Sārtās buras: izlase

PIRMĀ DAĻA

Pirms gadiem divdesmit Poketā bija kāds mazs resto- rāniņš, tik mazs, ka viesus apkalpoja vienīgi pats saim­nieks un viesmīlis. Tur bija tikai desmit galdiņi, pie ku­riem reizē varēja paēst trīsdesmit cilvēki, bet pie galdi­ņiem nekad nesēdēja ne puse no šī skaita. Telpa mirdzēja nevainojamā tīrībā. Galdauti bija tik balti, ka gaišzilās ēnas locījumu vietās atgādināja porcelānu, traukus rū­pīgi mazgāja un berza ar dvieļiem, naži un karotes nekad neoda pēc taukiem, ēdienus gatavoja no pirmšķirīgiem produktiem, porcijas bija tik lielas un lētas, ka ēdēju restorānā vajadzētu būt bariem. Bez tam palodzes un galdus daiļoja ziedi. Uz gaišzilu tapešu fona četras glez­nas zelta rāmjos rādīja četrus gadalaikus. Taču jau šīs gleznas iezīmēja kādu ideju, kas no mierīgai sagremoša­nai noskaņota ēdēja viedokļa izskatījās pēc bezjēdzīgas nodevības. Glezna, kas saucās «Pavasaris», attēloja ru­denīgu mežu ar dubļainu ceļu. Glezna «Vasara»» — mazu būdu sniega kupenās. «Rudens» mulsināja ar jaunām sie­vietēm, kas ziedu vainagiem galvā dejoja vasarīgi zaļā pļavā. Ceturtā — «Ziema» lika nervozākam cilvēkam pār­domāt īstenības attieksmi pret apziņu, jo šajā gleznā bija attēlots resns, sviedriem pārplūdis vīrs tveicīgā dienā. Lai skatītājs nesajauktu gadalaikus, zem katras gleznas bija lieli, no melniem, izgrieztiem burtiem līmēti uzraksti.

Bez gleznām kāds vēl svarīgāks iemesls izskaidroja šīs iestādes nepopularitāti. Pie durvīm ielas pusē karājās ēdienu karte — pēc ārējā izskata gluži parasts ēdienu sa­raksts ar vinjeti, kas tēloja pīļu un augļu ielenktu pa­vāru baltā micē. Taču cilvēks, kuram ienāca prātā izlasīt šo dokumentu, daudzas reizes slaucīja acenes, ja tādas nēsāja, bet, ja ne, viņa acis no brīnumiem pamazām pie­ņēma aceņu stiklu izmērus.

Lūk, ēdienu saraksts tajā dienā, kad sākās tālākie no­tikumi:

Restorāns «Riebums»

1. Vira, neēdama, pārsālīta.

2. Konsoīnē «Draņķis».

3. Buljons «Šausmas».

4. PJeksle «Nelaime».

5. Jūras asaris ar tuberkulozi.

6. Rostbifs, ciets, bez sviesta.

7. Kotletes no vakardienas paliekām.

8. Ābolu pudiņš, saglumējis.

9. Kūka «Novāciet!».

10. Putu krējums, skābs.

11. Sviestmaizītes ar naglām.

Zem uzskaitītajiem ēdieniem bija vēl nepievilcīgāks teksts:

«Apmeklētājiem garantējam nekārtību, netīrību, nego­dīgumu un rupjību.»

Restorāna saimnieku sauca Ādams Kišlots. Viņš bija drukns, kustīgs, ar sirmiem mākslinieka matiem un izbur- bušu seju. Kreisā acs šķielēja, labā raudzījās stingri un žēlabaini.

Iestādes atklāšana sapulcēja uz ielas it prāvu bariņu ļaužu. Kišlots sēdēja pie kases. Tikko pieņemtais viesmī­lis, acis nolaidis, stāvēja telpas dziļumā.

Pavārs sēdēja virtuvē, viņam nāca smiekli.

No pūļa nošķīrās nerunīgs cilvēks ar biezām uzacīm. Pieri saraucis, viņš ienāca restorānā un pieprasīja por­ciju slieku.

— Diemžēl, — atbildēja Kišlots, — mēs nepasniedzam mūdžus. Griezieties aptiekā, tur jūs dabūsiet vismaz dēles.

— Vecais muļķis! — teica cilvēks un aizgāja.

Līdz vakaram neviena nebija. Sešos parādījās sanitā­rās pārraudzības vīri un, cieši lūkodamies Kišlotam acīs, pasūtīja pusdienas. Viņiem pasniedza īsten lieliskas pus­dienas. Pavārs cienāja Kišlotu, viesmīlis staroja; Kišlots bija nevērīgs, bet satraukts. Pēc pusdienām viens no ierēdņiem teica saimniekam:

— Tātad tā ir tikai reklāma?

— Jā, — atbildēja Kišlots, — Mans aprēķins balstās uz patīkamo pēc nepatīkamā.

Sanitāri padomāja un aizgāja. Stundu pēc viņiem pa­rādījās sērīgs, labi ģērbts resnītis; viņš apsēdās pa­cēla pie tuvredzīgajām acīm ēdienu karti un uzlēca kā­jās.

— Ko tas nozīmē? Joks? — sašutumā jautāja resnītis, nervozi vicinādams spieķi.

— Ne gluži, — sacīja Kišlots, — parasti mēs dodam vislabāko. Nevainīga viltība, aprēķināta uz ziņkārību,

— Neglīti, — resnītis teica.

— Bet…

— Ne, nē, lūdzu! Tas ir gaužām nejauki, pretīgi!

— Tādā gadījumā …

— Ļoti, ļoti neglīti, — atkārtoja resnītis un izgāja.

Deviņos Kišlota viesmīlis noņēma priekšautu, nolika

to uz letes un prasīja aprēķinu.

— Mazdūšīgais! — teica viņam Kišlots.

Viesmīlis neatgriezās. Izticis vienu dienu bez viesmīļa, Kišlots izmantoja pavāra priekšlikumu. Pavārs pazina kādu jaunekli — Tireju Davenantu, kurš meklēja darbu. Aprunājies ar Davenantu, Kišlots tika pie uzticīga vies­mīļa. Zēnam patika saimnieks. Tirejs bija sajūsmā par Kišlota uzņēmību. Kad tik maz apmeklētāju, kalpot «Rie­bumā» nebija grūti. Davenants stundām lasīja grāmatas, bet Kišlots prātoja, kā pievilināt publiku.

Pavārs dzēra kafiju, uzskatīja, ka viss ir labāk par labu, un spēlēja dambreti ar savu māsīcu …

Un tomēr Kišlotam bija viens pastāvīgs klients. Reiz iegriezies, viņš nāca tagad gandrīz katru dienu, — Orts Galerans, vīrs ap četrdesmit, taisns, kalsnējs, garām kā­jām, ar iespaidīgu melnkoka spieķi. Tumša vaigu bārda šaurajā sejā nolaidās no deniņiem līdz zodam. Augstā piere, izliektās lūpas, garais deguns kā noplacis karogs, un melnās, nicīgās acis zem smalkajām uzacīm saistīja sieviešu uzmanību. Galerans valkāja baltu platmali, pe­lēkus svārkus un zābakus līdz ceļgaliem, ap kaklu dzel­tens lakats. Viņa vienmēr rūpīgi iztīrīto drānu izskats lie­cināja, ka viņš nav bagāts. Jau trešo dienu Galerans nāca šurp ar grāmatu, — bez tam viņš smēķēja pīpi, tabaku sautēja pats, sajaukdams to ar plūmēm un salviju. Dave- nantain patika Galerans. Ievērojis zēna tieksmi uz lasī­šanu, Galerans reizēm nesa viņam grāmatas.

Sarunās ar Kišlotu Galerans nežēlīgi kritizēja viņa reklāmas paņēmienu.

— Jūsu aprēķins, — viņš reiz sacīja, — ir maldīgs, jo cilvēki ir līdz muļķībai paļāvīgi. Aprobežots, pat vidu­vēji attīstīts tips, lasot zem izkārtnes «Riebums» jūsu ēdienu sarakstu, no visas sirds ticēs jūsu sludinājumam, lai cik labi jūs barotu šo cilvēku. Vārdi pielīp kā ļaudīm, tā ēdieniem. Tumšs cilvēciņš vienkārši nevēlas apgrūti­nāt sevi ar domāšanu. Cita lieta, ja jūs uzrakstītu: «Seit par niecīgu samaksu dabūjami vislabākie ēdieni no vis­labākajiem produktiem.» Tad jums būtu normāls apmek­lētāju skaits, kā pieklājas tik banālai reklāmai, un jūs varētu barot klientus ar to draņķi, ko tagad izsludināt, vēlēdamies pajokot. Visas pasaules reklāma balstās uz trim principiem: «Labi daudz un par velti.» Tāpēc var dot slikti, maz un dārgi. Vai esat izdarījis arī citādus mēģi­nājumus?

— Desmit gadus es pūlos kļūt bagāts, — atbildēja Kiš­lots. — Nevar teikt, ka man trūktu izdomas. Neveicas. Manos plānos kaut kā trūkst.

— Tūkstoš Kišlotu. — Galerans smējās. — Dārgo sap- ņotāj, ja pilsētā būtu kaut vai divi tūkstoši Kišlotu, jūs jau sen braukātu automašīnā un jūsu rokas mājiens būtu pavēle. Pastāstiet par savām neveiksmēm!

Kišlots atmeta ar roku un uzskaitīja savus karagājie­nus pret sabiedrības naudas maku.

— Man bija maiznīca, kafejnīca un spoguļu veikals, — viņš teica. — Veikalam bija izkārtne — «Visas ir daiļas», bet, reklāma ugunīgiem burtiem vēstīja, ka no desmit sie­vietēm, kas nopirkušas pie manis spoguli, deviņas neka­vējoties atrod sev vīru. Lūk, jūsu tipa reklāmas piemērs! Nekas neiznāca. Pārdodams baltmaizi, es izsludināju, ka iecepu katrā tūkstošajā kukulī zelta monētu. No rītiem pie durvīm bija drūzmēšanās, bet gadījās, ka nedēļas beigās viena monēta izrādījās viltota, un man nācās iepazīties ar izmeklēšanas tiesnesi. Kafejnīcā «Strautiņš» bija ierīkota īsta upīte: cauri puķēm pa skārda gultni tecēja karsta ka­fija ar cukuru un pienu. Katrs pasmēlās pats. Bet visiem likās, ka no rītiem šajā gultnē saslauka putekļus. Ta­gad — «Riebums». Es cerēju, ka pilsēta kļūs traka aiz ziņkārības, bet mana tirdzniecība nes tikai zaudējumus.

— Pilnīgi saprotams, — sacīja Galerans. — Es jau izteicu savas domas šinī jautājumā. Tirej, atnesiet man vēl glāzi kafijas.

Davenants atnesa kafiju un ieraudzīja, ka pie resto­rāna «Riebums» apstājas grezna puskariete ar spoži po­gātā kaftānā tērptu kučieri uz bukas. No puskarietes iz­kāpa divas meitenes un kāda visai apjukuša izskata dāma ar smailu degunu un asu skatienu. Kišlots metās pie dur­vīm un zemu paklanījās. Galerans domīgi vēroja šo scēnu, bet Davenants apmulsa, ieraugot smejošās meitenes, kas neapšaubāmi piederēja pie augstākās sabiedrības; viņas bija daiļas un jautras, baltos tērpos, baltās cepurēs, bal­tās zeķēs un kurpītēs un pāri galvām turēja sārtus sau­lessargus. Viena no viņām bija drīzāk vēl bērns — ga­dus divpadsmit, otrai varēja dot septiņpadsmit, un viņa tika dēvēta par jaunu dāmu.

Meiteņu pavadone iekliedzās:

— Roēna! Ellija! Es kategoriski protestēju! Paskatie­ties uz izkārtni! Es aizliedzu jums iet iekšā!

— Bet mēs jau esam ienākušas, — teica mazā, kuru sauca par Elliju. — Uz izkārtnes rakstīts «Riebums». Es gribu visriebīgāko!

Kamēr viņa runāja, Roēna paraustīja plecus un, lepni atmetusi galvu, pārkāpa aizliegto slieksni.

— Es ceru, jūs nepielietosiet spēku? — viņa jautāja vecīgajai dāmai.

— Es aizliedzu, — sekodama meitenēm, bezpalīdzīgi atkārtoja guvernante.

Atjautīgais Kišlots pievērsās Ellijai:

— Ja mazā jaunkundze vēlas, lai arī vecākā māsiņa mūs pagodina, viņai jāpasaka, ka «Riebums» ir tikai skata pēc, bet ēst te ir tīrā bauda.

Guvernanti Urāniju Tālbergu Kišlota vārdi pārsteidza un atmaidzināja, viņa jutās glaimota, ka pieņemta — kaut vai uz īsu mirkli — par daiļo meiteņu māsu, taču viņa iebilda:

— Jūs maldāties, cienītais, jo esmu tikai šo patvaļīgo bērnu audzinātāja. Ceru, ka pēc jūsu pusdienām mums nevajadzēs meklēt ārsta palīdzību.

— Ja jūs ataicināsiet ārstu, — iesaucās Kišlots, — tad vienīgi tāpēc, lai viņš apstiprinātu, ka visām trim dāmām ir burvīga sejas krāsa un ideāls pulss.

' — Nu, redzēsim, — augstprātīgā vēlībā atsaucās Urā- nija, nosēzdamās pie galda, ko jau bija ieņēmušas Ellija un Roēna. Viņas skatījās apkārt, bet Davenants, rokas gar sāniem nolaidis, ieplestām acīm lūkojās uz viņām.

Tādas būtnes nevarēja ēst no parastiem traukiem, bet zelta šķīvju restorānā nebija.

Viņu glāba Kišlots, kas pats metās apkalpot, jau sap­ņodams, ka «Riebums» kļūs par modes vietu, kurp sa­plūst karietes un automašīnas.

— Te nu mēs sēžam, — Urānija teica. — Un kas būs tālāk?

— Ko tas nozīmē? — jautāja Roena, bargi rādīdama ēdienu kartē, kur bija rakstīts: «Sviestmaizītes ar nag­lām.»

Sviestmaizītes ar naglām, — paskaidroja Kišlots, — nav nekas cits kā maize ar sviestu, šķiņķi, kaviāru vai ievārījumu. Bet naglas, tās tāpat vien— pierakstī­tas klāt — kā lai saka? — ziņkārīgiem viesiem…

— Tādiem kā mēs, — pārtrauca Ellija. — Patiešām mēs esam ziņkārīgas un nemaz par to nekaunamies!

— Ellij! — Urānija ievaidējās.

— Augsti cienījamā Urānija Tālberga, — atbildēja ne­paklausīgā meitene, — tētis sacīja, ka šodien mēs drīk­stam darīt itin visu, ko vien gribam. Būtu muļķīgi, ja mēs to neizmantotu … Saimniek!

— Klausos, jaunkundzi

— Vai kuņģis labi sagremo naglas? Un cik tās resnas?

— Saimnieks joko, — atļāvās iebilst Davenants, kurš jutās tik labi un tik neveikli, ka nezināja, kā stāties pie pienākumu izpildīšanas.

— Bet mēs ari jokojam, — atbildēja Ellija, vērīgi ska­tīdamās uz Davenantu. — Mums ir jautri. Tātad nekā tāda nebūs? Ļoti žēl. Tādā gadījumā atnesiet man tasi piena.

— Tasi piena! — atkārtoja Davenants un Kišlots.

— Tasi kafijas un cepumus, — Roēna paziņoja.

— Cepumus! Kafiju! Pienu! — iesaucās Davenants un metās uz virtuvi, gandrīz vai notriekdams zemē saimnieku, kas palika iztaujāt guvernanti, vai arī viņa kaut ko nevē­lētos. Davenants ieklupa virtuvē un sāka nepacietībā lēkāt ap pavāru, kas steigā lēja kafiju pāri malām un izšļak- stīja pienu. Kamēr Davenants gādāja par feju dzērienu, Kišlots atnesa cukuru, cepumus un servjetes; tā kā Urā­nija Tālberga bija pagodinājusi viņu ar pavēli pasniegt glāzi auksta ūdens, Kišlots, piešķirdams katrai kustībai notikuma raksturu, iznesīgi un cēli apnesa to apkārt letei un nezin kāpēc uzpūta glāzei. Tas viss ļoti uzjautrināja meitenes, izraisot smaida gaišumu viņu sejās un spī­dzinot guvernanti, kura traucās ātrāk pamest šo «bala­gānu».

Davenants ieskrēja, nesot paplāti ar kafiju un pienu. Viņš rūpīgi uzlika galdā tases, bīdamies piedurties nepa­rastajām būtnēm, kuru tuvumā kustējās. Viņš atkāpās pie bufetes un sāka kāri skatīties.

— Roēna, — Ellija neuzmanīgi teica māsai, pamirk­šķinot uz Galeranu, kas sēdēja netālu no meitenēm, — re­dziet, kur ir viens no šī nama barības saindētajiem vie­siem.

— Noindēts, miris un aprakts, — skaļi smiedamies, at­saucās Galerans.

— Ah! — guvernante sarāvās.

— Ellij! — iešņācās Roēna.

Mazā, sadzirdējusi apsmietā svešinieka balsi, ierāva galvu plecos, viņas acis kļuva apaļas un nekustīgas. Ieko­dusi zobus tases malā, lai neiespiegtos no smiekliem, viņa sažņaudza ceļgalus, savilka kāju pirkstus un gluži no­svīdusi pārvarēja sevi.

— Uf-I! Uf-f! — Ellija tikko dzirdami nodvesās caur sakostiem zobiem.

Urānija nobālēja.

— Pietiek! — viņa, sašutumā drebēdama, paziņoja,

— Kāds kauns!

— Atvainojiet, — Roēna lepni vērsās pie Galerana.

— Mana māsa ir ļoti nesavaldīga.

— Eh, tu! — nočukstēja sāpinātā Ellija.

— Es priecājos redzēt Futroza bērnus, — labsirdīgi at­bildēja Galerans. — Esmu ļoti priecīgs, ka jums ir jautri. Man pašam arī kļuva jautri.

— Kā, jūs mūs pazīstat? — Ellija jautāja.

— Jā, pazīstu. Mans vārds jums neko neizteiksi Orts Galerans.

Viņš piecēlās un paklanījās tik brīvi un reizē atturīgi, ka pat klīrīgā Urānija bija spiesta atņemt viņa sveicienu ar galvas mājienu. Meitenes klusēja. Ellija ieknieba sev rokā, bet Roēna ar interesi paskatījās uz cilvēku, kura vienkāršā izturēšanās pārvērta jokā Ellijas neveiklību.

Davenants skaudīgi klausījās negaidītajā sarunā un bēdīgi nodomāja, ka nekad nespētu atdarināt Galeranu. Liels bija viņa pārsteigums, apmulsums un saļūsma, kad Galerans, redzot, ka viešņas taisās aiziet, vērsās pie mei­tenēm tik negaidīti, ka Urānija zaudēja valodu.

— Dāvājiet nedaudz uzmanības šim jaunajam cilvē­kam, kas stāv tur pie ābolu vāzes. Viņu sauc Tirejs Da­venants. Viņš ir ļoti apdāvināts, krietns zēns, bārenis, advokāta dēls. Jūsu tēvam ir plaši sakari. Niecīgākā pie­pūle no viņa puses nodrošinātu Davenantam kādu no­darbošanos, kas būtu vairāk piemērota viņa spējām nekā darbs kafejnīcā.

_— Ko jūs runājat! — iekliedzās Davenants. — Vai cs jūs lūdzu?

Kišlots izbīlī savicināja rokas — viebdamies, galvu kratīdams, pat parādīja ar pirkstu uz pieri.

Bet bija jau par vēlu. Davenants bija iecelts vispārē­jās uzmanības saulītē un Ellija sajūsmā par guvernantes sašutumu droši uzsmaidīja zēnam, čukstot māsai ausī:

— Būsim kā al-Rašids. Kāpēc gan ne?

— Tirejam taisnība, — Galerans neļāvās sevi apmul­sināt, — viņš neko nav man lūdzis. Sī. ideja man ienāca prātā pavisam patstāvīgi. Es domāju, ka pēc tādas manas uzstāšanās jūsu iespaidi gūs viengabalainību. Patiešām: dīvaina kafejnīca, dīvaini apmeklētāji — dīvainība pie dīvainības reizēm izraisa kaut ko dabisku. Un kas var būt dabiskāks par nejaušību? Un es nodomāju: manos vārdos nav nekā ļauna, tā ir tikai nejaušība. Vienmēr ir patīkami izdarīt kaut ko labu, vai ne? Tas ir viss. Uzņe- mieties nejaušības lomu. Tik tiešām, tas nav slikti…

— Nu ziniet, — guvernante beidzot atvilka elpu un atguva runātspēju, — esmu nepatīkami pārsteigta. Ak dievs! Cik drausmīga diena! Roēna! Ellij! Nu mums noteikti jāiet!

Nesakarīgā čukstā noklukstējusies, cik nepieklājīgi būtu palikt pie drausmīgā galda vēl kaut vienu drausmīgās dienas drausmīgo minūti, Urānija Tālberga piecēlās un stingri nolūkojās uz neviļus pienākušo Davenantu. Tad viņa atkal apsēdās, gluži nepiedienīgā kārtā atzīdama, ka šis biklais zēns ar garajām rokām ir diezgan jauks. Da- venanta atklātā seja nervozajai dāmai atklājās visā savu pēkšņo cerību maldā. Vaļsirdīgās, pelēkās acis, pusbēr- nišķīgā mutes līnija un pareizie vaibsti kalpoja viņam par aizstāvjiem. Taču viņa pievilcībā nebija pusau­dža stūrainības: vērīgam skatienam atsegtos bagāts rak­sturs un dziļas jūtas, bet meitenes, nekā no tā visa nesa­protot, redzēja tikai patīkamu zēnu ar saviļņotu seju, skaistām acīm, tumšmatainu un skumju,

— Ko tad jūs vēlaties, — Urānija Tālberga teica. — Es tiešām nezinu… Tas ir tik negaidīti. Roēna! Ellija!

Apjukušais Davenants smagu sirdi gaidīja, kā beigsies šī Galerana izraisītā scēna; šobrīd viņš Galeranu nolā­dēja. Visus glāba Ellijas iedzimtais takts; meitene ierunā­jās jokojošā tonī, uzskatot, ka tas būs piemērotāks par jebkuru pacilātību.

— Dievinu nejaušības! — viņa teica. — Roēnai arī pa­tīk nejaušības. Vai ne, dārgo māsiņ? Tātad savās sirdīs mēs esam izlēmušas kļūt par «nejaušību». Bet jūs, — kā­pēc jūs klusējat? Runa taču ir par jums!

Davenants stomīdamies atbildēja:

— Es nesāku šo sarunu. To izdarīja Galerans, un es viņam to nekad nepiedošu.

— Bet vai viņš ir uz pareizā ceļa? —• pieaugušas dā­mas tonī apvaicājās Roēna.

Davenants brīdi klusēja. Viņš tumši pietvīka, atklā­dams straujā mīmikā neciešamu kāri, lai viss izdotos.

— Jā. Ja vien būtu iespējams …

Tas bija neviļus izlauzies lūgums pažēlot viņa likteni. Saviļņojums neļāva viņam neko piebilst. Taču meiteņu līdzjūtīgā ziņkāre jau bija viņa pusē. Samirkšķinājušās viņas pienāca Davenantam klāt, runādama viena pār otru:

— Jūs taču saprotat…

— Ka jūsu draugs …

— Ka šī kafejnīca «Riebums» …

— Ar ēdieniem «Pārsteigums» …

— Kad aizkustināta sirds …

— Zvēram pie jūsu galerijas: vasarīgās ziemas un ru­denīgā pavasara …

— Pagaidi, Roēna!

— Ellij, neiejaucies!

— Es neiejaucos. Mēs šodien drīkstam visu, ko gribam. Tampiko izdarīs.

— Izdarīs visu, ko mēs prasīsim! — iesaucās Ellija, dusmīgi skatīdamās uz Urāniju, kas, lūpas sarkastiski sa­kniebusi, jau stāvēja pie durvīm. — Atnāciet rīt pie mums. Labi? Bet mēs pašas pateiksim tēvam. Un tad jūs ar viņu parunāsiet. Enkuru ielā 9 — tā ir mūsu māja. Ne agrāk par vienpadsmitiem. Ardievu! — Ellija negaidīti metās pie Galerana, nosarka, bet saņēmās un nobeidza: — Cik jūs esat brīnišķīgs cilvēks! Jūs pateicāt tik vienkārši, tik vienkārši,,. Un tā vienmēr vajag runāt. Starp citu, es jums uzrakstīšu, pašlaik domas juku jukām un bez kādas jēgas. Kurp lai raksta? Uz šejieni? Uz «Riebumu»? Kam? Nejaušībai?

— Ellij? — sēcoši novaidējās Urānija.

Mazā pameta viņai ar galvu. Apklusa un devās pakaļ māsai.

Kišlots, smagi pūzdams, kasīja uzaci. Galerans mīklaini smaidīja.

Davenants devās pie durvīm, tad atskatījās uz saim­nieku un atkāpās.

Kafejnīcā iestājās klusums. Žirgtās balsis aizskanēja. Izskrējušas ielas mirdzumā, meitenes uzsita saulessargus un, bezgalīgi lepodamās ar savu dēku, iesēdās puskarietē.

Groži pacēlās, nostiepās, un sarkanie ziedi ar baltajām lapām aiztraucās gaismas šallīs, starp pelēkām zirgu krē­pēm un slīdošiem stariem. Vēlreiz durvju stiklos atvizēja sarkana blāzma, bet tad pa tukšo ielu uz pretējo pusi ga­rām aizrībēja milzīgs furgons, piekrauts ar kastēm, kuru spraugās spurojās salmu grīstes.

Urbāns Futrozs mīlēja savas meitas un neko viņām ne­atteica; un pateicīgas meitenes nekad nelika viņam nožē­lot savu pārmērīgo piekāpību. Futrozs bija dzimis dīkdie­nis, kaut arī viņa bagātība, prāts un sakari viegli varēja sagādāt šim veselīgajam un nebūt ne flegmātiskajam cil­vēkam izcilu sabiedrisku stāvokli. Taču Futrozam nebija dabiskas tieksmes ne uz kādu profesiju, un neviena no­darbošanās, sākot ar zinātnēm un beidzot ar ziepju fab­rikāciju, viņam nelikās uzmanības vērta, salīdzinot ar to vienīgi svarīgo, kas — savādi teikt — bija viņa aicinā­jums: Futrozs neprātīgi aizrāvās ar lasīšanu. Grāmata aizstāja viņam draugus, ceļojumus, darbu, sportu, flirtu un azartu. Reizēm viņš apmeklēja klubu vai ieradās ban­ketos, ko rīkoja kāds no viņa laikabiedriem, atzīmējot savus sasniegumus izvēlētās darbības laukā, bet, vienīgi ieslēdzies bibliotēkā, ar grāmatu uz ceļgaliem, ar cigā­riem un vīnu uz galdiņa, mīkstā krēslā iegrimis, Futrozs dzīvoja tā, kā varēja un gribēja dzīvot: rakstnieka domu un spalvas iezīmētos likteņos.

Viņa sieva Flāvija Futroza, ass pretstats savam izdomu pasaulē nogrimušajam vīram, ilgus gadus neauglīgi pū­lējās iedegt Futrozā patmīlību, godkāri vai kaut jel nor­māla vīrieša kaunu par brīvprātīgu lejupslīdi līdz tādai niecībai; kad tas neizdevās, viņa ceturtajā gadā pēc jau­nākās meitas dzimšanas šķīrās no Futroza un kjuva par kara inženiera Halla sievu. Viņa retumis sarakstījās ar Futrozu un meitām, prasmīgi saglabādama jaunajās at­tiecībās pieklājīgu toni, tomēr bērnu sirdis zaudēja. Mei­tenītes vēl vairāk iemīļoja tēvu, bet, kad viņam, nenoso­dot sievu, drīzāk attaisnojot to, izdevās skaidri un sa­protami pierādīt jaunajām galviņām, ka tāds iznākums bijis neizbēgams, — starp visiem trim bija novilkta vien­līdzības zīme. Meitenes atklāja, ka tēvs ir līdzīgs viņām pašām, un ieslēdza viņu savās sirdīs. Tur viņš bija ieņē­mis mājīgu, mūžīgu vietu — pa pusei draugs, pa pusei tēvs.

Pie šī cilvēka nu vajadzēja ierasties Tirejam Davenan- tam, kas iztēlojās viņu drīzāk kā zeltā un tēraudā liedi- nātu elku. Kad meitenes bija aizbraukušas, viņš vēl ilgi lūkojās caur atvērtajām durvīm uz klajo ielas bruģi un attapās tikai tad, kad ieraudzīja furgonu ar kastēm.

Kišlots nopūtās un, skeptiski ievilcis apakšlūpu, sāka nokopt traukus, ko Davenants labprāt atstātu nemazgā­tus un ieslēgtu kristāla šķirstā uz mūžīgiem laikiem.

— Esat gan jūs drošs īpatnis, — Kišlots sacīja Gale- ranam. — Manas kafejnīcas reputācija tagad nostiprinā­sies augstākajās aprindās. Ja ne tā, tad šitā. Ja ne sviest­maizītes ar naglām, tad ieteikšanas kantoris.

— Jūsu taisnība ir pārāk burtiska, lai būtu patie­sība, — iebilda Galerans, piebāzdams pīpi. — Bet jūs jau nesapratīsiet mani.

— Vārds vietā, es, protams, esmu neaptēsts, — atsau­cās Kišlots, — bet jūs esat mācīts vīrs. Jūs tiešām pa­zīstat viņu tēvu?

— Jā. Agrākais Futroza dārznieks bija mans draugs. Tirej, jūs neļaunojaties?

