Sārtās buras: izlase

OTRĀ DAĻA

Cejš no Tahenbakas uz Gertonu, slīdot lejā no kalniem divpadsmit kilometrus no Gertonas, pagriežas pie jūras asā cilpā un iznāk ielejā. Sudraba rūdas atklāšana netālu no Tahenbakas bija pārvērtusi šo draņķīgo ceļu tīri pie­klājīgā šosejā. Pār ceļa cilpas izliekumu, piespiedusies krasta klints aizmugurei, stāvēja viesnīca — vienstāva ēka no netēstiem akmeņiem, ar plakanu šīfera jumtu un četrstūrainu pagalmiņu, kurā nebija vietas vairāk par trim ekipāžām. Cauri viesnīcas logiem bija redzams okeāns. Lai nokļūtu pie tā, nevajadzēja vairāk par divām minūtēm.

Sī viesnīca saucās «Sauszeme un jūra», kā to vēstīja koka izkārtne ar dzelteniem burtiem uz gaišzila pamata, kaut gan visi to dēvēja par «Stomadora viesnīcu» — pēc agrākā īpašnieka, kas bija pazudis pirms desmit gadiem, nepateicis, kurp un kāpēc, un nodevis pamesto saimniecību jaunā īpašnieka — Džemsa Gravelota rīcībā ar likumīgi sastādītu dokumentu. Tolaik Gravelotam bija tikai sep­tiņpadsmit gadu; viesnīca bija koka būda ar divām ista­bām. Pēc diviem gadiem Gravelots to pilnīgi pārbūvēja.

Stomadora viesnīcas nodošana jaunā īpašnieka rokās nebija noslēpums: tieši par to Gravelots pašlaik runāja ar izkārtņu gleznotāju Barketu, kas bija ceā uz Gertonu. Barkets ar meitu Martu bija apturējuši no rīta savu zirgu pie viesnīcas un ienākuši paēst.

Saimniekam bija kalpi — viena kalpone un strādnieks. Kalpones Petronijas ziņā bija virtuve, produkti, tīrīšana un mazgāšana. Pārējo darīja strādnieks Firss. Gravelo­tam bija dīvaina vecpuiša slava: bija aizdomas, ka viņš dzīvo ar svešu vārdu, un ļaudis prātoja par viņa izturē­šanos un valodu, kas neatbilda krodzinieka amata būtībai. Apkārtējie iedzīvotāji vēl atcerējās vispārējo pārsteigumu, kad kļuva zināms, ka viesnīcu saņēmis vēl gluži zēns, kas sākumā strādāja viens un visu darīja pats. Viņam bija skapis ar grāmatām un violončells, uz kura viņš pats bija iemācījies spēlēt. Viņš neamizējās ar kalponi un nevienam nedarīja zināmu savu pilsētas braucienu jēgu. Bez tam Gravelots neredzēti trāpīgi šāva un katru dienu vingrinājās šaušanā aiz viesnīcas, kur starp ēku un klinti bija ķīļveidīgs tukšums. Reizēm, kad lija lietus, šaušana notika istabā. Tāds viesnīcnieks modināja ziņkāri, daž­kārt visai izdevīgu viņa makam. Gravelots patika sievie­tēm un labprāt jokojās ar viņām, bet viņas kaitināja tā domīgās aizbildniecības pieskaņa, ar kādu Gravelots iztu­rējās pret viņu gandrīz vienmēr bērnišķo esību. Tāpēc viņš patika, bet ne tā, lai izsauktu tiešas koķetēšanas uzbrukumu.

Saruna par Stomadoru sākās no Barketa jautājuma — vai Gravelots nebrauks uz Gertonu palūkoties kāzu sezo­nas gaitā un izpriecās.

Viesi un Gravelots sēdēja pie viena galda. Gravelots lika padot sev brokastis uz kopējā galda.

— Tur būs dažādas sacīkstes. Starp citu, šaušanas konkurss, bet jūs, kā runā, esot pieredzējis šāvējs, — sa­cīja Barkets, kas pazina Gravelotu, jo vairākas reizes bija apmeties pie viņa, atgriežoties no Tahenbakas,

— Nezinu, vai braukšu. Es šauju labi, — bez melīgas pazemības piekrita Gravelots, — taču Gertonā tagad no­tiek cita šaušana, — uz medījumu, kas neciestu ne skram- biņas savā maigajā ādā. Pirms deviņiem gadiem es biju tur — arī pašā kāzu sezonas karstumā.

— Runā, ka jūs šo viesnīcu esot atpircis no Toma Sto­madora. Tā ir patiesība?

— O nēj Viss notika ļoti savādi. Es nācu no Lisas un apmetos šeit pārnakšņot. No rīta Stomadors piedāvāja atdot viesnīcu man, — viņš bija nolēmis to pamest un pārcelties uz Helgju. Viesnīca nedeva viņam ienākumus — nomaļa vieta, ceļš gandrīz vienmēr tukšs, kaut arī viņš teica, ka «tas vēl nav īstais iemesls».

— Dīvains cilvēks, — piezīmēja Barkets. — Viņš ņēma no jums naudu?

— Naudas man nebija pat tik daudz, lai nopirktu Sto­madora sivēnu. Viņš neko neņēma un neko neprasīja. «Tu esi jauns cilvēks,» teica Stomadors, «klīsti bez darba un, ja nu tu reiz man esi gadījies, tad ņem, ja gribi, šo būdu un darbojies.» Es piekritu. Man bija viss vienalga. Skapī un pieliekamā bija palikuši šādi tādi krājumi, un bez tam — gatavas telpas, divas cūkas, septiņas vistas. Es varēju te dzīvot un strādāt pie fermeriem. Uz ienāku­miem necerēju.

— Kā viņš aizgāja? — Marta vaicāja.

— Ar maisu pār plecu. Zirgu un ratus viņš jau bija pārdevis. Nu, mēs sastādījām Tahenbakā pie notāra do­kumentu par viesnīcas pāriešanu manās rokās. Stoma­dors pats apmaksāja izdevumus un atvadīdamies teica: «Nekas man neiznāca ar «Sauszemi un jūru». Varbūt tev iznāks.»

— Manuprāt, šis Stomadors bija nenormāls tips! — piezīmēja apaļvaidzīgā, sārtā Marta, skaidru un noteiktu jēdzienu cienītāja.

— Diez vai, — Gravelots atbildēja. — Varbūt viņam bija kāds sevišķs nolūks. Viņš bija vientuļš. Kas zina, par ko domā cilvēks. Uzņēma viņš mani nejēdzīgi, tas bija tā: es prasīju paēst. Stomadors stāvēja pie loga, sa­licis rokas uz muguras. «Dikti man vajag par tevi rū­pēties,» viņš sacīja. — «Bet jūs taču esat saimnieks?» — «Nu, un kas par to?» — «Tas, ka esmu spiests griezties pie jums, tāpēc arī to darīju un prasīju paēst. Es samak­sāšu.» — «Bet kāpēc man tevi jābaro?» iebrēcās Stoma­dors. «Kāds sakars tam, ka esmu saimnieks, ar to, ka tu esi izsalcis?» Es biju tā pārsteigts, ka apklusu. Stoma­dors nomierinājās un paziņoja: «Meklē, ko atradīsi, to ēd.» Es nolēmu tieši iztulkot viņa vārdus un izvilku no bufetes skapja trīs pudeles vīna, sviestu, šķiņķi, aukstus rīsus ar pipariem, kāju pīrāgu, saliku visu to uz galda un sāku klusēdams ēst, bet Stomadors indīgi skatījās. Beidzot viņš iesmējās un teica: «Tu nu gan esi stulbenis. Kas tu tāds esi?» Pēkšņi viņš sāka ļoti rūpēties par mani, vairs neko nejautādams par to, kur esmu dzīvojis agrāk. Jocīgais, smagnējais cilvēks aizkustināja mani līdz asa­rām. Viņš uzklāja man gultu, lika nomazgāties karstā ūdenī un no rīta izrādīja savu trūcīgo saimniecību — gandrīz tukšas telpas — un nodeva viesnīcu diezgan svinīgi. Mēs pat iedzērām par godu šim notikumam. Teik­dams: «Esi laimīgs!» — viņš aizgāja, un vairāk es par viņu nekā nezinu …

— Protams, vienkārši nejaušība, — Barkets apstipri­nāja.

— Nejaušība … Nejaušība! — atsaucās Gravelots, brīdi pārdomādams izkārtņu gleznotāja vārdus. — Nejaušību ir ļoti daudz. Cilvēks nejauši iepazīstas, nejauši pieņem lēmumus, nejauši atrod vai zaudē. Katra diena ir nejau­šību pilna. Tās nemaina mūsu dzīves galveno virzienu. Bet, tikko atgadās nejaušība, kas aizskar cilvēkā gal­veno — vai nu instinktu, vai apzinātu stīgu, — dzīvē sākas svarīgas izmaiņas vai arī paliek dziļas pēdas, kas noteikti atgādinās savu esību pēc tam.

Marta un Barkets lāga nesaprata Gravelotu, domājot: «Jā, šis jaunais viesnīcnieks ir savāds cilvēks, droši vien no izglītotajiem, kas slēpj savu pagātni.»

— Pamatots spriedums, — sacīja Barkets, — bet mi­niet, kā mēdz teikt, piemēru no dzīves.

— Lūk, jums piemēri: cilvēks ierauga garām ejošu sie­vieti, par kādu sapņojis visu mūžu, iepazīstas ar viņu, apprecas vai iet bojā. Izsalkušais atrod naudas maku tajā brīdī, kad nojauš, ka viņu gaida laimests, ieiet klubā un vinnē daudz naudas. Ciematā atbrauc jūrnieks. Atdzīvojas kāda sapņotāja ilgas pēc tāliem ceļojumiem. Viņam dots stimuls, un viņš aiziet klejot pa pasauli. Vai cilvēks, kas reiz domājis izdarīt pašnāvību, ierauga horizontālu zaru, paliektu ar noslēpumaina aicinājuma izteiksmi… Iespē­jams, ka nelaimīgais pakārsies, jo viņa gara acis pavēr­sies drausmīgā koka daiļrunīgi vilinošajam spēkam. Taču tas viss paies garām šādiem ļaudīm: bagātajam — at­rastais maks, nejūtīgajam — sieviete, mājās sēdētājam — jūrnieks un cilvēkam, kas steidzas uz vilcienu, — hori­zontālais, cilpai'piemērotais zars. Ja pirms deviņiem ga­diem man būtu svarīgs, interesants mērķis, — Stomadora piedāvājums neparko nekļūtu par manu' nejaušību, es at­teiktos. Viņa piedāvājums sakrita ar manu bezizejas stāvokli.

— Patiešām! — Barkets iesmējās. — Kā jūs to, jā­saka … vareni pierādījāt.

— Pagaidi, pagaidi! — Marta iesaucās. — Lai viņš pasaka, ko domāt, ja cilvēks vinnējis loterijā. Necerēja vin­nēt, bet saņēma daudz naudas, tika uz kājām, kļuva ba­gāts. Kā tad?

— Tā, Marta: biļetes pircējs vienmēr grib un cer vinnēt. Tā ir apzinīga piepūle, nevis nejaušība.

— Kāds tad ir jūsu secinājums? — apvaicājās Barkets.

— Protiet, slēdziens?

— Lūk, kāds: viss, kas negaidot groza mūsu dzīvi, nav nejaušība. Tas slēpjas mūsu būtībā un tikai gaida ārēju ieganstu, lai izpaustos darbībā.

— Nu, nu, — sacīja Marta, — es paklupu, salauzu kāju, kā tad?

— Nezinu, — Gravelots izvairījās no atbildes, lai ne­skartu sarežģītus, meitenei nesaprotamus jautājumus.

— Starp citu, tā ir cita rakstura parādiba.

— Kad nevarat atbildēt, tad cita rakstura.

Visi iesmējās. Saruna pievērsās kāzu sezonai. Arī Mar­tai nākošajā gadā bija paredzēts kļūt par kuģa mašīnista sievu, tāpēc viņa ar labpatiku klausījās tēva un Gravelota valodās.

— Šī sezona rit visai dzīvi, — sacīja Barkets, — un es varētu nosaukt desmitiem ģimeņu, kurās svin kāzas, šinīs dienās precas vari Konets, Gertonas, Peivas un Sanfuēgo gubernatora dēls; runā, ka viņš pats, šis van Konets, pēc pāris gadiem saņems norīkojumu uz Meiklu un Sardanu.

— Novēlu, lai jaunā gubernatora kundze saceltu kājās tikai konditorejas, — Gravelots teica. — Kas viņa ir?

— Viņa varētu sacelt kājās arī Amsterdamas briljantu tirgotājus, — paziņoja Barkets, lepodamies ar laimīgo sagadīšanos, ka dzīvo vienā pilsētā ar slaveno līgavu.

— Konsuēlai Huarecai ir jau astoņpadsmit gadu, bet bū­tībā viņa, kā saka, vēl ir bērns. To liecina kaut vai šīs laulības. Jo van Konets nodevies netīrai, izvirtīgai dzīvei.

Viņa, nabadzīte, nav nekāda skaistule, bet mīļāku radi- biņu jūs neatradīsiet no Poketas līdz Zurbaganai.

— Godājamais Barket, nesamaitājiet man visu dienu, stāstot, ka Konsuēla ir greiza, kupraina un runā caur de­gunu! Man patīk skaisti pāri.

— Es viņu redzēju, — nenocietās Marta, — viņa tie­šām ir neglīta un daudz smejas.

— Tādas vienmēr ir sievietes, viņas necieš cita citu, — piezīmēja Barkets un ņēmās paskaidrot: — Runa nav par neglītumu. Es gribu teikt, ka meitene ar divsimt tūkstoš mārciņām pūrā, ja viņa nav žilbinoši daiļa, vienmēr dos iemeslu ļaunām valodām. Noteikti sacīs, ka līgavainim bijis vairāk prāta nekā mīlestības. Konsuēla Huareca ir ļoti pievilcīga, jautra un tā tālāk, bet, protams, nav ap­veltīta ar pilnīgi nevainojamu, antīku daiļumu. Es reiz redzēju viņu ejam pa ielu ar suni. Burvīga meitene, īsts apelsīna zieds!

Pasmaidījis par tādu sajūsmas un pedantisma jucekli, Gravelots izteica cerību, ka gubernatora dēls novērtēs savu sievu tad, kad tā staigās ar viņu un suni kopā.

— Asprātīgs secinājums, — sacīja Barkets. — Tikai šaubos, vai Georgs van Konets novērtēs šo mierinājumu vai varbūt pat grēku izpirkšanu, ko viņam sūta liktenis. Lielāku nelieti jūs nesameklēsiet no Klondaikas līdz Ugunszemei.

— Ja tā, kas gan liek meitenei mesties viņa apkampie­nos?

— Konsuēla viņu mīl. Ko jūs gribat? Tas izšķir visu.

Sarunas biedriem nenāca ne prātā, ka pēc brīža viņiem būs lemts ieraudzīt Konsuēlas Huarecas līgavaini. Sajā rītā van Konets ar kompāniju atgriezās no izbrauciena uz rūdas raktuvēm. Lai izvairītos no liktenīgām baumām, tu­vās laulības lika van Konetam sarīkot kārtējās orģijas pazīstama rūdas inspektora namā. Aiz loga atskanēja si­rēna, un pie durvīm apstājās tumši zaļa automašīna. Bar­kets paskatījās pa logu. Viņa seja saviebās.

— Piesaucām nelabo! — iebrēcās Barkets. — Atbraucis van Konets, lieku galvu ķīlā! Tas ir viņš!

— Tu joko! — sacīja Marta pārsteigumā un godbijībā.

Gravelots nesteidzās pretim atbraucējiem. Viņš mierīgi sēdēja. Tēvs ar meitu izbrīnā skatījās uz viņu.

— Vēl nav ne deviņi. Viņš brauc no Tahenbakas. Ko tas nozīmē? — nomurmināja Barkets.

— Uzdzīvojis visu nakti, man liekas, — čukstēja Marta, aplūkodama cilvēkus, kas izkāpa no mašīnas. — Tur ir van Konets, viņa mīļākā Laura Muldveja un divi nepa­zīstami. Ir jau karsts, bet viņi cilindriem galvā. 01 Pie­dzērušies!

— Tev taisnība, prātīgais bērns, — sacīja Barkets.

Gravelots piecēlās saņemt viesus. Viņš piegāja pie at­vērtajām durvīm, vērodams neuzticīgo līgavaini. Tas bija slaids tumšmatis ar nevainojami pareiziem sejas vaib­stiem, gadus trīsdesmit piecus vecs. Viņa skaistā seja bija augstprātīgi skumja, it kā viņš sen būtu samierinājies ar nepieciešamību dzīvot viņa necienīgu radījumu vidū. Cenzdamies negriļoties, van Konets nāca pa «Sauszemes un jūras» koka kāpnēm, turēdams saliektā elkonī Lauras Muldvejas trauslos, vēsos pirkstiņus, viņa draudzene pie­derēja neprecēto sieviešu jautrajai pasaulei. Slaidā, gaiš­matainā Laura Muldveja, bērnišķu seju un vaļsirdīgām, zilām acīm, ar sava smalkā auguma vijīgumu atgādināja vēja plivinātu lentu. Zaļā žakete, pelēkā cepure ar balto spalvu un pelēkās kurpītes aizžņaudza Martai elpu. Aiz­mugurē gāja Snogdens un Veiss. Snogdens, van Koneta draugs, kumps un nervozs, ar tumšu vaigu bārdu un melnīgsnējā, gudrā sejā, grīļojās blakus Veisam, nesen Gertonā pienākušās jahtas īpašniekam, lāsumainam mie- gainim, kura baltās skropstas aizēnoja gļēvu un trulu skatienu.

— Ei, krietnais cilvēk! — sacīja van Konets Gravelo- tam, kuru tagad var nosaukt īstajā vārdā — Davenants. — Brauciens nogurdinošs, karstums briesmīgs, slāpes lie­las. Snogden, man jāatgūst rokas stingrība, cs parīt pa­rakstu laulību līgumu. Es negribu, kā apgalvo Snogdens, uzmest traipu.

Tā runādams, viņš līdz ar citiem apsēdās pie galda, kas bija iepretim Barketa un viņa meitas galdam. Snogdens piegāja pie bufetes, pats izvēlējās vīnu, un Petronija, Da- venanta kalpone, atnesa četras pudeles. Ēst nevienam ne­gribējās, tāpēc pasniedza tikai lobītus riekstus un žāvētus augļus.

— Jā, es uzmetīšu traipu, — atkārtoja van Konets, izlaistīdams vīnu. — Bet es nošaušu to mušu, Laura, ja viņa neliks mierā jūsu marmora pieri.

Tiešām, kāda no nedaudzajām mušām sirdīgi uzmācās sievietei, sēzdamās uz sejas. Laura ar pūlēm to padzina.

— Pēc tādas nakts, — sacīja Snogdens, — es uzņemtos parakstīt vienīgi patentu uz mandarīna amatu.

Mazliet satraukts, Davenants uzmanīgi vēroja van I

— Garām! — paziņoja Snogdens, kamēr mednieks bāza revolveri kabatā. — Nevajag, Georg. Pārāk liels troksnis. Jūs dzirdējāt, — viņš griezās pie Veisa, — par divkāršo pašnāvību? Tas noticis pagājušajā nakti. Divi trāpījuši viens otram pierē.

— Divu soļu atstatumā?

— Piecu collu. Man spēles laikā pateica Bekls. Vies­nīcā «Dženova» nošāvies mīlas pāris. Saimnieks ir sa­triekts, jo paklīdušas baumas, ka šo abu nāves dēj visas šīgada laulības būšot nelaimīgas. Skaidrs, ka viesnīca kļuva tukša.

— Tfu! — nospļāvās van Konets. — Neķērciet! Lai pa­reģo — kas grib un ko grib. Es apprecēšu savu mērka- ķīti un ielīdīšu viņas azotē, kur paslēpti dārgumi.

— Atļaušos jautāt, — Barkets godbijīgi vērsās pie augstdzimušā apmeklētāja. — Kā notikusi tāda nelaime? Filips Barkets jūsu rīcībā, izkārtņu darbnīca Tukšā ielā 6, arī transparenti, bengāliskās ugunis, ja vēlaties … Bēdīgs notikums!

Van Konets gribēja palaist jautājumu gar ausīm, bet pamanīja Martas sārto seju un nenovaldīja bezmērķu iegribu — pieskarties kaut vai ar vārdiem meitenes tvirtu­mam, kas bija viņu satraucis.

— Kā? Es, mīļais, neesmu lietpratējs. Droši vien, ap­mierinājuši savas kaislības, abi saprata, ka spēlīte nav to vērta.

Marta piesarka no van Koneta piemiegtā skatiena un bez kādas vajadzības pārbīdīja šķīvi.

— Dīvains izskaidrojums! — piezīmēja Davenants, klusi smiedamies.

Visi izbrīnā paskatījās uz viesnīcas saimnieku, kas bija uzdrošinājies pārtraukt van Konetu.

Van Konets saslējies domāja par to pašu. Beidzot, pa­raustījis uzaci, viņš atļāvās atbildēt:

— Kādēļ gan dīvains? Es, starp citu, atzīstu, ka šī viesnīca arī ir… dīvaina. Bet vai jūs varat nošaut mušu? Man liekas, jūsu piezīmju trāpīgumam piederētos vēl kā­das trāpīgas īpašības.

Nesapratis dzērāja slēptos draudus un vēlēdamies ma­zināt neveiklību, Barkets saņēmās un piezīmēja:

— Gravelots ir pirmšķirīgs šāvējs, kam, es domāju, nav līdzīgu.

— Ā! Patiešām? Esmu apvainots, — sacīja van Ko­nets, sākdams garlaikoties.

— Bet es ari labi šaujul — paziņoja Veiss.

Aiz garlaicības gribēdama saērcināt visus, Laura vēr­sās pie Davenanta:

— Eh, parādiet savu mākslu! Viņi taču ir tikai lielīb- nieki!

— Kā? Es arī? — iesaucās van Konets.

— Nu, jūs varbūt neesat pārāk slikts šāvējs.

— Mēs visi esam strēlnieki, — sacīja Snogdens.

Muša atkal nosēdās uz Lauras zoda, un viņa novicināja

roku gar seju, gaiņādama uzmācīgo kukaini.

— Saimniek! Nošaujiet mušu no tās vietas, kur stā­vat! — pavēlēja van Konets. — Ja izdosies, — maksāju gineju. Lūk, kur viņa sēž! Uz tā galda.

Patiešām muša sēdēja uz tukšā blakus galda, pie sie­nas, saules stara apspīdēta.

— Labi, — padevīgi sacīja Davenants. — Skatieties!

— Noteikti netrāpīsiet! — kliedza Snogdens.

No bufetes līdz galdam ar mušu bija ne mazāk par piecpadsmit soļiem.

— Lieku vēl vienu gineju!

Davenants domīgi paskatījās uz viņu, paņēma no kases atvilktnes revolveri ar garu stobru un, mirldi tēmējis, iz­šāva. Lode izrāva no galda virsmas augsti uzlidojušu skaidu, un muša nozuda.

— Aizlidoja? — apvaicājās Veiss.

— Nu nē! — Davenantu aizstāvēja Muldveja. — Es skatījos uzmanīgi. Mana muša ir izgaisusi ēterā.

— Gineja pieder jums, — atsaucās van Konets.

Sadrūmis viņš uzmeta naudu galdā. Snogdens pasauca

kalponi un atdeva viņai Davenanta vinnēto gineju. Visi bija mazliet samulsuši.

Davenants paņēma monētu, ko bija atnesusi kalpone, un skaidri noteica:

— 5o naudu, kā arī to, kas ir uz galda, jūs, Petronij, varat ņemt sev.

— Nejaušs trāpījuinsl — iebrēcās van Konets, Dave­nanta rīcības aizkaitināts. — Pamēģiniet vēireizl Petro- nijas pūram, ja?

— Kāpēc ne, — atteica Davenants. — Palikušas vēl sešas lodes, un, tā kā muša ir jau tiesāta, es ietriekšu lodi lodē. Gribat?

— Kas par velnu! — kliedza Snogdens. — Jūs runājat nopietni?

— Nopietni!

— Saņemiet sešas ginejas, — paziņoja van Konets.

— Spēle nav līdzīga, — iejaucās Veiss. — Viņam arī kaut kas jāmaksā no savas puses.

— Divpadsmit ginejas — gribat? — piedāvāja Dave­nants.

— Nu, lūk! Un tas viss — Petronijai, — sacīja van Konets, atskatīdamies uz laimē un apmulsumā kvēlojošo sievieti.

Siena pretim bufetei bija divdesmit trīs soļu attālumā. Davenants izšāva un turpināja triekt lodes sienā, kamēr aptvere bija tukša. Apmetumā neparādījās jauni caurumi, tikai vienu reizi nobira dziļā iedobuma mala.

— Eh! — īgni nodvesās van Konets pēc pudeles brāļu nospiestās klusēšanas un strēlniekam uzgavilējošās Lau­ras «bravo!» saucieniem. — Es, protams, nezināju, ka man darīšana ar profesionāli. Tā. Un tas viss — Petronijas dēļ. Es arī maksāju divpadsmit ginejas. Neesmu nekāds ubags. Tas Petronijai. Saņemiet naudu!

Pēc saimnieka mājiena satraukumā drebošā kalpone pa­ņēma naudu, sacīdama:

— Pateicos jums. Taisni brīnums.

Viņa sāka skraidīt šurp un turp, tad nostājās pie dur­vīm, svētlaimīgi grozīdamās, nosvīdusi, ar pilnu sauju naudas priekšauta kabatā.

Marta klusi smējās. Van Konetam šķita, ka Marta sme­jas par viņu, un viņam iegribējās meiteni aizvainot.

— Nu, krāšņā jaunava… — iesāka van Konets; sa­dzirdējis Barketa steidzīgos vārdus: «Mana meita, ja at­ļausiet,» — viņš turpināja: — Cienīgais un nevainīgais bērns, vai jūs vēl neesat izmēģinājusi spēlīti ar baznīcas zvaniem un apelsīnu ziediem? Gertona ir pilna muļķu, kas cer par tādiem palikt «līdz kapa malai». Bet kā jūs?

— Marta apprecēsies nākošajā gadā, — godbijīgi ieru­nājās Barkets, vēlēdamies glābt apjukušo meiteni.

— Hugo Burks atgriezīsies no reisa, un tad mēs ietērpsim Martu baltā kleitā … He-he!

