Sārtās buras: izlase

I PAREĢOJUMS

Matrozis Longrens, kas uz stiprās, trīssimttonnīgās bri- gas «Orions» bija nokalpojis desmit gadus un šķita tai pieķēries vairāk nekā dažs dēls savai mātei, beidzot bija spiests atstāt dienestu.

Tas notika tā. Reiz, atgriezies mājās, — tas gan gadī­jās reti — viņš neieraudzīja, kā parasti, jau iztālēm uz mājas sliekšņa savu sievu Mēriju, kas tūliņ, rokām plauk­šķinādama, parasti sāka skriet viņam pretim. Viņas vietā pie bērna gultiņas — tas bija jauns priekšmets Lon- grena mazajā mājā — stāvēja satraukta kaimiņiene.

— Jau trīs mēnešus es rūpējos par mazulīti, Longren,— viņa teica, — paraugies uz savu meitu.

Gandrīz vai sastindzis Longrens pieliecās un ieraudzīja astoņus mēnešus vecu radībiņu, kas vērīgi skatījās uz viņa garo bārdu, tad viņš apsēdās, sacluga un sāka knibi­nāt ūsu. Tā bija gluži slapja, lietū izmirkuši.

— Kad Mērija nomira? — viņš vaicāja.

Kaimiņiene pastāstīja bēdīgo notikumu, ik brīdi pār­traukdama stāstījumu ar mīlinošiem šmūkstieniem meite­nītei un apgalvojumiem, ka Mērija ir paradīzē. Kad Lon­grens sīki jo sīki uzzināja, kā tas bija noticis, paradīze viņam likās tikai mazliet gaišāka par malkas šķūni, un viņš nodomāja, ka parastās spuldzes gaisma, ja viņi visi tagad būtu kopā, trijatā, uz nezināmo malu aizgājušajai sievietei būtu vistīkamākais iepriecinājums.

Pirms mēnešiem trim jaunās mātes saimnieciskais stā­voklis kļuvis pārāk grūts. Laba daļa naudas, ko atstājis Longrens, bijusi izdota par ārstēšanos pēc smagajām ra­dībām un jaunpiedzimušās uzturam; beidzot, kad Mērija turklāt vēl pazaudējusi nelielu, iztikai paredzētu naudas summu, viņa nolēmusi lūgt aizdevumu no Menersa.

Menerss bija traktiera un pārtikas veikala īpašnieks un tika uzskatīts par turīgu cilvēku.

Mērija aizgāja pie tā sešos vakarā. Ap septiņiem stāstī­tāja sastapusi viņu ceļā uz Lisu. Noraudājusies un sa­triekta Mērija teikusi, ka ejot uz pilsētu ieķīlāt laulības gredzenu. Viņa piebildusi, ka Menerss bijis ar mieru aiz­dot naudu, bet prasījis par to mīlestību. Tā Mērija nekā nepanākusi.

«Mums mājās pat garoziņas nav,» viņa sacījusi kai­miņienei. «Došos uz pilsētu, gan mēs ar meitiņu kaut kā iztiksim līdz vīra pārbraukšanai.»

Tajā vakarā bijis salts, vētrains laiks; stāstītāja veltīgi mēģinājusi atrunāt jauno sievieti neiet naktī uz Lisu. «Tu izmirksi, Mērij, smidzina, un var sagaidīt, ka vējš atnesīs lietus gāzi.»

Turp un atpakaļ no piejūras ciema līdz pilsētai bija trīs stundu ilgs gājiens, ātri ejot, taču Mērija neklausī­jusi stāstītājas padomu. «Negribu būt jums par dadzi acīs,» viņa sacījusi, «jau tā vairs nav nevienas ģimenes, kur es nebūtu aizņēmusies maizi, tēju vai miltus. Ieķīlāšu gredzenu — gan jau tad.» Viņa aizgājusi, atgriezusies, bet nākamajā dienā iegulusi karsonī un murgos; nejau­kais laiks un nakts vēsums panākuši to, ka iekaisušas abas plaušas. Tā teicis pilsētas ārsts, ko ataicinājusi lab­sirdīgā stāstītāja. Pēc nedēļas Longrena divguļu gultā palikusi tukša vieta, un kaimiņiene pārnākusi dzīvot viņa mājā, lai auklētu un apkoptu mazo meitenīti. Viņai, vien­tuļai atraitnei, tas neesot grūti.

— Turklāt vēl, — viņa piebilda, — ir garlaicīgi bez tādas mazas neprašiņas.

Longrens aizbrauca uz pilsētu, norēķinājās, atvadījās no biedriem un sāka audzināt mazo Asolu. Kamēr meite­nīte vēl neprata stingri turēties uz kājām, atraitne dzīvoja pie matroža, aizvietodama bārenītei māti, bet, tiklīdz Asola vairs neklupa, kāpjot pāri slieksnim, Longrens no­teikti paziņoja, ka tagad viņš pats visu padarīs, kas viņa meitiņai būs vajadzīgs, un, pateicies atraitnei par darbos parādīto līdzjūtību, uzsāka vientuļa atraitņa dzīvi, visas savas rūpes, cerības, mīlestību un atmiņas veltīdams ma­zajai radībiņai.

Desmit gados, kas bija aizritējuši klaiņojumos, Lon­grens tikpat kā nekā nebija iekrājis. Viņš sāka strādāt. Drīz vien pilsētas tirgotavās parādījās viņa rotaļlieti­ņas — joti smalki darināti laivu, kuteru, vienklaju un div- klaju burenieku, kreiseru un tvaikoņu modeļi — vārdu sakot, tas, ko viņš labi pazina, kas pēc savas būtības pa daļai aizvietoja viņam ostas dzīves trokšņainību un jūras braucienu skaistuma pilno darbu. Tādā veidā Longrens nopelnīja tik daudz, lai varētu taupīgi dzīvot. Pēc dabas kluss un nesabiedrisks, viņš pēc sievas nāves kļuva vēl noslēgtāks un savrupīgāks. Svētdienās viņu reizēm re­dzēja traktierī, taču viņš nekad neapsēdās, bet steigā iz­dzēra pie letes glāzi degvīna un tūliņ aizgāja, uz kaimiņu mājieniem strupi atbildēdams: «jā», «nē», «labdien», «ar­dievu», «pa vidām». Ciemiņus viņš necieta un arvien iz­vadīja tos, gan ne rupji, bet ar tādiem mājieniem un iz­domātiem iemesliem, ka viesim nekas cits neatlika kā iz­domāt ieganstu, kas tam neļauj ilgāk uzkavēties. Arī pats viņš nevienu neapmeklēja; tā starp viņu un pārējiem ciema iedzīvotājiem radās salta atsvešinātība, un, ja Lon- grena darbam — viņa darinātajām rotaļlietām — būtu mazāka saskare ar zvejnieku dzīvi, viņš jūtami samanītu savas attieksmes sekas. Preces un pārtiku viņš iepirka pilsētā — Menerss nevarēja palielīties pat ar sērkociņu kārbu, kuru Longrens būtu pircis no viņa. Viņš veica it visus mājas darbus un pacietīgi apguva vīrietim tik svešo mazas meitenes apkopšanas sarežģīto māku.

Asola bija jau piecus gadus veca, un tēvs sāka arvien maigāk un maigāk uzsmaidīt, vērojot viņas nervozo, mī­līgo sejiņu, kad viņa, tēvam klēpī sēdēdama, noņēmās ar aizpogātas vestes noslēpumu atrisināšanu vai jocīgi skan­dināja matrožu dziesmas — mežonīgi draiskus pantus. Bērna balss skandējumā, ne arvien ar gluži izdevušos «r» skaņu, šīs dziesmas atgādināja dejojošu lāci, kas iz­greznots ar zilu lentīti. Šajā laikā norisa notikums, un ēna, kas no tā krita uz tēvu, skāra arī meitu.

Bija agrs pavasaris, bargs kā ziema, tikai citādā veidā. Jau pāris nedēļas salto zemi stindzināja ass krasta zie­melis.

Krastā izvilktās zvejas laivas veidoja uz baltās smilts garu virkni melnu ķīļu, kas atgādināja milzīgas zivs mu­guru. Neviens neuzdrošinājās šādā laikā doties jūrā zve­jot. Mazā ciemata vienīgajā ielā reti kad varēja ieraudzīt cilvēku, kurš izgājis no mājām; auksts viesulis, kas brā­zās no krasta pauguriem pār jūras plašumu uz apvārsni, pārvērta āra gaisu par bargu mocību. Kapernā visi dūmeņi kūpēja no rīta līdz vakaram, šķiezdami dūmus pār stā­vajiem jumtiem.

Taču Longrenu šīs vējainās dienas izvilināja no viņa mazā, siltā namiņa biežāk nekā saule, kas skaidrā laikā pārklāja jūru un Kapernu it kā ar zelta šķidrautu. Lon­grens tad aizgāja uz dēju tiltiņa, kas bija celts uz garām pā|u rindām, un tur mola pašā galā ilgi kūpināja pīpi, ko vējš arvien no jauna uzpūta, un vēroja, kā krasta tu­vumā atsegtais jūras dibens pārklājas sirmām putām, kā tās tikko paspēj sekot bangām, kuru krācošais skrējiens uz melno, aukaino apvārsni piepilda visu plašo klajumu ar teiksmainu, krēpēm apaugušu radījumu bariem, un kā tie neapvaldītā, negantā izmisumā traucas pretī kādam tālam mierinājumam. Šķita, ka šie vaidi un trokšņi, mil­zīgo bangu trakā gaudošana un asās vēja brāzmas, kas nemitīgi slānīja apkārtni, — tik spēcīgs bija to vienmē­rīgais ioņojums, — sniedz Longrena izmocītajai dvēselei to trulumu, apdullinājumu, kas, bēdas pārvērzdams mul­sās skumjās, iedarbojas tāpat kā dziļš miegs.