— No sākuma es dusmojos, — pietvīkdams atbildēja Davenants. — Izbijos.

— No kā?

— Nezinu.

— Labi. Bet kāpēc?

— Aiz prieka, protams, ko tur runāt? — kliedza Kiš­lots. — Visu mūžu kalpot citiem, — kas tur par prieku? Bet tās gaisagrābsles jau aizmirsīs pateikt tēvam.

— Es neteikšu, ka biju priecīgs, — Davenants paskaid­roja Galeranam. — Bet pēkšņi kļuva tik viegli. Un sā­pīgi. Viņas nav vējagrābsles, — viņš domīgi turpināja, neapzināti turēdams Ellijas tasīti, ko Kišlots tikpat neap­zināti pulējās viņam atņemt. — O, es ļoti gribētu kaut ko tādu! — iesaucās Davenants. Atdevis tasīti, viņš at­guvās un noslaucīja galdu. — Kā jūs domājat, kas tagad būs?

— Par to vēl agri runāt, — Galerans atbildēja. — Rīt redzēsimies; tu man pastāstīsi, kā aizgāji uz turieni un kas no tā iznāca. Man jāiet.

— Kāpēc jūs esat tik labs pret mani?

— Uz tādiem jautājumiem es neatbildu. Pats nevaru tev palīdzēt, bet šis gadījums bija kārdinošs.

Galerans aizgāja, Davenants drīz atkal sāka apkalpot viesus vai atgaiņāties no ziņkārīgajiem, kas iegriezās, lai pateiktu kaut ko dzēlīgu, paraustītu plecus un atkal iz­ietu. Kad Kišlots slēdza kafejnīcu, bija jau pāri deviņiem. Slaukot zāli, zēns atrada Galerana aizmirsto grāmatu un pievāca to līdzi savā būcenītī aiz virtuves. Ņemot vērā svarīgos notikumus, kas gaidīja Davenantu, Kišlots at­ļāva jauneklim aiziet uz veselām trim stundām — no des­mitiem līdz vieniem dienā — un sadeva viņam tik daudz padomu, kā izturēties, runāt, ieiet, atvadīties un tā jo­projām, ka Davenants pārstāja tiem ticēt. Kišlots bija radījis pretrunīgu — pazemības un nekaunīga izaicinā­juma paraugu, pats nemanot, ka sajaucis kafejnīcas «Rie­bums» principus ar gaudulīgu ubagu paņēmieniem. Dave­nants priecājās, ka ticis no viņa vaļā. Viņš ilgi nevarēja aizmigt, gan mēģinādams lasīt grāmatu par velnišķīgo spēlmani Mofijuļ kas pretinieka redzokļos saskatīja viņa kāršu atspīdumus, gan atmiņās nesdams piena glāzes pie dievišķīgā galda, aiz kura sēdēja Futroza meitas. No di­vām radās četras, tad vēl vairāk, un drīz viņu no visām pusēm lenca šis daiļās sejas, kas augstsirdīgi ļāva Da- venantam noklausīties viņu tērzēšanā. Beidzot miegs ap­žēlojās; Davenants gulēja, redzēdams sapņos pilis un mākoņus, bet no lita, tikko izberzējis acis, atkal sāka uztraukties.

Viņam bija vecs, zils uzvalks, nopirkts par pirmās algas grašiem, un salmu cepure ar izbalējušu lenti.

Viņš aplīdzināja ar grieznēm nospurušo apkaklīti, no­berza kurpes līdz misiņa spožumam un, steigā iedzēris kafiju, sabozies noklausījās pēdējos padomus: saimnieks gribēja, lai Davenants it kā nejauši pasaka Futrozam, ka «Riebums» būtībā ir «Patīkama vilšanās», sevišķi inte­resanta zinātkāriem džentlmeņiem, kas pēta pilsētas tiku­mus.

Davenants ļoti nožēloja, ka Galerans mēdz ierasties tikai pēcpusdienās, — redzēt šo cilvēku būtu tikpat kā dzirdēt draudzīgus ceja vārdus.

Vēl nekas nebija noticis, bet kafejnīca «Riebums» ar savu svelpjošo sienas pulksteni un grīdu, kas bija trīs pakāpienus zemāka par ielu, jau nomāca Davenantu kā skumīgas atmiņas. Pavārs, ieraudzījis viņu darba laikā bez audekla uzsvārča un priekšauta, sāka prašņāt, kur gan dodas viesmīlis, uzcirties kā augstos svētkos. Dave­nants neatklāja viņam patiesību, jo pavāram bija zobga­līga mēle. Viņš paskaidroja, ka iziet Kišlota uzdevumā. Pavārs neticēja, sapīcis pārbīdīja kastroļus un teica:

— Ko tu neteiksi… šim noslēpumi.

Lai cik nepacietīgi Davenanta skatiens bīdīja pulksteņa rādītājus, viņam pietika laika apdarīt parastos rīta dar­bus: noberzt logus, izkārt mušpapīrus, uzrakstīt ēdienu karti, un tikai pēc tam, negribīgi ļaudamies acīm redza­mai nepieciešamībai, pulkstenis nosita desmit. Pa to laiku Tireja piedzīvojumu slāpes zaudēja savu greizsirdīgo tīrību no visvisādām Kišlota piezīmēm: «Kaut arī tu esi apsējis kaklasaiti, kusties veicīgāk,» — vai: «Kur tavas acis? Iekritušas meiteņu kafijā? …» Kad Davenants kār­toja bufetē nažus un dakšiņas, Kišlota aiz letes nebija. Izmantojot gadījumu, zēns paķēra cepuri un žigli izgāja. Viņš sāka klaiņot pa pilsētu, lēni, bet neatvairāmi tuvo­damies Enkuru ielai. Vēl nebija vienpadsmit, kad viņš atrada Futroza namu — senlaicīgu, pelēku mūra celtni ar lieliem logiem un durvīm fasādes vidū. Saņēmis dūšu, Davenants tuvojās milzīgajām durvīm. Pēc viņa biklā zvana parādījās stingra istabene pusmūža gados. Viņas sejā bija kāds noslēpums, kas viņu padarīja radniecīgu Davenantu ģimenei. Zēns neveikli sekoja viņai viesistabā. Mēģinādams izskaidrot savas ierašanās iemeslu, Dave­nants sacīja:

— Vakar man teica .,. Ir norunāts ,,,

Bet istabene pārtrauca viņu:

— Es jau zinu, jūs gaida. Sēstieties un pagaidiet, Es pieteikšu.

Davenants apsēdās uz krēsla. Vispirms viņš sāka ieklau­sīties, vai kaut kur neskan meiteņu smiekli. Neko tādu nedzirdēdams, atstāts viens pats, viņš ziņkāri palūkojās apkārt un pat nopūtās aiz labsajūtas: viesistaba bija vili­noša, kā zīmējums pasaku grāmatā. Ar sarkanīgi dzel­tenu, turku ornamentos austu zīdu apvilktās sienas, mo­zaīkas un nelielās gleznas izklaidēja saspringtāko uzma­nību. Krešu krāsas paklājs ar zeltainām lēkājošu kaķu figūrām, blāvi zeltītas, eiļņotas rozetes vidū pakārtā zaļa kristālā lustra, samta portjeras, sarkankoka mēbeles ar rožainu atlasa popējumu tik Joti patika Davenantam, ka biklums pagaisa. Istabas iekārta viņu sasildīja un atdzī­vināja. Fajansa vāzēs pie katra no trim lielajiem logiem vijās krāšņi augi ar mirdzošām, smagām lapām. Vāžu zīmējumā bija sikspārņu lidojums pār krēslainiem pakal­niem. Stikla durvis uz terasi bija vaļā; aiz tām staroja debesis un dārzs. Kamīna pulksteņa svērtenis vienmuļi skāra neredzamu, zema tembra stīgu.

Nogrimis viesistabas līksmā raibuma aplūkošanā, Da­venants nedzirdēja Futrozu ienākam. Viņš uzlēca kājās tikai tad, kad ieraudzīja mājas saimnieku savā priekšā. Taču tas nebija vis kolosāls naudas dūzis stindzinošās raga acenēs, bet cilvēks ar visai nomierinošu ārieni — neliels, kalsnējs; viņa melnie mati pārgāja pusgarā vaigu bārdā, piešķirot citādi it patuklai, gludi skūtai sejai, ar lielu muti un dzeltenīgu ādu raksturīgu asumu. Futroza smaids atklāja perlamutra baltus zobus, viņa vaigos iegūlās lipīgi jautras bedrītes, līdzīgas Ellijas bedrītēm. Melnajās acīs zibēja ironijas dzirkstīte. Kad Futrozs ru­nāja, dzirkstīte iedegās un apstaroja visu seju, no kā skatiens mainījās, kļuva labsirdīgi nopietns. Aprautā balss bija kā noslēgums viņa ārienei, gan vēl jāpiemin pelēkais uzvalks un paradums lāgu lāgiem raustīt ar kreiso roku vestes pogu,

Nosēdinājis Davenantu iepretim, Futrozs sacīja:

— Raudzīsim, vai jūsu labā nevar izdarīt ko derīgu. Meitenes man visu iztāstīja, un es esmu gatavs atbalstīt viņu vēlēšanos un palīdzēt izlemt jūsu likteni. Nekautrē­jieties 110 manis. Jūsu saimnieks, kā dzirdēju, ir visai oriģināls savādnieks. Pastāstiet man par savu dzīvi.

Vienkāršā izturēšanās pauda neapšaubāmas simpātijas, un Davenants atbrīvojās no Kišlota padomu iedvestā nemiera. Bet, tikko viņš bija sācis runāt, viesistabā parā­dījās divgalvains radījums: Roēna bija apskāvusi māsu no mugurpuses, atspiežot zodu Ellijas matos. Pamanīju­šas Davenantu, meitenes apstājās un, domīgi mādamas viņam, atmuguriski izgāja, neatlaižot cieši saskautās rokas. Durvis aizvērās. Aiz tām nospurdza kņada un smieklu vilnis.

Sagaidījis un izvadījis meitas ar nosodošu skatienu, Futrozs teica smaidā atplaukušajam Davenantam:

— Jūs sākāt runāt. Izstāstiet savu biogrāfiju, pēc tam apspriedīsim visas mūsu iespējas.

— Redziet, — Davenants iesāka, neviļus palūkodamies uz durvīm, — dīvainākais ir tas, ka mans tēvs pazuda bez vēsts pirms vienpadsmit gadiem. Tā arī nav zināms, kur viņš palicis, — vai viņš dzīvs vai miris. Man toreiz bija pieci gadi, un es atceros, kā māte raudāja. Viņš izgāja pievakarē, teikdams, ka dodas pie kāda klienta — saņemt parādu. Pēc tam viņu vairs neviens nav redzējis, un, lai kā viņu meklēja, neko neizdevās uzzināt par viņa likteni.

— Tātad, — piezīmēja Futrozs pēc pieklājīgi ieturēta klusuma brīža, — jūsu tēvs nebija iegriezies pie sava klienta, jo tad būtu bijis kāds pamats noslēpumainā jau­tājuma atrisināšanai.

— Jā! Un vēl vairāk — šī cilvēka nemaz nebija pil­sētā, — viņš bija izbraucis uz Sanrioli. Tēvs nevarēja būt pie viņa.

— Patiešām!

— tad es izaugu, — nopūzdamies turpināja Dave­nants, — man daudz kas nāca prātā. Es centos saprast, lasīju grāmatas par dažādām pazušanām. Bet tikai reizi atausa kaut kas līdzīgs manām nojautām, kaut kas ļoti savāds.

— Man būtu interesanti to zināt, stāstiet.

— Tas bija tā: es spodrināju kurpes, kāds pagāja ga­rām logam, un es atcerējos tēvu. Man likās, ka redzu nakti ar lietu un vēju, bet tēvs, it kā prātodams, kur ņemt naudu, aizdomājies un nokļuvis ostā — tālu, pie naftas cisternām. Viņš stāvēja, skatījās uz uguņu atspī- dumiem ūdenī, un pēkšņi visas ugunis nodzisa. Kāpēc nodzisa? Nav zināms, — tā es nodomāju. Iestājās klu­sums. Nopūšas vējš, iešļakstas ūdens … Un viņš sadzir­dēja, ziniet… bungu rīboņu: no šķērsielas iznāca kara­vīri un gāja viņam garām — «viens-divi… viens- divi…» — bet pa priekšu soļoja bundzinieks ar tumšu seju. Bungas rībēja nakts tumsā, bet nekur nebija uguņu. Visi gulēja vai bija noslēpušies … Protams, nejēdzīgi! Es zinu! — iekliedzās Davenants, steigdamies pastāstīt līdz galam. — Bet bungas rībēja. Pēkšņi mans tēvs at­tapās. Viņš gāja projām un ieraudzīja — tā ir sveša iela. Iet tālāk — pilsēta arī sveša, pavisam cita. Viņš izbijās, tad saslima un nomira … Slimnīcā droši vien, — piebilda Davenants, ar atvieglojumu redzot, ka Futrozs klausās ■viņā bez izsmiekla. — Bet viņš ir dzīvs … Es reizēm jūtu to. Biežāk tomēr zinu, ka miris.

Tik veiksmīgi savijis kopā iztēli un veselo saprātu, Davenants apklusa.

Futrozs jautāja:

— Kā tas jums gadījās?

— Nezinu. Sāka rādīties viena aina pēc otras. Pats brīnījos.

— Jūs esat sapņotājs, — noteica Futrozs, domīgi lū­kodamies uz Davenantu. — Vienpadsmit gadu ir ilgs laiks. Atstāsim to uz citu reizi.

Davenants izstāstīja savu dzīvi, bet noklusēja, ka viņa tēvs, advokāts Franks Davenants, bija nelabojams žūpa un nelaimīgs kāršu spēlmanis; dēls kaunējās runāt sliktu par tēvu, kuru tikpat kā neatcerējās. Davenanta slimīgā māte sešus gadus cīnījās ar trūkumu, radinieki bija pa­metuši viņu likteņa varā, atriebjoties par to, ka savā laikā viņa nabadzīga jurista dēļ bija atteikusies no krietnas partijas. Viņai tā arī neizdevās uzzināt, vai viņa beidz savu mūžu kā pamesta sieva vai kā atraitne. Kornēlija Davenante, kas agrāk nekā nebija pratusi darīt, iemācījās adīt zeķes, darināt cepures, gliemežvāku kārbiņas un ietva­rus, reizēm pārdeva puķes. Mūžu viņa pavadīja nabadzībā, nomira galīgā postā, bet Tireju viņa dzīves vienpadsmi­tajā gadā pieņēma buru meistars Kids, Kornēlijas bez­bērnu kaimiņš. Ap to laiku, kad Tirejs beidza pilsētas skolu, Kids un viņa sieva aizbrauca uz Lisu, kur meistars bija ticis darbnīcas priekšnieka vietā pie bagāta kuģu būvētāja. Davenantu Kids atstāja Poketā, jo viņa vecīgā sieva negaidot bija kļuvusi par māti un svešais, jau pie­augušais zēns sāka viņu apgrūtināt. Aizbraucot Kidi no­deva Tireju darbā pie sīktirgotāja, kas pārdeva ielās no dažiem rokas rateļiem karstu ēdienu.

Futrozs, noklausījies viņu, iesila līdzjūtība pret šo puisi, kas gaidīja iespaidīgā vīra lēmumu jaunaka, bet ne pazemīgi lūdzoša cilvēka kautrīgā cieņa.

— Vakar jūsu «Riebumā» bijis kāds vīrs — vārda Ga­lerans, — ierunājās Futrozs. — Būtībā viņš ieintriģējis manas meitenes. Kas ir šis Galerans?

—. Ziniet,—atbildēja Davenants, vēl arvien brīžiem pa­lūkodamies uz durvīm, — tas ir ļoti labs cilvēks, bieži viņš draudzīgi sarunājas ar mani, tikai es par viņu neko nezinu. Pat Kišlots neko nezina. Galerans nes man grā­matas. Vispār viņš man patīk.

— Protams, tas pilnīgi raksturo Galeranu. Lai šis jau­tājums paliek. Kas jūs vilina dzīvē? Ko jūs gribētu tai dot un, pats par sevi saprotams, ko no tās ņemt?

— Es ņemtu no tās visu, tikai, kā mēdz teikt, — rokas par īsām. Bet… jūs taču zināt vairāk nekā es.

— Tāpēc man arī jāzina, ko jūs gribat. Bez tā jūs man cauri netiksiet, jaunais cilvēk! Padomājiet un sakiet!

— Tādā gadījumā es atzīstos, ka mani vilina ceļojumi. Es gribu doties lielos ceļojumos, kas saistīti ar kādu aizraujošu pienākumu. Bet ko es runāju? — iesaucās Da­venants. — Protams, tas ir mans sapnis, un tas nav piepildāms, bet jūs gribējāt, lai es runāju atklāti.

— Paklausieties, mans mīļais, — sacīja Futrozs, jauz- dams sarunu biedrā dedzīgumu un karstgalvību, — taisni tas jau ir labi, ka esat atklāts. Mēs beigsim šo sarunu tā: jūs atgriezīsieties pie Kišlota, bet pie mums ciemosieties pa svētdienām. Turklāt parīt šai pašā laikā ieradīsieties uz lietišķu sarunu.

— Ko jūs esat nodomājis darīt? — prasīja Davenants no mākoņu augstumiem, kuros viņu bija pacēlis Futroza noteiktais, sirsnīgais tonis.

— Pamatots jautājums. Raugiet, man ir paziņa Ģeo­grāfijas institūtā. Šogad paredzētas vairākas ekspedīci­jas — ilgstošas un diezgan bīstamas ekspedīcijas. Jums tur atradīsies kāds palīgdarbs.

— Tiešām! — iesaucās Davenants. — Es pārnēsāšu instrumentus vai celšu teltis. Tomēr, — viņš piebilda, — es jūs ļoti lūdzu: ja jums radīsies kādas grūtības, nepūlieties.

— Ak tā?! Labi.

— Tas nav tādā nozīmē, ka.., — sastomījās apjuku­šais Davenants, — bet citā … Man kauns.

— Labi, — Futrozs padomāja, tad žigli pie sevis no­murmināja: — Atdošu viņu Starkeram. Lai Starkers diktē viņam dienasgrāmatas.

— Kā jūs teicāt? — pārvaicāja Davenants, domādams, ka Futrozs kaut ko jautā viņam.

— Es teicu, — Futrozs nobeidza lietišķo sarunu ar joku, — ka es saņemšu jūs ar pinceti aiz spārniņiem un izlaidīšu paskraidīties pa globusiu

Jūtot solījuma nopietnību, Davenants dziļi nopūtās, bet Futrozs pazvanīja un lika istabenei pasaukt meitenes.

— Jūs bieži mūs apmeklēsiet, — Futrozs sacīja Dave- nantam, uzsizdams viņam pa plecu, — un jums vajag viņas uzmanīgi izpētīt, lai pēc tam zinātu, no kuras puses jūs gaida sitiens. Tie ir labi, bet ļoti blēdīgi bērni.

Meitenes ienāca un cienīgi pamāja apmulsušajam Ti- rejam.

— Nopietnā saruna ir galā, — sacīja viņām tēvs, — un tagad Davenants ir jūsu viesis. Baidos, ka viņš ir smalk­jūtīgāks par jums un tāpēc nevarēs jums īsti atcirst. Iegaumējiet, ka viņš ir neaizsargāts, un nebaidiet viņu. Mēs viņu pamazām pieradināsim. Roēna, vai varu būt mierīgs?

— O jā! — acis nolaizdama, skumji atbildēja Roēna. — Tu vari būt pavisam mierīgs. Tik mierīgs kā kalnu ezera klusais ūdens.

— Kā enciklopēdija senēģiptiešu valodā, — nomieri­nāja tēvu Ellija, sērīgi glaudīdama piedurkni.

Futrozs aizdomīgi paskatījās uz viņām un izgāja.

Mēlgales nekavējoties tuvojās Davenantam un nosēdās viņam pretim.

Ellija sapņaini nopūtās:

— Cik brīnišķīgs laiks!

— O jā! — Roēna maigi uzsmaidīja sarkstošajam Da­venantam. — Bet barometrs, liekas, krītas. Sakiet, lū­dzu, — kādas markas automobiļi jums patīk?

— Jūs mīlat muziķu? — jautāja Ellija, lūpas kodī­dama. — Kas ir jūsu mīļākais komponists?

Draiskodamās viņas pamanīja, ka Davenants ir no­mākts, un iesmējās.

— Nedusmojieties uz mums, — sacīja Roēna. — Šo­dien mēs nezin kāpēc nevaram norimties. Jums patīk mūsu mājas?

— Jā, — Davenants atbildēja, — jūs uzminējāt.

— Bet mēs? — nekaunīgi noprasīja Ellija, palēkdamās uz krēsla.

— Mēs centīsimies jums iepatikties, — pieticīgi solīja Roēna. — Jūs nāksiet bieži. Labi?

— Ļoti labi, — atbildēja Davenants, — labāk par visu citu. — Padomājis viņš piebilda: — Es droši vien jums liekos ļoti nopietns, bet tas tā nav. Parasti neesmu necik nopietns.

— Es redzu, mums atradīsies kopīga valoda, — Ellija pamirkšķināja māsai. — Es tev teicu.

— Ko tu man teici?

Viņas apmainījās noslēpumainām zīmēm un mazliet nomierinājās.

— Gribat, mēs jums uzspēlēsim, — piedāvāja Ellija.

— Protams! — atsaucās Davenants. Smaids nenodzisa viņa sejā.

Sākās strīds, kurai spēlēt pirmajai. Strīds beidzās ar to, ka Roēna nosēdās pie klavierēm, bet Ellija stāvēja blakus — pāršķirt nošu lapas.

— Klausieties «Trimdinieka valsi», — sacīja Roēna, nospiežot klaviatūru ar saviem vēl vārajiem pirkstiem. — Es gan to vēl neesmu pilnīgi apguvusi. Sī vieta jūk jau piecas dienas. Bet tu, Roēna, esi ietiepīgs radījums. Dzirdat, kā samelojos? Un tagad nu trimdinieks atgriežas pie dzimtā pavarda.

— Viņš stāv aiz loga tumšs kā nēģeris pusnaktī, bet tur, — Ellija aizvēra acis, — viņa meita ziedos un bril­jantos atbraukusi no baznīcas … Vai pateikt? Ar diezgan patīkamu subjektu.

— Un … — māsas stāstu turpināja Roēna, ar ska­tienu pavēlēdama pāršķirt notis. — Ellija, kāpēc tu rausti notis?… Un trimdinieks, nevēlēdamies traucēt meitas laimi, skūpsta loga rūti. Viss pagalam. Viņš atgriežas savos mežu biezokņos.

Davenants dzirdēja nevis valsi, bet debesu kori. Spē­cīgajos akordos Roēnas rokas izstiepās, it kā atgrūžot klavieres, vai arī, maigi nolaižot elkoņus, viņa noliecās pār taustiņiem, strauji pārskriedama tos ar pirkstiem, satvīkusi, melodijas gaismas apņemta.

Davenanta skatiens pārslīdēja uz Elliju. Mazā izklai­dīgi uzsmaidīja viņam, klusi dziedādama līdzi māsas spēlei. Tagad viņas bija ļoti līdzīgas.

Roēna nobeidza ar skaņām, kas atgādināja lēnus pulk­steņa sitienus, un piecēlās.

— Tas ir viss, — viņa teica. — Gribat vēl?

Davenants nepaspēja atbildēt, jo ienāca Futrozs ar ap­loksni rokā.

— Davcnant, jūs tiksieties ar Galcranu? — jautāja Futrozs, apskaudams viņam piekļāvušos Elliju.

— Jā, es domāju gan, — atbildēja Davenants, nesa­prazdams, ko nozīmē šis jautājums. — Galerans katru dienu nāk uz .,. pusdienās.

— Uz «Riebumu», — iesprauda Ellija. — 01 Es ap­solījos viņam rakstīt.

— Klusu, Ellij! Nododiet šo vēstuli Galeranam, bet pēc tam — kā norunāts. Ceru, ka redzēšu jūs parīt.

— Noslēpums! — iesaucās Roēna.

— Galerans ir iekritis, — īsi paziņoja Ellija, griez­damās uz vienas kājas.

— Labi. Vēstule tiks nodota, — teica Davenants, no­glabājot aploksni.

— Tampiko, mēs ejam, — paziņoja Ellija. — Ardievu, Davenant! Nododiet vēstuli!

— Nododiet to tieši rokās, aiz kāda stūra, lai neviens neierauga, — sekoja Roēnas padoms.

— Tampiko, mēs ejam, — paziņoja Ellija. — Ardievu, Davenant! Nododiet vēstuli!

— Nododiet to tieši rokās, aiz kāda stūra, lai neviens neierauga, — sekoja Roēnas padoms.

Futrozs sakrustoja rokas un pagriezās pret viņām, tik bargi saraucot uzacis, ka meitenes apmulsa un izgāja. Davenants ieraudzīja divus durvju spraugā pabāztus de- guntiņus, tad Roēna teica: «Ejam!» — un durvis cieši aizvērās.

Futrozs atlaida Davenantu, gandrīz nožēlodams, ka šis lielais zēns nav viņa dēls.

Godbijīgās istabenes pavadīts, kautrēdamies no viņas, sienām, durvīm un sevis paša, Davenants devās uz priekšu tik ātri, ka aizelsās. Lauzīdams galvu ap negaidīto vēs­tuli Galeranam, atkārtodams vārdus «ģeogrāfijas insti­tūts», «trimdinieks skūpsta loga rūti», atceroties valša melodiju un divus deguntiņus durvju spraugā, Davenants ieradās pie Kišlota tik savāds, ka tas jautāja:

— Vai izsvieda ārā?

— Nē, neizsvieda, — izklaidīgi apkārt skatīdamies, atbildēja mūsu varonis. — Kur ir Galerans?

— Viņš ir te, ja tu uz viņu skaties, — teica Galerans piecu soju atstatumā no Davenanta, kas tieši viņam bija pievērsis savu mēnessērdzīgo skatienu.

Davenants nodrebēja.

— Ak tas esat jūs! Savādi — es nepamanīju, kur jūs sēžat. Te ir vēstule. Jums vēstule.

Kišlots tikko bija atnesis Galeranam šķīvi zupas. Ga­lerans nolika karoti un aplūkoja aploksni.

— Pats Futrozs to uzrakstīja, — paskaidroja Dave­nants.

Labu brīdi «Riebuma» pārējie apmeklētāji — veca sie­viete un apaļvaidzis pārdevējs no gaļas veikala — veltīgi pieprasīja: sieviete — sāli, pārdevējs — ceptu ābolu. Kiš­lots bija ieplētis muti vēl platāk nekā Davenants. Kišlots skatījās uz vēstuli iztālēm, bet Davenants stāvēja gan­drīz blakus Galeranam. Beidzot viņš atjēdzās un gāja ap­mainīt zilos svārkus pret balto darba jaku, bet, tikko to izdarījis, skrēja atpakaļ skatīties, kā tiks atvērta noslē­pumainā vēstule.

Galerans noslēgtu seju uzplēsa aploksni un iebāza tajā divus pirkstus. Apspiedis smaidu, viņš lēnām izvilka sīki aprakstītu vizītkarti un, izstiepis to kreisajā rokā, pacēla pie lūpām zupas karoti. Karote jau gandrīz skāra lūpas, kad viņš, izlējis zupu atpakaļ šķīvī, nolika karoti un, sa­ņēmis vēstuli abās rokās un pārlicis vienu kāju pāri otrai, sāka lasīt ārkārtīgi nopietni. Kaut kas liels, svarīgs pa­zibēja viņa piemiegtajā skatienā. Galerans noglabāja vēstuli, izklaidīgi apēda zupu un pēc tam pasūtīja sal­dējumu.

— Vai tad medījumu neēdīsiet? — brīnījās Kišlots, lūkodamies pāri letei uz Galeranu, kurš nezin kāpēc sāka pat smēķēt pirms saldējuma. — «Irbe ar reimatismu» — kā teikts šīsdienas ēdienu kartē… He-he! Droši vien tā ir svarīga vēstule no veciem paziņām,,, Davenant, atnes «saldējumu ar angīnu»!

Cerēdams, ka Galerans runās par vēstuli, Tirejs sa­stinga durvīs, pacēlis kāju un izstiepis ausi.

— Es neēdīšu pat «pāvu ar aklo zarnu», — sacīja Ga­lerans, — un arī saldējumu neēdīšu. Esmu pārdomājis, jo ārkārtējie jaunumi laupījuši man ēstgribu. Pirmkārt, aitas ir kļuvušas dārgākas, otrkārt, atvesta Kaijenas pi­paru partija, ko pārdos ūtrupē.

— Tad nevajag saldējumu? — jautāja Davenants, nes­dams vecenei jau trešo sāls trauku.

Vecene tā apvainojās, ka piecirta kāju. Galerans pie­cēlās, ar galvas mājienu pasauca zēnu.

— Tu apzinies, ka daļēji tev jāpateicas man? Sinī lietā ar Futrozu.

— Protams. Jūs pirmais iesākāt.

— Tad tev jāatnāk šovakar desmitos uz Ziemeļu ielu 24, dzīvoklis 33. Tā ir mana adrese. Es tevi gaidīšu. Tu atnāksi un izstāstīsi, kā tevi uzņēma.

— Futrozs teica, ka darīs visu, ko varēs. Saprotat? Es nejokoju. Es aiziešu pie jums, — steidzīgi sacīja Dave- nants, drebēdams nepārvaramā ziņkārē. — Bet… ko Yiņš jums uzrakstīja? Piedodiet, ka iejaucos.

— Redzot tavu smalkjūtību, es varētu neatbildēt, bet es tevi saprotu. Futrozs mani lūdz, protams, ļoti pieklā­jīgi, lai es vairs nesūtu viņam pārāk ziņkārīgus, seš­padsmitgadīgus Tirejus.

