi un ne vienu reizi vien ceļojusi ar to; Geza priekšlikums bijis — nodot kuģi fiktīvi viņa īpašumā. Gezs nokārtojis visas formali­tātes, turklāt vēl nomaksājis arī pusi no Seniela parāda atlikuma.

Pēc tam Gezs atklāti pieteicis savas īpašuma tiesības un, lai gan viņam bijis noliegts izmantot kuģi saviem nolūkiem, pārvedis «Traucošo» uz citu ostu. Darījuma ap­stākļi neļāvuši griezties pie tiesas. Tajā laikā Seniels ce­rējis saņemt lielāku naudas summu no kāda sveša uzņē­muma, ar kuru viņam bijuši veikalu sakari un kurš ticis likvidēts, bet naudas saņemšana ieilgusi, un viņš nevarē­jis atpirkt no Geza savu kuģi, kā bija to gribējis. Viņš domāja, ka Gezs vēlas naudu.

— Bet ne jau naudu viņš gribēja, — Biče sacīja, do­mīgi skatīdamās manī. — Tur esmu iejaukta es. Tas vil­kās ilgi un galīgi apnika. — Viņa iecietīgi pasmaidīja, ļaudama man uztvert domu, kas bija noticis. — Tā tas nu bija. Viņš nevajāja mani tādā veidā, ka man būtu jā­meklē aizsardzība, tikai rakstīja garas vēstules, un viņa pēdējās vēstulēs (es tās visas esmu izlasījusi) bija tieši pateikts, ka viņš aiztur kuģi kādas uzmācīgas domas un priekšnojautas dēļ. Sī priekšnojauta esot tāda: ja viņš neatdošot «Traucošo», tad man lemts… kļūt — jā, jā! — par viņa sievu. Jā, tāds viņš ir. Dīvains cilvēks, un tie dažādie, pretrunīgie spriedumi par viņu, kurus mēs pār­runājām, ir pilnīgi iespējami. Kāda izlasīta grāmata spēj padarīt viņu uz pāris dienām gluži citu. Viņš pakļaujas iedvesmai un pats to arī rada, iejūsmojies, piemēram, par cēlas dabas varoni vai melodramatisku ļaundari ar «dzirk­sti dvēselē». Vai ne? — viņa iesmējās. — Tā ir, jūs pats tagad to redzat. Bet, kas viņš būtībā ir par cilvēku, to zina tikai dievs un velns, — Biče noteica dziļā pārliecībā. — Sākumā viņš, vismaz pie mums, izlikās citāds. Tikai retumis mēs dzirdējām par viņa varoņdarbiem, taču ne­pievērsām tiem uzmanību.

Es klusēju, bet viņa pasmaidīja kaut ko iedomājusies.

— «Pa viļņiem traucošā»…— Biče atkārtoja, pieliek­damās un aizskardama pusmasku savā klēpī. — Tēvs ir ļoti vecs. Nezinu, kas ir vecāks — viņš pats vai viņa spieķis, bez kura viņš vairs neiet. Bet naudu mēs dabū­jām. Tagad, atskatoties uz garo, nodzīvoto mūžu, kas bijis ilgs, vētrains, laimīgs un satura bagāts, — manas mātes tēls tēvam kļūst arvien tuvāks un skaidrāks un līdz ar to sevišķi dārgs it viss, kas atmiņās saistās ar viņu. Es redzu, kā tēvu sāpina tas, ka «Traucošā» braukā apkārt, pārvadādama maisus, un ka to apgāna zagļa rokas, kas kuģi izmanto. Es paņēmu čeku par septiņiem tūkstošiem … Un es jau lasu jūsu acīs: «Drosmīgā, bezbailīgā …» Bet redziet, Gezs izjūt — vismaz man tā liekas — pret mani zināmu cieņu. Tas gan viņu netraucēs paņemt naudu. Tāda jūtu saderība saucas par «psiholoģiju». Es ievācu ziņas un nolēmu sagatavot savam vecajam tēvam pārsteigumu. Lisā, uz kurieni man norādīja saņemtās ziņas, mēs ar Gezu izmainījāmies — es ierados dienu pirms viņa, ne­zinādama, vai viņš tur iegriezīsies vai dosies tieši uz Hel­gju un atbraucu šurp pa dzelzceļu, jo še viņam bija jā­ierodas noteikti, par to man ir drošas ziņas. Viņam rak­stīt nav nozīmes un arī riskanti, mana vēstule nedrīkst nokļūt tādās rokās. Tagad man jābrīnās vēl un vēlreiz par visu, kas savedis mūs kopā. Brīnos arī p.ar savu at­klātību, lai gan zinu, ka runāju ar džentlmeni* bet… tas parasti nav manā dabā. Es, šķiet, esmu uztraukusies. Vai jūs zināt leģendu par Frēziju Granti?

— Zinu.

— Viņa taču ir — «Traucošā». Helgju ir īpatnēja pil­sēta. Es to ļoti mīlu. Patiesībā mēs, Senieli, esam šo svētku varoņi: mums ir kuģis ar nosaukumu «Pa viļņiem trau­cošā». Helgju ir arī manas mātes dzimtene, viņas sencis Viljems Hobss ir viens no pilsētas dibinātājiem.

— Vai jūs zināt, — es sacīju, — ka kuģis nodots Brau- nam tikpat fiktīvi, kā jūsu tēvs to pārdeva Gezam?

— Jā! Bet Braunam šajā sakarā nekas nav sakāms. Viss jāizdara Gezam. Tur jau nāk arī Botvels.

Tuvodamies Botvels jautājoši raudzījās uz mums, cik to atļāva apkārtējā drūzma, un, redzēdams, ka mēs ap­klusuši un gaidot raugāmies uz viņu, piesteidzās klāt.

— Iedomājieties, kas noticis, — Biče viņu uzrunāja. — Mūsu jaunais paziņa Tomass Harvejs ir braucis kopā ar Gezu uz «Traucošās». Gezs ir jau vai drīzumā būs še.

Viņa nekā vairāk nepiebilda par šo gadījumu, ļaudama man pašam, ja es vēlētos, pastāstīt par ķildu ar Gezu un tā noziegumu. Mani aizkustināja viņas smalkjūtība; īsumā apstiprinājis Bičes vārdus, es Botvelam noklusēju sava ceļojuma piedzīvojumus.

Biče sacīja:

— Esmu pazīta nejauši, bet ļoti, ļoti sarežģītā ceļā. Es jums to izstāstīšu. Mēs te mazliet izkratījām sirdis.

Viņa paskaidroja, ka es zinu viņas mērķa patiesos ap­stākļus.

— Jā, — Botvels teica, — nīgrais jūras laupītājs ar kinžalu zobos vajā mūsu Biči. To visi jau zina tik labi, ka dažreiz pat tenko par to, ja nav cita temata.

— Smejieties vien! — Biče iesaucās. — Bet man vis nenāk smiekli, jo paredzama smaga saruna.

— Mēs kopā ar Harveju aiziesim pie Geza, — Botvels piedāvājās, — un būsim klāt, kad runāsiet.

— Tad nekas neiznāks, — Biče nopūtās. — Gezs at­riebsies mums visiem ar ledainu pieklājību, un es palikšu tukšā.

— Vai jūs neraizējaties… — Es nepaguvu pabeigt jautājumu, bet meitene lieliski saprata, ko es gribēju sacīt.

— O-o! — viņa iesaucās, uzmetusi man cietu, skaidru skatienu. — Brīnumu nakts tomēr jau pārāk ieilgusi. Bot- vel, mums jāiet. — Pēkšņi atžirgusi un tā iesmiedamās, ka šķita kļuvusi gluži cita, viņa uzrakstīja mazā piezīmju grāmatiņā dažus vārdus un sniedza man.

— Varbūt atnāksiet pie mums? — Biče sacīja. — Es uzrakstīju jums savu adresi. Veca, skaista iela, vecs nams, divi vcci cilvēki un es. Kā tad norunāsim? Ielūdzu jūs rīt uz pusdienām.

Es pateicos, Biče un Botvels piecēlās. Aizgāju kopā ar viņiem līdz zāles Izejai, spraukdamies cauri maskuballes drūzmai. Biče paspieda manu roku.

—• Tātad jūs visu atceraties? — viņa sacīja, maigi pa­vērusi lūpas, ar šķelmību acīs. — Pat to, kas notiek krast­malā? (Botvels, nekā nesaprazdams, smaidīja.) Taisnība gan, atmiņa ir kas drausmīgs. Vai nav tiesa?

— Bet tikai ne šajā gadījumā.

— Kādā tad? Nu, Botvel, to visu ir vērts izstāstīt Ger­dai Tornstonei. Viņai pietiks ilgam laikam. Nedusmojie­ties, — meitene vērsās pie manis, — man jāpajoko, lai neļautos skumjām. Viss ir tik sarežģīts! Tik visai sarež­ģīts. Visa dzīve! Mani stipri nodarbina tas, ko nesaprotu, bet ļoti gribu saprast. Vai jūs man rīt palīdzēsiet? Pie­mēram, — šie divi tērpi. Tur ir neskaidrība! Uz redzē­šanos.

Kad viņa pagriezās, aizejot ar Botvelu, viņas seja, ko redzēju profilā, šķita norūpējusies un neizpratnes pilna. Viņi aizgāja, klusi sarunādamies, un durvīs abi reizē at­skatījās uz mani; šo kustību paredzējis, es jau biju pa­griezies, lai aizietu. Tajā mirklī sapratu, cik dārga man kļuvusi šī nupat iepazītā meitene. Viņa aizgāja, bet vēl arvien it kā bija šeit.

Saņēmis neskaitāmus grūdienus, jo gāju, pilnīgi nogri­mis savās domās, es pēdīgi atjēdzos, izgāju no zāles un devos pa kāpnēm uz blakus izeju. Lejup kāpdams, atcerē­jos, ka pa šīm pašām kāpnēm pirms kādas stundas gāja Dēzija, domīgi knibinādama sava tērpa bārkstis, un no sirds novēlēju viņai labu un mierīgu nakti.

Sagribējis ēst, noskatīju tuvumā mazu restorānu, un, lai gan pie ieejas mudžēt mudžēja no ieskurbušiem gri­bētājiem vēl vairāk stiprināties, es ar lielām pūlēm tomēr iespraucos iekšā. Visi galdi bija aizņemti, starpejas un stāvvietas pie bufetes tāpat; spilgtā gaisma, tabakas dūmi, troksnis, dziesmas un kliedzieni mani galīgi apstulboja. Atrast vietu, kur apsēsties, še bija tikpat neiespējami kā ievērt virvi adatas acī. Drīz par sēdēšanu vairs nesap­ņoju, bet man uzausa cerība, ka atbrīvosies maza sprau- dziņa pie bufetes, kur es, tiklīdz tas bija noticis, arī iespie- dos un sāku ēst, stāvēdams kājās, pats sev ieliedams no steigā atkorķētas pudeles. Apkārtne nevilināja uz lieku pakavēšanos. Sai brīdi man aiz muguras sacēlās trok­šņains ķīviņš. Kāds vīrs, lauzdamies uz bufeti, grūstījās un nekaunīgi smējās par apmeklētājos izraisīto sašutumu.

Tikko biju viņā ciešāk ieskatījies, tūliņ pametu ēšanu un izlauzos no pūļa, aizsvilis pēkšņā niknumā* šis cilvēks bija Sinkraits.

Mēģinādams atgrūst ari mani, Sinkraits pavirši atska­tījās; tad es, aizturēdams viņa skatienu ar savējo, teicu;

— Labvakarl Mēs tomēr vēlreiz sastopamies!

Mani ieraudzījis, Sinkraits bija tik izbijies, ka sāka at­muguriski virzīties laukā no pūļa. Vienu mirkli viņa iz­skats pauda tikai asu, neatlaidīgu vēlēšanos bēgt, noslēp­ties, — lai gan šajā mudžeklī tas būtu pa spēkam varbūt tikai kaķim.

— Pfū, pfūl — viņš pēdīgi noteica, noslaucīdams pieri ar delnas virspusi. — Es viss drebu! Kā es priecājos, cik laimīgs jūtos, ka esat dzīvs! Es neesmu vainīgs, zvēru! To visu Gezs. Dieva dēļ, uzklausiet, izstāstīšu jums visu! Kas tā bija par traku nakti! Lai Gezs ir nolādēts; es pir­mais būšu jūsu liecinieks, es tur roku nepieliku.

Es viņam vēl nekā nebiju teicis. Es tikai skatījos, bet Sinkraits, saķēris manu roku, runāja arvien satrauktākā izbīlī, arvien skaļāk. Atvilku roku un sacījus

— Iziesim laukā no šejienes…

— Protams… Es vienmēr …

Viņš metās man pakaļ kā suns. Varēja ticēt, ka viņš jūtas satriekts jau tāpēc vien, ka uz «Traucošās», kā uz­zināju no viņa, gaidījuši un baiļodamies ticējuši, ka es atgriezīšos Dagonā. Toreiz mēs atradušies no Dagonas nedaudz tālāk par piecdesmit jūdzēm. Vienīgi Batlers do­mājis, ka var notikt ļaunākais.

Ēs aizvedu viņu aiz stūra kādā šķērsielā, kur, apsēdies uz aizslēgtu parādes durvju kāpnītēm, izpurināju 110 Sin- kraita visus viņa prāta un mēles putekļus — attiecībā uz manu gadījumu. Kā jau biju sagaidījis, Sinkraits, redzē­dams, ka viņu nepļaukās, drīz vien atguvās, bet runāja tik godbijīgi un manu vismazāko piezīmi noklausījās tik pazemīgi un vērīgi, ka varēja redzēt — šis pēkšņais mun­drums viņam kož kaulā.

Notikušais noskaidrojās šādi:

Jau kopš paša sākuma, kad apmetos uz kuģa, Gezs bija sācis prātot, kādā ceļā atbrīvoties no manis, neatmaksā­jot saņemto naudu. Viņš kalis dažādus plānus. Tā, pie­mēram, viens no tiem bijis paziņot, ka «Pa viļņiem trau­cošā» no Dagonas dosies uz Sumatu. Gezs domājis, ka tik tāls ceļojums man nebūs pa prātam un es izkāpšu pirmajā ostā. Taču šis plāns varēja padarīt smieklīgu tā autoru. Geza garastāvoklis pēc izbraukšanas no Lisas kļuvis ļoti īgns, viegli uzbudināms. Viņš pastāvīgi atkār­tojis: «Šis nolādētais Harvejs mums atnesīs nelaimi.»

— Man, protams, viņa maigā mīlestība nebija nekāds noslēpums, — es sacīju, — bet vai jūs varat izskaidrot, kāpēc viņš mani tā ienīst?

— Zvēru jums, ka to nezinu! — Sinkraits iesaucās.

— Varbūt… grūti pateikt. Jums jāzina, ka viņš ir māņ­ticīgs.

Lai gan man neizdevās nekā noskaidrot, jutu, ka viņš kaut ko noklusē. Pēc tam Sinkraits sāka runāt par tā va­kara traci. Gezs nozvērējies sievietēm, ka es nākšot pie kopējā galda, jo dāmas par varērn gribējušas redzēt, kā viņas izteikušās, «noslēpumaino» pasažieri un kaitināju­šas Gezu par to, ka es nonicinot viņa sabiedrību. Tā sie­viete, kurai Gezs iesitis, saderējusi, ka es nenākšot pēc Sinkraita aicinājuma. Kad tas piepildījies, Gezs ārkārtīgi noskaities par visu un uz visiem. Sievietes braukušas uz Helgju, tagad viņas jau esot no kuģa aizgājušas. «Trau­cošā» pienākusi vakar vakarā. Sinkraits apgalvoja, ka viņš tās redzējis pirmoreiz un nezinot, kas viņas ir. Pēc kautiņa Gezs sākumā gribējis pārsviest mani pār bortu un nebijis viegli viņu atturēt. Bet, tiklīdz iekritusi prātā laiva, tad kapteinis vairs nebijis novaldāms. Viņš bijis gluži traks aiz dusmām. Lai piepildītu šo iedomu, viņš pat savu dzīvību nežēlotu.

— Tobrīd, kad jūs kāpāt laivā, — Sinkraits stāstīja,

— Batlers saķēra Gezu aiz pleca un sāka purināt, teik­dams: «Atjēdzieties! Vēl nav par vēlu. Sauciet viņu at­pakaļ!» Gezs arī sāka it kā nākt pie prāta. Viņš nekā vēl nerunāja, bet jau klausījās. Varbūt viņš tā arī izdarītu, ja vēl ciešāk uzstātos. Bet tad ieradās tā dāma, — jūs jau zināt…

Sinkraits apstājās, nezinādams, vai viņam atjauts pie­skarties šim jautājumam. Es pamāju ar galvu. Man bija jāizvēlas, vai nu jautāt: «No kurienes viņa uzradās? — un ar to, protams, izrādīties viņa acīs par meli — vai pie­balsot Sinkraita vientiesīgajam, parocīgajam minējumam. Lai paliktu pie pēdējā, es noteicu:

— Jā. Un jūs nevarējāt saprast?!

•— Protams, — Sinkraits attrauca, — viņa bija bijusi pie jums, bet kā un kur? Tas mūs visus pārsteidza. Uz klāja viņa sabija pavisam īsu brīdi. Mums jau metās ne­labi aiz bailēm, — ko gan varēja par to domāt? Gezs no jauna zaudēja prātu. Viņš gribēja dāmu aizturēt, bet, kā tas gadījās, kā ne, viņa bija pagājusi tam garām un jau stāvēja pie kāpnēm. Mēs visi sastingām. Gezs pavēlēja nolaist kāpnes. Jūs abi aizbraucāt. Tad mēs aizskrējām uz jūsu kajīti, un Gezs dievojās, ka viņa esot atnākusi pie jums naktī Lisā. Citāda izskaidrojuma nebija. Bet pēc šā notikuma viņš iesāka tā dzert, kā es vēl nebiju redzējis, un visu laiku atkārtoja, ka jūs to esot iekārtojis ar no­lūku, kuru viņš gan kādreiz uzzināšot. Nākamajā dienā uz visas pasaules buriniekiem nebija nožēlojamāka gļē­vuļa par Gezu. Viņš tikai to vien runāja kā par cietumu un spaidu darbiem, divdesmit reižu dienā ņēmās mūs mā­cīt, kā mums jārunā, kad jūs iesniegsiet ziņojumu par viņu. Matrožiem viņš dāļāja naudu, dzirdīja, solīja div­kāršu algu, lai viņi tikai liecinātu, ka jūs laivu no viņa nopircis.

— Sinkrait, — es teicu pēc klusēšanas, kuras laikā man bija radies gluži nepeļams plāns, noderīgs Bičei, — jūs taču stingri ieķērāties durvīs, kad es tās atvēru…

— Es zvēru!… — Sinkraits iesāka, bet apklusa, tiklīdz sakustējos.

Es turpināju:

— Tā bija, un tāpēc velti jūs pūlaties izlocīties. Sekām komentāru nevajag. Bet pie tiesas es jūsu vārdu nemi­nēšu, ja pildīsiet vienu noteikumu.

— Sakiet to, dieva dēļ, — es darīšu visu!

— Tas nemaz nebūs grūti. Jūs nedrīkstat teikt Gezam ne vārda par to, ka esat mani še redzējis.

— Esmu gatavs klusēt vai simt gadus, piedodiet mani

— Tā. Kur Gezs tagad ir — uz kuģa vai krastā?

— Viņš apmetās mazā viesnīcā krastmalā. Tā saucas «Buras un tvaiks». Ja vēlaties, es jūs pavadīšu uz turieni.

— Domāju, ka pats atradīšu. Nu, Sinkrait, ar to mūsu saruna pagaidām būtu galā.

— Varbūt jums vēl kas vajadzīgs no manis?

— Mazāk dzeriet, — es teicu, viņa izbaiļu un verdzis­kās iztapības mazliet aizskarts. — Un ejiet prom no Geza.

— Zvēru… — viņš iesāka, bet es jau biju piecēlies.

Nezinu, vai viņš palika sēžot uz durvju kāpnēm vai aiz­gāja dzertuvē. Es pametu viņu šķērsielā un izgāju lau­kumā, kur pie galda pieminekļa tuvumā nesastapu vairs neviena no agrākās sabiedrības. Apvaicājos pēc Kuka un saņēmu atbildi, ka viņš lūdzis mani aiziet pie viņa uz viesnīcu.

Kustība bija apsīkusi. Pūlis pamazām izklīda; durvis tika noslēgtas. No krēslainā augstuma uz iemiegošo pil­sētu noraudzījās «Pa viļņiem traucošā», un es atvadījos no viņas kā no dzīvas.

Uzmeklējis viesnīcu, uz kuru mani bija aicinājis Kuks, un novests pie viņa, atradu to jau gultā. Man ienākot, Kuks gan atvēra acis, bet tās tūliņ atkal aizkrita ciet. Viņš atvēra tās no jauna. Bet tik un tā gulēja. Šo truli pavērto, tomēr aizmigušo acu lielā piepūle man rādīja, ka viņš cenšas pasacīt kādu laipnību. Bet nogurums bija pārāk liels. Netikdams ar to galā, Kuks nopūtās, un, mani pa­zinis, nošļupstēja: «Iekārtojieties,» — tad ar troksni ap­vēlās uz otriem sāniem.

Es apgūlos otrā gultā, ko mums bija ienesuši, un tūliņ aizvēru acis. Tumsa noslīga pār mani; istaba it kā ap­sviedās otrādi, un es jau tūliņ iemigu.

Apguldamies zināju, ka iemigšu cieši jo cieši, jo piecel­ties gribēju agri, un šī vēlēšanās — agri piecelties — mani neapzinīgi uzmodināja. Kad atvēru acis, atmiņa bija tukša kā pēc nesamaņas. Es nevarēju notvert nevienu domu līdz tam mirklim, kamēr ieraudzīju aizmigušā Kuka pastiepto apakšlūpu. Tad migla izklīda, un, atjaunojis atmiņā notikumu secību, es paņēmu no krēsla pulksteni. Par laimi, bija vēl tikai pusdesmit no rita.

Klusi apģērbos un, cenzdamies neuzmodināt savu saim­nieku, nogāju kopējā zālē, kur palūdzu stipru tēju un rakstāmlietas. Še es uzrakstīju divas zīmītes: vienu — Bičei Senielai, paziņodams viņai, ka Gezs jau atrodas pil­sētā, reizē uzrādot tā adresi; otru — Proktoram ar lūgumu izsniegt manas mantas zīmītes nonesējam. Nezinādams, vai būtu ērti atgādināt Dēzijai mūsu sastapšanos vakar, aprobežojos ar sveicienu viņai šajā vēstulē. Nosūtījis zī­mītes ar diviem komisionāriem, aizgāju no viesnīcas uz frizētavu, kur sabiju ap pusstundu.

Laiks skrēja ārkārtīgi ātri. Kad devos uzmeklēt Gezu, jau bija ceturksnis uz vienpadsmitiem. Bija svelmīgi kar­sta diena. Nepārzinādams pilsētas ielas, zaudēju vēl mi­nūtes divdesmit, jo maldīdamies uznācu krastmalas tālā­kajā galā un man vajadzēja griezties atpakaļ. Baidīda­mies, ka Gezs varbūt izgājis nokārtot savus darījumus vai noslēpies, ja Sinkraits nebūtu turējis zvērestu, un vē­lēdamies katrā ziņā aizsteigties priekšā Bičei, lai paspētu iebiedēt Gezu, tā padarot viņu piekāpīgāku Senielu kuģa lietā, — es pasaucu važoni. Drīz vien tas mani noveda pie «Burām un tvaika», balti krāsota netīra nama ar stikla balkonu otrā stāvā, ar tirgotavām un traktieri apakšā. Ieeja bija no vārtiem pa kreisi, augšup pa tumšām un stāvām kāpnēm. Apstājos uz mirkli, lai sakopotu domas, un izdzirdu steidzīgus soļus aiz sevis.

— Pagaidietl — teica kāds aizelsies cilvēks.

Es atskatījos.

Tas bija Batlers ar savu nopietno smaidu.

— Kāpsim nu augšā, — viņš teica. — Ari es eju pie Geza. Redzēju jūs piebraucam un atviegloti uzelpoju. Ja gribat, varat man neticēt. Es skrēju, lai jūs panāktu. Drausmīga, neģēlīga rīcība, tur nav ko runāt! Bet viņu apvaldīt nebija iespējams. Ja mani var vainot, tad tikai par to, kāpēc netiku viņu apvaldījis. Vai saprotat? Nu, viss vienalga. Es biju jūsu pusē, tiešām gan. Bet tā ir jūsu darīšana, vai gribat mani pazīt vai uzskatīt par savu ienaidnieku.