— Tēt! — iesaucās apmulsumā pietvīkusi Marta, bet tūlīt piebilda: — Es priecājos, ka tas notiks nākošajā gadā. Varbūt to divu nāve šogad ir mums ļauna zīme.

— Nu, protams. Mēs dzersim bēres, — atbildēja van Konets. — Snogden, kā sauc tos divus ēzeļus, kas sašāva viens otru? Kā tad jūs nezināt? Vajag uzzināt. Jocīgi. Neejiet pie vīra, Marta. Vīrs jūs sitīs …

— Georg, — van Korveta cinisma aizskarta, dzēlīgo runu pārtrauca Laura Muldveja, — laiks doties ceļā. Tri­jos jums jābūt pie savas līgavas.

— Jā. Nolādēts! Zvēru, Laura, kad es nogrābšu pēr- tiķīti, jūs bārstīsiet zeltu kā smiltis!

— E … e … — mulsi nokrekstējās Veiss. — Cik man zināms, līgava jūs ļoti mīl. »

— Mīl? Bet jūs zināt, kas ir mīlestība? Spļaušana dur­vju spraugā.

Neviens viņam neatbildēja. Laura nobālusi novērsās. Pat Snogdens, deniņus berzēdams, sarauca pieri. Barkets izbijās. Piecēlies no galda, viņš gribēja aizvest meitu, bet viņa izrāvās un sāka raudāt.

— Cik tas ir ļauni! — viņa iekliedzās, piesizdama kāju.

— O, cik neglīti!

Van Konetu bija satracinājusi saimnieka asā izturēša­nās, paša nekaunība un drūmā, ķildu vēstījošā Lauras seja, kuru pārāk skaidri bija raksturojuši plātības apskur­binātā džentlmeņa solījumi; nu van Konets zaudēja pē­dējo savaldīšanos.

— Jūsu laime, ka neesat vīrietis! — viņš uzbrēca rau­došajai meitenei. — Kad vīrs uzdauzīs jums zilumus, kā tas viņa amatā pienākas, tad dziedāsiet citu dziesmu.

Davenants tuvojās van Konetam.

— Mērķis sasniegts, — viņš sacīja noteiktā balsī,

— jūs līdz nāvei apvainojāt meiteni un mani.

No griestiem izšļākusi lietusgāze tā nepārsteigtu šis scēnas lieciniekus un pašu van Konetu kā Davenanta vārdi. Barkets paraustīja viņa piedurkni.

— Jūs sevi pazudināsiet! — viņš čukstēja. — Klusējiet! Klusējiet!

Snogdens attapās pirmais.

— Jūs apvainoja? — viņš iebrēcās, mezdamies pie Davenanta. — Jūs … kā tas ir… Jūs arī esat līgavainis?

— Viss Petronijai! — uzjautrinādamies nomurmināja

Veiss.

— Es nezinu, kāpēc klusēja Barkets, — atbildēja Dave­nants, nepievērsdams uzmanību Snogdena dusmām un runādams ar van Konetu, — bet, ja tēvs klusēja, viņa vietā pateicu es. Apvainojums mīlestībai ir apvainojums man.

— A! Lūk, romantisku uzskatu pravietisl Izskatās pēc kazuāra pie atvērtas lūgšanu grāmatas!

— Liecieties mierā, Snogden! — salti pavēlēja van Ko­nets, pieceldamies un nostādamies pretī Davenantam. — Cienījamais cirka Nimrod! Ja šai pašā brīdī jūs ne­lūgsiet man piedošanu tik pazemīgi, kā suns diedelē mai­zes gabalu, es darīšu jums zināmu savu garastāvokli ar pļaukas skaņu.

— Jūs esat nelietis! — skaļi sacīja Davenants.

Van Konets sita, bet Davenants paspēja aizsegties un tūlīt atbildēja pretiniekam ar tādu pļauku, ka tas aizvēra acis un tikko nenokrita. Veiss metās starpā.

Istabā iestājās klusums, kā mēdz būt, apzinoties nela­bojamu nelaimi.

— Ziniet ko, — Muldveja sacīja Veisam, — es kāpšu mašīnā. Pavadiet mani.

Viņi izgāja.

Snogdens piegāja pie van Koneta. Pie pamestā galda palika trīs: Davenants, Snogdens un van Konets. Barkets, steigšus savācis saiņus, izveda Martu pagalmā un metās jūgt zirgu.

Davenants dzirdēja sarunu, labi saprazdams tās apvai­nojošo saturu.

— Ar krodzinieku? — sacīja van Konets.

— Jā, — atbildēja otrs. — Tā ir.

— Pārāk liels gods. Bet ne jau par to ir runa. Jūs zināt, par ko.

— Zinu. Tādā gadījumā mana loma jo lielāka.

— Pateicos, jūs esat draugs. Ei, lops, — van Konets uzrunāja Davenantu, — mēs skatāmies uz tevi kā uz traku kustoni! Divkaujas nebūs.

— Ja atteiksieties no divkaujas, — mierīgi paskaidroja Davenants, — es parūpēšos, lai jūsu līgava zinātu, uz kura vaiga jums labāk augs bārda.

Sie savstarpējie apvainojumi vairs nevarēja izraisīt uzbrukumu ne no vienas, ne no otras puses,

— Jūs zināt, kam jūs sakāt tik lieliskus vārdus? — jautāja Snogdens.

— Es tos saku Georgam van Konetam.

— Jā. Un man arī. Mani sauc Rauls Snogdens.

— Divi vienmēr dzird labāk nekā viens.

— Ko darīt? — teica van Konets. — Jūs redzat, šis cilvēks ir traks. Labi, jums paziņos — lai tad arī notiek — un parādīs godu divkaujā.

— Vieta atradīsies, — atbildēja Davenants. — Es gaidu tūlītēju lēmumu.

— Tas nav iespējams, — paziņoja Snogdens. — Ap­mierinieties ar to, kas jums solīts.

— Labi. Es gaidīšu. Un, ja jūsu dusmas dzisīs, es da­rīšu visu, lai tās iedegtos par jaunu.

Iestājās klusums.

— Nelietis!.., Iesim, — van Konets sacīja Snogdenam, lēni dodamies lejā pa kāpnēm, kamēr Snogdens izvilka naudu, lai samaksātu. Nosviedis divus zelta gabalus uz pamestā galda, viņš skrēja uz mašīnu. Sasēdusies kom­pānija nozuda tveicīgā rīta putekļos.

Noliektu galvu Davenants stāvēja pie galda un domās apsvēra savu rīcību, taču neredzēja tajā nekā lieka. Sī rīcība bija piespiesta.

Sarūgtinātā Marta drīz pēc tam ar tēva starpniecību izteica Davenantam savu pateicību; Barkets jau bija sa- posies ceļam. Viņš bija satriekts, uztraucās un lūdza Da­venantu atrast kādu iespēju izlīdzināt briesmīgo atga­dījumu.

Davenants klusēdams uzklausīja viņu un, izvadījis vie­sus, ķērās pie dienas darbiem.

Ceļa lielāko daļu van Konets klusēja, ienīstot savus līdzbraucējus par to, ka viņi bijuši šī negoda liecinieki, bet saprāts spieda piekāpties pašreizējās situācijas labad.

— Es gribu izvairīties no skandāla, — van Konets teica Laurai Muldvejai. — Apsoliet nevienam neko neteikt.

Laura zināja, ka van Konets atalgos viņu par klusē­šanu. Un, ja neatalgos, viņai rokā bija labas kārtis un viņa varēja izdarīt drošu gājienu par lielu summu. Sī ne­gaidītā veiksme tā iepriecināja Muldveju, ka viņa domās pateicās liktenim.

— Uz mani varat paļauties, Georg, — sirsnīgi un iro­niski čukstēja Laura. — Es tikai baidos, ka tas cilvēks jūs nogalinās. Vai saprātīgāk nebūtu izbeigt šo lietu miera ceļā? Ja viņš atvainotos?

— Par vēlu un neiespējami. — Van Konets kļuva do­mīgs. — Jā, par vēlu. Snogdens manā vārdā izteica ap­ņemšanos šauties.

— Ko tad darīt?

— Nezinu. Es jums paziņošu.

— Dieva dēļ, Georg!

— Labi. Bet risks ir neizbēgams.

Van Konets pavēlēja šoferim apstāties pie tavernas ceļ­malā un, pamājis Snogdenam, lai tas nāk viņam līdzi, šķīrās no Veisa, kuru arī lūdza klusēt par smago gadī­jumu.

— Dārgo Georg, — atbildēja Veiss, — es, goda vārds, nesaprotu jūsu uztraukšanos par tādiem niekiem, kurus vajadzēja turpat uz vietas likvidēt ar pamatīgu kautiņu. Bet es klusēšu, ja tāda ir jūsu vēlēšanās.

— Lieta ir daudz sarežģītāka, nekā jums liekas, — iebilda van Konets. — Manas līgavas raksturs un uz­skati diemžēl izšķir visu. Man vajag viņu apprecēt.

Veiss aizbrauca kopā ar Lauru, bet van Konets un Snog­dens iegāja tavernā un pieprasīja atsevišķu istabu.

Snogdenam nebija līdzekļu, bet viņam piemita noslē­pumaina spēja labi ģērbties, dzīvot dārgā dzīvoklī un uz­turēt draudzīgas attieksmes ar augstdzimušiern vecpui­šiem. Klīda baumas, ka viņš ir kāršu blēdis un šantāžists, bet, nekad neapstiprinātas ar faktiem vai vismaz netiešiem pierādījumiem, šīs baumas drīzāk nāca viņam par labu nekā kaitēja, pateicoties cilvēku īpatnībai — sajūsminā­ties par godīgumu, ja tam uzbrūk, tāpat kā par nenotve- ramību, ja tā ir veiksmīga.

Nojauzdams, ko no viņa grib van Konets, kam drīz vajadzēja braukt pie Konsuēlas Huarecas, Snogdens smalkjūtīgi izvilka pulksteni un nolika to uz galda, pēc tam prasīja pasniegt liķierus un kafiju.

— Snogden, es esmu pazudis! — iesaucās van Konets, kad apkalpotājs bija aizgājis. — Pļauka ir pielīmēta pa­matīgi, un, ja ne šodien, tad rīt par to uzzinās visa pil­sēta. Tad Konsuēla Huareca ar viņas nācijai piemītošo teatrālo patosu gaidīs manu nāvi no šī Gravelota lodes, bet pēc tam izraudāsies pēc sirds patikas un aizies klosterī vai noindēsies.

— Jūs viņu labi pazīstat?

— Es pietiekami labi pazīstu. Tas ir sīrupa un graboša galerta maisījums.

— Neapšaubāmi, tēvocis Gravelots ir ideāls šāvējs, — ierunājās Snogdens pēc ilgām pārdomām, pilnīgi apsvēris sava plāna detaļas. — Ja jūs paspēsiet izšaut pirmais, Gravelots, pat smagi ievainots, spīdoši ietrieks jums lodi pierē vai degunā, kur nu viņam iepatiksies.

— Jums atlicis vēl tikpat jautri iztēlot manas bēres.

— Pieņemiet šos vārdus par balsī izteiktām pārdomām, van Konet, — es nevēlos jūs ne ķircināt, ne mocīt, tāpēc drīzāk izskatīsim mūsu iespējas. Samierināšanās atkrīt.

— Kāpēc? — steidzīgi iejautājās van Konets, klusībā cerēdams izvairīties no nepatikšanām, kaut vai maksājot par to ar jaunu pazemojumu.

— Tāpēc, ka viņš iesitis jums pliķi, un vēl tāpēc, ka mēs nevaram paļauties uz Gravelota godajūtām: meklējot samierināšanos, mēs varam uzdurties atteikumam. Jūs taču pirmais viņam iesitāt.

Van Konets sažņaudza deniņus, drūmi skatīdamies glāzē. Nopūties viņš pasmaidīja un izdzēra.

— Neko nesaprotu. Snogden, palīdziet! Glābiet mani! Pēc bezmiega nakts man galvā ir viens vienīgs haoss. Es esmu apstulbis.

— Georg, — skaļi teica Snogdens, purinot aiz pleca draugu, kas, iespiedis seju plaukstās, sēdēja tikko dzīvs no bailēm un naida, — es jūs glābšu.

— Pie visiem velniem, Raul! Ko jūs varat darīt?

— Pirms atbildes es prasu aklu uzticību.

— Esmu ar mieru uz visu.

— Akla uzticība ir galvenais noteikums. Otrs — jārī­kojas nekavējoties. Un rīcības brīvībai man nepieciešama nauda.

Van Konets nebija skops, par to Snogdens bija pārlie­cinājies diezgan bieži. Bet, kad Snogdens nosauca summu — trīs tūkstoši, van Konets sarauca pieri un maz­liet atvēsa pret sava glābēja autoritāti.

— Tik daudz? Kam jums tik daudz naudas?

— Es pierakstīju liecinieku vārdus. Barkets un viņa meita, kalpone un pats Gravelots, — Snogdens paskaid­roja tik nopietni, ka van Konets padevās. — No visiem šiem ļaudīm es panākšu klusēšanu. Gravelots izmaksās visdārgāk, bet ar citiem es apņemos tikt galā samērā lēti. Veiss šodien aizbrauc. Laura klusēs, cerot uz pateicību priekšdienās. Cilvēki nav sarežģīti radījumi. Citādi es sen tīrītu uz ielas zābakus vai arī rakstītu romānus svēt­dienas pielikumam.

— Jums taisnība. Rīkojieties, — sacīja van Konets, iz­velkot čeku grāmatiņu. Atzīmējis summu, viņš parakstīja čeku un sniedza to Snogdenam.

— Tagad, — sacīja Snogdens, noslēpdams čeku, — es runāšu atklāti.

— Tas ir vislabākais.

— Lieliski. Mēs esam cilvēki bez aizspriedumiem. Es nokārtošu jūsu lietu, bet tikai tādā gadījumā, ja jūs iz- niegsiet man tūlīt pat vekseli uz diviem mēnešiem desmit tūkstošu mārciņu apmērā.

Van Konets nebija tāds muļķis, lai uzskatītu šos sa­springtā, cietā balsī izteiktos vārdus par joku. Ārēji pa­likdams mierīgs, van Konets klusēja un pēkšņi, draus­mīgi nobālējis, uzsita dūri galdā ar tādu spēku, ka tasī­tes palēcās.

— Kas par nelaimīgu dienu! — kliedza van Konets. — Vai tiešām viss iet pie velna? Un jūs — jūs, Snogden, aplaupāt mani?! Kā to saprast? Es zinu, žēlastības dāva­nas jūs nešķebina, zinu par jums vairāk nekā jebkurš cits. Bet es nedomāju, ka jūs tik ļauni izmantosiet manu nelaimi.

Snogdens paņēma spieķi un nometa čeku uz galda.

— Lūk, jūsu čeks, — viņš sacīja, no sirds izbaudīdams spēli, visu tās šķietamo risku līdz ar mierinošo drošības apziņu. — Es rīkojos savās interesēs, pareizāk sakot, esmu lietišķs cilvēks. Jūsu čeks mani neiedvesmo. Ardievu. Es neuzskatu, ka šī sadursme ir pēdējā, un rīt, kad jums des­mit tūkstoši neliksies vairs tik svarīgi, lai to dēļ zaudētu visu pārējo, ja nebūs jau par vēlu, jūs varēsiet atjaunot mūsu pārrunas.

— Snogden, jūs izsitāt mani no sliedēm, — teica van Konets, redzot, ka draugs dodas uz durvīm, un nolādot savu karstgalvību. — Neaizejiet, uzklausiet mani. Esmu ar mieru.

— Žēlīgais dievs! — nosaucās Snogdens, tikpat noteikti atgriezdamies pie galda, cik noteikti bija to pametis, un apsēdās, izlikdamies pavisam pārguris. — Žēlīgais dievs! Pa tiem pieciem gadiem, kopš es jūs pazīstu, Georg, — sākot ar jūsu paspēli Kolberam, kad vajadzēja izpurināt visu augļotāju makus un es kā suns skraidīju no Gerto- nas uz Sanfuēgo, no Sanfuēgo — uz Poketu un atkal uz Gertonu, — kopš tā laika līdz pat šīm rītam es biju pār­liecināts, ka jums nav svešas sazvērnieka pateicības jū­tas savam līdzgaitniekam tajā sarežģītajā dzīvē, kurai jūs nodevāties, galvenokārt pateicoties man. Es pat nerunāju par gadījumu ar nepilngadīgo Matildi no dāmu orķestra, kad jums draudēja tiesa. Es nekā neteikšu par maniem pūliņiem, kad pierunāju jūsu tēvu izdot šķietamu atkāp­šanās naudu kādam Smitam, kurš it kā draudēja pro­testēt viltotu, neesošu vekseli. Es nerunāju arī par speku­lācijām, kas, atkal pateicoties man, deva jūsu augstībai divpadsmit tūkstošus par kontrabandu. Nerunāšu arī par daudzajiem negadījumiem ar sievietēm un avīžniekiem, kad esmu jums palīdzējis. Es nerunāju par Lauru, kuru vārda tiešā nozīmē izrāvu no Vargena guļamistabas. Bet es runāju par godu … Nē, Jaujiet man pateikt visu. Jā, van Konet, mūsu rūdījuma cilvēkiem ir savs gods, un šo godu sauc «savstarpēja palīdzība». Tikai goda jūtas spiež mani jums to atgādināt. Tagad, kad es varētu audzināt savu zēnu par godīgu cilvēku, kam sveši grēka kvēpošie uguņi, kuros sadedzinājis savu mūžu viņa audžutēvs, jūs ar dūres sitienu galdā paziņojat, ka esmu laupītājs un nelietis. Es būtu smieklīgs un nožēlojams, ja rīkotos par velti, jo tas nozīmētu, ka neesmu spējīgs jūs glābt. Tādai lietai vajadzīgs cilvēks, kas, līdzīgi man, nekaunas ne­kādu līdzekļu. Bez tam esmu jūsu draugs, un jums jā­piekrīt, ka alkatīgs draugs labāks par pašaizliedzīgu ienaidnieku. Taču jums ir laiks atskurbt un braukt. Rak­stiet vekseli.

Runādams par zēnu, Snogdens nemeloja. Pirms asto­ņiem gadiem, vinnējis lielu summu, viņš aiz pēkšņa un­tuma atpirka no kādas ubadzes zīdaini un nolīga tam ba­rotāju. Ar laiku Snogdens pieķērās zēnam un ļoti rūpējās par viņu.

— Smiekla naudai Vekseli es jums došu, — sacīja van Konets, kuram būtībā nebija citas izejas kā vien paļau­ties uz Snogdena pašpārliecību un pieredzi. — Vai jums ir blanka?

— Man ir krājumā itin viss, kas vajadzīgs.

Snogdens iedeva van Konetam blanku un, kad apkal­potājs atnesa tinti, sāka paslepšus vērot, ko raksta van Konets.

Kad darījums bija galā, Snogdens salocīja vekseli un atklāti nopūtās.

— Tā būs labāk, Georg, — viņš teica pamācošā tonī, ka pieaugušais, mierinādams bērnu, — varat man ticēt. Liela summa izraisa spējas un iekvēlina izdomu.

— Bet, velns lai parauj, atklājiet man savus plānusl

— Kāpēc! Es, jāatzīstas, neciešu kritiku. Tā atvēsina. Kas attiecas uz maniem plāniem, tie ir tik neoriģināli, ka jūs sāksiet šaubities, bet es savukārt lieliski pazīstu sevi un esmu absolūti pārliecināts par izdošanos.

— O, cik es būšu priecīgs, Snogden! Vai varu mierīgi braukt pie Konsuēlas?

— Jā. Varat, un jums tas jādara.

— Bet, Snogden, pieļausim jūsu patmīlībai tik nepie­ņemamu piedevu kā neveiksmi.

— Es atdošu vekseli jums, un jūs manā klātbūtnē to saplēsīsiet, — cieti noteica Snogdens. — Brauciet un gai­diet pie Huareciem. Es došu jums ziņu.

Van Konets mazliet nomierinājās. Viņi samaksāja, iz­gāja un devās katrs uz savu pusi. Snogdens tā ari ne­pateica, ko taisās darīt, bet van Konets brauca projām, lai pēc novannošanās paspētu tikt pie līgavas.

Van Koneta jauniņā līgava Konsuēla Huareca bija Pedro Huareca vienīgā meita; viņas tēvs bija kļuvis ba­gāts, pārdodot gruntsgabalus. Tabakas plantāciju un ci­gāru fabriku īpašnieks, administratīvās padomes depu­tāts, cilvēks no tautas zemākajiem slāņiem — Huarecs tikai uz vecumu bija ticis pie bagātības. Viņa sieva bija lopu lieltirgotāja meita. Desmitgadīgo Konsuēlu vecāki nosūtīja uz Spāniju pie mātes radiniekiem. Tur viņa beidza pansiju un atgriezās kā septiņpadsmitgadīga jaunava. Tā­pēc gertoniešu vieglprātīgie tikumi nebija ietekmējuši Konsuēlu. Viņa atbrauca neilgi pirms ikgadējiem jūrnieku svētkiem, ko Gertonā rīkoja 9. jūnijā, pieminot «Minervu», kas bija ieradusies Gertonas reidā 1803. gada 9. jūnijā Dejodama Konsuēla iepazinās ar van Konetu un drīz iemīlējās viņā par spīti šā cilvēka reputācijai, kam viņa, lai cik savādi tas būtu, ticēja, mierīgi pierādot sev un sa­rūgtinātajam, pret šīm laulībām noskaņotajam tēvam, ka van Konets labosies, jo mīl viņu, Konsuēlai, kas nepavi­sam nepazina dzīvi, šķita, ka dziļa mīlestība var pārvērst pat nocietinātu bandītu. Viņa mazliet kļūdījās un vienīgi tāpēc, ka tāda mīlestība iedarbojas tikai uz stipriem un drosmīgiem cilvēkiem.

Svarīgi piezīmēt, ka taisnīgā un paļāvīgā rakstura dēļ Konsuēla pirmā atzinās van Konetam savā mīlestībā, pie tam tik aizkustinoši, kā vien to spēj nepieredzējusi būtne. Jebkurš cits van Koneta vietā, kļuvis par Konsuēlas izredzēto, justos jau pa pusei saņēmis piedošanu un labi pārdomātu, pirms uzņemtos svarīgo pienākumu sargāt dzīvi un likteni meitenei, kas atdāvā sirdi tik viegli, kā pasniedz ziedu. Bagātā pūra dēļ van Konets izlikās iemī­lējies, un, lai gan viņam bija lieli panākumi pie sievie­tēm, viņš tomēr mazliet brīnījās, ka medījums pats iz­skrējis pretim šāvienam, kad viņš vēl tikai pētīja pēdas. Viņa tēvs kāroja bagāto pūru vēl vairāk nekā dēls. Au­gusts van Konets aiz izšķērdības bija tik dziļi ieslīcis pa­rādos, ka karjeras un arī materiālā stāvokļa bankrots bija tikai laika jautājums.

Divus mēnešus gubernatora dēls atvadījās no vecpuiša dzīves, vairāk vai mazāk sekmīgi slēpdams savas dēkas. Tuvojās kāzas, bet šodien van Konetam vajadzēja braukt pie līgavas uz sarunu, ko meitene uzskatīja par visai sva­rīgu. Viņa gribēja patiesi, no sirds apliecināt viņam savu mīlestību, lai pēc tam saņemtu no līgavaiņa solījumu būt viņai par uzticīgu un īstu draugu. Tas bija jaunas mei­tenes dabiskais saviļņojums, kad viņa neskaidri nojauš visu sava soļa svarīgumu un tiecas nekavējoties atklāt labākās jūtas kā sevī, tā izredzētajā, lai ielauztos ar sirdi ilgo, priekšā stāvošo gadu tuvības noslēpumā.

Huarecu ģimene parasti neizbrauca no piepilsētas mui­žas, bet nedēļu pirms kāzām Konsuēla ar māti pārvācās uz pilsētas namu, kas slējās nelielā uzkalnā aiz šaurās Karantīnas ielas, netālu no skvēra un sv. Maurīcija baz­nīcas. Huarecu vienstāva namu veidoja trīs balti dažāda lieluma kubi ar plakaniem jumtiem un bruģētu laukumiņu pie durvīm, uz kurām veda kāpnes. Ap laukumiņu vijās čuguna margas. No šejienes varēja pārredzēt gandrīz vi­sus pilsētas jumtus līdz pat tālo jaunceltņu septiņstāvī- gajām grēdām. Mājas austrumu daļai bija divas blakus terases, viena par otru augstāka. Iekšējais pagalms ar balkoniem, strūklaku, palmām un puķu dobēm bija Kon­suēlas mīļākā uzturēšanās vieta. Tur viņa lasīja un sap­ņoja, un turp istabene, mulāte, aizveda van Konetu, kas bija ieradies ar nelielu nokavēšanos, jo pēc atvadīšanās no Snogdena viņš bija pūlējies atgūt garīgo līdzsvaru, tāpēc ilgi sēdējis vannā un dzēris mētru kokteili.

Barkets bija labi attēlojis Gravelotam iespaidu, kādu atstāja Konsuēla, tāpēc vajag vienīgi paskatīties uz viņu tik tuvu, kā tas bieži bija atļauts van Konetam. Neraugo­ties uz savu bagātību, meitene mīlēja vienkāršību, kas ļoti kaitināja līgavaini, kam gribējās, lai viņam glaimo­jošā ģimenes finansiālā varenība izpaustos katrā līgavas tērpa krokā. Uz šo satikšanos Konsuēla bija izvēlējusies baltu blūzi ar vaļīgu apkakli un svārkus, košus kā peo- nija, mazās kājiņas bija ieautas baltās zeķēs un melnās kurpītēs. Smalka zelta ķēdīte ar lielu pērli divām kārtām apskāva meitenes melnīgsnējo kaklu, melnajos matos bija iesprausta bruņurupuča ķemme. Ne gredzenus, ne auska­rus Konsuēla nenēsāja. Viņas rokas, salīdzinot ar maza­jām kājiņām, atgādināja zēna rokas, bet kā to spiediens, tā izskats liecināja par maigumu un sievišķību. Vispār viņa bija glīta meitene ar laipnu seju, skaidrām, melnām acīm, kas reizēm bija loti nopietnas, un apburošām skrop­stām: augumā viņa bija neliela un smalka, kaut arī kus­tīgums, slaidums, meitenīgi šaurie pleci un trauslās rokas lika Konsuēlai izskatīties lielākai, nekā patiesībā bija, jo viņa aizsniedza ar matiem tikai van Koneta zodu. Balsij, kas izplūda reizē ar elpu, bija viegls krūšu tembrs, un tā bija tik patīkama, ka nenozīmīgākie vārdi Konsuēlas mutē likās slēpjam dzijākas jūtas, kas varēja būt vērstas uz citiem, svarīgākiem apziņas momentiem, bet bija rakstu­rīgas viņas tonim, kā elpa — balsij.