— Es neesmu puika, — Davenants nosarcis atbildēja. — Esmu gluži vienkārši sajucis prātā, tas ir viss. Aiz­mirstiet manu uzmācību …

Galerans aizgāja, bet Davenants ķērās pie parastā darba. Par vēstuli viņš domāja tā; Futrozs nosūtījis Ga­leranam zīmīti ar Ellijas pārdomām, kā viņa bija solījusi. Kišlots drūmi svilpoja, izmezdams piezīmes: «Kas tikai dzīvē negadās!» — «Ne katram tā veicas!» — bet vakarā piedzērās un paziņoja, ka viņa dzīvē arī bijis līdzīgs ga­dījums, bet viņš to nav izmantojis, jo ir lepns un nicina cilvēkus, kas dzīvo savrupmājās.

— Kad pats visu sasniedz, tas ir pavisam kas cits, — sprieda Kišlots, — nekā ķerties svešā sterbelē.

Davenants nepievērsa uzmanību veča ņurdoņai un iz­klaidīgi piekrita visam, nepacietīgi gaidīdams kafejnīcas slēgšanu. Drīz pēc tam viņš devās uz namu, kurā dzīvoja Galerans. Tā bija veca trīsstāvu māja, atradās slikti ap­gaismotā nomales smilšāja malā. Ne visos mājas logos dega uguns, netīrajās kāpnēs vajadzēja uztaustīt pakā­pienus un reizēm pat iededzināt sērkociņus. Davenants uzkāpa trešajā stāvā un sameklēja dzīvokļa numuru. Cil­vēks ar sīku, milzīgā bārdā noslīkušu seju noveda Dave­nantu plata gaiteņa galā, kur blāvi vīdēja ar spraudīti piestiprināta vizītkarte. Sadzirdējis soļus, Galerans iznāca un ielaida zēnu, bet.durvis aizbultēja.

— Es vienmēr ieslēdzos, — Galerans paskaidroja, — jo kaimiņi paraduši gāzties iekšā bez klauvēšanas. Tevi ielaida nelabojams žūpa, izbijis students.

Galerana lielo istabu apgaismoja gāzes radziņš; tā bija trūcīgi iekārtota ar vienkāršām mēbelēm: divi galdi — uz viena pārtika un trauki, uz otra — grāmatas un tintnīca, tad vēl trīs krēsli, gulta ar aizslietni un marles aizkars diviem logiem. Pie kaļķotās sienas divas vecas, iestiklotas gravīras, Meisonjē kopijas. Davenantu aizkus­tināja šī nabadzība, un vēl — telpu tīrība, un pašcieņas pilnā laipnība, ar kādu Galerans uzņēma viesi; pirmo reizi zēns nožēloja, ka nav bagāts un nevar atsūtīt Gale­ranam turku paklāju.

— Jūs mani ]oti ieinteresējāt, — teica zēns, — es tā gaidīju, kad pienāks vakars. Un man tāpat arī briesmīgi gribējās atnākt pie jums.

— Lieliski. It īpaši tāpēc, kā tevi tūlīt vedīšu prom.

— Jā. Tas ir — uz kurieni?

— Mēs vienojāmies, ka tu neko nejautāsi. Aizvedīšu, tad redzēsi.

— Varen interesanti! — Davenants iekliedzās, gaidī­dams jaunus brīnumus un uztraukdamies tāpat kā no rīta Futrozu namā. — Esmu ar mieru! Bet ko es redzēšu?

— Eh! Ar tevi nav vērts runāt! Pieņem noteikumu, ka iztiksi bez jautājumiem un spriedelēšanas. Mums priekšā stāv dēka.

— Tādā gadījumā esmu gatavs, — kājās uzlēkdams, paziņoja Davenants. — Bet man nav ieroča.

— Ieroči mums nebūs vajadzīgi. Ja vēlies, vari apbru­ņoties ar pacietību.

Galerans uzlika cepuri un paņēma spieķi, Davenantam neizdevās neko izlasīt viņa neizdibināmajā sejā, Nogrie­zis gāzes radziņu, Galerans teica: «Ejam,» — palaida zēnu pa priekšu un aizslēdza durvis. Pie izejas viņi satika bārdaino cilvēku, kam Galerans iespaidīgi paziņoja:

— Simpson, atslēgu es ierīkoju tā, ka nu to vairs nevar dabūt vaļā ar naža galu, tāpēc nepūlieties apskatīt manu istabu, Starp citu, šodien tur nav ne portvīna, ne deg­vīna.

— Labi, — norūca Simpsons, — Bet ko es runāju! Jūs mani nepelnīti apvainojāt!

— Tikai brīdināju. Var gadīties, ka rīt būs degvīns, tad es jums pats iedošu.

Neklausoties, ko kliedz pakaļ Simpsons, Galerans iz­gāja no mājas un izveda Tireju apgaismotā ielā, kur viņi paņēma važoni; Galerans nosauca adresi, Davenantam nezināmu. Uzjautrinādamies par satraukuma un neizprat­nes pārņemto Tireju, kas bija mēms no brīnumiem un sēdēja, gremdēdamies veltīgos minējumos, Galerans sīki izstāstīja par Simpsonu — kā to savā istabā pieķēris vīnu zogam, paslavēja kādas jaunas mājas skaisto fasādi un parādīja kinematogrāfu, kurā nesen bija noticis uguns­grēks. Davenants vīlies un aizvainots klusēja, juzdams, ka Galeranu uzjautrina viņa noslēpumu upura nepacie­tība, un meklēja Galerana vārdos kādu mājienu par turpmāko.

- Gribi, es izstāstīšu tev anekdoti, — sacīja Galerans.

Pa to laiku važonis apstājās pie vienstāva nama, un anekdote palika neizstāstīta.

_— Ir mazliet par vēlu, — Galerans teica večiņai — vācietei, kas atvēra durvis un sveicināja viņus ar neskai­tāmiem galvas mājieniem. — Mans jaunais draugs deg nepacietībā apskatīt istabu.

Davenants paraustīja viņu aiz piedurknes, bet Galerans saņēma zēna elkoni un pagrūda viņu.

— Ej taču, — viņš teica. — Es runāju patiesību. Fut­rozs lūdza sameklēt tev istabu. Tu te dzīvosi.

— Viņa vēstule! — Davenants iesaucās, — Tad to viņš jums rakstīja!

— Jā. Un vēl šo to.

— Rūpējas par jauno cilvēku, pūlas, — piesardzīgi ieteicās večiņa it kā pie sevis, bet ar acīm redzamu no­lūku izraisīt sarunu. — Lūdzu, lūdzu, tur jums viss sa­gatavots, būsiet apmierināts.

— Tātad šonakt man nav lemts aizmigt! — iesaucās Davenants, sekojot Galeranam istabā ar zaļām tapetēm un dziļu nišu, kurā atradās gulta. Viņš ieraudzīja šūpuļ­krēslu, rakstāmgaldu, krēslus ar ādas sēdekļiem, skapi, mežģīņu aizkarus.

Saimniece neienāca istabā, palika uz sliekšņa, Galerans bez ceremonijām aizvēra durvis.

— Šodien tev nav jēgas pārvākties, jo ir jau vēls un arī Kišlots, iespējams, var apvainoties. Viņš savā ziņā ir tev ļoti pieķēries. Taču — kā vēlies. Klausies tālāk: šī istaba apmaksāta par trim mēnešiem uz priekšu, ar pilnu uzturu: brokastis, pusdienas, vakariņas un divas reizes kafija. Laba dēka?

— Kā es atlīdzināšu Futrozam un jums?

— Futrozam tu atmaksāsi ar to, ka pieklājīgi pieņemsi šīs veltes, kas dotas brīvprātīgi no labas sirds. Kā tu pats sapratīsi, viņam nav iemesla izkalpoties Davenanta priekšā. Bet mana loma ir gluži nejauša — es tikai iz­pildīju Futroza lūgumu. Atver skapi!

Davenants paklausīja. Skapī karājās apģērbi. Apakšā baltoja veļas kaudze.

— Tu redzi, — turpināja Galerans tādā tonī kā botā­niķis, kas paskaidro zieda šķērsgriezumu, — tu redzi šeit jauna uzvalka sastāvdaļas — pelēkas bikses, vesti un svārkus, — tas ir diezgan dārgs audums. Blakus karājas balts uzvalks un četras dažādu krāsu kaklasaites. Divas platmales — salmu un filca. Cepures vajag uzlaikot,

Galerans paņēma mīksto platmali un uzlika to Dave- nantam galvā.

— Ļoti labi. Noņemt tava apģērba izmērus man palī­dzēja pavārs, kas nozvērējās klusēt, "tikko bija sajutis plaukstā patīkamu metāla vēsumiņu. Ceru, ka viņš klu­sēja?

— Viņš man neko nav teicis.

— Skaidrs. Būtu nedabiski, ja tu nepataustītu visus šos jaukumus, vai ne, Davenant? Pieskarties ir nepiecie­šami.

Davenants bez kādas jēgas pasvārstīja rokās bikses, kaklasaite nokrita zemē, un viņš aizvēra skapi.

— Pagaidām labāk neskatīties, — viņš teica, — man jāpierod. Vai nevarat iedomāties, kāpēc Futrozs dod man visa kā tik daudz?

— Varu gan. Futrozs ir tāds cilvēks, kas, ja dara, tad dara pamatīgi, līdz galam, vai arī nedara neko. Labsir­dība pati par sevi, bet šī rakstura īpašība ir visai zīmīga, tā ka, ja viņam radīsies pret tevi nepatika, tad viņš tikpat cieši aizmirsīs, ka tu esi pasaulē. Tas ir cilvēks, kas visu ņem nopietni. Tavs saimnieks ir vecs rēķinvedis Guber- manis, viņa sieva Emma Gubermane, kas atvēra durvis, ir velnišķīgi ziņkārīga, tāpēc nestāsti neko par Futroza namu. Ja rāda skaistu lietu cilvēkiem, kas nesaprot skais­tumu, — to tūlīt apsēdīs sīku domeju mušas un ļaunprā­tības vārnas. Tu mani saprati?

— Redz kā! — iesaucās Davenants. — Dariet, ko gri­bat, bet man jūs jānoskūpsta.

Pirms Galerans paspēja atvairīties, Davenants apskāva viņa drūmo galvu un cieši noskūpstīja.

— Baidies nelaimes, — iespaidīgi teica Galerans, sa­ņemdams zēnu aiz pleciem, — tu visā savā būtībā esi kaismīgs, tava sirds ir pārāk atklāta, un iespaidi tevi dziļi saviļņo. Esi savaldīgāks, ja negribi aiziet postā. Vientulība — tas ir drausmīgi, Tirej! Tā gan var pazu­dināt cilvēku. Ejam.

Emma Gubermane izlaida vīriešus; viņiem pakaļ ska­nēja dziedošas nopūtas par «eņģeļiem zemes virsū».

— Sešdesmit gadus dzīvoju, — viņa piebilda negai­dītā, īdzīgā straujumā, jau bez nopūtām un aizkustinā­juma, — bet tāda gadījuma nav bijis. Visu saprotu, visu. Ļoti labi, esiet mierīgi.

Uz ielas Davenants jautāja:

— Kurp jūs dodaties, ja atļauts zināt?

— Domāju, ka mazliet iedzeršu, — teica Galerans, pār­skaitīdams kabatā sīknaudu. — Ak jā! No naudas, ko Futrozs bija pievienojis vēstulei, palicis, lūk,.. Cik tur ir? — Viņš iedeva zēnam trīs zelta monētas un sudrabu.

— Nu, ej …

Viņš iekāpa tramvajā, bet Davenants pārradās pie Kiš­lota, lai paņemtu savas mantas un nekavējoties pārvāk­tos jaunajā dzīvoklī. Kišlots dzīvoja bez kalpotājiem. Pa­ņēmis sveci, viņš atvēra durvis pats.

— Klausieties, jūs tagad būsiet ļoti pārsteigts, — sa­cīja Davenants, apstādamies uz sliekšņa. — Vai jūs zināt, kur es dzīvoju?

— Mīklām esmu par vecu. Vai nu nāc iekšā, vai saki, kas noticis. s

— Galerans noīrējis man istabu, — Davenants paziņoja,

— Goda vārds. Es nupat tur biju. Par Futroza naudu Futrozs bija atsūtījis naudu vēstulē, bet es nekā nezi­nāju.

— Melo! — teica Kišlots, paceldams sveci pie Dave- nanta zoda.

— Es gribēju iet uz turieni rīt, bet nevaru nociesties, — turpināja Davenants, neviļus nokniebdams sveces uzde- gumu. — Piedodiet man. Tagad es vairs nevarēšu te aiz­migt. Vai pastāstīt vēl, kāds lērums visādu apģērbu tur karājas skapī, un tas viss man?!

— Es domāju, ka tu melo. Tātad pār tevi nolijis zelta lietus. Gadās arī tā, — teica pārsteigtais Kišlots. — Tur nu nekā nevar darīt, — viņš domīgi piebilda savāda mie­rinājuma noskaņā.

— Bet par ko, kā jūs domājat?

— Ne par ko. Iepatikies kā kaķēns. Viņš bez mēra pirka?

— Ko?

— Galerans — frakas un smokingus.

— Tic ir vienkārši uzvalki. Es tos pat neuzlaikoju.

Kišlots uzveda Davenantu sev līdzi augšā, izvilka no

skapja vīnu un sāka staigāt pa istabu, piespiedis pudeli pie muguras.

— Jā! — viņš iesaucās pēc ilgas klusēšanas un nopū­tām. — Tu droši vien uzlidosi augstu. Bet arī mans pē­dējais vārds vēl nav sacīts. Es atradīšu zelta dzīslu, tici man! Agri vai vēlu! Radīsies tāda droša ideja, atnāks. Ņem glāzi vīna, sēdies un stāsti, velns lai parauj!

Steigšus pārstāstījis viņam pašu galveno, Davenants iedzēra vīnu un brāzās lejā pa kāpnēm. Salicis lādītē savu pieticīgo mantību, viņš uzmeta lādīti plecos un at­vadījās no Kišlota, kas, izprotot viņa stāvokli, neuzsāka vairs nekādas runas, bet, parakņājies kabatās, atdeva viņam algu.

— Davenants kļuvis aplam bagāts, — teica Kišlots, pasniedzot bijušajam kalpam sauju sudraba. — Par četr­padsmit dienām! Lasies!

Izvadījis veiksminieku, viņš aizslēdza durvis, nosauk­dams pakaļ:

— Ienāc kādreiz pusdienās!

Kaut arī Davenants briesmīgi steidzās, viņš ieradās pie Emmas Gubermanes jau pusnakti, taču vecene atvēra īrniekam durvis bez sapīkuma: par istabu viņa bija sa­ņēmusi krietnu naudu. Vecā pat atnesa Davenantam steig­šus uzceptas olas; ātri tās apēdis, viņš sāka apskatīt savu bagātību: uzlaikoja pelēko uzvalku, — tas nekur nespieda, veste nežņaudza krūtis. Spogulī rēgojās svešs elegants jauneklis bez ūsām. Novilcis pelēko uzvalku, Davenants apģērbās baltajā. «Burvestība!» viņš noteica, aizpogādams perlamutra pogas. Visu novilcis un pakāris apģērbu skapī, viņš nodzēsa uguni un iemiga tik cieši, ka no rīta nevarēja vien pamosties, dzirdot klauvējienus pie durvīm; saimniece sāka uztraukties, bija jau vienpadsmit, un kafijas kanna uzvārījās astoto reizi.

Davenants aiz priekiem sāka svilpot: nevajadzēja slau­cīt grīdas, klāt galdautus un izsviest no augļu vāzēm iepuvušus ābolus. Laiks pieder viņam. Smaržoja pēc tīrī­bas un smalkas veļas siltuma. Nervi vel dūca, bet ne tik brāzmaini kā vakar. Notikušais bija ieguvis ilgstošas īstenības likumīgo spēku. Iedzēris kafiju un paēdis, Da­venants apvilkās balto uzvalku. Tikko viņš bija apsējis kaklasaiti, parādījās vecene.

Ziņkārības tirdīta, viņa plātīja rokas un aizgrābtībā šūpoja galvu par tādām pārmaiņām īrnieka ārienē; viņa sāka izdibināt, kāpēc nabadzīgi ģērbtajam jauneklim ar vienkāršo lādīti pievērstas tādas rūpes un uzmanība. Viņai gribējās zināt, kas ir Galerans, kas — Davenants, kā viņš dzīvojis līdz šai dienai un ko darīs turpmāk.

Vecene likās Davenantam visai pretīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka nejautāja tieši, bet it kā atbildot pati savām domām:

— Protams, ne visu uzreiz. Jūs apskatīsieties, atpūtī- sieties, un tur, jādomā, jums atradīsies darbs vai vēl kaut kas. Patīkami redzēt, kā Galerana kungs jūs mīl, es taisni nodomāju — vai tikai nav tēvs?! Manam vīram arī nekā nebija, bet viņš sāka strādāt, krāt…

Uz šiem mājieniem Davenants nekā neatbildēja, viņš novirzīja sarunu uz istabu, bet vecene joprojām nerimās un nerimās.

Neprazdams izvadīt apnicīgus cilvēkus, Davenants pa­cieta viņas čērkstošo rečitativu, kamēr viņa beidzot no­gura un sakniebtām lūpām un nocietinātu seju aizgāja, bet Davenants devās paklaiņot pa pilsētu. Pie izejas viņš sadūrās ar saimnieces vīru — garlaicīgu ķildīga izskata veci, kas iegrūda savus ļenganos pirkstus viņa karstajā delnā un nosēcās:

— Tad nu tā. Viss kārtībā, es ceru?

Vecais nozuda aiz stūra, bet Davenants devās sarežģītā ceļojumā, pārsēzdamies no autobusa tramvajā, no tram­vaja autobusā, aizbraucot līdz katras līnijas galam, un dažu stundu laikā tā izbraukāja pilsētu kā vēl nekad savā mūžā. Viņš traucās uz priekšu, pakļaujoties valdonīgai iekšējai kustībai. Bet drīz Davenants pamanīja, ka cenšas nedomāt par šīs klaiņošanas mērķi, apvaldot slepenas ilgas. Beidzot viņš saņēmās un aizgāja līdz Enkuru ielai; kad viņš devās garām Futroza namam, viņa ausis dega, bet sirds klauvēja. Ja šajā namā bija tik labi viņa klāt­būtnē, cik burvīgai tad jābūt nama iemītnieku dzīvei, kad viņus neviens neredz! Tā viņš domāja. Sveša cilvēka klāt­būtnē pašam skaistākajam, dabiski, ir jānoslēpjas. Tur kaut kas aizzib, uzdzirkstī, ieskanas, — viņam likās, ka tur raud no smiekliem un lidinās caur smaidiem noslēpu­mainas būtnes, zilganas gaismas apstarotas. Tai paša laikā, neko nezinādami par pilnīgāko no visām pasaules celtnēm, garāmgājēji pērk avīzes, met papirosu galus zem logiem, gar kuriem staigā viņš, bīdamies satikt pat gu­vernanti Urāniju Tālbergu, jo arī pār viņu spīd ziedošu seju un zelta kaķu pilnās, sarkani zeltainās viesistabas skurbinošie stari.

Un tomēr Davenantam ļoti gribējās redzēt kaut vai Urāniju, kaut vai istabeni, bet tikai ar noteikumu, ka pats paliktu nepamanīts.

Mierinādams sevi ar to, ka rit atkal atnāks pie Fut­roza, Davenants dienas pārpalikumu izmantoja, lai ap­meklētu zvērnīcu un nopirktu dažas vecas grāmatas; bro­kastis viņš nokavēja, uz pusdienām ieradās vēlu un bija izsalcis, tāpēc zupu, zivis un saldo rausi apēda līdz pēdē­jam kumosam, apēda pat visu maizi, tā ka vecene pēc tam vēl ilgi apsprieda ar kaimiņieni īrnieka apetīti. Pēc pus­dienām Davenants atlaidās ar grāmatu, lasīdams Hagarda stāstu, taču drīz, pārdzīvotā nokausēts, iemiga. Kad sa­tumsa, ieradās Galerans un aizveda viņu pastaigāties pa Mēnesnīcas bulvāri.

Viņi lēnām gāja milzīgo koku ēnā, runādami par dzīvi, ko Galerans pazina visās tās izpausmēs; viņš centās iedvest zēnam uzticību.

— Nekad nebaidies kļūdīties, — Galerans sacīja, —- nevajag baidīties ne no aizraušanās, ne vilšanās. Vilšanās ir maksa par kaut ko agrāk saņemtu, varbūt reizēm tā ir nesamērīga, bet esi devīgs. Baidies tikai vispārināt savas vilšanās, lai tās nenomelnotu visu pārējo. Tad tu gūsi spēku pretoties dzīves ļaunumam un pareizi novērtēt tās gaišās puses.

Šīs vienkāršās patiesības atbilda Davenanta raksturam; sevišķa burvība tām piemita tieši tagad, kad tās atgādi nāja varonīgas rokas pasniegtu drošu ieroci viņa pāri plūstošajām jūtām.

Atgriežoties pa spilgti apgaismotu aleju, viņi apstājās pie kāda restorāna terases, kur notika vētraina scēna noplīsis, piedzēries cilvēks lauzās pie galdiņiem, klieg dams, ka grib uzjautrināt apmeklētājus ar lielisku dziesmu Kalpotāji jau bija viņu sagrābuši, lai izsviestu ārā, kad bagāta kompānija, gribēdama pasmieties, nostājās skran­daiņa pusē; nikni zibsnīdams acis uz malā pagājušajiem viesmīļiem, skrandainis ar delnas virspusi noslaucīja no­svīdušo pieri un sēcošā balsī sāka dziedāt:

Pie cietuma nāk skuķis, par spindzeli ko sauc,

Zem katras acs tai zilums, šaurs svārciņš ciskas žņaudz.

Klaidonis dziedāja ar izjūtu, klīrīgi šķobīdamies, kad tēloja skuķi, un, izriezdams krūtis, bargi rauca uzacis, kad Spindzelei atbildēja nepielūdzamais uzraugs. Daži klausītāji smējās, citi bija sašutuši, bet artists tomēr sa­vāca savu atalgojumu. Vairāk dziedāt viņam neļāva. Viņš aizgāja grīļodamies, skaitīdams monētas drebošajā plauk­stā. Uzkliedzis Davenantam, kas pasitās sānis: «Turies, pienapuika, ka neapgāžu!» — klaidonis strauji pagāja zēnam garām un pazuda alejā. Davenants ievēroja viņa savēiušos matus. Šī cilvēka seja — rupjiem, viltīgiem vaibstiem — bija nozibējusi viņa acu priekšā īsu mirkli un pagaisusi nakts tumsā.

Tādas dziesmas Davenants bija dzirdējis ne vienreiz vien, kad vēl vadāja rateļus ar karstām pusdienām uz ostas nomalēm, tāpēc viņš klausījās vienaldzīgi. Taču Galerans apstājās, izvilcis bloknotu, viņš pierakstīja šā cietumu dzejas rindu paraugu atsevišķus izteicienus.

— Es sastādu ielas dziesmu krājumu, — teica Gale­rans, — un ceru pārdot savu darbu kādai izdevniecībai. Tu droši vien bieži esi mēģinājis uzminēt, no kā es pār­lieku. Es sastādu visdažādākā tipa krājumus: no anekdo­tēm līdz «rotaļām un jokiem». Es dzīvotu labāk, ja ne­sirgtu ar spēles kaislību. Nevaru nespēlēt.

— Tātad jums neveicas?

— Tu esi atjautīgs.

— Bet jūs pacentieties vinnēt!

— Gudrs padoms! — Galerans iesmējās. — Pamet mani un ej gulēt. Gulēt ir veselīgi.

— Ziniet, — padomājis teica Davenants, — pirmo reizi, kad iesiet atkal spēlēt, paņemiet, lūdzu, šo zelta monētu un pievienojiet to savām likmēm. Lai notiek kas notik­dams.

— Labi! — piekrita Galerans. — Es nekad neatsakos spēlēt uz svešu laimi. Atnāc rīt uz «Riebumu». Es būšu tur no vieniem līdz trim.

— Jā, es vienmēr gribu būt kopā ar jums, — sacīja Davenants. — Es arī būšu tur, mēs kaut ko izdomāsim.

Tā viņi šķīrās. Pagāja vēl viena nakts, un atausa diena, kas iešķīlās acīs ar staru:

— Šodien, šodien — uz turieni!

Roēna un Ellija bija iežēlojušās par jauniņās diloņsli- mās šuvējas Melijas Skortas likteni un nolēmušas sūtīt viņu ārstēties uz Ahuanskapas piekrasti. Melija ieradās īsi pirms Davenanta atnākšanas. Ieraudzījis viņu viesistabā bikli šķirstām albumus, Davenants paklanījās bālajai, trūcīgi ģērbtajai meitenei un nosēdās pa gabaliņu. Viņa baltais uzvalks nespēja maldināt Melijas Skortas vērīgās acis. Slepus paskatījusies uz Davenantu, viņa uzminēja jaunekļa atkarību un uzdrošinājās ierunāties:

— Kāds brīnišķīgs nams, vai ne? Viņi ir ļoti bagāti.

— Lielisks nams, — aizrautīgi atsaucās Davenants. — Sakiet, — vai vēl neviens nav iznācis?

— Nē, — Melija atklepojās. — Es arī gaidu. Mani sūta uz kūrortu ārstēties. Man ir dilonis. Un jūs?

— Es? Te ir tāda lieta, — mazliet apjucis, atbildēja Davenants. — Nu, šodien viss noskaidrosies.

No atzīšanās viņu glāba Roēnas parādīšanās. Viņa ienāca viena bez māsas, tumšā tērpā, gludi sasukāta, un viņas acis šķelmīgi iedzirkstījās.

— Davenant! Melij! — iesaucās Roēna. — Cik labi! Tirej Davenant, iepazīstieties ar Meliju Skortu. Melij, kad jūs braucat?

— Es braucu rīt, jo »,.

— Tampiko, tas ir, tētis, tikko runāja pa telefonu,..

Roēna saka čukstēt viņai ausī, un Melija nosarka, hel

Davenants dzirdēja čukstus: «… atveriet somiņu.» Sa­prazdams, kas tur notiek, viņš novērsās un sāka skatīties pa logu. Roēna pieskrēja viņam klāt, runādama:

— Iesim, pasēdēsim uz dīvāna. Šodien jūs neredzēsie! Elliju. Nabadzīte ir sasirgusi. Dakteris jau apskatīja mēli un lika visu dienu gulēt. Tikai tas nav bīstami, — tā viņš teica, Davenant, jums vēstis no tēva: vēl nav atbrau cis viņa draugs, kam vajadzēs jūs iesvētīt par ģeogrāfijas bruninieku. Tā ka mēs papļāpāsim. Ak, es uztraucos par Elliju!

— Droši vien laika maiņa, — ieminējās Melija. — Es uz rīta pusi klepus dēļ nevarēju pat gulēt.

Viņi apsēdās. Roēna nosēdās starp Davenantu un Meliju.

— Ļoti nepastāvīgs klimats, — turpināja Melija.

— Jā, drausmīgas, drausmīgas pārmaiņas. Pretīgi!

Jaunā saimniece neblēņojās kā vakar, bet viņas balsi

Davenants dzirdēja jau pazīstamās kareivīgās notis, kas bija skanējušas pirmajā dienā, spēlējot «Trimdinieka valsi».

Meitenes apklusa. Kad viņu acis sastapās, abas pa smaidīja un iesmējās.

— Par ko jūs smejaties? — palēkdamās sēdekli, jau­tāja Roēna.

— Nezinu. Un jūs?

— Tāpat vien. Ziniet ko, apēdīsim konfektes.

Viņa aizskrēja un atgriezās ar konfekšu kārbu, nolik­dama to uz dīvāna starp sevi un meiteni. ■

— Davenant! Ko jūs sēžat tik svinīgi? Nāciet talkā!

Davenants paturēja konfekti pie lūpām un jautāja:

— Kas kaiš Ellijai? Varbūt viņa ir bīstami slima?

— Nē, nē, nomierinieties. Viņa, tā sacīt, ir pa pusei vesela. Bet viņai vajadzēs visu dienu gulēt.

— Kas tad tas?! — iesaucās greizsirdīga balstiņa, un viesistabā ievēlās zaļa sega, no kuras rēgojās sprogaina galvele. Ellijai kājās bija Urānijas milzīgās kurpes, un viņa mundri šļūkāja ar tām, turēdama slīdošo segu kā trēnu.

— Sveicināti, bērni! — teica Ellija. — Es pie jums. Un… O, dod man konfekti, Roēna! Es jau zināju, ka pie mums atnācis Davenants. Vai es varēju nociesties?

— Ellij, ej atpakaļ! — uzkliedza Roēna. — Kā tu uz­drīkstējies?

Nevērodama viņas satraukumu, Ellija pienāca pie Me- lijas Skortas un apsēdās.

— Kā jūs domājat, — es gribu sabiedrību vai ne? Atļaujiet stādīties priekšā: visuma mīnuss!

— Melij, pasakiet viņai, ka jūs, slima būdama, neskrai­dījāt apkārt tādā kimono!

— Esiet paklausīga, — teica Melija, ļaujot mazajai saņemt savu roku, pēc tam Ellija noteikti iesēdās dī­vānā, — jums kaitīgs pat visniecīgākais caurvējš!

Ellija nopūtās, piecēlās un pārsēdās pie Davenanta,

— Viņš aizstāvēs mani un dos man konfekti. Esiet mans bruņinieks!

— Labi, — teica Davenants, — bet arī kā bruņinieks es došu jurns konfekti vienīgi ar termometra atļauju.

— Tur jau ir tas negals, ka es nupat sasitu. Es gri­bēju pierādīt, ka esmu vesela. Kas ir dzīvsudrabs? Vai jūs to zināt?