Nezinu, vai šī sastapšanās darīja man prieku vai ne. Manī cīnījās sašutuma pilnas aizdomas ar neapzinātu uzticēšanos viņa vārdiem. Es noteicu:

— Vēl par agru spriest.

Batlera vārdiem bija patiesa skaņa, tajos bija rūgti paš­pārmetumi un sirsnīgs prieks, redzot mani pie dzīvības. Turklāt Batlers nebija nemaz dzēris. Kamēr es klusēju, aiz mājas lielā pagalma kļuva dzirdami kliedzieni, trok­snis un neatlaidīgi izsaukti rīkojumi. Tur kaut kas notika. Nepievērsdams tam uzmanību, devos augšup pa kāpnēm, noteicis Batleram:

— Gribu jums ticēt, bet tagad nerunāsim par to. Man vajadzīgs Gezs. Esiet tik laipns, parādiet man viņa istabu un ejiet, man ar viņu būs ļoti nopietna saruna.

— Labi, — viņš sacīja. — Lūk, tur iet apkopēja. Pa­jautāsim, vai kapteinis jau piecēlies. Man viņam jāpasaka tikai pāris vārdu, pēc tam es iešu.

Bijām uzkāpuši otrajā stāvā un gājām pa šauru gai­teni ar izeju uz balkonu pa kreisi. Pa labi ieraudzīju vai­rākas durvis — četras vai piecas — citu aiz citas ar ne­vienādām atstarpēm. Es apturēju sievieti. Tas bija resns, spiedzīgs radījums ar lakatu ap galvu un suku rokās; pa­dzirdējusi, ka mēs prasām, vai Gezs mājās, viņa sašutusi norādīja uz durvīm pretējā pusē, gaiteņa pašā galā.

— Vai viņš mājās — negribu ne zināt, ne dzirdēt! — viņa paziņoja, ātri sabāzdama zem lakata atrisušās ne­tīro matu šķipsnas un sākdama uztraukties. — Ejiet un lūkojiet paši, es pie šā nelieša vairs kāju nesperšu. Kā viņš man vakar uzbļāva! Tas jūsu Gezs ir cūka un ne­lietis! Es jau domāju, ka viņš man zvels. «Vāķies laukā!» Tā uzbrēkt — man! Mājās gan, — viņa nobeidza, nikni nopūzdamās, — jau atkal izšāva. Es neklausu un neeju, kad viņš zvana^ kaut jods viņu parautu, tagad pasācis šaut griestos. Tā viņš dod ziņu, lai es nāku. Nesen atkal izšāva. Ejiet, un, ja prasīs, vai neredzējāt mani, tad va­rat pateikt, ka es neesmu viņa kalpone. Tur iekšā ir kāda sieviete, — resnā vēl piebilda. — Izvirtulis!

Viņa nozuda, suku vicinādama. Es paskatījos uz Bat­leru. Viņš stāvēja, domīgi raudzīdamies durvīs. Aiz tām viss bija klusu.

Sāku klauvēt, vispirms klusu, pēc tam spēcīgi. Durvis sakustējās, tātad aizslēgtas nebija, bet neviens neatbildēja.

— Klauvējiet stiprāk, — Batlers ieteica, — viņš droši vien atkal aizmidzis.

Atcerējies apkopējas vārdus par sievieti, es paraustīju plecus un atkal pieklauvēju. Durvis pavērās plašāk; tagad starp tām un stenderi varēja iebāzt roku. Es pēkšņi jutu, ka tur neviena nav, un pateicu to Batleram.

— Tur neviena nav, — viņš apstiprināja. — Savādi, bet tā ir. Nu, lai, iesim iekšā.

Tad saņēmies es pagrūdu durvis, kas, vaļā vērdamās, atsitās pret lielu skapi, un gāju iekšā, ārkārtīgi pārsteigts ieraudzīdams, ka Gezs guļ uz grīdas.

— Jā, — teica Batlers, pārtraucot nāves izraisīto klu­sumu, — varējām klauvēt skaļi vai klusu, vienalga. Lode pierē — gluži tā, kā jūs gribējāt.

Es piegāju pie mirušā, apejot viņam apkārt notālēm, lai neiekāptu asinīs, kas no Geza cauršautās galvas bija satecējušas pie sliekšņa.

Gezs gulēja uz muguras pie galda istabas vidū, iešķērsu pret izeju. Viņš bija ģērbies baltā uzvalkā. Ceļgalā sa­liektā labā kāja pastiepusies uz durvju pusi; izplestās un elkoņos saliektās rokas izskatījās kā apklusušas piepūlē pacelties. Viena acs bija pusatvērta, otra šķita raugāmies zem nekustīgajām skropstām. Pār seju un uz grīdas no­plūdušās asinis sarecēja, atspoguļojot tuvējo krēslu kā peļķē; brūce virs deguna šķita mazliet pietūkuši. Nāve bija pārsteigusi Gezu kādu pusstundu, varbūt arī stundu pirms mūsu ierašanās. Lielā istaba izskatījās neuzposta. Uz grī­das spīdēja revolvera patronu čaulas. Uz dīvāna bija iz­mētātas avīzes, kaktos tukšas pudeles, glāzes un viena pusizdzerta pudele uz galda starp cigāriem, kaklasaitēm un cimdiem; pie durvīm tumšs, veclaicīgs skapis, kuram blakus bija iespiesta dzelzs gulta ar ātrumā pārmestu segu, — tas bija viss, ko es paguvu ievērot, vairākkārt palūkojies visapkārt. Blakus Geza galvai revolveris. Di- bensienā aiz galda atvērts logs.

Vaļā atgrūstās durvis, atsitušās pret skapi, sāka pašas no sevis vērties ciet. To pamanījis, Batlers atvēra tās un nostiprināja.

— Mēs nedrīkstam durvis turēt aizvērtas, — viņš lie­tišķi piebilda. — Nu, nekā darīt, jāiet pasaukt ļaudis, jā­paziņo, ka kapteinis Gezs nogalināts, — nogalināts vai pats nošāvies. Miris ir.

Ne viņš, nedz es nepaguvām iziet. Gaiteņa abos galos sacēlās troksnis: no labās puses kāds skrēja, no kreisās steidzīgi tuvojās vairāki cilvēki. Skrējējs, tukls vīrietis ar dubultu zodu un drūmu seju, ieskatījās pa durvīm: viņa seja mežonīgi sašķiebās, un viņš aizdrāzās garām, ar roku mādams uz savu pusi. Gandrīz tūliņ viņš atgriezās un ienāca iekšā pirmais. Apdomīga piesardzība prasīja mie­rīgu izturēšanos, bez liekas rosības, tāpēc es paliku stā­vam pie galda. Batlers, pasoļojis pa istabu, apsēdās — viņš bija bāls un nervozi berzēja rokas. Drīz viņš no jauna piecēlās.

Pirmais, kā jau pieminēju, istabā ieskrēja tuklais vīrs. Viņš apjuka. Pēc viņa iebruka vesels bars — cilvēku piec­padsmit — un to vidū jauna sieviete vai meitene gaišā, svītrainā tērpā ar puķotu cepuri galvā. Viņa bija cieši ielenkta un šķita vērīgi, piesardzīgi mierīga. Negribējām ticēt savām acīm. Tā bija Biče Seniela, kas, tikko ienā­kusi un ieraudzījusi mani, tūliņ pateica:

— Sie cilvēki man ir sveši.

Es sapratu. Domājams, to saprata arī Batlers, kas taču bija redzējis pie Geza viņas ģīmetni, viņš uzmeta man iz­biedētu skatienu. Un tā mēs pārsteigti turpinājām viņu nepazīt. Viņa tā gribēja, tātad tur bija kāds iemesls. Trok­šņa un izsaucienu jūklī, kas šos saskrējušos, pārbijušos ļaudis vēl vairāk sašausmināja, es Bičei jautāju ar ska­tienu. «Nē,» atbildēja viņas dzidrās, bargi mierīgās acis, un es sapratu, ka mans jautājums ir aplams.

Kamēr sadrūzmējies sieviešu un vīriešu bars, daži pat ārpusē pie durvīm, klaigāja ap mirušo, — Biče, pagrū- dusi avīzes tālāk, apsēdās uz dīvāna un dziļi ievilka elpu. Viņa izturējās mierīgi un atturīgi. Paklauvēja ar pirkstiem pa dīvāna atzveltni, pēc tam ar tādu izteiksmi, it kā pie­sardzīgi pārejot netīru ielu, viņa paskatījās uz Gezu un saviebtisies novērsa skatienu.

— Mēs aizturējām, kad tā devās lejā pa kāpnēm, — ziņoja gara auguma vīrs vestē, bez cepures, ar kalsnu, badīgu seju. Viņš piegrūda savai bailēs sarkani pietvīku­šajai sievai. — To pašu var sacīt, eče, arī sieva. Dzi, saim­niek! Harden! Mēs abi aizturējām viņu uz kāpnēm!

— Bet kas jūs tāds esat? — Hardens apvaicājās, no­skatīdams mani. Viņš bija tuklais vīrs, kas ieskrēja pir­mais.

Sieviete, kuru mēs sastapām gaitenī, vēl arvien turēja rokās suku. Viņa panācās uz priekšu un norādīja uz Bat­leru, pēc tam uz mani.

— Batlers un tas džentlmenis nupat kā atnāca, viņi vēl prasīja, vai Gezs esot mājās. Tā ir — nupat tikko kā ienāca.

— Es esmu nogalinātā palīgs, — Batlers teica. — Mēs abi atnācām reizē: pieklauvējām, iegājām un ieraudzījām.

Tagad visu uzmanība pievērsās Bičei. Ienākušie pastās­tīja Hardenam, ka, skriedams pār pagalmu, kāds puika redzējis greznu jaunu dāmu izlecam pa logu uz kāpnēm. Pa šīm iešķērsu pret ārsienu izbūvētajām kāpnēm, kuras ieraudzīju, paskatījies pa logu, varēja nokļūt zem nama jumta, un tām bija arī neliela platforma netālu zem loga. Biče bija grasījusies doties lejā, bet tad sākusi kāpt uz augšu un apstājusies pie fasādes izciļņa. Puika par re­dzēto pastāstījis pagalmā iznākušajai sievietei, tā pasau- kusi savu vīru, kas strādājis šķūnī, un, kad viņi abi gā­juši uz kāpnēm, norībējis šāviens. Šāviena troksnis at­skanējis no nama, bet no kurienes īsti — to liecinieki ne­varēja pateikt. Biče jau gājusi apakšā pagalmā gar sienu uz vārtiem. Viņu aizturējuši. Troksni izdzirduši, saskrē­juši vēl daži cilvēki. Biče mēģinājusi aiziet. Bet, kad viens no vīriešiem gribējis satvert tās roku, vairs nepre­ce tojusies un pateikusi, ka nākot no kapteiņa Geza pa šo ceļu tāpēc, ka bijusi ieslēgta viņa istabā. Pēc tam visi uznākuši augšā gaiteni un tagad nešaubīdamies ticēja, ka notvēruši slepkavu.

So paskaidrojumu laikā es vairījos uzlūkot Biči, taču biju tā apstulbis un pilns tik pretrunīgu domu, ka tomēr vēlreiz pajautāju viņai ar skatienu, citiem to nemanot, un viņas acis atkal noteikti sacīja: «Nē.» Atbilde jau bija arī viņas dabiskā attieksme pret notiekošo. Es vēlreiz pa­brīnījos par viņas cēlo pašsavaldību tādā vietā un tik no­mācošos apstākļos. Viņa uzmanīgi noklausījās visu, kas tika runāts, acīmredzot neatlaidīgi cenzdamās saprast, kā šī negaidītā traģēdija varēja notikt. Es pamanīju da­žus skatienus, kas it kā kautrējās kavēties pie viņas se­jas, — tik neiespējami šķita redzēt viņu šajā vietā.

Vispārējam uztraukumam turpinoties, aiz sienas nodi­pēja soļu troksnis: durvīs stāvētāji atrāvās, ielaizdami varas pārstāvjus. Ienāca komisārs, gara auguma vīrs brillēm uz deguna ar garenu lietišķu seju, aiz viņa ārsts un divi policisti.

— Kurš pirmais uzgāja līķi? — komisārs jautāja, no­skatīdams ļaužu baru.

Es un pēc manis Batlers pastāstījām viņam par savu drūmo vizīti.

— Jūs paliksiet še. Kurš ir saimnieks?

— Es. — Hardens atnesa krēslu pie galda, un komi­sārs apsēdās. Sažņaugtās rokas nolaidis starp ceļgaliem, viņš kādu brīdi skatījās uz Gezu, kamēr ārsts šai laikā, pacēlis smago roku un paberzējis ādu uz nogalinātā pie­res, konstatēja nāvi, kas, pēc viņa domām, iestājusies augstākais pirms pusstundas.

Izdēdējušais vīrs atkal panācās uz priekšu un, norādī­dams uz Biči Senielu, paskaidroja, kā un kāpēc viņa aiz­turēta pagalmā.

Policijai ierodoties, Biče nebija mainījusi savu stāvokli, tikai ar skatienu atgādināja man, ka es nepazīstu viņu. Tagad viņa piecēlās, gaidot jautājumus: piecēlās arī ko­misārs, un no viņa sejas izteiksmes bija redzams, ka viņš atzīst šo gadījumu parļoti retu.

— Lūdzu apsēdieties — komisārs teica. — Man jāuz­raksta iepriekšējais protokols. Nosauciet savu vārdu.

— Tas paliks nezināms, — Biče atbildēja, nosēzdamās agrākajā vietā. Viņa pacēla galvu un, sākdama pietvīkt, iekoda lūpā.

Komisārs teica:

— Saimniek, izraidiet visus, paliksiet tikai jūs, dāma un šie divi džentlmeņi. Nepazīstamā, paskaidrojiet savu izturēšanos un ierašanos šajā namā.

— Es jums nekā nepaskaidrošu, — Biče atbildēja tik noteikti, lai gan lēnīgi, ka komisārs palūkojās viņā ar se­višķu uzmanību.

Visi pārējie, atskaitot Biči, Hardenu, mani un Batleru, bija izgājuši no istabas. Durvis aizvērās. Aiz tām dzirdēja sačukstēsanos un ziņkārīgo soļus.

— Vai jūs atsakāties atbildēt uz jautājumu? — komi­sārs vaicāja, atļaudamies tik daudz oficiālas līdzjūtības pret jauno un skaisto notikuma galveno personu, cik pie­ļāva tā dienesta raksturs.

— Jā, — Biče pamāja. — Es atsakos atbildēt. Bet gribu sniegt paskaidrojumu. Tas, manuprāt, ir nepiecie­šami. Pēc tam jūs varēsiet vai nu izbeigt nopratināšanu, vai ari tā turpināsies pie izmeklēšanas tiesneša.

— Es klausos.

— Protams, man nav sakara ar šo nelaimes gadījumu vai noziegumu. Ne še, ne arī visā pilsētā nav neviena cil­vēka, kas mani pazītu.

— Vai tas ir vTss? — komisārs sacīja, pierakstīdams viņas vārdus. — Varbūt padomājusi jūs gribēsiet vēl ko piebilst. Kā redzat, ir notikusi slepkavība vai pašnā­vība — pagaidām mēs vēl skaidri nezinām. Jūs ir redzē­juši izlecam pa logu uz ārējo kāpņu platformas. Iedomā­jieties sevi manā vietā, — kā lai uztveru jūsu rīcību?

— Tā šķiet aizdomīga, — meitene atbildēja ar tādu sejas izteiksmi, kāda ir cilvēkam, kas apdomā ik vārdu. — Tur nu nekā nevar darīt. Bet man ir savi apsvērumi, iemesli, kas pilnīgi pietiekami, lai slēptu savu vārdu un klusētu par notikušo. Ja slepkava netiks atklāts, es, pro­tams, būšu spiesta sniegt savu — tik gaužām vienkāršo liecību, bet pasacīt savu vārdu jau tagad un pastāstīt par apstākļiem, kas mani spieda še ierasties, — to es nevaru. Man ir tēvs, astoņdesmit gadu vecs. Viņam jau reiz bija triekas lēkme. Ja viņš avīzēs izlasīs manu vārdu, tas var laupīt vfņam dzīvību.

— Jūs baidāties no izpaudumiem atklātībā.

— Vienīgi no tā. Turklāt vēl šī liecība pēc būtības ir saistīta ar manu vārdu, un, ja es stāstīšu, kāpēc biju šeit, tas būs tikpat daudz kā tieši nosaukt sevi,

— Tā, — sacīja komisārs, ietekmēdamies no viņas lo­ģiskā toņa, kas kļuva par visa noskaņojuma centru. — Vai jums neliekas, ka, atsakoties sniegt paskaidrojumus, jūs ar to iznīcināt būtisku izziņas daļu, kas, protams, varētu nākt par labu jūsu interesēm.

— Nezinu. Var jau būt, bet varbūt arī ne. Tā jau ir tā nelaime. Man jānogaida. Ja citādi nevaru sev palīdzēt, man jāpietiek ar apziņu, ka neesmu vainīga.

— Bet jūs taču negaidāt, — iebilda komisārs, — ka vainīgais pats ieradīsies un uzdos sevi.

— Tieši tas ir vienīgais, uz ko es pagaidām ceru. Vai nu viņš atzīsies pats, vai viņu atklās.

— Vai jums ieroči ir?

— Es ieročus nenēsāju.

— Sāksim pēc kārtas, — noteica komisārs, pierakstī­dams dzirdēto.

Kamēr norisa šī saruna, es klausīdamies pārdomāju, kā izkliedēt spilgtās un stiprās, pretrunu cauraustās aizdo­mas par noziegumu, kas tik ļoti nesaskanēja ar Bičes ārieni un izturēšanos. Es sēdēju starp logu un galdu, do­mīgi grozīdams pirkstos vītņotu bultu ar uzgriezni. To biju tāpat vien kavēdamies paņēmis no mazā galdiņa pie sienas un, uzgriezni piespiezdams, pamanīju, ka tas visai vaļīgi piegriezts. Batlers sēdēja man blakus. Izklaidīga interese par tādu bultas ciešgala ierīci pamudināja mani uzgriezni noņemt. Tad es ieraudzīju, ka bulta vidū iz­dobta un līdz malām pilna ar biezu, tumšu masu, kas at­gādināja sažuvušu krāsu. Nepaguvu paurbināt savādo pildījumu, kad Batlers, aši pievirzījies tuvāk, pastiepa kreiso roku man aiz muguras, lai paņemtu priekšmetu, kuru es vēl turpināju pētīt; viņš izrāva to man no rokām, ar skatienu likdams saprast, ka tas jānoslēpj, un pēc tam veikli iegrūda savā kabatā. To darīdams, viņš pamāja ar galvu. Neviens nepamanīja viņa kustību. Taču es paguvu saost vieglu opija smaržu, kas tūliņ pat izgaisa. Ar to pietika, lai manī uzdzirkstītu doma, kas pēkšņi it kā ap­gaismoja šārīta notikumus, un tūliņ pēc tam daudz sa­protamāks secinājums, — atskārtums, ka Batlera vēlēša­nās noslēpt aizliegto indes pārvadāšanu gluži nekā nepa­skaidro attiecībā uz slepkavību un ne mazākā mērā neat- slogo Biči. Turklāt vēl, spriežot pēc Batlera klusēšanas, neizpaužot viņas vārdu, lai gan, kā jau teicu, pēc ģīmet­nes Geza kajītē viņam par to nekādu šaubu nevarēja būt, — es domāju, ka tomēr būs labāk, ja ļaušu bultai nozust, lai gan es nekā nesapratu.

Atstājis Biči mierā, komisārs sāka pētīt revolveri, kas, mums ienākot, bija gulējis uz grīdas. Tas bija septiņreiz šaujams ierocis, kam visas lodes vēl iekšā.

— Vai varat pateikt, kam pieder šis revolveris? —■ ko­misārs jautāja Batleram.

— Tas ir kapteiņa revolveris, — jūrnieks atbildēja. — Gezs nekad nešķīrās no revolvera.

— Vai jūs droši zināt, ka tas ir viņa?

— Jā, tas ir viņa revolveris, — Batlers atkārtoja. — Es to pazīstu tikpat labi kā pavārs kafijas kannu.

Tikām ārsts bija apskatījis brūci. Izgājusi cauri gal­vai, lode bija iestrēgusi sienā. — Izņemt no apmetuma bija viegli, komisārs to paveica ar naglu. Lode bija iespiesta, mazāka kalibra un garāka nekā lodes Geza re­volverī, turklāt vēl tā bija niķelēta.

— Raversa buldogs, — komisārs noteica, pamētādams lodi uz delnas. Viņš to iesvieda portfeļa nodalījumā. — No­galinātais pie sava kolta nav ķēries.

Mantu apskate nekādus norādījumus nedeva. Policisti izņēma no Geza kabatām mutautu, etviju, pulksteni, da­žas vēstules un biezu žūksni naudas zīmju, ietītu avīzes lapā. Naudu saskaitījis, komisārs nosauca prāvu summu: pieci tūkstoši mārciņu.

— Viņš nav aplaupīts, — es iesaucos, šā apstākļa sa­traukts, jo notikums sarežģījās, izvērsdamies arvien vai­rāk par ļaunu Bičei.

Komisārs paskatījās manī kā logā. Viņš nekā neteica, bet likās stipri apmulsis. Pēc tam sākās saimnieka Har- dena nopratināšana.

Hardens pastāstīja, ka Gezs apmeties pie viņa jau ce­turto reizi, bijis labs maksātājs, devīgs pret apkalpotā­jiem, dažreiz naktis pavadījis ārpus mājas un vispār bi­jis nemierīgs viesis; pēc šā vispārējā raksturojuma Har- denu uzaicināja stāstīt par tiešo notikumu.

— Pulksten deviņos mana apkalpotāja Pegija ienāca bufetē un pateica, ka viņa neiešot pie Geza, kad tas zva­nīšot, jo vakar Gezs rupji izturējies pret viņu. Drīz pēc tam nonāca lejā pats kapteinis: izlamāja mūs ar Pegiju un iedzēra viskiju. Negribēdams ar viņu ķildoties, apsolīju, ka Pegija apkalpos viņu. Viņš nomierinājās un uz­gāja augšā. Es biju aizņemts, jo norēķinājos ar piegādā­tāju. Ap desmitiem dzirdēju šāvienus, neatceros — cik. Aiziedams Gezs tika draudējis, ka viņš vairs nezvanīšot, bet šaušot. Nezinu, kas viņam tur bija ar Pegiju, — vai viņa gāja pie tā vai ne. Bet Pegija atkal ieradās un sāka raudāt. Vaicāju, kas noticis. Izrādījās, ka pie Geza atnā­kusi kāda dāma un esot bail ieiet, ja Gezs zvanīšot, un bail arī neiet. Es tomēr sapratu, ka viņa vis nedomā iet, un, saprotat paši, piedraudēju viņai. Tobrīd mani bija nokaitinājuši mehāniķi no «Springa»: viņi sāka prašņāt, cik līķu uzkrājoties manā viesnīcā līdz vakaram. Tad es aizgāju pats un redzēju kapteini Gezu stāvam uz balkona ar šo jaunkundzi. Es sagaidīju no viņa kliegšanu, bet viņš pagriezās un ilgi noskatījās manī smaidīdams. Sa­pratu, ka viņš mani gluži vienkārši nemaz neredz. Sāku runāt par šaudīšanu un pārmest viņam. Tad viņš uzklie­dza: «Kāda velna pēc jūs še stāvat?» Es noprasīju, ko viņš vēlas. Gezs atbildēja: «Pagaidām nekā.» Un viņi abi ienāca šeit. Piegādātājs gaidīja mani, es atgriezos pie tā. Varēja būt pagājusi kāda pusstunda, kad atkal norībēja šāviens. Tas padarīja mani nemierīgu, tāpēc ka tagad Gezs nebija viens. Es uzskrēju augšā un, iedomājieties, ieraudzīju, ka blakus nama iedzīvotāji (mums ir kopīgs pagalms) steidzas man pretim un viņu vidū ir šī nepazīs­tamā jaunkundze. Geza istabas durvis bija līdz galam vajā. Tur stāvēja divi: Batlers — es pazīstu Batleru — un vēl šis džentlmenis. Ieskatījies iekšā, ieraudzīju, ka Gezs guļ uz grīdas, un ienācu kopā ar citiem.