Ar šādu meiteni bija saderināts van Konets. Sastapis Konsuēlas māti, kalsnēju sievieti, daļēji līdzīgu meitai, melnā zīda tērpā ar stikla pērlīšu rotājumu, van Konets veltīja dažas minūtes nākamajai sievasmātei, izlikdamies, ka viņu neinteresē nekas cits kā tikai līgava. Kaut arī Vinsentai Huarecai bija dzīvas un vērīgas acis, kas savā laikā bija laupījušas sirdsmieru ne vienam vien vīrietim, tomēr, piebalsodama vīram un sūrodamās līdz ar viņu, Vinsenta slepenībā bija van Koneta pusē. Eleganta neti­kuma iemiesojums, kas bija noliecies spēcīgu un maigu jūtu priekšā, aizkustināja viņas romantisko dvēseli. Bez tam lopu tirgoņa meitai augstdzimušo ļaužu grēki nelikās izrietam no ļaunām tieksmēm, bet atgādināja drīzāk fan­tastisku, riskantu rotaļu, ko nav grūti nomainīt pret idilli.

Parunājies ar māti van Konets gāja pie līgavas. Ierau­dzījusi viņu, Konsuēla atplauka, pietvīka. Viņas skatiens pauda maigumu un nepacietīgu vēlēšanos runāt par kaut ko neatliekamu.

Garlaikodamies, dueļa baiļu nomākts, van Konets,_ uz­manīgi un padevīgi liekuļojot, sāka spēlēt mīlētāja lomu — vienu no grūtākajām lomām, ja tēlotāja sirdi nav skārušas kaut vai simpātijas. Ja sirds smaida un mei­tenes mīlestība ir akla, spēles panākumi nodrošināti — nav piespiešanās ne vārdos, ne pozā, esi mierīgs, aizdo­mīgi kluss, pat drūms un gurdens, — sievietes sirds at­radīs izskaidrojumu visam, visu attaisnos un uzņemsies vainu uz sevis.

Van Konets noskūpstīja Konsuēlas roku, bet meitene apskāva viņu, noskūpstīja uz deniņiem, atkāpās, saņēma Viņu aiz rokas un veda pie krēsla.

— Nāciet šurp, sēdieties … Sēdieties, — atkārtoja mei­tene, redzot, ka van Konets uz brīdi kļuvis domīgs. — Lai paliek visas jūsu darīšanas. Jūs tagad esat kopā ar mani, bet es ar jums.

Viņi apsēdās un pagriezās viens pret otru. Konsuēla paņēma vēdekli. Apvēdinājusies meitene nopūtās. Viņas acis, smaidošas un satrauktas, pievērsās nerunīgajam līga­vainim.

— Man ir tik skumji, — teica Konsuēla. — Jūs zināt, kas noticis? Šodien visa Gertona runā par divu cilvēku pašnāvību. Viņi neprātīgi mīlēja viens otru. Cik sāpīgi, vai ne? Viņiem neļāva apprecēties, bet viņi to neizturēja. Tikai pirmsnāves vēstule atklāja nelaimes iemeslus. Tur tā arī bija uzrakstīts: «Labāk nāve nekā šķiršanās.» To bija rakstījusi viņa. Bet viņš pievienojis: «Mēs ne­šķirsimies. Ja nevaram kopā dzīvot, tad vismaz kopā mirsim.» Tagad visi runā, ka tā ir ļauna zīme un tie, kas šogad salaulāsies, kļūs nelaimīgi, un viņu dzīve būs ne­panesama. Kā jūs domājat, vai mums neatlikt laulības līdz nākamajam pavasarim? Es tik briesmīgi baidos no kaut kā tāda … neiziet no prāta. Jūs jau dzirdējāt?

— Es dzirdēju par šo notikumu, — atbildēja van Ko­nets, paņēmis no Konsuēlas rokām vēdekli, pētot zīmēju­mus uz ziloņkaula plāksnītēm. — Brīnišķīgs vēdeklis! Bet es tā jūs mīlu, dārgā Konsuēla, ka māņticīgi aizspriedumi mani nebaida.

— 0, jūs mani mīlat! — klusi iesaucās meitene, satver­dama vēdekli, ko van Konets nelaida vaļā, līdz viņu ro­kas sastapās, — Bet vai tā ir patiesība?

Konsuēla iesmējās, tad kļuva nopietna, un atkal neval­dāmi, laimīgi smiekli, līdzīgi rīta saules rotaļai koka la­potnē, apstaroja viņu.

— Tā ir patiesība? Bet ja nav? Es pajokoju! — viņa iesaucās, pamanījusi, ka van Koneta kreisā uzacs lēni un patētiski paceļas. — Tas taču ir brīnišķīgi, ka mēs divi, es un jūs, tik ļoti, ļoti, uz visiem laikiem mīlam. Manu­prāt, labāk taču nekas nevar būt. Bet kā domājat jūs?

— Es domāju tāpat. Man liekas, jūs esat izteikusi ma­nas domas.

— Patiešām? Man par to prieks, — lēni sacīja Kon­suēla, novērsdamās un noliekdama galvu, lai modinātu sevī svinīgu noskaņojumu, bet smaids rotājās viņas pus­pievērtajās lūpās. — Nē! Man ir jautri, — viņa teica, at­liekdamās un uzelpodama ar pilnu krūti. — Es varu tā sēdēt ilgi un skatīties uz jums. Visu nevar izteikti Vesela jūra vārdu, kā viļņi jūrā. Ko lai mēs darām? Lūdzu, no­mieriniet mani.

Van Konets gribēja atdzīvoties, nepiespiesti tērzēt, bet nevarēja. No Snogdena gaidāmās ziņas kā melna roka gulēja uz viņa sažņaugtās sirds. Konsuēla pamanīja viņa noskaņojumu, bet viņš ierunājās taisni tad, kad meitene jau gribēja vaicāt, kas viņam noticis.

— Kāda nozīme uztraukties? — sacīja van Konets. — Visa nelaime ir tā, ka muļķība, ko pateicis viens cil­vēks, simt citu muļķu atkārtojumā sāk izskatīties pēc kaut kā briesmīga. Mirušo, protams, žēl, bet tādi gadījumi no­tiek katru dienu, ja ne Gertonā, tad Madridē, ja ne Mad- ridē, tad Vīnē. Tas ir viss, es domāju.

— Jūs tik pārliecināti runājat. Ak, ja tā būtu! Bet ja cilvēks pavērš to uz sevi… ja viņš netiek vaļā no skum­jām domām …

Konsuēla apjuka un pārtrauca sevi:

— Es tūlīt izdomāšu, kā to pateikt. Jūs, liekas, nomāc kādas rūpes. Varbūt es maldos?

— Manu sirdi aizpildāt jūs, — smaidīdams izjusti at­bildēja van Konets.

— Ak jā… Es sapratu, kā izteikt savu domu. Ja cil­vēks ir pilns laimes un par to baiļojas — vai sveša traģēdija nevar atstāt pēdas viņa dvēselē un šīs pēdas nevar ietekmēt nākotni?

— Zvēru, ka es labprāt atdzīvinātu Gertonas Romeo un Džuljetu, lai jūs nemocītu nojautas.

Jā. Bet atdzīvināt nevar! Savādi, ka mana māte jums neko neteica.

— Jūsu māte droši vien nevēlējās mani uztraukt.

~ Mana māte… Jūsu māte… Ak-ak-ak! — pārmetoši iesaucās Konsuēla, atdarinādama līgavaiņa atturīgo toni. — Nu labi. Jūs saprotat, ka mums vajag par visu izru­nāties?

— Jā.

— Georg, — nopietni iesāka Konsuēla, — es gribu ru­nāt par nākotni. Parīt mūsu kāzas. Mums priekšā ilga kopīga dzīve. Vispirms mums vajag būt draugiem, iztu­rēties vienam pret otru ar pilnīgu uzticību, un mūsu starpā nedrīkst būt mujķīgas greizsirdības.

Viņa apklusa. Viena lieta — sacīt vienatnē sev kaislī­gas, garas runas, cita — izteikt savus vēlējumus uzma­nīgajam, noslēgtajam van Konetam. Sapratusi, ka viņas daiļrunība izsīkusi, meitene nosarka un paslēpa seju rokās.

— Nu, re, man viss sajuka, — viņa sacīja, bet pado­mājusi atsedza seju un maigi turpināja: — Mēs nekad nešķirsimies, vienmēr kopā, vienmēr: staigāt, balsī lasīt, ceļot un bēdāties, un smieties … Par ko bēdāties? Tas nav zināms, bet gadīties var, kaut arī es negribu bēdāties!

— Brīnišķīgi! — atsaucās van Konets. — Klausoties jūs, negribas vairs dzirdēt nevienu citu un neko citu.

— Jūsu ne visai pievilcīgais dzīves veids, — sacīja meitene, — lika man ilgi domāt: kāpēc tā bija? Es zinu: jūs bijāt vientuļš. Tagad jūs vairs neesat vientuļš.

— Apmelošana! Ļauna apmelošana! — iesaucās van Konets. — Kārtis un pudele vīna … Ak, kāds grēksl Bet mani apskauž, man ir daudz ienaidnieku.

— Georg, es jūs mīlu tādu, kāds esat. Lai tās būtu divas spēles un divas pudeles vīna. Runa ir par jūsu draugiem. Bet jūs droši vien jau esat atteicies no viņiem. Ja gribat, mēs abi spēlēsim kārtis. Es varu ari izdzert kopā ar jums puspudeli vīna, bet pārējais jūsu ziņā.

Viņa iesmējās un nopietni nobeidza:

— Mans draugs, nedusmojieties, bet es gribu, lai jūs paspiestu manu elkoni.

— Elkoni? — brīnījās van Konets.

— Jā. Jūs to tik spēcīgi un karsti reiz paspiedāt, kad palīdzējāt man pārlēkt pāri strautam.

Konsuēla salieca roku, pastiepa elkoni, un van Kone- tam vajadzēja to paspiest. Viņš saspieda stipri, bet Kon­suēla samiedza acis labsajūtā.

— Cik jauka ir tāda stipra mīlestība. Zināt, kad es sāku jūs iemīlēt?

— Nē.

Bija pagājušas jau trīs stundas, kopš van Konets uz­ticēja Snogdenam nepatīkamās lietas nokārtošanu. Viņa nemiers auga. Ar mokām viņš sēdēja, nospiesti klausīda­mies meitenes valodās.

— Jūs stāvējāt zem balkona un skatījāties augšā uz mani, metot mutē konfektes. Jūsu sejā toreiz pavīdēja kaut kas aizkustinošs. Es to atcerējos, nekā nevarēju aizmirst, sāku domāt un sapratu, ka mīlu jūs no šī brīža. Bet jūs?

Jautājums nāca negaidīti, bet van Konets laimīgi tika ar to galā, paziņodams, ka vienmēr viņu mīlējis, jo vien­mēr sapņojis tieši par tādu meiteni kā viņa līgava.

Tālāk negāja tik gludi. Van Koneta garastāvoklis galīgi sašļuka. Viņš pūlējās uzturēt sarunu, valdot pār Konsuē­las jūtām un uzmanību, bet nevarēja. Ne vārdu, ne domu viņam nebija. Van Konets gaidīja ziņas no Snogdena, no­lādot strūklakas burbuļošanu un klausoties, vai neatska­nēs steidzīgi soļi, kas vēstītu par izsaukumu pie telefona.

Pēc vairākiem bikliem mēģinājumiem iedzīvināt drūmo līgavaini Konsuēla apklusa. Smalkjūtīgi izlikdamās, ka pati iegrimusi domās, viņa novērsās; lūpiņas sapūtās un rūgti drebēja. Ja tagad vēlreiz pajautātu van Konetam, kas viņam kaiš, tad pati sāktu raudāt no saviem vārdiem. Skumjo noskaņu mazliet izkliedēja Vinsenta, paziņojot, ka atbraucis tēvs. Tiešām, van Konets nepaspēja nomur­mināt nesakarīgu frāzi, kad ieraudzīja Diēgo Huarecu, druknu vīru ar drūmu seju. Paskatījies uz Konsuēlu, viņš saprata meitas garastāvokli un jautāja:

— Jūs esat sastrīdējušies?

Konsuēla piespiesti pasmaidīja.

— Nē, nekas tāds nav noticis.

— Es ar savu sievu strīdējos diezgan bieži, — teica vecais vīrs, nosēzdamies un apslaucīdams seju ar mut­autiņu. — Nekā laba tur nav.

Sie tīšām teiktie, asie vārdi vēl vairāk apbēdināja Kon­suēlu. Galvu noliekusi, viņa caur pieri paskatījās uz līga­vaini. Van Konets klusēja un truli smaidīja, nespēdams koncentrēties. Bāls, domās lamājot meiteni neķītriem vār­diem un nolādot drūmi noskaņoto Huarecu, kurš arī bija apmulsis un nesteidzās runāt, van Konets griezās pie Kon­suēlas mātes.

— Ļoti smacīgs gaiss. Droši vien būs pērkons.

— 01 Tas man nepatīk, — atbildēja Vinsenta, vērodama meitu, — es baidos no pērkona.

Atkal visi apklusa, domājot par van Konetu un neizpro­tot, kas viņam noticis.

— Jums slikti? — vaicāja Konsuēla, strauji vēcinādama vēdekli, jau gatava raudāt aiz aizvainojuma.

— Nē, es jūtos lieliski, — atbildēja van Konets, paska­tījies tik nelaipni, ka Konsuēlas seja pārvērtās. — Taisni otrādi, šeit ir patīkami vēss.

Tā pierādījis, ka neatceras, ko bija teicis pirms brīža, van Konets vairs nespēja izturēt mātes apjukumu, Kon­suēlas sarūgtinājumu un vecā Huareca pētošo skatienu. Van Konets jau gribēja piecelties un atvadīties, kad parā­dījās kalpone un aicināja viesi pie telefona. Ne tikai Ko­nets, bet arī pārējie jutās atviegloti par šī saspringtā stā­vokļa atslābumu. Van Konetam asinis iesitās galvā, sirds strauji iepukstējās, acis dzīvi iemirdzējās, un. steidzīgi atvainojies, viņš uzskrēja pa kāpnēm kalponei pakaļ pie telefona caurstaigājamā istabā.

— Snogden! — iekliedzās van Konets, tikko pacēlis klausuli. — Sakiet uzreiz, — jā vai nē?

— Jā, — atbildēja augstprātīgi vēlīga balss, — kate­gorisks jā, kaut arī vajadzēja iejaukt jūsu tēvu.

Van Konets sarāvās: prieka brīdī atgādinātais «tēvs» bija mājiens uz nepatīkamu scēnu. Taču «jā» šajā brīdī atsvēra visu.

— Velns ar jums! — viņš kliedza. — Lai tur būtu kā būdams, es atkal dzīvoju. Gaidiet mani pēc stundas.

— Labi. Jūs atzīstat, ka es zinu cenu saviem solīju­miem?

— Brīnišķīgi. Nelielieties.

Van Konets iesmējās un, dziļi, atviegloti nopūties, at­griezās pie strūklakas.

Ģimene sēdēja klusēdama, gaidot viņa atgriešanos. Kon­suēla skumji palūkojās uz līgavaini, bet, pamanījusi, ka viņš ir jautrs, smejas un jau pa gabalu kaut ko viņai saka, pati iesmējās, pietvīka. Nojautusi pārmaiņu uz labo pusi, Vinsenta Huareca paskatījās uz van Konetu ar pateicību, pat Konsuēlas tēvs bija priecīgs, ka izbeidzies šis — kā viņam, tā viņa meitai un sievai pazemojošais līgavaiņa sastingums.

— Vai kaut kas ļoti patīkams? — iesaucās Konsu­ēla, piedevusi van Konetam un lepodamās ar viņa daiļo, laipno seju. — Jūs uzdevāt man mīklu! Es tā uztraucos!

— Atzīstos, — sacīja van Konets, — ka mani tiešām satrauca viena lieta, bet nu viss nokārtojies. Manu kandi­datūru lauksaimniecības uzņēmumu kompānijas priekš­sēdētāja amatam Poketā atbalsta divas iespaidīgas per­sonas. To es gaidīju, tāpēc biju nospiests.

— O, vajadzēja pateikt man! Es taču esmu jūsu sieva! Pati iespaidīgākā persona!

— Protams, bet.., — Van Konets noskūpstīja meitenes roku un apsēdās, apmierināti skatīdamies apkārt. — Vi­sai iespējams, ka mēs ar Konsuēlu dzīvosim Poketā, — viņš teica vecajam Huarecam, — kā mēs jau agrāk ru­nājām.

— Man ir dārgs mans bērns, — negaidīti aizkustinoši un cieti sacīja Huarecs, — viņa man ir vienīgā. Es gribu uz jums paļauties, jā, es paļaujos uz jums.

— Viss būs labi! — iesaucās van Konets, raudzīdamies meitenes valgajās acīs ar Snogdena paziņojuma radītā prieka mirdzumu un gudrodams tēmu sarunai, kas varētu ieinteresēt visus ne ilgāk par desmit minūtēm, lai pēc tam steigtos uz satikšanos un uzzinātu no Snogdena visus laimīgā iznākuma sīkumus.

Snogdena darbi un rūpes atklāsies šī stāsta notikumu attīstībā, tāpēc uzmanība jāpievērš Davenantam un jā­ielūkojas viņa dzīvē dziļāk, nekā viņš pats to izstāstīja Barketam.

Sanitārā kariete aizveda Davenantu no Lisas teātra laukuma uz Sarkanā Krusta slimnīcu, kur viņš nogulēja ar smadzeņu iekaisumu trīs nedēļas. Lai gan viņa slimība bija ļoti smaga, viņam tomēr bija lemts palikt dzīvam, lai ilgi atcerētos liesmoti saulaino viesistabu un meiteņu bērnišķīgās balsis. Kā rotaļu, kā skaidras un maigas rū­pes par nevainīgu cilvēka prieku viņš iztēlojās likteni, pēc kā neapzinīgi ilgojās.

Kad briesmas bija garām, Davenants vēl dažas dienas palika slimnīcā, bija vārgs, maz kustējās, augu dienu gu­lēja, gaidīdams, vai viņu neuzmeklēs Galerans vai Fut- rozs. Viņa skumjās ilgas sākās ar rītausmu un beidzās ar snaudu vēlā vakarā; viņa sapņos mijās atmiņas par neaizmirstamo vakaru ar mērķī šaušanu. Sudraba briedis bija paslēpts zem spilvena. Davenants reizēm to izvilka, aplūkoja un atkal noslēpa. Beidzot viņš saprata, ka viņa dzīvei svešā pilsētā nav telepātisku īpašību, kas varētu kādam norādīt bēgļa atrašanās vietu. Tagad viņš bija galīgi atstāts savā ziņā. Viņš atcerējās savu tēvu ar tādu ienaidu, ka, domājot par viņu, vaidēja un grieza zobus. Iznācis no slimnīcas, Davenants kājām devās uz dienvi­diem, lai aizietu no Poketas. Pa ceļam viņš strādāja fer­mās un, sakrājis mazliet naudas, gāja tālāk, kliedēdams skumjas. Bet pēc tam Stomadors atdeva viņam «Saus­zemi un jūru».

Tajā dienā Davenantam neizdevās pabūt vienatnē līdz pašam vakaram, jo bija sestdiena — rūdas racēji atgrie­zās pilsētā. Tirgotāji brauca iepirkt preces, kalpotāji — izklaidēties ar paziņām, algu saņēmušie strādnieki — pēc savas izpriecu daļas pilsētā. Daudzi prasīja vīnu, neiz­kāpjot no sedliem vai ratiem, tāpēc Petronija bieži skrai­dīja ar pudelēm un korķu viļķi iekšā un ārā, bet Dave­nants pats apkalpoja viesus.

Visdažādākās rūpes un rēķini apslāpēja viņa niknumu, bet van Koneta smagais apvainojums bija iededzies par tik bīstamu liesmu, ka samierināšanās vai aizmiršana ne­bija iedomājama. Uzminot augstu stāvošas personas lau­lību sarežģījumus, kā arī apzinoties savu māku trāpīt mērķī, Davenants lieliski saprata, cik riskanti van Kone­tam pieņemt divkauju; taču citas izejas nebija: varbūt vienīgi van Konets varēja pieciest pļauku ar attaisnojumu, ka sitis krodzinieks, un tas, līdzīgi uzbrukumam uz ielas, nevarēja viņu pazemot. Tādā gadījumā Davenants bija nolēmis gaidīt divdesmit četras stundas un, ja van Ko­nets atteiktos, aprakstīt šo notikumu vietējā avīzē. Šādu pakalpojumu viņam varēja izdarīt Naits, «Gertonas Rīta Stundu» redaktora brālis, kas bieži gāja ar Gravelotu kalnu medībās un dziļi viņu cienīja. Taču Davenants vēl tik maz pazina ļaudis, ka līdzīgas diversijas apsvērumi viņam šķita fantastiski, patiesībā viņš negribēja apšau­bīt van Koneta drosmi. Vienīgais, ko Davenants nopietni pieļāva, bija varbūtība, ka pretinieks būs spiests atzīt savu vainu pirms divkaujas, tad Davenants viņam pie­dotu. Ja van Kokneta lepnums izrādītos stiprāks par tais­nīgumu un saprātu, Davenants bija nolēmis pretinieku viegli ievainot — viņa jaunās līgavas dēļ, kura nebija ne pie kā vainīga. So meiteni Davenants negribēja sodīt.

Visnopietnākās pārdomas, ja tās veltītas vēl nenotiku­šam gadījumam, kura iznākumu varēja nosacīt nepare­dzēta nejaušība, būtībā ir abstraktas pārdomas, un tās drīz kļūst vienmuļas: tāpēc, apsvēris visu, ko varēja, Da­venants sāka no stundas uz stundu gaidīt van Koneta sekundantu ierašanos, taču daudzas reizes tika uzklāti un novākti galdi jauniem apmeklētājiem, kuriem Dave­nants neko nestāstīja par rīta notikumiem, aizliegdams pļāpāt arī Petronijai, bet diena pagāja mierīgi, it kā pie lielā galda pretim logam nekad nebūtu gaiņājusi mušu Laura Muldveja un ļaunos smieklos mirdzējušas Georga van Koneta acis. Priecīga un brīnišķīga šī diena bija tikai kalponei Petronijai, kas negaidīti bija aplaimota ar astoņ­padsmit zelta gabaliem. Viņu ne tik ļoti pārsteidza pati nauda, van Koneta lopiskā rupjība un kautiņš ar saim­nieku kā Gravelota izturēšanās: viņš bija iesitis bagātam cilvēkam, atteicies no vinnesta un tīri par niekiem pagrie­zis krūti pats pret savu ienākumu devēju kaut kādas čink­stošas resnas skuķes dēļ, kurai, pēc Petronijas domām, bija parādīts liels gods: «Tāds skaistulis, lepnu dāmu ka­valieris, atļāvās ar viņu pajokot.»

Petronija te kalpoja nesen. Davenanta strādnieks Firss, pusmūža vīrs, pacietīgi tuvojās viņai, un Petronija sāka samierināties ar domu, ka būs viņa sieva. Ar savām as­toņpadsmit ginejārai viņa kļuva neatkarīga no Firsa krā­jumiem. Nogaidījusi brīdi, kad Firss atbrauc ar ūdens mucu, Petronija izgāja pie viņa pagalmā un teica:

— Ziniet, Firs, kamēr jūs nebijāt, ieradās gubernatora dēls ar kādu skaistuli… Kaut arī viņa bija ļoti vāja… Viņš un vēl divi viņa draugi, visi bagātnieki, iedeva man divdesmit piecas mārciņas.

— Tas bija sapnī, — sacīja Firss, pienākdams viņai klāt un saņemdams viņas tvirto, spīdīgo roku ar pāri el­konim atlocītu piedurkni.

Petronija atbrīvoja roku un izvilka no brunču kabatas sauju zelta.

— Melojat. Saimnieks jūs sūta pēc iepirkumiem, •— teica Firss. — Jūs stāstāt pasakas pēc Gravelota piemēra. Jums pielipušas viņa izdomas… Atzīstieties! Viņš man nesen sacīja: «Firs, kā jūs noķērāt mēnesi?» Ūdens spainī, saprotat, atspīdēja mēness, un viņš lūdza, lai es to neiz- leju uz puķēm. Iegaumējiet, viņš nebija piedzēries, nēl

Es tikai paskatījos un novērsos. Man nepatīk tādi joki. Iznāk, ka es esmu dumjāks par viņu? Tad jūs braucat uz pilsētu iepirkties?

— Jā, — atbildēja Petronija, apzinādamās, ka stāvoklis ir brīnumains un Firsam nav pamata ticēt notikušā pa­tiesībai, bet stāstīt par šaušanu viņa baidījās: Firss prata izvilkt visus sīkumus, un, ja Gravelots uzzinās par pļā­pību, viņš vēl var saskaisties un paņemt naudu atpakaļ

— Petronija! — Davenants sauca, redzot, ka ieradu­šies vairāki fermeri.

Petronija nedzirdēja, un Gravelots, izgājis viņu mek­lēt, ieskatījās pa virtuves durvīm. Petronija stāvēja pie durvju stenderes, atmetusi galvu, rokas aiz muguras, sapņodama un starodama svētlaimē. Visu dienu viņa bija bažīgi vērojusi saimnieku, cenzdamās uzminēt, vai Gra­velots nav sajucis prātā. Sādu skatienu Davenants uz­tvēra arī tagad, bet, domādams, ka viņa ir noraizējusies par šīrīta atgadījumu, pasmaidīja. Viņam patika, kā Pet­ronija stāvēja, ziedoša, ražena, īsts saimnieciskuma un veselības iemiesojums, un viņš nodomāja, ka Petronija visu mūžu atcerēsies šo dienu kā draiskulīgi ielidojušu brīnumainas pasakas dzirkstelīti. «Visai viņas dzīvei,» nodomāja Davenants, «tas dos cildenu atmiņu un nākot­nes cerību pieskaņu.»