— Nāc šurp, — Roēna pielika roku pie Ellijas vaiga. — Liekas, ka nekā nav, bet Urānija taču sajuks prātā.

— Piesauci nelaimi, — Ellija noņurdēja, ieraudzījusi ienākušo guvernanti.

— Kas tad tas! — rokas pacēlusi, iebrēcās Urānija.

Viņa uzreiz pazina Davenantu un pazinusi nosarka aiz

sašutuma. Futroza audzināšanas sistēma iesvēla viņu trakā niknumā.

— Ellij, jūs mani,,, nogalināt? Gribat mani nogalināt, jā? Uz vietas gultā!

Ellija paslēpa seju rokās un sapurināja galvu.

— Ak, kā negribas gulēt! — viņa vienkārši teica. — Ko darīt? Eju. Ardievu! Un lai jums sāk vēderi sāpēt no jūsu konfektēm!

Sega aizgāja, šļūkājot kurpes un dziedot bēdīgu dzies­miņu, bet Urānija paziņoja Roēnai, ka viņu gaida mūzikas skolotājs, un, galvu atmetusi, draudoši šņākuļodama, iz­gāja.

— Novēlu jums drīzu izveseļošanos, — teica Roēna, atvadīdamās no Melijas Skortas. — Tētis ir bijis Ahuan- skapā un ļoti slavē šo vietu. Jums tur būs labi.

— Pirms aizbraukšanas man vēl visādas nepatīkamas darīšanas. Pateicos jums.

— Davenant, — sacīja Roēna, — svētdien jūs būsiet mūsu viesis, neaizmirstiet to. Mēs šausim. Jums patīk šaut mērķī?

Viņa stāvēja Davenantam cieši blakus ar viegli pavēr­tām lūpām, viņas uzacis smējās.

— Davenant, jūs esat aizmidzis?

— Nē, — atbildēja Davenants, atjēgdamies no svētlai­mīgās izklaidības. — Man, ziniet, patīk domāt. Es laikam biju aizdomājies.

— Jā? Tātad es uzdzenu domīgumu! To es iegaumēšu.

Roēna pavadīja viesus līdz izejai un paraudzījās viņiem

pakaļ caur durvīm, uzsaukdama:

— Ellijas bruņiniek! Atskatieties! A-ūī

Roēna pamāja ar roku un nozuda.

Bālā, gaišmatainā Melija Skorta ar laimīgu nogurumu sejā teica Tirejam:

— Redz, kā dzīvo! Viņiem ir viss, pilnīgi viss.

— Nu jā, — piekrita Davenants, brīnīdamies, kā citādi vispār varētu būt.

Viņš atvadījās no Melijas uz stūra, nesaprazdams, ko meitene viņam saka, un jau nākošajā brīdī bija viņu aiz­mirsis.

Kādu laiku Davenantam likās, ka Roēnas smiekli, Ellijas sega un viesistabas priekšmeti izsvaidīti ielas pūlī. Bet iespaidi nogūlās. Viņš ieradās «Riebumā», kur ieraudzīja Galeranu sēžam kā vienmēr pie loga ar laikrakstu un kafiju. Jaunais apkalpotājs, sarkanmatains, dūšīgs puisis, jau tuvojās viņam, bet, sadzirdējis Kišlota saucienu: «Grāfs Tirejs!» — aptvēra, ka tas ir viņa priekštecis, par kuru pavārs jau bija sacerējis krāšņas leģendas. Jaunra­des sajūsmā pavārs bija izsludinājis Davenantu par Fut­roza nelikumīgo dēlu.

Davenants nožēloja, ka bija atnācis. Kišlots nevarēja vai negribēja uzņemt nepiespiestu toni, Aptaustījis zēna uzvalku, noņēma viņam cepuri un bez ceremonijām pie­laikoja to sev, izteikdams piezīmes:

— O-ho-ho! Droši vien tev pat sapnī nav rādījušās tik elegantas drēbesl — Tad pajokoja: — Un nu padod mērci! He-he! Nē, tagad tu pasūtīsi pats!

Samulsušais Davenants steidzīgi piegāja pie Galerana.

~ Vēl nekas nav zināms, — viņš teica, cik iespējams, klusi, lai sarunā neiejauktos Kišlots. — Vēl nav atbraucis Starkers.

— Klausies, Tirej, — atbildēja Galerans, — ej projām un esi mājās rīt no rīta. Mēs pavadīsim visu dienu laivā. Es vakar nespēlēju, naudu nedabūju. Gribi saņemt savu zelta gabalu?

— Nēs es taču teicu.

— Labi.

Davenants gribēja iet prom, bet sarkanmatainais ap­kalpotājs viegli iegrūda viņam sānos, prasīdams:

— Cik maksāji? Varena drēbīte.

— To nepirku es.

— Kā ,,. tu ne?

— Goda vārds, ne es.

— Varbūt tavs kambarsulainis?

— Nepļāpājiet muļķības, Dik, — iejaucās Galerans, — atnesiet labāk man tabaku.

Viņš iedeva sarkanmatainajam puisim sīknaudu, bet Davenants, uzsaucis Kišlotam: «Uz redzēšanos!» — iz­gāja. Viņš jau nogriezās gar stūri, kad Diks panāca viņu un aizšķērsoja ceļu.

— Nu es tev parādīšu, — teica Diks, novilkdams kam­zoli un nomezdams to uz stabiņa ielas malā. — Nostājies, kā nākas!

— Ko? Kauties? — Davenants brīnījās, īsti nesapraz­dams Dika dusmas. Bet drīz viņš saprata šis niknuma lēkmes iemeslu.

— Tu mani pat nepazīsti, — viņš miermīlīgi teica.

— Turi muti! Uzpūties, draņķis tāds!

Diks uzlocīja piedurknes, bet Davenants izvilka no ves­tes kabatas sudraba monētu un smaidīdams pastiepa to satrakotajam pretiniekam.

— Ņem, — viņš teica, — nauda tev vajadzīga.

— Ko-o-o! — ierēcās puisis. Viņš nicinoši sagrāba mo­nētu un pavicināja to Davenantam deguna galā. — Ar to tu gribi atpirkties?

— Se vēl, — Davenants sacīja, pastiepdams otru mo­nētu.

— Ko tad tu? Nobijies, vai?

— Domā, kā gribi. Ņemsi?

— Dod šurp! — Diks izrāva naudu un iebāza kabatā.

— Salašņa tāds!

Viņš paķēra kamzoli un aizskrēja pirkt tabaku, bet Da­venants, domās nogrimis, devās uz mājām, kur viņu gai­dīja pusdienas. Tajā dienā vairs nekas sevišķs nenotika. Davenants lasīja, aizgāja uz kino un labi izgulējās.

Svētdien agri no rīta atnāca Galerans. Paņēmuši līdz vīnu un pārtiku, viņi aizbrauca ar buru laivu līdz Baijas ragam, kurināja ugunskuru, vārīja kafiju un vairākas reizes izpeldējās.

Lai cik brīnišķīga bija šī pastaiga, viļņu, vēja un tālā krasta iespaidi, kā likās Davenantam, nejāva viņam iz­prast visu, kas saistījās ar Futroza namu. Tikko atvadī­jies no Galerana, viņš jau priecājās, ka atkal atrodas pilsētā. Bija jau četri pēcpusdienā, kad, neiegriezies vēl mājās un krustām šķērsām izklaiņojies, Davenants, sirds dziļumos gaidīdams sastapšanos ar Roēnu un Elliju, tie­sām viņas sastapa iznakam pa veikala durvīm. Viņš ap­juka, gan sava vecā uzvalka deļ, ar kādu bija braucis uz Baijas ragu, gan no šīs karsti ilgotās nejaušības, Mei­tenes pavadīja Urānija. Davenants gribēja aiz guvernan­tes muguras nemanāmi iejukt pūlī, bet Roēna ieraudzīja viņu un pamāja ar roku. Ārkārtīgi satraukts Davenants pienāca klāt un tik dziļi paklanījās guvernantei, ka viņa atvilga un vairs neskatījās uz zēnu stīvi kā uz afišu. Starojošās, greznās meitenes uzbruka Davenantam. Dūšu saņēmis, viņš paziņoja, ka pirms pusstundas atgriezies no izbrauciena pa jūru.

— Es biju kopā ar Galeranu, — viņš piebilda. — Mēs lēcām ūdenī no stāvas klints, ne pārāk augstu.,, Tur ir ļoti skaistas milzu ūdenszāles.

— Jūs labi peldat? — jautāja Ellija. — Es vēl nemāku.

— Es pareizi elpoju, un man ir stipra sirds, tāpēc varu tālu peldēt, — teica Davenants.

— Sēstieties, mēs jūs aizvedīsim, — piedāvāja Roēna.

— Uz kurieni?.

Davenantam ļoti gribējās iekāpt viņu ekipāžā, bet tieši tāpēc viņš atteicās.

Izliekusies no ekipāžas, Roēna sacīja:

— Davenant, mēs jūs gaidām!

— Es labāk iešu kājām, — viņš atbildēja un izlaboja, — es kāpšu tramvajā.

— Kur jūs pašlaik atrodaties? — smiedamās sauca Ellija.

Nesapratis joku, viņš atbildēja:

— Turpat, tai pašā istabā.

—- Šaubos! — Roēna sacīja.

— Šaubos! — nokliedza Ellija.

Pat Urānijas sejā kā čūska ielocījās kaut kas smaidam līdzīgs. Davenants apmulsa un sāka vicināt cepuri, kamēr ekipāža pazuda, aiznesot šīs trokšņainajam pūlim nolau­pītās Alpu vijolīšu līdzinieces. Un tās nemaz vairs nebija Roēna un Ellija, ar kurām viņš bija iepazinies brīnišķī­gajā, sarkani zeltainajā viesistabā. Tās pašas — un tomēr ne. Tur viņas piederēja pasaulei, kurā viss ir neskaidrs un svarīgs.

Pieaudzis cilvēks vienmēr atradīs, kā pakavēt laiku un apvaldīt nepacietību, bet arī tad, ja viņš nav savaldīgs, viņa priekšstats par laiku tomēr ir reāls. Ar Tireju tā nebija. Gaidot, kad būs pusastoņi vakarā, Davenants pār­dzīvoja mokošu fizisku sasprindzinājumu. Jau labu laiku pirms došanās ceļā viņš apģērbās pelēkajā uzvalkā un nosēdās pie loga, skatīdamies garāmgājējos. Nosēdējis trīs minūtes, paķēra grāmatu, bet nebija spējīgs lasīt. Neizturējis pulksteņa rādītāju varenību, kas aukstasinīgi turējās pretim viņa nopūtām, skatieniem, lūpu kodīšanai, skraidīšanai no viena stūra otrā, Davenants uzlika cepuri un izgāja uz ielas bez ceturkšņa septiņos. Pēkšņi pilsētas pulksteņa sitieni pavēstīja, ka Gubermanes pulkstenis atpalicis par piecpadsmit minūtēm. «Tas nu gan ir labi,» balsī noteica Davenants, pievērsdams sev garāmgājēju uzmanību. Ne uz kādu citu pusi kā vienīgi uz Enkuru ielu viņš nevarēja iet, bet nolēma iet ļoti lēni, lai ierastos tur desmit minūtes uz deviņiem. Taču attālums bija ne­liels, viņa nepacietība — milzīga, un, kā to varēja sa­gaidīt, Davenants atradās Futrozu nama apkaimē jau pusastoņos. Baidīdamies būt pirmais, viņš apmierinājās ar to, ka skatījās uz namu iztālēm un nostāvēja uz vietas trīsdesmit minūtes, jautādams katram garāmgājējam:

— Cik pulkstenis?

— Četras minūtes uz deviņiem, — viņam beidzot atbil­dēja kāds runīgs vīrs ar sārtiem, grumbainiem vaigiem,

— Uzvelciet savu pulksteni pēc mana — tas ir no…

Bet Davenants jau bija labā gabalā. Viņš traucās taisni

uz durvīm un nokļuva Futroza kabinetā; tur viņu ieveda istabene garām pusatvērtajai viesistabai, kurā skanēja jautras balsis.

— Es liku aicināt jūs, pirms manas saimnieces nav jūs noķērušas, — teica Futrozs, pārlaizdams Davenantam ašu skatienu. — Varu jūs iepriecināt: atbraucis profesors Starkers. Es drīz redzēšos ar viņu un palūgšu ieskaitīt jūs pašā pirmajā ekspedīcijā. Es jums to laikus paziņošu.

Tad viņš iztaujāja Davenantu par istabu, par Galerariu, draudzīgi ieteica aizpogat svārkiem visas pogas un iesē­dināja milzīgā krēslā-nišā, no kura kā no aizas bija re­dzami grāmatplaukti, marmora figūra «Nakts» un sirsnīgi smaidošais Futrozs.

— Es neesmu jums vēl pateicies, — sacija Davenants.

— Reizēm man liekas: pamodīšos — un viss būs izgaisis.

— Nu, nu, — labsirdīgi atsaucās Futrozs, — esiet mie­rīgāks. Nekas briesmīgs nav noticis.

Davenantam gribējās atklāti pateikt; «Es nekad neesmu bijis tik laimīgs kā šinīs dienās,» — bet viņš sadzirdēja lidojošus soļus un, neuzdrīkstēdamies atskatīties uz dur­vīm, aizmirsa, ko vēlējies sacīt.

— Davenants ir šeit? — ieskriedama sauca greznā, skaisti sasukātā Roēna. — Re, kur viņš! Nobāzts krēslā.

Davenants pielēca kājās.

— Sveicināts! — sacīja Ellija, kas atgādināja sama­zinātu Roēnu īsā kleitā. — Ļauj mums viņu aizvest, Tam­piko. Viņš mums ir vajadzīgs.

— Kas tur … pie jums ir?

— Visi: Gonzaks, Tortons un Tita Alserveja.

— Vienīgi jūsu nav, — Roēna teica Davenantam.

— Tampiko, viņš ir cilvēks ar saprašanu. Viņam nav ko darīt pie tevis. Pie mums ir jautrāk, vai ne? Tu arī iera­dīsies, mēs tevi ļoti lūdzam.

— Jūs cerat, ka es iešu pie jums ķiķināties?

— Jā, mēs ceram, — teica Ellija. — Tēvs un abas viņa meitas ķiķinās .., To mēs ietversim programmā.

— Es iešu vēlāk. Davenant, padodieties!

— A-res-tēt! — nokliedzās Ellija, ņemot Davenantu zem vienas rokas, otrā elkoni ieķērās Roēna, un abas aizvilka viņu uz viesistabu.

Spožu lustras uguņu piestarota un smaržu pievēdlta, šī istaba Davenantam likās šaurāka un spilgtāka nekā dienā. Vakara toņi bija mazliet mainījuši tās izskatu; Davenantam nepazīstamo ■— Gonzaka, Tortona un litā­nijas Alservejas klātbūtne modināja viņā greizsirdību, darot Futroza viesistabu līdzīgu citām viesistabām, kuras viņam kādreiz bija gadijies redzēt no ielas cauri logiem. Davenantam patika spoži apgaismotas telpas: aptiekas, frizētavas, trauku veikali, kur uguņu atspīdumi neskaitā­mos stikla un fajansa priekšmetos radīja tikai viņam iz­protamas svētku vīzijas.

Roēna iepazīstināja Davenantu ar citiem viesiem. Gon- zaks — augstprātīgs jauneklis ar pelēkām acīm, kalsnēju seju un rūsganiem matiem — Davenantam nepatika, Tor- tons modināja draudzības noskaņu, kaut gan viņš nekaut­rīgi aplūkoja jaunpienācēju un pārvaicāja, it kā nebūtu sadzirdējis:

— Da .. .ve …?

— … nants, — nobeidza Tirejs.

Tortons bija melnīgsnējs, tumšmatains, gadus deviņ­padsmit vecs, ar dīgstošām ūsām un mūžīgu smaidu. Viņš bez aplinkiem pārtrauca katru, ja gribēja runāt, un smē­jās ne ar krūtīm, bet ar rīkli, smiekliem līdzi izrunājot: «Ha-ha! Pla-ha!»

Titānija Alserveja, meitene Roēnas gados, smalciņa, izbrīnīta, ar garu kaklu, zeltainām acīm zem tumšu uzacu lokiem, kustējās tik vāri, ka ik viņas kustība sauktu pēc palīdzības.

Davenants jutās nebrīvi un centās slēpt savu apmul­sumu. Viņa dabai nepiemita vaļīgas manieres, un viņam nebija lakotu kurpju kā Gonzakam un Tortonam; viņa uzvalkam, kā Davenantam pašam likās, bija piesprausts uzraksts: «Futroza dāvana.» Droši vien viņa seja pauda kaut ko no tām smieklīgajām un traģiskajām jūtām, kas pārņem «cilvēku 110 ielas», ja tam parāda laipnību, jo Ellija, paskatījusies uz Davenantu, kļuva domīga un no­sēdās viņam blakus. Tā bija zīme, ka viņš ir vienlīdzīgs. Roēna ielēja tēju. Davenants saņēma tasi otrais pēc Titā- nijas Alservejas un sāka justies mazliet brīvāk.

Centīgi klausīdamies sarunās, viņš pētīja viesus. Sa­runa jautru atmiņu tonī vijās ap viņam nepazīstamiem ļaudīm. Beidzot sāka runāt par Eiropu, no kuras kopā ar savu tēvu nesen bija atgriezies Tortons,

Pirmajā pauzē Roēna vaicāja:

— Davenant, kāpēc jūs esat tik kluss?

— Es domāju par šo viesistabu, — neveikli atbildēja Davenants, tīšām runājot skaļāk nekā parasti, jo gribēja iekustināt sevi un manīja, ka visi uzmanīgi viņā noklau­sās. — Vakarā tā ir savādāka nekā dienā,

— Jums patīk šī krāsns, kurā mēs sēžam? — augst­prātīgā vēlībā atsaucās Titānija,

— Jā, kā uguns!

— Mēs arī to dievinām, — teica Roēna, — mums ir kaislība uz karstām un tumšām krāsām.

— Neapšaubāmi, — apstiprināja Gonzaks.

— Esmu vienaldzīgs pret mēbelēm, bet man tīk, ja ir šūpuļkrēsls, — paziņoja Tortons.

— Nav nekā briesmīgāka par taisniem krēsliem ar cie­tām atzveltnēm kā pie Zannas d'Aršakas, — piezīmēja Titānija.

— Kāda būs jūsu viesistaba? — Ellija vaicāja Tirejarrh — Nākotnē?

— Tāda pati kā jūsējā, — droši paziņoja Davenants.

— Jūs gan esat patriots! — Gonzaks piezīmēja.

— Pasaki man, kā tu dzīvo, un es pateikšu tev, kas tu esi, — noteica Tortons.

— Vai tiešām jūs to pats izdo,,, — Roēna prasīja, bet Tortons viņu pārtrauca:

— Aksioma.

— Man liekas, maz pazīstama, — atsaucās Alserveja.

— Jūs gribat teikt, ka es neesmu oriģināls? Ha-haf Oriģinālākais ir tas, ka tā var gadīties ar katru oriģi­nālo.

— Torton, jums -— nulle. Sēstieties, — teica Roēna.

— Sēžu; klusēt?

— O nē, nē! Runājiet vēl!

— I<ā jūs saprast?

— Sieviešu nepastāvība, — paskaidroja Gonzaks un nometa karotīti.

Visi sāka smieties, jo smiekli rūga viņos, meklējot pirmo ieganstu. Iesmējās arī Davenants.

— Davenants smejas! — iesaucās Ellija. — Ai, kāds brīnums!

— Jūs esat stiprā aizsardzībā, — Tirejam teica Gon­zaks. — Ja jūs smejaties reizi gadā, tad šogad esat iz­vēlējies izdevīgu momentu.

— Kāpēc tad tā?

— Tieši tāpēc, ka jūs atbalstīja,

— Nu — nē, — iekliedzās Ellija. — Tas nav joks, tā ir pārjokošana, Gonzak!

— Klausos, pār-Ellijt

— Jūsu aizraušanās ar baletu beigusies? — Roēna vai cāja Titai Alservejai.

— Nē, es droši vien nomiršu tur ložā. Es, es,,.

Davenants neslēptā sajūsmā skatījās uz Roēnu. Viņa

bija tik jauka, ka gribējās viņu noskūpstīt. Palūkojies pa kreisi, ieraudzīja Ellijas mirdzošās acis: uzacis saraukusi, viņa cieši skatījās uz Davenantu.

— Es jūs hipnotizēju, — mazā paziņoja. — Jūs esat nervozs. Bet, vai jūs varat mani pārskatīt?

— Kā tā … pārskatīt?

— Tā… mēs skatīsimies viens otram acīs, — kurš pirmais padosies. Nu!

Davenants pieņēma izaicinājumu un nenolaida skatienu, bet Ellija, lūpas kodīdama un skatīdamās arvien ciešāk, mēģināja pārspēt viņa piepūli. Drīz Davenanta acu priekšā sāka slāņoties mirdzoši loki. Asaru pilnām acīm viņš novērsās un sāka slaucīties mutautā. Viņa patmīlība bija aizskarta. Taču viņš ieraudzīja, ka Ellija arī slauka acis.

— Tas ir tāpēc, ka es samirkšķināju, — taisnojās Ellija. — Mani neviens nevar pārskatīt.

Viņu komiskā dueļa laikā Roēna, Gonzaks un Tortons karsti strīdējās par Titānijas dzejām, ko viņa tikko bija nolasījusi vārgā mirējas balsī. Roēna bija sašutusi par izteiksmi: «Un zivju sārtās spuras skrien gar izdzisušo seju…»

— Zivis lāpa zeķes, bet spuras palaistas paskraidī­ties, — Gonzaks atbalstīja Roēnu.

Titānija augstprātīgi piedeva viņam ar aukstu, svešai pasaulei piederošu skatienu, bet Tortons tik skaļi noteica: «Ha-ha!» — ka Ellija pieskrēja pie ķildniekiem, atstājot samulsušo Davenantu vienu.

Kādu laiku viņš likās aizmirsts. Ieklausīdamies Roēnas un Ellijas līksmajās balsīs, Davenants domāja — nepa­rasti saviem gadiem: «Viņas ir jaunas, ļoti jaunas, viņām vajadzīga jautrība, sabiedrība. Kāpēc lai viņas noņem­tos tikai ar mani?» Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja gleznu, kurā jauna sieviete lasīja kādu jocīgu vēstuli. Davenants piecēlās un apstājās pie neliela akvareļa: pāri pakalniem rīta gaismā vijas vientulīgs ceļš. Ellija, paspējusi izstrī­dēties ķildnieku pulciņā, pieskrēja viņam klāt.

— Tas ir «Ceļš uz Nekurieni», — mazā paskaidroja Davenantam, — «ne pēc kā» un «ne uz kurieni», «ne pie kā» un «ne dēļ kā».

— Tāds ir nosaukums? — jautāja Davenants.

— Jā. Starp citu… Roēna, esi tik laba, atceries: vai tiešām šo gleznu sauc «Ceļš uz Nekurieni», jeb vai mēs pašas to izdomājām?

— Jā.. * Tampiko izdomāja, ka tas ir «Ceļš uz Neku­rieni».

Pārtraukuši sarunu, visi pievienojās Davenantam.

— Ceļš — uz — Ne-ku-rie-ni! — skandēja Roēna, smai­dot gleznai un Tirejam un mulsinot viņu ar savu plauk­stošo daiļumu, kas šķelmīgi un maigi vēl snauda Ellijā.

— Ko gan tas nozīmē? — apvaicājās Titānija.

— Nav zināms. Mākslinieka fantāzija… — Roēna iesmējās. — Davenant!

— Nu? — viņš jautāja, saspringti pūlēdamies saprast šo izsaucienu.

— Neko. — Viņa atkārtoja: — Tātad tas ir — «Ceļš uz Nekurieni».

— Nesaprotami, — sacīja Tortons.

— Vai tad būtu saprotamāk, — Gonzaks caur zobiem novilka, — ja glezna sauktos «Ceļš uz Turieni»?

— Uz kurieni — uz turieni? — brīnījās Titānija.

— Tur jau ir tā lieta, — piezīmēja Tortons.

— Ceļš — uz kurieni? — iesaucās Ellija. — Ai, kāds ceļš! Uz kurieni?!

— Nu gan mēs sapenterējām, — sacīja Gonzaks. — Ceļš uz nekurieni. Uz kurieni? Uz turieni. Uz kurieni — uz turieni?

— Uz šurieni, — nobeidza Davenants.

Atkal jauniešus pārņēma smiekli. Visi smējās bez kāda iemesla, aizraudamies.

Nezināmais ceļš pār pakalniem pievilka kā ūdens dzīle. Davenants vēlreiz uzmanīgi paskatījās uz gleznu. Sajā brīdī ieradās Futrozs.

— Tampiko ir klāt! — iesaucās Ellija un metās viņam pretim. — Mīļais Tampiko, mums ir jautri! Un mēs neko neesam saplēsuši. Taisni jāsmejas!

— Kas tad jūs tā sasmīdināja? — jautāja Futrozs.

— Nekas, mēs tikai sākām izrunāt dažādus vārdus… Iznāca briesmīgi dumji. — Roēna nopūtās un, smieklus valdīdama, norādīja uz gleznu «Ceļš uz Nekurieni».

Viņa paskaidroja tēvam, kā tas viss iznācis: «uz turieni, uz šurieni, uz nekurieni». Bet tas vairs neizraisīja smiek­lus, jo visi jau bija noguruši smieties.

— Es nopirku to ūtrupē, — teica Futrozs. — Sī glezna atgadina man kādu noslēpumainu notikumu.

— Kādu notikumu? Mēs to zinām? — iesaucās mei­tenes.

— Acīmredzot — ne.

— Bet kāpēc tu neizstāstīji, Tampiko? — jautāja Ellija

— Kāpēc? Tiešām — kāpēc?

— Nu to mēs nevaram zināt, — noteica Roēna.

— Man patīk nostāsti par mantām, — sacīja Gonzaks. — Ar nepacietību gaidu sākumu.

— Vai tad es solīju?

— Atvainojiet, man likās …

— Vai jums te visiem ir stipri nervi? — noslēpumainu sejas izteiksmi jautāja Futrozs.

— Par sevi es galvoju, — sacīja Titānija, atsēzdamās nomaļus, ar muguru pret logiem.

— Es arī galvoju — par tevi! — Roēna nosēdās blakus tēvam. — Bet par sevi ne!

Ellija atlaidās uz dīvāna. Davenants, Tortons un Gon­zaks novietojās krēslos. Tad Futrozs teica:

— Brāzmoja vējš. Tas drebināja būdu sienas un gāza simtgadīgus kokus …

— Tas viss bija pa īstam? — niķīgi pārtrauca Ellija.

— Diemžēl. Bija.

— Pielūko. Tampiko, neliec mums vilties.

— Sākums nepavisam nav slikts, — piezīmēja Gon­zaks, — it īpaši «būdu sienas».

Futrozs klusēja.

— Un tālāk? — jautāja Davenants, juzdamies tik lai­mīgs kā vēl nekad.

— Vai visi ir nomierinājušies? — aukstasinīgi apvai­cājās Futrozs.

Bet, likās, pats velns raustīja viņus aiz mēles.

— Tēti, — sacīja Roēna, — stāsti tā, lai es izkūstu!

Futrozs klusēja.

— Nu, vai tu drīz sāksi vai ne? — žēli iesaucās Ellija.

— Vai visi klusē? — nesatricināmi apvaicājās Futrozs.

— Visi! — sešas balsis reizē atsaucās.

— Vējš gaudoja kā hiēnu bars. Ceļmalas viesnīcā ienāca bārdains vīrs ar maisu, netīrās drēbēs un pasūtīja vakariņas, Izņemot viņu, šajā dīvainajā vakarā citu ap­meklētāju nebija. Viesnīcas saimniekam bija garlaicīgi, tāpēc viņš apsēdās pie galda un sāka sarunāties ar garām­gājēju, — uz kurieni viņš dodas, kur bijis un kas viņš tāds ir. Nepazīstamais atbildēja, ka viņu sauc Sailass Gents, ka viņš ir akmeņkalis un dodas uz Zurbaganu mek­lēt darbu. Saimnieks pamanīja vienu īpatnību: Sailasa Genta acis neatspoguļoja sveces liesmu. Redzokļi bija melni un mirdzoši kā visiem, bet tajos nebija drebošā, dzeltenā punktiņa, kas parādās acīs, kad pretim sejai mirdz uguns …

Roēna ieskatījās tēva acīs:

— Pat divi punktiņi, — viņa teica. — Bet man?

Ellija piegāja viņai klāt un izpētīja māsas redzokļus;

māsa apskatīja arī Elliju, un viņas nomierinājās.

— Normāli! — paziņoja Ellija, atgriezdamās savā vietā.

— Mēs atspoguļojam uguni. Tālāk!

— No šī saimnieka novērojuma, — turpināja Futrozs,

— jūs redzat, ka saimnieks bija no sapņotāju un vērotāju cilts. Viņš neko neteica Gentam, tikai uzlika acenes un apjukumā, pat izbailēs konstatēja, ka Genta redzokļiem nav atspīduma, — tajos neatspoguļojās ne istaba, ne saimnieks, ne uguns.

— Cik tas ir labi! — teica Davenants.

— Kā tad! — nicīgi atsaucās Titānija. — Divas melnas pogas!

— Bet pogās atspīd uguns, — iebilda Roēna. — Ne­traucējiet Tampiko!