Tādā dienā Menersa divpadsmit gadus vecais dēlēns Hins bija pamanījis, ka tēva laiva zem dēļu klāja sitas pret pāļiem, kas to var sadragāt, un aizgāja pavēstīt tē­vam. Auka sākās nesen, un Menerss bija piemirsis uzvilkt laivu augstāk smiltīs. Viņš devās turp un mola galā ierau­dzīja smēķējam Longrenu, kas bija pagriezis viņam mu­guru. Tobrīd krastmalā viņi bija divi Vien, neviena cita. Menerss aizgāja pa dēļu segumu līdz mola vidum, no­kāpa laivā, kas svaidījās mutuļojošajā ūdenī, un atraisīja skotiņu; stāvus laivā viņš sāka virzīties uz krastu, ar ro­kām turēdamies pie pāļiem. Viņš nebija paņēmis līdzi airus, un brīdī, kad viņš, laivai salīgojoties, nepaguva pieķerties pie nākošā pāļa, spējš vētras brāziens atsvieda laivas priekšgalu no steķiem. Tagad pat ar visu sava stāva garumu Menerss vairs nespēja aizsniegt tuvāko pāli. Vētra un viļņi valstīdami nesa viņa laivu projām baigajā plašumā. Apsvēris stāvokli, Menerss gribēja mes­ties ūdenī, lai izpeldētu malā, bet šo glābšanās iespēju viņš jau bija novēlojis, jo laiva virpuļoja jau netālu no mola gala, kur prāvais dziļums un bangu trakošana solīja drošu nāvi. Starp Longrenu un Menersu, ko viļņi rāva projām uz aukaino tāli, atstatums bija apmēram desmit asis, un viņu vēl varēja izglābt, jo uz steķiem Longrenam pa rokai karājās salenčota virve, kuras galā bija ievīta svira. Virve bija šeit novietota, lai vētras laikā to pa­sviestu no steķa kādam, kam vajadzētu pietauvoties.

— Longren! — nāves bailēs iekliedzās Menerss. — Ko fu stāvi kā celms? Vai neredzi, mani nes projām, — pa­svied virvi! — Longrens klusēja, mierīgi noskatīdamies uz Menersu, kas ķepurojās laivā, tikai viņa pīpe sāka kū­pēt spēcīgāk, un viņš lēnām izņēma to no mutes, lai labāk saredzētu notiekošo. — Longren! — lūdzās Me­nerss, — tu taču dzirdi mani, es slīkstu, glāb! — Bet Lon­grens neatbildēja ne vārda; likās, ka viņš nedzird izmi­sīgās vaimanas. Viņš pat nepakustējās, kamēr laivu aiz­rāva tik tālu, ka tik tikko vairs bija sadzirdami Menersa kliedzieni. Menerss šausmās elsoja, lūdza matrozi aiz­skriet pie zvejniekiem, pasaukt palīgus, solīja naudu, drau­dēja un raidīja lāstus, bet Longrens tikai piegāja tuvāk pie mola pašas malas, lai neizlaistu no acīm vētras mētāto laivu. — Longren, — dobji skanēja it kā cauri jumtam no mājas iekšienes, — glāb! Tad Longrens dziļi ievilka plaušās gaisu, lai vētrā nezustu neviens viņa vārds, un kliedza:

— Viņa tāpat lūdza tevi! Domā par to, Meners, kamēr vēl esi dzīvs, un neaizmirsti!

Kliedzieni apklusa, un Longrens devās mājup. Asola pamodusies redzēja, ka tēvs, domās nogrimis, sēž pie dziestošas spuldzes. Izdzirdis meitenes balsi, viņš pie­gāja pie viņas, cieši noskūpstīja un uzsedza noslīdējušo segu.

— Guli, mīļā, — viņš teica. — līdz rītam vēl tālu.

— Ko tu dari?

— Darinu melnu rotaļlietu, Asol, — guli!

Otrā dienā Kapernas iedzīvotājiem tik vien bija runas kā par pazudušo Menersu, bet sestajā dienā pārveda viņu pašu, mirstošu un ļaunu. Viņa stāstījums ātri aplidoja apkārtējos ciemus. Līdz pašam vakaram viļņi bija mētā­juši Menersu, — gluži sadauzītu triecienos pret laivas bor­tiem un dibenu drausmīgās cīņas laikā ar trakojošajiem viļņiem, kas nemitīgi draudēja gandrīz vai prātu zaudē­jušo tirgotāju noskalot jūrā. Viņu uzņēmis tvaikonis «Luk- rēcija», kas bija ceļā uz Kasētu. Saaukstēšanās un bries­mīgais satricinājums pieveica Menersu. Viņš nodzīvoja vēl tikai kādas četrdesmit astoņas stundas, novēlot Lon- grenam visas nelaimes, kādas vien iespējamas kā zemes virsū, tā nebūtībā. Menersa nostāsts, kā matrozis vērojis viņa bojā eju un atteicies sniegt palīdzību, pārsteidza Ka­pernas iedzīvotājus un šķita pārlieku drausmīgs jo vairāk tāpēc, ka mirējs cīnījās ar elpu un bez mitas vaidēja. Lai gan tikai retais no viņiem spēja iedomāties smagāku ap­vainojumu par to, kādu bija pārdzīvojis Longrens, un bēdāties tik ļoti, kā viņš bēdājās par savu Mēriju līdz pat mūža galam, — visiem bija pretīgi, un nesaprotams likās tas, ka Longrens klusējis. Pēc saviem pēdējiem vār­diem, kurus viņš bija raidījis pakaļ Menersam, Longrens stāvēja klusēdams: nekustīgi, stingri un klusu kā soģis — dziļa nicināšana un kaut kas vairāk nekā naids pret Me­nersu bija viņa klusēšanā, to visi juta. Ja viņš būtu kliedzis, ar žestiem vai ar steidzīgu rosību, vai ar ko citu parādot savu prieku par Menersa izmisumu, zvejnieki būtu viņu sapratuši, bet viņš bija rīkojies citādi, nekā to būtu darījuši viņi, — viņš bija izturējies baigi un ne­saprotami un ar to nostādījis sevi it kā augstāk par ci­tiem, vārdu sakot, izdarījis to, ko nevar piedot. Neviens viņu vairs nesveicināja, nesniedza roku, neveltīja drau­dzīgu skatienu. Uz visiem laikiem viņš nu palika ārpus ciema dzīves; puikas, viņu pamanījuši, sauca nopakaļ: «Tas ir Longrens, kas noslīcināja Menersu!» Viņš nepie­vērsa tiem uzmanību. Šķita, tāpat viņš neievēro arī to, ka traktierī vai krastā pie laivām zvejnieki viņa klātbūtnē ap­klust, izvairoties no viņa kā no spitālīgā. Notikums ar Menersu vēl pastiprināja jau agrāk radušos svešatnību. Kļuvusi lielāka, tā izraisīja dziļu savstarpēju naidu, kura ēna skāra arī Asolu.

Meitene auga bez draudzenēm. Tie pāris desmit bērnu viņas vecumā, kuri dzīvoja Kapernā, kas gluži kā sūklis ar ūdeni bija piesātināta primitīvas ģimenes dzīves iedīg­ļiem, kuras pamatos tika likta nesatricināmā mātes un tēva autoritāte, uzņēmīgi — kā visi bērni pasaulē izsvīt­roja mazo Asolu uz visiem laikiem kā no sava vidus, tā arī no uzmanības loka. Tas, protams, norisa pamazām, pieaugušo ietekmes un uzkliedzienu rezultātā, ieguva šaus­mas iedvesoša aizlieguma raksturu un tad, aizspriedumu un tenku pastiprināts, izveidojās bērnu iztēlē par bailēm no matroža un viņa mājas.

Turklāt vēl Longrena noslēgtais dzīves veids tagad bija atraisījis histērisko tenku mēli; par matrozi mēļoja, ka viņš esot kaut kur kādu nogalinājis un tāpēc viņam vairs nedodot darbu uz kuģiem, ka viņš pats esot tik drūms un noslēdzies tāpēc, ka viņu mokot sirdsapziņas pārme­tumi. Rotaļājoties bērni dzina prom Asolu, ja viņa tiem tuvojās, apmētāja ar dubļiem un ķircināja, ka viņas tēvs it kā esot ēdis cilvēku gaļu, bet tagad nodarbojoties ar viltotas naudas izgatavošanu. Meitenes naivie mēģinājumi tuvināties cits pēc cita beidzās ar rūgtām asarām, zilu­miem, skrambām un citām sabiedriskās domas izpaus­mēm; beidzot viņa mitējās apvainoties, lai gan šad un tad vēl vaicāja tēvam: «Saki, kāpēc mūs nemīl?» «Ak Asol,» atbildēja Longrens, «vai gan viņi prot mīlēt? Mīlēt vajag mācēt, bet to viņi nespēj.» «Kā tas ir — mācēt?» «Lūk, tā!» Viņš pacēla meitenīti un cieši noskūpstīja viņas skum­jās acis, kas piemiedzās maigā tīksmē.

Asolas mīļākā izprieca bija vakaros vai svētku dienas, kad tēvs, nolicis sāņus bundžas ar līmi, darba rīkus un nepabeigto darbu, noraisīja priekšautu un nosēdās ar pīpi zobos atpūsties, — tad viņa mēdza uzrāpties tam uz ce­ļiem un, grozoties tēva saudzīgo roku tvērumā, apraudzīt dažādās rotaļlietu daļas, kā arī izvaicāt par to nozīmi. Tā sākās savdabīga, fantastiska lekcija par dzīvi un cilvē­kiem — lekcija, kurā, — pateicoties Longrena agrākajam dzīves veidam, nejaušībām vai gadījumam vispār, — gal­venā loma tika ierādīta dīvainiem, pārsteidzošiem un ne­parastiem notikumiem. Longrens, pateikdams meitenei takelāžas, buru, jūrnieku dzīves piederumu nosaukumus, pamazām aizrāvās un pārgāja no paskaidrojumiem uz da­žādiem notikumiem, kur galvenā loma bija te vinčai, te stūres ratam, te mastam, kāda tipa laivai vai kaut kam līdzīgam, un no šīm atsevišķajām ainām tad pārgāja uz jūrnieku dzīves klejojumu plašu jo plašu notēlojumu, iepī- dams māņus īstenībā un īstenību — savas iztēles veidolos. Tur darbojās kaķis — tīģeris, kuģa bojā ejas vēstītājs, lidojošā zivs, kura prot runāt un kuras pavēļu nepaklausī- šana nozīmē noklīst no kursa, «Skrejošais holandietis» ar savu mežonīgo komandu, pazīmes, parādības, nāras, pi­rāti — vārdu sakot, it visas pasakas, ar ko jūrnieks īsina laiku bezvējā vai arī savā iemīļotajā krodziņā. Longrens stāstīja arī par avārijās cietušajiem, par cilvēkiem, kas kļuvuši mežonīgi un aizmirsuši runāt, par apslēptām man­tām, katordznieku dumpjiem un daudz ko citu, ko mei­tene varbūt noklausījās uzmanīgāk, nekā pirmo reizi tika uzklausīts Kolumba stāsts par jaunatrasto zemi. «Nu, stāsti vēl,» lūdzās Asola, kad Longrens domīgs apklusa, un viņa aizmiga, piespiedusi pie tēva krūtīm galviņu, pilnu brīnišķīgu sapņu.