Viņa sarāvās, bet saimnieks aizsūtīja viņu un teica Fir­sam:

— Jums, liekas, patīk mana kalpone, Firs? Appreciet viņu.

— Vai nu mazums kalpoņu man patīk, — noslēgti at­bildēja Firss, izjūgdams zirgu, — visas neapprecēt.

— Tad vismaz to, kura nebūs jums kalpone.

Firss nesaprata un nodomāja: «Kur šis grābis, ka es turu kalpones?»

— Vai braukt pēc kāpostiem? — Firss jautāja.

— Aizbrauksiet rīt.

Davenants atgriezās pie bufetes, neizpratnē vērodams, ka saule jau laižas uz rietu, bet van Konets no pilsētas vēl nav devis nekādu ziņu. Acīmredzot viņu ir apsmējuši un pametuši, kā nomet karstu, šķietami nekaitīgu dzelzs gabalu, kad tas apdedzinājis pirkstus. Izklaidīgi vēro­dams apmeklētājus, kuru skaits arvien samazinājās, Da­venants ieraudzīja cilvēku netīrā brezenta mētelī un salmu cepurē: asais, viltīgais skatiens, rupjā seja un smagie zelta gredzeni nodeva tirgotāju. Tā arī izrādījās. Cilvēks izkāpa no ratiem, kuros bija aizjūgts baltu zirgu pāris, un devās taisni pie Davenanta, kam lūdza atjauju atstāt viesnīcā uz pāris dienām kastes ar grāmatām.

— Man ir grāmatu veikals Tahenbakā, — viņš teica, — es satiku draugu un uzzināju, ka man jāsteidzas atpakaļ uz izsoli Gertonā, — izdevīga lieta, negribu palaist ga­rām. Kam man staipīties ar kastēm? Atļaujiet atstāt grā­matas pie jums uz pāris dienām: parīt es atbraukšu tām pakaļ. Divas kastes vecu grāmatu. Lai pamētājas nojumē.

— Kāpēc? — Davenants sacīja. — Pa naktīm ir liela rasa, un jūsu grāmatas samirks. Es nolikšu tās zem kāp­nēm.

— Ja tā, tad vēl labāk, — nopriecājās tirgotājs. — Liels paldies, jūs mani izglābāt. Ne velti runā, ka Džems Gra­velots ir laipnākais viesnīcnieks visā ceļā. Mans vārds — Gotlībs Vāgners, vienmēr jūsu rīcībā.

Pēc tam Vāgners izvilka divas nevīžīgi sasistas kastes, kuru šķirbās vīdēja veci sējumi, bet Davenants pabāza tās zem kāpnēm, kas veda no zāles uz viņa jumta istabu. Vāgners piedāvāja par glabāšanu mazliet naudas, bet saimnieks noteikti atteicās — kastes viņu nekādi neap­grūtināja. Vāgners izdzēra pie letes pudeli vīna, steigšus iesēdās ratos un aizbrauca.

Tas notika īsi pirms saules rieta. Petronija uzkopa tel­pas, jo, tumsai iestājoties, viesnīcā reti kāds iegriezās, durvis tika noslēgtas. Ja arī kāds viesis atbrauca naktī, viņu ieveda cauri vārtiem un virtuvei. Saskaitījis kasi, Davenants pavēlēja kalponei aizvērt logu iekšējos slēģus un devās augšā, pārdomādams drūmo dienu, ko bija pa­vadījis, veltīgi gaidot ziņas no van Koneta. Tikai tagad, sēdēdams blakus gultai pie galda, uz kura Petronija bija uzlikusi vara kafijas kannu, tasi un cukurtrauku, jaunais viesnīcnieks varēja pievērsties savām dienas gaitu kņadā izkliedētajām jūtām. Nekaunīgo rīta viesu apvainojumi nedeva miera. Lai gan viņi bija iekaisuši, tomēr apvainot prata prasmīgi un veikli: tā viņš vēl nekad nebija apvai­nots, un, atdzīvinot atmiņā pretīgās sadursmes sīkumus, Davenants apzinājās, ka netīras pēdas paliks dvēselē uz visu mūžu, ja nebūs divkaujas. Vislielākā loma šeit bija pasaules uzskatu atšķirībai, kas izpaudās nevis atspēko­jumos, bet sitienā. Tiešām, tik sāpīgi ievainot un tā ap­gānīt brūci varēja vienīgi zemisks cilvēks. Uzminēdams Snogdena lomu, Davenants piedēvēja maz nozīmes viņa acīm redzamai pakalpīgajai agresijai: Snogdens pildīja savu pienākumu.

Pēkšņi, kā tas bieži gadās satrauktā stāvoklī, kad dar­bības priekšstati izvēršas ne tikai atkarībā no saviem tie­šajiem, bet arī blakus apstākļiem, Davenantu pārņēma šaubas. Bagāts cilvēks, gubernatora dēls, miljonāra mei­tas līgavainis ar vareniem sakariem un spožu nākotni, — vai tāds cilvēks gribēs riskēt ar visu, pat saņēmis sitienu sejā? Ciktāl viņa raksturs atklājās «Sauszemē un jūrā», vajadzēja atzīt jebkādu cēlu jūtu trūkumu. Bet tādā stā­voklī ļaudis reti rikojas pretēji savai dabai, ja vien aprē­ķins nemudina uz nepatiesu, teatrālu žestu. Sis apsvērums tā satrauca Davenantu, ka viņš tūdaļ to pastiprināja, no­statot pretējās pusēs džentlmeni ar viesnīcnieku un bries­mas, kas draudēja van Konetam, ja šī drūmi smieklīgā lieta kļūs zināma. Viņa cerības gaisa, domas sajuka, un, lai izklaidētos, — tā kā nekas cits neatlika kā vien gai­dīt nākošo dienu, — Davenants noņēma no sienas mazu šauteni, līdzīgu tai, ar kuru pirms dažiem gadiem bija šāvis Futrozu vakarā. Iemīļojis mērķī šaušanu, kas at­bilda viņa slāpēm redzēt piepūles un rezultāta vienādību, Davenants, jau sen kļuvis par nepārspētu šāvēju, nepa­meta savus vingrinājumus, bet šobrīd viņu iztraucēja.

Viņš sadzirdēja steidzīgus sitienus pa vārtiem, soļus un Petronijas balsi; pēc tam vīrieša balss nosauca vārdu «Gravelots», bet tālāko Davenants nedzirdēja. Kāds uz­skrēja pa kāpnēm, durvis strauji atvērās, un viņš ierau­dzīja kontrabandistu Petveku, kurš nebija pat pieklau­vējis.

— Skandāls! Gatavojieties! — Petveks iesaucās. — Es atskrēju taisni no Latras. Surp joņo muitnieku nodaļa.

— Kas noticis, Petvek? Vispirms sēstieties. Ko jūs kliedzat?

— Pie jums ir bijušas kratīšanas?

— Līdz šim ne.

— Tad tūlīt būs. Es biju Latrā. Divpadsmit robežsargi ir ceļā pie jums. Es redzēju šos kareivjus. Viens no vi­ņiem — neteiksim, ka izpļāpājās, bet uztur ar mums sa­karus. Jums kaut kas ir, Gravelot?

— Ja jūs līdz šim neesat mani iekārdinājuši, tad skaidrs, ka es pats neslēpju kārtis vai smaržas. Bet jūs nemelojat? — satraukti jautāja Davenants smagi elpojo­šajam Petvekam, kas skatījās uz viņu izbīlī un neizpratnē.

— Jāsmejas, es meloju, — atbildēja Petveks, — es tū­līt drāzos pie jums, atstājot kareivjus pie Dekaju vecenes pieveikt alus kausus. Jūs taču zināt, ka Latrā mums ir pastāvīgs novērošanas punkts, — tur visu laiku grozās robežsargi. Es skrēju pa īsāko ceļu un aizsteidzos viņiem priekšā, bet pēc stundas ceturkšņa jūs pats runāsiet ar viņiem; tad uzzināsiet, vai Petveks melo vai nemelo.

— Tad tā, — Davenants sacīja, ieklausīdamies kādā savā domā, kas sāka viņu mocīt. — Iesim lejā. Zem kāp­nēm ir divas kastes, es gribu zināt, kas tur iekšā.

Viņš paņēma kaltu, lampu un žigli devās lejā, Petveks, nepārtraukti steidzinādams, sekoja. Izvilcis no patrepes vienu no Vāgnera atstātajām kastēm, Davenants atlauza virsējos dēļus. Tiešām tur bija vecas grāmatas, bet tās piesedza pāris desmit nelielas kastītes. Atvēris vienu no tām, kaut arī jau pa gabalu uzviļņoja dārgu cigāru smarža, Davenants vairs nešaubījās.

— Tad vismaz uzpīposim, — Petveks sacīja, ņemdams cigāru un nikni nokozdams tam galu. — Tā! Labi cigāri. Bet ar mums jūs neielaidāties.

— Klusējiet, — teica Davenants. — Prece man ieblē- dīta. Petvek, stiepiet šo kasti, es ņemšu otru. Mēs iesvie­dīsim tās krūmos.

Bet tajā brīdī ieklaudzējās zirgu pakavi. Noslēpt likte­nīgo kravu bija par vēlu.

— Pie velna! — Davenants nočukstēja, ciešāk piespie­žot durvju aizbīdni un pārbaudot krampi. — Jābēg, Pet­vek. Būs ne mazāk par pieciem mēnešiem cietuma. Ar to neaprobežosies. Es vienīgais zinu, kas par lietu. Kur stāv jūsu «Lāču māte»?

— Gravelot, — atbildēja Petveks, jūtot, ka lieta ir no­pietnāka nekā divas kastes cigāru, — es nepametīšu jūs nelaimē.

Sadzirdējis to, Davenants metās Firsa istabā un ar vienu grūdienu viņu uzmodināja.

— Neberzējiet acis, — teica Davenants, — nelaime! Atstāju jums viesnīcu. Tirgojieties, lūk, jums simt mār­ciņu. Pēc tam norēķināsities. Man uz laiku jāpazūd. Tū­līt lauzīsies vārtos un durvīs — neveriet vaļā. Lai lauž ieeju vai lien pār sētu, aizturiet pēc iespējas ilgāk. Nav laika prātot.

Nodārdēja sitiens viesnīcas durvīs. Vienlaicīgi ierībē­jās vārti un atskanēja pavēle atvērt. Firss apsēdās, no­laida kājas, uzlēca un, steidzīgi pamājis, noslēpa naudu zem spilvendrānas, tad atkal naudu izķēra, sāka skraidīt pa istabu, meklēdams drošāku vietu. Davenants pameta viņu un rāva Petveku sev līdzi augšā. No istabas slīps logs veda uz to jumta pusi, kas bija pavērsta pret klinti. Paķēris līdzi sudraba briedi, kā arī naudu no galda un kabatām, Davenants ar revolveri rokā izrāpās pa logu, norādot Petvekam vietu, kur īsāks lēciens no jumta uz klinti. Viņi lēca reizē — tieši pāri robežsargam, kas stā­vēja šajā nama pusē, lai aizkavētu bēgšanu. Kareivis, ieraudzījis divas ēnas nozibam augšā no jumta uz klinti, mežonīgi iebrēcās un izšāva, taču bēgļi jau bija krūmos, bet pa to laiku kareivji lēca pār pagalma sētu, sākdami grautiņu.

Davenanta laiva stāvēja netālu no mājas; viņš iestūma to ūdenī un apsēdās, Petveks pacēla buru. Mērens vējš aizdzina laivu no bīstamās zemes.

— Atvilksim elpu, — Petveks teica, nosēzdamies pie stūres un izvilkdams no kabatas sauju cigāru. Viņš tāl­redzīgi bija sagrābis tik daudz cigāru, cik vien varēja sabāzt kabatās, kamēr Davenants vienā brīdī nobiedēja un padarīja bagātu Firsu.

— Tad klau, es vedu jūs uz «Lāču māti». Ja tā, viņa jau šonakt dosies uz Poketu. Uzsmēķējiet. Gravelot, jūs redzējāt, cik ātri mainās dzīve?

— Zinu, — atbildēja Davenants, jau mazliet samierinā­jies ar domu, ka atkal stāv uz likteņa tumšās takas. — Diemžēl es to zinu! Bet man ir stipra sirds, Petvek.

— Labi, ja stipra. Paskaidrojiet, — kas par lietu? Kā­pēc jābēg?

Kamēr laiva slīdēja, Davenants izstāstīja rīta notiku­mus, un, vispusīgi tos apsvēris, Petveks bija spiests at­zīt, ka nav citas izejas kā vien bēgšana.

— Ja reiz tik smalki izdomāts ar kontrabandu, — teica Petveks, — tad varat būt drošs, ka van Koneti ar to ne- ierobežosies. Dēls baidās no jums, bet viņa tēvs, augst- dzimušais Augusts van Konets, mācētu izgādāt jums ilgu dzīvošanu aiz restēm. Tas ir spēks. Brauciet uz Poketu, tur redzēsim, ko darīt.

— Uz Poketu? — Davenants sacīja. — Labi. Man tas nez kāpēc patīk. Sen neesmu tur bijis. Ļoti sen. Jā, tas ir labi. Poketa… — viņš atkārtoja, uz mirkli redzot sevi klīstam^ ap Futrozu namu, un tad atmiņas cita pār citu aizpeldēja nakts tumsā: Galerans, Ellija, Roēna, vecā Gu- bermane, Kišlots, klaidonis tēvs.,. Un bīstamās dienas uzbudinājuma vētrā tās rādījās mierīgas, tikai vieglu skumju pavadītas. «Mani droši vien grūti pazīt,» viņš no­domāja. «Dīvaini un labi; es būšu Poketā. Labi, ka tas no­tiek pats no sevis, bez nolūka.»

— Jums bija bagāts uzņēmums, — Petveks sacīja. — Kas varēja paredzēt? Jūs vismaz kādam pateicāt?

— Jā. Paliek Firss. Viņam es varu uzticēties.

— Jūsu Firss ir blēdis, — atbildēja Petveks, — ne­teikšu, ka viņš man nepatīk, bet, kad viņš ierodas Latrā, tad vispirms trin mēli gar jums. Skaudīgais lops.

— Es atstāju viņam simt mārciņas, — Davenants sa­cīja. — Es pārāk nešaubos, bet tomēr, kad tur būsiet, pie­skatiet mazliet. Firsam un Petronijai jātiek galā, kamēr nokārtošu šo lietu ar van Konetu. Un es to nokārtošu. Es vēl nezinu, kā, bet es šo lietu novedīšu līdz galam.

— Pareizi, — piekrita Petveks, — es iegriezīšos vies­nīcā, bet jums uzrakstīšu.

Laiva slīdēja tuvu krasta klintīm. Nepagāja ne stunda, kad Davenants ieraudzīja «Lāču māti», kas stāvēja no­enkurojusies, bez ugunīm. Petveks iesvilpās, dodot noru­nāto signālu.

— Ko atvedi? — sauca cilvēks no apbružāta divmastu kuģa zemā klāja.

— Atvedu vienu tavu paziņu! — Petveks atkliedza un, kamēr Davenants novāca buru, turpināja: — Man līdzi ir Gravelots. Vajadzēs pārsviest viņu uz Poketu. Tas ir viss.

Krasta kontrabandisti labi pazina Davenantu, jo gan­drīz katru mēnesi iegriezās «Sauszemē un jūrā», ne vienu reizi vien cenzdamies pielāgot viesnīcu savām vajadzī­bām, tomēr, lai cik izdevīgi bija viņu priekšlikumi, Dave­nants vienmēr atteicās. Tādā amatā aizrautīgais rakstuis drīz vien aizvestu bojā vai nebrīvē šo cilvēku, kas labprā­tīgi bija k|uvis par trimdinieku, tāpēc ka dzīve vajāja viņu ar ieroci rokās. Viņš nebija tās mīlulis. Kaut arī Davenants izvairījās no plaši sazarojušās, varenās orga­nizācijas piedāvājumiem, kontrabandisti cienīja un pat mīlēja viņu, jo Davenants savā viesnīcā bieži ļāva viņiem noturēt apspriedes. Tātad Davenants nesastapa svešus ļaudis un, iegājis šķipera Tergensa mazajā kajītē, drīz ieraudzīja ap sevi klausītāju loku. Petveks īsumā pārstās­tīja notikušo, bet viņi gribēja dzirdēt sīkāk. Viņu attiek­smē pret Davenantu bija tā labvēlīgā iecietība, kādu ļau­dis izrāda augstāk stāvošajam, ja tas darbojas vienādos apstākļos un vienādā stāvoklī ar viņiem. No simpātijām te nav tālu līdz zobgalībām; šajā gadījumā kontraban­disti atzina, ka Gravelota bēgšana ir drīzāk pārsteidzoša nekā nopietna. Neslēpjot savu līdzjūtību, viņi visādi uz­mundrināja Davenantu un jokojās, viņus uzjautrināja tas, ka Gravelots izrīkojies ar van Konetu kā ar piedzē­rušu važoni.

— Tomēr, — Tergenss sacīja, — Gravelots nav aizli­dojis pa gaisu, robežsargi to zina; viņi iztaustīs visu krastmalu, un, es domāju, mums laiks pacelt enkuru.

— Ko darīt ar Niklsu? — jautāja bocmanis Getrahs.

Runa bija par kontrabandistu, kas līdz sešiem rītā bija

atlaists uz ciematu pie savas izredzētās. Septiņos «Lāču mātei» vajadzēja doties ceļā, bet nu bija radies cits plāns. Tergenss baidījās palikt, jo robežsargi, izbraucot gar klintīm tvaika kuteri, viegli varēja arestēt «Lāču māti» ar tās kravu — krāsām, seskādām, smaržām un pogām.

— Es nedomāju šonakt iziet jūrā ar «Lāču māti», — Petveks teica bocmanim. — Bet nu es braukšu. Man apni­cis tupēt Latrā. Sajā nedēļā lieli darbi nav paredzami. Tur paliek Bleks un Zuāvs, vajadzības gadījumā pietiks ar viņiem, Getrah, uzrakstiet Niklsam zīmīti, bet es ņemšu laivu un aizvedīšu zīmīti uz dobumu. Niklss izlasīs un no­mierināsies.

Paņēmis zīmīti, Petveks aizgāja, pēc tam pārējie kon­trabandisti pamazām atstāja kajīti, kas reizē kalpoja arī par ēdamistabu. Getrahs gulēja uz galda, Tergenss — uz sola. Kamēr Petveks brauca uz krastu, Tergenss atvēra iekšējo kravas telpas lūku un ar sveci nokāpa lejā, lai pa­rādītu Davenantam viņa naktsguļas vietu. Pārbīdījis pie masta pamatnes ķīpu un kastu grēdu, Tergenss uzrīkoja guļvietu uz saiņiem. Sķiperis nometa uz tiem spilvenu un segu.

— Seit nesmēķejiet, — Tergenss brīdināja bēgli, — ugunsgrēks jūrā ir bēdīga lieta. Kaut gan es atnesīšu jums šķīvi smēķu galiem.

Viņš atnesa alvas šķīvi, tumšu lākturi un pudeli deg­vīna. Davenants pussēdus atlaidās guļvietā. Aiziedams Petveks bija iedevis viņam sešus cigārus, tā ka viņam pa brauciena laiku bija nodrošināta naktsguļa ar ērtībām. Iedzēris malku degvīna, Davenants aizkūpināja cigāru, nokratīdams pelnus šķīvī, ko turēja uz ceļgaliem virs se­gas. Dzīves pieredzes bagātajā viesnīcniekā vēl sīksti tu­rējās zēns: viņam patika kravas telpu smarža — drēgna, sveķaina, lāktura pusgaisma saiņu kaudzēs un satrauk­tās domas šaudīšanās bortu un takelāžas lokā, kaut kur starp «Mūka» ragu un Grīnlendas sēkļiem. Pa to laiku atskanēja pārnākošā Petveka balss un kabestāna klau- dzoņa, paceļot enkuru. Iečīkstējās nostiprināmo bui u bloki; augšējās rājas pacēlās, buras piepūta vējš, un visi izklīda gulēt, izņemot Getrahu, kas nostājās pie stūres, un vēl Tergensu ar Petveku, kuri ielīda no kajītes kravas telpās, lai pirms gulētiešanas parunātos. Viesi apsēdās un iekampa no pudeles, pēc tam Petveks sacīja:

— Nekādi nevarēju noslēpt krastā jūsu laivu. Robež­sargi to atrastu un uzzinātu mūsu piestātni. Bet te laba satiksme ar mūsu bāzi. Es novedu laivu aiz akmeņiem un palaidu pa vējam. Ko lai dara!

Davenants mierīgi atmeta ar roku.

— Ja būšu dzīvs, laiva radīsies, 1 — viņš fatāli teica. — Bet, ja mani nogalinās, nebūs ne laivas, ne manis. Mēs jau peldam, Tergens?

— Jā. Un, ja vējš nemainīsies — dienvid-dienvidaus- trumu, — tad parīt ap rītausmu pienāksim Poketā.

— Ne ostā, es ceru?

— Ha-ha! Nē jau, ostā ne. Jūdzi no pilsētas ir tā sau­camais Skaidrais līcis. Tur mēs izkrausim «Lāču māti».

— Zinu. Esmu tur bijis… kad vēl skraidīju basām kā­jām, — sacīja Davenants.

— Jūs esat dzimis Poketā? — Petveks iesaucās.

— Nē, — piesardzīgi atbildēja Davenants. — Biju tur, cauri braucot, ar vecākiem.

— Savāds cilvēks jūs esat, — teica Tergenss. — Jūs ejat līdzīgi mums, bez ugunīm, bez signāliem… Neviens nezina, kas jūs esat.

— Jūs būtu vīlušies, ja uzzinātu, ka esmu sīka advo­kāta dēls, — atbildēja Davenants, smaidīdams par savu bijušo klientu pētošām un ieinteresētām sejām, — un tā­pēc daru jums zināmu, ka esmu Edisona un Austerlicas- Hanoveras princeses ārlaulības bērns.

— Nē, patiešām?! — Petveks brīnījās.

— Liecies mierā, — atmāja Tergenss, — tā nav mūsu darīšana. Tad jūs domājāt, ka van Konets ies ar jums uz divkauju?

— Viņam vajadzēja to darīt, — nopietni sacīja Dave­nants. — Es nezināju, kāds viņš ir nelietis. Ir taču arī drosmīgi nelieši!

— Interesanti būtu uzzināt, kas tas bija par tipu, kas jums atstāja kastes, — teica Petveks. — Kāds viņš izska­tās?

Davenants sīki aprakstīja blēža ārieni, bet kontraban­disti nevarēja atrast starp zināmiem ļaudīm nevienu tādu.

Nu ko… Sūdzēt tiesā? Jūs nekavējoties arestēs, — Tergenss sacīja.

— Pareizi, — apstiprināja Davenants.

— Nu un kā tad rīkosieties?

— Ziniet, šķiper, — saviļņoti atbildēja Davenants, — kad es tikšu lidz Poketai, tad varbūt atradīšu arī aizstāv­jus, kas spēj radīt šai lietai plašu atbalsi.

— Ja nu tā… Protams.

Tergenss un Petveks sēdēja pie Davenanta, kamēr iz­dzēra visu pudeli. Tad Tergenss devās nomainīt Getrahu, bet Petveks — pie matrožiem spēlēt kārtis. Davenants drīz pēc tam aizmiga, reizēm grozīdamies, ja saiņu ma­las pārāk spieda sānus.

Gandrīz visu nākošo dienu viņš pavadīja guļus. Viņš gulēja kajītē uz soia, turpat ēda brokastis un pusdienas. «Lāču māte» gāja pa mierīgiem viļņiem, ar ceļavēju, tu­roties drošības labad krasta tuvumā, lai komanda varētu izbēgt, ja apsardzes vai mīnu kuģis dotu signālu apstā­ties. Taču bez kāda pasta kuģa un diviem kravas šone­riem «Lāču māte» šinī dienā citus kuģus nesatika. Jau sāka tumst, kad traversā iemirdzējās Poketas ugunis un «Lāču māte» pagriezās no krasta atklātā okeānā, lai ne gadītos nepatīkamas satikšanās.

Kad iestājās nakts, kuģis, apgājis ostas zonu, atkal de­vās uz krastu, nelielā šūpošanās ļāva komandai spēlēt «bezdelīgu». Davenants piedalījās šajā izpriecā. Spēlēja visi, arī Tergenss. Kvarterklājā uzrīkoja tukšu kasti ar apaļu caurumiņu dēlī: katrs spēlētājs saņēma trīs naglas ar nogrieztām galviņām: vinnēja tas, kas varēja no trim reizēm vienā iemest naglu pa šauro caurumiņu kastē no četru soļu atstatuma. Sai grūtajai spēlei bija savi čem­pioni. Tā Petveks, trāpīdams biežāk par citiem, ar apmie­rinātu izskatu bāza vinnestu kabatā.

Jo tuvāk «Lāču māte» nāca krastam, jo bažīgākas kļuva kontrabandistu sejas. Nekad viņi nevarēja droši zināt, kas viņus gaida izkraušanas vietā. Lai cik labi būtu ap­domāts un izvēlēts krasta punkts, lai cik uzticami ļaudis slēptos klintīs, gaidot kuģa pienākšanu, lai izkrautu kon­trabandu un ar pajūgiem aizvestu to uz lieliski ierīkotām,

slepenām noliktavām, risks bija vienmēr. Briesmu iemesli slēpās attiecībās ar krasta sardzi un izmaiņām tās sa­stāvā. Tāpēc, tikko bija pagaisusi aiz zemesraga Poketas bāka, spēle beidzās un visi vienpadsmit vīri uz «Lāču mā­tes» klāja pārbaudīja savus revolverus. Tergenss nolika uz kravas telpu lūkas astoņas šautenes un izdalīja patro­nas.

— Neuztraucieties, — Tergenss sacīja Davenantam, kas jautājoši paraudzījās uz viņu, — tā mums ir parasta lieta. Jābūt vienmēr gataviem. Bet šaut gadās reti, var­būt pavisam sevišķā gadījumā. Par šaušanu var pakārt. Vai jums ir revolveris? Labāk nejaucieties, jūsu trāpīgā roka var novest jūs katorgā, ja ne sliktāk. Jūs vienkārši esat mūsu pasažieris.

— Tā gan, — atbildēja Davenants. — Taču man nav negodīga nolūka slēpties aiz jūsu mugurām.