— Tagad mani grūti iztraucēt, — sacīja Futrozs,

— taču labāk būs, ja jūs visi atturēsieties no piezīmēm. Sailass Gents apvaicājās par ceļu. Saimnieks pateica, ka ir divi ceļi: viens taisns, īss, bet tuksnešains, otrs — div­reiz garāks, toties gludi bruģēts un ved pa apdzīvotām vietām. «Man nav karietes,» sacīja Gents, «un es iešu pa īsāko ceļu.» Saimniekam bija vienalga, viņš novēlēja vie­sim labu nakti, ierādīja viņam istabu naktsguļai, bet pats devās pie sievas — pastāstīt, cik dīvainas acis var būt vienkāršam akmeņkalim.

Tikko atausa rīts, Sailass Gents nogāja bufetē, izdzēra glāzi degvīna un, pievērsis savus neparastos redzokļus saimniekam, paziņoja, ka aiziet. Pa to laiku viesuļvētra bija norimusies, debesis staroja, dziedāja putni, un tādā rītā jebkurš ceļš bija brīnišķīgs.

Sailass Gents uzmeta savu maisu plecos un devās uz durvīm, bet tad apstājās, atgriezās pie saimnieka un teica: «Paklausieties, Pigin, man ir kāda nojauta, par kuru es negribētu daudz runāt. Tātad, ja jūs piektajā dienā nesaņemsiet no manis vēstuli, lūdzu jūs pārmeklēt ceļu. Varbūt es jūs tur gaidīšu.»

Saimnieks tā apstulba, ka nepaspēja ne saprast, ne iz­smiet Gentu, kurš pa to laiku bija izgājis un pazudis. Visu dienu viesnīcniekam nedeva mieru briesmīgā akmeņkaļa vārdi. Viņš domāja par tiem, kad gāja gulēt, un arī otrā rītā; pamodies atzinās sievai, ka Gents uzdevis viņam mīklu, kas nu ieķērusies smadzenās kā suseklis matos. Sevišķi mocīja frāze: «Varbūt es jūs tur gaidīšu.»

Sievai nebija laika iedziļināties cilvēku savādībās, viņa asi izmeta, ka viņi acīmredzot ir piedzērušies abi ar ak­meņkali un tāpēc nesapratuši, ko runā. Nu arī viesnīc­nieks savukārt sadusmojās un, gribēdams atkratīties no šī lietuvēna, kāpa zirgā un devās uz priekšu pa to ceļu, pa kuru bija aizgājis Gents, — cits neatlika kā vai nu vairs nedomāt par šo savādnieku, vai arī sniegt viņam palīdzību, ja nu tiešām ar viņu notikusi kāda nelaime.

Viņš iejāja mežā pa akmeņiem un grambām klāto ceļu un pēc stundas jājiena ieraudzīja, ka Gents karājas kokā …

Tortons slepus pastiepa roku pie sienas un nodzēsa elektrību. Visi uzlēca kājās. Meitenes iekliedzās, bet aukst­asinīgā Titānija, brēkdama skaļāk par citiem, prasīja iz­beigt muļķīgus jokus. Noteicis: «To-to! Ha-ha!» — Tor­tons uzdedza gaisinu.

Visiem bija platas acis. Roēna turēja roku uz sirds.

— Tas bija Tortons, — nodeva viņu Gonzaks.

— Vai tad tā var darīt! — stingri uzkliedza Ellija. — Tas ir tāpat kā aizliet aiz apkakles aukstu ūdeni!

— Es vairs tā nedarīšu, — teica Tortons.

— Davenant, pieskatiet savu kaimiņu, — palūdza Roēna. — Pārsēdictics, Torton. Uz kurieni?! Uz turieni, uz nekurieni, lūk, te.

Tortons paklausīja.

Futrozs nesteidzās. Viņam bija labi rnājās, viņš vēroja traci, kā labsirdīgs putnkopējs noskatās cigļu un sarkan­krūtīšu lēkāšanā.

— Nu, — viņš vaicāja, — varu nobeigt? Daudz vairs nav palicis. Sailass Gents bija pakāries ar zeltu izrakstītā sievietes jostā. Zem viņa uz plakana akmens akurāti bija izlikti viņa amata rīki, it kā pirms nāves viņš pats vai arī kāds cits būtu vēl atradis spēku drausmīgai mistifikā­cijai. Starp šiem priekšmetiem bija pašnāvnieka rakstīta zīmīte. Un, nu, vēršu jūsu uzmanību uz to, cik savāds bija tās saturs: «Lai katrs, kas taisās braukt vai iet pa šo ceļu, atceras Gentu. Ceļā daudz kas ir noticis un notiks vēl. Sargieties!»

Kāpēc gāja bojā Gents, palicis noslēpums uz visiem laikiem. Kopš tās reizes neviens, kas, nevērojot brīdinā­jumu, aizgāja pa šo ceļu, nekad vairs neatgriezās, pa­zuda bez vēsts. Bija trīs gadījumi, — ar ko tieši, neatce­ros, bet trešais gadījums ir īpašas pieminēšanas vērts: norāvies no pavadas, pa šo ceļu metās skriet zirgs, un, par spīti visām pūlēm, to vairs neatrada.

— Tampiko, to nu tu esi pats izdomājis! — teica Eilija, kad klausītāji sakustējās. — Tiem, kas meklēja zirgu, va­jadzēja iet pa noslēpumaino ceļu, un, ja viņi atgriezās… padomā pats!

— Es netaisnojosl — atbildēja Futrozs. — Visām sa­režģītām lietām ir bezjēdzīgas beigas.,. Ieraudzījis gleznu, es atcerējos Gentu un nopirku to.

— Ko gan tas viss nozīmēja? — vaicāja Davenants. — It īpaši acis, kas neatspoguļo neko… Bet viņš nebija akls! Kādam medniekam acis bija pavisam maziņas kā zirnīši, taču viņš varēja lasīt avīzi pāri lielai istabai un lieliski šāva.

— Ak, ziniet ko! — iesaucās Roēna. — Mēs šausim mērķī. Pagājušo reizi Gonzaks izgāzās. Gonzak, mēs do­sim jums revanšu. Ellija arī grib mācīties. Davenant, jums vajadzētu labi šaut — jums ir tik stingrs skatiens.

Šaušana sen vilināja Davenantu kā vingrinājums, kas prasa precizitāti. Tāda veida laika kavēkļi raksturīgi vi­siem aizrautīgiem cilvēkiem. Taču līdz šim viņam bija ga­dījies šaut tikai divas reizes un turklāt maksas šautuvē, piemērojoties saviem trūcīgajiem līdzekļiem.

— Es pievienojos, — teica Futrozs. — Mēs esam sep­tiņi, kaut gan Elliju nevar pieskaitīt, jo viņa vēl arvien aizmiedz acis …

— Cik zemiski! — iekliedzās Ellija.

— Nu, protams. Sastādīsim sarakstu un noteiksim balvu, — ne divas vai trīs, bet tikai vienu, lai nebūtu nožēlojamu mierinājumu… Balvu pasniegs dāmas. Tā nosacīts visās grāmatās par turnīriem un citām sacensī­bām.

— Tā kā balvu saņemšu es, — Tortons paziņoja, — tad varbūt jūs atļausiet man pašam to izdomāt? Ha-hai

— Nē, tas nu ir par daudz! — sašuta Titānija. — Es nešauju sliktāk par jums un kaut vai jums par spīti sa­ņemšu balvu.

Pēc savstarpējiem noniecinājumiem izlēma sekojošo: ja uzvarēs dāma, tad viņai ir tiesības prasīt no sliktākā šā­vēja — vīrieša visu, ko vien vēlas, ja notiks otrādi, — uzvarētājs saņems balvu no Titānijas un Roēnas, kas balvu sagatavos slepeni un turēs noslēpumā.

Futrozs paņēma papīra loksni un uzrakstīja:

Liclīb nieku sacīkstes.

— Pirmais numurs. Kas būs pirmais?

— Atļaujiet man būt pēdējam, — pie viņa griezās Da­venants, uztraukdamies un kaislīgi vēlēdamies iegūt balvu.

— Pēdējais grib būt pirmais, — uzminēja Titānija.

— Davenant, ejiet pirmais! — piedāvāja Roēna.

Bet viņš nebija ar mieru, lai arī kā gribējās darīt visu, ko vien lūgtu Roēna, Ellija vai Futrozs. Viņš gribēja uz­varēt un tāpēc — skaidri zināt, kādi pārējo dalībnieku sasniegumi viņam jāpārspēj.

— Tas kļūst interesanti, — Gonzaks piezīmēja. — Daži no mums ir diezgan uzstājīgi. Bet es šaušu ar jebkuru numuru, kādu man noteiks.

Beidzot saraksts bija sastādīts. Titānija — pirmā, Roēna — otrā, Tortons — trešais, Gonzaks — ceturtais un Davenants — piektais. Pirms visiem citiem atļāva trīs reizes izšaut Ellijai, jo viņa ļoti lūdzās.

Roēna un Titānija izgāja blakus istabā apspriest balvu un atgriezās ar gluži vientiesīgām sejām, noiikdamas uz galda kaut ko mazu, smagu, avīžu papīrā ietītu. Pēc tam viņas paskatījās viena uz otru un zīmīgi nolaida acis.

— Kaut kāda blēdība? — jautāja Futrozs, grasīdamies aptaustīt sainīti.

Bet sacēlās brēka:

— Tampiko, tas nav godīgi!

Futrozs piezvanīja un pavēlēja kalpotājam atnest mērķi un mazkalibra šauteni, kuras lode nebija resnāka par pie­zīmju grāmatiņas zīmuli. Mērķi novietoja uz terases, at­verot viesistabas stikla durvis. Šaut vajadzēja, stāvot iek­šējās durvīs, soļus divdesmit no mērķa. Tas bija četrstū­rains kartons uz trīskājaina paliktņa. Kvadrāta koncen­triskie riņķi bija apzīmēti ar skaitļiem, kas gāja no centra uz āru: 500, 250, 125 utt., bet centrs — melns riņķītis vienas collas caurmērā — nozīmēja tūkstoti.

— Nu, Elli], — Futrozs teica, pielādēdams šauteni, — nāc šurp. Nostājies te.

— O, tēti, es visu lieliski zinu. — Ellija saknieba lūpas, saraukusi pieri, pacēla šauteni un plati izspēra kāju uz priekšu, bet pēkšņi no bailēm aizmirsa visas pamācības un, spiezdama pirkstu garām gailim, samiedza acis. Šau­tenes stobrs paslējās gaisā, sašūpojās, un Ellija, acis aizmiegusi, cenzdamās nedzirdēt bēgošo skatītāju spie­dzienus, nospieda gaili un izšāva zeltītajā karnīzē.

Iestājās dziļš, pazemojošs klusums.

— Ko? Es trāpīju? — jautāja Ellija, tad tumši nosarka, asaru pilnām acīm uzmanīgi nolaida šauteni uz paklāja un aizgāja pie dīvāna, kur apsēdās, apskāvusi tēva plecus, noslēpa seju viņam pie krūtīm un iesmējās.

— Gribi pamēģināt vēlreiz? — jautāja Futrozs. — Bet tikai klausi maniem padomiem.

— Pateicos. Pamēģiniet jūs kāds tā izšaut kā es.

— Tiešām! — teica Roēna.

— Ak, ak! Tu šauj vēl sliktāk par mani.

— Pirmais numurs! — Gonzaks pasludināja. — Titā­nija Alserveja!

Titānija nostājās savā vietā (katram vajadzēja izšaut septiņas reizes), augstprātīgi paskatījās apkārt, ar gra­ciozu žestu, it kā darītu to aiz laipnības, slinki pielādēja šauteni un šāva, nobērdama savu tiesu gandrīz netēmējot. Bija dzirdama tikai šautenes aizslēga metāliskā, slīdošā skaņa un paklusie šāvienu paukšķi. Viņa nodeva ieroci Roēnai, un visi devās apskatīt mērķi.

Divi caurumiņi bija uz 250, viens uz 125, un četri da­žādas vērtības, bez mazākiem skaitļiem; kopskaitā — 750 punktu. Šāvienu pēdas pārsvītroja ar sarkanu zīmuli.

— Es pūlējos Tortona dēļ, — paziņoja Titānija. — Ta­gad es paskatīšos, vai viņš vēl ir tik pašpārliecināts, kā pirmīt runāja.

— Un tomēr — ha-ha! — jūs neiesitāt tūkstoti! — iedzēla Tortons.

— Labi, labi, paskatīsimies!

Pienāca Roēnas kārta. Davenants saprata, ka viņa uz­traucas un cenšas. Viņš domās palīdzēja viņai, saspring­dams pirms gaiļa nospiešanas, un ar aizturētu elpu čuk­stēja: «Precīzāk, precīzāk.»

— Neskatieties uz mani, — Roēna teica, — un nesmī- diniet.

Tas attiecās uz Gonzaku, kurš paklausīgi novērsās. Roēna tēmēja ilgi, bet šāviena laikā stobrs mazliet dre­bēja. Katru reizi, sākdama tēmēt, viņa viegli atbīdīja ar roku matus no pieres un, pastiepusi zodu, piekļāva laidnei vaigu ar sevišķu, tikai viņai vien piemītošu intīmu kustību.

Punktus skaitīja Davenants, taču acīmredzot neobjek­tīvi, jo kādu trāpījumu uz 250—125 robežas izsludināja par 250, ar ko pārsteidza un sasmīdināja meiteni.

— Jūs esat ļoti labs, Davenant, — viņa teica, — bet man tas nav vajadzīgs. Atzīmējiet, lūdzu, pie simt div­desmit pieci.

Pēc Ellijas un Tortona sīkumainās pārbaudes izrādījās, ka Roēna sašāvusi pieci simti piecdesmit punktu,

— O, nav sliktil — teica Futrozs. — Jo vairāk tāpēc, ka pagājušo reizi nabadzīte apmierinājās ar simt piecdesmit.

— Skaidrs! — Roēna iesaucās, lēkādama un šauteni vicinādama. — Kam jāšauj? Torton, jums.

— «Valdot vispārējam klusumam,» — teica Gonzaks, — «Atlasas strēlnieks iedzina ar lodēm naglu no piec­simt metru attāluma.»

— Visgardāk smejas pēdējais, — atbildēja Tortons.

Viņš saņēma šauteni kreisajā rokā un pasvieda to kā

pistoli, proti, nelika pie pleca, bet šāva ar izstieptu roku.

— Aplī ar ciparu 500, — viņš ieskatījies paziņoja, tad izšāva ar labo roku.

— Tikai divas rokas, — raudzīja pajokot Gonzaks, kuru pārņēma skaudība.

— Mums pietiks. Ha-ha!

Ņemot šauteni pamīšus gan vienā rokā, gan otrā, Tor­tons blieza savas lodes mērķī un klanījās uz visām pusēm kā aktieris pie rampas.

— Kāda nekaunība! — Titānija bija sašutusi.

— Jums, Titānija, vajadzēs atzīmēt manus trāpīju­mus, — bargi paziņoja Tortons, — jo jūs izsmējāt mani, kamēr es vēroju jūsu lielīgās izdarības.

Lūpas sakniebusi, Titānija paņēma zīmuli un piegāja pie mērķa.

Tortons bija sašāvis deviņsimt divdesmit punktu, ne­trāpot centrā, un visi aiz brīnumiem noelsās, bet atklājās sazvērestība.

— Tā ir sagadīšanās, — teica Roēna, līdzjūtīgi rau­dzīdamās uz apstulbušo strēlnieku, — ne vairāk kā lai­mīgs gadījums.

— Protams, sagadīšanās, — pievienojās Gonzaks.

— Mežonīga, nejēdzīga sagadīšanās! — iesprauda Tita Alserveja.

Futrozs smējās.

— Tēt, ko tu smejies? — jautāja Ellija, ievilkdama vaigus un lielām, vērīgām acīm skatīdamās uz Tortonu. — Tortons kļūdījās. Viņš negribēja trāpīt. Vai ne, jūs taču to negribējāt?

— Piķis ar jums! — sašutumā iebrēcās Tortons, — De­viņi simti divdesmit. Ko jums vēl vajag?

— Taču ne pusotra tūkstoša, — Titānija iebilda,

— Nebēdājieties, Torton, — Roēna mierināja, — nākošo reizi jūs trāpīsiet pa īstam, labprātīgi.

— Sīkās, skaudīgās dvēselītes! — ierēcās Tortons,

Viņu vēl paķircināja un atstāja mierā.

— Es tomēr saņemšu balvu, — viņš paziņoja un svi­nīgi nosēdās uz dīvāna.

Nākošais bija Gonzaks. Viņš šāva, sardoniski smīnē­dams, vāji trāpīja un bija tik iedomīgs uz sevi, ka viņa trīssimt punktus vajadzēja pārskaitīt vairākas reizes. Pie tam viņš apgalvoja, ka viņam iesmērētas patronas, kam izbērta puse pulvera.

— Davenant, jums, — sacīja Futrozs. — Baidos, ka pēc Tortona jūs esat tikpat bezcerīgā stāvoklī kā es.

Davenants ieraudzīja Roēnas melnās acis, kas bikli pa­lūkojās viņa noslēgtajā sejā.

— Davenant! Lūdzu, Davenant! — Ellija kliedza,

— Ko jūs vēlaties? — viņš jautāja, smaidot pustumsā, no kuras viņam pretim mirdzēja pārējo acis.

— O, Davenant! Es gribu.,. — Ellija aizspieda muti ar plaukstu, ar otru roku pieskardamās aizsainim. — Esiet tikai mierīgs!

— Esiet, esiet mierīgs! — auroja pārējie,

— Es nezināju, ka tiesneši ir neobjektīvi! — sacīja Tortons.

— Tiesneši kā jau tiesneši, — Gonzaks piezīmēja. — Un vēl runā, ka sievietēm vajadzētu ieņemt tiesas amatus.

— Klusāk! — apsauca Roēna.

Nostājies vietā, Davenants tā uztraucās, ka viņam sāka trīcēt rokas. «Vai tiešām es gribu būt pirmais?» viņš no­domāja, pats brīnīdamies, cik karsti vēlas saņemt noslē­pumaino balvu. Bija redzams, ka viņa sasprindzinājums pārņēmis visus. Ar savu kaislīgo satraukumu viņš neviļus lika gaidīt pārsteigumus, un šīs gaidas vajadzēja attais­not. Viņš nobijās, sastinga un sāka tēmēt. Tikko viņš

Ieraudzīja aiz grauda smailītes melnos lokus, kas atgā­dināja sīpola šķērsgriezumu, bailes pārgāja, bet mērķis sāka tuvoties, kamēr izrādījās pašā stobra galā, kas nu šķita ieduramies pašā mērķī. Viņš pavirzīja graudu uz centrālā riņķa apakšējo līniju un saprata, ka tā būs kļūda. Šautenes īpatnības atbalsojās viņa dvēselē. Viņš redzēja graudu un mērķi tik skaidri, it kā tie būtu savienoti ar viņa pirkstiem. Jūtot, ka ir kļūdījies, Davenants novirzīja graudu pie centrālā punkta kreisās robežas un atkal kļūdī­jās, jo nu lodei vajadzēja izsist apli ar ciparu 500. Viņš neizprata, kāpēc to zina, bet tas bija tieši tā un ne citādi. Tad, novadījis graudu punkta labajā malā, mazliet zemāk par tā centru, nevis vienā līmenī ar to, un vairs nejuz- dams šaubas rokā, kuras pirksts gulēja uz gaiļa, Dave­nants, pats iekšēji lidojot uz mērķi, nospieda gaili un ieraudzīja, ka ir trāpījis centrā, jo tur paspīdēja iesistais caurums. Neredzot nekā, tikai šo spožo punktu, sajūsmā, aukstā kā dzirkstošs ledus, un pilnīgā pārliecībā, kas kļuva jau mokoša, kā brīnuma pārsteigts, Davenants iz­šāva pārējās lodes citu pēc citas, tverdams tikai to mo­menta punktu, kad noskanēja «tak», un, neko neapjēg­dams un elpodams kā pēc cīņas, ar aizžņaugti pukstošu sirdi gāja pie mērķa.

— Urā! — iesaucās Roēna, kas pirmā bija pieskrējusi pie mērķa, un, pagriezusies pret Davenantu, saķēra viņu aiz pleciem un bīdīja skatīties: — Redziet, ko jūs esat izdarījis!

— Kas tur ir? — sauca ieinteresētais Futrozs.

— Viņš trāpījis tūkstotī! — Ellija kliedza.

— Visas centrā, — teica Titānija pieklājīgā sašutuma tonī.

Futrozs piecēlās un gāja skatīties. Davenants klusē­dams smaidīja un lūkojās apkārt, beidzot arī piegāja klāt un nostājās pie mērķa. Iesācējam tas tiešām bija varoņ­darbs. Divi caurumi pat bija saplūduši ar malām, veido­jot kaut ko ģitārai līdzīgu, trešais bija mazliet zemāk, un četri pārējie — pie pašas centrālā loka iekšējās malas.

Šī pilnīgā un negaidītā Davenanta uzvara sapulcināja visus ap viņu, Ellija kratīja viņa roku, Roēna atņēma šauteni un atslēja to pret sienu. Gonzaks, acis ātri mirk­šķinādams, blenza uzvarētājā, bet Tortons, apspiedis skaudību, jautāja:

— Kā tas varēja notikt? Jūs tātad esat čempions?.

— Nekas tamlīdzīgs, — atbildēja Davenants, kuru mul­sināja vispārējais saviļņojums. — Es jums pastāstīšu. Esmu šāvis tikai dažas reizes mūžā, ne labāk par Ro­ēnu …

— Pateicos, — meitene teica, zobgalīgi paklanīdamās.

— 0, es negribēju… — uztraucās Davenants, bet, sa­ņēmis mierinošu mājienu, turpināja: — Es šāvu slikti, bet šodien man kaut kas uznāca. Es pats nesaprotu, ticiet man, esmu pārsteigts ne mazāk par jums.

— Es pazīstu šo sajūtu, Davenant, — Futrozs sacīja,

— galva deg un zem lāpstiņas tāds histērisks vēsumiņš?

— Gandrīz tā.

— Bet jūs ļoti gribējāt? — nopietni jautāja Roēna, ar skatienu pavēlēdama atbildēt tikpat nopietni.

— Jā, ļoti, — atzinās Davenants un nosarka. — Visi taču gribēja.

— Jums taisnība. Saņemiet balvu. Kurš no jums uzmi­nēs, kas ir iekšā?

Tā runādama, viņa pacēla aizsaini un, redzot, ka Gonzaks noliecas, deva viņam to paostīt.

— Smaržas? — viņš vaicāja.

— Ko-o-o?!

— Pulkstenis ar uzrakstu? — prasīja Tortons.

— Roēna, parādi viņiem! — Ellija iesaucās.

— Protams, nevajag mocīt Davenantu, — piezīmēja Futrozs.

Tirejs saņēma aizsaini un kautrīgi to atraisīja. Tur bija mazs sudraba briedis uz dūmakaina kristāla pamatnes. Briedis šķita stāvam dziļā mežā; pacēlis galvu, kaklu iz­stiepis, viņš ieklausījās vai sauca — to nevarēja noteikt, bet viņa ragi gandrīz skāra muguru. Briedi meitenes bija atradušas mātes atstātajās mantās.

— Nopietna balva, — teica Futrozs un kļuva domīgs.

— O, tik labu es negaidīju! — naivi jūsmoja Tirejs.

— Tagad jums pieder briedis, — sacīja Ellija, redzot prieku, ar kādu Davenants saņēma skaisto figūriņu.

Gandrīz tūlīt pēc balvas izsniegšanas Titānija Gonzaka un Tortona pavadībā aizbrauca mājās. Davenantam ne­gribējās iet reizē ar citiem, un viņš aizkavējās, taču, uz­zinājis, ka ir jau divpadsmitā stunda, arī beidzot piecēlās. Ja būtu iespējams, viņš sēdētu līdz rītam.

— Vai jūs negribat iziet noslēpumaini? — teica Roēna.

— Tas būtu labi pēc visa. Un jums tas piestāv. Mūsu dārzā ir Sezams, bet Sezama atslēga tētim kabatā.

— Jā, — atbildēja Futrozs, apspiezdams žāvas, — šī atslēga kalta no Ričarda Lauvassirds zobena, rūdīta pūķa asinīs un atdara durvis, tikai nosaucot vārdu «Ar- gazanturs».

— Dod mums «Argazanturu»! — Ellija pastiepa roku.

— Tampiko, dodl

— Varbūt Davenantam labāk patiktu tās durvis, pa kurām viņš ienāca?

— Neatbildiet viņam, — pavēlēja Roēna, — tētis vēl pierunās jūs. — Atslēgu paņēmi, Ellij?

istabene atnesa Tireja cepuri. Viņš atvadījās no Futroza un izgāja caur terasi dārzā.

Meitenes gāja viņam blakus, draiskuļodamas un smie­damās. Sejas viņš nevarēja saredzēt. Brīnumainais, tum­šais ceļš vecajā dārzā bija noslēpumaina un tīra saviļņo­juma pilns. Davenants jutās bezgala laimīgs, taču vēl labāk viņam patiktu palikt šeit, zem koka, kamēr visi guļ, lidz pat rītam.

Viņi nogriezās, izgāja cauri krūmiem pie mūra, kurā bija augsta, dzelzs vārtiņu noslēgta niša. Aiz vārtiņiem šķērsielā skanēja soļi un riteņu rīboņa.

Roēna sāka slēgt, bet viņai pietrūka spēka, un atslēga nokrita zālē. Pēc kritiena skaņas Davenants to tūlīt at­rada un uzlika atslēgai delnu.

Tikko viņš bija iesaucies: «Atradu!» — divas rasā no­salušas meiteņu rokas uzdūrās viņa delnai un sažņau­dza to.

— Es atradu, bet jūs pirmais saķērāt, — Roēna mēģi­nāja atbīdīt viņa pirkstus, bet viņai gadījās Ellijas roka.

— O, — teica Roēna, — kur tad ir jūsu roka?

— Seit.

— Te tā ir, zem manas! — Ellija spēcīgi piespieda Tireja roku. — Es jau pieskāros atslēgai, goda vārds, Roēna, bet viņš izblēdījās!

Trīs rokas gulēja valgajā zālē, sildot cita citu, beidzot atslēga kaut kā gadījās pie Roēnas, un viņa gavilēdama pielēca kājās.

— Ļaujiet, es atslēgšu! — piedāvāja Davenants.

— Slēdziet. «Argazantur!» — viens!

— «Argazantur!» — divi! — iespiedzās Ellija.

— «Argazantur!» — trīs! — teica Davenants, pieveicis smago atslēgu.

Viņš atvēra dzelzs vārtus un izgāja, taču atskatījies apstājās.

— Ejiet, ejiet! — sauca meitenes un, vārtiņus pievēru­šas, nobeidza: «Ar labu nakti!»

— Ar labu nakti! — atbildēja Davenants. Atslēga noskrapstēja.

«Tagad viņas steigšus skrien atpakaļ,» nodomāja Tirejs un pa mēnesnīcas un ziedu ceļu gāja mājup.

V nodaļa

Davenantam atvēra durvis vecā Gubermane, kas vien­mēr steidzās nolūkot, vai īrnieks neskūpsta uz sliekšņa kādu meiteni. Šoreiz viņai padomā bija kas cits, un Tireju gaidīja tik pretīga satikšanās, ka viņš, ja vien to zinājis, labāk vispār nebūtu nācis mājās.

Gubermanes pelēkajās acīs dega nevaldāma ziņkārība, kāre izošņāt un urķēties cita dzīvē. Dziļdomīgā liekulībā nopūzdamās, viņa atvēra durvis. Cietiem pirkstiem sagrā­busi Davenanta plecu, vecene čukstēja:

— Nabaga puisīt! Saņemieties! Dievs sūta jums prieku! Viņš ir atnācis un gaida jau divas stundas jūsu istabā. Viņš ir tik nožēlojams, nelaimīgs. Saņemiet spēkusl

— Kas gaida? Kas ir atnācis? Tiešām atnācis? — sa­traukti vaicāja Davenants, neapzinīgi iedomājies Galeranu un atkāpdamies, jo vecene dvašoja dīvainos vārdus viņam tieši sejā.

— Dievs, stāvi viņam klāt! Jūsu tēvsl

— Nevar būt!

— Ak, neuztraucieties tā! Tas ir liktenis. Ejiet, ejiet pie tēva!

Davenants metās uz priekšu un atvēra durvis.

Pie galda uzkucies sēdēja noskrandis, piedzēries vīrs ar uzblīdušu, ļaunu seju. Piecēlies viņš patētiski pastiepa rokas.

Gubermane lēni pievēra durvis, nespēdama atiet nost no tām.

— Dēls?! — svešinieks teica.

Davenants atkāpās. Viņš pazina cietuma dziesmu izpil­dītāju Mēnesnīcas bulvāra restorānā. Vārds «dēls» viņu nokāva. Jūtot uzmanību kaut kur aizmugurē, Davenants pagriezās pret durvīm, kur ēnā slēpās Gubermanes sarka­nais, asarainais deguns.

— Prom! — viņš teica.

Durvis noraustījās un aizcirtās,

— Kāds dēls? — jautāja Davenants. — Kas jūs esat?

— Nozīmīgs moments! — atbildēja skrandainis. — Mans dēls — tu, Tirej Davenant. Es — tavs tēvs.

— Es domāju, ka jūs esat miris, — nočukstēja Dave­nants mulsdams un drebēdams, kā spriedumu gaidot. — Bet kā jūs to pierādīsiet?

— Nepatīkami? Jā? — Franks jautāja.

— Es nezinu. I\o es varu darīt?

Franks paraustīja plecus.

— Es arī neko nevaru darīt, — viņš paziņoja. — Tātad satikšanās nav izdevusies. Man vajadzēja ierasties auto­mašīnā. Visnepateicīgākā lieta — iztēloties tikšanos pēc tik ilgiem gadiem. Ko tu drebinies?

— Man vajag pierādījumu, — izmisumā teica Dave­nants, kaut arī radniecības instinkts un atmiņas par tēva portretiem atklāja rūgto patiesību, kurai viņš pretojās ar visu savu būtni. Viņa priekšā stāvēja nevis sapņotājs, kas, burvju bungām skanot, nokļuvis citā pasaulē, bet ne­tīrs vazaņķis.