— Pasauciet Pegiju, — sacīja komisārs.

Viņa nebija tālu jāmeklē, jo visu laiku bija grozījusies turpat tuvumā, kad Hardens atvēra durvis, Pegija pa­steidzās noslaucīt priekšautā degunu un noteiktiem so­ļiem pienāca pie galda.

— Pastāstiet, kas jums zināms, — komisārs uzaicināja pēc parastajiem jautājumiem, — kā sauc un cik veca.

— Viņš ir miris, un es negribu runāt sliktu, — Pegija svinīgi noteica, uzlikdama roku uz krūtīm. — Bet vakar gan viņš mani tā apvainoja, kā vēl nekad. Ar to tad arī viss sākās.

— Kas sākās?

— To es tāpat vien pateicu. Viņš pārnāca vakar vēlu, jā, šis Gezs. Aiziedams viņš istabu bija noslēdzis un atslēgu paņēmis līdzi, tāpēc nevarēju uzkopt. Es vēl negulēju: dzirdēju, ka viņš tur augšā rībinās, tātad pār­nācis mājās. Tad es uzgāju augšā sakārtot viņa gultu un sāku šo un to piekopt, — nu, kā jau piederas. Viņš stāvēja, pagriezis man muguru, galīgi pilnā un turēja roku svārku iekškabatā. Visu laiku viņš blenza, kad es iešu projām, un tad uzreiz iebļāvās: «Vācies prom no šejienes!» Es, protams, atcirtu pretī (Pegija pašcieņā savilka lūpas, tā ka es varēju iedomāties viņas seju uzkliedziena brīdī), iebilstot par saviem pienākumiem. «Bet vai to tu redzi?» viņš ierēcās. Tas ir, vai es redzot krēslu, jo viņš sāka krēslu vicināt man pār galvu. Ko es varēju darīt? Viņš ir vīrietis un, protams, stiprāks par mani. Es nospļāvos un aizgāju. Un tad viņš zvanīja no rīta…

— Kad tas bija?

— Tā ap astoņiem. Es jau ielāgotu arī minūtes, ja kāds būtu zinājis, ka tā iznāks. Es biju noņēmusies neiet. Lai labāk tad mani padzen. Es savu darīšanu zinu. Mani vainot nav un nav par ko.

— Jūs esat nevainīga, Pegij?! — komisārs teica. — Un kas tad notika pēc zvana?

— Vēlreiz zvans. Bet, tā kā visi augšējie bija agri iz­gājuši, es zināju, kas tur mani aicina.

Biče pasmaidīja, uzmanīgi noklausīdamās šīs kvēlās, piecus pudus smagās sievietes sirds stāstā. Es priecājos, vērodams šo viņas nervu izturības pierādījumu.

Pegija turpināja:

— …tad sāka zvanīt dažādiem paņēmieniem, visu laiku pielāgodamies citiem, svešiem zvaniem, pats viņš allaž zvanīja īsi: viens, divi. Gan trillin^ja, gan palaida tādu labsirdīgu strinkšķi, — un tad atkal savu īso. Es nogāju bufetē, kur drīz vien ienāca arī viņš, taču nepa­manīja mani. Pamatīgi izlamājās. Un, kad viņš no turie­nes bija prom, saimnieks sāka mani pierunāt: «Aizejiet pie viņa, Pegij, viņš draud griestus pataisīt par sietu,» — tas ir,' sāks šaudīt. Mani, vai zināt, ar to vis nenobiedēs. Kas viss pie mums ir noticis! Komisāra kungs gan atce­ras, kā pagājušā gadā meksikāņi aizbarikādēja durvis un šāvās — trīs pret sešiem …

— Jūs, Pegij, esat drosmīga sieviete, — komisārs pār­trauca, — bet fas jau ir sens notikums. Stāstiet par šo.

— Jā, es neesmu no bailīgajām, to zina katrs. Ja manu dzīvi aprakstītu, — iznāktu vesels romāns. Nu un tā sāka tur pie Geza blīkšķēt. Kā tad, lodi pēc lodes laiž griestos. Paskatieties vien…

Un tiešām, griestu resnā šķērssija bija tā izurbināta, it kā tajā būtu trāpījusi vesela zalve. Komisārs saskaitīja caurumiņus augšā un salīdzināja ar istabā uz grīdas at­rastajām patronām: skaitļi saskanēja. Pegija turpinājās — Tad es tomēr nolēmu ieiet pie viņa — ne jau aiz bailēm, vienīgi aiz žēluma, ja jau cilvēks, tā sakot, vairs neapjēdz neko. Tai laikā es biju pagalmā un tāpēc nācu pa kāpnēm no vārtu puses. Tikko esmu uzkāpusi, dzirdu — mani uzrunā. Lūk, šī pati jaunkundze, — atvainojiet, ne­zinu, kā jūsu goda vārds. Un viņa uzreiz man iepatikās. Pēc visām nepatikšanām redzu cilvēcīgu seju. «Vai pie jums apmeties kapteinis Viljams Gezs?» — tā viņa man jautāja. «Kurā istabā viņš dzīvo?» Tātad atkal viņš, ne­tieku un netieku no viņa vaļā, un, kas meklē viņu, — ši­tāda persona! Pat savādi likās to dzirdēt. Bet ko tur! Katrs iet, kur viņš grib. Uz vienas virves dažāda veļa ka­rājas. Es aizvedu viņu, pieklauvēju un pagāju malā. Gezs iznāca. Pēkšņi viņš nobāla, sāka pat drebēt, pēc tam no­sarka un iesaucās: «Jūs! Jūs! Šeit!» Es stāvēju. Viņš pa­griezās pret mani, un es aizgāju. Kājas sakustējās pašas no sevis un tad nesa mani projām arvien ātrāk. Domāju — kaut tikai nebūtu jādzird viņa lāsti, kad klausās sveši cil­vēki! Uz kāpnēm tomēr apstājos, — varbūt pasauks kaut ko pasniegt vai atnest, bet tas nenotika. Es dzirdēju, ka viņi, Gezs un jaunkundze, izgāja uz balkona un sāka ru­nāties, bet par ko — nezinu. Bija dzirdama neskaidra murmināšana. Nu, rīta stundās jau nevar sēdēt saliktām rokām. Ikviens izstaigā, kur grib. Kādu laiciņu pabiju apakšā, bet tā pēc kādas pusstundas atnesa vēstules māk­lerim pirmajā numurā, un es uzkāpu atkal augšā pabāzt tās viņam zem durvīm, pastāvēju, paklausījos: viss klusu. Gezs nezvana. Bet uzreiz — bāc! Šāviens viņa istabā. Tāds, rau, bija šāviens. Bet man tobrīd tikai smiekli sa­nāca. Vajag zvanīt kā cilvēkam. Viņš taču redzēja, ka es pieklauvēju, tātad esmu gatava nācēja. Jo vairāk tāpēc-, ka klāt sveši cilvēki. Uznāca apkopēja no apakšas un teica, ka vajagot izslaucīt bufeti — viņai neesot vaļas. Nu, ko tur teikt, Lisija jau allaž pa apakšu, pie saimnieka: viņu pasūta gan šur, gan tur, tātad man jāiet vien bija. Un tā, kad es uzgāju augšā pēc sukas, man pretī nāca Batlers ar džentlmeni un atkal prasa par Gezu: «Vai viņš mājās?» Aiz pilnas sirds sarunāju dažus liekus vārdus, lūdzu atvainot, ja izrunājos, kā nevajag, tikai parādīju Geza durvis, bet pati ātrāk aizgāju, — ja viņš man pazvanītu, lai nedomā, ka esmu slaistījusies pie viņa dur­vīm kā suns, bet bijusi aizņemta citās darīšanās. Bet ne­kāda strādāšana bufetē man neiznāca, jo pretim jau skrēja vesels bars cilvēku. Veda šo pašu jaunkundzi. Sākumā domāju, ka viņa pati tos visus ved. Atskrēja arī Hardens kā galvu pazaudējis. Un, kad ienācām, es arī ierau­dzīju… Gezs beigts gan.

Pierakstījis vēl dažus Pegijas izteicienus, kas pēc bū­tības nedeva nekā jauna, tikai papildināja sīkumus pie jau izteiktā, komisārs atlaida Pegiju, kas izgāja, atmu­guriski atpakaļ kāpdamās un palocīdamās. Tagad bija mana kārta, un es cieši noņēmos pēc iespējas saistīt aiz­domas pie sevis, lai cik grūti tas būtu pašreizējos apstāk­ļos, kas bija radušies sakarā ar Bičes Senielas aizturē­šanu. Atzīstos, — es, protams, ne ar ko neriskēju, jo biju atnācis kopā ar Batleru, apkalpotājai redzot, kad Gezs jau bija beigts. Bet es vēlējos dot komisāra aizdomām jaunu virzienu, ievelkot to manu piedzīvojumu lokā, un vaļsirdīgi izstāstīju, kā Gezs tika rīkojies ar mani uz jū­ras. Par ap.slēpto, man vienam svarīgo notikuma pusi ko­misārs uzzināja tikpat maz, cik Brauns un Gezs, tātad gluži neko. Saistīts ar solījumu, ko biju devis Sinkraitam, es nepieminēju viņa aktīvo līdzdalību. Batlers manu lie­cību apstiprināja. Nolūkā koncentrēt visus notikumus ap sevi, es noklusēju arī daudz ko citu, piemēram, par Bičes fotogrāfiju Geza kajītē un kuģa sarežģītajām īpašuma tiesībām kapteiņa rokās. Es runāju, vārdus rūpīgi ap­svērdams, tā ka Bičes manāmais saspriegums, ko izrai­sīja labi izprotamas bažas, izrādījās veltīgs. Kad beidzu, tieši pateikdams, ka gāju pie Geza prasīt no viņa ganda­rījumu, Biče acīmredzot saprata, cik ļoti es baiļojos par viņu, un viņas skropstās pazibēja pateicības mirdzums.

Lai gan komisārs bija flegmātisks vīrs, sen apradis ar nopratināšanu un līķiem, taču mans ziņojums par sevi sakarā ar Gezu viņu stipri pārsteidza. Viņš vairākkārt pārjautāja man par svarīgākiem apstākļiem, salīdzinot pārbaudīdams vienu otru izteicienu ar Batlera sniegta­jiem paskaidrojumiem. Dzirdēdams, ka es stāstot noklu­sēju par nepazīstamās sievietes parādīšanos, arī Batlers nepieskārās šim jautājumam, acīmredzot sapratis, ka man ir dibināts iemesls klusēt. Viņš bija kļuvis ļoti nervozs, un komisāram dažbrīd vajadzēja viņam piepalīdzēt iz­vilkt atbildes kā ar knaiblēm, divreiz atkārtojot jautāju­mus. Lai gan es nesapratu viņa satraukumu, jo biju jau atzīmējis vecākā palīga pasīvo, daļēji pat samierinātāja lomu, — viņš varbūt uztraucās, apzinoties sevi vainīgu par neziņošanu. Lai nu bija kā būdams, taču Batlers sāka runāt maz un nelabprāt. Viņš it kā ierāvās sevī un sa- guma. Tikai vienu pašu reizi viņa sejā atausa žirgta pie­pūle, kāda rodas pēkšņas atmiņas uzliesmojumā. Bet tā atkal apdzisa, nekā jaušama aiz sevis nepametot.

Pēc komisāra ārkārtīgi nopietnās sejas un viņa pierak­stīto lapu skaita es sāku domāt, ka mums visiem trim gaidāma apcietināšana. Policijas vietā es pats rīkotos tā­pat. Šīs bažas nekavējoties piepildījās.

— Paziņoju, — komisārs teica pieceldamies, — ka līdz turpmākai lietas noskaidrošanai tiek apcietināti: nepazīs­tamā jaunā sieviete, kas atsakās nosaukt savu vārdu, To­mass Harvejs un Eliass Batlers.

Šajā mirklī atskanēja savāda balss. Sākumā es to ne­pazinu, — tik svešādā, pārgrozītā balsī ierunājās Batlers. Viņš piecēlās, smagi nopūtās un, pēkšņi nobālis, ar ne­veiklu smaidu noteica:

— Tikai Batlers. Eliass Batlers.

— Ko tas nozīmē? — komisārs jautāja.

— Es nogalināju Gezu.

Ap to laiku mani jutekļi jau tā bija pārslogoti, ka pat paziņojums par apcietināšanu šķita kā vienas un tās pa­šas kļūmes tālāk pavirzījies posms, bet Batlera negai­dītā atzīšanās iebelza pa sastingušajiem nerviem kā jauns noziegums, kas izdarīts visu acu priekšā. Biče Seniela uzlūkoja slepkavu platām acīm un, uzacis saraukusi, ar dziļa atvieglojuma neatlaidību sekoja katrai viņa kustī­bai. Komisārs ar īstu ierēdņa aplombu, kad ikvienu, pat nejaušu panākumu uzskata par savu nopelnu, strauji pār­sviedās uz jaunajām sliedēm — no neskaidras taustīša- nās uz noteiktu konstatējumu, ka redz savā priekšā īsto noziedznieku, kuru bija uzskatījis tikai par pastulbu lie­cinieku.

— Tas jau bija sagaidāms, — viņš sacīja tik svarīgi, ka, jādomā, pats noticēja saviem vārdiem. — Elias Bat- ler, jūs atzināties, lieciniekiem dzirdot, apsēdieties un iz­stāstiet, kā noziegums tika izdarits.

— Esmu nolēmis, — Batlers iesāka, kad bija jau daudz­maz iejuties jaunajā situācijā, kas visu smaguma centru līdz ar nenovēršamajām izredzēm nokļūt cietumā pār­svieda uz viņa pleciem, — esmu nolēmis izstāstīt visu, jo citādi nebūs izprotama Geza nonāvēšana. Tas ir negadī­jums, es negribēju viņu nogalināt. Klusēju tāpēc, ka ce­rēju uz labvēlīgu iznākumu sakarā ar jaunkundzes aiztu­rēšanu. Bet iznāca citādi. Es redzēju, ka aizdomas savi­jas ap nevainīgu cilvēku. Viņa nesniedza paskaidroju­mus, tātad vajadzēja viņu apcietināt. Tā, tas ir pareizi. Bet es nespēju kļūt par nelieti. Man jāatzīstas. Dzirdēju, ka viņa izteica cerību, ka ierunāsies paša noziedznieka sirdsapziņa. Kamēr jūs nopratinājāt pārējos, es pārdo­māju šos vārdus un neatradu nekādu citu izeju kā vien šo — piecelties un pateikt: es nošāvu Gezu.

— Pateicos jums, — Biče līdzjūtīgi sacīja, — jūs esat goda vīrs, un, ja būs vajadzīgs, es palīdzēšu jums.

— Jādomā, ka būs vajadzīgs, — nospiesti smaidīdams, Batlers atbildēja. — Nu, tātad jāstāsta viss no gala. Mēs no Dagonas šurp atvedām kontrabandu. Četri simti kas­tes ar vītņotām bultām. Vai vēlaties tās redzēt?

Viņš izņēma priekšmetu, kuru bija slepeni no manis pievācis, un sniedza to komisāram, iepriekš noskrūvējis uzgriezni.

— Speciālas veidnes, — komisārs teica, apskatījis bul­tas pildījumu. — Kurš tad izgudroja šo paņēmienu?

— Man jāsaka, ka visu vadīja Gezs, — Batlers pa­skaidroja. — Tie bija viņa sakari, un es operācijā pieda­lījos tikai ar naudu. Savas desmit gadu laikā sakrātās trīssimt piecdesmit mārciņas es ieguldīju kā paju. Man bija jātic Gezam uz vārda. Gezs nosolījās iepirkt lēti un pārdot dārgi. Pēc mūsu aprēķiniem, manai daļai aptu­veni vajadzēja iznākt tūkstoš divi simti mārciņas. Bija vērts riskēt. Par to zinājām es, Gezs un Sinkraits. Sievie­tēm, kas brauca kopā ar mums uz šejieni, ar šo kravu ne­bija nekāda sakara, un viņas nekā nezināja. Gezs bija noskaņots pret Harveju tāpēc, ka, būdams ārkārtīgi neuz­ticīgs, baidījās gandrīz vai no savas ēnas. Atklāti sakot, arī es nebiju visai apmierināts, jo kā nekā mierīgāk tomēr var justies bez svešiem cilvēkiem. Pēc tam kad bija noti­cis tas tracis, ko jūs jau zināt, un kad, par spīti manai atrunāšanai, cilvēku izmeta jūrā laivā ap piecdesmit jū­dzes no Dagonas, bet stingri uzstāties pret to man nozī­mēja pazaudēt visu, jo Gezs saniknots ir spējīgs uz at­klātu laupīšanu, — es atlikušās brauciena dienas sāku turēt kapteini aizdomās, ka viņš nedomā godīgi norēķi­nāties ar mani. Gezs sūdzējās, ka opijs iepērkot izmaksā­jis divtik dārgi, nekā viņš cerējis, un ka jau Dagonā dzir­dējis par cenu krišanos, tātad paredzētā peļņa varot iz­nākt krietni mazāka. Tā kapteinis jau laikus sagatavoja mani tam, kam bija jānotiek, un es ļoti uztraucos. Sin- kraitam bija apsolītas tāpat vien piecdesmit mārciņas, un tas bija mierīgs, jādomā, zinādams, ka visu uzošņās un beigās saņems savu daļu lielāku, nekā to domā Gezs, Es nesacīju nekā, nogaidīdams, kas notiks, kad būsim no­kļuvuši Helgju. Prātus darīja nemierīgus arī notikums ar Harveju, un mēs domājām še palikt ne ilgāk par divi die­nām un pēc tam doties uz Sanhubertu vai vēl tālāk, lai tur nogaidītu, kamēr kņada ap to noklust. Taču svarīgā­kais bija vispirms pārdot opiju.

Gezs bija apsolījis, ka sarunas ar aģentu par dzelzs bultu kravas pārdošanu notiks manā klātbūtnē, bet, kad mēs bijām atbraukuši, viņš, protams, nokārtoja visu viens pats. Gezs nozuda drīz pēc mūsu piestāšanās krastā un atgriezās jautrs, tikai pūlēdamies izrādīties norūpējies. Viņš parādīja naudu.

«Tas, redz, ir viss, ko man izdevās dabūt,» tā viņš pa­teica man. «Pavisam trīs tūkstoši pieci simti. Preces cena ir kritusies, mūsu starpnieki piedāvāja vai nu gaidīt noieta apstākļu uzlabošanos, vai saņemt trīs tūkstoši pieci simti mārciņas par tūkstoti un simt kilogramiem.»

Man pienākoties pēc aprēķina samērā ar manu un viņu naudas ieguldījumu, — pie tam viņš apgalvoja, ka bul­tas izmaksājušas trīs gineja-s par simt gabaliem, — kaut kādi nepārbaudīti atlikumi. Tā es biju apiets; sadalot peļņu, man palika pieci simti mārciņas par ieguldītajām trīssimt piecdesmit, un mūsu starpā notika sīva vārdu maiņa. Taču pierādīt es nevarēju nekā, tāpēc vakar no­gāju pie kāda laba šādu darījumu pārzinātāja — tā vārdu es nenosaukšu — un dabūju zināt, ka tādu daudzumu preces, kāds bija mums, lētāk kā par pieciem tūkstošiem nevarēja pārdot, jo cenas turas stingras.

Pārdomājuši, kā pieķert Gezu, mēs devāmies uz kādu noliktavu, kur mans paziņa nosēdināja mani aiz starp­sienas kantora dibenā, lai es varētu noklausīties sarunu. Cilvēks, kuru es neredzēju, jo viņu no manis šķīra starp­siena, tūliņ atsaucās uz mana paziņas fiktīvo opija pie­dāvājumu un uz vietas solīja četri ar pusi mārciņas par kilogramu, bet, kad paziņa sāka kaulēties, — paaugsti­nāja piedāvāto cenu līdz pieci mārciņām un pat pieci ar ceturtdaļu. Nu man bija pilnīga skaidrība. Pacienājis pa­ziņu par izdarīto pakalpojumu, es devos uz kuģi un, tā kā Gezs jau bija atvācies šurp ar nodomu plaši uzdzī­vot, — arī es, viņu meklēdams, atnācu uz viesnīcu, bet Gezu še neatradu. Atnācu vēlreiz vakarā — vienu, divi, trīs reizes, tomēr nesekmīgi. Pēdīgi šodien no rīta, ap des­mito stundu, es uznācu pa kāpnēm no pagalma un, ne­vienu ncsastapis, pieklauvēju pie Geza durvīm. Atbildi nesaņēmu, bet, pieskāries durvju rokturim, redzēju, ka tās nav aizslēgtas, un devos iekšā. Iespējams, ka Gezs šajā brīdī bija nogājis apakšā sūdzēties par Pegiju.

Nekas nebija līdzams, es istabā atrados viens pats un jutos nepatīkami, nezinādams, vai palikt un gaidīt vai iet uzmeklēt kapteini. Pēkšņi izdzirdu Geza soļus un balsi sakām: «Viņai jāierodas kuru katru mirkli.»

Tā kā es vairākas dienas biju neatlaidīgi domājis par opija pārdošanu, tad man tūliņ iešāvās prātā, ka šie Geza vārdi attiecas uz kādu padzīvojušu dāmu, ar kuru viņš kārtoja šos veikalus. Nevarēja būt labāka gadījuma, lai uzzinātu patiesību. Apsvēris sava stāvokļa izdevību, es ātri ielīdu skapī, kas stāv pie durvīm, un pievēru to no iekšpuses, sagatavojies uz visu. Papildināju savu plānu, jau stāvēdams skapī. Plāns bija gaužām vienkāršs: no­klausīties, ko Gezs runā ar aģenti un, uzzinājis patieso cenu, ja tāda tiktu minēta, piemērotā brīdī iznākt no skapja. Gezs ienāca un aizcirta durvis. Viņš šaudījās pa istabu, murminādams: «Es jums parādīšu! Jūs manis vēl nepazīstat, nelieši tādi.»

Brīdi bija klusums. Pa spraudziņu redzēju, ka Gezs domīgi stāvēja, kaut ko dungodams, pēc tam viņš nopū­tās un izdvesa: «Nolādētā dzīve!»

Tad kāds pieklauvēja pie durvīm, ātri pieskrējis tās at­vērt, viņš iesaucās: «Ko! Vai tas var būt?! Nāciet drīzāk iekšā, lai es redzu, ka tas nav sapnis!»

Es runāju par jaunkundzi, kas še sēž. Viņa atsacījās ienākt un pateica, ka atnākusi, lai vienotos par vietu sa­runām: kādām — to man nav tiesības izpaust.

Batlers apklusa, ļaudams komisāram izvēli: vai, paejot garām pieminētajam apstāklim, jautāt, kas notika pēc tam, vai arī griezties pēc paskaidrojuma pie Bičes, kura pati pasteidzās piebilst:

•— Man nav vairs iemesla slēpt savu vārdu. Esmu Biče Seniela. Atnācu pie Geza, lai vienotos ar viņu, kur mēs varētu sastapties sarunām par kuģa «Pa viļņiem trau­cošā» izpirkšanu. Sis kuģis pieder manam tēvam. Sīkāk pastāstīšu vēlāk.

— Es jau redzu, — komisārs atbildēja steigā, kas ļāva secināt par meitenei labvēlīgu slēdzienu, — ka jūs tiksiet nopratināta kā lieciniece.

Batlers turpināja:

— Viņa atsacījās ienākt, un es dzirdēju, ka Gezs ru­nāja gaitenī, saņemot tikpat klusas atbildes. Nezinu, cik ilgs laiks varēja būt pagājis. Mani kaitināja tas, ka biju velti iekāpis skapī, bet iziet laukā nevarēju, iekams gai­tenī un istabā neviena nebūs. Pat ja Gezs istabu noslēgtu, manā rīcībā vēl palika ārējās kāpnes, tieši zem paša loga. Tas mani mazliet nomierināja.

Kamēr sevī tā prātoju, atgriezās Gezs ar dāmu, un sa­runa turpinājās. Jaunkundze pati izstāstīs, kas notika.