— Kā zināt, — Tergenss piezīmēja, izlikdamies vienal­dzīgs, kaut ari tūlīt piegāja pie bocmaņa un atkārtoja vi­ņam Gravelota vārdus.

Getrahs jautāja:

— Jā?

Viņi atzinīgi nosmīnēja, vairs neko nerunāja, tomēr nezaudēja labo omu. Iztēlē viņiem gadījās cīnīties biežāk nekā īstenībā.

Pa to laiku vairākas degvīna pudeles staigāja no rokas rokā: gatavojoties izkāpšanai, kontrabandisti dzēra, lai sadūšotos, pareizāk sakot — lai būtu mierīgāki, jo ne­viens no viņiem nebija gļēvulis. Tikai tagad viņi visā skaidrībā apjauta, ka krava — divdesmit tūkstošu mār­ciņu apmērā — sola visiem krietnu peļņu. «Lāču māte» pagriezās pret neredzamo, tikai pēc viļņu krākoņas jū­tamo krastu; vējš nostājās. Matroži nolaida buras; kuģis ar vienu klīveri slīdēja pretim miglainajiem pakalniem ar tikko samanāmu putainu smilšu švīku. Nošļakstēja klusi izmestais enkurs; klīveris nokrita, un trice nolaida ūdenī laivu. Tajā iesēdās četri: Davenants, Getrahs, Petveks un sirmais, sešdesmit gadus vecais kontrabandists Utlen- ders. Tikko viņi aizīrās līdz krastam, kļuva skaidrs, ka krastā neviena nav, kaut arī savējiem vajadzēja sagaidīt.

— Ko tagad darīsiet? — Petveks sacīja Davenantam, reizē ar viņu izlēkdams smiltīs. — Mēs te paliksim. Es iešu meklēt mūsu puišus, kas droši vien vēl guļ tepat ne­tālu vienā mājā, bet jums ceļš zināms: pāri pakalniem un pa labi, nomaldīties nav iespējams, jūs iziesiet taisni uz šosejas.

Kontrabandistam bija pašam savas rūpes. Getrahs ne­pacietīgi gaidīja viņu, lai ietu. Davenants, ārkārtīgi ap­mierināts ar brauciena laimīgo iznākumu, jau gribēja do­ties cejā, pat sāka iet, bet pēkšņi — tāpat kā pārējie — apstājās, uzdzirdējis airu šļakstoņu starp krastu un «Lāču māti». Nodomājis, ka laivā palikušais Utlenders kaut kā dēļ dodas uz kuģi, tā nogrimušu tumsā, ka saskatāmas bija tikai mastu galotnes, Petveks uzsauca:

— Ei, vecais! Uz kurieni?

Tai pašā mirklī iekliedzās Utlenders, kaut arī viņa iz­biedētie vārdi neattiecās uz Pctveku.

— Tergens, bēdz! — viņš bļāva un, pacēlis pie lūpām svilpi, trīs reizes īsi nosvilpās, ar ko pietika, lai uz klāja saceltos trauksme.

Muitas laiva, pilna robežsargu, nostājās starp krastu un «Lāču māti», otra uzbruka no atklātās jūras puses, arī no pakalniem skanēja šāvieni, tā ka nebija vairs ne kur peldēt, ne kur iet. Kamēr abas muitas laivas abordēja «Lāču māti», muitnieku tumšie stāvi parādījās no krasta slēpņa, kliegdami:

— Padodieties, tirgoņi!

Davenants žigli paskatījās apkārt. Pamanījis lielu ak­meni ar dziļām plaisām, viņš iebāza vienā no tām kaba­tas portfeli ar naudu un vēstulēm, kā arī savu briedi un paspēja apbērt visu ar oļiem. Tad viņš skrēja pie Utlen- dera, gatavs uz visu.

— Aizstāvēties! — kliedza Tergenss no klāja, kad ap­jukuma brīdis jau bija pārgājis un visi, it kā ar karstu ūdeni aplieti, sāka diezgan bezjēdzīgi pretoties. Bija grūti pateikt, cik šeit ir kareivju. Nespēdami neko labāku izdo- lāt, Petveks, Getrahs un Davenants metās Utlendera laivā, kur vismaz juceklis varēja viņus glābt, dodot kādu iespēju aizlavīties līdz tuvajām klintīm un to aizsegā — izbraukt jūrā. Tā sagadījās, tāds bija visu kontrabandistu kopīgais noskaņojums, ka sākās karsta apšaudīšanās vēr­tīgās kravas dēļ un vēl jo vairāk — visas šīs jezgas pēk- šņuma dēļ, kaut arī daži varbūt to jau nožēloja, apzino­ties, cik dārgi samaksās par šaušanu dzīvi palikušie. At­gājusi no krasta, laiva šūpojās viļņos, un to jau apšau­dīja no krasta. Lodes svilpa, šķeļot ūdeni vai dauzot lai­vas malas draudīgiem plīkšķiem. Tumsa neļāva tēmēt. Utlenders, uzbudinājumā drebēdams, piecēlās stāvus un

šāva uz krastu; Petveks un Getrahs centās trāpīt muit­niekiem, kas sēdēja «Lāču mātei» uzbrūkošajā laivā. Da­venants saķēra revolveri, kas viņa rokās bija bīstamāks nekā šautene kareivja rokās, un nogāza vienu ienaid­nieku.

— Ko tad… jūs? — Getrahs kliedza, bet tai pašā brīdī aizmirsa Davenantu, jo pats šāva uz krūmiem, kur mijās tumšas ēnas.

Pa to laiku uz kuģa klāja iešķindējās zobeni, liecinot par tuvcīņu. Tur bija arī nodaļas komandieris, viņš aiz­elsdamies skubināja:

— Grābiet viņus ciet! Grābiet!

Gari novaidējies, komandieris pārvērstā balsī teica:

— Tagad vienalga. Sitiet viņus bez žēlastības.

— Aha! Draņķis! — iekliedzās Tergenss.

«Ja es metīšos uz krastu,» nodomāja Davenants ar dī­vainu piesardzību un uzmanību pret visu, kas bija dzir­dams un redzams apkārt, «ja es pateikšu, kas es esmu, kā­pēc esmu kopā ar kontrabandistiem un kāpēc mani vajā van Konets, vai tas līdzēs? Muitnieki ņirgāsies tāpat kā van Konets. Viņi visi ir mazi van Koneti. Jā. Tādi viņi ir!» viņš atkārtoja un pie vārda «viņi» ietrieca lodi kādā no melnajiem stāviem, kas skraidīja pa smiltīm. Kareivis sagriezās uz vietas un nokrita ar seju ūdenī.

Pa to laiku šāvieni uz «Lāču mātes» apklusa, tur gurdi un noslēpumaini, it kā cīņā aizslāpusi, gulēja tumsa.

— Sasieti! Sasieti! — kliedza Tergenss. — Metiet šau­teni nost, Getrah, un, ja varat, laidieties lapās!

Bet grūti bija apstādināt Petveku un Utlenderu. Mui­tas laivas, atbrīvojušās no cīņas ar «Lāču māti», uzbruka kontrabandistiem no abām pusēm.

— Pagalam mēs esam! — Utlenders teica, apšaudot tuvu pienākušo laivu.

Viņš nometa šauteni un atspiedās ar roku pret laivas malu. Lode bija iestrēgusi viņa krūtīs.

— Izsita man caurumu, — teica Utlenders un nokrita pie Getraha kājām, arī Getrahs bija ievainots, bet viegli — kaklā.

Tomēr Getrahs šāva, arī Davenants, aiz laivas malas noslēpies, bez apstājas dzina lodes muitnieku stāvos. Lai­vas šūpojās viena otrai pretim, nirdamas un grozīdamās bez jebkādas vadības, jo arī kareivji bija ārkārtīgi sanik­noti un iedegušies cīņā. Davenants šāva uz krastu un lai­vām. Izšāvis visas revolvera patronas, viņš pacēla Utlendera šauteni, bet Petveks pabāza viņam sauju patronu, saspiedis līdz ar tām Davenanta roku tik spēcīgi, ka daiļ­runīgi izteica savas jūtas un savainoja Davenantam nagu. Davenantam pietika ar nakts ēnu sakustēšanos, lai viņš trāpītu pašā kustības centrā. Kaut arī viņš jau daudzus bija nošāvis un arī pats ievainots ceļgalā, viņš palika mierīgs, tikai virs uzacīm un deniņos neganti dauzījās pulss.

— Petvek! — Davenants nez kāpēc pasauca, bet Pet­veks jau gulēja blakus Utlenderam; viņš tikai plātīja muti un kustināja roku.

— Grābiet šito! — kliedza muitnieki.

Taču Davenants neattiecināja kliedzienu uz sevi, — paš­laik viņš vēl nesaprata vārdus. Viņam vairs nebija pali­cis patronu, kad Tergenss skaļi teica:

— Metiet šauteni nost, Gravelot, jūs nogalinās!

Viņam nebija ar ko šaut, un viņš sapratis atbildēja:

— Jau nometu.

Ar šiem vārdiem Davenants tiešām iesvieda šauteni jūrā un ļāva sevi sagrābt no abām pusēm uzbrūkošiem preti­niekiem, jūtot, ka ir kaut kā attaisnojjs atmiņas par sar­kani zeltaino viesistabu un ar godu aizstāvējis saules staru uz spilgtā paklāja ar lēkājošiem zelta kaķiem, kaut arī to nezināja neviens, tikai viņš pats.

— Cauri? — jautāja sasietais Tergenss, sēdēdams uz kravas telpu lūkas, kamēr Davenants zem paceltu šau­teņu stobriem kāpa uz klāja, lai savukārt izbaudītu roku dzelžu spailes.

— Cauri, — atbildēja Davenants kareivju lamāšanās piebārstītajā troksnī.

— Ja būšu dzīvs, — Tergenss sacīja, — esmu jūsu.,, ar miesu un dvēseli, ziniet to.

— Esmu ievainots, — pastiepjot rokas, teica Davenants seržantam, kas saslēdza ap viņa locītavām plāno tēraudu.

— Kas mums bija uznācis? — Tergenss nopūtās. — Mēs visi bijām kā sajukuši. Nebīstieties, — viņš caur zobiem novilka. — Pacentīsimies. Gan tad redzēsim.

Davenants apsēdās. Kareivji sāka celt uz klāja līķus. Utlenders vēl vaidēja, bet bija bez samaņas. Pārējie pel­dēja uz kapu.

Muitnieki, paņēmuši laivas tauvā, pacēla buras, lai vestu savu trofeju uz Poketu. Sākumā viņi bija piecdes­mit, nu palikuši divdesmit seši.

Vedot līķus un dārgo kravu, «Lāču māte» līdz ar rīt­ausmu ieradās Poketā, un reportieri tika pie sensacionāla materiāla, ko tūlīt grūda iespiedmašīnās.

Kamēr kuģis peldēja, Davenants slepus norunāja ar Tergensu, ka kontrabandisti neizpaudīs iemeslus, kāpēc viņš parādījies uz «Lāču mātes» klāja.

Snogdens sagaidīja van Konetu savā dzīvoklī un ru­nāja ar viņu kā cilvēks, kas uzņēmies paša likteņa pie­nākumus. Apvijis ar vārdu vizuļiem savas ne pārāk sa­režģītās, bet noziedzīgās izdarības, kuru rezultāts lasī­tājam jau zināms, un piedomājis klāt daudz šķēršļu, kas bijis jāpārvar, Snogdens iztēloja šo lietu kā samezglota kamola atmudžināšanu, sevišķi uzsvērdams, cik grūti bijis pierunāt izkārtņu meistaru Barketu. Par Barketu mums būs iespēja uzzināt tālākajā gaitā, bet pats galvenais ne­bija tikai Snogdena izdoma: Barkets, praktisks cilvēks, deva Snogdenam solījumu klusēt par skandālu, bet viņa meita, ko tik dedzīgi bija aizstāvējis Tirejs, no sākuma raudāja, taču pēc tam pienācīgi novērtēja Snogdena no­skaitīto bankas zīmju daiļrunīgos rakstus. Snogdens iedeva Barketam trīssimt mārciņu negaidīta atraduma dalīšanas jautrā tiešuma, un, kad Barkets, teikdams: «Es ņemu naudu tikai tāpēc, lai jums būtu mierīga sirds,» — pieņēma van Koneta dāvanu, kas, starp citu, nāca īstā reizē, jo darbnīcas ienākumi bija pārāk mazi, — Snog­dens lūdza izsniegt kvīti par piecsimt mārciņām. «Tas ir tāpēc,» sacīja Snogdens, skatīdamies amatniekam tieši acīs, «lai fiktīvās divsimt mārciņas apmēram pēc mēneša patiešām pārietu jūsu rīcībā, ja viss labi beigsies.»

Neiebilstot pret šo gājienu, juzdamies pat atvieglots, ka nolīdzinājies ar Snogdenu nelietībā, Barkets pamāja ar galvu un izrakstīja kvīti.

Kad viņš bija aizgājis, Marta ilgi klusēja, domīgi pārcilādama uz galda atstāto naudu, un skumji noteica:

— Mēs izdarījām nelietību. Pārdevām, kā mēdz teikt, dvēseli.

— Nauda ir vajadzīga, velns lai parauj! — iesaucās Barkets. — Nu, un, ja es to nebūtu ņēmis, kas mainītos?

— Tā jau ir…

— Klausies, prātīgā meita, — mums nav ko sacensties ar aristokrātiju goda jautājumos. Bet šis Gravelots ar savu lepnību, manuprāt, cenšas izrādīties par kaut kādu sevišķu cilvēku. Krodzinieks izaicina uz divkauju Georgu van Konetu! Par to taču jāsmejas, ja labi padomā.

— Gravelots aizstāvēja mani, — sacīja Marta, slaucī­dama kauna asaras, — es nekad neesmu bijusi apvainota tā kā šodien.

— Labi. Viņš rīkojās cēlsirdīgi, — par to es nestrī­dos… Bet divkaujas nebūs. Viņi ir sadomājuši kaut ko pret Gravelotu, ja Snogdens, tikko mēs bijām atbraukuši, nāca lūgt, lai klusējam, un būtībā ar varu uzspieda man šīs trīssimt mārciņas.

— Es negribēju… — teica Marta, cieši sakniebdama lūpas, — bet, kas izdarīts, tas izdarīts. Es nekad sev ne­piedošu.

— Marta, noskaiti tūlīt pat astoņdesmit septiņas mār­ciņas, es samaksāšu vekseli Tomsonam. Pārējo vajadzēs pārskaitīt Plateram, lai pasūtītu emaljētos dēļus. Bet to izdarīsim rīt.

— Atstāj man divdesmit piecas mārciņas.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc… — Marta atbildēja, smaidīdama un kaut­rīgi lūkodamās uz tēvu. — Uzmini. Nu, es pateikšu: man vajag šūt, gatavoties, drīz taču atbrauks mans līgavainis.

— Jā, — apstiprināja Barkets un piebilda jau par citu: — Pati šīs lietas gaita ir atriebusi tevi: van Konets bai­ļojas, cenšas nepieļaut skandālu, baidās no avīzēm, no visa kā, tērē naudu. Redzi, kā viņš ir nosodīts!

So scēnu Snogdens nevarēja izstāstīt van Konetam, to­ties viņš bija izdomājis un pārstrādājis dabiskā dialogā Barketa un viņa meitas nepiekāpību un sašutumu; beigās Snogdens parādīja rēķinu par izdoto naudu; vislielāko summu, pēc viņa paskaidrojuma, nācās samaksāt šķieta­majam Gotlībam Vāgneram, tumšai personai, kas par lielu maksu gatava uz lielām lietām. Tad, it kā pieminot kaut ko nesvarīgu, taču interesantu, Snogdens pateica, ka apstākļi spieduši viņu izskaidroties ar van Koneta tēvu, kura iejaukšanās varēja līdz galam pazudināt Gravelotu saskaņā ar tiem nenozīmīgajiem vainas pierādījumiem, kas bija iesūtīti «Sauszemē un jūrā» vecu grāmatu kastu izskatā.

Negaidījis tādu atzīšanos, van Konets ar pūlēm attu­rējās no rupjām lamām, jo viņu gaidīja sūra izskaidroša­nās ar tēvu, visai divkosīgas morāles cilvēku, kas tomēr augstāk par visu vērtēja sava vārda ārējo cieņu.

— Galu galā, — iebrēcās satracinātais van Konets, — tādā ceļā es varēju visu nokārtot pats.

— Nē! — Snogdens asi sagrāba drauga roku, kuru tas gan tūlīt izrāva, bet tomēr sāka klausīties. — Nē, Georg, nē un nē, es tev saku. Vienīgi es varēju izskaidrot jūsu tēvam šo lietu tādā nozīmē, kā mēs norunājām, zinādami, ka tā prasa smalku un aukstasinīgu apspriešanu. Ar mani jūsu tēvs bija spiests runāt savaldīgi, jo esmu daudz da­rījis viņa labā. Runa ir ne tikai par Gravelota arestu, bet galvenokārt par to — ko darīt ar viņu pēc šī aresta. Tiesas prāva ir neiedomājama, un es atradu izeju, es devu padomu, kā izbeigt visu šo lietu, kad būs pagājis vismaz kāds mēnesis un jūs ar sievu būsiet jau Poketā. Līdz šim es vēl spiežu visas atsperes, lai jūs drīzāk ieceltu par Po- ketas lauksaimniecības uzņēmumu akciju sabiedrības di­rektoru. Es strādāju ar galvu un mēli, tāpēc jūs, tik kais­līgi tiecoties pēc šīs vietas, nevarat noliegt…

— Es nevaru noliegt, — pārtrauca van Konets, — ka jūs aizraujaties. Atkārtoju — ar tēva starpniecību es pats varēju nokārtot to visu …

Viņš apklusa, jo lieliski apzinājās, cik daudz izdarījis Snogdens, cik neglābjami viņa tēvs būtu spiests griezties pie šī paša Snogdena, lai savērptu intrigu, kas, par spīti visai savai vienkāršībai, prasīja īpašas pazīšanās. Van Konetu gaidīja pretīga izrunāšanās ar tēvu.

— Vai jūs vismaz esat pārliecināts, ka šī muļķīgā lieta ir izbeigta?

— Jā, esmu pārliecināts, — pavisam mierīgi atbildēja Snogdens. — Ā, Villij, mans dārgais! Ko tu gribi teikt?

Ieskrēja gadus septiņus vecs zēns samta jaciņā, mel­niem, cirtotiein matiem, mīļš un maigs kā meitenīte. Ierau­dzījis van Konetu, viņš apmulsa un pieliecies sakārtoja nošļukušo zeķi; tad pameta uz Snogdenu izteiksmīgu ska­tienu un, neuzdrīkstēdamies runāt, sāka berzēt ar pirkstiņu lūpas.

Gubernatora dēls īgni un domīgi skatījās uz zēnu; šī scēna bija samaitājusi van Koneta garastāvokli, un viņš zobgalīgi ielūkojās Snogdena sejā, kas pauda viņam ne­parastu maigumu.

— Villij, jāstāsta, kas noticis, vai jāiet prom, — sacīja Snogdens.

— Labi! — pēkšņi paziņoja zēns, pieskrējis viņam klāt.

— Sakiet, — kas ir «inti-granti» — «intriganti»? — iz­laboja Villijs.

Snogdena uzacs viegli nodrebēja, un viņš jau gribēja aizraidīt zēnu ar solījumu vēlāk paskaidrot šo vārdu, bet van Koneta ironiskā dīkšana izraisīja viņa sirdī vēlēšanos palikt sev uzticīgam, un viņam pietika vīrišķības pārva­rēt melīgu kaunu.

— Kā tu uzzināji šo vārdu? — Snogdens jautāja, dus­modamies uz savām rokām, kas apjukumā drebēja.

— Es izlasīju grāmatā, — sacīja zēns, piesardzīgi lū­kodamies uz van Konetu un acīmredzot kaunēdamies no viņa. — Tur rakstīts: «Intri… ganti ielenca karali Kārli un bruņinieku Alfrēdu… Un bruņinieks Alfrēds…» — steidzīgi runāja Villijs, cerēdams ieskrējienā pārlēkt at­miņas pretestībai, — «bru … Alfrēds …» Es neatceros, — viņš bēdīgi nopūtās un izspieda ar mēli vaigu, — Bet «intri… gantus» es nesaprotu.

— Grūts uzdevums Snogdenam, — nenoturējās van Konets, ļauni glūnēdams uz apjukušo draugu.

Zēna taisnais skatiens palīdzēja Snogdenam pavērt sa­vas sirds tīrākos kaktiņus. Ne bridi nedomādams, viņš at­bildēja audžudēlam:

— Intrigants, Villij, ir tāds cilvēks, kas sava labuma dēļ pazudfna citus cilvēkus. Pēc tam es tev izskaidrošu sīkāk. Tu saprati?

— O jā! — Villijs sacīja. — Tagad es atkal iešu lasīt.

Viņš drūmi paskatījās uz van Koneta zābakiem, lēni

devās uz durvīm un pēkšņi metās skriešus.

— Jums tomēr… — piezīmēja van Konets, uzjautrinā­damies par apjukušo Snogdenu, kura seja, zaudējusi aso spraigumu, raustījās. — Jums tomēr ir drosme,.. vai ne­kaunība. Jūs vienmēr tā paskaidrojat zēnam?

— Vienmēr, — nervozi iesmējies, negribīgi atbildēja Snogdens.

— Kāpēc?

— Tāpat vien. Tā ir mana darīšana, — Snogdens at­bildēja, jau paspējis savaldīties, saspiezdams divos pirk­stos apakšlūpu.

— Magdalēna … — novilka van Konets.

— Tātad, — sāka Snogdens, atgūdams iepriekšējo toni, kas ieskanējās viņa straujajos, iespaidīgajos vārdos,

— jūsu tēvs ir sagatavots. Ar to viss būs izbeigts.

Van Konets piecēlās un, nicīgi dungodams, pameta Snogdena dzīvokli.

Viņš necieta jūtu izpausmes, bija sen saminis tās, kā zābaks samin ceļmalas ziedus, tomēr Gravelots, Konsuēla un Snogdens katrs savā veidā bija viņu aizskāruši. Viņš varēja atpūtināt sirdi ķildā ar tēvu. Par to viņš bija drošs.

— Ellišķīga dienai — sacīja jaunais van Konets un sašļucis vēroja tēvu. — Jums jau viss zināms?

— Vismazāk esmu zinājis, kas jūs esat, — atbildēja vecais van Konets. — Bet runāt ar jums ir veltīgi, jo jūs varat sataisīt vēl lielākas nepatikšanas kāzu priekšvakarā.

— Pret ārprātīga cilvēka uzbrukumu nav garantiju.

— Ne gluži, mīļais. Jūs uzvedāties kā vazaņķis.

— Jūsu laime, ka esat mans tēvs … — iesāka van Konets un nobālis sakustējās, lai pieceltos.

— Laime? — ironiski pārtrauca gubernators. — Pado­mājiet par saviem vārdiem!

— Lieliski. Lamājieties. Es sēdēšu un klausīšos.

— Es atzīstu, ka stāvoklis ir smags, — neslēptā aiz­kaitinājumā sacīja tēvs, — un, velns lai parauj, reizēm jāpacieš arī pļauka, ja tā ir to vērta. Bet nevajadzēja sū­tīt pie manis šo Snogdenu. Jums pašam vajadzēja ne­kavējoties griezties pie manis: es, mana nozīmība, jādomā, nav mazāka nekā tāda Snogdena.

— Kas atsūtīja Snogdenul — iekliedzās Georgs. — Viņš ieradās pie jums, neko man neteicis. Es tikai nesen to uzziņā j,u!

— Vai nu šā, vai tā, es pavadīju dažus patīkamus brī­žus, klausoties stāstu par krogu un sitienu.

— Viss notika …

— Snogdens bija līdz aizkustinājumam vaļsirdīgs, tā ka nekāda jūsu versija nav vajadzīga.

Van Konets nosarka.

— Domājiet, ko gribat, — viņš teica, nekaunīgi nožā­vādamies. — Ātrāk izsakiet man savu nicināšanu, un, dieva dēļ, beigsim …

— Jums jāzina, cik aizrautīgi mūsu ienaidnieki cenšas izjaukt jūsu laulības, — ierunājās vecais van Konets. — Ja arī Konsuēla Huareca jums neko nesaka, man ļoti labi zināms, kādi līdzekļi laisti darbā, lai viņu samulsinātu. Tenkas un anonīmas vēstules ir parasta lieta. Mēģināja uzpirkt jūsu Lauru, lai viņa ierastos laulības līguma parakstīšanas brīdī un franču gaumē izpaustu savas attiecības ar jums. Bet šī gudrā sieviete ieradās pie manis un panāca nopietnākus solījumus.

— Labi, ka tā, — līgavainis pasmīnēja.

— Labi un dārgi, dārgi un nogurdinoši, — turpināja gubernators. — Jums nav jēgas viņai to atgādināt. Saņē­musi naudu, viņa aizbrauks. Tāda bija noruna. Tagad klausieties ko citu. Iegrožojiet, apvaldiet savas negantās uzdzīves slāpes! Kāds mēnesis pieklājīgas dzīves — ska­tieties uz šo nepieciešamību kā uz upuri, ja gribat, — un jūsu rokās būs neierobežotas iespējas. Ļaujiet man tikt galā ar valdības kontroli, sadot kukuļus, nodibināt savu avīzi, un tad varat darīt, ko vien gribat. Bet, ja jūsu kā­zas izjuks, ne jums, ne man neies secen rūgti brīži. Ne­pazudiniet kāzu dienu, Georg! Jūs ar savu nepacietību dzīvot atgādināt kaķi gaJas veikalā. Āmen.

— Vai viss ir nokārtots? — pieceldamies drūmi jautāja Georgs.

— Viss. Ceru, ka līdz parītdienai nepaspēsiet saņemt vēl vienu pļauku kā ierobežotā laika, tā arī savas nākot­nes dēļ.

— Tātad jūs vairs nedusmojaties?

— Nē. Tomēr visam ir robeža. Dažas dienas jūs būsiet man pretīgs, pēc tam pāries.