Tāpat viņai lielu, allaž tieši izbaudāmu prieku sagā­dāja pilsētas rotaļlietu veikala pārdevēja ierašanās, kas labprāt pirka Longrena darinājumus. Lai pielabinātos tēvam un nokaulētu kaut ko sev par labu, pārdevējs ar­vien paņēma lidzi meitenei dažus ābolus, saldu pīrādziņu vai sauju riekstu. Longrenam nepatika kaulēties, un viņš parasti noprasīja īsto cenu, bet pārdevējs solīja mazāk. «Ak jūs,» sacīja Longrens, «es taču veselu nedēļu no­sēdēju pie šā kuģīša.» Kuģītis bija piecus veršokus garš. «Rau, cik izturīgs, kāda tam iegrime, kāda apdare! Sis kuģītis jebkurā laikā noturēs piecpadsmit cilvēkus.» Bei­dzās ar to, ka meitenes klusā dungošana, noņemoties ar savu ābolu, laupīja Longrenam izturību un patiku strī­dēties, — viņš piekāpās, bet pārdevējs, piepildījis kurvi ar lieliskām, izturīgām rotaļlietām, aizgāja vīpsnādams.

Visus mājas darbus Longrens veica pats: skaldīja malku, sanesa ūdeni, kurināja krāsni, gatavoja ēdienus, mazgāja un gludināja veļu un turklāt vēl paspēja arī no­pelnīt naudu. Kad Asolai apritēja astoņi gadi, tēvs iemā­cīja viņu lasīt un rakstīt. Paretam viņš sāka ņemt meiteni sev līdzi uz pilsētu un pēc tam jau sūtīja viņu vienu, kad vajadzēja veikalā saņemt naudu vai aiznest preces. Tas gan notika ne visai bieži, kaut gan Lisa atradās tikai čet­ras verstis atstatu no Kapernas, taču ceļš uz turieni veda caur mežu, un mežā daudz kas var bērnu nobiedēt, ne­maz nerunājot par briesmām, kādas tajā varētu draudēt, lai arī tik tuvu pie pilsētas, tomēr uzmanīties nebija par ļaunu. Tādēļ Longrens laida viņu uz pilsētu tikai jaukās dienās rīta pusē, kad ceļu ietverošais biezoknis pilns sau­les, ziedu un klusuma, tā ka jūtīgajai Asolai nedraudēja nekādi iedomu rēgi.

Reiz šādā gājienā uz pilsētu meitene pusceļā apsēdās ceļmalā, lai apēstu pīrāga gabalu, kas bija ielikts grozā brokastīm. Ēdot viņa pārlūkoja rotaļlietas: divas trīs no tām bija neredzētas, Longrens tās bija darinājis naktīs. It sevišķi viņai patika maziņa sacīkšu jahta; baltajam ku­ģītim bija sārtas buras, sašūtas no zīda atgriezumiem, ku­rus Longrens lietoja kuģu kajīšu aplīmēšanai — bagāto pircēju rotaļlietām. Acīm redzot, kad jahta bija gatava, viņam negadījās attiecīga auduma burām, tāpēc viņš iz­lietoja to, kas bija pie rokas — sārtā zīda lupatas. Asola bija sajūsmināta. Liesmainā, priecīgā krāsa tik spilgti kvēloja, it kā viņa turētu savā rokā liesmu. Tajā vieta ceļu šķērsoja strauts, pār kuru bija no kārtīm sasiets til­tiņš; pa labi un pa kreisi strauts izzuda mežā. «Ja ielai­dīšu kuģīti mazliet ūdenī papeldēt,» domāja Asola, «tas

taču neizmirks, pēc tam es to nosusināšu.» Pagājusies mežā aiz tiltiņa straumes virzienā, meitene kuģīti, kas viņai tā patika, uzmanīgi ielaida ūdenī pie paša krasta; buras dzidrajā ūdenī tūdaļ sāka kvēlot ar sārtu mirdzumu; gaisma, caurstrāvojot audumu, nogūlās kā trīsošs, ro­žains starojums uz strauta dibena baltajiem akmeņiem. «No kurienes tu ieradies, kaptein?» svinīgi vaicāja Asola kādam iedomātam cilvēkam un, pati sev atbildēdama, no­teica: «Es atbraucu… atbraucu… atbraucu no Ķīnas.» «Bet ko tu atvedi?» «Ko atvedu — to es neteikšu.» «Ak tāds tu esi kapteinis! Nu, tad es sēdināšu tevi atpakaļ grozā.» Tikko kapteinis gatavojās padevīgi atbildēt, ka viņš pajokojis un gatavs parādīt ziloni, kad pēkšņi klusā krasta straume pagrieza jahtu ar priekšgalu uz upītes vidu, un tā kā īsts kuģis pilnās burās atgāja no krasta un vienmērīgi sāka peldēt pa straumi lejup. Acumirklī mainījās priekšmetu izmēri: strauts meitenei šķita kā mil­zīga upe, bet jahta — tāls, liels kuģis; tik tikko neiekri- tusi ūdenī, viņa nobijusies un pārsteigta izstiepa rokas. «Kapteinis sabijās,» viņa nodomāja un devās pakaļ aiz­peldošajai rotaļlietai cerībā, ka tā kaut kur piestās pie krasta. Steidzīgi stiepdama ne jau nu smago, tomēr ap­grūtinošo grozu, Asola atkārtoja: «Ak kungs! Vajadzēja tā notikt…» Viņa centās neizlaist no redzes loka cēli aizpeldošo buru trīsstūri, tad paklupa, piecēlās un skrēja atkal.

Asola nekad nebija bijusi tik dziļi mežā kā šoreiz. No­darbināta ar nepacietīgo vēlēšanos saķert rotaļlietu, viņa neskatījās apkārt; krastā, pa kuru viņa traucās, bija pie­tiekami daudz šķēršļu, kas saistīja viņas uzmanību. No­lūzušu koku apsūbējušie stumbri, bedres, augstas papar­des, mežrožu, jasmīnu un lazdu krūmi kavēja viņu uz katra soļa; tos pārvarēdama, viņa pamazām zaudēja spē­kus, apstājās biežāk un biežāk, lai atvilktu elpu vai no­raustu no sejas lipīgos tīmekļus. Kad klajākās vietās iesākās grīšļi un meldru aizaugumi, Asola tikko neizlaida no acīm buru sarkanīgo mirdzumu, bet tad aiz strauta līkuma viņa atkal ieraudzīja to, cēli un neatturami attāli­noties. Reiz viņa atskatījās, un meža milzīgums ar tā da­žādību, kur dūmakainos gaismas staru kūļus lapotnē no­mainīja bieza pakrēšļa tumšās plaisas, dziļi pārsteidza meiteni. Uz mirkli apmulsusi, viņa no jauna atcerējās ro­taļlietu, un, dažas reizes nopūtusies, atkal skrēja, cik vien ļjuudas,

Tādā nesekmīgā un trauksmainā skrējienā bija pagā­jusi tepat vai stunda, kad Asola izbrīnījusies, bet ari at­vieglota pamanīja, ka priekšā koki kļuvuši retāki, aiz tiem jau varēja saredzēt jūras zilo plašumu, mākoņus un dzel­teno smilšu kraujas malu, ko viņa bija sasniegusi, gandrīz pakrītot aiz noguruma. Te bija strauta ieteka; izplūdis un sekls, tā ka varēja saredzēt straumes apskalotos ak­meņus, tas saplūda ar pretim traucošajiem jūras viļņiem. Stāvot uz ne visai augstas, koku sakņu izvagotas krau­jas, Asola ieraudzīja, ka pie strauta uz liela, plakana ak­mens, ar muguru pret viņu, sēž cilvēks, kas tur rokā iz­bēgušo jahtu un no visām pusēm aplūko tik ziņkārīgi kā zilonis noķertu tauriņu. Pa daļai apmierināta tāpēc, ka rotaļlieta vesela, Asola nolaidās zemē pa krauju un, pie­gājusi svešajam klāt, pētījoši noraudzījās, gaidot, kad viņš pacels galvu. Bet nepazīstamais bija tā nogrimis meža pārsteiguma apbrīnošanā, ka meitene paspēja viņu apskatīt no galvas līdz kājām, nodomādama, ka tādus cil­vēkus kā šis svešinieks viņai vēl nav gadījies redzēt.

Bet viņas priekšā nebija neviens cits kā Egls, pazīsta­mais dziesmu, leģendu, teiksmu un pasaku vācējs, kas kā­jām apceļoja dzimto zemi. Sirmās cirtas viļņodamās spraucās no viņa salmenīcas, pelēkā blūze, ko ietvēra zi­lās bikses, un augstie zābaki atgādināja mednieku, baltā apkaklīte, kaklasaite, josta ar sudrabotām sprādzēm, spie­ķis un soma ar jaunu niķelētu atslēgu norādīja, ka viņš ir pilsētnieks. Viņa seja, ja var saukt par seju degunu, lūpas un acis, kas sniecās laukā no krāšņi saaugušās, sta­rainās bārdas, ar kuplām, nikni uz augšu sagrieztām ūsām, izskatītos gurda un it kā caurspīdīga, ja nebūtu acu, šo pelēko kā smiltis un spodro kā tīrs tērauds acu ar drošo un valdonīgo skatienu.

— Bet nu atdod man, — meitene nedroši ieminējās. — Pietiek tev spēlēties. Kā tu to saķēri?

Egls pacēla galvu, jahta izkrita viņam no rokām, — tik negaidot atskanēja Asolas satrauktā balstiņa. Vecis kādu brīdi skatījās viņā, smaidīdams un lēni laizdams bārdu caur saviem dzīslainajiem pirkstiem. No daudzkārtīgas mazgāšanas nobālējusī kleitiņa tik tikko sedza meitenes izdilušās, brūni iedegušās kājas līdz ceļiem. Viņas tum­šie, biezie mati, apņemti ar mežģiņu lakatiņu, bija noslī­dējuši līdz pleciem. Katrs Asolas vaibsts bija izteiksmīgi liegs un tīrs kā bezdelīgas lidojums. Tumšās acis ar jau­tājošo, skumjo izteiksmi šķita mazliet vecākas par seju,

tās nepareizais, maigais ovāls bija tik brīnišķīga iede­guma apdvests, kāds raksturīgs veselīgam ādas baltumam. Pusatvērto, mazo muti rotāja pazemīgs smaids.