— Jūs dziedājāt dārzā kā ubags, — teica Tirejs. — Bet nu atnācāt.

— Ak tā? Tu mani redzēji, bet nepazini?! Esi nolā­dēts! — iešņācās Franks, kam bija apnicis tēlot saviļņo­jumu. — Esmu pieradis paēst, saproti? Vārdu sakot, esam iepazinušies. Kādreiz tev bija pieci gadi. Tavi agrākie vaibsti saglabājušies vēl tagad. Jocīgi! Uz kurieni iesi? Mēs vēl esam tikai sākuši runāt.

— Vajag, — teica Tirejs, pats nezinādams, kāpēc grib iet, — Es drīz atgriezīšos.

— Tādā gadījumā atnes pudeli vīna. Nauda ir? Man liekas, tu esi izaudzis bezjūtīgs. Skaties un samierinies: es esmu tavs tēvs.

Tirejs truli paskatījās uz viņu un izgāja bez cepures gaiteni, kur, aizmirsis virzienu, pagriezās uz viesistabas atvērtajām durvīm. Tur pie galda sēdēja Gubermanis ar sievu. Ieplestām mutēm viņi bija pārvērtušies dzirdē un uzmanībā. Pamanījuši īrnieku, Gubermaņi raudzīja piecel­ties, bet palika sēžam, blenzdami uz Tireju tik cieši, it kā viņš ietu pa virvi. Noliedzoši papurinot galvu par zīmi, ka ir kļūdījies, Davenants sameklēja ārdurvis un izgāja uz ielas.

Viņam nebija kur iet, nebija ko darīt skaļajā garām­gājēju pūlī. Viņš skumji pavēra durvis, lai atgrieztos, bet atcerējās vīnu un pārgāja pāri ielai; kādu laiku stāvēja veikalā pircēju drūzmā, kas neļāva gremdēties tik necil­vēcīgi uzbrukuša jās sāpēs. Futrozu namā pavadītā va­kara iespaidi vēl pulsēja kā ass nervs viņa dvēselē, bet pašas jūtas jau bija pagaisušas; tēva atgriešanās bija kā nodevīgs sitiens, pēc kura ūdenī iegrūstais vairs netiecas pēc krasta pastaigas jaukumiem, bet domā tikai par glā­biņu.

Tirejs atgriezās, pūlēdamies saņemties un atkārtodams: «Tomēr viņš ir mans tēvs!» Bet šo vārdu apjausma no­māca vēl vairāk. Tireju daļēji glāba dabiska ziņkāre — cietumnieka sāpīgā ziņkāre, kas pamostas pēc tam, kad atslēga noskrapstējusi kameras durvīs, apliecinot, ka cil­vēks aprakts dzīvs, un slimīgā apziņa sāk pamazām inte­resēties par kameras iekārtu un skatu aiz režģotā loga.

Davenants atgriezās, un šoreiz viņu ielaida kalpone, jo pat vecā Gubermane neuzdrošinājās vēlreiz ieskatīties sejā sagrauztajam īrniekam, kura istabā bija notikusi tik reta un smaga scēna.

— Es atnesu vīnu, — teica Davenants, nolikdams pu­deli uz galda. — Kā jūs mani atradāt? Jums jāzina, ka es jūs gandrīz nemaz neatceros. Tagad, skatoties uz jums, kaut kas nāk atmiņā. Jums neveicās? Kāpēc jūs pametat mūs?

Pa īso brīdi, kamēr Franks klusēja, Tirejs uzmanīgi apskatīja viņu, sēdēdams istabas kaktā. Klaidonis, aprau­tiem, bet ciešiem skatieniem pētīdams dēlu, saglabāja ne­tīrajās ūsās saspīlētu smaidu, kas piešķīra viņa sejas izteiksmei mežonīgu un reizē smalku, šim brīžam pavisam neatbilstošu divdomību. Viņa vecā tumša ševiota žokej- nīca vāļājās uz galda ar oderi uz augšu, bet cepurē bija iemesta skārda tabakdoze. Uz vāciņa bija attēlota kaila sieviete ar krāšņiem matiem. Ģērbies saplēstā matrožu vamzī no kādreiz tumša, bet tagad netīri izbalējuša zila flaneļa, melnās lastiņa biksēs ar četrstūrainiem ielāpiem ceļgalos, iešūtiem centīgi, bet greizi, kā lāpa vīrieši, kas spiesti nēsāt kabatā adatu un diegu spolīti, Franks Dave­nants sakumpis sēdēja pie galda. Viņa vamža atpogātā apkakle rādīja veļas skrandas grūti nosakāmā krāsā. Kā­jās bija vecas ādas galošas. Runādams viņš izvilka pīpi ar apgrauzītu iemuti un piebāza to ar ielās salasītu cigāru galu maisījumu. Iespiedis tabaku pīpē ar īkšķa nagu, dzel­tenu kā sīpola miza, tēvs vēlreiz paskatījās uz dēlu pāri iededzinātā sērkociņa liesmai, nometa to un ķērās pie pudeles, izraudams korķi ar saliekamā naža viļķi. Dave­nants pasniedza glāzi.

— Ak dievs! Kas ar jums noticis? — jautāja Tirejs, nodrebēdams sāpēs un niknumā.

— Esmu kritis. — Franks izdzēra vīna glāzi un apsū- kāja ūsas. — Tā mēdz runāt, tu būsi dzirdējis šo nodrāzto izteicienu. Bet vispirms pastāstīšu, kā es tevi uzmeklēju. Redzi, Tiri…

Sis pamazināmais vārdiņš «Tiri», kā viņu vienmēr bija saukusi māte, Tireju daļēji samierināja. Atgriešanās ieguva reālu raksturu. Pamanījis viņa satraukumu, Franks atkārtoja:

— Jā, Tiri, šo vārdu es tev izdomāju. Kornēlija gribēja nosaukt tevi par Trēri… Starp citu, tas ir vienalga… Tad, lūk, es iegāju namā, kur mēs toreiz dzīvojām. Tur vēl dzīvo Pigals, tev vajadzētu viņu atcerēties, viņš uzdā­vināja tev koka lielgabalu. Nu, tagad viņš vairs nestrādā dzelzceļu pārvaldē, bet vispār… Kaut arī… Jā, par ko es runāju? Viņa meita strādā bankā. Nu jā! Viņš man pastāstīja, ka tu strādā pie ITendersona par ratiņstūmēju, bet Hendersons nosūtīja mani pie Kišlota. Tā tu uzreiz parādījies manu meklējumu horizontā.

—- Kišlots uzzināja, ka jūs.,. Ka es esmu jūsu…

Kā gan savādāk? Viņš man visu par tevi izstāstīja. Favorīts?! Kā tev tas izdevās, Tiri, kluso prātvēder, tu esi sagrābis treknu kaulu un vari tikt pie bagātas sievas, vai ne? Kura no abām? Viena ir jau nobriedusi… Kaut arī tev jābūt ļoti gudram un izmanīgam līdz pat galam, lai norautu tādu kumosiņu! Tavas mātes vecāki neko nedeva Kornēlijai pūrā, tāpēc mans pasākums sabruka… Kaut arī… Jā, es mīlēju tavu māmiņu, šo nabadzīti ar lielām, lielām acīm, tomēr mani aplaupīja.

Klausoties tēva valodā, kurā bija manāma agrākā iz­teiksme — vēl arvien saglabātā prasme savienot domu ar intonāciju, kas tik dīvaini neatbilda vārdu saturam, Davenants sastinga. Viņu apdvesa izlaidības pretīgā elpa.

— Tad tāpēc jūs atnācāt pie manis? Jūs esat tēvs? — iekliedzās Davenants, valdīdams naida asaras. — Neuz­drošinieties runāt neko tādu ne par Futroziem, ne par māti! Es tikko biju pie Futroza. Tur man bija labi, un nekad, nekad, — vai jūs dzirdat, tēvs? — nekad man nav bijis tik labi kā tur! Bet jūs to nesapratīsiet. Es nevaru jums to izstāstīt un arī negribu, — viņš piebilda, caur pieri vērodams Franku Davenantu, kurš, smagos plakstus

nolaidis, klausījās, meklēdams šajos dēla vārdos rakstura īpašības, kas varētu noderēt.

— Dzirdu, dēls, — dzēlīgi atbildēja Franks. — Sā­kumā es domāju, ka tu neesi sentimentāls. Tas ir draņ­ķīgi. Starp citu, mūsu tuvība vēl tikai sākas. Gan redzē­sim.

— Es neesmu nedzīvs priekšmets, — Davenants teica. — Ko jūs esat nolēmis darīt?

— Ha-ha! Neko, Tiri, tik tiešām neko.

— Kāpēc jūs atgriezāties?

— Mīļais, šeit es iegriezos pa ceļam uz Helgju. Es, patiesību sakot, nepatiku «Delfīna» kapteinim, jo pierā­dīju viņam, ka no juridiskā viedokļa biļetes iztrūkums vēl nedod iemesla uzskatīt, ka esmu izstājies no pasažieru skaita. Es gribēju iesniegt viņam rakstisku saistību par nomaksu gada laikā, bet šis lops tikai īdēja. Kāpēc es atgriezos? Es neatgriežos, Tiri. Tā cilvēka, kas pirms vien­padsmit gadiem aizgāja no mājas, lai svešā pusē kļūtu bagāts un tad pārnāktu ar lielu naudu, vairs nav. Es esmu tavs tēvs, bet neesmu vairs tas cilvēks.

— Lai kļūtu bagāts?

— Jā. Romantiska tieksme. Es rakstīju Kornēlijai. Vai tad viņa nesaņēma manu vēstuli? Viņa man neatbildēja.

— Vēstules nebija, — teica Tirejs. — Es visu zinu: kā jūs meklēja, kā… Vēstules nebija, mēs to nesaņēmām.

— Nu tad šī vēstule ir pazudusi. Tiesa, es uzdevu to iemest kādam cilvēkam… Ahā! Viņš, protams, varēja pazaudēt vēstuli. Bet, lai nu būtu kā būdams, es biju pārliecināts, ka esmu atstumts un nolādēts. Es pazinu Kornēlijas cieto raksturu, biju pārliecināts, ka viņa vīriš­ķīgi izturēs divus trīs gadus un tiks par to atalgota. Bet… jā, man neveicās. Kaut arī… Pagāja laiks. Es satiku citu un … tādā kārtā dzīve sabruka.

Franks Davenants meloja, bet Tirejs drīzāk varēja no­ticēt šādai versijai nekā — slimīgas dvēseles ērtnības ne­pazīdams — tēva dīvainās rīcības īstajiem iemesliem. Franku bija dzinusi neveselīga vēlēšanās pierādīt sev pa­šam, ka viņš var aiziet. Tādas garīgās enerģijas kroplī­bas raksturīgas gļēvuļiem un vājiem cilvēkiem, kas, ni­cinot paši savu gļēvumu, dažkārt var izrādīt neprātīgu drosmi. Tā metas bezdibenī, tā nodod, tā sper neprātīgus, nelabojamus soļus. Sī pašmocība līdz ar rūgto romantiku, kas slēpjas vārdos «pazudis bez vēsts», Frankam sākās ar skaidriem apsvērumiem. Mazliet vairāk mīlestības pret sievu un bērnu, un Franks būtu palicis pie ģimenes, taču žūpības, tumšās tiesas prakses un nabadzības dēļ viņa pieķeršanās ģimenei bija guvusi ļaunuma piekrāšu; šajā mīlestība jau slēpās aizmirstības nojauta. Un tomēr viņam bija vajadzīgs milzīgs gribas spēks, lai ar mazu čemo­dāniņu aizietu pretim tukšumam un nožēlai — ar to vie­nīgo mierinājumu, ka viņš nu var iedziļināties šī sava būtībā zemiskā soļa traģiskajā kolorītā. Bet tādu patie­sību Tirejs uzskatītu par bezjēdzīgiem meliem; neko ne­sapratis, viņš paliktu pārliecībā, ka tēvs jūk prātā. Savu­kārt Franks baidījās šādi atzīties dēlam. Tātad viņš me­loja. Tirejs neticēja vēstulei, bet tieksme kļūt bagātam likās ticama. Davenants neko neteica tēvam. Nolēmis aiz­vest tēvu uz traktieri, lai tur pabarotu, zēns drūmi izteica attiecīgu priekšlikumu.

— Tev ir laba sirds, un tas arī… hm… nav īsti labi… Kaut arī… Es tiešām gribu ēst. Tad tu esi ba­gāts, blēdi? Bet zini, tu esi skaists zēns, Tiri! Parādi, cik tev ir naudas?!

— Jums vajadzīga nauda?

— Dod, dod man naudu! Es gribu naudu!

— Ņemiet. — Tirejs pasniedza viņam zelta monētu.

— Svētītā ripiņa! Cik sen es tevi neesmu redzējis! — iesaucās tēvs, ar apmierinātu seju noslēpdams naudu blū­zes kabatā. — Cālīt, tad tu dēj zelta olas? Un kas vēl tikai nebūs, kad tu aizvedīsi mani pie Futroza un es iežē­lināšu viņu par savu likteni! Ho! Man ir plāni, es varu…

— Futrozus aizmirstiet! — drebēdams teica Tirejs. — Nedariet mani nelaimīgu! Jo tad viss būs pagalam un es arī vairs nebūšu tas, kas esmu! Saprotiet to, ja esat mans tēvs!

— Nu, nu, labi, ejam, es jau tāpat vien, no prie­kiem … Naktsguļa man ir pie viena tipa, viņš būs trak­tierī «Snuķis», turp tu mani aizvedīsi.

Uzmaucis galvā žokejcepuri un iebāzis tabakdozi bikšu kabatā, Franks Davenants, smagi atspiedies pret galda malu, piecēlās un sekoja Tirejam, iztapīgi klanīdamies ve­cajai Gubcrrnanei, kas izskrēja uz soļu troksni ar pēdē­jām cerībām vēl kaut ko uzzināt. Mazliet uzpūtīgi viņa teica klaidonim:

— Ar labu nakti, ejiet, ejiet, es jūs saprotu — pati esmu māte; gan viss nokārtosies un būs labi. Un kad pavēlēsiet gaidīt jūs, jaunais cilvēk? Ir jau pusnakts.

— Es atgriezīšos no rīta, — Tirejs atbildēja.

— Protams, mēs nopļāpāsim visu nakti! — iejaucās Franks. — Piedodiet, ka es nogurdināju jūs ar sarunām un ilgu gaidīšanu … Bet, te ir mans zēns, mans Tiri, es viņu atradu. Tavam sirmajam tēvam vienmēr sāpējusi sirds par tevi, Tiri. Jā, tā tas ir. Brīnums! Tas viss ir brīnums, cs saku.

Tirejs nosarcis izgāja. Franks ieskurbis un labā gara­stāvoklī panāca viņu un sāka lūgt dēlu, lai tas neko ne­stāsta Gubermaņiem par viņa īsto likteni.

— Jo citādi, — teica Franks, — saproti pats, viņa ne­būtu dzirdījusi mani ar kafiju. Bet viņa deva man kafiju. Es samaksāju viņai ar žēlabām par ļaužu viltību un stās­tīju, ka biju spiests aiziet no mājām, lai dāvātu laimi sa­vai sievai, kura, proti, Kornēlija, it kā mīlēja citu, un es tad «nogāju 110 ceļa» un … tā tālāk. Es meloju … nekas. Es pats klausījos sevī ar patiku. Viņa mums vēl noderēs, šī vecene.

Pa ceļam viņš apstājās pie aizslēgto veikalu gaišajiem skatlogiem, aplūkoja lētos uzvalkus — kā cilvēks, kam ir nauda, un reizēm murmināja:

— Jā, jā, to raibo varētu nopirkt, ja dēls man vēl maz­liet pieliktu. Galvenais — kurpes. Lūk, labas kurpes: redzi, Tiri? Tās ir lētas. No tā, ko tu man iedevi, es varu no­pirkt kurpes un zeķes. Nu, ejam. Pilsēta kļuvusi velnišķi bagāta pa šiem vienpadsmit gadiem!

Viņi gāja pa īsāko ceļu, pa stāvo šķērsielu kāpnēm, kas nolaidās lejā, uz ostu, kuras tuvumā atradās «Snuķis». Iz­kārtne, kas aplieca ieejas stūri no abām fasādes pusēm, attēloja ziloņa galvu: paceltajā snuķī karājās pilnības rags. Pirmā spoži apgaismotā, lielā istaba oda kā tirgus lietainā dienā; vispārēju klaigu un uzbudinājuma vieno­tas, tur drūzmējās nožēlojamas vai necilvēcīgas sejas. Aiz sis istabas bija otra, mazāka. Tirejs ieraudzīja cilvēku ne­tīrā baltā kreklā, ar trulu seju un biezu apakšlūpu; viņa vilgās acis pāri trīsstūrainiem paacu maisiņiem spīdēja dzērāja smieklos.

Franks Davenants devās pie šī cilvēka, kas, kaklu pa­kasījis, klusēdams apskatīja Tireju no galvas līdz kājām un teica:

— Ko, Frank, uzmeklēji dēliņu? Šis pats ir? Tēvu un dēlu traģēdija! Spriežot pēc viņa uzvalka, tu šonakt gu­lēsi gultā ar baldahīnu!

— Nemuļķojieties, Gemas, — atbildēja bijušais advo­kāts, nosēzdamies uz ķeblīša pie galda un novilkdams plaukstu pāri sejai. — Piesēsties, Tiri. Tātad tu man iz­maksāsi? Izmaksā pie viena arī Gemasam. Viņš ir lielisks cilvēks, Tiri, un kādreiz viņš uzdeva toni citiem.

— Bija arī tāds laiciņš! — sacīja Gemass. — Kristīne!

Parādījās kalpone, skaitīdama saujā naudu. Viņa iz­klaidīgi paskatījās, ieraudzīja Franka trīs paceltos' pirk­stus un pamājusi atnesa trīs fajansa krūzes baltā vīna, pēc tam Franks paprasīja divas porcijas kotlešu, bet Ti­rejs atteicās ēst.

— Iedzersi, Tiri? — tēvs jautāja dēlam.

Izmisuma migla tā smacēja Davenantu, ka viņam iegri­bējās vīna, viņš pamāja un vienā paņēmienā izdzēra pusi krūzes. Franks cieši paskatījās uz viņu, bet, pārliecinā­jies, ka dēla rīcībā neslēpjas ne niknuma uzliesmojums, ne izaicinājums, ar smīnu palūkojās uz Gemasu. Tas no­zīmīgi nolaida plakstus. Draugi ar greizām dakšiņām uz­cītīgi lauza kotletes, piedzerdami derdzīgo vīnu, kas ra­dīja atraugas.

Tirejs iedzēra vēl. Sirds kļuva mierīgāka, tikai spoži apgaismotā, piedzērušā traktiera gleznainajā bezjēdzībā reizēm trauksmaini ielauzās Futrozu viesistabas sārti zel­tainās noskaņas, bet attālie sieviešu smiekli noziedzīgi sauca atmiņā Roēnas un Ellijas smieklus.

— Kā tu dzīvoji šo laiku, puisīt? — jautāja Franks, pabeidzis vakariņas. — Saprotiet, Gemas, tas atgādina satikšanos sapnī. Stāsti!

•— Jūs sevišķi daudz par mums nedomājāt, — ko tad jautāt?

— O, skaties tikai… Nu, bet tomēr?

— Dzīvojām, — sacīja Tirejs. — Dzīvojām šā un tā. Cietām trūkumu. Nu un tad?

— Jūsu dēlam taisnība, — Gemass paziņoja. — Uzreiz visu nevar izrunāt. Es dzirdēju, — jums esot palaimē­jies? — Gemass vērsās pie jaunekļa rotaļīgas līdzjūtības tonī. — Jūs atbalsta iespaidigas personas?

Tirejs gribēja asi atbildēt Gemasam, bet Franks aizstei­dzās viņam priekšā, teikdams:

— Nesteidzieties, Gemas. Es pats. Tiri, tu gribi man palīdzēt?

— Runājiet, — sacīja Tirejs. — Es nezinu, ko jūs do­mājat.

— Mīļais, tas ir tik vienkārši. Parunā par mani ar Fut­rozu. Saki, ka negaidot atradies tavs tēvs, noplīsis, basām kājām,,. Tu esi satriekts. Nu, īsi sakot, izstāstīt tu mā- cesi. Teiksi, ka tēvs strādāja kādā tējas plantāciju kantori, saslima, pusotra gada nogulēja slimnīcā un ir kritis na­badzībā. To mēs izspriedīsim sīkāk. Tādā gadījumā…

— Velti cerēts, — Tirejs pārtrauca. — Es to nekad nedarīšu. Es nevaru.

— C-ss! — izbrīnā atsaucās Gemass.

— Tas ir kā — «nevaru»? — Franks prasīja. — Kāpēc nevari?

Tirejs, pieri raukdams, klusēja un skatījās grīdā.

— Tu negribi, — nopūtās Franks, — negribi savas muļķīgās ietiepības dēļ. Paklausies, tas taču tev nekaitēs, taisni otrādi, tu tikai celsies, izrādīdamies par rūpīgu dēlu. Varu tev apzvērēt, ka Futrozs pats gribēs mani re­dzēt, kad tu pastāstīsi viņam par šādu notikumu!

— Nezinu, — ar pūlēm atbildēja Tirejs. — Runājiet, ko gribat. Es neko neteikšu Futrozam, tad labāk nomirstu. Nelieciet man sacīt jums vēl kaut ko, jums pašam būs sliktāk.

— Tad … — Franks novilka. — Vai tu tiešām nesa­proti, ka šo laimīgo gadījumu liktenis tev sūtījis tikai manis dēļ?

— Jūs dzirdējāt manu atbildi. Nekas nelīdzēs.

Gemass nicīgi noskatījās Tirejā un pavicināja krūzi.

Kalpone atkal pielēja visas krūzes, un Franks izdzēra savu vienā paņēmienā, turot osu no niknuma drebošā rokā.

— Nu labi, — viņš paziņoja, ūsas sūkādams. — Tādā gadījumā es pats iešu pie Futroza.

— Labi, ka jūs man to pateicāt, — cieti nosacīja Tirejs, un viņa asaru pilnās acis atbildēja tēva piemiegtajam, pētījošajam skatienam tik izmisīgā izaicinājumā, ka Franks sabāza rokas kabatās un, atgāzies krēslā, bezrū­pīgi sacīja:

— Nu izraudies pa īstam, jūtīgais idiot.

— Ja jūs iesiet pie Futroza, — turpināja Tirejs, — es aizsteigšos jums priekšā. Es teikšu, lai jūs nepieņem. Es pastāstīšu par sastapšanos Mēnesnīcas bulvārī un par to, kas jūs tagad esat.

Iestājās klusums. Gemass smīnēdams iztriepa ar pirkstu uz galda izlijušo vīna peļķi, bet Franks Davenants domīgi piebāza pīpi, brīžiem pēkšņi paskatīdamies uz dēlu, kas savukārt skatījās uz viņu tā, kā skatās uz nokritušu un saplīsušu priekšmetu.

— Kas tad esmu «es» un vēl «tagad»? — ironiski jau­tāja Franks,

— Acīmredzot jūs esat noziedznieks, — nedomādams atbildēja Tirejs. — Nekļūdīšos, teikdams, ka jūs esat sēdē­jis cietumā. Esmu visu sapratis.

— Aizrunājāmies! — Gemass teica.

Franks lēni pacēla uzacis; sāpīgs un viltīgs smīns sa­šķieba viņa pārvērsto seju.

— Tiri, esmu vainīgs, — viņš noteica svinīgā balsī. — Es neiedomājos, kāda starpība mūsu dzīves pieredzē. Dievs ar tevi. No rīta es iegriezīšos pie tevis..,

— Nenāciet pie manis. Kādā citā vietā.

— Ak tā? Labi… Kaut arī… Tad atnāc uz šejieni.

— Cikos?

— Atnāc no rīta ap desmitiem.

— Norunāts. Es atnākšu.

— Labi, dēliņ. Parunāsimies pamatīgāk; uzzināsi, kā esmu dzīvojis es… kā tu… Ļausimies atmiņām. Tu jau ej? Nu, bet mēs vēl pasēdēsim, divi veci prauli. He-he!

Tirejs samaksāja kalponei un pamājis devās uz ostu, lai staigātu tur līdz pilnīgam pagurumam, — iet mājās gulēt viņš nespēja. Vēl vairāk — likās, viņš nekad vairs nevarēs gulēt.

Bezmērķīgi mezdams līkumus ap aizdomīgajām šķērs­ielām vai sēdēdams uz skvēru akmens kāpnēm, Davenants skumji gaidīja rītu, lai dotos pie Galerana un tam visu izstāstītu. Viņš ticēja, ka Galerans viņu paglābs. Franka draudi bija satriekuši Tireju. Futrozu ģimenes attieksme pret viņu neizbēgami kļūtu piesardzīga un neuzticīga. Ti­rejs labi izprata atšķirību starp karsto līdzjūtību pret viņu pašu un uzspiesto nepieciešamību viņa dēļ rūpēties par izlaidīgu klaidoni, kas izmanto savu dēlu par ienākumu avotu. Pietiktu Futrozam uzzināt par Franka Davenanta esamību, lai Tirejs vairs neuzdrošinātos rādīties viņiem acīs. Viņam vajadzēja slēpt, slēpt un vēlreiz slēpt tēva atgriešanos, un viņš nolēma no rīta lūgt Franku — mātes piemiņas vārdā, — pazemoties un lūgt, ja vajadzīgs, uz ceļiem metoties, lai tēvs atsakās no savas iedomas. Ar Ga­lerana palīdzību Tirejs cerēja dabūt mazliet naudas un pierunāt tēvu, lai tas ar kuģi vai vilcienu brauktu uz kādu citu pilsētu.

Tādās pārdomās, ko reizēm pārrāva pulksteņu skumjie zvani, pagāja drausmīgā nakts, un, kad atausa rīts, Da­venants steidzās pie Galerana, bet tur uzzināja, ka Gale­rans nakti nav bijis mājās. Pirmo reizi Tireja priekšā visā rūgtumā nostājās patiesība, cik nošķirta ir katra cilvēka dzīve, katram pašam ir savas intereses un nebūt nav uzlikts par pienākumu domāt, cik kaislīgi meklē pie tās glābiņu cits cilvēks. Apjukumā — jo tikai tagad viņš ap­tvēra, cik vientuļš ir savās bēdās, — Davenants metās meklēt Galeranu pa ielām, vēl arvien cerēdams, ka ierau­dzīs viņa stalto augumu citu — līdzīgu pūlī. Noguris ska- tities uz visām pusēm, Davenants beidzot pārnāca mājās, viņu ielaida samiegojusies kalpone, neapmierināta par agro zvanu. Viņš iegāja savā istabā ar tādu sajūtu, it kā nebūtu tur bijis vairākus gadus. Tukša vīna pudele un icskābuša vīna iekrāsotais glāzes dibens trūdaini smakoja. Te bija sēdējis tēvs, te Davenants lēja viņam vīnu. Aizvil- cis loga aizkarus, tāpēc ka saules žilbinošie stari mānīgi spīdēja, nedodot ne mierinājuma, ne siltuma, izmocītais Davenants atgūlās un gandrīz tūlīt aizmiga. Kad pienāca laiks, kalpone ienesa kafiju un uzmodināja guļošo, viņš noteica: «Labi,» — un atkal aizmiga tikpat cieši, nepaspē­jis apjēgt mirklīgo pamošanos. Sapņos visu laiku rādījās tēvs un runāja par drūmām lietām. Beidzot Davenants pamodās. Uzlēcis kājās, viņš centās izprast sava nemiera iemeslu, bet nevarēja uzreiz atcerēties, kas vakar noticis. Kafija sen jau bija atdzisusi. Ieskatījies pulkstenī, Tirejs apķērās, jo tuvojās pusdienas laiks.

Mocīdamies šausmās, ka tēvs, noguris gaidīt viņu «Snuķī», varētu ierasties šeit un varbūt nevis viens, bet ar Gemasu, Tirejs steidzīgi aizpogāja svārkus. Cepuri paķēris, pats nezinādams, ko meklē viņa izklaidīgais ska­tiens, Tirejs domās atkārtoja:

— Tikai iziet pa durvīm … Tūlīt, tūlīt atskanēs zvans.

Tiešām atskanēja zvans, un Tirejs sadzirdēja to tanī

brīdī, kad vēra savas istabas durvis. Stingdams viņš lēni noņēma cepuri un atkāpās pie galda, jau zinot, ka atnācis Franks Davenants. Viņš dzirdēja tēva pieglaimīgo pateik­šanos vecajai Gubermanei, kas švīkstināja priekšnamā čības un izplūda melīgās nopūtās. Tad Tirejs, negaidī­dams klauvējienu, atvēra durvis, un Franks pašapzinīgi ienāca istabā ar nevērīgu dzērāja žestu, it kā aicinādams pasauli pavērties viņa labā garastāvokļa priekšā.

No pirmā acu uzmetiena Tirejs pamanīja, ka tēvs ir pilns kā mārks un droši vien nav gulējis. Kaut arī viņš bija noskuvies un nomazgājies, viņa vecīgā, sarkani dzīs­lotā seja, tāpat kā agrāk, nemodināja ne mazāko uzticību.

— Es gaidīju, — teica Franks, ar abām rokārn saņem­dams dēla plaukstu un paplikšķinādams to. — Tu laikam aizgulējies? Tu patiešām izskaties miegains. Nu tad kā, Tiri? Tu ļoti sadusmojies vakar?