Van Konets izgāja no tēva kabineta pavisam nejaukā garastāvoklī un pavadīja atlikušo dienas daļu Lauras Muldvejas dzīvoklī, kur drīz ieradās arī Snogdens; bet aiznākamā dienā vienpadsmitos no rīta van Konets pie­veda pie svinīgi rotātās gubernatora nama zāles durvīm jaunu meiteni, par kuras draugu un vīru solījās kļūt uz visu mūžu. Dziji ticot mīlestības spēkam, Konsuēla gāja viņam blakus, uzsmaidīdama skatieniem un apsveikumiem. Viņa bija tik mierīga kā zajas zāles atspīdums klusā ūdenī. Un, veikli izlikdamies, ka ir augstu jūtu pārņemts, nopietni un mīļi raudzījās uz viņu van Konets, kas izska­tījās vēl skaistāks un cildenāks savā tuvībā augstsirdī­gajai meitenei ar baltiem ziediem tumšajos matos.

Smaids nedzisa viņas sejā. Atbildot notāram, Konsuēla pateica «jā» tik nozīmīgi un maigi, ka ielūgtie viesi un liecinieki, padevušies viņas burvībai, uz dažiem mirkļiem noticēja Georgam van Konetam, kaut arī ļoti labi viņu pazina.

Kā civilā, tā baznīcas ceremonija noritēja gludi, bez sarežģījumiem. Jaunlaulātie pavadīja trīs dienas Huareca, Konsuēlas tēva, muižā, pēc tam aizbrauca uz Poketu, kur van Konetam vajadzēja kārtot darīšanas sakarā ar viņa iecelšanu par lauksaimniecības uzņēmumu akciju sabied­rības direktoru; tagad viņš varēja nopirkt nepieciešamo akciju skaitu.

Pēc nedēļas uz turieni pārvācās Laura Muldveja, un drīz parādījās arī Snogdens, bez kura van Konetam būtu grūti dzīvot saskaņā ar saviem paradumiem.

VI nodaja

Par «Lāču mātes» sagrābšanu muita nebija vis parādā Niklsam, kā kādu laiku domāja Tergenss, kam šai sa­karā bija savi apsvērumi, bet uzpirktam kontrabandistam, kura vārds drīz kļuva zināms, jo viņš nepaspēja aizbraukt un kādā tumšā naktī tika nogalināts šķietamā dzērāju kautiņā.

Pirmajā pratināšanā Davenants nosauca sevi par «Gan- treju», nevēlēdamies ieinteresēt kādu no vecajiem pazi­ņām ne ar vārdu Tirejs Davenants, kas varēja parādīties avīzēs, ne ar vārdu Gravelots, kas bija bīstams van Ko­neta dēļ. Taču uz «Lāču mātes» Tergenss vairākkārt ne­viļus bija nosaucis viņu par Gravelotu, tāpēc oficiālos papīros viņš figurēja divkārši — Gantrejs-Gravelots; sa­skaņā ar pierādījumiem—«Sauszemes un jūras» īpašnieka bēgšanu, «Lāču mātes» kontrabandistu vidū nejauši ieklī­dušā cilvēka ārkārtīgi trāpīgo šaušanu un ārieni — van Konets, uzzinājis visu no sava tēva, tūlīt spēra attiecīgus soļus. Viņam palīdzēja gubernators, bet tālākais visā savas darbības gaitā sīkāk izklāstīs iepriekšējās piezīmes.

Poketas cietums atradās pilsētas nomalē, kur pēdējos gados sāka veidoties iela, kas pēc dažām ēkām pārgāja paugurainā klajumā; jaunās ielas galam drīz pievienojās divas šķērsieliņas, no kurām viena beidzās ar gravu, bet otra — ar šosejas uzbērumu, tā ka pilsētas plānā tas viss atgādināja nomaļus izaugušu zaru ar sānu atvasēm. Cie­tuma vārti un fasāde bija pavērsti pret garu vienstāva ēku, ko apdzīvoja cietuma ierēdņi un apsardze; aiz kazar­mām namu grupu noslēdza pārtikas preču veikals ar di­viem logiem un durvīm to starpā, veikala klientūra bija galvenokārt ieslodzītie un cietumsargi. No rītiem sargi pēc īpašiem sarakstiem par arestantu naudu, kas glabā­jās cietuma kantorī, iepirka veikalā dažādus cietuma in­strukcijas atļautus produktus. Dažreiz bulkā gadījās kokaīna vai opija vīkšķītis, maizē—kāršu kava, melonē — spirta flakons, bet sargi, kas piegādāja šīs aizliegtās man­tas, rīkojās vienprātīgi, tāpēc neviens nesauca tiesā ne veikala īpašnieku, ne uzraugus. Divas kontrabandistiem ierādītās kameras vienmēr bija pilnas. Sī publika, kuras rīcībā bija daudz naudas, neliedza sev nekādas baudas. Bez tam kontrabandistu barvežiem, kas sastādīja kaut ko nenomaināmai ministrijai līdzīgu, vienmēr bija savs uz­ticams vīrs starp uzraugiem, kas pedantiski uzspieda cie­tuma režīmu visiem, izņemot savējos. Ja šis cilvēks iekrita, iznesot vēstules vai organizējot bēgšanu, viņa vietā ne­kavējoties atrada citu, laižot darbā naudu, šantāžu vai dažādu paziņu protekciju. Sī cietuma slepenā dzīve ārēji — lietas oficiālajā pusē nekā neizpaudās; dežūru un sardzes tnaiņa, pastaigu stundas, izmeklēšanas ierēdņu sakari ar cietuma administrāciju, kancelejas atskaites — tas viss ritēja kara dienesta precizitātē, un arestants, kam nebija derīgu sakaru cietumā vai ārpus tā robežām, nevarēja pat iedomāties, ko visu var darīt cilvēks, kurš sēž turpat aiz sienas blakus kamerā.

No augšas skatoties, cietums atgādināja mūra kvadrātu, kura vidū stāvēja mazāks kvadrāts. Tas bija divkārt aug­stāks par ārējo sienu. Šis četrstāvu korpuss ieskāva cie­tuma iekšējo pagalmu, uz kuru bija pavērsti visu kameru logi. Bez kancelejas logiem pirmajā stāvā cietuma ārsienai nebija nekādu citu logu vai lūku. Cietums drīzāk atgā­dināja kara cietoksni nekā māju. Pie ārējās sienas pa labi no vārtiem sētas iekšpusē atradās slimnīcas vienstāva ēka; pa kreisi no vārtiem bija cietuma priekšnieka māja puķu dobju, mauriņa un ēnainu koku ielokā; ap namu vi­jās arī tīteņu dzīvžogs, apsargājot šo sevišķo ģimenes miera pasauli dārza vidū.

Pa to laiku, kamēr «Lāču māte» gāja uz Poketu, Dave­nanta kāja bija uztūkuši, un viņu pēc dažām vienkāršām formalitātēm ieslodzīja slimnīcā. Pārējos aizveda uz kor­pusu. Šķiroties no Gravelota, kontrabandisti izteiksmīgi māja viņam, izsakot savu līdzjūtību viņa liktenim un pū­loties viņu uzmundrināt; viņiem bija iespējas organizēt Davenantam ja ne bēgšanu, tad vismaz sakarus ar ārpa­sauli. Bija jau rīts — desmit. Ambulancē cietuma ārsts pārsēja Davenanta kāju — lodes brūci, bija savainotas cīpslas, un viņu ievietoja vieninieku kamerā. Restes, bie­zas kā tīģera būrim, sedza logu. Davenants, nometis savas drānas, uzvilka cietuma bušlatu un apgūlās; viņa domas pamira. Esības ritums bija apstājies, Davenants atradās mežonīgā ātrumā virpuļojošās dzīves ass nāves punktā. Sargs atnesa maizi un pienu. Smēķēt bija aizliegts, taču uz Davenanta jautājumu par smēķēšanu uzraugs atbildēja:

— Pagaidiet mazliet, parunāsim vēlāk.

No šiem tukšajiem vārdiem, kas varbūt nenozīmēja neko citu kā atļauju smēķēt, pūšot dūmus kādā spraugā, Da­venantam kļuva jautrāk, un, kad parādījās kara izmeklē­tājs kontrabandas lietās, Davenants apsēdās uz gultas malas, gatavs cīnīties ar atbildēm pret visiem jautājumiem.

Ienācis kamerā, izmeklētājs ziņkāri paskatījās uz Da­venantu: saskaņā ar iepriekšējām ziņām viņš bija saga­tavojies ieraudzīt mežonīgu, katorgas tipa kausli, tāpēc ieslodzītā āriene viņu samulsināja. Sis cilvēks, kas gaiši un domīgi raudzījās viņam pretim, nekādi nesaderējās ar šis skumīgās vietas sienām. Taču aiz šīs ārienes, kas iedvesa uzticību jau pa gabalu, stāvēja nakts notikumi ar vēl nepieredzētu upuru skaitu. Un, tā kā dzīvi palikušie kareivji aprakstīja viņa pārsteidzoši trāpīgo šaušanu, aiz­mirstot, ka viņš nešāva viens, tad galvenokārt apvainoja viņu. Izmeklētājs nolika portfeli uz slimnīcas galda, pie­bīdīja ķeblīti, apsēdās un sagatavoja pildspalvu. Tas bija drukns, plecīgs cilvēks ar izvairīgu pelēko acu skatienu. Acis reizēm novērsās, reizēm pavērās plaši un spoži, lū­kodamās uz nopratināmo ar izaicinošu spēku, kam va­jadzēja radīt apjukumu. Ar tādu paņēmienu izmeklētājs it kā gribēja teikt: «Liegšanās ir veltīga. Skatīties tā, tieši un stingri, varu tikai es', kam redzama jebkura domas kustība.» Starp gandarījumiem, ko sagādā sev dažādu profesiju speciālisti, ievērojama loma pieder pieņemtai pozai, — šī spēle viņiem nepieciešama kā savas pašcieņas celšanai, tā arī tīri estētiskos nolūkos; pa lielākai daļai tam visam ir gluži nevainīgs raksturs, taču nopratināša­nas apstākļos gudram cietumniekam ar ievērotu sīkumu nemanāmo strāvu šāda poza bieži norāda, kā izturēties.

Saspringta saruna rit dabiskāk, ja izjautājamā persona aizņemta ar kādu blakuslietu, kas neattiecas uz pašu no­pratināšanu. Davenants paņēma krūzi un sāka ēst maizi ar pienu, tai pašā laikā atbildēdams ierēdnim.

— Sāksim nopratināšanu, — ierēdnis sacīja, paceldams pildspalvu pār papīru un skatīdamies uz roku ar piena krūzi. — Atbildiet, neko neslēpdams, necentieties noklusēt, kaut kādus apstākļus. Ja esat vainīgs, tūlīt atzīstieties visā, tā jūs atvieglināsiet savu likteni. Kā jūs sauc?

— Džems Gantrejs.

— Vecums?

— Divdesmit seši gadi.

— Jūsu profesija? Kontrabandists?

— Jūs maldāties. Es neesmu kontrabandists.

Izmeklētājs nozīmīgi paskatījās uz Tireju, sagrāba zodu

plaukstā, saspringa un, negaidīti piecēlies, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm. Tad viņš pamāja pats sev, atviegloti pameta ar roku un smaidīdams atgriezās.

— Neviens nenoklausās, — sacīja izmeklētājs, apsēz­damies un laipni uzlūkodams pārsteigto Davenantu. — Ne­baidieties no manis. Esmu jūsu organizācijas biedrs. Iz­stāstiet, cik vien sīki iespējams, sadursmes gaitu, lai es gūtu iespēju apsvērt muitas izvirzītos pierādījumus un kopā ar jums apspriest aizstāvēšanās raksturu.

— Atklātību par atklātību, — atbildēja Davenants. — Jūs neesat izmeklētājs, es neesmu kontrabandists; bez tam man rokās nebija pat ieroča, kad robežsargi sagrāba «Lāču māti».

— Jūs nešāvāt?

— Nē. Es neprotu šaut.

— Savādi, ka jūs neticat maniem vārdiem, — sacīja izmeklētājs. — Laiks iet, un Tergenss man tieši uzdeva jums palīdzēt.

— Labi, — Davenants skumīgi iesmējās, — aizmirsī­sim šo vājo spēli. Lūdzu, turpiniet nopratināšanu.

Izmeklētājs, acis piemiedzis, iesmējās augstprātīgi un patmīlīgi, kā slikts aktieris, kam paša uzskats svarīgāks par pūļa domām, un mainīja toni.

— Ieslodzītais, jūs, kas dēvējat sevi par Džemu Gan- treju, tiekat apvainots bruņotā pretestībā muitas sardzei; šīs pretošanās rezultātā nāvīgas ložu rētas saņēmušas sekojošas amatpersonas…

Viņš pārskaitīja nogalinātos, nosaucot katra vārdu, tad turpināja:

— Bez tam jūs apvaino kontrabandas pārvadāšanā un mēģinājumā realizēt kravu ostas teritorijā, kas atrodas kara laika likumu uzraudzībā un noteikšanā un ir pakļauta Poketas karatiesas kompetencei un izmeklēšanai. Vai at­zīstat sevi par vainīgu?

Tikko izmeklētājs nosauca karatiesu, Davenants saprata, ka viņam draud nāves sods. Bīdamies van Koneta, viņš nolēma slēpt patiesību un atklāt to tikai tiesā, kas, pēc viņa domām, liktu pārskatīt viņa lietu; bija priekšlaicīgi runāt par notikumiem «Sauszemē un jūrā». Mazliet pa­domājis, Davenants atbildēja izmeklētājam tā, lai nodro­šinātu sev tiesas labvēlību.

— Vajadzēs mazliet aritmētikas. Es nenoliedzu, ka esmu šāvis, nenoliedzu, ka biju uz «Lāču mātes», lai arī ne kontrabandas nolūkos. Es šāvu … Man bija septiņas patronas revolverī un deviņas patronas šautenē. Es zinu to tāpēc, ka, paņēmis Utlendera šauteni, es tūlīt piepil­dīju aptveri, kurā ietilpst, kā jums zināms, deviņas patro­nas, — tās man iedeva blakus sēdētājs. Tātad es atceros, ka iemetu vienu pārpalikušo patronu ūdenī — tā mani traucēja. Tādējādi — deviņi un septiņi ir sešpadsmit. Es varu ņemt uz savas atbildības sešpadsmit muitniekus, bet nekādi ne divdesmit četrus.

— Acīmredzot jūs esat labs šāvējs, — piezīmēja iz­meklētājs, beidzis pierakstīt liecību. — Kas pamudināja jūs piedalīties bruņotā sadursmē?

Davenants neko neatbildēja.

— Tagad paskaidrojiet, — izmeklētājs sacīja, visai ap­mierināts par precīzo liecību šaušanas jautājumā, —• pa­skaidrojiet, — kādi apstākļi jums lika piebiedroties kon­trabandistiem?

— To es pateikšu tiesā.

Izmeklētājs pūlējās izdibināt atteikšanās iemeslus, bet Davenants noteikti pretojās un tikai piebilda:

— Tiesā kļūs zināms, kāpēc es nevarēju runāt par to tagad.

Ierēdnis beidza nopratināšanu. Davenants parakstīja savu atzīšanos, un izmeklētājs aizgāja, visai ieinteresēts par šo arestantu, kas tik ļoti nelīdzinājās ne kontraban­distam, ne noziedzniekam.

Uzraugs, kas izlaida izmeklētāju, noslēdza kameru, bet pēc brīža atkal pagrieza atslēgu un, pabāzis Tirejam ne­lielu sainīti, teica:

— Smēķējiet vēdlodziņā.

Viņš steidzīgi izgāja, noliedzoši kratīdams galvu par zīmi,' ka nav laika sarunāties. Tirejs ieraudzīja piecas mārciņas naudas, pīpi un šķipsnu tabakas. Pabāzis tabaku zem spilvena, viņš atskr.ūvēja iemuti. Tajā bija iebāzta zīmīte no Tergensa: «Turieties, sāku apskatīties, darīsim visu, kas būs pa spēkam. Terg.»

VII nodaļa

Līdz ar nakts iestāšanos veikalnieks no iekšpuses no­stiprināja durvis ar aizbīdni, tad izgāja pa pakaļdurvim mazā, tukšu kastu un mucu piekrautā pagalmā un pakāra ārpusē slēdzeni, bet atslēgu nepagrieza. Pie veikalnieka pienāca garš cilvēks salmu cepurē un plecos uzmestos iin- auduma svārkos. Aiz šī vīra platās ādas jostas rēgojās varā kaldināts naža spals. Cilvēks bija kalsens, bakurē- tains, ar skarbu skatienu un lieliskā garastāvoklī, jo bija jau izdzēris divas pudeles vietējā .dzeltenvīna pie dēmo­niskās sievietes Rudās Katrīnes, kas dzīvoja tepat tuvumā; tagad viņš gribēja pacienāt Katrīni uz sava rēķina.

— Stomadorpapiņ, — teica kontrabandists, maigi ka­sīdams veikalnieku aiz auss, tad vaļīgi uzlikdams elkoni viņam uz pleca un izriezdams krūtis, kā to darīja, amizē­damies ar Katrīni, — nesteidzieties skaitīt kasi.

— Jūs neizturami ožat pēc sīpoliem, Botredž. Paejiet tālāk, un bez bučošanās.

— Jā. Bet ko man darīt, ja es liktenīgā kārtā dievinu sīpolus, — iebilda Botredžs, tomēr palaida vaļā Stoma­dora plecu. — Jums atradīsies sīpoli un divas pudeles piparu šņabja? Es uzkožu sīpolus.

— Vai tad nav laiks iet gulēt? — domīgi jautāja vei­kalnieks. — Man sacukurojies ievārījums, es vēl gribētu to pārvārīt.

— Nē, vecais indētāj, gulēt ir kaitīgi. Iesim, es sadzeršu ar jums. Zvēru pie šīs mājas, kas rēgojas pretim jūsu bodītei, un pie nabaga Tergensa dvēseles, — man patīk jūsu noslēpumainais, platais ģīmis.

Stomadors paskatījās uz Botredžu, aizkustinoši pasmai­dīja, kā smaida cilvēki, kas mīl iedzert gadījuma kompā­nijās, un apņēmīgi pagrieza atslēgu.

— Iesim iekšā, — sacīja Stomadors. — Jūs droši vien gaida Katrīne?

— Pagaidīs, — atbildēja Botredžs, sekojot Stomadoram caur kastu grēdām uz gaišo durvju spraugu. — Ar Kat­rīni man ir pārbaudītas attiecības. Patīkami iedzert ar vīrieti, it īpaši ar tādu gudru cilvēku kā jūs.

Viņi iegāja veikala dibenistabā — telpā ar zemiem griestiem, te dzīvoja Stomadors. Gultas kājgalī stāvēja vaskadrānu apklāts galds, daži smagi krēsli, šautene pie sienas, kaktos maisi, konfekšu un makaronu kastes un veca glezna, kas attēloja tīģeru medības, — tā bija iekār­tota šī šķūnim līdzīgā telpa ar nelīdzenu, dzeltenu ķie­ģeļu klonu.

— Es tikai neļaušu ēst sīpolus, — brīdināja Stomadors, — briesmīgi ož. Atradīsim kaut ko labāku.

Stomadors izgāja tumšajā veikalā un atgriezās no tā, atsizdams pakausi pret stenderi, ar divām pudelēm sar­kana piparu degvīna, žāvētu zivju kārbu un ķimeņmaizī- tēm; salicis atnesto uz galda, viņš izņēma no sienas ska­pīša nazi, divas šauras glāzes ar bieziem dibeniem un no­sēdās pretim Botredžam, kūpinādams pirmšķirīgu cigāru; tos viņš par lētu naudu pirka no saviem draugiem — kontrabandistiem.

Sarkanais, zili punktotais lakats, kuru Stomadors mājās mēdza siet ap galvu, ar vienu stūri nokarājās pār ausi, metot uz vecā vīra platās, no smacīgā gaisa bālās sejas sārtu atspīdumu. Pelēkās acis, biezās, viltīgi izliektās lū­pas, apaļais dubultzods un strupais deguns vispār atgā­dināja miesās izlaidušos mūku, kā gleznās, kur mūks sēž pie mucas ar krūzi rokās. Zem padusēm sasietais priekš­auts, pelēkās blūzes uzrotitās piedurknes, īsās, melnās bikses un ādas kurpes — tas viss ļoti piestāvēja Stoma- doram, piederējās viņa sejai. Vienīgi šī cilvēka milzīgās dūres sava lieluma dēļ izskatījās pēc atsevišķām, kailām būtnēm. Stomadors runāja skaļi, izsacīdams teikumu līdz galam kā zvērestā, un nejauca vārdus.

Kad pirmās divas glāzītes izlija ieplestajās, baltzobai- najās mutēs, Stomadors, zivteli košļādams, paziņoja:

— Ja jūs zinātu, Botredž, kā es nožēloju, ka nekļuvu par kontrabandistu! Tāds darbs man pa prātam, zvēru pie rostbifa un šampinjonu mērces!

— Jā, mums gadās veiksmīgas dienas, — rūpīgi tīrī­dams zivi, atbildēja Botredžs, — toties, kad uzbrūk ne­laime, tad iet plāni, Kaut vai tā pati «Lāču māte». Septiņi vīri beigti, pārējie sēž pretim jūsu veikalam un pie sevis zīlē: vai kara prokurora sieva dzemdēs tiesas dienā, vai tā lieta ievilksies. Runā, ka tādi laimīgi tēvi tad staigā uz pirkstgaliem — labiņi — un visiem čukst: «Ehē!» Es nezinu, neesmu bijis tēvs.

— Tiešām, ar «Lāču māti» jums ir krahs. Es dzirdēju, kāds cilvēks, kas braucis uz «Lāču mātes» no Gertonas, apšāvis gandrīz vai visu muitu.

— Jā, un arī pats viņš ievainots, bet ne bīstami. Zināt, kas viņš ir? Svešs cilvēks. Džems GravelotsC Viņam pie­der viesnīca Tahenbakas ceļā.

Stomadors pārsteigumā uzgāzās ar krūtīm galda ma­lai. Galds sakustējās un pagrūda Botredžu, kas izbrīnā piecēlās no krēsla.

— Smukus lēcienus jūs taisāt! — noteica Botredžs, pie­turēdams krītošo pudeli.

— Džems Gravelots?! — Stomadors iebrēcās. — Bāls, septiņpadsmit gadu, līdzīgs nopietnai meitenītei? Zvēru pie pērkoniem un ruma, ka jūsu atbilde man vajadzīga ātrāk, nekā jūs paspēsiet sagremot zivi!

— Ja es nepazītu Gravelotu, — iebilda apstulbinātais Botredžs, — es nodomātu, ka Gravelotam ir dēls. Ar ko viņš varētu būt līdzīgs meitenei? Jūs varat man to pa­teikt? Vai nevarat? Atjaujiet pavaicāt: vai meitenei var būt četras collas garas ūsas nekulstītu pakulu krāsā?

— Jums taisnība! — Stomadors iesaucās. — Es aiz­mirsu, ka pagājuši deviņi gadi. «Sauszeme un jūra»?

— Jā. Es taču esmu tur bijis.

— Botredž, — pēc saspringtu pārdomu brīža teica sa­viļņotais Stomadors, — mēs gan neesam sen kā pazīstami, bet, ja jūsu atmiņā saglabājušies daži mani pakalpojumi, ko esmu jums izdarījis, Katrīnei šodien vajadzēs gaidīt ilgāk nekā citām reizēm.

Smadzeņu iesildīšanai viņš ielēja pa glāzei piparu deg­vīna sev un kontrabandistam, kurš, iesūcis malku, jautāja:

— Jūs esat norūpējies?

— Es atdošu veikalu, atdošu visus savus ienākumus no cietuma apgādāšanas un galu galā pats esmu ar mieru nokļūt cietumā, — Stomadors sacīja, — ja šie mani upuri var glābt Gravelotu. Kā viņš sapinās ar jums?

— Tas man nav zināms, bet to var uzzināt. Kas jūs tā satrauc, papiņ?

— Es vienmēr gaidu visādas tādas lietas, — noslē­pumaini teica Stomadors. — Es tās gaidu. Es gaidīju tās uz Tahenbakas ceļa un gaidīju te. Vai jūs domājat, ka es šo bodīti nopirku, lai iedzīvotos? ,

— Kā es varu kaut ko domāt, — diplomātiski iebilda ieinteresētais Botredžs, — ja visiem sen zināms, ka Sto­madors ir pieredzējis vīrs, kā sacīt, vīrs ar gaišu galvu?!

— Par to es arī runāju. Ir augstāki mērķi, — nopietni atbildēja Stomadors. — Pirms deviņiem gadiem es atdevu draņķīgu būdu jaunam klaidonim. Bet viņš tika galā ar saimniecību. Jūs domājat, es nezināju, ka.drīzumā atklās rūdas raktuves? Bet es pametu viesnīcu, jo man bija citi plāni.

Tā runādams, Stomadors meloja: ne tikai viņš, ari ne- \iens cits toreiz nevarēja zināt, kādus atklājumus kalnos izdarīs nejauša ekspedīcija. Bet tajā negantajā intriga kārē, kas parasti rada savādniekus un varoņus, veikal­nieks bieži apgājās ar faktiem pēc sava prāta, pa drau­gam.

— Sis zēns, — turpināja Stomadors, — mani briesmīgi aizkustināja. Tātad sākam darboties. Ko varat piedāvāt?

•— Kādā plāksnē?

— Sakaru nodibināšanai.

— Tas nav grūti, — padomājis atbildēja Botredžs. — Bet jums dzelžaini jāklusē par visu, ko uzzināsiet no manis.

— Droši vien es skriešu uz cietuma kanceleju ar sīku jo sīku ziņojumu.

— Nemuļķojieties, — Botredžs rauca pieri, — lieta ir nopietna. Tādā gadījumā man tūlīt jāiet pie Katrīnes un…

Te Botredža runu pārtrauca kluss klauvējiens pie dur­vīm, kas nobeidzās ar skaļu uzsitienu pa dēli.

— Skaidrs, ka viņa, — Botredžs teica bez sevišķas sa­jūsmas.

Stomadors atvilka aizbīdni un ieraudzīja jaunu, sarkan­matainu sievieti baltā, vaļējā blūzē un drudžainiem plan­kumiem vaigos.

— Kas tas galu galā ir? Es visu laiku esmu viena, — teica Katrīne, paspērusi uz Botredža pusi garu kāju no­mīdītā tupelē, — bet jūs te nīkstat?!

— Ket, dārgā, — samierinoši ieteicās Botredžs, — es tikko taisījos iet pie tevis svarīgā lietā. Jānogādā zīmīte viesnīcā. Fakregeds… Kā viņš?

Katrīne paskatījās uz Stomadoru ar to mežonīgo ska­tienu, kas cietumsargu un kontrabandistu vidū skaitījās neatvairāms, — bet ne lai savaldzinātu. Viņa vienīgi gribēja aptvert, vai Stomadors un Botredžs viņu neizjoko.