— Zvēru pie Grimmiem, Ezopa un Andersena, — teica Egls, skatīdamies gan uz meiteni, gan uz jahtu, — tas ir kas sevišķs! Klausies, tu stādiņ! Vai šis ir tavs īpašums?

— Jā, skrēju pēc tā gar visu strautu; domāju, ka būšu beigta. Vai kuģītis piestāja šeit?

— Pie manām kājām. Kuģa avārija ir par iemeslu, ka es kā piekrastes laupītājs varu pasniegt tev šo balvu. Jahtu, kuru apkalpe atstājusi, trīs veršoku augsts vilnis izmeta uz smiltīm — starp manu kreiso pēdu un spieķa galu. — Viņš uzsita ar spieķi. — Kā tevi sauc, mazā?

— Asola, — atbildēja meitene, noslēpdama grozā Egla pasniegto rotaļlietu.

— Labi, — vecais vīrs turpināja nesaprotamo valodu, nenolaizdams acu, kuru dziļumos pavīdēja laipni drau­dzīga noskaņojuma smīns. — īstenībā man nemaz ne­vajadzēja taujāt pēc tava vārda. Labi, ka tas tik savāds, tik muzikāls un skanīgs kā bultas spindziens vai kā jūras gliemeža sanēšana; ko gan es darītu, ja tu sauktos kādā no tiem daiļskanīgajiem, bet neciešami parastajiem vār­diem, kuri tik sveši Daiļajai Neziņai? Tāpēc jo vairāk es nevēlos zināt, kas tu esi, kas ir tavi vecāki un kā tu dzīvo. Kāpēc postīt burvību? Sēdēdams uz šā akmens, es nodarbojos ar somu un japāņu sižetu salīdzināšanu … Tad pēkšņi strauts izskaloja šo jahtu, un pēc tam parā­dījies tu… Tāda, kāda esi. Es, mīļā, dvēselē esmu dzej­nieks — lai gan nekad pats neesmu sacerējis ne rindas. Kas tev tajā kurvī?

— Laiviņas, — pateica Asola, sakratīdama grozu, — tur ir tvaikonis un vēl trīs tādi namiņi ar karodzi­ņiem. Tajos dzīvo kareivji.

— Teicami. Tevi sūtīja pārdot. Pa ceļam tu sāki rota­ļāties. Palaidi jahtu ūdenī — un šī aizbēga. Vai tā nebija?

— Vai ta tu redzēji? — šaubīdamās vaicāja Asola, pū­loties atcerēties, vai viņa pati to nav pastāstījusi. — Tev kāds to pateica? Jeb tu uzminēji?

— Es to zināju.

— Kā tad?

— Tāpēc, ka esmu pats galvenais burvis.

Asola samulsa; dzirdot šos Egla vārdus, viņas saspriegums izvērtās bailēs. Tuksnesīgais jūras krasts, klusums, nogurdinošais notikums ar jahtu, vecais vīrs ar zvērojošām acīm un nesaprotamo valodu, viņa bārdas un matu diže­nums meitenei šķita kaut kā pārdabiska un īstenības Sajaukums. Ja Egls tagad saviebtu seju vai iekliegtos, mei­tene, raudādama un gluži bez spēka aiz bailēm, mestos bēgt. Tad Egls, pamanījis viņas plaši atplestās acis, strauji mainīja runas veidu.

— Tev no manis nav jābaidās, — viņš nopietni sacīja. — Tieši otrādi, gan gribas ar tevi parunāt tā īsti sirsnīgi.

Tikai tagad Egls aptvēra, kas ir tas, ko viņš meitenes sejā bija tik spilgti uztvēris. «Neapzinātas ilgas pēc skais­tuma, ko liktenis nolems,» viņš domāja. «Ai, kāpēc gan es neesmu dzimis rakstnieks? Kāds brīnišķīgs sižets!»

— Tad nu, — turpināja Egls, cenzdamies mazināt ne­parasto spriegumu (viņa tieksme uz mistiku — ikdienas darba sekas — bija stiprāka par bailēm iesviest nezi­nāmā zemē spēcīgu ilgu sēklu), — tad nu, Asola, klau­sies manī uzmanīgi. Es esmu bijis tai ciemā, no kura tu, jādomā, nāc, vārdu sakot, Kapernā. Es mīlu pasakas un dziesmas, tajā ciemā nosēdēju veselu dienu, pūlēdamies saklausīt to, ko vēl neviens nav sadzirdējis. Bet pie jums nestāsta pasakas. Pie jums nedzied dziesmas. Un, ja stāsta vai dzied, tad zini, tie notikumi ar viltīgiem zemniekiem un kareivjiem, mūžīgā blēdību slavināšana, šīs īsās četr­rindes ar pretīgajiem meldiņiem, netīras kā nemazgātas kājas, rupjas kā vēdera rūkšana… Pagaidi, esmu novir­zījies. Sākšu no jauna.

Padomājis viņš turpināja:

— Nezinu, cik gadu paies, tikai Kapernā uzplauks pa­saka, kuru visi ilgi atcerēsies. Tu, Asola, kļūsi liela. Kādu rītu jūras tālē saulē atmirdzēs sārta bura. Baltā kuģa mirdzošais sārto buru blāķis, viļņus šķeldams, peldēs taisni uz tevi. Sis brīnišķīgais kuģis slīdēs klusi, bez klie­dzieniem un šāvieniem. Krastmalā sapulcēsies daudz ļaužu, pilni izbrīna un bijības; arī tu būsi tur. Kuģis ma­jestātiski piestās pie paša krasta, skaistai mūzikai skanot; vienos tepiķos, zeltā un ziedos no kuģa atpeldēs ātra, grezna laiva. «Kādēļ jūs še ieradāties? Ko jūs še meklē­jat?» ļaudis ostā vaicās. Tad tu ieraudzīsi drosmīgu, daiļu princi, viņš stāvēs un izstieps pret tevi rokas. «Esi sveici­nāta, Asola!» viņš sacīs. «Tālu, tālu no šejienes sapnī es ieraudzīju tevi un ierados, lai uz visiem laikiem aizvestu tevi uz savu valsti. Tur mēs dzīvosim kopā plašā rožu ielejā. Tev būs viss, ko vien tu vēlēsies; mēs dzīvosim tik draudzīgi un laimīgi, ka tava dvēsele nekad nezinās, kas

ir bēdas un asaras.» Viņš iesēdinās tevi laivā, aizvedīs uz kuģa, un tu uz visiem laikiem aizbrauksi uz to krāšņo zemi, kur mājo saule, un zvaigznes nolaidīsies no debe­sim, lai sveiktu tavu ierašanos.

— Tas viss notiks ar mani? — klusi vaicāja meitene.

Viņas nopietnajās acīs atmirdzēja prieks un paļāvība.

Bīstams burvis taču nerunātu tā; viņa piegāja tuvāk.

— Varbūt jau ieradies … tas kuģis?

— Tik drīz vēl ne, — attrauca Egls — kā jau teicu, tev vispirms jāizaug lielai. Tad… ko tur runāt? Tas tā būs! Ko gan tu darīsi tad?

— Es? — Asola palūkojās grozā, bet, kā redzams, ne­atrada nekā tāda, kas varētu noderēt par pietiekamu at­līdzību. — Es viņu mīlētu, — viņa steidzīgi pateica un ne visai pārliecinoši piebilda: — Ja vien viņš nekautos.

— Nē, nekausies, — sacīja burvis, noslēpumaini pa­mirkšķinādams, — nekausies, es galvoju par to. Ej, meite- nīt, un neaizmirsti, ko tev sacīju starp diviem guldzie- niem smaržīga degvīna un apceri par katordznieku dzies­mām. Ej. Miers lai tavai pūkainajai galviņai!

Longrens strādāja savā mazajā sakņu dārzā, apruši­nādams kartupeļu cerus. Galvu pacēlis, viņš ieraudzīja Asolu, kas skriešus steidzās pie viņa ar priecīgu un nepa­cietīgu seju.

— Nu, lūk… — viņa sauca, pūlēdamās atgūt elpu, ar abām rokām satvērusi tēva priekšautu. — Klausies, ko tev pastāstīšu … Tur tālu krastā sēž burvis …

Viņa savu stāstu sāka ar burvi un tā interesanto pa­reģojumu. Domu drūzma neļāva viņai tekoši atstāstīt no­tikušo. Tālāk sekoja burvja ārējais apraksts un tikai iad — gluži pretējā secībā — aizbēgušās jahtas gūstīšana. Longrens noklausījās meitenē, nepārtraucis to, bez smaida, un, kad tā beidza, viņa iztēle ātri atveidoja ne­pazīstamo veco vīru ar aromātisku degvīnu vienā un ar rotaļlietu otrā rokā. Viņš novērsās, bet, atcerējies, ka bērna dzīves svarīgos notikumos cilvēkam jābūt nopiet­nam un pārsteigtam, svinīgi pamāja ar galvu, sacīdams:

— Tad tā, pēc visām pazīmēm spriežot, tas tomēr būs bijis burvis. Gribētu viņu redzēt… Bet tu, kad atkal iesi uz, pilsētu, nenogriezies sāņus, mežā var viegli nomaldīties.

Nometis lāpstu, viņš apsēdās pie zemā, pītā žoga un nosēdināja meiteni sev uz ceļiem. Briesmīgi piekususi, viņa mēģināja vēl atstāstīt visu sīkāk, bet tveice, uztrau­kums un vārgums vedināja uz snaudu. Plaksti pievērās,galva noslīga uz tēva drošā pleca, vēl mirklis — un viņa jau ieaijātos sapņu pasaulē, kad, pēkšņu šaubu satraukta, Asola nosēdās taisni ar pievērtām acīm un, dūrītes atspie­dusi pret Longrena krūtīm, skaļi noprasīja:

— Kā tu domā, vai brīnišķīgais kuģis ieradīsies pēc manis vai ne?

— Ieradīsies, — mierīgi atbildēja matrozis, — ja jau tev tā sacīts, tad noteikti būs.