Es jutos tik nejauki, ka piemirsu par naudu. Diviem lāgiem jau grasījos lēkt laukā no skapja, lai izbeigtu šo nekrietnību. Gezs pieskrēja pie durvīm un tās aizslēdza. Kad jaunkundze pa logu nolēca uz tām kāpnēm, kuras es redzēju pa savu spraugu, Gezs noteica: «Ak, mokas! Labāk mirt!» Nelietīga doma pamudināja mani iznākt no skapja. Cerēju, ka viņa samulsums un apjukums nāks man par labu. Es biju sagatavojies šantāžai un nebaidī­jos no uzbrukuma, jo man līdzi bija mans revolveris.

Gezs bija beigts drīzāk, nekā es paguvu izkāpt no skapja. Ieraudzījis mani, domājams, bālu un satrauktu, viņš sākumā atlēca malā, pēc tam kā pret sienu atsitusies bumba metās uz mani. Viņš neprasīja nekādus paskaid­rojumus. Pār viņa seju plūda asaras, viņš iekliedzās: «No­šaušu kā suni!» — un paķēra no galda revolveri. Un te nu pienāktu mans gals. Bet viņa mežonīgais tūlītējās iz­rēķināšanās prieks ieplūda manī. Es iekliedzos tāpat kā viņš un saskatīju tikai viņa pieri. Nezinu, vai tas man tikai likās vai arī tiešām biju tos kur dzirdējis, — es at­cerējos dīvainus vārdus: «Viņš dabūs lodi pierē…» un manu roku bez tēmēšanas reizē ar šāvienu it kā magnēts pavilka turp, kur vajag. Šāviena troksni es nedzirdēju. Gezam izkrita no rokas revolveris, viņš saliecās un sāka šūpot galvu. Pēc tam viņš pieķērās pie galda un saļima, izstiepdamies uz grīdas. Kādu mirkli es nevarēju pakus­tēties no vietas, taču vajadzēja tikt projām. Es atvēru durvis un uz pirkstgaliem aizskrēju līdz kāpnēm, visu laiku gaidīdams, ka mani saķers vai apturēs ar uzsau­cienu. Bet man arī šoreiz, tāpat kā atnākot, neviens ne­gadījās ceļā, un drīz vien biju uz ielas. Kādu bridi vēl kavējos, gāju gan projām, gan atgriezos, sākdams šau­bīties, vai nupat notikušais ir tiešām noticis. Man galvā tā dūca, it kā es gulētu starp sliedēm zem pāri skrejoša vilciena. Visi trokšņi bija tik kliedzoši skaļi, viss šķita tik drausmīgs un žilbinošs. Tad es ieraudzīju Harveju un ļoti nopriecājos, lai gan tas nebija nekāds īstais prieks. Domas auļoja strauji un spēcīgi. Tā, piemēram, uzzinājis, ka Harvejs iet pie Geza, es tūliņ gluži pārliecināts izlēmu, ka man tagad visizdevīgāk doties kopā ar viņu, — tas izkliedētu jebkuras iespējamās aizdomas. Cerēju, ka jaun­kundze jau ir tālu prom. Nekas no tā, par ko īstenībā iz­vērtusies šī nelaime, man neienāca prātā. Smadzenēs ur­bās tikai viena doma: «Es iešu, ieraudzīšu un būšu tikpat pārsteigts kā visi citi.» Kamēr še sēdēju, es atguvos un tāpēc nevarēju ilgāk klusēt.

Ar šiem vārdiem Batlera liecība bija izskanējusi un apklusa. Viņš drīz piecēlās kājās, drīz atkal apsēdās.

— Sniedziet man savu roku, Batler, — sacīja Biče. Viņa satvēra tā roku, kas lēni un smagi sniedzās viņai pretī, un spēcīgi to sakratīja. — Arī jūs neesat vainīgs un, ja bijāt vainīgs, tad nule vairs ne. — Viņa pievērsās komi­sāram. — Tagad laikam jārunā man.

— Vai gribat nodot liecību vienatnē?

— Tikai tā.

— Elias Batler, es jūs apcietinu. Tomas Harvej, jūs esat brīvs, ieradīsieties tiesā kā liecinieks.

Policisti, kuru klātbūtne tikai tagad kļuva manāma, aiz­veda Batleru. Es izgāju, norunājis ar Biči, ka gaidīšu to ekipāžā uz ielas. Iedams pa gaiteni, kurš no rīta bija tik tukšs, bet kurā tagad mudžēt mudžēja no visas apkārtnes saskrējušo ziņkārīgo bars, ko nekāda vara nespēja izklī­dināt, es caur bufeti izgāju uz ielas. Netālu stāvēja or­maņa rati: noīrēju tos un sāku gaidīt Biči, iztēlē papildi­nādams nedaudzos Batlera vārdus, — tos, kas tagad izrai­sījās par liecību, grūti uzdodamu ar sievietes un it sevišķi ar meitenes lūpām. Bet, Biči tagad jau nedaudz iepazi­nis, es nevarēju pat iedomāties viņu sniedzam šo liecību citādi kā tās sieviešu roku kustības, kuras mēs ieraugām no ielas, kad viņas atver logu uz rīta spirgtuma pilno dārzu.

Man bija jāgaida gandrīz vesela stunda. Nemitīgi atska­tīdamies vai kāpdams ārā no ratiem uz ietves, es visu laiku biju neatlaidīgas domas varā: «Viņa vēl nenāk.» Pēc drūmā notikuma šī gaidīšana nogurdināja visvairāk. Pēdīgi ieraudzīju Biči. Viņa nāca ļoti ātri un, mani ierau­dzījusi, iepriecināta pamāja. Palīdzēju viņai iesēsties un jautāju, vai viņa nevēlas braukt uz mājām viena.

— Jā un nē, lai gan jūtos gurda, bet pa ceļam mēs parunāsim. Tagad es jūs neaicinu sev līdzi tāpēc, ka esmu ļoti nogurusi.

Viņa izskatījās bāla un sadusmota. Kādu brīdi mēs braucām klusēdami, tad Biče uzsāka runāt par Gezu.

— Viņš aizslēdza durvis. Norisinājās scēna, kuru es pacentīšos drīzāk aizmirst. Es nenobijos, bet jutos tik nikna, ka varētu pati viņu nogalināt, ja man būtu bijis ierocis. Viņš apskāva mani un, kā liekas, mēģināja no­skūpstīt. Kad izrāvos un pieskrēju pie loga, es ieraudzīju, ka varu no viņa paglābties. Zem loga bija kāpnes, un es nolēcu uz to laukumiņa. Cik labi, ka arī jūs nācāt šurp!

— Zēl, ka es nespēju jums nekā palīdzēt.

— Pietika ar to, ka jūs tur bijāt. Bez tam jūs pūlējāties, ja ne tieši apsūdzēt sevi, tad vismaz pamodināt aizdomas pret sevi. Harvej, es jums ļoti pateicos. Vai jūs vakarā atnāksiet pie mums? Es tūliņ pateikšu, vai mēs varētu satikties. Mans priekšlikums — septiņos. Gribu jūs sa­stapt un izrunāties. Ko jūs sakāt par kuģi?

— «Pa viļņiem traucošo»? — es atbildēju. — Diezin vai tas tiks nodots jums jau tuvākajās dienās, droši vien nopratinās arī pārējo apkalpi un Sinkraitu un kuģi neiz­laidīs no ostas, iekams Senielu tiesības nebūs apstiprinā­jusi ostas tiesa, bet, lai to varētu izdarīt, vajadzīga sa­zināšanās ar Braunu.

— Es nevaru un nevaru saprast, — Biče domīgi ru­nāja, — kā gan varēja rasties tik baiga un netīra pret­runa. Sis kuģis būvēts mīlas ierosmē. To radīja uzmanība un gādība. Tas bija skaidrības pilns. Diezin vai būs iespē­jams aizmirst tā pagrimšanu un notikumus, kas risinā­jušies uz tā, novedot bojā trīs cilvēkus: Gezu, Batleru un Sinkraitu — ari viņu, protams, apcietinās.

— Vai jūs ļoti sabijāties?

— Nē. Bet ir grūti redzēt mirušu to cilvēku, kas tikai pirms brīža runāja kā drudzī un droši vien no sirds. Mēs esam jau gandrīz atbraukuši, jo aiz tā stūra pa kreisi at­rodas māja, kurā es dzīvoju.

Es apturēju braucēju pie veciem akmens vārtiem, caur kuriem pagalma vidū redzēju dzīvojamo ēku, un atva­dījos. Meitene ātri aizgāja pa celiņu; es raudzījos viņai paka]. Biče pagriezās un, apstājusies notālēm, paskatījās manī, taču bez smaida. Pēc tam ar nenoteiktu, pagurušu kustību nozuda starp kokiem, un es braucu uz viesnīcu.

Pulkstenis jau rādīja divi. Mani sagaidīja Kuks, kas tagad dienas gaismā izskatījās gurdens. Viņa sejas krāsa ne tuvu nelīdzinājās pagājušās nakts rožainajam mirdzu­mam. Viņš bija vai nu norūpējies, vai kāda iemesla dēj saīdzis. Kuks pastāstīja, ka atvestas manas mantas. Tās patiešām visas bija še pilnā kārtībā līdz ar vēstuli, aiz­bāztu aiz ceļasomas vāka. Atvēru aploksni, iekšā bija zī­mīte no Dēzijas. Meitene rakstīja, ka «Nira» izejot atpakaļ­ceļā parīt, ka viņa cerot vēl atvadīties no manis, pateico­ties man par grāmatām un vēlreiz lūdzot atvainot par vakardienas nerātnību. «Bet tas bija tik smieklīgi,» viņa rakstīja beigās. «Tātad jūs redzējāt vēl vienu tādu pašu tērpu kā manējais. Gribēju būt kautrīga, bet nekas neiz­nāk. Esmu ļoti ziņkārīga. Man jums ļoti daudz kas jāpa­stāsta.»

Lai gan Biče aizņēma visas domas, taču mana attiek­sme pret viņu pēc šorīt pārdzīvotā morālā sitiena bija iestigusi šaubu dūmakā, kuru varēja izkliedēt tikai turp­mākais normālās dzīves plūdums, un tādēļ šī mīļā un vienkāršā Dēzijas zīmīte šķita kā viņas pašas smaids. Es it kā vēlreiz dzirdēju skanīgo, dedzīgo balsi, tik bagātu noskaņām, kura mainījās līdz ar katru jaunu izjutu. Es sevī noņēmos aiziet uz «Niru» rīt no rīta. Pa to starpu Kuka izturēšanās sāka darīt mani nemierīgu, jo viņš nīgri klusēja un kodīja nagus, — paradums, ko es nevaru ciest. Neviļus uztvēru viņa skatienu, un mēs diezgan ilgi vēro­jām viens otru, pēdīgi Kuks beidza nepatīkamo klusē­šanu ar dziļu nopūtu un velna piesaukšanu. Uz manu līdzjūtības apliecinājumu saņēmu atbildi, ka viņam uz­nākusi neirastēnijas lēkme.

— Kā es sevi jums jau atestēju, — tā ir dzīva patie­sība, — Kuks runāja, sērkociņu kārbiņu nikni pirkstos lau­zīdams, — esmu tenkotājs, tenkotājs aiz pārliecības, var teikt iedzimtības, un beidzot ari aiz estētiska noskaņo­juma. Pie brokastīm sāka runāt par riekstiem. Kādam cil­vēkam tārpi iznīcinājuši ražu. Un ja nu tas bfitu gadījies ar mani? Mani dārzil Mani lieliskie rieksti! Nevaru ne­maz iedomāties rieksta baltajā kodolā — tārpu, kas pa­met putekļus, rūgtumu un tukšumu. Man sametās skumji, un es gribu doties uz mājām, lai redzētu, vai ar maniem riekstiem viss kārtībā.

Es izsacīju cerību, ka tas viņam pāries pret vakaru, kad ļaužu drūzmas, mūzikas un ziedu pavadītas atkal saviļ­ņosies karnevāla līksmes, bet Kuks uzņēma filozofiski.

— Es rangos drūmi, — viņš teica, soļodams pa istabu, rokas uz muguras, skatiens grīdā. — Man tēlojas tāda aina. Tumsā izvietojušies spilgti apgaismoti loki, bet starp tiem — melnas ēnas. No tumsas uz gaismu joņo jautri vientiesīši. Bet šie loki ir lamatas. Tur izkārtoti krēsli, iedegtas lampas, spēlē mūzika, daudz skaistu sieviešu. Liegs valsis jūs mīļi aicina apskaut vijīgu augumu. Pāris pie pāra roku rokā skanīgā un aizrautīgā virpuļdejā pie­pilda loku. Zem dejotāju kājām uzmirdz liesmaini uzrak­sti, tie skan: «Mīlu uz mūžu!», «Tu — vīrs, es — sieva!», «Mīlu un ciešu, un ticu neiespējamai laimei!», «Dzīve ir tik skaista!», «Ļausimies līksmei, bet rīt — roku rokā līdz kapa malai, kopā ar tevi!». Bet ēnā tai pašā laikā tikko jaušami var samanīt šo pašu vientiešu siluetus, tas ir, viņu līdziniekus. Ir pagājuši, teiksim, gadi desmit. Es dzirdu tur žāvas un lamas, ikdienas drūmos kapakmeņus, pārmetumus un ņurdoņu, slepenus zemiskus aprēķinus, raizes par bērniem, kas, uz grīdas vāļādamies, spārdās kājām veltīgā protestā pret likteni, kuru viņi nojauš, vē­rojot savu vecāku skābās sejas, kas reiz prata viena otrai tikai uzsmaidīt. Sieva domā par citu, — kas nupat nogāja gar logu. «Reiz es biju brīvs,» domā vīrs, «un man ļoti patika dejot valsi…» Jā, pie tā paša, — Kuks piebilda, mazliet atžilbis un ieraudams nāsīs gaisu kā no purva pārskrējis suns, — vai jūs neesat nekā dzirdējis par Floru Saljē? Mazo aktrisīti, kas atbraukusi no Sanriolas? 0, tad es jums pastāstīšu! Viņas mīļākais ir Cemps, apbe­dīšanas biroja īpašnieks. Savādnieks Cemps iekarojis Saljē sirdi ar to, ka uzdāvināja viņai burvīgu samta zārciņu, piepildītu ar juveliera spīdīgajiem karuļiem. To uzzināja viņa sieva. Un tad …

Redzēdams, ka Kuks tiešām ir tenkotājs, es, lai nebūtu jānoklausās viņa stāsts visos sīkumos, paņēmu cepuri un izgāju, atsaukdamies uz neatliekamām darīšanām, bet viņš, sekodams man līdzi gaitenī, vēl nosauca pakaļ spē­kus atguvušā balsī:

— Es izstāstīšu, kad pārnāksiet! Un tad bijis vēl tāds gadījums … Labas sekmes!

Es aizgāju, pamezdams viņu skaļi svilpojam, kas rā­dīja, ka neirastēnija ir galīgi uzveikta. Mans nolūks bija sastapt Dēziju, neatliekot to uz rītdienu, bet atzīstos, ka tieši tagad gāju tikai tādēļ, ka negribēju un nespēju pēc šārīta notikuma viesnīcā klausīties Kuka pļāpāšanu.

No viesnīcas aizgājis, apsēdos restorānā, pa kura lo­giem pāri nama jumtiem bija saredzama jūra. Man pa­sniedza ēdienu un vīnu. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem piemīt laba atmiņa jūtu dzīvē, un, domādams par Dēziju, atcerējos vainīguma un nožēlas sajūtu, kas mani pārņēma vakar, kad tik samulsis atlaidu viņu, sarūgtinātu par sa­vas izdomas neveiksmi. Varbūt esmu ar kaut ko valdzi­nājis šo jauko, mīļo meiteni? Man bija bažas, ka viņa acīmredzot domā par mani vairāk, nekā tas būtu pieļau­jams. Pabrokastojis uzmeklēju «Niru», kas stāvēja, kā Dēzija jau bija man rakstījusi, netālu no muitas ēkas ar pakaļgalu pie krasta, cieši iespiesta citu tādu pašu nelielu šoneru rindā.

Ieraudzījis Boltu, kas krāsoja virtuvi, sēdēdams uz tās jumta, pajautāju viņam, vai kāds ir mājās.

— Tikai Dēzija viena pati, — matrozis teica. — Prok­tors un Tobogans aizgāja, tos izsauca policija jūsu lietā. Arī citi aizgāja kopā ar viņiem. Es jau visu zinu, — viņš piebilda. — Ievērības cienīgs notikums. Bet nu jums vis­maz atkritīs liekas raizes. Viņa ir apakšā.

Es nokāpu kuģa iekštelpās. Tur bija četras durvis; ne­zinādams, pie kurām klauvēt, apstājos.

— Vai jūs, Bolt? — atsaucās meitenes balss. — Kas tur ir? Nāciet iekšā! — viņa piebilda, brīdi klusējusi.

Es pieklauvēju pie durvīm, aiz kurām dzirdēju balsi: kajīte atradās tieši pretī kāpnēm, un es ne reizes tur ne­biju bijis.

— Nav aizbultētas! — meitene sauca.

Iegāju iekšā, nokļūdams šaurā telpā, kurā pa labi bija ar palagu aizklāta guļvieta. Dēzija sēdēja starp to un galdiņu. Viņa bija saģērbusies un rūpīgi sasukājusies, taja pašā muslīna tērpā, kas viņai bija vakar, un, mani uzska­tīdama, stipri piesarka. Es ieraudzīju savā priekšā maz­liet citādu Dēziju: viņa nesmējās, strauji neuzlēca kājās, skatiens gan bija laipns, taču atturīgs. Uz galdiņa gulēja atvērta grāmata.

— Es zināju, ka atnāksiet, — meitene sacīja. — Rīt mēs jau aizbraucam. Šodien no rīta izdevām kravu tik agri, ka es nedabūju izgulēties, bet vakar vakarā iemigu vēlu. Jūs arī esat noguris, to redz no izskata. Vai redzē­jāt nogalināto kapteini?

Apsēdies izstāstīju viņai, kā es un slepkava kopā iegā­jām pie Geza, bet nepastāstīju nekā par Biči. Viņa no­klausījās klusēdama, ar pirkstu vārstīdama atvērtās grā­matas lapu.

— Vai jums bija baisi? — Dēzija ieteicās, kad biju beidzis stāstīt. — Es varu iedomāties — tādas šausmas!

— Tas ir tik spilgts jauns pārdzīvojums, — es atbil­dēju, neviļus pasmaidīdams, jo ieraudzīju kaktā karāja­mies dzelteno tērpu ar brūnajām bārkstīm, — ka man grūti ko pasacīt par savām izjūtām. Bet šausmas… tās bija ārējas šausmas. īstu šausmu, es domāju, nebija.

— Par ko, par ko jūs pasmaidījāt? — Dēzija iesaucās, pamanījusi, ka es skatos uz tērpu. — Jūs atcerējāties? Ai, cik pārsteigts jūs bijāt! Esmu svēti noņēmusies nekad vairs tā nejokot. Es taču esmu muļķe. Ceru, ka jūs man piedosiet?

— Vai tad uz jums var dusmoties, — es sirsnīgi atbil­dēju. — Nē, es nedusmojos. Es pats jutos vainīgs, lai gan grūti pasacīt — kāpēc. Bet jūs saprotat.

— Saprotu, — meitene atsaucās, — un arvien to zināju, ka jūs esat labs. Bet ir vērts to izstāstīt. Paklausieties.

Dēzija iespieda seju rokās un sēdēja tā, galvu noliekusi, es pamanīju, ka viņa, pirkstus papletuši, raugās starp tiem ar domīgu, skumju uzmanību. Atvilkusi rokas no sejas, kurā izplauka neatdarināms smaids, Dēzija izstās­tīja savus piedzīvojumus. Izrādījās, ka Tobogans aizķē­ries spēlmaņu barā, kas drūzmējās ap ruleti zem nojumes pie kādas sienas.

— Sākumā, — meitene stāstīja, pie tam viņas seja ļoti izteiksmīgi sūdzējās, — viņš nosolījās, ka izspēlēšot tikai trīs likmes un pēc tam mēs iešot tālāk, kur dejo, līksmo­simies un paēdīsim, bet, tā kā viņam laimējās, — vakar viņam pamatīgi veicās, — viņš vairs nevarēja un neva­rēja aiziet no spēles. Beidzās ar to, ka es ļāvu viņam pusstundu laika, viņš nosēdināja mani pie galdiņa tuvējā kafejnīcā, un es, kamēr izdzēru glāzi šokolādes, noklau­sījos tik daudz komplimentu, ka šī šokolāde man bija tīrā mocība. Ir cietsirdīgi pamest mani vienu pašu tādā va­karā, — man taču arī gribējās palīksmoties, vai ne? Es nosēdēju savu pusstundu, tad aizgāju pie Tobogana un mēģināju viņu aizvest, bet kas to deva — viņā bija žēl skatīties. Viņš vēl arvien vinnēja. Viņš runāja tā, ka at­likās tikai atmest ar roku. Es nespēju gaidīt visu nakti. Pēdīgi apkārtējie ļaudis sāka smieties, un viņam piesarka deniņi. Tā ir slikta zīme. «Dēzij, ej mājās,» viņš teica, ar acīm lūgdamies. «Tu redzi, kā man veicas. Tas taču do­māts tev!» Un tajā brīdī manī radās kāda ļoti skaidra iedoma. Man reizēm uznāk tādas iedomas, tik spilgtas un dzīvas, ka es it kā jūtu un redzu to, ko esmu iedomāju­sies. Es tobrīd iztēlojos, ka eju viena pati pa dažādām apgaismotām ielām un kaut kur sastopu jūs. Nolēmu sodīt Toboganu un sāku iet no turienes projām, arvien tālāk un tālāk projām, un, kad iedomāju, ka īstenībā ne­daru neko nosodāmu, man prātā bija vairs tikai viens: «Ātrāk, ātrāk, ātrāk!» Reti kad man ir tāda drosme. Es gāju un skatījos, kādu masku nopirkt. Ieraudzījusi veika­liņu ar izkārtni un atvērtām durvīm, es tur šo to pielai­koju, bet nekas nebija man pa kabatai, pēdīgi saimniece pasniedza šo tērpu un teica, ka to varot atlaist lētāk. Tādi bijuši divi. Pirmais jau pārdots, — kā jūs droši vien pats pārliecinājāties, — Dēzija piebilda. — Nē, es nekā negribu zināt! Man vienkārši neveicās. Un tad vajadzēja arī tieši tā sagadīties! Tīrās šausmas, ja padomā vien! Toreiz es, protams, nekā nenojautu un biju ļoti apmierināta. Turpat nopirku arī pusmasku, bet šīs drēbes, kas pašreiz mugurā, atstāju veikalā. Kad es jums saku, rīkojos gluži kā ķerta. Pēc tam — šurp un turp … vajadzēja glābties, jo man sāka uzmākties. Ai, ai! Es skrēju kā uz slidām. Aizgājusi līdz tam laukumam, jutos mazliet atvēsusi un pagurusi, bet tad ieraudzīju jūs. Jūs stāvējāt un skatījāties uz sta­tuju. Kāpēc es samelojos? Pa to laiku es jau biju pagu­vusi ieskriet teātrī un drusciņ izlocīt kājas, pāris reižu padejot. Vārdu sakot, snaust jau nesnaudu! — Dēzija iesmējās. — Ja jau viena, tad viena. Un tā, pamukusi no saviem pārāk dedzīgajiem kavalieriem, kā jau teicu, ieraudzīju jūs, un tur kāda sieviete izdarīja man pakal­pojumu. Jūs jau gan zināt, kādu. Es atgriezos teātrī un sāku iztēloties, ko jūs man teiksiet. Un, un.,, iznāca vilšanās. Es tā noskaitos uz sevi, ka nekavējoties tiešā ceļā devos uz viesnīcu, kur mūsējie jau dziedāja — tik pacilāti viņi bija, — un ar savu ierašanos sacēlu īstu traci. Paldies Proktoram, viņš bargi noskaitās uz Tobo- ganu un tūliņ norīkoja matrožus aizvest mani uz «Niru». Tobogans, iedomājieties, pārradās tikai uz rīta pusi. Jā, viņš bija vinnējis. Un tad nu bira pārmetumi gan man, gan viņam. Bet tagad mēs esam jau izlīguši.

Es jutos viņas māksloti jautrā stāstījuma aizkustināts dziļāk, nekā gaidīju, un teicu:

— Mīļo Dēzij, es atnācu atvadīties no jums. Kad mēs sastapsimies — bet mums vēl jāsastopas, — būsim draugi. Jūs neliksiet man aizmirst, cik sirsnīgi uzņēmāt mani.