— Jā, es aizgulējos, bet…

— Bet ko lai dara, ka uzradies tas vecais nelietderis tēvs?! Ha-ha! Mēs ar Gemasu vakar krietni iedzērām. Zini, tu viņam iepatikies. Tas ir cilvēks ar galvu. Gemass teica: «Es saprotu jūsu dēlu, bet viņš lido un lidos kā tauriņš uz uguni, kamēr apdedzinās spārnus.» Un, varu piebilst es pats: kamēr, locīdamies aiz sāpēm un izlaiz­dams garu, nolādēs visus šīs pasaules mānīgos uguņus.

Tirejs ielēja sev glāzi aukstas kafijas un vienā paņē­mienā izdzēra rūgto dziru, lai kaut cik izkliedētu nomākto garastāvokli.

— Dzersiet aukstu kafiju? — vaicāja Tirejs. — Vīna man nav.

— Kafiju? Diezin … Kaut arī… Pēc tam es iedzeršu vīnu. Es jau paēdu, Tiri. Nu labi, es piesēdīšos. Paklau­sies, Tiri, tu esi jau gandrīz pieaudzis cilvēks, un es gri­bētu pieskarties — iegaumē, tikai pieskarties — tik ne­veiksmīgi paceltajam jautājumam par Futrozu un viņa jaukajiem bērniņiem. Kaut arī… ne jau par to ir runa… Tomēr … Zini, man ir jāizsakās.

— Jā, jums ir jāizsakās, — rūgti noteica Tirejs. —- Ti­ciet man, es uzklausīšu jūs ļoti uzmanīgi.

— Ak tā? Brīnišķīgi. — Franks sameklēja tabaku. — Tādā gadījumā uzsmēķēsim veco, labo pīpi, kā klājas dzīves gudrajiem. Jā, Tiri, es esmu apguvis dzīves gud­rību. Jā, pagātne, labā, nesaprātīgā Kornēlija, cerības iz­virzīties, kļūt bagātam — tas viss man palicis atmiņā kā tāda mīļa, gandrīz nereāla tinkšķināšana. Ir divi veidi, kā kļūt laimīgam: pacelšanās un krišana. Ceļš uz augstumiem ir grūts un nogurdinošs. Te jāatdod puse dzīves cīņai ar konkurentiem, vajag melot, glaimot, izlikties, kombinēt un paciesties, bet, kad tu esi atalgots par to, tava galva ir jau sirma un ārsti nāk pie tevis saņemt renti par to, ka tu esi caur un cauri slims; tad tu beidzot jūti, ko tev maksājis augstais stāvoklis un, protams, nauda. Jā, un kā vārdā tu esi sevi sabeidzis? Sava paša nama, sieviešu un izpriecu dēļ. Vēl tu vari sevi mierināt ar to, ka citi muļķi, kas arī rāpjas uz augšu, sirsnīgi daudzinās tavu vārdu, līdz pielīdis nosēsties tev blakus vai pat augstāk. Tad viņi spļaus tev uz galvas. Tu saproti, par ko es ru­nāju?

— Es saprotu. Jūs esat neveiksminieks,

— Neveiksminieks, Tiri? Re, re, kā tu to pagriezi… Tu maldies. Mans slēdziens ir savādāks. Jā, no vulgāra viedokļa esmu neveiksminieks, bet ne jau par to ir runa. Kāds ceļš ir vieglākais uz dzīves baudām un priekiem? Rāpties augšā vai krist zemē? Tad zini, ka apakšā viss ir tāds pats kā augšā: tādas pašas sievietes, tāds pats vīns, tādas pašas kārtis, tādi paši ceļojumi. Un tam nevajag nekādu velnišķīgu pūliņu. Ir tikai jāsaprot, ka tā sauktais kauns, sirdsapziņa un ļaužu nicināšana ir rupji putnu biedēkļi, kas izlikti visdažādāko «augstumu» sakņu dār­zos, lai baidītu tos, kas, līdzīgi man, izpratuši spēles no­slēpumus. Vai tu zini, kas ir sirdsapziņa? Sarcis kaunā? Jutis nicināšanu? Tie ir tikai vārdi, Tiri, ko izgrūž rīkle un mēle. Un vārdi ir tikai neliels gaisa satricinājums. Kri­šanā ir saldums, mans draugs, un šo saldumu vajag iz­baudīt, lai saprastu. Visdziļākais kritiens un lielākie aug­stumi ir tikai vienas ķēdes gali. Klaidonis, atstumtais, — es pats esmu atstūmis visus, es ceļoju, glāstu sievietes, spēlēju kārtis un ruleti, smēķēju, dzeru vīnu, ēdu un guļu četrās sienās. Lai arī manas sievietes ir netīras un piedzē­rušas, vīns — lēts, spēle — uz sīknaudu, ceļojumi un braucieni norit vējā, uz kuģa klāja vai vagona jumta, — tas viss ir tāds pats kā miljonāram, tāda pati, velns lai parauj, dzīve, un, ja uz to skatās kaut vai no estētiskā viedokļa, tai nudien piemīt savs oriģināls kolorīts, kas izskaidro daža laba mākslinieka un rakstnieka sliecību uz šo zaņķu attēlošanu. Kādas tur ir jūtas, kaislības, iekā­res! Izčākstējusī pieklājīgu purnu sabiedrība pat iedomā­ties nevar, cik dzīvas ir šīs jūtas, cik daudz tajās «augstie­nēm» neapjaustu stīgu! Paklausies, Tiri, nāc pie mums! Nospļaujies uz saviem labdariem! Tava loma ir pazemo­joša: tu viņiem esi koka sprungulis, ko drāž aiz garlaicī­bas un ko aizsviež pār plecu, kad tas apnicis.

Piedzērušā Franka balss skanēja kā uzmācīgi murgi, bet viņš pats, sen neteicis tik garas runas, domāja, ka viņa uzņemtais tonis ir pietiekami pārliecinošs, lai iedar­botos uz Tireju, kas pēc viņa saprašanas nekad nespētu nonākt pie tik spilgtām atklāsmēm. Alkohola notrulinātās Franka smadzenes bija primitīvu aprēķinu varā.

— Vai ir vērts turpināt? — viņš pētījoši vaicāja, re­dzēdams, ka Tirejs klusē. — Man atlicis izteikt tev prak­tisku priekšlikumu, dot padomu … Kaut arī.,. Vārdu sakot, es vēlu tev labu.

— Runājiet. Man vienalga.

— Nu tad klausies un ļauj šai domai dažas dienas no­briest. Pašlaik tev nekas nav jāizlemj, — Futrozam ir di­vas meitas, abas glītas. Viena ir vēl gluži bērns, bet otra gandrīz pieaugusi. Tu, atklāti sakot, esi skaists un pie­vilcīgs puisis. Ja tu piebrauktu tai.., vecākai.,. Sa­proti? Saproti, kādas perspektīvas? Ja tu ar viņu ielaistos slepenā sakarā, viņa izspiestu tēvam tik daudz naudas, cik tev ne sapnī nav rādījies.,, Tu zini, kā to dara? Gribi, es tevi iemācīšu?

Drošs paliek drošs, Franks bija sagatavojies tam, kas varēja sekot šādam jautājumam. Tirejs piecēlās, pastiepa tēvam viņa cepuri un klusi teica:

— Ejiet prom un nekad vairs nenāciet pie manisl Ja jūs nebūtu mans tēvs, es nogalinātu jūs bez kādiem sirds­apziņas pārmetumiem. Vācies, vecais salašņa!

Franks duļķainām acīm paskatījās uz dēlu un bezspē­cīgi nokāra galvu. Viņa kājas izšļuka uz abām pusēm, roka nokrita no galda, augums, mēģinot noturēties taisni, nodrebēja un saļima.

— Pavisam ču-čupā, — viņš murmināja, izlikdamies, ka pūlas piecelties. — Četras p-pudeles tukšā dū-šā,., f-fu!…

— Kas jums notika?

— G-gulēt, — teica Franks. — P-pie-dod pie-pie-dzēru- šam.

Noticējis, ka tēvs ir bezpalīdzīgā stāvoklī, Tirejs kļuva domīgs un smagi nopūtās. Padzīt nožēlojamo radījumu, kas sabruktu tūlīt aiz sliekšņa, viņš nespēja. Viņš kaut kā aizveda tēvu līdz kušetei un apguldīja. Franks novēlās smagi kā mironis, un Tirejam vēl vajadzēja pacelt viņa kājas. Domādams, ka tēvs gulēs vismaz līdz vakaram, Davenants vēlreiz devās meklēt Galeranu, bet atkal ne­satika viņu. Mājās viņu sagaidīja vecā Gubermane, kas pavēstīja, ka Franks aizgājis. Viņa piebilda:

— Vai jūs nemainītu istabu? Jums būs neērti dzīvot pie manis divatā, es jums pateikšu kādu ļoti labu adresi.

— Kā vēlaties, — vienaldzīgi atbildēja Tirejs. — Es neesmu vainīgs.

Viņš iegāja savā istabā un ieraudzīja atvērto skapi: baltais uzvalks un veļa bija pazuduši. Skapī mētājās Ti­reja vecie svārki, ko Franks bija atstājis dēlam tikai tā­pēc, ka nebija varējis paņemt. Visu pārējo viņš bija ap­jozis sev apkārt, paslēpis zem blūzes. Tāpēc kalpone neko nebija pamanījusi.

VI nodaļa

Kopš tā brīža Tirejs kļuva ārēji mierīgs, bet tāds, it kā viņam būtu iesituši pa acīm. Kādu laiku viņš visu ap sevi redzēja vāji, neskaidri. Viņš rauca pieri un mirkšķināja acis, cenzdamies pamodināt sevī kaut jel kādas asas izjū­tas, bet nevarēja, viņš bija kā tukšs skapis. Apsēdies Tirejs paņēma no galda diedziņu, ko, jādomā, bija atstājis Franks. Viņš sāka tīt to ap pirkstu un raut. Tā viņš sē­dēja labu laiku, atsaukdams atmiņā virkni vakar pama­nīto krogu, kuros varētu tagad uziet tēvu. Davenants ap­ņēmās to darīt, kaut arī dziļā riebumā un gandrīz bez jebkādas cerības. Aizslēdzis istabu, lai neviens neuzzinātu viņa īsto stāvokli, Davenants izgāja meklēt zagli un, rū­pīgi pārmeklējis «Snuķi», kur nebija ne Gemasa, ne Franka, devās uz kādu ostas nostūri, kur atradās septiņas dzertuves. Mētādamies no vienām durvīm pie otrām, viņš beidzot ieraudzīja savu tēvu kopā ar Gemasu un trim plat- vaigu klaidoņiem skrandainās platmalēs. Pie viņu galda sēdēja divas sievietes. Spilgti nokrāsotas līdz pašiem de­niņiem, šīs piedzērušās fūrijas satraucās pirmās, kad ieraudzīja Tireju; uzminējušas, ka zēns ar satriekto seju ir devīgā mecenāta dēls, viņas kaut ko teica Frankam, kas tajā brīdī jautri lēja glāzēs vīnu. Franks paskatījās, drūmi nolaida plakstus, sabozās un atslēja elkoņus uz galda.

— A-ha-ha! Nu būs joki, — Gemass sacīja, ar ziņkāri gaidīdams skandālu.

Visi klusēja un nopētīja tuvojošos Tireju no galvas līdz kājām kā smieklīgu ienaidnieku, kas drīz aizvāksies.

— Tēvs, — teica Tirejs, — es atnācu .., Man jāpasaka jums daži vārdi.

— Jau pārdots! — Franks paziņoja. — Velti bļaustī­ties!

— Es netaisos pacelt balsi. Paiesim nostāk parunāt.

— Hm … tā tev būs labāk. Apspriedīsimies.

Franks piecēlās un, izgrūstīdams savus kaimiņus un ap­gāzdams ķebli, devās pretim dēlam. Kaut arī viņš izturē­jās izaicinoši, lepni uzraudams jostu un šķobīdams uz­acis, viņš nespēja slēpt nemieru. Runāja pārspīlēti skarbi, lāgiem paceldams balsi kā lieluma mānijas pārņemts.

Tēvs un dēls izgāja uz ielas.

— Kā jūs to varējāt? — klusi jautāja Tirejs.

— Tāpat vien, mans bērns. Kāpēc šīm mantām jābūt tavām, nevis manām? Patiešām! Tu tās nopelnīji? No* pirki? Nē! Ceļš, uz kura es tevi draudzīgi aicinu, nepazīst žēlumu ne pret savām, ne pret citu mantām. Tā vaja­dzēja augstākajā nozīmē, pagrimuma un ciešanu nozīmē!

— Lai ari tā, — Tirejs atbildēja, — man pārāk sāpīgi par to runāt. Neejiet pie Futroza! Pat nerakstiet viņam! Dieva dēļ!

— Noteikti aiziešu, Tiri, zvēru tev pie Futroza aknām un smadzenēm. Aprēķins ir drošs. Es spekulēšu uz to, lai Futrozs justu pret mani tā saucamo «riebumu», lai viņš tevis, tāda romantika dēļ, dotu man simt mārciņu atkāp­šanās naudas. Un viņš dos! Tad es aizbraukšu uz San- fuego. Poketa ir riebīga.

— Vai tad jūs patiešām aizbrauksiet?

— Jā … Un tad?

— Man, kā jums zināms, nav naudas… Es… tāpat vien jautāju.

— Nu, tava «tāpat vien» vietā es rīt no rīta runāšu ar Futrozu. Tā būs lieliska, drūma eskīze gleznai: «Franka Davenanta krišanas velnišķīgās ugunis».

Viņš apklusa, izvilka mutautu, nošņaucās un augstprā­tīgā vēlībā paskatījās uz dēlu.

— Tēvs … — jauneklis teica. — Kas jūs esat?

— Pateikt?

— Runājiet.

— «Pie cietuma nāk skuķis, par Spindzeli ko sauc, zem katras acs tai zilums, šaurs svārciņš ciskas žņaudz,» — lēni skandēja Franks, cieši raudzīdamies dēlam acīs.

— Saprati?

Tirejs uzreiz nesaprata. Sapratis viņš atkāpās un pa­māja ar galvu.

— Saprati, raudulīgais ķēms? — Franks iebrēcās. — Lasies!

Tirejs, nervozi smiedamies, pūlējās novaldīt asaras, kuru kaunējās kā sava pēdējā pazemojuma.

Franks ar izteiksmīgu žestu pārlaida roku sejai un iegāja krogā. Pakļaudamies pēkšņai, bezjēdzīgai domai, Davenants devās meklēt valkātu apģērbu veikalu. Viņš bija iecerējis pārdot savu pelēko uzvalku un vinnēt simt mārciņas, lai tēvs, dabūjis naudu, atstātu pilsētu.

Tirejs uzmeklēja veikalu, sarunāja pārdot uzvalku par divām mārciņām un, mājās atgriezies, pārģērbās vecajās drānās, bet pelēko uzvalku ietina avīzē un aiznesa uz veikalu, Tādējādi bija pazudušas visas jaunās, skaistās lietas un viņš atkal bija apģērbts tā kā savās izejamās dienās, kafejnīcā kalpojot. No tik liesmaini aizmirdzēju- šās pasaku valsts viņam palika tikai cepure un veļa. Da­venants paēda tavernā jērgaļu un devās uz Kaijenu — tā saucās kvartāls, kurā naktslokāli un spēļu nami balstīja cits citu. Viņš pazina šo kvartālu, bet nekad nebija iegrie­zies nevienā no šīm spožajām durvīm baltu laternu gaismā, nekad nebija spēlējis. Ērģeļu šķērsielā bija di­vas tādas durvis — ar līkumotu zelta burtu izkārtnēm, kas nakti pārvērtās zibsnījošu zaļu spuldzīšu rakstā. Spēļu nams, kurā iegāja Davenants, saucās «Meža karalis». Starp paklājiem un puķēm, apgaismotiem tik spilgti, ka likās, — bija redzamas pat cerības un izmisums, kas slē­pās sirdīs šiem bālajiem cilvēkiem, kuru drudžainās kustī­bas atainojās slīpētajos spoguļos, Davenants atdeva savu cepuri šveicaram un iegāja pa augstām durvīm zālē, kur vairākas grupas drūzmējās pie spēļu galdiem.

Davenants piegāja pie kāda galda samērā brīvās ma­las un, neprazdams spēli, nezinādams vispār, kas tā par spēli, sāka skatīties, kā zelts un naudas zīmes mijās uz zaļā galda mierīgi strādājošā krupjē uzraudzībā. Krupjē reizēm ierunājās mīksti un nesaprotami, vieglas izpriecas tonī, it kā visi, kas sapulcējušies ap šo galdu, priecātos viņam līdzi. Taču no šīm viņa nevērīgajām piezīmēm spē­lētāju sejas atplauka vai apdzisa, bet citi, bezpalīdzīgi at­skatīdamies, asi izrāvās no spēlētāju loka un nopūzda­mies slaucīja ar mutautiem valgās pieres.

— Laiks, — Davenants sev sacīja, redzēdams, cik daudz roku pastiepās mest naudu galdā. Viņš izvilka no kabatas visu, kas viņam bija palicis, un uzlika savu likmi, neko neatstādams sev. Krupjē roka, pēc kārtas skai­tot likmes, pieskārās Tireja naudai. Viņš cieši paskatījās uz zēnu, pacēla uzaci un, atlasījis sudraba sīknaudu, pabī­dīja to Davenantam atpakaļ, teikdams:

— Ņemiet, tā neiet.

Nokaunējies Davenants savāca sīknaudu. Kārtis no­krita, izteica savu, viņam nesaprotamo attieksmi pret viņa un citu cerībām, bet nekas nemainījās: neviens neņēma naudu, neviens nelika klāt. Atkal krupjē notirkšķināja un izmeta kārtis.

Tirejs jautāja melnīgsnējam, jaunam cilvēkam, kas stā­vēja viņam blakus:

— Kāpēc tā? Kāpēc atkal spēlē?

— Nospēlēja neizšķirti, — vaicātais atbildēja un pa- skatījās uz Tireju. — Lūk, tagad… Aha! Jūs esat vin­nējis.

— Vai patiešām? — brīnījās Davenants.

Jā, viņa likme bija dubultojusies, un viņš savāca to, tik neveikli steigdamies, ka monētu malas spraucās cauri pirkstiem. «Ko darīt tālāk?» viņš domāja, nemanīdams, ka sācis runāt balsī: gan klusu, taču saprotami. Melnīg­snējais jauneklis ieinteresēti nolūkojās viņā.

— Kā spēlēt, lai ātrāk vinnētu? Es nezinu…

— Panāciet šurp, — nepazīstamais pēkšņi sacīja Tire* jam, — es jums palīdzēšu.

Tirejs izbrīnījās, bet paklausīja. Šajā liktenīgajā vietā viņš gaidīja visādus brīnumus. Izgājis zāles vidū, nepa­zīstamais teica:

— Klausieties: spēlējot tā kā tagad, jūs pēc piecām minūtēm paliksiet bez graša pie dvēseles. Gribat piedalī­ties bankā? Es taisos ielikt desmit tūkstošus, bet jūsu naudu varu paņemt spēlei, un jūs dabūsiet savu da|u. Ja laimēsies — dažus simtus mārciņu.

Viņš runāja mierīgi, nopietni, bija lieliski ģērbies, bet Davenants svārstījās. Tajā brīdī pienāca drukns vīrs ar cigāru zobos un, uzzinājis no melnīgsnējā cilvēka, par ko ir runa, nevērīgi novilka:

— Ei, Gordon! Gribat ņemt jaunekli savā aizbildnībā? Nu ko, jūsu darīšana… Atkal padarīsiet iesācēju ba­gātu … Iesaku padoties Gordona gribai, — resnītis teica Tirejam, — Gordons ir tik bagāts, ka spēlē kā lauva, un viņam velnišķi veicas. Nepalaidiet garām izdevību. Gor- donam ir vājība uz iesācējiem. Labsirdīgs kā veca aukle.

Smiedamies no uzbudinājuma un cerībām, jauneklis pa­stiepa savu naudu Gordonam. Tas, uzsitis Davenantam pa plecu, ieteica viņam pagaidīt spēles rezultātus kādā no viesistabām, kuru visai laipni norādīja. Tirejs iegāja, nosēdās atzveltnī un sāka gaidīt. Šajā istabā ar nolais­tiem aizkariem nesēdēja neviens, tikai viņš, bet laiku pa laikam ienāca divi vai trīs cilvēki, apspriežot savas izre­dzes, iekaisdami strīdā vai par kaut ko izprašņādami viens otru. Ienācēji reti piesēdās — spēles mokas drīz atkal dzina viņus zālēs, augsto durvju gaismā, aiz kurām staru cauraustā dūmakā steidzīgi traucās no galda pie galda ļaudis ar iedvesmotām vai piesardzīgām sejām. Davenants ieraudzīja divas sievietes. Viņas apsēdās vies­istabā un sāka raudāt, mierinādamas viena otru. Šīs pa- vccās, resnās sievietes sačukstējās, tad apņēmīgi noslau­cīja acis, nopūderējās un, novilkušas no pirkstiem gredze­nus, smagi nopūzdamās, aizgāja. Ieskrēja jauns cilvēks ar sārtu seju un greizu kaklasaiti. Viņš nostājās istabas vidū, iztaustīja vestes kabatas, iesvilpās, apgriezās uz pa­pēžiem un nozuda. Ienāca trīs plecīgi vīri masīvām sejām. Rokas bikšu kabatās sabāzuši, viņi ilgi staigāja pa vies­istabu, skaļā aizrautībā runādami un smiedamies; šie ļau­dis atcerējās spēli. Viņi bija vinnējuši un taisījās braukt uz restorānu.

Davenantam neviens nepievērsa uzmanību. Viņš sē­dēja, salicis vienu kāju pāri otrai, un skatījās uz zāles durvīm, lai tūlīt pamanītu Gordona parādīšanos un pēc viņa sejas uzminētu rezultātus. Beidzot viņš nogura sē­dēt, nogura mainīt kājas un domāt. Pulkstenis uz kamīna bija nositis jau divas reizes; kad sita astoņi, Davenants nolēma uzmeklēt vareno spēlmani. Mazliet uztraukdamies, bet ne tādā mērā, lai par nenozīmīgās summas piesavi­nāšanos turētu aizdomās cilvēku, kas spēlē uz desmitiem tūkstošu, Davenants apstaigāja visas grupas zālē, ielūko­jās katrā sejā, taču Gordona tur nebija. Jauneklis devās otrā zālē un ieraudzīja tur resno vīru, kas bija sarunājies ar Gordonu. Resnītis stāvēja nomaļus no spēlētājiem un šķirstīja savu kabatas portfeli. Ieraudzījis Davenantu, viņš sakustējās, lai aizietu, bet Davenants jau uzsmaidīja viņam.

— Ak jā! — resnītis teica. — Nu kā tad ir? Gordons jau padarījis jūs par bagātnieku?

— Es viņu meklēju, — atbildēja Davenants, — es biju visur, pie visiem galdiem. Jūs viņu redzējāt?

— Pagaidiet brītiņu, — resnais sacīja, — viņš droši vien met banku. Es viņu tūlīt atvedīšu.

Viņš steigšus aizgāja, bet Davenants palika stāvot un stāvēja tā, līdz ausī iekliedzās nojauta: «Tie ir blēži!» Ieraudzījis kalpotāju, Davenants pastāstīja viņam par Gordonu un lūdza norādīt, kur sēž melnīgsnējais, jaunais cilvēks.

Pie viņiem pienāca otrs kalpotājs.

— Tas noteikti ir Gūtmanis-Cirpējs, — teica viņš, izzi­nājis no Davenanta zagļa ārieni. — Atkal tas pats gadī­jums! Kas viņu ielaidis? Bija pavēle nelaist iekšā ne Gūtmani, ne Pus-Svilpi.

Pirmais kalpotājs iepleta rokas,

— Velns viņu zina, — tas teica. — Es tikko nomainīju Venturu. Gribat iegriezties direkcijā?

— Kāpēc? — jautāja Davenants, aptvēris notikušo, bet vēl cenzdamies sevi apmānīt. — Vai tad Gordons ir tur?

— Jūs esat apzagts, — sacīja otrs kalpotājs, — bet jūs varat iesniegt sūdzību.

— Nē, nav vērts.

— Vispār jau patiešām nav vērts. Tāpat jūsu nauda ir pagalam.

— Jā, tagad es redzu.

Davenants pagriezās un izgāja no kluba. Viņš nestei­dzīgi gāja mājās — vienaldzīgs pret to, ko nodomās par viņu saimniece, kas, durvis atverot, ieraudzīs viņa veco uzvalku, izvārgušu seju un, protams, jau būs izokšķerē­jusi tukšo skapi.

— Rīt es pārvākšos, — Tirejs ienākdams teica vecenei.

— Lūdzu, — zobgalīgi atbildēja Gubermane, — jums būs labāk, ticiet man, šī istaba jums ir par lielu un, jādomā, arī par dārgu.

— Labi. Bet jūs atdosiet man naudu. Es nodzīvoju tikai nedēļu.

— Kas man maksājis, tam arī atdošu. Bet ir vēl jau­tājums, ko darīt ar manu vīru. Kārlis ir pavisam slims no jūsu radiem. Viņš baidās, ka mūs aplaupīs. Tiesa var vēl atzīt, ka jums jāapmaksā ārstēšanās un dakteri.

Davenants neatbildēja. Viņš iegāja istabā un, gaismu neuzdedzis, apgūlās. Viņa domas bija līdzīgas sasāpē­jušiem augoņiem. Daži priekšstati sagādāja tādas cieša­nas, ka viņš trūkās augšā, vaicājot tumsai: «Ko tas no­zīmē? Un par ko?»

Viņa aukstās pusdienas bija uz galda. Neilgi pirms rītausmas Davenants apēda atdzisušo ēdienu un atkal apgūlās. Nu sāka nākt miegs, bet mazākā domu sakustē­šanās to padzina. Davenants bieži cēlās un dzēra ūdeni; beidzot viņš aizmiga un uzmodās vienpadsmitos no rīta.

Nezinādams, kas notiks, viņš drošības labad paņēma no rakstāmgalda atvilktnes sudraba briedi un noslēpa to svārku iekšējā kabatā, tad atstāja dzīvokli un uzmeklēja aptieku, kur bija telefona automāts.

No šejienes, gribēdams brīdināt Futrozu, Davenants pēc abonentu grāmatas izsauca viņa numuru. Kamēr sta­cija savienoja viņu ar sarkani zeltainās viesistabas iemīt­niekiem, Davenantam kļuva mazliet vieglāk ap sirdi — atkal viņš saskārās ar brīnišķīgo, no viņa dzīves izrauto namu. Sadzirdējis kādu balsi atbildam, Davenants ar visu augumu tiecās pie aparāta un sāka smaidīt, bet ar viņu runāja Urānija Tālberga.

Viņa nelāva Davenantam neko pateikt. Uzzinājusi, kas ar viņu runā, guvernante sacīja:

— Kāda mežonība no jūsu puses! Kāpēc jūs atsūtījāt šo cilvēku? Viņš teica, ka ir jūsu tēvs un ka jūs esat viņu sūtījis. Kas viņš ir?

— Es nevienu neesmu sūtījis, — atbildēja Davenants, nobālēdams aiz kauna. — Dieva dēļ… Es gribu paskaid­rot… Gribu pateikt jums visiem … Futroza kungs …

— Futroza kungs ar meitenēm šorīt astoņos aizbrauca ar vilcienu uz Lisu. Viņi atgriezīsies pēc trim dienām.

— Aizbraukuši?

— Jā. Uz Klaveringa un Merānes izrādēm. Uz redzē­šanos.

Telefons klusēja. Davenants izgāja no aptiekas. Uz tās durvīm karājās afiša, tagad viņš to ieraudzīja. Tā bija viņam vajadzīga; viņš izlasīja afišu no viena gala līdz otram, pēc tam devās pie Galerana. Tas bija viņa pēdē­jais mēģinājums atrast aizstāvi.

Afišas par slaveno aktieru Leona Klaveringa un Leon- kallas Merānes viesizrādēm Lisā bija izlīmētas pa visu pilsētu. Viesizrāžu panākumi pilsētas turīgo ļaužu aprin­dās bija nodrošināti vēl jo vairāk tāpēc, ka Poketas teātri vēl tikai beidza būvēt. Izsludinātās trīs viesizrādes — «Kīns», «Hugenoti» un «Sapnis vasaras naktī» — sekoja viena otrai 3., 4. un 5. augustā. Davenantam vajadzēja nokļūt Lisā jau šīs vai vismaz nākošās dienas vakarā. Pirmajā gadījumā viņam vajadzētu traukties automobilī, kura viņam nebija, otrajā — sēsties rīta vilcienā. Tikai nākamajā rītā gāja vilciens uz Lisu, bet naudas biļetei viņam nebija. Neredzēdams citas izejas, viņš atkal metās pie Galerana un uzzināja no iemītniekiem, ka Galerana vēl arvien nav mājās. «Ar viņu tas reizēm gadās,» Da­venantam paskaidroja Simpsons. «Reizēm viņš nepārnāk pat veselu nedēļu, ja jums ļoti nepieciešams viņu uzmek­lēt, ejiet uz Kišlota restorāniņu Putekļu ielā, tur Gale­rans iegriežas un tur viņu pazīst.» Nenoklausījies līdz galam, Davenants atstāja Simpsonu tik steidzīgi, ka tas nepaguva aizņemties no viņa sīknaudu. Davenants ar rūgtumu domāja par Kišlotu, pie kura viņš pat nāves draudos nespētu iet aplaupīts un atstumts. Un tomēr ne­redzēties pēdējo reizi ar ļaudīm, kas bija darījuši viņam tik daudz laba, Davenants arī nevarēja. Doma sastapt viņus pie teātra, iztēlojoties viņu pārsteigumu, kas pasacīs viņiem visu par viņa uzticību un pieķeršanos, saviļņos un liks varbūt par mūžīgas, karstas draudzības zīmi cieši paspiest viņam roku, — šī doma pieņēma slimīgus ap­mērus; ārpus tā nekas neeksistēja, un, ja viņu tagad ieslēgtu un sasietu, viņš neizbēgami un bīstami saslimtu. Tas bija bojā ejošas dvēseles kliedziens, pēdējā glābiņa cerība, pēc kuras, ja tā nepiepildās, iestājas par nāvi ļau­nāka samierināšanās.