«Paaugsies, aizmirsīs,» viņš nodomāja, «bet šobrīd,,, nav vērts atņemt viņai tādu rotaļlietu. Nākotnē tev daudz iznāks skatīt buras, ne jau sārtas vien, arī netīras un plo- sīgas; iztālēm — greznas un baltas, tuvumā — skrandai­nas un nekaunīgas. Svešinieks ir pajokojis ar manu mei­teni. Lai jau! Šis joks nav ļauns! Paskat tikai, kā samo­cījusies, — pusi dienas pavadījusi mežā, biezoknī. Bet par sārtajām burām lai domā tāpat kā es, tev būs sārtas bu­ras.»

Asola gulēja. Longrens, ar brīvo roku izņēmis pīpi, aiz­smēķēja, un vējš aizpūta dūmus caur pīteņa žogu krūmā, kas auga līdzās sakņu dārzam. Pie krūma, ar muguru pret žogu, košļādams pīrāgu, sēdēja jauns ubags. Tēva sa­runa ar meiteni to uzjautrināja, bet labās tabakas smarža modināja iekāri.

— Saimniek, dod nabaga cilvēkam uzpīpēt, — viņš uz­runāja Longrenu caur pīto žogu. — Mana tabaka, salī­dzinot ar tavējo, nav tabaka, bet, var sacīt, gatavā inde.

— Labprāt, — Longrens pusbalsī atbildēja, — bet ta­baka atrodas tajā kabatā. Man, redzi, negribas modināt meitiņu.

— Liela bēda! Pamodīsies un atkal aizmigs, bet ceļi­niekam būs ko uzpīpēt.

— To nu ne, — attrauca Longrens, — gluži bez taba­kas tu taču neesi, bet bērns ir noguris. Ja gribi, pienāc vēlāk.

Ubags nicīgi nospļāvās, uzmauca tarbu uz rungas un kodīgi piebilda:

— Princese, ko tu neteiksi. Sadzinis viņai galvā tos aizjūras kuģus! Gatavais ērms, un vēl esot saimnieks!

— Klausies, — Longrens noskaities čukstēja, — man šķiet, ka es pamodināšu viņu, bet tikai tādēļ, lai sadotu tev pa kaklu. Taisies, ka tieci!

Pēc pusstundas ubags sēdēja traktierī pie galda kopā ar kādu duci zvejnieku. Viņiem aiz muguras, vīrus aiz piedurknēm raustīdamas vai noceldamas pār viņu pleciem glāzes ar degvīnu, — protams, sev, — sēdēja dūšīgas sie­vas ar kuplām uzacīm un rokām, apaļām kā bruģa ak­meņi. Ubags aizvainots un dusmīgs stāstīja:

— … un nedeva man to tabaku. «Kad kļūsi pilnga­dīga,» viņš saka, «tad speciāls sarkans kuģis … Pēc tevis. Jo tev lemts iziet pie prinča. Tam burvim vari ticēt.» Bet es saku: «Pamodini, pamodini, lai var dabūt tabaku.» Un viņš lielu gabalu dzinās man pakaļ.

— Ko? Kas? Par ko tas stāsta? — noskanēja sievu ziņkārīgās balsis.

Zvejnieki, galvas tik tikko pagriezdami, zobgalīgi pa­skaidroja:

— Longrens ar meitu kļuvuši par mežoņiem, var arī būt, ka sajukuši prātā, — tā šis cilvēks saka. Burvis esot viņus apciemojis, itin kā tā jāsaprot. Viņi gaida, sievas jūs tikai nenoguliet! Viņi gaida aizjūras princi, turklāt vēl uz kuģa ar sarkanām burām!

Pēc trim dienām, atgriezdamies no pilsētas veikala, Asola pirmo reizi izdzirda:

— Hei! Pasistā! Asol! Paskaties šurp! Sarkanas buras peld!

Meitene nodrebējusi gluži neviļus pacēla roku pie pieres un palūkojās uz jūru. Tad viņa pagriezās uz to pusi, no kurienes nāca saucieni: tur, soļus divdesmit no viņas, stā­vēja bars bērnu, viņi visi viebās un rādīja mēli! Smagi nopūtusies, meitene aizsteidzās mājup.

II

GREJS

Ja Cēzars atzina, ka labāk būt pirmajam ciemā nekā otrajam Romā, tad Arturam Grejam nevajadzēja Cēzaru apskaust par šo gudro vēlēšanos. Viņš bija dzimis kaptei­nis, gribēja tas būt un kļuva arī.

Milzīgais nams, kur piedzima Grejs, bija drūms iekš­pusē un dižens no ārpuses. Nama priekšpusei piekļāvās puķu dārzs un daļa no parka. Labāko šķirņu tulpes — sudrabaini zilās, violētās un melnās ar sārtu noēno- jumu — vijās pa mauru kā pārgalvīgi nosviestu kakla­rotu stīgojumi. Mūžvecie parka koki snauda pašu radītā puskrēslā pār līkumota strauta meldriem. Pils žogs, jo tā bija īsta pils, bija darināts no vītiem čuguna stabiem, ko savienoja rakstā kalti dzelzs režģi. Virs katra staba bija izveidota liela čuguna lilija, svinību gadījumos šie kausi tika piepildīti ar eļļu un nakts tumsā tad liesmoja kā gara, ugunīga virtene.

Greja tēvs un māte bija uzpūtīgi sava stāvokļa un sa­vas bagātības vergi, stingri ievēroja tās sabiedrības liku­mus, par kuru viņi varēja sacīt «mēs». Viena viņu iekšējās pasaules daļa, senču galerijas aizņemta, nav aprakstīša­nas vērta, bet otra — iedomātās galerijas turpinājums — sākās ar mazo Greju, kuram pēc zināma, jau agrāk sastā­dīta plāna vajadzēja dzīvi nodzīvot un nomirt tā, lai viņa ģīmetne varētu tikt novietota pie sienas, nekaitējot dzim­tas godam. Sajā plānā bija pieļauta maza kļūda: Arturs Grejs bija zēns ar ļoti rosīgu garu, un arī vēlāk viņam nebija ne mazākās patikas turpināt šo iepriekš iztēloto galeriju.

Sis zēna dzīvīgums, šī dīvainība sāka parādīties ar viņa astoto mūža gadu: ārkārtīgi jūtīgs un bruņniecisks, meklētājs un brīnumdaris, tāda cilvēka tips, kas no ne­skaitāmām, visdažādākajām dzīves lomām izvēlējās bīs­tamāko un jūsmīgāko — likteņlēmēja lomu, izpaudās Grejā jau tad, kad, piebīdījis krēslu pie sienas, lai aiz­sniegtu gleznu, kur bija atveidots krustā sistā tēls, viņš izvilka naglas no Kristus asiņainajām rokām, pareizāk sa­kot, aptriepa tās ar zilganu krāsu, ko bija nočiepis krā­sotājam. Tādā izskatā glezna viņam likās ciešamāka. Aiz­rāvies ar šo savdabīgo nodarbību, viņš sāka jau aizkrāsot arī krustā sistā kājas, kad tēvs viņu pārsteidza. Ve­cais sagrāba zēnu aiz ausīm, nocēla no krēsla un vai­cāja:

— Kāpēc tu bojā gleznu?

— Es taču nebojāju.

— Tā ir ievērojama mākslinieka darbs.

— Man vienalga, — attrauca Grejs. — Nevaru pieļaut, ka manu acu priekšā rēgojas rokās iedzītas naglas un tek asinis. Es to negribu.

Dēla atbildē Lionels Grejs, ūsās noslēpdams smaidu, pazina pats sevi un zēnu nesodīja.

Grejs nepaguris pētīja pili, izdarot pārsteidzošus at­klājumus. Bēniņos viņš uzgāja dažādas grabažos, vecas tērauda bruņas, grāmatas iešūtas dzelzī un ādā, satrunē­jušus ģērbus un baložus. Pagrabā, kur glabajās vīns, Viņš ieguva interesantas ziņas par lalitu, madēru, heresu.

Šeit nespodrajā gaismā, kas ieplūda caur šaurajiem lo­giem, kuriem uzgūlās mūra velvju slīpie trīsstūri, stāvēja mazas un lielas mucas; lielākā, plakana loka veidā, aiz­ņēma visu pagraba šķērssienu, mucu simtgadīgais, tum­šais ozolkoks laistījās kā noslīpēts. Starp mucām pītos grozos stāvēja vēderainas zaļa un zila stikla pudeles. Uz akmeņiem un klona zemē auga sirmas sēnes ar tieviem, tieviem kātiņiem; it visur — pelējums, sūna, mitrums, skāņš, smacīgs gaiss. Milzīgs tīmeklis pagraba tālākajā kaktā vakara saules pēdējā starojumā šķita apzeltīts. Kādā vietā bija ieraktas divas mucas labākā Alikante, gandrīz vai tāds pats kā Kromvela laikos. Un pagraba pārzinis, norādīdams Grejam uz tukšo kaktu, nepalaida garām iespēju atkārtot notikumu par ievērojamo kapu, kurā gu­lējis mironis nemierīgāks nekā foksterjeru bars. Iesākot savu stāstu, stāstītājs nekad nepiemirsa pamēģināt, vai darbojas lielākās mucas krāns, un atkāpās no tā ar re­dzami atvieglotu sirdi, jo viņa acīs aiz pārlieka prieka neviļus pamirdzēja asaras.

— Nu, lūk, — teica pagraba pārzinis Grejam, nosēz­damies uz tukšas kastes un iešņaucot spicajā degunā ta­baku, — vai redzi šo vietu? Tur guļ tāds vīns, par kuru ne viens vien žūpa atļautu izgriezt mēli, ja tam dotu iekampt nelielu malku. Katrā mucā ir simt litru šķidruma, kas uzmundrina garu un padara miesu par nekustīgu mīklu. Tas ir tumšāks nekā ķirši, no pudeles tas nete­cēs. Šis vīns ir biezs kā labs krējums. Tas glabājas meln- koka mucās, stiprās kā dzelzs. Ap tām ir divkāršas stīpas no sarkana kapara. Uz stīpām lasāms uzraksts latīņu va­lodā: «Mani dzers Grejs, kad būs paradīzē.» Šis uzraksts tulkots tik plaši un dažādi, ka tava vectēva tēvs, augst- dzimušais Simeons Grejs, uzcēla vasarnīcu un nosauca to par «Paradīzi», domādams šādas naivas asprātības veidā saskaņot noslēpumaino izteicienu ar īstenību. Bet ko tu domā? Viņš nomira, tiklīdz sāka dzīt nost stīpas, ar sirdstrieku, tā bija uztraucies kārais vecītis. No tā laika šo mucu neaiztiek. Ir radies uzskats, ka dārgais vīns nesīs nelaimi. Tik tiešām, tādu mīklu nav uzdevusi pat Ēģiptes sfinksa. Tiesa gan, tā kādam prātniekam vaicājusi: «Vai apēdīšu arī tevi, kā apēdu visus, — saki taisnību, tad pa­liksi dzīvs,» bet arī tā, labi pārdomājot…

— Šķiet, atkal pil no krāna, — pats sevi pārtrauca pagraba pārzinis, greiziem soļiem steigdamies uz kaktu, un, krānu nostiprinājis, atgriezās ar atklātu, gaišu seju.