Cieši un izteiksmīgi paskatījies uz viņu lielām acīm, Stomadors atklāti ielika viņas plaukstā divus zelta gaba­lus, un sarkanie plankumi Katrīnes vaigos izplūda līdz deniņiem.

— Aha! — viņa atsaucās, lietišķi saraukdama pieri un piesmēķēdama papirosu, kas līdz tam bija aizsprausts aiz­ausi. — Tad šitā! Nu ko tad Fakregeds! Viņš šodien ir brīvs. Tas neiznāks.

—- Tad izdomā! — Botredžs iesaucās.

— Cik pulkstenis? — Katrīne jautāja Stomadoram, dziļi ievilkdama dūmus un laizdama tos caur nāsīm.

— Bez desmit minūtēm pusnakts, — veikalnieks atbil­dēja, izņēmis no kabatas lielu zelta pulksteni.

— Pusnaktī pie ārējiem vārtiem nostāsies Kravars, — prātoja Katrīne, paceldama Botredža neizdzerto glāzi. — Pie iekšējiem vārtiem Hurtejs. — Viņa izdzēra glāzi un nosēdās sienmalē uz krēsla, lūpu šķobīšana un kodī- šana pauda saspringtu prāta darbību. — Rakstiet zīmīti.

Stomadors steidzīgi atraisīja un nometa priekšautu, iz­vilka no blūzes kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmuli un, zemu noliecies pār galdu, sāka rakstīt zīmīti. Laiku pa laikam Botredžs aizrādīja:

— Rakstiet drukātiem burtiem. Parakstu nelieciet. Kam rakstiet — vārdu neminiet. Lai viss būtu skaidrs tikai vi­ņam un nevienam citam.

— Jā, piesargieties, — Katrīne apstiprināja. — Adresi mēs pateiksim mutiski.

Stomadora nolasītās zīmītes kopīgā apspriešana apmie­rināja visus. Saritinājusi zīmīti, Katrīne paslēpa to ma­tos un devās uz durvīm.

— Uz slimnīcu, — viņa lēni atkārtoja uzdoto, — Džems Gravelots. Tieši tā.

— Pareizi, — nomierināja viņu Botredžs, — ko zinu, to zinu.

— Gaidiet, — izmeta viņa, aizspīdinot tumsā balto blūzi.

— Glodena sieviete, — sacīja Botredžs. — Ja viņa to šodien neizdarīs, tad citam nebūs pa spēkam. Pagājušas deviņas dienas, kopš viņi apcietināti; pēc sešām dienām slimnīcā dežurēs tas pats Fakregeds… tad mēs viņam dienu iepriekš … Sapratāt?

Apkārt skatīdamās, Katrīne izgāja uz ielas, zaķa cilpu līkumiem tuvojās vārtu tērauda režģiem, ko spilgti ap­gaismoja elektriska spuldze. Aiz vārtiem stāvēja druknais, plecīgais Kravars. Viņa sarkanā seja ar sirmām uzacīm parādījās starp dzelzs stieņiem. Ieraudzījis Katrīni, sargs izbrīnā viegli iesvilpās.

— Cik jūs vēlu staigājat! — sacīja Kravars taustīgā tonī, kā arī neskaidrā cerībā, ka Katrīne griezīsies pie viņa ar kādu lūgumu: sargs nekad nebija viņu redzējis naktī pie cietuma.

Katrīne apstājās cietuma vārtu akmens staba ēna un pacēla pirkstu pie lūpām.

— Nu ko jūs luncināties, ko luncināties? — maigi un dobji iemurminājās uzraugs, stiepdams roku cauri stie­ņiem, lai saķertu Katrīni virs elkoņa. — Ar mani vēl ne reizes neesat parunājusies. Par vecu, vai?

Kravars atskatījās uz Hurteju, kas stāvēja ar muguru pret viņu aiz iekšējiem vārtiem, un, paraustījis cepuri aiz naga, sakārtoja spožo, lakoto siksnu, kas cieši apkļāva viņa resno vēderu.

— Nemuldiet niekus, — Katrīne sacīja, atspiezdamās ar plecu pret stieni, smaidīdama ar satvīkušo seju tik da­biski, ka Kravars sāka elst. — Man, atklāti sakot, visi vī­rieši vienādi.

— Tiešām? Vai tā ir? — jautāja Kravars, domīgi pa­celdams pie lūpām atslēgas galu. — Tad jūs nākat no satikšanās ar «vienādiem»? Vai arī ejat uz satikšanos?

— Mēģiniet uzminēt.

— Katrīn, es aizietu pie jums rītvakar. Goda vārds. Jūs zināt, esmu kārtīgs cilvēks.

— Eh! Jūs man sen to stāstāt. Taču Rimma jau dabū­jusi no jums svārkus un kurpes, bet man jūs pat tukšu riekstu žēlojat.

— Ket! — uzraugs sacīja, sagrābis abas viņas rokas virs elkoņiem. — Tas ir tāpēc, ka jūs mani nonicināt. Es dārgi maksātu… jā, bet jūs aizraujaties tieši ar noziedz­nieku pasauli. Kāpēc atnācāt? Runājiet!

Katrīne atbrīvoja rokas un atkāpusies izvilka no matiem papīra ritulīti.

— Klausieties, Kravar,— čukstēja kārdinātāja, karstiem pirkstiem sažņaugusi uzbudinātā sarga sviedraino locī­tavu, — ja nodosiet zīmīti, tad varat nopirkt man kurpes.

— Tā! Divi prieki reizē: zīmīte mīļākam un vēl kurpes par to pašu! Jūs esat… viltīga zoss. Ket, dieva vārds!

— Te nu ir redzams, cik kārtīgs cilvēks jūs esat. Man nav cietumā mīļākā, zvēru, pie kā gribat! Vienkārši kāds vecs draugs grib nodot sveicienu paziņam.

— Jūs nepiemānīsiet, Ket?

— Tādās reizēs nemānās.

Kravars zināja, ka Katrīne nemelo. Līdzīgos gadījumos spēles noteikumus ievēroja ļoti stingri.

— Es baidos, ka … — iesāka Kravars un apklusa, ieskatoties sievietes trauksmīgi saspringušajā sejā ar maigu aizdomīgumu. Viņš klusēja, domāja un beidzot teica; — Var paskatīties, kas tur rakstīts?

— Protams! Ņemiet. Izlasiet, lūdzu, nekā sevišķa tur nav.

Kravars paņēma papīriņu, atskatījās, pamāja Hurtejam, kas uzmanīgi viņu novēroja, un izlasīja sekojošo:

«Sveiks, vecais Džern, — atceries mūsu tikšanos pirms deviņiem gadiem uz Tahenbakas ceļa? Cik dūšīgi Tu to­reiz tiesāji kāļu rausi un vīnu! Es dzirdēju, ka Tev esot veicies. Sēdēji Tu ar Tomu Adoru. Jā, ir ko atcerēties. Viņš liek Tevi sveicināt. Paziņo, vai Tev ko nevajag. Ve­seļojies. Tavs Bills.»

— Nu jā, vienkārša zīmīte, tur nekā nav. Es zinu, — sacīja Katrīne, sekojot Kravara sejas izteiksmei; Kravars apostīja, vai papīrs neož pēc sīpolu sulas, kas aizstāja simpātisko tinti, vēl drošības pēc uzdedzināja sērkociņu un pasildīja zīmīti uz uguns.

Kravars atstiepa apakšlūpu, noteikti pagriezās un de­vās pie Hurteja. Viņi ilgi pētīja zīmīti. Atstājis to Hur­tejam, Kravars atgriezās pie Katrīnes.

•— Kam nodot? — Kravars vaicāja.

— Džemam Gravelotam, slimnīcā. Lai viņš tūlīt sūta man atbildi.

— Katrīn, es tevi mīlu, tas tiesa, tikai saproti pati: ja mēs ar Hurteju … tā ir viena lieta, bet slimnīcā citādāk. Nepieciešama nauda.

— Tad ņemiet, — viņa sniedza Kravaram zelta gabalu.

— Nauda, zināms, nav mana.

— Mēs te visi esam gudrinieki, — atbildēja Kravars.

— Pa sešiem gadiem esmu daudz ko pieredzējis. Gaidi. Labāk pastaigājies, tikai tālu neaizej. Es pašķindināšu ar atslēgu.

Davenants tikmēr gulēja un redzēja sapnī tumšus ūde­ņus, kas pārplūdināja naksnīgus laukus. Viņa kājai ne­bija ne labāk, ne sliktāk, ceļgals nelocījās, tāpēc tikt pie smēķējamā lodziņa bija sāpīgi, un viņš cik spēdams at­turējās no smēķēšanas.

Uzraugs, kas dežurēja slimnīcā pie vienpadsmit viennī- cām, bez skaņas atvēra durvis un ienācis asi sapurināja arestanta plecu. Davenants aizturēja elpu un atvēra acis.

Uz viņa pagalvja nokrita zīmīte.

— Rakstiet atbildi, — uzraugs čukstēja, tūlīt iedams projām un pievērdams durvis no ārpuses.

Atslēga klusi noklikšķēja.

Davenants atspiedās uz elkoņa un izlasīja zīmīti, acu­mirklī sapratis dīvaino tekstu pēc «deviņu gadu», «Toma

Adora» un «Tahenbakas ceļa» asociācijām. Nezinādams, kur atrodas Stomadors, Davenants redzēja, ka viņam rak­sta tieši šis cilvēks, visu labi par viņu zinot.

Viņš izjuta padevīgu rūpju mulsumu, it kā raupja roka butu drūmi apspraudījusi viņa cietumnieka segu.

Viņam kļuva karsti un jautri. Ar dziļu elpas vilcienu apvaldījis cerību pārplūdinātās sirds dunoņu, Davenants izvilka no matrača mazu zīmulīti, ko nesen bija atsūtījis Tergenss, un atbildēja Stomadoram uz zīmītes otras pu­ses to būtisko, par ko bija neatlaidīgi domājis šinīs die­nās:

«Man vajadzīgs Orts Galerans. Ja viņš ir dzīvs, par viņu var pastāstīt kafejnīcas īpašnieks Ādams Kišlots; esmu aizmirsis Galerana mājas numuru. Kafejnīca toreiz bija uz Putekļu un Strauta ielas stūra. Jāpasaka Galera­nam, ka viņu sveicina zēns, ar kuru viņš pirms deviņiem gadiem brauca uz Baijas ragu un kurš viņam iedeva zeltu spēlei.»

Piesardzības dēļ Davenants neparakstījās, bet arī bez tā rindas tikko ietilpa papīra strēmelītē. Uzbudinājumā ne­saudzēdams slimo kāju, viņš aizkliboja pie durvīm, ieklau­sījās un viegli piesita. Uzraugs bija līdzās. Atvēris durvis, viņš žigli paķēra zīmīti un atkal ieslēdza Davenantu, kas apsēdās uz gultas pārdomāt. Pēc brīža Kravars pašķindi­nāja atslēgu pret vārtu režģiem, un Katrīne iznāca no ēnas.

— Ņemiet drīzāk un ejiet, Ket, — sacīja Kravars. — Cie­tuma priekšnieks nāk pārbaudīt posteņus. Kas par sie­vieti … — viņš noteica Katrīnei pakaļ. — Pieraugi, rīt es būšu klāt.

Neatskatīdamās Katrīne mēmi pamāja un ieradās vei­kalā, kad, gaidīšanas izmocīti, Stomadors un Botredžs jau bija sākuši truli klusēt.

— Lasiet! — aizelsusies sacīja Katrīne. — Viss Poke- tas pasts nav vienas manas galvas vērts.

Viņa nometa zīmīti uz galda, lielīgi izriezusi krūtis, ielēja sev glāzi piparu degvīna un kāri izdzēra.

— Kā panāci? — jautāja sajūsminātais Botredžs, sa­grābjot viņas vidukli un velkot sev klāt, kamēr Stomadors cīnījās ar Davenanta neskaidro rokrakstu. — Kā tu to panāci, es prasu? , V

— Sieviešu izdarības ir veiklākas par tavām, veco zēn, — atbildēja Katrīne. — Es devu zeltu. To jūs man esat parādā, Stomador,

Turpinādams lasīt, Stomadors izklaidīgi paskatījās uz viņu un tikpat izklaidīgi pasniedza Katrīnei trīs zelta ga­balus.

— Ko lai dara? Tāda ir mūsu dzīve, — nopūtās Bot­redžs, smīnēdams pats savām domām par notikumu pie vārtiem. — Tad viss ir labi, Stomadora papiņ?

— Ak, mīļo Katiņ, — sacīja Stomadors, — tu man tā izlīdzēji, ka es atvēršu tev kredītu uz veselu mēnesi, vari ņemt, ko vien gribi. Man, saprotiet, ir uzdots atrast kādu cilvēku, bet, tā kā jums vēl jāsaņem divas pudeles piparu degvīna un jāiet gulēt, plānus es te sastādīšu viens pats.

Otrā dienā, uzaicinājis Botredžu patirgoties savā vietā, Stomadors devās meklēt Galeranu pēc Tireja zīmītes no­rādījumiem un, apvilcies pilsētas uzvalku, vispirms gāja pie Kišlota, kas sen jau bija slēdzis savu «Riebumu». Kādā no pilsētas visdzīvāk apmeklētajām vietām Kišlotam ta­gad bija veikals. Viņš tirgojās tik veiksmīgi, ka taisījās atvērt vēl divus tādus veikalus. Neķerdamies vairs ne pie pretdabīgas, pat ne pie kaut cik oriģinālas reklāmas, Kiš­lots bija «trāpījis desmitniekā», kā to skaudības lēkmē reiz bija solījis Davenantam; Kišlota bagātības noslēpums izrādījās vienkāršs: viņš pirka par puscenu lielas partijas brāķētu apavu un pārdeva tos par normālu apavu cenu. Nenozīmīgo, tikai speciālistam redzamo brāķi vienkāršs pircējs, ja arī bija to manījis, izskaidroja kā nejaušību; ja pircējs sūdzējās, Kišlots labprāt apmainīja brāķēto preci pret nevainojamp apavu pāri, bet sūdzību bija maz un preču — daudz.

Kišlots bija aptaukojies, iemācījies spēlēt uz elektriskām klavierēm un taisījās precēt jautru atraitni, kam piederēja savs nams.

— Orts Galerans? — Kišlots jautāja Stomadoram, kad bija uzzinājis viņa vizītes mērķi. — Galerana adrese zi­nāma kafejnīcā «Pončs». Tur esmu viņu redzējis, bet pie manis viņš sen nav iegriezies.

— Galvenais bija — atrast jūs, — sacīja Stomadors. — Es nomētājos pa Putekļu ielu pāris stundu, izprašņā­dams ļaudis namos un uz stūriem; es noguru, apsēdos alus bārā un paņēmu avīzi. Tur es ieraudzīju, kāds esmu muļķis. Starp sludinājumiem redzamā vietā bija minēts jūsu veikals: «Labākais apavu veikals «Merkurija spārni» — Ādams Kišlots.» Tātad es eju uz «Ponču».

— Mēs ievietojam sludinājumu divas reizes nedēļā, — labsirdīgi teica Kišlots. Viņš brīdi klusēja. — Jūs pazīs­tat Galeranu?

— Nē. Viņu pazīst un grib uzmeklēt kāds no maniem draugiem.

Pateikdamies Stomadors šķīrās no Kišlota un pavēlēja taksometra šoferim braukt uz kafejnīcu «Pončs».

Drīz viņš iegāja vēsā telpā ar sarkankokā apdarinātiem malahīta galdiņiem. Starp izplestām avīzēm un dāmu ce­purēm Stomadors izspraucās pie bufetes, kur uz viņa jau­tājumu par Galeranu jau pirmais apkalpotājs, mazliet pameklējies ar acīm pūlī, norādīja uz staltu sirmgalvi, kas sēdēja pie spoguļa. Galerana uzacis vēl bija melnas, bet kakls kļuvis dzīslains, mati nosirmojuši, acīs un lūpu kaktiņos vīdēja pacietības pilna mūža vakara miers, kas raksturīgs vientuļu cilvēku vecumam. Galerans dzēra melnu kafiju un lasīja grāmatu. Blakus viņa galdiņam bija brīvs krēsls.

Stomadors lēni paklanījās un lūdza atļauju ieņemt krēslu. Galerans klusēdams pamāja. Stomadors agsēdās un sāka cieši skatīties uz galda kaimiņu, kas, paraustījis ple­cus, turpināja lasīt. Juzdams skatienu, viņš pacēla galvu un, redzot, ka resnais svešinieks skatās uz viņu ar noslē­pumainu un nogaidošu smaidu, jautāja:

— Jūs kaut ko man teicāt?

— Vēl ne, bet tūkt teikšu, — klusi ierunājās Stoma­dors. — Jūs esat Orts Galerans?

— Neapšaubāmi.

— Tad klausieties: šejienes cietumā sēž Džems Grave­lots, kuram pirms deviņiem gadiem, kad viņš vēl bija zēns, es uzdāvināju mazo ienākumu dēļ panīkušu vies­nīcu pie Tahenbakas ceļa, ap četrdesmit jūdžu no Gerto- nas. Pareizāk sakot, es to pametu. Gravelots noturējās. Viņu glāba rūdas raktuvju atklāšana. Nezinu, kā un kā­pēc, tikai viņš nesen brauca uz Poketu kontrabandistu šo- ncrī un pēc apšaudīšanās tika noķerts līdz ar visiem pārē­jiem, kas bija palikuši dzīvi. Šonakt izdevās saņemt no viņa zīmīti, ko būsiet tik laipns izlasīt.

Galerans šaubīgi pacēla zīmīti pie acīm, bet, tikko bija izlasījis par zelta monētu, paņemtu spēlei no Davenanta, tūlīt satraucās, saviļņojumā pat piesarka.

— Ak dievs! Tas taču ir Tirejs! — viņš sev teica.— Kas jūs esat, dārgais draugs?

— Toms Stomadors jūsu rīcībā. Man ir veikals pretim cietumam.

— Velns lai parauj! Izstāstiet labi sīki. Savā laikā es ļoti tuvu pazinu Dav… Gravelotu.

Stomadors nevarēja neko daudz piebilst iepriekšējam paskaidrojumam; viņš aprakstīja savu satikšanos ar jau­nekli, viņa noplīsušās drānas, izskatu, bet varēja redzēt, ka Stomadors uz visiem laikiem paturējis prātā to vien­kāršības, uzņēmības un bezpalīdzības kopumu, kas pie­mita Tirejam; tādu viņu atcerējās arī Galerans, it īpaši pēc zēna pazušanas, kuras iemesli noskaidrojās, tikko pie Kišlota ieradās Franks Davenants un sāka tur ciniski plātīties, ka dēls viņu pametis. Kamēr Davenants mocī­jās, pūlēdamies apmierināt tēva alkatību, Galeranam Lisā bija neredzēti veicies kāršu spēlē: viņš bija vinnējis piec­padsmit tūkstošus mārciņu, un ceturtā daļa no šīs sum­mas pienācās zēnam, aizgājušam no tiem dubļiem, kas tik negaidīti bija aptraipījuši viņa slāpstošajai dvēselei pavērtās gaišās durvis.

Paskaidrojis Galeranam, ka sīkākas ziņas par saviem apstākļiem Gravelots varēs dot tikai pēc dažām dienām, kad uzraugs Fakregeds uzsāks diennakts dežūru slimnīcā, Stomadors devās mājup, pierakstījis Galerana adresi: Galeranam jau septiņus gadus piederēja balts vienstāva nams desmit jūdžu attālumā no Poketas.

Ar šo namu sākās krasta vasarnīcu virkne, izkaisīta klinšu terasēs starp aizām un dārziem. Uz šīm saules un jūras klusuma ligzdām no pilsētas veda šoseja un vien­sliežu dzelzceļš. Galerana mājā bez paša saimnieka dzī­voja vēl šoferis Grube un meitene Tirza, šofera māsa, kas veica apteksnes un saimniecības vadītājas pienākumus.

Galerans dzīvoja četrās istabās, iekārtotās tik vienkārši, kā to prot cilvēki, kas mīl skaidras līnijas zīmējumā un jnūzikas melodijā. Smalka veļa, elektriskas lampas ar zaļiem kupoliem, zili izkrakstīts fajanss, liektās mēbeles, lielisku krāsainu gravīru kolekcija, kā arī daudzo istabas augu dažādība un visām istabām vienādais smalkais franču paklājs, kura zilie raksti atspoguļojās grāmat- skapju stiklos, — lūk, viss, kas, lielo logu apspīdēts, klusi inirdzēja šinī namā. Galeranu neviens neapciemoja. Ap piecdesmit gadiem viņa raksturs bija izstrādājis īpatnēju pretindi, kas liedza tuvoties viņam citādi kā vien neitrā­lās vietās — uz ielas, kafejnīcā, klubā. Viņš nenicināja, nenīda ļaudis, bet mīlēja tos drīzāk kā grāmatu tēlus, Tirejs bija izņēmums. Trauksmīgi un karsti viņu piemi­nēja Galerans. Tirejā Galerans saskatīja savu jaunību, bet viņu glāba pārdomu vēsumiņš, līdzīgs piparmētru konfektes svaigumam.

Galerans nedēļām dzīvoja mājās, kopdams bites, lasī­dams vai savā buru laivā makšķerēdams, un tad atkal nedēļām mitinājās Poketas viesnīcā «Roze un plūme», spēlējot pamīšus gan kārtis, gan biljardu.

Tireja vinnests — trīsarpus tūkstoši mārciņu, noguldīts uz tekošā rēķina, bija pieaudzis līdz sešiem tūkstošiem, un Galerans ne reizes nebija pieskāries šai naudai.

Viņš gaidīja, ka zēns ieradīsies un pateiksies viņam.

Tirejs bija atnācis. Nu vajadzēja viņam palīdzēt.

Pa to laiku Davenanta kājai bija kļuvis sliktāk; pēc īslaicīga atvieglojuma ceļgals satūka, kāja kļuva smaga, un slimnieks varēja tikai sēdēt, kaut arī tas viņam bija aizliegts. Ja viņš reizēm piecēlās uzsmēķēt, tas bija risks un visādā ziņā tika darīts pretēji ārsta aizliegumam. Ārsts Dobis, kas neapzinīgi simpatizēja Davenantam, nekādi nebija noskaņots steidzināt prāvu un, sasaucis attiecīgu konsīliju, panāca nosacītu slēdzienu, ka ievainotais var stāties tiesas priekšā tikai pēc divām nedēļām, tas ir, pie­ņemot Stomadora un Galerana tikšanos par izejas pun­ktu, pēc vienpadsmit dienām no šī brīža.

Pa to laiku Gertonas gubernators bija jau visu uzzinā­jis par Gravelotu. Tēvs un dēls, ārkārtīgi apmierināti ar notikumu gaitu, izmantojot vecus sakarus, darīja visu iespējamo, lai kauna pilnais atgadījums nenāktu gaismā, tāpēc jau iepriekš bija izlemts notiesāt Davenantu aizmu­guriski, izmantojot viņa tiešo atzīšanos. Tādējādi prāvas atlikšana galvenā vaininieka slimības dēļ bija tikai ne­pieciešamā korektuma izpausme. Ja viņa kājai tiešām kļūtu labāk, karatiesas priekšsēdētājs majors Stegelsons pēc apspriedes ar prokuroru nolēma šādā gadījumā no­teikt tiesas dienu, negaidot Gravelota izveseļošanos. Sīs ierēdņu un kara virsnieku sliktākās daļas iekšējās attiecī­bas atgādināja noslēgtu loku, labi pazīstamu katram speciālistam. Aizstāvot kopējas slepenas intereses, tas iz­skatās neģēlīgi tikai no ārpuses, iekšā viss ir vienkārši un itin mierīgi.

Savukārt Davenants bija pilnīgi pārliecināts, ka Geor­gam van Konetam labi zināmas viņa bēgšanas sekas un ka gubernatora dēls izmantos gadījumu, lai jau iepriekš sagrozītu faktus vai iznīcinātu tos, ja arestētais ķertos pie viņa atmaskošanas. Nezinot, ko gaidīt no amatper­sonu tik noteiktās rīcības, ja viņš aizsūtītu izmeklētājam rakstisku liecību, kurā pie tam nebūtu iespējams pierādīt van Koneta līdzdalību Gotlība Vāgnera noziegumā, Da­venants gaidīja tiesu. Arī par to bija šaubas, jo «Lāču mātes» cīņa ar muitas ierēdņiem nekādi neattiecās uz van Koneta izlēcienu pie «Sauszemes un jūras» galda, bet neko citu Davenants nespēja izdomāt; palīdzēt varēja varbūt vienīgi Galerans, ja bija vēl dzīvs. Jaunā viesnī­cas īpašnieka stāvokli pasliktināja vēl arī vietējo avīžu kaislīgais sašutums: gadījumā ar «Lāču māti» avīzes sa­skatīja nekaunībā un nežēlībā nepieredzētu kontraban­distu pretošanos. Divi reportieri centās izdabūt intervijas no Tergensa un Gravelota, bet viņiem atteica.

Izmeklētāja vizīte atkārtojās. Šoreiz ierēdnis bija iera­dies, lai apstiprinātu ienākušās ziņas par Davenanta īsto — otro vārdu un viņa bēgšanu no savas viesnīcas, kad muitnieku nodaļa bija atradusi divas kastes dārgu cigāru. Davenants neliedzās, viņš pastāstīja par Gotlība Vāgnera izdarībām, labi zinādams, ka izmeklētājs viņam neticēs. Bet viņš neieminējās ne vārda par van Konetu, bīdamies no ļaunā, savu varenību jau pierādījušā spēka nezināmajiem gājieniem, un, pacietis izmeklētāja zobga­līgo kritiku par noslēpumaino Vāgneru, parakstīja liecību tā, kā bija to devis. Kaut arī tiesai nu bija pamats uzska­tīt viņu par kontrabandistu un noziedznieku mītnes turē­tāju, viņš, kā jau sacīts, visam galvenajam nolēma gaidīt tiesu.