— Nekad, — viņa noteica ar svinīgu uzvaru. — Jūs arī bijāt pret mani ļoti, ļoti labs. Jūs esat tāds…

— Nu, kāds tad?

— Labs.

Pieceļoties man nokrita cepure, un Dēzija aši noliecās to pacelt. Es pasteidzos pirms viņas, un mūsu rokas sa­skārās pie kopīgi paceltās cepures.

— Kālab tā? — es maigi teicu. — Gan es pats. Ardievu, Dēzij!

Atbrīvojis no cepures viņas roku, saņēmu to savā la­bajā un cieši paspiedu. Viņa aizmiglotām acīm raudzījās manī tieši un nopietni, tad negaidot metās man pie krūtīm un apskāva mani, cieši piekļaudamās un trīsēdama.

Tas, ko es vēl nesapratu, tagad kļuva saprotams. Pacēlis viņas seju, kas kautrīgi slēpās, pats maigi un vārīgi sa­viļņots par šo bērnišķīgo uzliesmojumu, paskatījos viņas valgajās, izmisīgi apņēmīgajās acīs, un man pietrūka dūšas uzņemt to pa jokam.

— Dēzij! — es teicu. — Dēzij!

— Nu jā, Dēzij, nu, un kas tad vēl? — viņa čukstēja.

— Jūs esat līgava.

— Ak tu dievs, es to zinu! Tad ejiet drīzāk!

— Jums nevajag, — es turpināju. — Nevajag…

— Jā. Ko tagad darīt?

— Jūs esat nelaimīga?

— Ak, es nezinu! Ejiet!

Ar vienu roku atgrūzdama, ar otru viņa vilka mani cie­šāk sev klāt. Es nosēdināju viņu, padevīgu, ar bālu un sakaunējušos seju, pēdējā skatienā viņa mēģināja vēl smaidīt. Es nenocietos, dziļi satraukts noskūpstīju viņas roku un steidzīgi izgāju. Augšā sastapu uznākam pa kāpnēm Toboganu un Proktoru. Proktors paraudzījās manī uzmanīgi un skumīgi.

— Bijāt pie mums? — viņš teica. — Mēs tikko no iz­meklēšanas tiesneša. Nāciet atpakaļ, es jums izstāstīšu. Notikums ir sacēlis troksni. Jūsu trešais naidnieks Sin­kraits jau apcietināts, paņēma arī matrožus, jā, gandrīz visus. Kāpēc jūs tā steidzaties?

— Esmu nevaļīgs, — es atbildēju, — tik ļoti, ka nav brīva mirkļa. Ceru, ka ienāksiet pie manis. — Pateicu viņam savu adresi. — Priecāšos jūs redzēt.

— To nevaru apsolīt, — Proktors sacīja, piemiegtām acīm domīgi vērdamies jūrā. — Bet, ja jūs būtu brīvs ap … Taču, — viņš piebilda mulsi, — nekā sevišķi jauna nav. Rīt agri mēs izejam jūrā.

Kamēr es runāju, Tobogans stāvēja aizgriezies un ska­tījās sānis; viņš dusmojās. Saskaities par viņa klaji pausto naidīgumu, turklāt tik naivā un rupjā veidā, ar kuru viņš it kā priekšlaikus nosodīja mani, es teicu:

— Tobogan, gribu paspiest jūsu roku un pateikties.

— Nezinu, vai tas ir vajadzīgs, — viņš nelabprāt at­bildēja, cenzdamies piespiest sevi paskatīties man acīs.

— Man šajā ziņā ir savi uzskati.

Iestājās klusums, pietiekami daiļrunīgs, lai to traucētu ar veltīgiem paskaidrojumiem. Sirds man kļuva vēl sma­gāka.

— Ardievu, Proktor! — es sacīju kapteinim, spiezdams viņa abas rokas, kas atbildēja dedzīgā pretspiedienā, at­vieglojot nepatīkamo scēnu. Tobogans aizgāja neatska­tījies. — Ardievu. Es nupat kā atvadījos no Dēzijas. Sa­glabāšu par jums abiem vissiltākās atmiņas un sirsnīgi pateicos par izglābšanu.

— Kā jūs tik savādi runājat, — Proktors atbildēja.

— Vai par tādām lietām pateicas? Allaž esmu gatavs ar prieku palīdzēt cilvēkam. Bet Toboganam uzspļaujiet. Viņš pats nesajēdz, ko runā.

— Jā, viņš nezin, ko runā.

— Nu, redziet! — Domājams, ka Proktoram bija šau­bas, jo mana atbilde viņam redzami patika. — Cilvēki sastopas un izšķiras. Vai nav tā?

— Gluži pareizi.

Es vēlreiz paspiedu viņa roku un aizgāju. Man pakaļ steigdamies, pieskrēja Bolts.

— Bet no manis atvadīties tā ir aizmirsāt, — viņš jautri teica, slaucīdams ar krāsu notriepto roku pret bikšu ceļ­galu. Veikdams rokas spiediena rituālu, viņš piebilda: — Atvainojiet, es jau gan saprotu, ka jūs neesat gluži omā. Un kā gan tas varētu būt citādi, kur šādi notikumi. Sveiki un — visu labu!

Es gāju projām bez kāda mērķa, kā padzītais, nekur netiekdamies, nomākts un samulsis. Dēziju es taču nekad nebūtu vēlējies sāpināt. Pūlējos atcerēties, vai kādreiz ne­tiku izmetis kādus nejaušus vārdus, kurus meitenes mēdz iztulkot pēc sava prāta. Viņa patika man kā silta vēja pūsma sejā; domāju, ka viņa ieietu pat ministru padomes sēdē, gluži mierīgi apvaicājoties, vai netraucē tiem rak­stīt. Bet, bez atziņas, ka liktenis laiku pa laikam laiž pa­saulē pastaigāties bērnus, pat nepapūlējies sakārtot viņu krekliņu, kura stērbeli tie bāž mutē, svinīgi un kautrīgi čāpodami, — es pret šo meiteni neizjutu nekādu saspīlē­jumu vai iekvēli, kas varētu būt izpaudusies pretēji ma­nai gribai un atmiņai. Cerēju, ka viņas aizraušanās ir nejauša un ka viņa pati pasmaidīs par to, kad dienas at­gūs savu parasto ritmu. Bet es biju viņai pateicīgs par to uzticību, kuru viņa man parādīja ar savu mulsinošo, ne­prātīgo atzīšanos, kas bija mēms lūgums pēc sirsnības, pēc kvēles, pēc īstām jūtām.

Biju drūms un noguris, apnicis klaiņāt pa ielām, kas vēl bija gandrīz gluži tukšas, es aizgāju uz viesnīcu pār­ģērbties. Kuks bija izgājis. Uz galda atstātajā zīmītē viņš bija uzskaitījis vietas, kuras šovakar vērts apmeklēt, un aizrādīja, ka viņš pats būs sastopams pie zināmā galda pieminekļa tuvumā. Man atlika vēl stunda laika, ko es lietderīgi izmantoju, uzrakstīdams Filatram īsumā par Helgju notikumiem. Pēc tam izgāju un, iemetis vēstuli pastkastītē, ap septiņiem, pēc saules rieta, ierados pie Bi­čes Senielas.

Viesistabā bija Biče un Botvels. Biči ieraudzījis, es no­mierinājos. Man pietika ar to, ka redzu un sarunājos ar viņu. Biče bija atturīgi moža, Botvels norūpējies un sa- sprindzis.

— Izdevās daudz ko paveikt, — viņš stāstīja. — Biju aizgājis pie izmeklēšanas tiesneša, un tas apsolīja, ka Bičes vārds netiks minēts laikrakstiem sniedzamajā in­formācijā, tāpat nebūs vajadzīga viņas ierašanās tiesā.

Savu liecību viņa varēs iesūtīt rakstiski. Tad biju vēl šur tur un visur liku ripot naudai. Varēja domāt, ka man cau­ras kabatas, Biče, vai jūs vēl kādreiz gribēsiet pirkt kuģus?

— Arvien, tiklīdz kāds aizskars manas tiesības. Bet es tiešām saņēmu labu mācību. Man nepavisam nebija tik jautri, — viņa vērsās pie manis, — lai vēlreiz vēlētos ap­dedzināt pirkstus. Bet kas to varēja iedomāties.

— Nelietis ir miris, — Botvels iebilda. — Aizsūtīšu Batleram uz cietumu cigārus, vīnu un puķes. Bet jūs, Har­vej, neesat nedz vainojams, nedz līdzdalībnieks, — kā gan jums bija ap dūšu, nosēžot šīs stundas turpat blakus līķim?

— Man bija smagi aiz cita iemesla, — es atbildēju vērs- damies pie meitenes, kas raudzījās manī ar domīgu inte­resi. — Tāpēc, ka nevarēju paciest šo situāciju, kas meta uz jums savu tumšo ēnu. Taču, pārdomājot visus apstāk­ļus, tad tie, lai arī būtībā ļoti vienkārši, tomēr šķiet dī­vaini, kā sastapšanās pēc ilgiem gadiem, kaut gan tā ir tikai virzība uz vienu punktu.

Pēc tam tika iztirzāti visi drāmas momenti, kā tie bija norisinājušies — katrai personai atsevišķi. Botvels ne­spēja skaidri iedomāties viesnīcas iekšējo telpu plānu. Tad Biče pieprasīja pasniegt viņai papīru, ko Botvels tūliņ atnesa. Kamēr viņš gāja pēc tā, Biče vaicāja:

— Un kā jūs jūtaties tagad?

•— Visu laiku domāju par to, ka atnākšu pie jums.

Biče pacēla roku un gribēja aši kaut ko teikt, kas acīm­redzot nodarbināja viņas domas, bet tad ar gluži citu se­jas izteiksmi mierīgi piebilda:

— To es zinu. Kopš savas atbraukšanas šeit esmu sā­kusi visu dziļāk pārdomāt. Tas ir …

Es gaidīju, viņas mierīguma vairāk satraukts, nekā to būtu spējis viņas vēsums vai dusmas. Viņa pasmaidīja.

— Vēlreiz pateicos par līdzjūtību, — Biče teica. — Bot- vel, jūs esat atnesis nolauztu zīmuli.

— Tiešām, — Botvels atsaucās. — Bet šīs dienas ir nākušas ar tik neparastiem notikumiem, ka laikam gai­dīju, — varbūt zīmulis pēkšņi pats uzasināsies. Harvejs piekritīs man.

— Principā — jā!

— Tomēr paņemiet nazīti, — smiedamās sacīja Biče, pasniedzot man nazīti kopā ar zīmuli. —- Sis te ir vaja­dzīgais princips.

Uzasināju zīmuli priecīgs, ka viņa neskaišas. Biče ne­uzticīgi pagrozīja tā aso galu, pēc tam sāka zīmēt ieeju, izeju, istabu, gaiteni un kāpnes.

Es stāvēju, noliecies pār viņas plecu. Mazā, stingrā roka vadīja zīmuli ar tādu vieglumu un precizitāti kā pa šablona izgriezumiem. Likās, ka zīmulis tecētu pa viņai vien saredzamām līnijām. Zem zīmējuma Biče kontūrās uzskicēja personas: mani, Batleru, komisāru un Hardenu. Visi viņai padevās tik izteiksmīgi kā japāņu groteskas. Izteicu pārliecību, ka šī meistarība un rokas vieglums droši vien pametuši viņas dzīvē daudz redzamākas pēdas.

— Man netīk zīmēt, — viņa sacīja un niekodamās no­vilka ātru, taisnu, kā zem lineāla pavilktu švīku. — Nē. Tas man padodas pārāk viegli. Ja jūs būtu mednieks, vai jums patiktu vistu medības pagalmā? Tāpat tas ir ar mani. Turklāt es allaž esmu devusi priekšroku oriģinālam, ne zīmējumam. Tomēr gribētu dzirdēt jūsu padomu attiecībā uz Braunu. Jūs viņu pazīstat, esat runājis ar viņu. Vai vajadzētu Braunam piedāvāt naudu?

— Spriežot pēc kutelīgā stāvokļa, kādā tagad nokļuvis Brauns, domāju, ka lieta jāievada tā, it kā viņš kuģi tie­šām visā īstenībā būtu nopircis no Geza un tiešām par to samaksājis. Esmu pārliecināts, ka viņš naudu neņems vai arī paņems to tikai uz papīra. Jūsu vietā es to uzti­cētu juristam.

— Es jau teicu, — Botvels piebalsoja.

— Vispār tas ir ļoti vienkārši, — Biče neatlaidās. — Brauns pats jums ir teicis, ka skaitās kuģa īpašnieks tikai fiktīvi, īstenībā ne.

— Jā, mūsu starpā tas tā būtu — bez kādiem papīriem un formalitātēm. Taču veikalniekam ir savs formas kults, un, tā kā mēs domājam, ka Braunam nav nedz vajadzī­bas, nedz vēlēšanās blēdīties, saņemot naudu par svešu īpašumu, — tad kāpēc gan neatļaut viņam šo prieku — formālo skaidrību veikalnieciskos darījumos, kas ir daļa no viņa paša.

— Es vēl padomāšu, — Biče sacīja, domīgi skatīdamās savā zīmējumā un novilkdama ap manu attēlu divkāršu, ovālu līniju. — Jums varbūt tas liksies savādi, bet darī­juma nokārtošana ar Gezu man šķita dabiskāk veicama nekā tagad šī oficiālā niekošanās. Jā, es nezinu. Vai mana ierašanās pie Brauna viņu mulsinātu?

— Gandrīz droši, ka tā būtu, — es atbildēju. — Bet tikpat droši ir tas, ka viņš, no šā apjukuma glābdamies, atsūtīs pie jums savu pilnvaroto, kādu lapsu, kas sapņo par kukuli, un vai tāpēc nav labāk tādu pirmo soli spert pašai?

— Jums taisnība. Tā būs patīkamāk kā man, tā viņam. Lai gan … Nē, jums tiešām ir taisnība. Mums ir plāns, — Biče turpināja, liekot nozust rūpju krunkai starp smalkajām uzacīm, mainot pozu un pasmaidot. — Plāns ir šāds: pa­gaidām atmest ar roku visām darīšanām un doties uz «Traucošo». Es tik sen neesmu bijusi uz klāja, ko pazīstu kopš bērnības. Diena bija karsta. Vai dzirdat, kas par troksni? Mums jāuzpurinās!

Un tiešām, pa viesistabas milzīgajiem logiem ieplūda saucieni, mūzika, visa svētdienīgā dunoņa, ko raisīja jau­nus spēkus atguvušais karnevāls. Es nekavējoties piebal­soju priekšlikumam. Botvels izgāja nodot rīkojumu par pajūgu. Taču ar Biči es paliku divatā tikai īsu mirkļi, jo ienāca viņas radinieki, mājas saimnieki, — vecītis ar ve­cenīti, abi tik apaļi kā rūpīgi apģērbtas bumbiņas, un mei­tene mani iepazīstināja ar viņiem, pie tam es atvieglots pārliecinājos, ka abi nekā nezina par maniem piedzīvo­jumiem.

— Jūs atbraucāt palīksmoties, paskatīties, kā še prie­cājas? — vaicāja namamāte, ar visu savu grumbaino seju it kā atvainodamās par troksni un nemieru pilsētā. — Mēs jau nekur vairs neejam. Tagad jau nav tā kā agrāk. Arī karnevāls pabāls. Manā jaunībā Bredeners vien izbrauca ar divpadsmit zirgiem. Karlsons sarīkoja «Okeāniju», lie­lisku paviljonu uz riteņiem, un es tur biju galvenā Ve­nēra. Lakota dārza strūklaka svieda gaisā tīru vīnu… Ai, kā mēs tad dejojām!

— Nekas nav vairs tā kā agrāk, — piebalsoja vecītis, kas, šķiet, ar katru mirkli vairāk nosirmoja un saruka, tik nevarīgs viņš bija. — Nav pat vēlēšanās izbraukt paska­tīties. Tūkstoš astoņi simti… nu, vienalga, kurā, es šā- vos divkaujā ar Osbornu. Viņš bija maskējies par «Runci zābakos». Man izvilka trīs lodes. Viņam — septiņas. Viņš nomira.

Vecīši stāvēja viens otram līdzās, iegrimuši neredzamā senatnības sūnā; abi turējās uz kājām ar pūlēm, un es atvadījos no viņiem.

— Pateicos jums, — vecenīte ieteicās negaidīti stingrā balsī, — ka palīdzējāt Bičei nokārtot visu to. Jā, es ru­nāju par jūras laupītājiem. Jā, vai viņus pakāra? Agrāk še bija daudz jūras laupītāju.

— Ļoti, ļoti daudz jūras laupītāju! — atkārtoja vecītis, skumīgi kratīdams galvu.

Viņi bija visu sajaukuši. Es uztvēru Bičes aicinošo ska­tienu un palocījies izgāju kopā ar viņu. Aizejot vēl dzir­dēju vecīšus čukstam:

— Nekas nav vairs kā agrāk,., nekas… Ļoti daudz jūras laupītāju!

XXXII nodaļa

Aizbraukdams kopā ar Biči un Botvelu, jutos nomākts, pats labi apzinādamies, kāpēc. Es biju neizprotams Bičei, viņas noteiktajam priekšstatam par cilvēkiem un situāci­jām. Biju iznācis dzīves īstenībā it kā no karnevāla, at­verot kādas slepenas durvis, saglabājis ēnā savu garīgo es, kas, savīdamies ar tiešamību, šķita ļoti sarežģīts.

Ekipāžā sēdēju blakus Bičei, uz priekšējā sēdekļa bija novietojies Botvels, kas pēc daudzām pazīmēm rādījās būt Bičei labs draugs, kā tas bieži gadās starp pretēja dzi­muma jauniešiem, kurus saista radniecība, abpusējas sim­pātijas un vienāda gaume. Mēs sākām sarunāties, bet drīz vien bija jāizbeidz, jo tūliņ pēc izbraukšanas tikām pa­kļauti karnevāla pārveidošanās likumībai, ierauti tai pašā vispārējās rotaļības ritmā, kurā es biju riņķojis vakar. Eki­pāža virzījās uz priekšu ar lielām grūtībām, to bērtin ap­bēra ar krāsaina papīra sniegu, kas gandrīz viss bija vel­tīts Bičei, tāpat kā serpentīns, kura čaukstošās lentes lēni vijās lejup no balkoniem. Ļaudis trakuļoja dejodami, smie­damies un klaigādami. Gaisma bija spilgta un rēgaina kā ugunsgrēka lokā. Ielu krustojumos klaiņāja improvi­zēti orķestri ar kastroļiem, metāla bļodām un papīra tau­rēm, kas nežēlīgi blarkšķēja. Vēl ielās nebija organizētu un svinīgu gājienu; toni noteica līksmākais iedzīvotāju slānis — visdažādākās ādas krāsas puikas un pusaudži, kā arī uz balkoniem sastājušās jautras kompānijas, no kurienes mūs cītīgi makšķerēja ar serpentīnu.

Kad beidzot bijām izkļuvuši krastmalā, Botvels lika braukt turp, kur stāvēja «Pa viļņiem traucošā», bet, tur nobraukuši, no kāda barkasa sardzes vīra uzzinājām, ka «Traucošā» izvesta reidā, un tāpēc noīrējām laiviņu. Mēs nobraucām garām dažiem spoži apgaismotiem tvaikoņiem, uz kuriem spēlēja mūzika. Pēdīgi bijām laukā no krasta

uguņu joslas, iegrimstot ēnā un vēlāk tumsā, līdz viens no laiviniekiem, pamanījis nekustīgu uguni mastā, no­teica:

— Tur tā ir.

— Vai jūs priecājaties? — es vaicāju, noliekdamies pie Bičes.

— Šķiet, ka ne, — Biče raudzījās turp. — Man nav tāda sajūta, ka es tuvotos tai pašai «Pa viļņiem traucošai», par kuru tēvs man stāstīja, ka to būvējuši jūras dibenā ar zāģa zivs un zivsāmura palīdzību, saspļaujot delnās, divi braši milži: «Izdoma» un «Noslēpums».

— Tas pāries, — Botvels iebilda. — Vajag tikai aiz­braukt un apskatīties. Uzkāpt uz klāja, piecirst kāju. Būs darīts.

— «Traucošā» man liekas kā saslimusi, — Biče sacīja.

— Formalitāšu kaite… un diezgan nožēlojama pagātne.

— No ceļa paklīduši, — Botvels apstiprināja, sasmīdi­not mūs.

— Stāsta, ka uzgājuši līķi, — mūs vērodams, ieteicās laivinieks. Acīmredzot viņš bija ko dzirdējis par notikumu.

— Pie mums dažādi runā …

— Jūs maldāties, — Biče iebilda, — tas nevar būt.

Laiva atsitās pret kuģa sāniem. Augšā viss bija klusu.

— Hei, jūs tur — uz «Traucošās»! — Botvels piecel­damies iekliedzās.

Pār kuģa malu noliecās kāds tikko saredzams stāvs. Tas bija aģents, kas pēc neilgas sarunas, kurā likām noprast par sagaidāmo pateicību, pasauca matrozi un lika nolaist kāpnes.

Tūliņ pieskrēja vēl kāds cilvēks, aiz tā trešais. Tie bija Horācijs un pavārs. Mulats skaļi un jūsmīgi apsveica mani. Pavārs nesa laternu. Tās nespodrajā, blāvajā gaismā mēs uzkāpām uz klāja.

— Beidzot! — pagājusi uz priekšu un pagriezusies, no­teica Biče, viņas balsī bija saklausāms prieks. — Bet kā ir ar apkalpi?

Horācijs sāka skaidrot, bet tik juceklīgi un steidzīgi, ka mēs, līdz galam nenoklausījušies, visi iegājām salonā. Spuldzēm iedegoties, elektrība apgaismoja telpu un priekš­metus, kurus es redzēju pirms dažām dienām. Manam skatienam nepagāja secen, ka telpa nav kārtīgi izslaucīta un uzkopta: varēja redzēt, ka katastrofas radītais satrici­nājums vēl nav norimis.

Uz kuģa bija palikuši Horācijs, pavārs, viens matrozis un aģents, kas gaidīja izdevību izsekot kontrabandas tirdz­niecības slepenās ejas; visa pārējā apkalpe bija arestēta vai saņēmusi aprēķinu no tās naudas, kuru atrada pie Geza. Es gan sevišķi neiedziļinājos šajos apstākļos, 30 raudzījos uz Biči, cenzdamies uzminēt viņas izjūtas.

Viņa vēl nebija apsēdusies. Kamēr Botvels sarunājās ar aģentu un pavāru, Biče apstaigāja salonu, aplūkodama iekārtu, it kā pirmo reizi būtu še ienākusi. Reiz viņas ska­tiens sastomījās un sastinga, izsekojot tā virzienu, es re­dzēju, ka viņa skatās uz salauztām sieviešu ķemmēm, kas bija nomestas uz bufetes.

— Nu, tad izstāstiet vēlreiz, — Biče sacīja, redzēdama, cik uzmanīgi sekoju viņas skatienam, kas pievērsts neno­zīmīgam, tomēr tik izteiksmīgam priekšmetam. — Kur jūs piemitāt? Kura bija jūsu kajīte? Vai pirmā pa kreisi no kāpnēm? Jā? Tad aiziesim turp.

Atvēris kajītes durvis, es norādīju Bičei, kur tobrīd katrs atradās un kā es iekritu, paļaudamies uz Geza viltus nožēlu.

— Sāku to iedomāties, — Biče sacīja. — Tas šķiet ļoti bēdīgi. Un skumji. Bet es negribu še ilgi kavēties. Uziesim

augšā.

— Vai jūsu pirmītējā sajūta nepāriet?

— Nē. Es staigāju kā pa svešu māju, kas nejauši iz­rādījusies līdzīga manējai. Vai tad nav radusies piegarša, neredzamas pēdas, kas vēl ilgi man liks tās sajust? Ai, kā es gribētu, lai nekas tamlīdzīgs nebūtu še noticisl

— Jūs jūtaties aizvainota?

— Jā, tas ir īstais apzīmējums. Es jūtos aizvainota. Bet nu uziesim augšā.

Mēs gājām. Es satraukumā gaidīju, kurp viņa mani ve­dīs, — nebiju maldījies: Biče apstājās pie borta kāpnēm.

— Tātad no šejienes, — viņa teica, rādīdama ar roku lejup pāri bortam. — Un viens pats! Es, šķiet, nekad ne­spēšu to izjust, nespēšu iedomāties visu šā pārdzīvojuma spilgtumu, kā tas varēja notikt. Viens pats!