— Jā. Labi pārdomājis un, pats galvenais, nesteigdamies, prātnieks būtu varējis atbildēt sfinksai: «Iesim, mī|ā, ie­dzersim, un tu aizmirsīsi šīs muļķības.» «Mani dzers Grejs, kad būs paradīzē», — kā to saprast? Dzers tad, kad no­mirs, vai? Savādi. Tātad viņš ir svēts, tātad viņš nedzer ne vīnu, ne vienkāršu degvīnu. Pieņemsim, ka «paradīze» no­zīmē laimi. Bet, ja tas domāts tā, tad katra laime zaudēs pusi no savām mirdzošajām spalviņām, kad laimīgais vaļ­sirdīgi sev pajautās: vai šī ir laime? Te jau ir tas joks. Lai ar vieglu sirdi varētu piedzerties no šādas mucas un smieties, manu zēn, sirsnīgi smieties, vajag ar vienu kāju stāvēt uz zemes, ar otru debesīs. Ir vēl trešā varbūtība: ka reiz kāds Grejs piedzersies līdz svētlaimīgi edeniskam stāvoklim un aiz pārgalvības iztukšos mučeli. Bet tas, zēn, būtu nevis pareģojuma piepildījums, bet kroga ālēšanās.

Pārbaudījis vēlreiz lielās mucas krānu, pagraba pār­zinis īsi un drūmi pabeidza:

— Sīs mucas tūkstoš septiņi simti deviņdesmit trešajā gadā atveda tavs sencis Džons Grejs no Lisabonas kuģī «Bigls», par vīnu samaksāts divi tūkstoši zelta piastru. Uzrakstu uz mucām darinājis ieroču meistars Benjamins Eljanss no Pondišeras. Mucas ieraktas zemē sešu pēdu dziļumā un apbērtas ar vīnogulāju stublāju pelniem. So vīnu neviens nav dzēris, nav nogaršojis un nenogaršos.

— Es to izdzeršu, — teica reiz Grejs, kāju piesperdams.

— Cik drosmīgs jauns cilvēks? — brīnījās pagraba pār­zinis. — Tu to dzersi paradīzē?

— Protams. Lūk, paradīze!… Man tā ir, vai redzi? — Grejs klusi iesmējās, atvērdams savu mazo plaukstu. Maigo, bet stingro delnu apspīdēja saule, un zēns sa­žņaudza pirkstus dūrē. — Lūk, tā ir, šeit!… Te ir, te atkal nav …

To sacīdams, viņš te atvēra, te sažņaudza plaukstu un beidzot, apmierināts ar savu joku, uzskrēja pirms pagraba pārziņa pa tumšajām kāpnēm apakšējā stāva gaitenī.

Apmeklēt virtuvi Grejam bija stingri noliegts, bet, reiz jau atklājis šo apbrīnojamo, pavarda ugunīs kvēlojošo tvaiku, kvēpu, šņākoņas, verdošo šķidrumu burbuļošanas, nažu klaudzoņas un patīkamo smaržu pasauli, zēns cītīgi apmeklēja milzīgo telpu. Drūmi klusēdami kā priesteri, kustējās pavāri; viņu baltie turbāni uz nomelnējušo sienu fona padarīja šo darbošanos līdzīgu svinīgam rituālam; jautras, resnas trauku mazgātājas pie ūdens mucām maz­gāja traukus, porcelānam un sudrabam šķindot; zēni, sa-

gumuši zem smaguma, nesa iekšā grozus, pilnus ar zi­vīm, austerēm, vēžiem un augļiem. Tur uz gara galda gulēja fazāni, krāsaini kā varavīksnes, pelēkas pīles, rai­bas vistas, kauts sivēns ar īsu astīti un bērnišķīgi pie­vērtām acīm, un turpat blakus — turnepsis, kāposti, riek­sti, zilganās rozīnes, ienākušies persiki.

Virtuvē Grejam bija mazliet bail: viņam šķita, ka tur visu kārto tumši spēki, kuru vara ir pils dzīves galvenā atspere, uzsaucieni skanēja kā komanda un buramvārdi; strādājošo kustības no ilgā pieraduma bija ieguvušas to aprauto, skopo noteiktību, kas šķiet jau iedvesma. Grejs vēl nebija tik garš, lai varētu ielūkoties vislielākajā kas­trolī, kas izverd tvaiku kā Vezuvs, un sajuta pret to se­višķu cieņu, viņš drebēdams skatījās, kā to bīda divas kalpones, tad pār malām pāršļāca garojošas putas, un tvaiks, paceldamies no čūkstošās plīts, viļņiem vien pie­pildīja virtuvi. Reiz šķidruma izšļācās tik daudz, ka tas kādai meitenei applaucēja roku — āda vienā mirklī kļuva sarkana, no asins pieplūduma pat nagi palika sarkani, un Betsija (tā sauca kalponi) raudādama iezieda applau- cēto vietu ar sviestu. Asaras nevaldāmi ritēja pār viņas apaļīgo, izbiedēto seju.

Grejs gluži sastinga. Tajā brīdī, kad pārējās sievietes rosījās ap Betsiju, viņš asi pārdzīvoja otra sāpes, kuras nevarēja izjust pats.

— Vai tev ļoti sāp? — viņš apvaicājās.

— Pamēģini, tad zināsi, — atbildēja Betsija, aizseg­dama roku ar priekšautu.

Saraucis uzacis, zēns uzrāpās uz ķeblīša, iesmēla garā pavārnīcā verdošo viru (pie reizes jāsaka, tā bija auna gaļas vira) un uzšļāca sev uz delnas. Iespaids bija tik spēcīgs, ka nespēks no skaudrajām sāpēm lika viņam sagrīļoties. Bāls kā krīts Grejs piegāja pie Betsijas, pa­slēpis apdedzināto roku bikšu kabatā.

— Man šķiet, ka tev sāp ļoti, — viņš teica, noklusēdams savu mēģinājumu. — Iesim, Betsij, pie ārsta. Nu, iesim!

Viņš cītīgi vilka meiteni aiz brunčiem, lai gan mājārst- niecības līdzekļu cienītāji tobrīd nepārtraukti ieteica da­žādas ārstēšanas receptes. Bet meitene, mocīdamās ar sā­pēm, sekoja Grejam. Ārsts atviegloja sāpes, pielietodams apsēju. Tikai pēc tam, kad Betsija aizgāja, zēns parādīja savu roku.

Šī nenozīmīgā epizode padarīja divdesmit gadus veco Betsiju un deviņgadīgo Greju par patiesiem draugiem.

Viņa piebēra zēna kabatas ar pīrādziņiem un āboliem, bet viņš stāstīja tai pasakas un citus notikumus, par ko bija lasījis savās grāmatās. Reiz viņš uzzināja, ka Betsija ne­var apprecēties ar zirgupuisi Džimu tāpēc, ka viņiem nav naudas savas saimniecības iekārtošanai. Grejs pārsita ar kamīna knaiblēm savu porcelāna krājkasi un izkratīja no tās visu, kas tajā bija, — sanāca kādas simt mārciņas. Piecēlies ļoti agri, kad līgava bez pūra jau bija virtuvē, viņš ielavījās tās istabā un, iebāzis dāvanu meitenes lādē, pārklāja to ar īsa satura zīmīti: «Betsij, tas pieder tev. Laupītāju bandas vadonis Robins Huds.» Lērums, kādu šī rīcība sacēla virtuvē, izvērsās tādos apmēros, ka Grejam vajadzēja atzīties viltojumā. Naudu viņš atpakaļ neņēma un nevēlējās par to vairs runāt.

Viņa māte bija viena no tiem raksturiem, kurus dzīve darina gatavā veidā. Viņa dzīvoja tādā bezrūpībā, kad tiek piepildīta ikviena vidusmēra vēlēšanās; tāpēc viņai nebija nekā cita, ko darīt, kā vienīgi apspriesties ar šu­vējām, ārstu un pārvaldnieku. Un kaislā, gandrīz reli­ģiozā pieķeršanās savam dīvainajam bērnam, jādomā, bija vienīgais vārstulis tām viņas audzināšanas un likteņa iemidzinātajām tieksmēm, kas nedzīvo, bet klaiņo, atstā­jot gribu bezdarbībā. Dižciltīgā dāma atgādināja pāvieni, kura izperējusi gulbja olu. Viņa slimīgi izjuta dēla sav­dabību; skumjas, mīla un nomāktība pārņēma māti, kad viņa piespieda zēnu pie krūtīm, viņas sirds nerunāja to, ko mēle, kas parasti atspoguļo attiecību un nodomu noteiktās formas. Tā gaisa mirāža, ko brīnumaini izveidojuši saules stari, iekļuvuši kroņa celtnes simetriskajā izkārtojumā, notušē tās banālo vienmuļību, acs redz un nepazīst telpu; gaismas noslēpumainās nokrāsas šajā līniju nabadzībā radījušas apžilbinošu harmoniju.

Dižciltīgā dāma, kuras seja un stāvs, likās, tikai ar ledainu klusēšanu spēja atsaukties dzīves kvēlajām bal­sīm un kuras trauslais skaistums drīzāk atbaidīja, nekā saistīja, jo tajā juta uzpūtīgu gribas izpausmi bez sieviš­ķīgas pievilcības, — šī Liliana Greja, būdama divatā ar zēnu, kļuva vienkārši māte, kas runāja laipnā padevīgā balsī tos pašus mīļos niekus, ko nav iespējams aprakstīt, to spēks ir jūtās nevis vārdos. Viņa nepavisam nespēja dēlam kaut ko atteikt. Viņa piedeva tam visu: atrašanos virtuvē, riebumu pret mācībām, nepaklausību un daudzē­jādās dīvainības.