«Viņi atgriezīsies,» prātoja Davenants. «Kad mans ze­miskais tēvs ieradīsies pie viņiem, viss kļūs skaidrs. Bet būs jau par vēlu. Viņi sapratīs, kāpēc es nerādos un aizeju pavisam, lai viņiem par mani nerastos ne mazākās šaubas. Kāds biju, tāds arī aizgāju.»

No paša rīta Davenants nebija iegriezies mājās, nedz arī ēdis; pavisam negribēdams ēst, viņš tomēr nopirka maizi, lai nezaudētu spēkus, bet ēst nevarēja; ietinis maizi avīzē, viņš izgāja uz šosejas, pa kuru vajadzēja noiet simt septiņdesmit jūdžu. Viņu nepārsteidza ne attā­lums, ne acīm redzamā neiespējamība laikā noiet tik mil­zīgu gabalu. Viņš zināja, ka jābūt pie teātra Lisā ne vēlāk par astoņiem 5. augusta vakarā. Kā izmanās braukt vagonā bez biļetes, viņam nebija ne jausmas. Katrā ziņā tāds uzdevums viņam nebija pa spēkam. Viņš nogāja vairākas jūdzes, vēl arvien nesot padusē neaizskarto maizi. Reizēm, pamanījis kādu tuvojošos automobili, Da­venants apstājās un pacēla roku. Ieskatījies šoferis no­spļāvās vai nicīgi sašķieba seju; garāmbraucēji neizpratnē atskatījās uz bālo gājēju un reizēm zobgalīgi pamāja ar roku, domājot, ka viņš ir piedzēries; un tiešām, pēc viņa izskata nekādi nevarēja uzminēt, ko grib teikt šis dīvainais jauneklis ar plati ieplestajām acīm. Stundas laikā viņa apziņā aizzibēja astoņi automobiļi. Cietis ne­veiksmi ar vienu, viņš klusējot cēla roku pretim otram, trešajam un tā tālāk, lāgiem murminādams: «Apstājieties. Lūdzu, pavediet mani.» Pie vārda «lūdzu» mašīnas pu­tekļi jau kūpēja tik tālu, it kā tā nemaz nebūtu traukusi garām.

Saule norietēja, un kādu laiku ceļi bija tukši. Sadzir­dējis atkal rūkoņu aizmugurē, kas vēstīja par glābjošo ātrumu, Davenants, īsti neapzinādamies, ko dara, un ris­kēdams ar to, ka var tikt sakropļots vai nogalināts, no­stājās ceļa vidū ar seju pret automašīnu un pacēla roku. Viņš nenodrebēja un neatvirzījās ne soli, kad mašīna ap­stājās pret viņa krūtīm. Viņš nedzirdēja apstulbušā šofera rupjo lamāšanos un piegāja pie mašīnas durtiņām, ska­toties tieši sejās trim iereibušiem vīriešiem, kas blenza atplestām mutēm. Viņu jautājumus un brēcienus Dave­nants dzirdēja, bet nesaprata.

— Es lūdzu tikai vienu, — viņš teica resnam vīram brezenta mētelī un ādas naģenē. — Jūsu mātes, līgavas, sievas vai bērnu vārdā ņemiet mani līdzi uz Lisu. Ja jūs to nedarīsiet, es nomiršu. Man jābūt rīt astoņos tur, kurp jūs braucat, — Lisā. Bez tā es nevaru dzīvot.

Viņš runāja klusi, aizelsdamies un tik skaidri izteica savu stāvokli, ka pasažieri neziņā saskatījās.

— Ar puisi kaut kas noticis, — sacīja kalsens cilvēks ar apvītušu seju. — Viņš dreb pie visām miesām. Ko tev vajag Lisā, jaunekli?

— Kā tu zini, kurp mēs braucam? — jautāja trešais, melnūsains sārtvaidzis, automašīnas īpašnieks.

— Vai tad jūs nebraucat uz Lisu?

— Jā, mēs braucam uz Lisu! — resnais brēca. — Bet pēc mūsu pakavu klaudzoņas to nevar pateikt. Evans, ņem viņu! Kas tev tur padusē? Bumba?

— Tā ir maize.

— Kāpēc tu nebrauci ar vilcienu? — ūsainis vaicāja.

Davenants klusēja.

— Es nevarēju sadabūt naudu, — viņš paskaidroja, sapratis beidzot jautājuma jēgu.

— Lai sēstas pie Valtera, — nolēma mašīnas īpašnieks, Davenantam par laimi atcerējies savas agrās jaunības gaitas. — Sēsties pie šofera, puisi.

Davenants tā nopriecājās, ka, sajūsmā smiedamies, saķēra ūsainā vīra elkoni un paspieda to. Apsēdies pie Valtera, viņš turpināja smieties. Ar asu kustību iedar­binājis mašīnu, šoferis ļāva tai slīdēt pa krēslainajiem pakalniem un teica Davenantam:

— Tev nāk smiekli?! Atradis, ko priecāties! Azis tāds! Nostājies uz ceļa kā āzis! Zēl, ka es tevi nesabraucu par tādu nekaunību. Še, iedzer, āža ģīmi!

Šoferis pastiepa viņam pudeli, ko saimnieks bija pa­bāzis no aizmugures. Davenants, vēl arvien drebēdams aiz noguruma un izmisīgā sasprindzinājuma, ko bija ra­dījusi jaunas dārgās mašīnas ātruma nomierinošā izjūta, iedzēra dažus malkus. Viņam padeva gabalu vistas, sieru un apelsīnu. Viņš to visu apēda, tad, sadzirdējis aizmu­gurē kaut ko kliedzam, apgriezās. Kalsnējais brēca: «Kāpēc tu tā steidzies uz Lisu?» — un, nesadzirdējis viņa nesa­karīgo atbildi: «Es nevaru, es nespēšu jums izskaidrot… ticiet man…» — pielaidīgi pamāja ar roku, pievērsda­mies atkal pudelei, ko laida apkārt.

Šoferis vairs nerunāja ar Davenantu, par ko Dave­nants priecājās, jo gribēja netraucēti nodoties rūgtajai baudai — traukties pretim savas neilgās, skaistās pagāt­nes pēdējam momentam.

Riets izdzisa, bet krēslā vēl bija redzami šosejas ak­meņi un kalnu nogāzes ar vēja šūpotu zāli. Viņš tagad domās gāja pa šoseju un svētlaimīgi vēroja iztēlojamo soju posmus, kas strāvoja nopakaļ ūdenskrituma ātrumā. Sēdot līganajā automašīnā, viņš vairākkārt apdzina pats sevi, ejošu pa ceļmalu tik lēni salīdzinājumā ar brau­ciena straujo gaitu, ka varēja likties pavisam nekustīgs. Bet drīz viņš nogura arī domāt un salīdzināt, viņš atce­rējās tikai to, ka jau rīt būs Lisā, un aizrautīgi ļāvās šai pārliecībai.

Mašīnā braucošie bija Poketas dzirnavnieki, kas devās uz karaspēka pasūtījumu izsoli. Apžēlojušies par Dave­nantu, viņi pabaroja puisi un drīz aprada ar viņa klāt­būtni, atgriezdamies pie savas komerciālās sazvērestības pret citiem uzņēmējiem.

Lieliskā, asfaltētā šoseja starp Poketu un Lisu deva iespēju braukt ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā. īsi pirms divpadsmitiem, izbraukusi cauri Viltonai, Krenē, Blckai, Laverazai, Rulpostai un Dakarai, automašīna ap­stājās Zearnā, rūdas pilsētiņā, kur tik vien bija kā trīs ielas un desmit krogi.

— Tā ir Lisa? — ieraudzījis ugunis, jautāja Valteram Davenants.

— Lisa? Pats tu esi Lisa, - atbildēja Valters, gurdi piegriezdams mašīnu pie spoži apgaismotas vienstāva viesnīcas. — No šejienes vēl piecdesmit jūdžu.

Gandrīz četras stundas Davenants bija sēdējis ar uz­sistu apkakli, sastingušiem pirkstiem pieturēdams cepuri. Viņš bija nosalis, locekļi notirpuši, taču pietura viņu ne- iepriecēja, bet modināja satraukumu. Viņš sāka bīties, ka automobilis aizkavēsies. Dzirnavniekus sauca šādi: ma* šinas īpašnieku — Evanss, resno — Leiks un kalsnējo — Bergancs. Viņi ievilka Davenantu sev līdzi viesnīcā, kur bija daudz ļaužu un spožā gaisma tā piepīpota, ka dūmi locījās smagām, viļņainām grīstēm. Daļēji priecādamies par siltumu, Davenants iegāja telpā, turēdamies aiz Ber- ganca, kam jautāja:

— Varbūt jūs nebrauksiet tālāk?

— Ko? — nobrēca Bergancs un, apturējis Evansu, no­rādīja viņam uz garu galdu pie virtuves durvīm. — Kur tad citur? — viņš teica. — Tepat vien apsēdīsimies.

Davenants neuzdrīkstējās pārvaicāt, bet Bergancs, at­cerējies viņa jautājumu, sacīja:

— Ir taču jāatpūšas, jocīgais cilvēk. Mēs gribam paēst vakariņas. Tu pavisam nevari paciesties? O! — viņš iesaucās, blenzdams uz atbraucēju grupai pienākušo mil­zīgo sarkanvaidzi. Viņa galva bija iesprausta tauku kār­tas un audekla aplocē. — Es it kā paredzēju. Pats Tromps.

Trompa sarkanās acis spīdēja labsajūtā.

— Es izbraucu jums pretim, — viņš sacīja sarokoda­mies. — Jums, Evans, par lielu patikšanu, un jums, Leik.

— Kas par niekiem?!

— Iesim, visu uzzināsiet. Tagad … Ķā sauc šito ziem- cietīti? Viņš brauc jums līdzi? Kas viņš tāds ir?

— Tā… lūdza pavest, — negribīgi paskaidroja Leiks, steigdamies apspriest izsoli. — Kaut kas traģisks… Nu, sēžamies ātrāk. Jā, pie šī galda.

— Ja vēlies, — Bergancs sacīja Davenantam, kas arvien bažīgāk skatījās uz netīkamo, milzīgo Trompu, — pasūti sev alu un apsēdies, kur gribi, mums jāapru­nājas.

Četri uzņēmēji rībinājās ap galdu, un gar viņu vēja appūstajām sejām kā mušas zibēja sulaiņu rokas, nesot pudeles un šķīvjus, bet Davenants ar sažņaugtu sirdi pie­gāja pie bufetes. Viņš gribēja iedzert alu, lai nomierinātos. Pats samaksājis par alu, Davenants ieklausījās tirgoņu sarunā, bet apkārt bija tāds troksnis, ka viņš nekā ne­saprata.

Tromps kaut ko runāja, uzbudinājumā svaidīdams dak­šiņu, šķielēdams uz viņu; Leiks gremoja sviestmaizi; Evanss, acis nolaidis, rauca pieri; Bergancs, apkārt ska­tīdamies, glaudīja ūsas. Kamēr Davenants pieveica savu krūzi, pie galda acīmredzot bija izlemts kaut kas apmie­rinošs un jocīgs, jo Tromps nobučoja pirkstgalus un draugi iesmējās.

Leiks atskatījās, acīm uzmeklēja Davenantu un kaut ko sacīja Evansam. Tas kļuva domīgs, bet paraustīja plecus un pamāja Davenantam.

— Klausies, — teica Evanss ļaunā nojautā sastingu­šajam zēnam, — mēs nebrauksim uz Lisu. Mums te ir darīšanas.

— Tā! tā! — atkārtoja Davenants, nerazdams vārdus.

— Viņš aizies kājām! — kliedza Tromps. — Vesels, jauns puisis … Es viņa gados ne tādus vien gabalus stai­gāju. Ja piespiež… Ei, tu! Dzirdi, ko tev saka?! Nemaz nemanīsi, kad būsi jau galā!

— Protams, — Davenants atteica.

_— Jā, atvaino mūs, — nomurmināja Bergancs. — Gri­bētos tev palīdzēt, bet tā iznāca. Saproti pats.

— Es saprotu.

— Nu, tad ej ar dieva palīgu, — teica Leiks, sākdams dusmoties. — Tev palikušas piecdesmit jūdzes. Kaut kā aizkulsies.

— Jā, es iešu. — Davenants nopūtās ar visu savu plaušu spēku, lai nokratītu drūmā negadījuma smagumu. — Pateicos jums.

— Nav par ko, — sacīja Evanss. — Iesi? Ej. Nu tad, — viņš griezās pie Trompa, — ir norunāts. Ko ņemt līdzi? Vīnu, vai?

Davenants atstāja viesnīcu un apvaicājās garāmgājē­jiem, kā iziet uz Lisas Šoseju. Viņam norādīja virzienu, un viņš devās ceļā, pasitis sainīti padusē. Svārku apkakli uzsēja ar mutautiņu, lai paglābtos no asā nakts vēja.

Davenants nedusmojās uz dzirnavniekiem, viņš bija laimīgs jau par to, ka palikušas vairs tikai piecdesmit jūdzes — laika ziņā grūti veicams, bet tomēr iespējams attālums.

Davenanta pēdējo dienu pārdzīvojumu būtība bija tāda, ka likās, — no svētdienas vakara pie Futroziem bija pa­gājis ilgs laiks. Tagad viņš devās pārgājienā no vienas dzīves otrā, no cerībām — nezināmībā, no tikšanās — uz šķiršanos. Galerans viņu meklēs, bet nekad neatradīs. Varbūt ar skumjām pieminēs Futrozs. Ellija un Roēna ar asarām atcerēsies viņu, kad noskaidrosies, kāpēc viņš no­zudis, nekā nepaskaidrojot, nežēlojoties, un visi sapratīs, ka viņš nav vainīgs tēva neķītrajās blēdībās. Tēvs, pro­tams, ieradīsies pie viņiem un prasīs naudu. Tad viss at­klāsies.

Iekvēlojies no šīm domām — visu laiku par vienu un to pašu, tikai no dažādām pusēm, — Davenants nejuta auksto vēju. Iedams pa ielejām un pakalniem, garām du­sošajām mājām, klausoties suņu rejās un savu so|u troksnī, kļuvis par šīs nakts neatņemamu sastāvdaļu, Da­venants juta, ka gara darbība vairs nepakļaujas gribai. Viņa domas un jūtas raisījās patstāvīgi; viņš nespēja ne aizturēt, ne noslāpēt tās. Priekšstati bija spilgti kā krā­sains zīmējums uz melna papīra. Viņš atradās Futrozu viesistabā, redzot visur rakstus un ēnas, priekšmetus un mēbeļu izvietojumu tik skaidri, ka varētu nekļūdīgi uz­rakstīt skaitļos atstatumu starp lietām, varēja domās pie­skarties lakai un samtam. Sī viesistaba radīja smeldzi ar to satraukto jūtu spēku, ar kādām viņš pats bija to piepildījis. Nav izprotams, kādā redzētā un neapzinātā sakarībā karstā, sarkani zeltainā istaba bija kļuvusi par viņa vientiesīgo ilgu atspoguļojumu.

Viņš atcerējās, kā sešas rokas bija meklējušas zāle atslēgu, un, nespēdams klusējot panest dzīvās atmiņas, apstājās.

Davenants teica:

— Ardievu, rokas un atslēga. Ardievu arī tu — es pats, kāds es biju tur, — ardievu. Bija pārāk labi, lai tā paliktu ilgi, vienmēr.

Atcerēdamies, ko bija dzirdējis par tāliem gājieniem, Davenants soļoja nepiesēzdamies, lai izvairītos noguruma, kas neizbēgami uzbrūk pēc īsas atpūtas, jo tā pārtrauc ar elpu un sirds ritumu saistīto muskuļu kustību inerci. Viņš soļoja tvirti un vienmērīgi, tāluma skaitļu dzīts. Līdz rītausmai Davenants bija nogājis divdesmit četras jūdzes; nespēja rīkoties citādi bija kļuvusi par māniju. Viņa apziņa bija pārvērtusies vienā vienīgā attālumā; dornāt vai just ko citu viņš nespēja. Reizēm ciematos no savu māju sliekšņiem viņu uzrunāja sievietes, gribēdamas uzzināt, vai kāds nedzenas pakaļ šim zēnam ar iekaisušo seju, kas tik bezgala savādi raudzījās apkārt. Ļaudis, kas brauca ratos, rauca pieres un uzšāva zirgiem, kad Davenants no vēja un putekļiem aizkritušā balsī lūdza viņu pavest. Viņš jautāja fermerim, kas raka grāvi, vai vēl tālu līdz Lisai, un uzzināja, ka atlikušas divdesmit piecas jūdzes. Tālumā skaidri bija redzams zils kalns, kas slējās pāri mākoņiem, — visaugstākā vieta apvārsnī,— un fermeris teica: «Redzi to kalnu? Kad šis kalns paliks tev aiz muguras, tad skaiti vēl desmit minūtes, un Lisa būs klāt.»

Sie vārdi kaltin piekala Davenanta uzmanību kalnam, kas likās esam tik daudzsološi tuvu — kā jau visi kalni skaidrā laikā. Par tā draudīgo tālumu liecināja tikai meži nogāzēs, kas atgādināja zilganus tīteņus, bet Davenants to saprata tikai pēc stundas gājuma, kad tīteņi šķita kļūstam mazliet irdenāki. Kalns bija kreisajā pusē ceļam, un Davenantam tas kļuva par šīsdienas domu degpunktu. Visu laiku viņš redzēja to sev priekšā gan debesu spo­žajā mirdzumā, gan mākoņu ēnā, kas slīdēja pāri nogā­zēm kā elpas miglojums uz gluda stikla.

Saule karsēja Davenantu. Pēc cīņas ar nakts aukstumu bezmiega un ilgā gājuma nogurdinātā sirds dzina viņu uz priekšu vienos sviedros, kas plūda kā ūdens no sūkļa, bet viņš aizelsdamies gāja, vērodams, cik lēni mainās kalna aprises. Lēni padevās šis kalns viņa ļimstošajiem, nervozajiem soļiem. Tagad viņš sāka pamanīt kalna šķie­tami gludajā virsmā izciļņus un iedobumus, ielejas, kas ieliecās mežā, klinšu bluķus un kraujas; tagad kalns vairs nepiederēja tālai, gleznainai pasaulei kā mākoņu dūmaka pamalē, bet izvērsās daudzveidīgu, salīdzinājumam pie­ejamu formu milzenī.

Drīz Davenantam vajadzēja iet garām kalna kreisajai nogāzei, kuras pakājes birzīs šur tur slēpās baltas mājas. Šoseja pagriezās, apliecot lielu pauguru labajā pusē, tā ka starp kalnu un ceļu pavērās ieleja ar mirdzošu, šauru upes līniju; no upes kāpa garaiņi, un ielejas zaļā gultne pavērās ceļiniekam kā putna lidojumā. Klintij bija piepla- cis vienkāršs, pazems namiņš ar plakanu akmeņu jumtu. Pie durvīm mazgājās sieviete, un Davenantam iegribējās dzert. Sieviete, seju slaucīdama, paskatījās, kad viņš lūdza ūdeni, un aizgāja, pieteikdama pagaidīt.

Davenants nosēdās uz pakāpieniem. Kad acu priekšā parādījās ūdens krūze, viņš pieplaka tai tik kāri, ka no- lējās.

— Vēl? — vaicāja sieviete, ievērojusi viņa slimīgo iz­skatu.

Davenants pamāja.

Izdzēris otru krūzi, viņš iztina savu putekļiem piesūci­nāto maizi un šaubīgi uz to paskatījās.

— Jāapēd, — viņš teica.

— Uz kurieni jūs ejat? — jautāja sieviete, paradīda- mās ar degvīna pudeli.

— Uz Lisu. Vai vēl tālu? — vaicāja Davenants, no­kodis mazliet maizes, bet tūlīt izņēma to no mutes, jo nespēja ieēst.

— Tālu, trīspadsmit jūdzes. Iedzeriet degvīnu,

— Degvīnu? Nezinu. Cik pulkstenis?

— Drīz būs divpadsmit. Iedzeriet degvīnu un atlaidie- ties nojumē. Ja jūs kādu stundu pagulēsiet, ātrāk tiksiet galā. Es jūs pamodināšu.

— Redziet, labais cilvēk, — sacīja Davenants, pūlē­damies piecelties, — ja aizmigšu, nevarēšu piecelties. Es nāku no Zearnas visu nakti, bet man jāiet tālāk.

— Tad iedzeriet degvīnu. Vai nesaprotat, kas ar jums notiek? Jūs esat kā sadedzisl

— Sadedzis?

— Nu jā, tā gadās ar zirgiem un cilvēkiem. Plaušas deg.

— Es saprotu. Bet ne tikai plaušas. Nu, dodiet arī deg­vīnu, es jums samaksāšu.

— Viņš ir jucis. Man maksāti Pats nabags!

Davenants iedzēra no pudeles dažus malkus, tad at­vilka elpu un dzēra vēl, līdz deniņos sāka dunēt. Atdevis pudeli, viņš piecēlās, stingdams no sāpēm krustos, iesmē­jās un nosēdās.

— Marš — uz nojumi! — teica sieviete.

Viņai bija bakurētaina seja ar dzīvām acīm un laipnu smaidu.

— Nekas, — atbildēja Davenants, valstīdamies pa zemi veltīgās pūlēs piecelties. — Tikai jāpieceļas. Man noteikti jāiet.

Viņš pieķērās pie durvīm un saslējās, drebēdams plo­sošā pārgurumā, tad piecēlās, sakoda zobus un lēni devās uz priekšu.

Sieviete novaidējās un, izmisīgi purinādama galvu, no­sauca pakaļ:

— Ej arī, nelaimīgais, un lai tev tur būtu labāk nekā te! Ko es varu darīt? Sirds lūst, uz viņu skatoties!

Ar varu piespiezdamies, Davenants soli pa solim juta, ka spēja kustēties atgriežas. Nepagāja ne desmit minūtes, līdz mocošais stāvoklis pārgāja, bet viņa gaita bija kļu­vusi nevienmērīga.

Iestājās dienas tveicīgākās stundas, kuru putekļainajā un sviedrainajā ritējumā Davenants vairākkārt pagriezās un skatījās uz kalnu, tas atpalika no viņa tikfto manāmi,

pieņemot agrāko zilas, tālas pasaules izskatu — kā mā­konis pamalē.

Ceļš vairs neveda kalnup un nemeta lokus augstumos, šoseja slīdēja lejā, un pret rietu Davenants ieraudzīja tālu, namiem apbūvētu ieleju jūras krastā. Tā bija Lisa, kas kūpēja un kvēloja kā nokaitēta ogļu grēda.

Domādams, ka iet ātrāk, mērķa tuvuma uzbudināts, Davenants patiesībā vilkās pēdējiem spēkiem, īsti neapzi­nādamies notiekošo, un tik lēni, ka pēdējās divas jūdzes gāja trīs stundas.

Pilsēta lāgu lāgiem slēpās aiz pakalniem un, kad sāka jau tumst, pavērās apkārtējās augstienes nogāzē ar uguņu virkni visas pamales garumā. Kļuva dzirdama pūļa dū­koņa, no tvaikoņiem ostā skanēja bakenu zvani, kas sita pusastoņi, iekaucās domīgas sirēnas. Davenants piespie­dās iet tik ātri, cik vien ļāva sāpes kājās un plecos. Auto­mobiļi šāvās viņam garām kā vienā līnijā traucoši putni, bet viņš jau redzēja netālu mājas un drīz ienira šaurajās nomales ieliņās, kas oda pēc drēgnuma un sadegušiem taukiem.

Vairākas reizes garāmgājēji rādīja viņam ceļu uz teātra pusi, bet viņš maldījās, nokļūdams gan preču noliktavu tumšajā laukumā, gan šķērsielu kāpnēs, kas veda prom no pilsētas centra. Sapluinitajā papīrā ietītā maize ne­lāva viņam iztēloties sevi greznajā teātra zālē. Davenants nolika maizi uz stabiņa ielas malā. Beidzot divi pēdējie pagriezieni izveda viņu uz platas ielas, kur karstais va­kars dzirkstīja tūkstoš ugunīs, bet ekipāžu kustība atgā­dināja armiju ar melnām sejām un liesmojošām acīm — traucamies cīņa pret pūli. Izslietās zirgu galvas un auto­mobiļu muguras zibēja vienā līmenī ar jautrām sieviešu sejām; kvēloja skatlogi, bija gaiši, drausmīgi un skurbi- noši. Bet šī spilgtā, dārdošā pasaule palīdzēja Davenan­tam viņa pēdējā cīņā ar tuvo nesamaņu.

— Kur teātris? — viņš jautāja jaunam cilvēkam, kas ziņkāri paskatījās uz viņu, teikdams:

— Jūs stāvat pretim teātrim.

Davenants ieskatījās: patiešām ielas otrā pusē bija četrstāvu nams, caur kura logiem lauzās spožo elektrisko lustru ugunsgrēks. Apakšā, galerijās, afišām aplīmētās kolonnas un arkas bija pilnas cilvēku; ļaudis nāca un gāja pa stikla durvīm. Tad Davenants jautāja augstprā­tīgai sievietei:

— Vai ir jau astoņi?

— Bez piecām astoņi, — viņa atteica, izrauta no nicīgās svārstīšanās — atbildēt vai neatbildēt — tikai tālab, ka Davenants nekustējās no vietas un cieši skatījās viņai acīs.

Vecā dāma aptaustīja savu somu un, pārliecinājusies, ka nekas nav nolaupīts, sāniski aiztraucās pa priekšu. Davenants metās uz teātra ieeju. Viņš ieraudzīja kasi, bet kase bija slēgta. Tumšais logs lieliem burtiem vēstīja, ka biļetes izpārdotas.

Davenants nostājās vestibila vidū, traucēdams publikai virzīties uz priekšu, un skatījās apkārt, meklēdams tos, kuru dēļ bija uzņēmies šīs mocības. Milzīgās durvis uz teātra zāli bija pavērtas, tur dzirkstīja zelts, gaisma; spoži apmirdzētas sejas no brīnišķīgas un nepieejamas pasaules smējās uz aizkara fona, kas tēloja zilu lagūnu ar burām un putniem. Klusi spēlēja mūzika. Liels spogulis rādīja sašļukušu stāvu ar bālu seju un melni noputējušu muti. Tas bija Davenants, bet viņš nepazina sevi.

— Vai drīkstu ieiet? — jautāja Davenants vecam biļešu kontrolierim, kas stāvēja pie durvīm. — Es atnācu no tā­lienes. Lūdzu, ielaidiet mani.

— Kā tad tā?! — atbildēja kontrolieris. — Ko jūs mur­mināt? Kur jūsu biļete?

— Kase ir slēgta, bet es tāpat atdošu naudu.

— Jūs esat jokdaris, — sacīja kalpotājs, apskatījis viņu un nobīdījis malā, lai dotu ceļu skatītāju grupai. — Ej prom, vai arī tevi izvedīs.

— Kas notiek? — pienāca otrs kontrolieris.

— Piedzēries vai jucis, — teica pirmais, — grib iet zālē bez biļetes.

— Dieva dēļ! — lūdza Davenants. — Mani gaida. Man jātiek iekšā.

— Vilton, izvediet viņu.

— Iesim! — pavēlēja Viltons, saņemdams Davenantu aiz elkoņa.

— Es nevaru aiziet.

— Nekas, mēs palīdzēsim. Nu, velcies!

Viltons izveda viņu pa durvīm, viegli pagrūda un teica šveicaram:

•— Snuk, nelaist iekšā!

Davenants izgāja uz trotuāra, nokāpa no tā, paskatījās apkārt, sadrūma un sāka ieskatīties ekipāžu virpulī pie teātra. Savā izmisumā viņš bija gandrīz pārliecināts, ka

Futrozs ar meitām jau ieņēmuši vietas. Pēkšņi vakara staru krustojumā aiz tumšām krēpēm pazibēja Roēnas un Ellijas jautrās sejas. Futrozs sēdēja ar muguru pret Da- vanentu.

— Sveicināti! Sveicināti! — iekliedzās Davenants sa­žņaugtu sirdi mezdamies cauri pūlim, starp riteņiem un ļaudīm, pakaļ aizslīdošai ekipāžai, bet nenoturējās un pakrita.

Tikko viņa acis aizvērās, viņš atkal redzēja telegrāfa vadus un tajos sēdošus putnus, atkal garām stiepās pa­kalnu virkne.

— Kāds kliedza! — sacīja Ellija, atskatīdamās uz klie­dziena pusi. — Smejies, ja gribi, Tampiko, bet man likās, ka tā bija Davenanta balss. Viņš sauc mūs no Poketas. Tiešām kauns, ka mēs nepaņēmām viņu līdzi.

Futrozam nebija ko atbildēt. Visi trīs pameta ekipāžu un pazuda durvju gaišumā. Roēna pasmējās par māsas iedomām, un Ellija arī atzina, ka, «jādomā — samuldē- jusies». Un tad nāca prieki aplūkot citu tualetes un salī­dzināt tās ar saviem liegajiem tērpiem.

Davenants palika noslēgtā murgu pasaulē, no kuras ilgi netika ārā. Viņš bija Futrozu namā, un viņu bez mitas sauca gan vecākā, gan jaunākā māsa: izlabot ūdens krānu, pakārt gleznu, palasīt priekšā grāmatu, aizvērt logu vai padot krēslu. Viņš darīja to visu ar prieku, aizrautīgi gu­lēdams Sarkanā Krusta slimnīcā ar smadzeņu iekaisumu.