— Kā — viens pats?! — es aizmirsies iesaucos. Pēkšņi man sirds vai apstājās. Atcerējos, ko man teica Frēzija Grantē. Bet bija jau par vēlu. Biče raudzījās manī ar no­mācošu, bargu nepatiku. Klusēšanas mirklis bija mani nodevis. Es nepratu nedz izlabot sacīto, nedz ar stingru skatienu noraidīt Bičes slepenās aizdomas, un viņa to tū­liņ uztvēra.

— Harvej, — Biče teica ar maigu un neatvairāmu spēku, kas pirmoreiz ieskanējās viņas jautrajā, bezrūpī­gajā balsī, — Harvej, sakiet man taisnību!

— Neesmu jums melojis, — atbildēju atkal pēc klusē­šanas, kuras laikā jutos kā tumsā paklupis un zaudējis līdzsvaru. Sajā bridi nekā vairs nevarēja grozīt. Toni no­teica Biče. Man vajadzēja vai nu pateikt taisnību, vai klusēt. Viņa nepieļāva nekādu izlocīšanos. Ne jau sašu­tums par aizliegumu, bet tiekšanās pēc meitenes, aizvai­nojums un skumjas viņas dēj izraisīja man vārdus, kurus vairs nevarēja atsaukt. — Es jums nemeloju, bet gan no­klusēju. Jā, Biče, es nebiju viens, es pieredzēju kaut ko tādu, kas jūs pārsteigs. No klāja, nez kā tur gadījusies, laivā iekāpa un apsēdās Frēzija Grantē, «Pa viļņiem trau­cošā».

— Harvej! — iesaucās Biče. Laternas blāvajā gaismā viņas seja izskatījās bāla un mulsa. — Runājiet klusāk! Es klausos.

Kaut kas viņas balsī atgādināja notikumu manā bēr­nībā, kad es, uztaisījis loku, padevos ļaunu puiku pieru- nām — uzsist ar šā pašdarinātā ieroča koka izliekumu pret zemi. Viņi man neteica, kāpēc tā jādara, tikai vienā laidā atkārtoja: «Tu pats redzēsi.» Es neskaidri jutu, ka nebūs labi, tomēr nespēju pretoties vilinājumam un uz­situ. Stiegra pārtrūka.

Šī atmiņa pazibēja kā piedurknei uzkritusi dzirksts. Noslāpējis to, es izstāstīju Bičei, ko man teica Frēzija Grantē; kā viņa ieradās un kā nozuda. Es nenoklusēju arī viņas aizliegumu stāstīt par to Bičei, kas man tika iz­teikts bez paskaidrojuma. Meitene klausījās, skatīdamās sānis, atspiedusi elkoni pret bortu un smakru delnā.

— Nestāstīt man, — viņa domīgi noteica ar smaidu balsī. — To vajag saprast. Bet kāpēc jūs stāstījāt?

— Jums, Biče, jāzina, kāpēc.

— Vai jums agrāk nekad nav gadījies kaut kas līdzīgs? — meitene vaicāja, it kā nebūtu dzirdējusi manu atbildi.

— Nē, nekad,

— Bet balss, tā balss, kuru jūs dzirdējāt pie kāršu galda?

— Tā bija vien vienīgā reize.

— Pārāk daudz vienai dienai, — Biče nopūzdamās at­zinās. Viņa paraudzījās manī pavirši, laipni, ar vieglām skumjām, tad, kautri pasmaidījusi, sacīja: — Iesim lejā. Pasauksim Botvelu. Šovakar man jātiek agrāk gultā, sāp galva. Bet tā — otra meitene? Vai jūs viņu sastapāt?

— Nezinu, — es atbildēju gluži patiesi, jo tāda doma par Dēziju man līdz šim nebija ienākusi prātā, bet nu es atcerējos viņu ar savādu maigumu un traucējuma izjūtu.

— Biče, tas tagad ir jūsu varā — es vēlos, lai tā būtu,— kaut mana solījuma pārkāpums nevērstos pret mani!

— Es jūs loti maz pazīstu, Harvej, — Biče nopietni un apvaldīti atbildēja. — Es pat redzu, ka nepavisam nepa­zīstu jūs. Bet gribu pazīt un runāšu par to rīt. Pagaidām esmu Biče Seniela, un tā ir mana atbilde jums.

Neļaudama man ierunāties, viņa piegāja pie kāpnēm un pasauca:

— Botvel! Braucam!

Visi iznāca uz klāja. Es atvadījos no kuģa Jaudīm, at­sevišķi parunāju ar aģentu, kas saprotoši un veikli iekār­toja, ka mana roka it kā nejauši pieskārās viņa manīga­jiem pirkstiem, un nokāpu laivā, kur Biče un Botvels jau gaidīja. Mēs devāmies atpakaļ uz pilsētu. Botvels pastās­tīja, ka viņš nule uzzinājis par nodomu atstāt «Traucošo» ostā līdz Brauna turpmākiem rīkojumiem, kuram telegrā­fiski paziņots par visu notikušo.

Biče visu ceļu klusēja. Kad laiva iepeldēja krastmalas neskaitāmo uguņu gaismā, meitene klusu un noteikti ietei­cās:

— Botvel, es jums uzvelšu milzum daudz nepatīkamu rūpju. Jūs bez manis pārdosiet šo kuģi vairāksolīšanā vai… kā izgadīsies.

— Ko?! — Botvels jautri iesaucās, izlikdamies sašaus- mināts.

— Vai tad jūs nesapratāt?

— Parunāsim par to vēlāk, — Botvels attrauca un, kad laiva apstājās pie krastmalas uzejas akmens kāpnēm, vēl piebilda: — Ellīgi nepatīkams gadījums, visu kopā ņe­mot. Bet Biče ir nepielūdzama. Es jūs labi pazīstu, Biče.

— Bet jūs? — meitene jautāja, atvadoties no manis.

— Vai jūs piekrītat manam lēmumam?

— Vienīgi tā jūs varējāt rīkoties, — es sacīju, ļoti labi saprazdams viņā izraisījušos pretīguma sajūtu.

— I<ā gan citādi? — Biče vēl it kā pārdomāja. — Jā, tas ir tā. Lai cik rūgti, toties man kļuva vieglāk. Ar labu nakti, Harvej. Rīt es jums ziņošu.

Viņa sniedza roku, strauji un spēcīgi paspiezdama ma­nējo, pie tam viņas skatiens mulsināja mani ar savu no­raizējušos izteiksmi, kurā izpaudās klajš nemiers — ar mani vai sevi pašu —, to es nezināju. Sirds man bija no­spiesta un smaga.

Viņi tūliņ aizbrauca. Noskatījos tiem pakaļ un gāju uz laukumu, domādams par savu sarunu ar Biči. Man bija vajadzīga drūzma un troksnis. Pamanījis brīvu važoni, iesēdos ratos un drīz biju tajā vietā, no kuras vakar ierau­dzīju Frēzijas Grantēs statuju. Tagad es to redzēju atkal, cenzdamies sevi pārliecināt, ka neesmu vainīgs. Nomākts izkāpu no ratiem. Sākumā stāvēju truls un apstulbis — tik blīva še bija drūzma no nemitīgās kustības, kur cits aiz cita aizlīgoja daudzveidīgu, krāšņu un izdomā bagātu karnevāla pajūgu. Bet mans pirmais skatiens, pirmā doma, kas pārlidoja pāri pūlim, bija: Frēzija Grantē. Statuja it kā traucās augšup, visnotaļ ievīta ziedos; tās pjedestāls bija īsts ziedu konuss, milzu kaudze, no kuras slīga lejup jasmīni, rozes un magnolijas. Ar pūlēm saskatīju vakarējo galdu; tagad ap to bija saceltas barjeras un tas stāvēja piemineklim tuvāk nekā vakar, slēpdamies zem tā ziedo­šās klints. Tur bija tik šauri kā bedrē. Savā pašreizējā noskaņojumā, kur valdīja tāda pati dunoņa kā visapkārt, nespēju piedalīties galda biedru tērzēšanā. Tāpēc negāju pie viņiem, bet man radās vēlēšanās izspraukties pie ska­tītāju pūļa, kas bija sastājies ap pieminekļa pakāji, lai paraudzītos no loka iekšpuses. Tikko izkustējos no savas vietas pie nama sienas, kur stāvēju, drūzmas piespiests, mani sagrāba spiedienu un grūdienu straume, kas aiz­nesa tālu projām no pirmatnējā virziena, un es nokļuvu pie statujas no otras puses, pretējas tai, kur atradās galds, pie kura droši vien, tāpat kā vakar, sēdēja Bovs, Kuks un pārējie, ar kuriem vakardien iepazinos.

Nokļuvis centrā, kur kustība pēc noteikta fizikas likuma noris lēnāk, es nopirku no masku pārdevēja violetu pus­masku un, šādā kārtā nodrošinājies pret Kuka redzīga­jām acīm, uzkāpu vienā no stabiem, starp kuriem bija iz­vilkta ķēde visapkārt «Traucošai». Par šo vietu, kas pa­sargāja no grūdieniem un pacēla cilvēku divu vai triju galvas tiesu augstumā pāri pūlim, es samaksāju ar zelta naudas gabalu tās īpašniekam, gadus piecpadsmit vecam nebēdnim, kas aiz pateicības pastāstīja man, ka šo impro­vizēto peļņas avotu viņš ieņēma jau no paša rīta.

Bet nu vairs nespēju iegremdēties sevī. Pavedinošā ap­kārtne — trakulīgā, vieglprātīgā un svinīgā drūzma, ku­rai pāri dūca un dziedāja dažādās laukuma malās novie­totie orķestri, — pat skumīgāko sirdi kutināja kā kņudi- noša spalviņa. Man šķita, ka redzu kaut ko līdzīgu milzu telpai, kurai nocelts jumts. Uz balkoniem, logos, uz dze- gām, jumtiem, lieveņu nojumēm, uz ekipāžās novietotiem krēsliem, — visur bija pilns ar skatītājiem. Augstu pāri laukumam lidinājās simtiem ķīniešu pūķu. Pār galvām šūpojās gumijas baloni. Virs namiem izvilktajās stieplēs šņāca raķešu ugunis līmeniskā slīdējumā. Ielas ekipāžu kustībai slēgtā laukuma divās malās, kuru taisnais leņķis ar savu virsotni izvirzījās pret centru, bija ko redzēt, še garām slīdēja vesela virkne teiksmainu inscenējumu, un es atzīmēju dažus tiešām ievērības cienīgus.

Lēni attālinādamās, aizlīgoja senlaicīga, zeltīta kariete ar laivai līdzīgu apakšējo daļu un augstu sēdekli braucē­jam, bet tik milzīga, ka pieaugušie cilvēki, kas sēdēja tajā, izskatījās pēc bērniem. Viņi bija Vato laikmeta kostīmos. Ekipāžu vadīja Dons Kihots, ar milzīgu šķēpu mudinā­dams četrus zirgus, pārsegtus ar krāšņu, zeltainu tīklu, kas nokarājās līdz pat zemei. Karietei sekoja ļoti gara, īsta laiva, pilna ar kapteiņiem, matrožiem, kuģu puikām, jūras laupītājiem un Robinsoniern; tie visi vicināja kar­tona cirvjus un šāva ar pistolēm, šāviena troksni atdari­nādami ar muti, bet ložu vietā ieroči izsvieda plakanas, no vilnas darinātas žurkas. Laivai nopakaļ, snuķus snai- cīdami, čāpoja ziloņi, uz kuru mugurām sēdēja bajadēras un geišas, trallinādamas rotaļīgas dziesmiņas. Starp šīm daudzajām izdomām manu vērību visvairāk saistīja māk­slīgi izgatavota milzīga sirds no spilgti sarkana plīša. Tā bija gluži kā dzīva: pulsējot piepūtās un atslāba, arvien viscaur notrīsēdama, tā lēni šūpojās kādas masku grupas vidū; amora lomu tajā bija uzņēmies cilvēks ar milzīgu spalvu, kuru tas kā šķēpu atkal un atkal cirta šausmīgā, sarkanā plīša brūcē. Otrs, ar sikspārņa purnu, sūkli rokā vicinādams, steidzīgi noslaucīja no sirds iniciāļus, kurus tur uzrakstīja meitene baltā hitonā ar zaļu vainagu galvā, bet, lai cik steidzīgi viņa rakstīja un lai cik ātri nenovī­dīgā roka nodzēsa uzrakstīto, tomēr daži burti allaž palika nenodzēsti. Sirds kreisajā pusē, paslēpdamās un pēk­šņi izšaudamās, locījās riebīga čūska, iedzeldama augšup paceltajās, ziedu pilnajās rokās; no sirds labās puses pa­stiepusies skaista, kaila sievietes roka kaisīja veca ubaga cepurē zelta naudas gabalus. Sirds priekšpusē stāvēja zi­nātņu vīrs, aplūkodams sirdi caur milzīgu palielināmo stiklu, un kaut ko stāstīja jaunkundzei, kas cītīgi klabi­nāja rakstāmmašīnas kauliņus.

Lai gan šī alegorija bija pārāk naiva, tomēr tā atstāja stipru iespaidu, un, sekodams tai ar acīm, vēl ilgi redzēju asinssarkanās sirds kūpošo augšgalu, līdz kamēr proce­sija apstājās, kaut kas tajā bija sajucis. Sākumā nebija izprotams, kas īsti lēcies. Bija radies pārrāvums: priek­šējie pajūgi attālinājās, turpinādami savu ceļu, bet pa­kaļējie, nepacietīgu kliedzienu mudināti, sablīvējās uz vietas, jo pret pieminekli bija apstājusies augsta, dīvaina izskata celtne. Nevarēja noteikt, ko tā attēlo. Tā bija it kā augsta kaste ar garu nojumi priekšpusē, iekšiene aiz­klāta ar drānas aizsegām, kas nokarājās līdz pat rite­ņiem. Tā bija bez cilvēkiem; tikai priekšā uz augstas bukas sēdēja braucējs ar maskas segtu seju. Viņu vēro­dams, es ieraudzīju, ka viņš pagrieza zirgus tā, it kā gri­bētu izkļūt no braucēju rindas, pie tam viņa vadītās noslēpumainās, milzīgās celtnes pakaļgals tagad bija pa­griezts taisnā līnijā pret pieminekli. Ļoti ātri ap to sa- drūzmējās pūlis; daudzi spiedās pie zirgiem, lai palīdzētu, citi turpretī, dūres kratīdami, uzstāja, lai braucējs drīzāk aizvācas. Nolēcis no sava staba, es metos pie savādās ierīces pakaļgala, vēl nekā nenojauzdams, tikai nenoteikti satraukts, jo braucējs, nolēcis no bukas, iejuka pūlī un nozuda. Ierīces pakaļējā siena pēkšņi pacēlās. Kaktā iespiedies, tur stāvēja kāds vīrs. Viņš bija maskā un rīko­jās ap virvi, kas nokarājās lejup. Vīrs bija uzkāpis uz virves gala un tāpēc aizkavējies.

Sajā mirklī pavīdējusī doma atgādināja gar ausīm aizsvilpušu akmeni: tik pēkšņi man kļuva viss skaidrs un saprotams. Es paguvu pieskriet pie pieminekļa un, ziedus nogrūdis, pa cokola izciļņiem uzrāpties augšā, kur mana galva nu atradās virs «Traucošās» ceļgaliem. Apakšā sa­blīvējās rēcošs pūlis, un es saskatīju pret mani vērstus revolverus un milzīgās kastes ņirdzīgo tukšumu, — tās augšmala tagad bija vienā līmenī ar manām acīm.

— Sitiet, dzeniet zirgus! — es iekliedzos, ar kreiso roku turēdamies pie marmora statujas izciļņiem, labo izstiepis uz priekšu. Vēl nezinādams, kas notiks, es jau jutu tu­vumā draudošo briesmu smagumu un biju sagatavojies to uztvert.

Vispārējais sastingums jau gandrīz vai pieļāva neģē­līgā nodoma izdošanos. Ierīces pretējā galā pret gaismu pazibēja melna ēna, ar troksni pašāvās lejup, tad uzlidoja augšā tieši pret manu seju un pēkšņi pagriezās. Tas bija iegarens čuguna klucis, pudus divdesmit smags, kas pie stipras virves zvārojās kā pendelis. Tas pagriezās mirkli, kad starp to un manu seju pazibēja sievietes rokas ēna, izstiepta it kā aizsargājot. Plakaniskā triecienā klucis būtu sadragājis mani līdz ar statuju kā cirvis stearīna sveci, bet pagrieziens aiznesa to pa gaisu man garām, kādu collu no statujas pleca. Klucis apstājās un tad griezda­mies drāzās atpakaļ. Atsitiens bija drausmīgs. Tas no­gāza kasti, saskaldījis tās sānus ar tik pērkonīgu grā­vienu, ka zirgi izbijušies metās skriet. Visa ierīce sagrīļo­jās un izjuka. Divi zirgi pakrita sapinušies atsaitēs, citi saslējās uz pakaļkājām un rāvās vilkdami līdzi ratu at­liekas cauri izklīstošajam pūlim. Nervu saspīlējumā trī­cēdams, es nolaidos lejā un vispirms paskatījos uz Frēzi- jas Grantēs statuju. Tā bija skaista un neskarta.

Ļaudis no visām laukuma pusēm saskrēja tik ciešā drūzmā, ka, nozaudējis cepuri, es pazudu tajā kā ūdenī iemests akmens un tiku aizrauts no notikuma centra, kur saniknotais pūlis beidza demolēt apgāzto velnišķo ierīci. Kādu laiciņu vēl divi trīs cilvēki grozījās ap mani, ap­taustīdami, piedāvādami savus pakalpojumus, bet, tā kā lielais sabangojums ik mirkli draudēja mūs nogāzt no kājām, es dabiskā kārtā un ļoti drīz atbrīvojos no visiem labvēļiem un būtu varējis piedalīties turpmāk kā skatītājs, taču es pasteidzos aizvākties. Visgarām dzirdēja kliedzie­nus, ka uzbrukums ir Graša Parana un viņa piekritēju darbs. Karnevāls bija izjucis, visus bija satraucis šis ār­kārtējais notikums; pa ielām uz laukumu steidzās ļaužu grupas, daži pat skrēja. Trokšņa nogurdināts, es iegrie­zos šķērsielā un drīz biju mājās.

Pārdzīvojuma satraukums tik ātri nenorima. Es gan apsēdos, bet nespēju mierīgi nosēdēt, gan sāku soļot pa istabu, vēl arvien pārdzīvodams mirkli, kad pēkšņi gar maniem deniņiem aizslīdēja nāve, kuru atvairīja maza, noslēpumaina roka. Man ausīs vēl dunēja atsitiena trie­cienā sagrautās ierīces brīkšķis. Pagājušās dienas ainu smagums saplūda kopā ar šo pēdējo atmiņu. Juzdams, ka nespēšu iemigt, es apdullinājos ar tik milzīgu viskija por­ciju, kuru parastos apstākļos pats uzskatītu par gluži ne­iespējamu, un tad ielīdu gultā, jo nespēju vairs ne klau­sīties, nedz redzēt, kā pukst milzīgā plīša sirds, šķiez- dama indi un zeltu, sāpes un smieklus, iegribas un lāstus.

Uzmodos desmitos no rīta viens pats. Kuka neredzēju. Viņa gulta izskatījās neaiztikta. Tātad viņš nebija gulējis mājās, un es, tikai priecādamies paj negaidīto vientulību, neko vairāk nedomāju par viņa likteni.

Kad biju apģērbies un atsvaidzinājis galvu ar ledaina ūdens šaltīm, apkalpotājs ziņoja, ka apakšā mani gaidot kāda dāma. Viņš nodeva man arī kartiņu, uz kuras es iz­lasīju: «Gustavs Brenners — «Klints» korespondents». Paredzēdams, ka mani var gaidīt Biče Seniela, steidzīgi nogāju lejā. Man pietika ieraudzīt viņas plīvuru, lai ner­vozo satraukumu, kas vēl uzmostoties lika sevi just, vienā mirklī nomainītu tik spējš prieks, ka, tuvojoties Bičei, man izlauzās sirsnīgs izsauciens:

— Paldies dievam, tā esat jūs, Biče, nevis kāds cits, kuru es nepazīstu.

Vērīgi manī ielūkodamās, viņa pasmaidīja un atsedza plīvuru.

— Cik jūs bāls! — brīdi klusējusi, meitene teica. — Jā, es braucu prom, šodien vai rīt, vēl labi nezinu. Atnācu tik agri tādēj, ka tas… tas ir vajadzīgs.

Mēs sarunājāmies, stāvot mazā viesistabā ar durvīm uz dārzu. Kad iegāju istabā, no krēsla piecēlās kāds gara auguma jauns cilvēks ar sarkanu, vāju seju, pensneju uz deguna, portfeli rokās. Man būtu grūti runāt ar šo cil­vēku, jo, pat neskatīdamies uz Biči, es redzēju tikai viņu, un ikviens zaudēts mirklis man sagādāja ciešanas, bet Gustavam Brenneram bija tiesības mani garlaikot, atsvei­cināties un pazust. Atvainojies Bičei, kas piegāja pie dur­vīm un sāka skatīties dārzā, es pavaicāju Brenneram, ar ko varu viņam pakalpot.

Pēc ievada par kapteiņa Geza nāvi, kas man tik labi bija zināma, viņš izteica vēlēšanos dabūt savai avīzei tu­vākas ziņas no manis kā tiešā dalībnieka šajā sarežģītajā notikumā.

Nebija nekādas citas iespējas tikt vaļā no viņa, un es pateicu:

— Diemžēl es neesmu tas, kuru jūs meklējat. Jūs ir maldinājusi nejaušā vārdu vienādība: tas Tomass Har- vejs, kas jums vajadzīgs, šonakt še negulēja. Viņš ir pie­rakstījies viesnīcā kā Arinogels Kuks, un, tā kā viņš pats man to atzinās, tad neredzu nekādas vajadzības šo faktu slēpt.

Par spīti smagumam, kas bija uzgūlis sirdij pēc Bičes nupat teiktajiem vārdiem par viņas aizbraukšanu, es sa­glabāju pilnīgu mieru. Brenners bija pati uzmanība, no negaidītās ziņas viņam pat ausis sakustējās.

— Vienu vārdu tikai.., lūdzu jūs… ļoti lūdzu, — viņš sāka steidzīgi bērt, redzēdams, ka es grasos aiziet. — Arinogels Kuks?… Tomass Harvejs… viņa stāstī­jums … jums varbūt zināms…

— Atvainojiet mani, — es stingri attraucu, — esmu ļoti nevaļīgs. Vienīgais, ko varu jums pateikt, ir — vieta, kur jūs atradīsiet šo neīsto Kuku. Viņš būs pie galda, pie kura sēž «Traucošās» brīvprātīgā sardze. Viņa ģērbs — rozā maska un dzeltens domino.

Biče bija dzirdējusi mūsu sarunu. Galvu pagriezusi, viņa paskatījās manī ar izbrīnu un atzinību. Brenners sa­ķēra manu roku, dziļi palocīdamies vai izmežģīja savu garo muguru, un platiem, steidzīgiem soļiem aizskrēja gūstīt Kuku.

Es piegāju pie Bičes.

— Vai jums nebūtu labāk dārzā? — es vaicāju. — Tajā stūrī redzu ēnu.

Mēs iegājām dārzā un apsēdāmies, pret ieeju mūs aiz­sedza rožu krūmi.

— Biče, — es sacīju, — jūs esat gaužām, gaužām no­pietna. Kas noticis? Kas jūs nospiež?

Viņa paskatījās kautrīgi, it kā notālēm, lūpā iekodusi, un tūliņ kautrīgumu nomainīja man tik labi pazīstamā, atklātā neatlaidības izteiksme.

— Piedodiet, ka man trūkst prasmes jautājumu ietērpt diplomātiskā formā, — meitene noteica. — Vakar,,, Har­vej! Sakiet man, ka jūs pajokojāt!

— Kā es to varēju? Vai es to maz drīkstētu?

— Neapvainojieties. Būšu atklāta, tāda pati, kāds jūs bijāt teātrī. Jūs toreiz pateicāt visai nedaudz un tomēr — daudz, Es esmu sieviete un ļoti labi jūs saprotu. Bet atstāsim to pagaidām mierā. Jūs man izstāstījāt par Frē­ziju Granti, un es jums noticēju, bet nevis tā, kā jūs to varbūt gribētu. Es tam noticēju kā nereālai īstenībai, kā tic Kailo, Fragonara un Berdsleja zīmējumiem, — es to­brīd nebiju kopā ar jums. Ticiet man, es nekad neesmu runājusi tik daudz par sevi pašu un ar tādu dīvainu nepa­tiku. Bet, ja es būtu noticējusi, tad droši vien justos ļoti nelaimīga.