Ja viņš negribēja, ka apcērp kokus, kokus neaizskāra;

ja viņš lūdza kādu apžčlot vai apbalvot — ieinteresētā persona zināja, ka tā notiks; viņš drīkstēja izjāt uz ik­viena zirga, vest pilī jebkuru suni; rakņāties bibliotēkā, skraidīt basām kājām un ēst, ko vien iegribas.

Viņa tēvs kādu laiku cīnījās pret to, tad piekāpās — ne jau principā, bet pildot sievas vēlēšanos. Viņš apro­bežojās ar to, ka izraidīja no pils visus kalpotāju bērnus, baidīdamies, ka zēna untumi šis zemākās sabiedrības ietekmē varētu pārvērsties par rakstura īpašībām, ko grūti izskaust. Vispār viņš bija ļoti aizņemts ar neskaitāmām ģimenes prāvām, kuru sākums šķita meklējams papīra fabriku rašanās laikā un beigas — visu intrigantu nāvē. Turklāt vēl valsts lietas, muižu pārvaldīšana, memuāru diktēšana, piedalīšanās medībās, laikrakstu lasīšana un sarežģīta sarakstīšanās turēja viņu zināmā garīgā at­tālumā no ģimenes; dēlu viņš redzēja tik reti, ka reizēm aizmirsa, cik tam gadu.

Tā Grejs dzīvoja savā pasaulē. Viņš rotaļājās viens, parasti pils pagalma pusē, kuram senatnē bijusi kauji­nieciska nozīme. Plašie laukumi ar augstu vaļņu paliekām, sūnu aizaugušiem akmens pagrabiem bija pārklāti ne­zālēm, nātrēm, dadžiem, mežrozēm un pieticīgām, raibām meža puķēm. Grejs stundām kavējās šeit, izpētīdams kur­mju alas, cīnīdamies ar nezālēm, ķerdams tauriņus un celdams no izlauztiem ķieģeļiem cietokšņus, kurus bom­bardēja ar kokiem un akmeņiem.

Viņam apritēja jau divpadsmitais gads, kad visas viņa gara tieksmes, visas saraustītās rakstura iezīmes un sle­peno dziņu nojautas savienojās vienā spēcīgā momentā un, iegūdamas ar to saskaņotību, kļuva par nesavaldāmu vēlēšanos. Līdz šim viņš it kā atrada tikai atsevišķas sava dārza daļas — gaismas atspīdumu, ēnu, ziedu, drūmo un krāšņo stumbru — daudzos citos dārzos, bet nu pēkšņi ieraudzīja to skaidri it visu — brīnišķīgā, pārstei­dzošā samērībā.

Tas notika bibliotēkā. Tās augstās durvis ar matstikla augšdaļu parasti bija noslēgtas, bet atslēgas bulta vāji turējās un, spiežot ar roku, durvis padevās un atvērās. Kad pētnieka gars pavedināja Greju ielavīties bibliotēkā, viņu pārsteidza blāvā gaisma, kuras neparasto krēslainību izveidoja stiklu krāsainais raksts logu augšējā daļā. Šeit bija iegūlis klusums kā aizauguša dīķa ūdens. Grāmatu skapju tumšās rindas vietām sniedzās līdz pašiem logiem, pa pusei aizsedzot tos; starp skapjiem bija ejas, piekrautasb ar grāmatu kaudzēm. Tur — atšķirts albums ar izslīdē­jušām iekšlapām, tur — vīstokļi, pārsieti zeltainām auk­lām; drūma izskata grāmatu grēdas; biezas kārtas rok­rakstu, miniatūru sējumu kaudzes, kuri sprakšķēja kā miza, kad tos atvēra; šeit bija arī zīmējumi un tabeles, jaunu izdevumu rindas, kartes, dažnedažādi iesējumi — raupji, maigi, melni, raibi, zili, pelēki, biezi plāni, grum­buļaini un gludi. Skapji bija cieši pieblīvēti ar grāmatām. Tie izskatījās kā sienas, kas sevī ietvērušas pašu dzīvību. Skapju stiklos atspoguļojās citi skapji, ko klāja bezkrā­saini, spīdīgi lāsojumi. Milzīgs globuss, ietverts ekvatora un meridiāna sfēriskajā vara krustā, stāvēja uz apaļa galda.

Pagriezies pret izeju, Grejs virs durvīm ieraudzīja lielu gleznu, kas ar savu saturu tūliņ atdzīvināja bibliotēkas nospiedošo sastingumu. Gleznā bija attēlots kuģis, kas pacēlās jūras viļņu galotnē. Putu straumes gāzās pār tā slīpi nosvērušos klāju. Kuģis bija parādīts pēdējā pacel­šanās brīdī un traucās taisni uz skatītāju. Augstais bug- sprits aizsedza mastu pamatus. Viņa galotne, kuģa ķīļa pāršķelta, atgādināja milzīga putna spārnus. Putas šķīda gaisā. Buras, ko neskaidri varēja saredzēt aiz bakborta un pār bugspritu, aukas drausmīgā spēka piepūstas, visā savā milzīgumā gāzās atpakaļ, lai pēc tam, kad vilnis būs pārvarēts, izslietos un tad, slīgstot pār bezdibeni, rautu kuģi pretī jaunām lavīnām. Saplosītie mākoņi zemu virmoja virs okeāna. Nespodrā gaisma bezspēcīgi cīnījās ar tuvojošās nakts tumsu. Taču brīnumainākais šajā gleznā bija cilvēka figūra, kas stāvēja kuģa priekšgalā ar muguru pret skatītāju. Tajā izpaudās viss šā brīža spriegums. Cilvēka poza (viņš stāvēja, kājas izpletis, ar augšup paceltām rokām) nepanādīja to, ar ko viņš aiz­ņemts, bet lika noģist vislielāko uzmanības sasprindzi­nājumu, pievērstu kaut kam uz klāja, kas skatītājam nav redzams. Vējš purināja viņa garo svārku stūrus, baltā matu pīne un melnais zobens šķita rautin uzrauti gaisā; dārgā tērpa dēļ varēja domāt, ka viņš ir kuģa kapteinis, visa stāva dejojošais stāvoklis lika noģist viļņa triecienu; bez cepures, viņu, kā redzams, bija pārsteidzis briesmu bridis, un viņš kliedza — bet ko? Vai viņš redzēja, ka cilvēks pārkrīt pār bortu, vai pavēlēja mainīt virzienu, vai, pārkliedzot vētru, sauca bocmani? Ne domas, bet šo domu atēnas modās Greja dvēselē, kamēr viņš vēroja gleznu, Pēkšņi šķita, ka viņam pa kreisi pienācis klāt un

nostājies līdzās nezināmais, neredzamais: vajadzēja tikai pagriezt galvu, un dīvainā sajūta izzustu bez pēdām. Grejs to zināja. Taču viņš nevairījās no šīs iedomas, bet ieklausījās. Kāda balss bez skaņas izkliedza dažas aprau­tas frāzes, tikpat nesaprotamas kā malajiešu valoda; at­skanēja it kā ilgu nogruvumu troksnis, atbalsis un bargs vējš piepildīja bibliotēku. To visu Grejs saklausīja sevī. Viņš palūkojās apkārt, pēkšņais klusums vienā mirklī iz­kliedēja fantāzijas skanīgo audumu, sakars ar vētru iz­zuda.

Grejs vairākkārt nāca skatīties šo gleznu. Tā viņam kļuva par nepieciešamo vārdu sarunā ar savu garu un dzīvi, bez kura grūti sevi saprast. Mazajā zēnā pamazām iegulās milzīgā jūra. Viņš sarada ar to, rakņādamies bib­liotēkā, uzmeklēja un kāri izlasīja grāmatas, aiz kuru zelta durvīm pavērās okeāna zilais mirdzums. Tur, atstājot putas aiz sevis, traucās kuģi. Daļa no tiem zaudēja buras, mastus un, viļņu pāršļākti, nogrima tumšajās dzīlēs, kur zaigo fosforiskās zivju acis. Citi, bangu sagūstīti, sitās pret klintīm; apklususī viļņošanās bargi mētāja korpusu; cilvēku atstātais kuģis ar saplosītu takelāžu pārlaida ilgu agoniju, kamēr jauns vētras brāziens to sadragāja drum­slās. Trešie laimīgi uzņēma kravu vienā un izdeva to citā ostā; ekipāža, sēdēdama traktierī pie galda, dziesmās sla­vēja jūras braucienus un ar baudu dzēra degvīnu. Bija tur vēl kuģi — pirāti ar melnu karogu un briesmīgu, nažiem bruņotu komandu; kuģi — rēgi, mironīgas, zilgas gaismas apmirdzēti; kara kuģi ar karavīriem, lielgaba­liem un mūziku; zinātnisku ekspedīciju kuģi, kas izpētīja vulkānus, augus un dzīvniekus; tumšu noslēpumu un ne­miernieku kuģi; jaunatklājumu kuģi un dēku kuģi.

Dabiski, ka pāri visam pacēlās kapteiņa tēls. Viņš bija kuģa liktenis, dvēsele un saprāts. Viņa raksturs noteica komandas atpūtu un darbu. Komandu viņš bija izvēlējies pats, un tā daudzējādā ziņā atbilda viņa tieksmēm. Viņš pazina ikviena komandas locekļa ieradumus un ģimenes apstākļus. Padotie iedomājās viņu apveltītu maģiskām spē­jām, kas viņu droši izvadīja, sacīsim, no Lisabonas uz Šanhaju, pāri neiedomājamiem plašumiem. Viņš atvairīja vētru ar sarežģītu piepūles sistēmas pretdarbību, apspiežot paniku ar īsām pavēlēm, — kuģoja un apstājās, kur vien gribēja, noteica izbraukšanu un kravu, remontus un at­pūtu. Vēl lielāku un saprātīgāku varu kādā rosīgā pasa- kumā, kas izpaustos nepārtrauktā kustībā, grūti bija iedomāties. Sī vara savā noslēgtībā un pilnībā līdzinājās Orfeja varai.

Tāds priekšstats par kapteini, tāds tēls un tāda stāvokļa īstenība ar gara aktivitātes tiesībām ieņēma galveno vietu Greja izcilajā prātā. Neviena cita profesija nespētu tik brīvi sakausēt vienā veselā visas dzīves vērtības, sagla­bājot neskartus ikvienas atsevišķas laimes smalkākos mez­glojumus. Briesmas, risks, dabas visspēcība, tālu zemju gaisma, brīnišķīga neziņa, garāmslīdoša mīla, kas uzzied sastopoties un šķiroties, tikšanās, seju un notikumu aiz­rautīgais virdums; dzīves bezgalīgā dažādība, kamēr augstu debesīs skatienam pieejami gan Dienvidu Krusts, gan Lielais Lācis un visi kontinenti — lai gan tava kajīte pilna dzimtās zemes elpas ar tās grāmatām, gleznām, vēs­tulēm un savītušiem ziediem, ko apvij zeltainu matu šķip­sna zamšādas maisiņā uz spēcīgajām krūtīm.

Rudenī, savas dzīves piecpadsmitajā gadā, Arturs Grejs slepeni atstāja mājas un izlauzās aiz jūras zeltainajiem vārtiem. Drīz vien no Dubelas ostas uz Marseļu devās šo­neris «Anselms», aizvezdams jungu ar mazām rokām un pārģērbtas meitenes ārieni. Šis junga bija Grejs, elegantas ceļasomas, tik smalku kā cimdi lakādas zābaciņu un va- peņiem apšūtas batista veļas īpašnieks.

Gada laikā, kamēr «Anselms» apmeklēja Franciju, Ame­riku un Spāniju, Grejs daļu savas bagātības iztērēja kūkās, upurējot pagātnes ieradumam, bet pārējo daļu tagadnei un nākotnei, — nospēlēja kārtīs. Viņš gribēja būt «elliš­ķīgs» jūrnieks. Aizelsdamies Grejs dzēra degvīnu un pel­doties ar pamirušu sirdi lēca uz galvas ūdenī no divu asu augstuma. Pamazām viņš pazaudēja visu, atskaitot pašu galveno — savu dīvaini trauksmaino garu, viņš bija zau­dējis nespēcību, kļūdams kaulains ar vingriem muskuļiem, bālumu aizvietoja tumšs iedegums, kustību izmeklēto bez­rūpību viņš bija atdevis par darbu darošo roku nemaldīgo noteiktību, bet viņa domīgajās acīs bija radies spīdums, kāds ir cilvēkam, kas skatās ugunī. Un viņa valoda, zau­dējusi nevienmērīgo, uzpūtīgi kautro plūdumu, bija kļuvusi īsa un trāpīga kā kaijas cirtiens viļņa šļakatā, lai satvertu sudrabaini mirgojošu zivi.

«Anselma» kapteinis bija lāga vīrs, bet bargs jūrnieks, kas ar tādu kā ļaunu prieku uzņēma zēnu uz kuģa. Greja neprātīgajā tieksmē viņš saskatīja vienīgi ekscentrisku un­tumu un jau priekšlaikus triumfēja, iztēlodams, ka pēc mēnešiem diviem Grejs viņam sacīs, pūlēdamies neskatīties acīs: «Kaptein Hop, es nobrāzu elkoņus, rāpdamies pa vir­vēm, man sāp sāni un mugura, pirksti nelokās, galvā rūc un trīc kājas. Visas šīs samirkušās tauvas pa divi pudi uz katras rokas, šie lejeri, vantis, vinčas, troses, štengaš un salingas radīti vienīgi manas maigās miesas mocīšanai. Gribu pie māmiņas.» Domās noklausījies šādu ziņojumu, kapteinis Hops tāpat arī atbildēja: «Brauciet, kurp vien vēlaties, manu cālīt. Ja jūsu jutīgajiem spārnlņiem pieli­puši sveķi, varat nomazgāt tos mājās ar odekolonu «Roz- mimoza».» Šis Hopa pašizdomātais odekolons visvairāk smīdināja kapteini, un, nobeidzis šo izdomāto sprediķi, viņš skaļi atkārtoja: «Jā. Ejiet pie «Rozmimozas».»

Taču ar laiku iedvesmojošais dialogs arvien retāk un retāk ienāca kapteinim prātā, jo Grejs tiecās uz savu mērķi ar sakostiem zobiem un nobālušu seju. Viņš veica saraus­tīto, smago darbu ar cieši sasprindzinātu gribu, juzdams, ka viņam kļūst arvien vieglāk un vieglāk, kamēr šis bar­gais kuģis norūdīja viņa organismu un nemākulību aiz­stāja paradums. Gadījās, ka enkura ķēdes mezgls viņu pasita gar zemi, triecot pret klāju, ka no knehta nomukuši tauva izslīdēja no rokām, noraujot plaukstām ādu, ka vējš iesita viņam pa seju ar samirkušas buras stūri, kurā iešūts dzelzs riņķis, un, īsi sakot, viss darbs šķita liela mocība, kas prasīja sasprindzinātu uzmanību, bet, lai cik grūti vi­ņam bija elpot, tikai ar pūlēm atliecot muguru, nicīgs smaids nenozuda no viņa sejas. Klusēdams viņš panesa zobgalības, ņirgāšanos un neiztrūkstošās lamas līdz tam laikam, kamēr jaunajā sfērā kļuva par «savējo», bet no tā brīža viņš uz katru apvainojumu atbildēja ar. dūres trie­cienu.

Reiz kapteinis Hops, noskatījies, cik meistarīgi Grejs piesien buru pie rājas, sev atzinās: «Tu esi uzvarējis, blēdi.» Kad Grejs nokāpa no klāja, Hops viņu iesauca kajītē un, atšķīris apdriskātu grāmatu, teica:

— Klausies uzmanīgi. Beidz smēķēti Sāksies kucēna pār­veidošana par kapteini.

Un viņš sāka lasīt, pareizāk sakot, izrunāt un izkliegt pēc šīs grāmatas senos jūras vārdus. Tā bija Greja pirmā mācība. Gada laikā viņš iepazinās ar navigāciju, praksi, kuģu būvniecību, jūrniecības tiesībām, lociju un grāmat­vedību. Kapteinis Hops sniedza viņam roku un teica: «Mēs.»

Vankuverā Greju gaidīja mātes vēstule, pilna asaru un baiļu. Viņš atbildēja: «Es zinu. Bet, ja vien tu redzētu kā es, — paskaties ar manām acīm, ja tu dzirdētu kā es, — pieliec pie auss gliemežnīcu — tajā šalc mūžīgais bangu troksnis; ja tu mīlētu kā es — visu, tad tavā vēs­tulē līdz ar mīlu un cilvēku es atrastu — smaidu.» Un viņš turpināja kuģot, kamēr «Anselms» ar kravu iebrauca Dubeltā, un no turienes, izmantodams stāvēšanas laiku, divdesmit divus gadus vecais Grejs devās apciemot pili.

Apkārt viss bija tāpat kā senāk: tikpat nemainīgs sīku­mos un kopumā kā pirms pieciem gadiem, tikai biezāks bija kļuvis jauno vīksnu lapojums, tā ēnu rotājums uz ēkas fasādes bija paplašinājies.

Saskrēja kalpotāji, priecīgi apstāja viņu, bet tad aprāvās un sastinga tādā godbijībā, it kā vēl vakar būtu tikušies ar šo Greju. Viņam pateica, kur pašlaik atrodas māte; viņš iegāja augstā telpā un, klusi pievēris durvis, nedzir­dami apstājās, vērodams sirmo sievieti melnajā tērpā. Viņa stāvēja krustā sistā tēla priekšā, viņas kvēlais čuksts šķita tikpat skaņš kā Greja sirds puksti.

«Par jūras braucējiem, ceļiniekiem, cietējiem un sagūs­tītiem,» aprauti elpodams, sadzirdēja Grejs. Tālāk viņa teica: «Un manu zēnu,..» Tad viņš piebilda: «Es…» — bet vairāk nekā nespēja izsacīt. Māte apgriezās. Viņa bija novājējusi, augstprātības vietā viņas smalkajā sejā staroja jauna izteiksme, kas likās kā jaunības atplaukums. Viņa strauji piesteidzās pie dēla: īsi, dobji smiekli, apvaldīts iekliedziens un asaras acīs — tas bija viss. Bet šajā mir­klī viņa dzīvoja — spēcīgāk un labāk nekā visā savā mūžā. Es tūliņ pazinu tevi, ak, mans mīļais, mans mazais! Un Grejs tiešām vairs nebija liels. Viņš noklausījās vēsti par tēva nāvi, tad pastāstīja par sevi. Viņa klausījās bez pār­metumiem un iebildumiem, bet pati visā, ko viņš teicās uzskatām par savas dzīves īstenību, — redzēja tikai ro­taļlietas, ar kurām spēlējās zēns. Sīs rotaļlietas bija kon­tinenti, okeāni un kuģi.

Grejs palika pilī septiņas dienas, astotajā dienā, paņē­mis prāvu naudas summu, viņš atgriezās Dubeltā un sa­cīja kapteinim Hopam: «Pateicos. Jūs bijāt labs biedrs. Ardievu, vecākais biedri.» Un šo vārdu patieso nozīmi viņš apstiprināja ar spēcīgu rokas spiedienu — kā stangām. «Tagad es kuģošu atsevišķi, pats ar savu kuģi.» Hops aiz- svilās, nospļāvās, izrāva roku un devās projām, bet Grejs panācis apskāva viņu. Un viņi ieradās viesnīcā visi kopā, divdesmit četru cilvēku lielā komanda, dzēra, kliedza, dzie­dāja, izdzēra un noēda visu, kas bija bufetē un virtuvē.

Nepagāja ilgs laiks, un Dubeltas ostā vakara zvaigzne atmirdzēja virs jaunu, melnu mastu rindas. Tas bija «No­slēpums», ko nopirka Grejs: trīsmastu burinieks, divi simti sešdesmit tonnu liels. Kā kuģa kapteinis un īpašnieks Ar­turs Grejs kuģoja vēl četrus gadus, kamēr liktenis noveda viņu Lisā. Bet viņš uz visiem laikiem bija paturējis atmiņā tos smieklus krūšu balsī, pilnus sirds mūzikas, ar kādiem viņu sagaidīja mājās, un, pāris reižu gadā viņš apmeklēja pili, atstājot sievietei ar sudrabotajiem matiem nedrošu pārliecību par to, ka tāds liels zēns droši vien tiks galā ar savām rotaļlietām.