— Biče, jums nav taisnība!

— Negrozāma taisnība. Harvej, man ir deviņpadsmit gadu. Visa dzīve man šķiet brīnišķīga. Es pat nepazīstu vēl to visā pilnībā. Bet, pateicoties jums, man pasaule jau rādās divkāršota: divi dzelteni tērpi, divas «Pa viļņiem traucošās» un — divi cilvēki vienā! — Viņa iesmējās, taču viņas smiekli skanēja satraukti. — Jā, es esmu ļoti prā­tīga, — Biče domīgi piebilda, — bet tas, jādomā, nav labi. Par to esmu tīri vai izmisusi.

— Biče, — es atbildēju, nepievildamies no mirdzuma viņas acīs, taču runādams tikai vārdus, jo nekā citādi ne­spēju parādīt viņai sevi, — Biče, viss ir atklāts it visiem.

— Man — aizklāts. Es esmu akla. Es gan redzu ēnas uz smiltīm, rozes un jūs, bet esmu akla tajā nozīmē, kas jūs man padara gandrīz vai nedzīvu. Bet es jokoju. Ikvie­nam cilvēkam ir sava pasaule. Harvej, tas taču nav bijis?!

— Biče, tas bija, — es atbildēju. — Piedodiet man.

Viņa paskatījās manī ar vieglu, domīgu noguruma iz­teiksmi, pēc tam nopūtusies piecēlās.

— Varbūt mēs kādreiz sastapsimies un parunāsimies vēlreiz. Tas nav tik vienkārši. Vai esat dzirdējis par nakts notikumiem?

Es uzreiz neaptvēru, par ko viņa vaicā. Piecēlies es arī pats jau zināju bez tālākiem paskaidrojumiem, ka Biči re­dzu pēdējo reizi, ka pēdējo reizi runāju ar viņu; mans va­kardienas un šīrītējais satraukums to bija pavēstījis kā nemaldīga priekšnojauta. Atcerējos, ka man jāatbild.

— Jā, es biju tur, — sacīju, jau gatavodamies izstāstīt viņai par savu lomu šā notikuma norisē, bet tūliņ izjutu tādu pat pretīgumu pret veltīgiem vārdiem, kādu biju pār­dzīvojis Lisā sarunā ar «Duvras» viesnīcas kalpotāju, jo vairāk tāpēc, ka tādējādi būtu piespiedis Biči turpināt jau pabeigto sarunu. Vajadzēja saglābt ārējo iespaidu, ka no­ticis pārpratums, kas aizgājis tālāk par iedomāto.

— Tātad jūs aizbraucat?

— Es braucu šodien. — Viņa sniedza roku. — Ardievu, Harvej, — Biče sacīja, cieši raudzīdamās man acīs. — Pa­teicos jums no visas sirds. Nevajag pavadīt, es iešu viena.

— Kā viss ir iziris, — es sacīju. — Jūs velti pavadījāt ceļā tik daudz dienu. Sasniegt mērķi un tad atteikties no tā, ne ikkura sieviete to spētu. Ardievu, Biče! Es sarunā­šos ar jums vēl ilgi pēc tam, kad būsiet jau aizgājusi.

Viņas sejā atēnojās neizteikti vārdi.

Krietnu brīdi es stāvēju nejūtīgs pret visu apkārtējo, pēc tam ieraudzīju, ka stāvu tikpat nejūtīgs savā istabā — bez spēka un bez vēlēšanās atsākt atkal dzīvot. Es neat­cerējos, kā biju uznācis augšā. Pastāvējis apgūlos, cenz­damies uzveikt sāpes ar kādu blakus domu, bet spēju tikai vienu — līdz bezgalībai skatīt Bičes nozudušo seju.

— Ja tā paliek, — es izmisumā teicu, — tad, pats to nezinādams, esmu dzinies tikai pēc sava posta, — ak, Frēzija Grantē, man pietrūkst spēka ilgāk ciest! Atbrīvo mani no šīm ciešanām!

Cerēdams, ka kļūs vieglāk, kad nebūšu Helgju, es va­karā sešos sēdos vilcienā un aizbraucu, vairs neredzējies ar Kuku, kurš, kā vēlāk izlasīju avīzēs, bija nošauts uzbru­kumā Graša Parana mājai. Viņa divkosība, drūmais sar­kasms un nāve par Frēzijas Grantēs statuju, — par kādu rūpīgi sevī slēptu dvēseles stūrīti, — ilgi saviļņoja mani kā paraugs tam, cik maz mēs, cilvēki, pazīstam cits citu.

Lisā es iebraucu desmitos vakarā un tūliņ devos pie Fi- latra. Bet nedabūju ar viņu parunāties. Lai gan visi viņa mājas logi bija spoži apgaismoti un durvis vaļā, it kā tur kaut kas būtu noticis, — mani pie ieejas neviens nesagai­dīja. Izbrīnījies aizgāju līdz priekšistabai, kur atradu ap­kalpotāju, kam bija samulsis un svētdienīgs izskats.

— Ak, — viņš čukstot teica, — kazi, vai dakters va­rēs… Es pat nezinu, kur ir viņš. Abi klīst apkārt pa māju — viņš un viņa sieva. Te mums ir tādi notikumi. Tikko, nupat, pirms jūsu ierašanās …

Sapratis, kas noticis, es aizliedzu pieteikt manu apmek­lējumu un, pagriezies atpakaļ, pa vaļējām durvīm ierau­dzīju jaunu sievieti, kas sēdēja zemā krēslā diezgan tālu no manis. Ārsts stāvēja ar muguru pret mani, saņēmis vi­ņas rokas savējās. Vainīgā un piedevušais redzēja un dzirdēja tikai viens otru. Es un apkalpotājs klusi uz pirkstgaliem kā zagļi aizlavījāmies uz izeju, kas tagad bija rūpīgi noslēgta. Laukā izgājis, ar skumjām nodo­māju, ka Filatram šajās dienās draugi nebūs prātā.

Turklāt vēl situācija prasīja, lai tagad viņš pirmais iz­teiktu vēlēšanos redzēt mani savā mājā,

Es aizgāju sevišķā noskaņojumā, ko bija izraisījusi nu­pat redzētā aina, kas vakara klusumā man atsauca at­miņā Dēzijas pēkšņo aizraušanos: tas bija vienīgais, ar ko es varēju līdzināties Filatram, kas bija atradis savu Nebijušo. Man ausīs ieskanējās viņas čukstā sacītie vārdi: «Jā, ko man tagad darīt?»

Cita balss, skaņa un dzidra, maigi sacīja, mudinādama atbildēt tā, kā viņa vēlas: «Harvej, — tas taču nav bijis?»

— Bija, — es atbildēju atkal tāpat kā toreiz. — Tas bija, Biče, piedodiet mani

Vēstulē paziņojis ārstam par savu ierašanos un negai­dīdams viņa atbildi, es aizbraucu uz Sanriolu, kur trīs mēnešus kopā ar Lerhu kārtoju pēc tēva nāves mantotā nekustamā īpašuma pārdošanas lietas. Atskaitot ieķīlā­juma un vekseļu parādus, tīrais pārpalikums nebija tik liels, lai es varētu kā agrāk tikai telegrafēt Lerham. Bet bija vēl palicis kāds jau piecus gadus ieildzis darījums, kas gala noslēgumā solījās būt man labvēlīgs.

Mana rakstura īpašība ir prasme lieliski iztikt kā ar šauriem naudas līdzekļiem, tā ar pārpilnību. Visu pārdo­mājis, nolēmu uzņemties ārzemju korespondences kārto­šanu Alberta Vitmera tējas firmā un turpmāk vadīju sa­vādu, divkāršu dzīvi, — pirmo pusi, kurā dienas piederēja veikalu lietišķībai, un otru — no pirmās neatkarīgo daļu — vakarus piepildīja atmiņas. Biči atcerējos ar sā­jiem, kamēr beidzot šīs atmiņas notrulinājās un šķita kā skumja un taisnīga nenovēršamība… Par spīti visam, es jutos laimīgs, ka nebiju melojis tajā izšķirošajā brīdī, kas lēma par manu pašcieņu — manām tiesībām uz savu per­sonīgu likteni, lai ko citi par to domātu. Un es priecājos ari par to, ka Biče savas dvēseles gaišajā dārzā nebija meklējusi nekādus aplinku ceļus, bet piešķīrusi manām atmiņām to sirsnīgo, sajūsmas pilno apbrīnošanu, ko var pielīdzināt apbrīnai par naidnieka varonību, kas, nāvei acīs skatoties, nenoliedz bīstamu patiesību. Viņa bija no tiem nedaudzajiem, kuras sabiedrībā cilvēks kļūst labāks. To pārdomādams, es mācījos atzīt iekšējo atšķirību starp mani un viņu kā savstarpēji likumīgu un varēju tikai no­žēlot, ka esmu citāds nekā viņa. Diezin vai kāds jebkad ir jutis nopietnu nožēlu par tādu attieksmi.

Mana rakstiskā liecība, kuru es iesūtīju tiesā Helgju pilsētā, Batleru pilnīgi atbrīvoja no līdzdalības Geza un manā lietā — par varmācīgu izsēdināšanu no kuģa laivā jūras vidū, atstājot nenoskaidrotu jautājumu par nepa­zīstamo sievieti, kas no kuģa nokāpa laivā. Par viņu ne­tika pieminēts ne tiesā, nedz izmeklēšanas gaitā; droši vien apvainotie bija savstarpēji vienojušies par to klusēt, labi saprazdami, ka šā apstākļa atklāšana nenāktu par labu viņu liktenim. Viņi izmantoja manu klusēšanu par šo notikumu un varēja domāt, ko vien gribēja. Matrožiem piesprieda vieglu sodu par līdzdalību kontrabandas pār­vadāšanā, Sinkraits tika cauri ar vienu gadu cietuma. Pa­teicoties Botvela rūpēm un Bičes Senielas naudas līdzek­ļiem, Batleru notiesāja tikai uz pieciem gadiem spaidu darbos. Pēc soda izciešanas viņš aizbrauca uz Dagonu, kur sāka strādāt uz og|u tvaikoņa, ar to ziņas par viņu izbeidzās.

Kad man gribējās atpūsties, piesaistot uzmanību kaut kam tīkamam un vieglam, es atcerējos Dēziju, pārdzīvo­dams nekad nedziestošu nožēlu par savu bezvainas vainu. Sī meitene daudzreiz skumdināja un priecināja mani, kad, atcerēdamies viņas raksturīgās kustības vai līdzdalību dažādos starpgadījumos, es neviļus sāku smieties un at­veldzējos, no jauna domās skatīdams, kā viņa man atdod paspēlēto naudu vai pastiepusies sit sev ar pirkstu pa lū­pām, pūlēdamās piespiest mani saprast, ko viņa grib. Pre­tēji Bičei, kuras tēls pamazām kļuva blāvs, zaudējot to varu, kas varēja saglabāties tikai tiešā jūtu izpausmē, — Dēzija, kas atradās nezināmā tālumā, bija reāla kā rokas spiediens, kuru pavada smaids un sveiciens. Izjutu viņas personību tik spilgti, ka varēju vienatnē sarunāties ar viņu, neuztverot to kā dīvainību vai niekošanos, un, kad atmiņas atkārtoja maigo un dedzīgo uzliesmojumu — pie- kļaušanos man, tad es, arvien vēl tik spilgti sajuzdams šā pa pusei vēl bērnišķīgā stāva pickļaušanos, kas īste­nībā bija pelnījis, lai to noglāstītu, — jautāju pats sev:

«Kāpēc gan neizturējos pret viņu labāk un neparunāju tā, kā viņa gribēja, gaidīja un cerēja? Kāpēc nemēģināju viņu kaut vai sasmīdināt?»

Kādu dienu, iebraucis Legā, es apstājos pie veikala, kura skatlogā bija izstādīta Vasko de Gamas laikmeta karavela — liels, visā pilnībā izveidots buru kuģa mode­lis. Tas bija no tiem priekšmetiem, interesantiem un prak­tiski nederīgiem, kas gadiem ilgi gaida pircēju, kamēr beidzot pārvēršas par dzelzs inventāru tajā telpā, kur sā­kumā bijis domāts to pārdot. Es apskatīju to jo pama­tīgi, kā parasti apskatu visu, kas izraisījis manī dziļākas simpātijas. Šādos gadījumos mēs reti kad varam pateikt, kas īsti saista mūs, tāpēc šāda apskatīšana ir līdzīga sa­runai — patiesai, aizrautīgai saskarsmei. Es nesteidzos ieiet veikalā. Apskatījis mazās buras, klāja un lūku svi­nīgo tukšumu, iejuties atziņā, ka, neraugoties uz pilnīgu it visu daļu samēribu, uz spējām uzņemt mārciņas piecas smagu kravu un pat turēlies virs ūdens, un peldēt, šim pundurkuģītim tomēr nav lemts kalpot tiešajam uzdevu­mam, bet tikai cilvēku iztēlei, — un tāpēc es nolēmu, ka karavela būs mana.

Pēkšņi tā bija nozudusi. Nozuda it viss: pat iela un logs. Kādas siltas rokas, apskāvušas manu galvu, aizse­dza acis. Izbīlis, ne jau īsts, bet prieka pilns izbīlis kopā ar nevēlēšanos atbrīvoties un, jādomā, rotāts arī ar muļ­ķīgu smaidu, neļāva man iekliegties. Es stāvēju, iekšēji sasilis, jau paredzēdams, kas tagad notiks, un, mirkšķinā­dams acis zem kustīgajiem pirkstiem, paklusu ievaicājos:

— Kas tur ir?

— «Pa viļņiem traucošā», — atbildēja balss, kas par varēm pūlējās būt ļoti noslēpumaina. — Varbūt, ka iagad uzminēsiet?

— Dēzija?! — es sacīju, noņemdams viņas rokas no sejas, un meitene tās atvilka, nostādamās starp mani un logu.

— Piedodiet manu delverību, — Dēzija teica, sarkdama un nervozi smiedamās. Viņa vērās manī ar savu atklāto, jautro skatienu, un acis izteica visu to, kas nebija noslēp­jams. — Tad nu gan man ir laime! Šī taču jau otrā reize, kad jūs stāvat, domās nogrimis, un es pienāku no mugur­puses. Vai jūs nobijāties?

Viņai bija zils ģērbs, galvā brūna zīda cepure ar zilu lenti. Uz bruģa gulēja tukšs grozs, kuru viņa bija nome­tusi, lai apsveiktu mani tik brīnišķīgā veidā. Viņu pava­dīja milzīgi liels suns, kura izskats vien, jādomā, nobie­dēja mazos kvekšķus; suns skatījās uz mani kā uz priekš­metu, kuru, ļoti iespējams, pavēlēs viņam nest.

— Dēzij, mīļo Dēzij, — es atkārtoju, — cik ļoti priecā­jos, jūs sastopot! Jūtos ļoti nogrēkojies pret jums. Vai jūs šeit esat viena? Nu, sveicināta, sveicināta!

Es paspiedu viņas roku, kuru meitene lūkoja atvilkt, tomēr it kā kavēdamās. Viņa pastiepās uz pirkstgaliem un, pieturēdamās man pie pleciem, noskūpstīja mani uz vaiga.

— Es jūs mīlu, Harvej, — viņa teica nopietni un lē­nīgi. — Jūs būsiet man kā brālis, un es — jūsu māsa. Ai, kā man gribējās jūs redzēt! Es daudz ko nepaguvu izru­nāt. Jūs taču redzējāt Frēziju Granti?! Jūs baidījāties man to stāstīt? Un tas notika ar jums? Varat iedomāties, cik pārsteigta un sajūsmināta es biju! Man elpa aizrāvās jau iedomājoties vien, ka esmu pareizi uzminējusi. Tagad atzīstieties, ka tiešām tā bija!

— Jā gan, tā bija, — es atbildēju tikpat vienkārši un brīvi, jo mēs abi runājām vienu valodu. Bet ne jau par to man gribējās tagad runāt. — Vai jūs Legā esat viena pati?

Saprazdama, ko es gribu uzzināt, viņa, galvu lēni pa­purinājusi, atbildēja:

— Esmu viena un nezinu, kur atrodas Tobogans. Viņš toreiz man gaužām pāri nodarīja, un varbūt arī es viņam, bet nu jau tie ir seni notikumi. Es viņam nekā neteicu, iekams nebijām atgriezušies Riolā, bet tur izstāstīju un pateicu arī, kā izturējāties jūs. Mēs abi raudājām, ilgi raudājām, kamēr nogurām. Viņš vēl tielējās, vēl un vēl. Bet tad iejaucās Proktors, lai viņam lielais paldies. Viņš parunājās. Un tad Tobogans aizbrauca uz Kasētu. Šeit es dzīvoju pie Proktora sievas, viņai pieder avīžu kiosks. Vecā izturas labi pret mani, vienīgi mājās par daudz smēķē, — un mums ir tikai trīs mazas istabiņas, — tā ka elpu ņem ciet. Viņa smēķē pīpi! Iedomājieties tikai! Un tagad — jūs! Ko jūs še darāt, un vai atradāt sev sievu, to, kuru meklējāt?

Viņa nobāla, acis pieplūda pilnas asaru.

— Ai, piedodiet man! Mana mēle ir mans ienaidnieks! Šī jūsu māsa ir liela muļķe! Bet vai jūs mani kaut maz­liet atcerējāties?

— Vai tad var jūs aizmirst? — es atbildēju, sevī šaus­minādamies par varbūtību, ka varēju taču Dēziju arī ne­kad nesastapt. — Jā, esmu atradis sev sievu, tagad… nupat. Dēzij, es mīlēju jūs, pats to nezinādams, bet šī mī­lestība nāca aiz citas, kura ir pārdzīvota un izgaisusi.

Nedaudzie garāmgājēji šķērsielā atskatījās uz mums, pazibinādami acis nekautrīgas ziņkāres slepenās svecītes.

— Iesim projām no šejienes, — Dēzija sacīja, kad es, neizlaizdams viņas roku no savējās, vadīju viņu uz bul­vāri, kas šķērsoja ieliņu. — Harvej, mīļais mans visudār- gais, es labošos, es kļūšu savaldīga, bet tagad mums va­jadzīgas četras sienas. Es nevaru jūs nedz noskūpstīt, nedz staigāt uz rokām. Suns… kur tu esi… Tā vārds ir «Klaps». Bet vajadzētu nosaukt par «Āmi». Harvejl

— Dēzij?!

— Neko. Kaut mums klātos labit

Sarunās, kas toreiz norisa starp mani un Dēziju un kas bieži vien izbeidzās tikai pret ritu, jo vieniem un tiem pa­šiem jautājumiem mēs allaž radām jaunu pieeju, — se­višķi iemīļots bija temats par ceļošanu divatā pa visām tām vietām, kuras es biju apmeklējis jau agrāk. Bet tas bija pārāk plašs plāns, un tāpēc to vajadzēja sašaurināt. Ap to laiku es vinnēju strīdigo prāvu, un tas man ienesa dažus tūkstošus, kas visai lieti noderēja mūsu nodoma piepildīšanai. Zinādams, ka visu iztērēšu, es nopirku Legā, netālu no Sanriolas, vienstāva mūra māju ar dārzu un brīvu zemes gabalu, kas vēlāk tika apstādīts ar augļu kokiem.

Es sastādīju noteiktu plānu par mājas iekšējo iekārtu, ņemot vērā visus sīkumus ērtību ziņā un padomājot par pirmo iespaidu, kādu gūtu ikviens, ieejot istabās, un uz­devu to visu nokārtot savam draugam Tovalam, kura gaumi un prasmi likt runāt lietām pazinu jau no tiem lai­kiem, kad Tovalam bija pašam savs nams. Viņš drīz vien saprata mani, — tiklīdz bija redzējis Dēziju. Viņai gan šo pārsteigumu neizpaudām, un tad mēs devāmies ceļo­jumā, kas ilga divus gadus.

Dēzijai, kas allaž savas iekšējās pasaules pārpilna un ļoti kautra, neraugoties uz ārējo drosmi, bija tīrā mocība nosēdēt sabiedrībā ilgas, garas stundas vai pašai pieņemt viesus, tādēļ viņu drīz vien nogurdināja tādi verdošas sa­biedriskas dzīves centri kā Parīze, Londona, Milāna, Roma, un viņa bieži sūdzējās par veltīgi izšķiestu laiku, tā viņa to dēvēja. Dažreiz, pateikusi kādus vārdus, viņa pēkšņi samulsusi apklusa vienīgi tāpēc, ka jutās saistī­jusi uzmanību. To nomanījis, es ierobežoju mūsu sabied­rību — lai gan tās sastāvs bija mainīgs — ar tādiem cil­vēkiem, kuru klātbūtnē varēja runāt vai klusēt, kā tīkas. Bet arī tad vēl Dēzijas spēja iejusties citu pārdzīvojumos izraisīja viņai smagas nopūtas. Viņai patika atnākt pašai un tikai tad, kad to patiešām vēlējās.

Viņas vismīļākā izklaidēšanās bija staigāt kopā ar mani pa ielām, apskatot namus. Dēzija mīlēja arhitektūru un saprata to. Viņu aizkustināja senlaicīgi mūri starp grāv­jiem un kokiem, ziedoši stūrīši senpagājuša laikmeta iznī­cības vidū vai arī spodri jauni namiņi, kas neapzinātā grācijā lepojās ar savu samērību, — parādība, ko reti ga­dās sastapt. Viņa jūsmodama kavējās pie kāda frontona vai cieši noslēgtām durvīm jasmīnu biezokņa vidū; pie tilta, kur torņi un arkas atēnojās strauji plūstošā ūdenī; viņa spēja novērtēt pilis un saskatīt stilu būdiņā. Tādos brīžos es ar slepenu viltu atcerējos māju Legā.

Atgriezušies Sanriolā mēs apmetāmies viesnīcā, bet tre­šajā dienā es ieminējos Dēzijai, ka derētu aizbraukt uz Legu paskatīties ūdenskritumus. Allaž mierā ar visu, ko es ierosināju, viņa tūliņ piekrita un pēc sava paraduma negulēja līdz diviem naktī, visu laiku prātodama par šo braucienu. Kaut ko apņēmusies, viņa tā iesila, ka neva­rēja norimties pirms nodomātā pasākuma veikšanas. No rīta mēs bijām Legā un no stacijas zirgos aizbraucām līdz mūsu mājai, par kuru es viņai teicu, ka mēs tur pa­liksim divas dienas, jo šī māja pieder vietējam tiesnesim, manam paziņam.

Viņas sejā parādījās man tik labi pazīstamā apvaldītā ziņkāre, kas bija parasta, kad mēs apmeklējām pazīsta­mus cilvēkus. Izlikos, ka esmu izklaidīgs un mazliet no­guris.

— Cik jauka māja! — Dēzija sacīja. — Un atrodas pavisam savrup, dārzs ir brīnišķīgs, goda vārds. Šis ties­nesis liekas labs cilvēks. — Tādi bija viņas secinājumi par priekšmetiem un cilvēkiem.

— Tiesnesis kā jau tiesnesis, — es atbildēju. — Var jau būt, ka viņš tiešām lielisks, bet ko tu, mīļo Dēzij, at­rodi tik labu šajā kvadrātā ar divām verandām?

Viņa ne arvien prata izteikt to, ko gribēja, un tāpēc sa­vus iespaidus un manu jautājumu sasaistīja kopā ar vienu no saviem smaidiem, kas nepārprotami teica: «Iz­likšanās ir grēks. Tu taču redzi šo līniju tīro skaidrību, kas celtni atbrīvo no smaguma, un zaļos dakstiņus, un baltās sienas ar stikliem zila ūdens dzidrumā; šīs platās kāpnes, pa kurām var domās netraucēti lēni nosoļot lejā pie milzīgajiem kokiem, zem augstās lapotnes ēnām, kur saules apmirdzētos laukumos iekārtotajās dobēs puķes ceļ augšup savus spilgtos un kvēlos ziedu kausus. Šeit tu jū­ties saliedēts ar dabu, kas, saprātīgi un mierīgi izkārtota visapkārt mājai, rada vienu veselu kopainu. Kādēļ tad, mīļais, šie liekie vārdi, kuriem tu pats netici?»

Skaļi Dēzija tikai noteica:

— Šeit ir ļoti jauki, — tā, ka aizkustina sirdi!

Mums pretī no mājas iznāca Tovals.

—- Esat sveicināts, draugs Toval. Negaidīju jūs še sa­stapt! — Dēzija iesaucās. — Ko tad jūs te darāt?

—- Sagaidu saimniekus, — Tovals atjautīgi atbildēja.

Tobrīd Dēzija, stāvēdama nelielajā viesistabā, sakārtoja savas cepures lenti zem smakra un raudzījās visapkārt. Viņas žirgtās acis ievēroja visu: grīdsegas, lakotās ozola mēbeles ar izgriezumiem, kamīnu un rūpīgi izvēlētās glez­nas riekstkoka un malahīta ietvaros. Starp tām bija Gu- ero glezna, kurā notēloti divi suņi: viens mierīgi guļ, uz­licis purnu uz ķepām, un skatās gluži kā cilvēka acīm; otrs saslējies tiecas pretī kādai neredzamai parādībai.

— Saimnieku nav, — Dēzija noteica, pieiedama glez­nai tuvāk un to apskatīdama, — saimnieku nav. Šis suns tūliņ sāks riet. Sprūdīs vaļā rējienu. Laba glezna, draugs Toval! Varbūt suns redz ienaidnieku?

— Varbūt saimnieku? — es iebildu.

— Iespējams, ka viņš ries apsveikdams. Bet ko mēs ta­gad darīsim?

— Jūsu istabas ir sakārtotas, — Tovals atbildēja, un viņa kalsnā, stūrainā seja ar lielajām, laipnajām acīm sa­vilkās mīklainā smaidā. — Kas attiecas uz tiesnesi, tad tas, kā rādās, ir še.

— Vai Ādams Korners? Tu teici, ka viņu tā saucot. — Dēzija paskatījās manī, lai es paskaidrotu, kā tas var būt, ka tiesnesis ir še un tomēr viņa nav.

— Tovals droši vien grib sacīt, ka Korners drīz at­brauks.

Atbildot man vajadzēja stipri iekost lūpā, un pateiktie vārdi izklausījās kā neskaidra murmulēšana.

— Vai tu ko ēd? — vaicāja mana sieva, raudzīdamās manā sejā. — Nē, es nekā nesaprotu. Toval, jūs man ne­atbildējāt, kālab jūs esat še, lai gan man ļoti patīk jūs sastapt. Kādēļ jūs gribat mani samulsināt?

— Ak, Dēzij, — Tovals lūdzoši nopūtās, — vai tad es esmu vainīgs, ka tiesnesis ir še?!

Dēzija sadusmota strauji pagriezās, lai gan dusmas vēl nebija paguvušas izpausties viņas skatienā, bet tūliņ at­kal iesmējās.

— Vai jūs domājat, ka esmu kāda muļķīte? — viņa tieši, bez aplinkiem noprasīja. — Ja tiesnesis ir še un tur­klāt ir tik pieklājīgs, ka sūta jūs pastāstīt par viņu noslē­pumainas pasakas, tad esiet tik laipns un pasakiet viņam, ka arī mēs — varbūt esam še!

Lai cik jauka šķita šī spēle, nu tomēr bija pienācis brī­dis visu paskaidrot.

— Dēzij, — es sacīju, saņemdams viņas roku, — ska­ties un apzinies, ka tu atrodies savās mājās. Es gan gri­bēju tevi vēl mazliet paspīdzināt, bet tu jau sāc uztrauk­ties, tad nu pateicies Tovalam par viņa pūlēm. Es māju tikai nopirku, bet tās iekārtošanai Tovals ir veltījis daudz laika, kura viņam tik maz. Tiesnesis tiešām ir še, un šis tiesnesis esi — tu. Tev jāspriež, vai viss labi padevies.

Kamēr es runāju, Dēzija skatījās drīz manī, drīz To- valā. — Dod zvērestu, — viņa teica, aiz prieka nobā- lusi, — zvēri ar jūrnieku drausmīgo zvērestu, ka tas… Ai, cik muļķīgi! Protams. Katram no jums acīs jau ir pa veselai mājai! Un es lai būtu tas tiesnesis? Ja še būtu kāds ūķis …

Viņa apkrita man ap kaklu un norasināja to ar prieka asarām.

Tas pats bija jāizbauda arī Tovalam, kurš centās ne­zaudēt savu iecietīgo, atturīgo un mazliet zobgalīgo stāju. Pēc tam sākās apskate, un, kad tā pēdīgi bija galā, Dēzi­jas acīs mirgoja visi priekšmeti, perspektīvas, puķes, logi un aizkari, kā tie mēdz zvīļot uz valga ziepju putu bur­buļa. Viņa izdvesa:

— Vai tev neliekas, ka tas viss var pēkšņi izgaist?

— Nekad!

— Nu, bet man ir tik nožēlojama daba: tiklīdz esmu ieguvusi kaut ko gaužām jauku, tā man tūliņ sametas bail, ka to atņems vai sabojās, ka tā vairs nebūs…

Ikvienam cilvēkam, — ne jau bieži, nedz arī māksloti, bet pati no sevis un tikai izcili labā dienā starp citām vienkārši labām, — uznāk tieksme atskatīties, pabūt kādu laiciņu tādam, kāds viņš bijis agrāk. Šī tieksme liekas radniecīga vecu vēstuļu pārcilāšanai. Šāda noskaņa reiz radās Dēzijai un man sakarā ar viņas dzelteno, brūnbārk- staino tērpu, kuru viņa glabāja atmiņai par Frēzijas Grantēs, «Pa viļņiem traucošās», godināšanai sarīkoto karnevālu un par sastapšanos teātrī,, kad es negribot biju sāpinājis savu draugu. Atausušās atmiņas vērpās ar pār­traukumiem augu dienu — pie brokastīm, pusdienās, pa­staigā starp brokastīm un pusdienām, gan strādājot, gan staigājot. Runādami par ikdienišķo, mēs turpinājām do­māt par notikumiem Helgju pilsētā un uz «Niras», kura, lai būtu pateikts pie reizes, pirms gada bija uzskrējusi uz klintīm un nogrimusi, bet kuģa ļaudis gan visi izglābu­šies. Pagātnes viļņu plūdums atnesa tik skaidri izveido­tus tēlus un ainas, kas neatvairāmi prasīja apspriešanu, ka mēs nekavējoties uzsākām pārdzīvot vienu vai otru no­tikumu ar nožēlu, ka tas nevar no jauna atkārtoties ta­gad — kad tam nav vairs miglainās nākotnes. Vai tā bija priekšnojauta, ka atmiņas vakarā atdzīvosies, vai tas mierīgais viļņu bangojums, kas atgādina krastu sasnie­gušam cilvēkam bezdibenīgos plašumus, kad viņš vēl ne­zināja, kāds krasts slēpjas aiz klusējošā apvāršņa, — to varētu pasacīt tikai vienaldzība pret savu paša dzīvi, auk­sta analīze. Un tā mēs sākām runāties par Biči Senielu, kuru es reiz mīlēju.

— Šīs acis ir redzējušas Frēziju Granti, — Dēzija sa­cīja, uzlikdama pirkstus uz maniem plakstiņiem. — Šī roka ir paspiedusi viņas roku. — Viņa pieskārās manai rokai. — Un tur mutē ir mēle, kas runāja ar viņu. Jā, es zinu, tas reibina prātus, kad domās aizstaigā uz turieni, — bet pēc tam uznāk svinīgums, dziļi nopietna apziņa, un gribas to nēsāt tik saudzīgi, lai neizlaistītu. Un tas nevar pāriet ne uz vienu citu, tas ir tikai tevi!

Vakara tumsa sabiezēja; dārzs bija izzudis no redzes, taču stāvēja tur tumšā vientulībā, tik ļoti tuvu mums. Mēs sēdējām mājas priekšā, kad gaismas svītrā, kas krita no loga, ieraudzījām mūsu mājas pārraugu, visās vietās iz­darīgo Diku. Viņam nopakaļ nāca, smaidīdams un lūko­damies visapkārt, gara auguma vīrietis ceļa uzvalkā,

Iedegusi, šķietami pazīstamā seja tagad iekļuva gaismas iokā, un viņš teica:

— «Pa viļņiem traucošā»!

•— Filatrs! — es iesaucos, uzlēkdams kājās. — Es zi­nāju, ka mēs vēl sastapsimies! Jūs man nozudāt pēc tiem trim sarakstīšanās mēnešiem, kad aizbraucāt, kā man stās­tīja, uz Saleru vai Diblu. Es pats divi gadus pavadīju ce­ļojumos. Kā jūs sameklējāt mūs?

Mēs iegājām iekšā, un Filatrs pastāstīja mums savus piedzīvojumus. Dēzija sākumā bija klusa un vaicājoša, bet, atplaukusi smaidā, ātri iejutās, sākdama pa savam paradumam pierādīt un paskaidrot Filatra vietā, kad viņa stāstījumā radās kāds pārtraukums. Ar savām piezī­mēm viņa vērsās pie manis, skaidrodama ļoti saprātīgi un gandrīz allaž vietā, kā šis vai tas varēja notikt, — droša pazīme, ka viņa klausās ļoti uzmanīgi.

Izrādījās, ka Filatrs pārcelts jaunā vietā uz lepras slim­nieku koloniju, kādas divsimt jūdzes no Legas, augšup pa Tavasas upi, kurp arī devies kopā ar sievu drīz pēc manas aizbraukšanas uz Eiropu. Mēs bijām pārmijušies ceļā tikai par dažām dienām.

— Pēdas ir atradušās, — Filatrs sāka stāstīt, — es runāju par to, kas jūs interesē vairāk nekā «Marija Ce- lesta», par kuru jūs stāstījāt uz «Niras». Tā ir…

— «Pa viļņiem traucošā», — Dēzija nenocietās aiz vē­lēšanās pasteidzināt viņa gauso stāstījumu un, pietvīkusi par sava minējuma pareizību, nosēdās mierīgā pozā, kuru visiem vajadzēja saprast tā: «Tikai to vien man vajadzēja pateikt, un tagad es klusēšu.»

— Jums taisnība. Es «Mariju Celestu» tikai piemi­nēju. Mēs braucām, mīļo Harvej, tvaika kuterī pa līci uz medībām: es un divi kalpotāji no Oro bioloģiskās stacijas. Nakts mūs pārsteidza klinšainā attekā pa labi no Kapa- rolas salas, un mēs ātri braucām caur to, lai apstātos pie meža, kur nākamajā rītā matrožiem bija jāsagādā malka. Pēc pagrieziena kuterim bija jāizlaužas cauri biezai pel­došu koku lūžņai. Tajā vietā ir simtiem mazu saliņu, un kuteris, manevrēdams pa brīva ūdens caurtecēm, iekļuva apaļā, mierīgā līcītī ar augstu koku lapotnes pārjvmi. Baidīdamies aizmaldīties vai, pareizāk sakot, lai izvairī­tos no liekas maldīšanās pa šo labirintu, kapteinis ieva­dīja kuteri ūdens strēlē starp milzu akmeņiem, un tur mēs pārlaidām nakti. Es gulēju nevis kajītē, bet uz klāja un pamodos agri, dienai austot.

Tas nebija sapnis, bet īsts, reāls burinieks, ko es ierau­dzīju stāvam līcī divu kabeļtauvu atstatumā, gandrīz pie pašiem kokiem, kas sniedzās pāri tā mastiem. Dzelmē at­spoguļojās otrs kuģis ačgārnā skatījumā. Nodrebējis, it kā mani vēl samiegojušos būtu iemetuši no gultas ūdenī, es uzrāpos uz akmens un, no tā nolēcis krastā, aizgāju līdz kuģim: lauzdamies caur biezi saaugušo liānu un koku mudžekli, galīgi sadriskāju savu žaketi. Es nebiju kļūdī­jies. Tā bija «Pa viļņiem traucošā», apkalpes atstāts ku­ģis, pamests ūdenim, vējiem un vientulībai. Rājās nebija buru. Uz manu saucienu neparādījās.neviena dzīva dvē­sele. Līdz pusei ar ūdeni pilna laiva gulēja sāniski krau­jas malā. Es pacēlu sarūsējušu, tukšu skārda bundžu, iz­smēlu ūdeni un, tā kā airi atradās turpat blakus, aizīros līdz kuģim un uzrāpos uz klāja pa enkura tauvu, kas no­karājās kuģa pakaļgalā.

No visa bija redzams, ka kuģis še pamests sen un stāv jau kādu gadu. Klājs bija apaudzis ar zāli; pie bortiem gulēja vēja sadzītas lapu un zaru kaudzes. No rājām no­karājās tur uzvijušās liānas, kas-, ziediem nobārstītas, šū­pojās kā virves. Es nokāpu kuģa apakštelpās un nodre­bēju, ieraudzīdams mazu čūsku, kura kā vienīgā salona iemītniece rēgaini pretīga aizlocījās pa grīdsegu uz gai­teņa kaktu. Pēc tam aizskrēja pele. Iegāju jūsu kajītē, kur sadauzītu trauku drumslās un nomestu lupatu piemēslo- jumā ieraudzīju ņudzam milzīgu čupu vaboļu netīri zaļ­ganā krāsā. Telpā bija smacīgi, morāli smacīgi, it kā mani būtu še aprakuši kopā ar vabolēm. Uzkāpu atkal uz klāja, iegāiu virtuvē, kubrikā, it visur bija tā pati nekārtība, ne­tīrumu un moskītu pilna. Mani pārņēma nepatīkams mul­sums, nomāktība un skumjas. Sīkāku pārmeklēšanu es at­stāju šai laikā blakus kuģim piebraukušā kutera kaptei­nim un matrožiem, no kuru veselīgā izbrīna klaigām pie­skanēja viss licis un kuri tagad cītīgi pievāca visu, kam vien varēja būt kāda vērtība. Arī mani paziņas, bioloģis­kās stacijas kalpotāji, padevās meklēšanas azartam un ve­selu pusdienu pavadīja, apsizdami čūskas un izokšķerē­dami visas maliņas cerībā atrast kādas cilvēku pēdas. Bet žurnāla un nekādu citu papīru nebija, tikai kapteiņa ka­jītē galda atvilktnes dibenā šaurā spraugā bija aizķēru­šies kādai vēstulei noplēsta strēmele, tā glabājās pie ma­nis, un es kādreiz to parādīšu.

«Vai es varu cerēt, ka jūs izlasīsiet šo vēstuli, kuru es negribēju,,,» Domājams, ka rakstītājs pats bija saplosi» jis vēstuli. Bet minējums ir arī jautājums, uz ko neņemos atbildēt.

Es stāvēju klājā, raudzīdamies uz mastu galiem un meža milzeņu — koku virsotnēm, kas izslējās augstāk par mastiem, un vēl augstāk pāri tām vienaldzīgi peldēja skaisti mākoņi. No augšas kā gāzmē sastindzis lietus no­karājās blīvs liānu tīkls, izstiepdams uz visām pusēm tausteklīgu āķīšu spirāles. Viegla vēja pūsma sakustināja šo samudžināto, taču stingri visur pieķērušos, saules ap­spīdēto spirāļu un lapu spietu. Viens vītenis, šūpodamies šurpu turpu ļoti tuvu pie grotmasta, kad vējš pierima, ne- nokārās vis stateniski, bet palika sacēlies, it kā kustībā augšup aizturēts. Tas šķita piepūlē sastiepies. Vējš uzpūta spēcīgāk, un, tikko pieskāries kokam, vītenis vienā mirklī apvijās ap mastu, trīsēdams kā savilkta stīga.

Gluži apklususi, Dēzija skatījās Filatrā asaru aizmig­lotām acīm.

— Kas tev kaiš? — es vaicāju, pats līdzi satraucies, jo tik gaiši saskatīju visu to, ko bija redzējis Filatrs.

— Ai, — viņa nočukstēja, baidīdamās runāt balsī, lai neapraudātos. — Tas ir tik skaisti! Un tik skumji, un tik jauki, ka tas viss ir — tā!

Es atļāvos muļķību pajautāt, kas viņu tik ļoti aizkus­tinājis.

— Nezinu, — acis slaucīdama, Dēzija atbildēja. — Vē­lāk es zināšu. Stāstiet, mīļo dakter.

Pamanījis viņas nervozumu, Filatrs saīsināja savu stāstu.

Viņi ar diezgan lielām grūtībām izkļuvuši no salu labi­rinta. Cerēdams kādreiz sastapt mani, Filatrs pacenties ar Brauna starpniecību uzzināt par «Traucošās» likteni. Ziņas viņš saņēmis tikai pēc divi mēnešiem. «Pa viļņiem traucošo» par puscenu nopircis Ekuss Letri, un tā tūliņ pēc nopirkšanas kapteiņa Geruda vadībā devusies uz Ak- vitenu. Kopš tā laika par viņu neviens nekā vairs nav dzirdējis. Vai kritusi par upuri ļaundarībai, kādam nevie­nam nezināmam plānam, vai glābusies upes džungļos no ienaidnieka; varbūt apkalpe izmirusi epidēmijā vai, pa­metot kuģi, pati aizgājusi bojā meža biezoknī no bada un plēsīgiem zvēriem, — to nevarēja uzzināt. Tikai daudzus gadus vēlāk, kad Tavasas krastos sāka uziet zeltu, radās versija par avantūru, zelta sapņa vilinājumu, kas spēj pieaugušus cilvēkus padarīt par bērniem, bet ar šo vari­antu, ja tas kādam iepatikās, apmierinājās tikai tādi, kuri nevarēja paciest nezināšanu un neskaidrību. «Traucošā» palikusi tur, kur to atrada kuteris, jo neradās gribētāji — no jauna uzmeklēt kuģi, kas izlaupīts līdz pēdējam un turklāt vēl dod vielu māņticīgām bailēm.

— Bet man un jums ar to nepietiek, — Filatrs teica nobeigumā, kad bijām tiku tikām pārrunājuši un izdomā­jušies par visu, kas saistījās ar Senielu kuģi. — Nupat vakar es sastapu jaunu dāmu — Biči Senielu.

Dēzijas acis kļuva sausas, un viņa aizturēja smaidu.

— Biči Senielu? — es pārvaicāju, tikai tagad sapraz­dams, cik svarīgi man bija uzzināt par viņas likteni.

— Biči Kavazu.

Filatrs pēc pauzes piebilda:

— Jā. Tvaikonī ceļā uz Riolu. Viņu pavadīja vīrs — Hektors Kavazs. Uzzinājis, ka esmu ārsts, viņš lūdza mani izmeklēt viņa sievu, kas nejutās īsti vesela. Es ne­zināju, kas viņa ir, bet sāku nojaust, kad, izdzirdusi manu vārdu, viņa apvaicājās, vai es pazīstot Tomasu Harveju, kurš reiz dzīvojis Lisā. Atbildēju ar jā un daudz ko pa­stāstīju par jums. Piesardzība mani atturēja stāstīt vie­nīgi par man un jums zināmiem notikumiem kāršu spēles vakarā pie Stersa un dažiem citiem tādiem apstākļiem, ku­rus nemēdz izklāstīt sarunā ar nejauši sastaptiem cilvē­kiem. Bet, tā kā saruna pieskārās kuģim «Pa viļņiem trau­cošā», tad es uzskatīju par vajadzīgu izstāstīt, ko biju re­dzējis meža līcī. Viņa runāja apvaldīti, un pat šī mana ziņa par kuģa atrašanu ietekmēja viņas mierīgo līdzsvaru tikai īsu brīdi, kad viņa ieteicās, ka par to katrā ziņā va­jadzētu paziņot jums. Viņas vīrs, ļoti možs, asprātīgs un patīkams cilvēks, savukārt pastāstīja, ka pirmajā laikā pēc kāzām bieži sapņos redzējis jūs laivā divatā ar jaunu sievieti, kuras seja bijusi aizklāta. Kad nopratu, ka jūsu piedzīvojums viņam zināms, saruna kļuva atklātāka un atgriezās pie Helgju notikumiem. Tagad tā ritēja nepie­spiesti. Biče Kavaza ne ar vārdu nepieminēja savas at­tieksmes pret jums, bet es redzēju, ka viņu pārņēmis miera pilns domīgums, — tā iztālēm, pāri zilajam ūdens kla­jam, viens krasts noraugās otrā.

«Viņš varēja kļūt jums tuvāks, mīļā Biče,» sacīja Hek­tors Kavazs, «ja nenotiktu šī traģēdija ar Gezu. Apstāk­ļiem bija jāizveido loka noslēgums. To sarāva šis saju­kums, šī pēkšņā nāve.»

«Nē, dzīve pati,» atbildēja jaunā sieviete, noraudzīda­mās uz Kavazu ar uzticīgu smaidu. «Tajās dienās dzīve noveda mani pie aizslēgtām durvīm, 110 kurām man ne­bija atslēgas, lai ar tās palīdzību varētu pārliecināties, vai tā nav durvju imitācija. Es nemēdzu klauvēt pie cieši noslēgtām durvīm. U11 tūliņ pat atklājās, ka nespēju tur­pināt draudzību. Es nesapratu — tātad tā neeksistēja.»

«Tas ir pārāk iedomīgi teikts!» Kavazs piebilda.

«Kāpēc?» viņa sirsnīgi izbrīnījās. «Man allaž gribas būt tādai, kāda esmu. Kas, mīļo dakter, var būt vēl pieti­cīgāks par to?»

«Vai arī grandiozāks,» es atbildēju, viņai piekrizdams.

Bičei bija nedaudz paaugstināta temperatūra — maza saaukstēšanās. Es šķīros, dziļi iespaidots no viņas perso­nības; tā šķita neaizskaramības un laipnības apdvesta. Sanriolā sastapu Tovalu, kurš ienāca pie manis; ieraudzī­jis viesnīcas grāmatā manu vārdu un uzzinājis, ka esmu tas pats ārsts Filatrs, viņš nekavējoties pastāstīja man par jums. Es, protams, tūliņ pametu savas koloniju darī­šanas un braucu šurp. Jā, ir vēl kas. Es kļūstu aizmāršīgs. Biče Kavaza lūdza mani, ja sastapšu jūs, nodot jums vi­ņas vēstuli.

Viņš parakņājās portfelī un izņēma nelielu man adre­sētu aploksni. Paskatījies uz Dēziju, kas kautrīgi un stei­dzīgi pamāja ar galvu, izlasīju vēstuli. Tur bija piecas rindiņas: «Esiet laimīgs. Es atceros jūs ar atzinību un cieņu. Biče Kavaza.»

— Tik vien,.. — Dēzija vīlusies noteica. — Biju gaidī­jusi vairāk. — Viņa piecēlās, sejai kvēlojot. — Es gai­dīju, ka vēstulē būs atzītas mana vīra tiesības un spē­jas — saredzēt visu, ko viņš grib, un redzēt tur, kur grib. Turklāt vēl vajadzēja būt uzrakstītam: «Jums ir taisnība, tāpēc ka to sacījāt jūs, Tomass Harvejs, kurš nemelo.» Tad 1111 es saku visu vietā: Tomas Harvej, jums ir tais­nība. Es pati biju ar jums laivā un redzēju meiteni mež­ģīņu tērpā, Frēziju Granti, kas nebaidījās spert kāju pāri bezdibenim, jo arī viņa saredz to, ko neredz citi. Un tas, ko viņa redz, ir ļauts visiem, — ņemiet to! Es, Dēzija Harveja, vēl esmu jauna, lai spriestu par šīm sarežģīta­jām parādībām, bet es vēlreiz saku: «Cilvēku nesaprot. Viņš jāsaprot, lai uzzinātu, cik daudz ir neredzamā. Frē­zija Grantē tu esi, tu traucies, tu šeit! Saki mums: Lab­vakar, Dēzij! Labvakar, Filatr! Labvakar, Harvej!»

Viņas seja staroja, dusmojās un smējās. Es neviļus pie­cēlos ar aukstuma tirpām pār muguru, to pašu tūliņ da­rīja arī Filatrs, — tik brīnišķīgi ieskanējās manas sievas balss. Un es izdzirdu šos vārdus, pateiktus bez skaņas, bet tik skaidri, ka Filatrs atskatījās.

— Nu, lūk, — Dēzija teica, apsēdusies un atviegloti uz­elpodama, — labsvakars arī tev, Frēzija Grantē.

— Labvakar! — mēs dzirdējām no jūras puses. — Lab­vakar, draugi! Vai nav skumji tumšajā ceļā? Es steidzos, es traucu..,