Gūstekņa dzīvi vēl aptumšoja nežēlīgās sāpes, kuras viņam vajadzēja ciest pārsiešanas stundās. Kaut arī pēc pārsiešanas Davenants juta zināmu atvieglinājumu, brū­ces mazgāšana un apkopšana vienmēr bija mokoša. Ār­stu allaž pavadīja uzraugs, kas sekoja viennīcas ieslodzī­juma noteikumu ievērošanai. Reizē smaidīdams un vieb­damies no sāpīgajām sajūtām, Davenants parasti jokoja vai stāstīja smieklīgus notikumus, kādus deviņos gados bija diezgan dzirdējis no dažādiem ļaudīm. Cietuma kal­potāji labi redzēja, ka Gravelots nav kontrabandists. Caur Tergensa muti cietumā jau klīda baumas par Gravelota sadursmi ar kādu visai svarīgu, augstu stāvošu adminis­tratīvu personu, sava loma tur, protams, bija augstākās sabiedrības dāmai, bet šīs baumas, nepieņemot ne no­teiktu, ne īsti ticamu formu, modināja pret Gravelotu sim­pātijas, tāpēc ārsts, tikai bīdamies zaudēt darbu, neizda­rīja Gravelotam tos būtiskos pakalpojumus, no kuriem viens bija Rudās Katrīnes ziņā.

Vairākas reizes Davenanta kamerā ieradās cietuma priekšnieks, drūms, sirms vīrs ar sausnēju seju. Rūpīgi apskatījis kameru un logu, negribīgi nomurminājis: «Vai ieslodzītajam nav kādu pretenziju?» — priekšnieks vēl ilgi un cieši ielūkojās Davenanta pelēkajās acīs, kas no­slēgti sekoja viņa kustībām, un gāja prom. Reiz, gribē­dams pārbaudīt šo cilvēku, Davenants viņam teica, ka vēlas izsaukt izmeklētāju visai svarīgai liecībai. Žiglais apsvērums, kas nozibēja cietuma priekšnieka acīs, izpau­dās jautājumā:

— Kāda satura ziņām?

— Kāda persona, — teica Davenants, — kāda ļoti sva­rīga persona saņēma no manis pļauku viesnīcā …

— Par visu, kas tieši neattiecas uz lietu, — pagriezda­mies iešanai, pārtrauca viņu priekšnieks, — jums jā­iesniedz rakstisks paskaidrojums.

Ar šiem vārdiem viņš aizgāja, bet Davenants noprata, ka viltīgais administrators rīkojas kopā ar tiesu un katru rakstisku paskaidrojumu par drūmās lietas iemesliem aiz­sūtīs tieši gubernatoram vai arī iznīcinās.

Karstums un brūces sūrstoņa lika Daverfantam nepa­cietīgi gaidīt nakti, kad miegs izveda viņu no cietuma sapņu pasaulē. Viņš centās gulēt dienā, lai mazāk gribē­tos smēķēt, jo par stāvēšanu pie vēdlodziņa viņam bija jāmaksā ar asām sāpēm ceļgalā. Vienīgie sarunu biedri bija cietuma bibliotēkas grāmatas pretīgi' gaišajā kame­ras tukšumā, kur nebija itin nekā lieka, tik nepiecie­šama cilvēka acīm, un Davenants atdevās iztēlei. Reizēm viņš redzēja Kišlotu un meiteņu sarkanos saulessargus; meitenes smējās tā, ka visa apkārtne smējās viņām līdzi. Viņš klaiņoja ar piedzērušo tēvu, meklēja tumšā dārzā atslēgu un gāja pa nezināmu ceļu, cenzdamies tikt garām kalnam, kas aizsedza spoži apgaismotu teātri. Bet visma­zāk viņš gribēja, lai šīs meitenes, no kurām viņam bijā palicis savāds — maiguma un dzīves mīlestības iespaids, uzzinātu, kur viņš atrodas. Tad meitenēm vajadzētu at­cerēties viņa tēvu. Un sirds vientiesībā Davenants cerēja, ka meitenes jau sen ir aizmirsušas viņu.

Dažas dienas pēc tam, kad Stomadora zīmīte bija no­nākusi pie Davenanta, kas no tās nakts sāka saspringti gaidīt tālākos notikumus, īsi pirms vieniem dienā notika parastā dežūras maiņa.

Jaunais uzraugs pēc kārtas apstaigāja visas slimnīcas vieninieku kameras un kā pēdējās atvēra Tireja durvis. Tas bija Fakregeds, jauns cilvēks ap trīsdesmit gadu, ar neveselīgu sejas krāsu un melnām usiņām. Viņa melnās, nelielās acis mazliet pasmaidīja, un, klusi pavēris durvis, lai slimnīcas kopējās nodaļas uzraugs nejauši nenoklau­sītos sarunu, viņš nosēdās uz gultas malas pie Dave­nanta kājām, dodot viņam zīmi miera un uzticības sagla­bāšanai. Jūtot, ka notikumi sākas, bet aiz piesardzības klusēdams, Davenants paņēma no Fakregeda Tergensa zīmīti, pazīstamu jau pēc rokraksta.

Tergenss rakstīja:

«Uzticies starpniekam pilnīgi. Viņš nevar sadabūt tikai putna pienu. T.»

— Dodiet to atpakaļ, — čukstēja Fakregeds un paslēpa zīmīti aiz cepures oderes, — pēc tam es to iznīcināšu. Ta­gad klausieties: visu, ko vajag paziņot jebkuram cilvē­kam, pasakiet man mutiski, tas nav tik bīstami, bet, ja nepieciešams rakstīt, sagatavojiet vēstuli un iebāziet to vakariņu maizes pārpalikumā, maizi var iemest bļodā. Kaut arī man uzticas, tomēr piesardzība nekad nekaitē. Zīmulis jums ir? Tā. Ņemiet papīru.

Fakregeds izņēma no savas piezīmju grāmatiņas jau sagatavotas lapiņas, un Davenants iebāza tās matrača spraugā.

— Es jau rakstīju, — viņš sacīja, tāpat steigdamies visu uzzināt, kā Fakregeds acīmredzot steidzās aiziet. — Vēstule ir saņemta? Kur Toms Stomadors?

— Galerans ir jau uzmeklēts, — steigšus atbildēja Fa­kregeds, pieceldamies un nostādamies ar muguru pret dur­vīm. Viņa roka sniedzās pēc durvju roktura. — Rīkosies visu iespēju robežās. Stomadors tirgojas pretim cietumam. Viņam ir veikals.

Apjucis no tik svarīgu un pārsteidzošu ziņu bagātības, Davenants laimīgi iesmējās. Galējais uzbudinājums iz­paudās kreisajā vaigā uzplaukušajā sarkanajā plankumā, kas sniedzās līdz acs kaktiņam un deniņiem; vaigs no­tirpa, un viņš to neapzinīgi berzēja.

— Jums viss vaigs sarkans, — Fakregeds teica. — Ko tas nozīmē?

— Es nezinu… nervozs esmu kļuvis pēdējās die­nās, — ar izbrīnu atbildēja Davenants. — Un kas vēl? Kā iet Tergensam?

Fakregeds ieklausījās nenoteiktajās skaņās gaitenī, at­meta ar roku un pielēca kājās, steidzīgi aizgiezdams at­slēgu.

Sīs ziņas iedarbojās uz Davenantu gandrīz kā negaidī­tas atbrīvošanas sajūta — it kā pie cietuma vārtiem jau stāvētu kariete, lai aizvestu viņu no šīs drūmās rotaļas ar sienām un atslēgām. «Stomadors pretim cietumam,» atkārtoja Davenants. «Galeranam ziņots par mani!» Cil­vēku tikšanās dīvainības uzjautrināja viņu. Viņš gulēja, klusi smējās un klausījās retajās cietuma skaņās, kas at­gādināja metala sprādzienus, dzelzs balsis un akmens statuju soļus. Viņam iegribējās tūlīt uzrakstīt par visu Ga­leranam, sīki un precīzi. Atmiņās atdzīvojās šis cilvēks, pret kuru viņš juta cieņu un pateicību. Ar visu spēku ievilkdams gaisu plaušās, kas žņaudza viņa cerību ap­mulsināto sirdi, Davenants, nicinot sāpes kājā, pat atro­dot tās par patīkamām, kā nesvarīgu apstākli, kas nespēj kaitēt citiem, daudz svarīgākiem apstākļiem, piecēlās un ilgi smēķēja pie vēdlodziņa. Beidzot viņa nervi norimās, viņš sēdās rakstīt Galeranam, cenzdamies saspiest pēc iespējas vairāk vārdu trīs lapiņās, ko bija iedevis Fakre­geds. So to viņš neminēja. Mutiski viņš gribēja pastāstīt uzraugam par akmens spraugā noslēpto naudu un sud­raba briedi, kā arī nosaukt visus vārdus — no van Ko­neta līdz Firsam.

Kamēr viņš rakstīja, Fakregeds staigāja pa gaiteni, reizēm pavērdams durvju dzelzs lodziņu un aplūkodams kameras ar pētošu skatienu. Attaisījis Davenanta lodziņu, Fakregeds sastapās ar viņa skatienu un nenocietās, bēr­nišķīgi nepasmaidījis šai viņu savstarpējai spēlei «uz­raugs un ieslodzītais».

Zinādams, ka šāda izdevība tik drīz neatkārtosies, Da­venants skopiem vārdiem, saīsinot, atmetot apzīmētājus, pavēstīja visu būtisko, kas bija noticis ar viņu šajos de­viņos gados, noklusēdams vienīgi to, ar kādu mērķi bija gājis no Poketas uz Lisu. Vēstulē nenosaucis vārdā ne­vienu no «Sauszemē un jūrā» notikušā skandāla dalīb­niekiem, viņš vakarā piesardzīgi paklaudzinājās pie dur­vīm un pateica Fakregedam visus vajadzīgos uzvārdus, sīki izskaidrojot, kādās attieksmēs viņš ir ar vienu vai otru cilvēku, un arī to, kā atrast naudu un briedi. Kad Fakregeds iegaumēja teikto, kas nebija grūti Šādās lietās rūdītai atmiņai, viņi šķīrās un vairs nesarunājās savā starpā. Vakarā Davenants iebāza vēstuli neapēstas mai­zes donā; slimnīcas dežurējošais arestants, speciāli norī­kota uzrauga un arī paša Fakregeda pavadīts, apstaigāja kameras un savāca traukus. Šie apmeklējumi vienmēr no­tika ātri, klusumā, bez liekām kustībām, bet Fakregeds ar vieglu galvas mājienu deva ieslodzītajam ziņu, ka par tālāko viņam nav jāuztraucas. Patiešām jau nākošajā dienā vēstule bija pie Stomadora, un viņš pirms tās no­gādāšanas Galeranam, kas gaidīja līdzzinātāju šim no­lūkam izraudzītā krodziņā netālu no cietuma, rūpīgi izlasīja vēstuli, bet pēc tam, lai neko nesajauktu, uz atse­višķa papīra pierakstīja visu, ko viņam mutiski bija pa­teicis Fakregeds. Tie bija vārdi: Georgs van Konets, Snog­dens, Veiss, Laura Muldveja, tēvs un meita Barketi, Pet­ronija un Firss.

Sevišķi Stomadoru interesēja akmens, kura spraugā Gravelots bija noslēpis naudu un sudraba briedi. Uzmek­lēt šīs mantas viņš apņēmās pats, zinot, ka Galeranam arī bez tā būs ļoti daudz visdažādāko rūpju. Bez tam tir­gotājs nevarēja palaist garām reto iespēju tiešai līdzda­lībai, saistītai ar cīņu atmiņām un paša Stomadora rak­stura intīmāko pusi. Nekad un nevienam viņš to neatklāja, maz domāja par to pats, bet tieši šī rakstura iezīme bija vienīgā, kas nosacīja resnā savādnieka rīcību.

Ir tādi gleznainas darbības, intrigas un aizraujoša no­slēpuma mīļotāji. Tieši tāds cilvēks bija arī Stomadors, kura negaidītā dāvana Davenantam — «Sauszeme un jūra» — izrietēja vienīgi no tā, ka krodziniekam bija ap­nikuši retie apmeklētāji, ka viņš gaidīja parādāmies ka­rieti ar drāmas piektā cēliena varoņiem; viņam bija vien­alga, vai tā būtu sievietes nolaupīšana vai noslēpumains mantojums, viņš tikai ilgojās pēc iespējas cīnīties kopā ar vajāto viesi pret uzbrucēju zobeniem un revolveriem, kas rībina ar mēbelēm aizbarikādētās durvis. Stomadors nojauta, kāda loma cilvēku dzīvē ir tādiem lapseņu pūž­ņiem kā viesnīcas mazapdzīvotās vietās, kur notiek tikša­nās visdažādākajos apstākļos, bet viņš vēlējās to visu nākam steidzīgu un spilgtu, kā dārgas rotaļlietas, aizmir­

stot, ka īstenība parasti sasien un atraisa savus mezglus ilgstošos laika sprīžos, biežāk strādājot ar zīmuli un spalvu nekā ar košām krāsām. Un, kā jau tas vienmēr mēdz būt ar iztēlotā piepildīšanos, Davenanta smagā ne­laime, kam par cēloni bija viņa dabiskā tieksme pretoties nelietībām, Stomadoram likās visai ikdienišķa, toties sprauga akmenī — saistošas intrigas pavediens… Vai tas nozīmēja, ka iztēle spilgtāka par notikumiem? Grūti pateikt: acīmredzot — kā nu kuram.

Pēc ilgas klaiņošanas un neveiksmēm Toms Stomadors tagad remdēja gleznainas darbības skatītāja un līdzda­lībnieka slāpes, tirgojoties pretim cietuma vārtiem \ viņš tā bija iedzīvojies šinī darbā, ka pastāvīgi bija lietas kursā par cietuma drāmām un slepeniem sakariem ar kon­trabandistiem. Viņu aizrāva retu un traģisku notikumu gaidas, bet informatoru bija pietiekami daudz, sākot ar ieslodzīto radiniekiem un beidzot ar pašiem uzraugiem, kas bieži vien izrādījās pārāk pļāpīgi veikala dibenistabā, kur viņiem gadījās dzert un spēlēt kārtis.

Sīs dienas priekšvakarā, jau laikus saņēmis no cietuma sarakstu, kādus produktus no rīta izsniegt cietuma ļau­dīm, Stomadors sagatavoja preces priekšlaicīgi, strādājot līdz vēlai naktij, — visu sasvēra, iesaiņoja un salika gro­zos. Botredžs nomainīja viņu dienas tālākajā gaitā, palī­gos pieteicās arī Katrīne. Uzraugu sievu jautājumiem, kur palicis vecais, kontrabandisti atbildēja, ka Stomadors aizbraucis apraudzīt slimu radinieci.

Pa to laiku Galerans bija pie kara prokurora, pulkveža Herna, pūlēdamies noskaidrot lietas apstākļus un panākt tikšanos ar ieslodzīto. Izturēdamies pret kara tieslietām kā pret laboratorijas noslēpumu, Herns visai pieklājīgi un izteiksmīgi lika Galeranam saprast, ka viņš nosoda nepiederošu personu iejaukšanos, kaut arī simpatizē ieslo­dzītajam. Taču Herns nespēja atteikties no prieka citēt likuma pantus, pēc kuriem četrus cilvēkus — Gravelotu, Tergensu un vēl divus gaidīja nāve pakarot. Tāpēc sa­runa turpinājās.

— Es neredzu iemeslus, — Herns sacīja, — kāpēc ap­sūdzībai pret Gravelotu jābūt mazāk stingrai. Viņš aiz­stāvēja «Lāču mātes» kravu ar īpašnieka niknumu, viņa paša atzīšanās runā par sešpadsmit upuriem, kuru ģime­nēm Muitas pārvalde cenšas izgādāt pensijas. Izmeklē­šanā konstatēts, ka šķietamais Gantrejs ir Džems Grave­lots, viesnīcnieks kādā kontrabandas apsēstā krasta punktā. Gravelots bēga no kratīšanas, kas deva lietišķus pierādījumus viņa sakariem ar kontrabandu. Kā redzat, pārliecinošāki fakti nav iedomājami.

— Jums taisnība, — piekrita Galerans, negribēdams kaitināt Hernu. — Man atlicis uzzināt, vai izmeklēšanai nav radušās šaubas par Gravelota garīgo līdzsvaru. Viņa nežēlīgās pretošanās raksturs liek pārdomāt. Kontraban­das glabāšana, pat ja tā pierādīta, nedod iemeslu izmisu­mam. Vai nu Gravelots ir slimīgi uzbudināms, vai arī bija spiests pretoties līdz pēdējai iespējai.

Tā runājot, Galeranam nenāca ne prātā, ka viņš pie­skāries lietas slepenajai pusei, un Herns uzmanīgi uz viņu paskatījās. Gubernators varēja stipri kaitēt proku­roram, ja Herns atteiktos uzklausīt tēva lūgumu izdarīt, viņa dēlam draudzīgu pakalpojumu — neiepīt negaidītu pagriezienu guvušajā lietā Georga van Koneta vārdu. Šī Galerana piezīme lika Hernam kategoriski noraidīt tik­šanos ar Davenantu. Pēc izmeklēšanas ieslodzīto drīkstēs apciemot tikai tuvākie radinieki.

Šis nevienam nepazīstamais cilvēks bez sabiedriskā stā­vokļa bija galīgi apnicis Hernam. Viņš piecēlās.

— Tikšanās nav iespējama, — atkārtoja Herns. — At­tiecībā uz jūsu protežējamās personas iespējamām rak­stura dīvainībām man jāatzīmē, ka karatiesa nav pilnva­rota iedziļināties kontrabandistu pasaules uzskatos, lai cik interesants šis jautājums būtu pats par sevi.

Galerans aizgāja. Tireja vēstule bija daudz ko patei­kusi. Bet skaidrība, ko viņš gaidīja, bija tik sarežģīta at­tiecībā uz tālākās rīcības saturu, ka viņš tikai atmeta ar roku, atstājot nopietnas pārdomas ceļam. Vispirms vaja­dzēja doties uz Gertonu.

— Izlasījis vēstuli, — svarīgi paziņoja Stomadors,

— es sapratu, ka šis notikums aptver trīs momentus: ģime­nes momentu, personīgo momentu un kriminālo momentu. Kas attiecas uz akmenī paslēpto naudu un citām mantām, tad, es domāju, to labāk uzņemties man, jo es pazīstu ap­kārtni. Pārējais paliek jūsu rokās.

— Jā, ejiet tin uzmeklējiet naudu, — sacīja Galerans,

— man jāsatiekas ar visiem cilvēkiem, kuru vārdus jūs pierakstījāt. Gravelots iedzīvojies tik sīkos un nekaitīgos ienaidniekos kā gubernatora ģimene. Šīs lietas sma­gums — grūti pierādāmajā sakarībā starp Vāgnera un van Koneta darbībām. Pat ja mums izdosies to pierādīt, mēs

tikai izraisīsim jaunu, atsevišķu procesu, kas nez vai pa- līdzēsGravelotam.

— Ārkārtīgas grūtības! — bažīgi un pacilāti noteica Stomadors. — Tikai jūsu galvai pa spēkam tikt pāri tā­diem šķēršļiem, manai ne.

— Gravelots iesita van Konetam par sievietes apvai­nošanu, — turpināja Galerans, — un, ja es pieļauju, ka cigāri bija slepus nolikti, lai izvairītos no iespējamās kompromitācijas, kad izpļaukātais van Konets bija attei­cies no divkaujas, katram juristam ir tiesības iztulkot to kā sagadīšanos. īsi sakot, pret van Konetu nav pierādī­jumu, un, atkārtoju, ja arī tie rastos, jauns process pret van Konetu neattaisnos Gravelotu «Lāču mātes» lietā. Tomēr nekas cits neatliek kā piedraudēt gubernatora dē­lam ar skandālu, lai van Konets darītu visu iespējamo Gravelota likteņa atvieglošanai. Un šajos nolūkos man nepieciešams nodrošināties ar Barketa, viņa meitas un Petronijas liecībām; varbūt nekaitētu apspriesties arī ar Snogdenu un Lauru Muldveju. Par šādiem ļaudīm neko nevar iepriekš pateikt.

— Pareizi! — iesaucās Stomadors. — Jūs spriežat kā ministrs.

— Ak vai! Kā šantāžists! Es ķēros pie šantāžas, to jums pateiks katrs tiesas sulainis.

— Bīstama lieta — sist pa ģīmi gubernatora dēlam un pie tam liecinieku klātbūtnē! — piezīmēja Stomadors, vēl arvien Gravelota rīcības apmulsināts. — Neņemos teikt, vai es viņa vietā spētu izdarīt to pašu. Jautājums, kā re­dzat kutelīgs.

— Viņš darīja pareizi, — sacīja Galerans. — Viņš bija vienkāršs un labs zēns. Acīm redzot, stāvoklis bija tāds, kad klusēšana līdzvērtīga sevis izpļaukāšanai.

Līdz šim brīdim Stomadors apšaubīja Gravelota rīcības jēgu, bet Galerana sirsnīgais tonis padzina kārtu starpī­bas nosacītās ēnas, kas neļāva veikalniekam novērtēt sa­dursmi pēc būtības.

— Patiešām, — teica Stomadors, — es jums piekrītu. Tā tas ir, kaut arī slikti, bet tomēr tā. Jāatzīstas, kad la­sīju vēstuli, es nodomāju, ka puisis ir sajucis. Viņš, re­dziet, nav savaldījies, bet mēs nu sēžam un lauzām galvu, kā viņu glābt. Kas man liek par viņu domāt — va­rat to uzminēt? Gravelots man nav pat radinieks. Bet man viņš rādās sapņos.

— Tātad viņš mums vajadzīgs — jums un man.

Padomājis Galerans atļāvās piebilst:

— Mani, piemēram, ļoti sarūgtinātu Kunsgerija nāve, kaut arī nekad neesmu viņu redzējis.

— Oho! Vai tad jūs pats gribat ar viņu izrēķināties?

— Kas par niekiem! — Galerans iesmējās. — Kuns- gerijs dzīvo Skotijā, kur mēs droši vien nekad nenokļū­sim. Es izlasīju avīzē, ka aktieris Kunsgerijs atteicies spēlēt galveno lomu kādā jaunā lugā. Tā nav viņam pa­tikusi. Viņš aizgājis no skatuves pirmā cēliena beigās. Otrs aktieris darbības gaitā pagriezies pret durvīm un iesaucies: «A! Lūk, viņš beidzot ir klāt, šis nelietis Hārds! Viņš steidzas! Es dzirdu viņa soļus!» Bet durvis stāvēja tukšas, un Hārds, proti, Kunsgerijs, nenāca. Aktieris at- kartoja, ka «Hārds steidzas». Taču neviens nesteidzās. Uzvedums pārtrūka, Kunsgerijs apmaksāja lielos zaudē­jumus. Tad raugiet, — sacīja Galerans, pieceldamies un rūpīgi noglabādams Davenanta vēstuli, — nezinu, vai jūs to saprotat, bet Davenants ir kā Kunsgerijs, viņš nevar piekāpties galvenajā, un tāpēc man vajag viņu glābt.

— Paļaujieties uz mani, kā gribat, — paziņoja Stoma­dors, sajūsmā par neparasto pieskaņu, ko visai šai lietai piešķīra viņa izglītotais līdzzinātājs, — esmu jūsu rīcībā. Atgriežoties ienāciet naktī pie manis, vienalga, vai es gu­lēšu vai ne, — kluss, trīskārtējs klauvējiens pavēstīs man par jūsu ierašanos.

Tā viņi šķīrās. Veikalnieks aizbrauca ar tramvaju uz Veco cietoksni, no kurienes viņam kājām vajadzēja iet tā­lāk un uzmeklēt akmeni, bet Galerans šofera Grubes va­dītajā automašīnā devās uz Tahenbaku, vēlēdamies vis­pirms iztaujāt Davenanta pamestās viesnīcas kalpus. Bez tam viņam gribējās redzēt, kā dzīvojis Davenants, kura ārieni viņš pēc deviņiem gadiem iztēlojās visai miglaini. Galerans vēl arvien atcerējās viņu bez ūsām. Likteņa iespaidīgā un drūmā gaita lika Galerana sirdij sažņaug­ties, tāpat kā skaistas, bet pamestībā drūpošas celtnes iz­skats.

Bija ap pieciem pēc pusdienas. Ceļš — tas pats, pa kuru Davenants bija traucies uz Lisu, — ne mirkli nepa­lika tukšs: ceļiniekam garām brāzās kravas un vieglās mašīnas, pēc tam parādoties uzkalnos, šosejas tālajos pa­griezienos kā putekļos kūpošas, melnas lodes; grabēja un džerkstēja pajūgi, ko vadīja iereibuši fermeri; augļi, riek­stu un prosas maisi, tabakas saiņi, mēbeles un trauki, braucienā no viena ciemata uz otru, visu laiku virzījās pretim Galeranam. Bezvēja tveice un dzidrās debesis pie­šķīra ainavas līnijām nobeigtu skaidrību. Saules sade­dzinātā, rūsganā zāle sedza pakalnu aiz pakalna akmeņu, māla un dzeloņainu krūmu plankumiem piebārstītas pelnu kārtas palsajos toņos. Ir cilvēki, kam kustības palīdz do­māt; Galeranam kustībā vienmēr bija izklaidīgs garastā­voklis, līdzīgs piesātinātam šķīdinājumam, kas, saskaro­ties ar kādu ārēju spēku, sāk veidot dažādāko formu kris­tālus. Viņš ieraudzīja skaistu, zili baltu putnu, kas lēni pārlidoja pakalnam, ieinteresējās par to un jautāja Gru- bem, vai viņš nezina, kas tas ir par putnu.

Grube paraustīja plecus. Viņš nekad nebija domājis par putniem.

Galerans redzēja oranžus ziedus dzeloņainos stiebros, kas nepadevās saules staru dedzinošajai svelmei. Pasaulē vēl daudz augu un putnu, kurus viņš nekad nebija redzē­jis. «Cik vienmuļi un neinteresanti es esmu dzīvojis,» prātoja Galerans, juzdams nemieru un skaudību pret ne­izdibināto, lai tas būtu kas būdams, nožēlu par tuvo ve­cumu un diezgan smieklīgu vēlēšanos sākt citu, visa slāp­stošu dzīvi. Viņa vecumam tā bija mirkļa iedoma, bet vi­ņam pēkšņi neprātīgi iegribējās redzēt visas lietas visos pasaules namos un izpeldēt visas pasaules upes.

Pret rietu ceļotāji no pakalniem nobrauca ielejā, pame­tot aiz sevis dienvidu krasta klusās pilsētiņas. Bija as­toņi, kad mašīna apstājās Lisā pie restorāna «Marks Ta tanērs». Steigā pavakariņojis, Galerans turpināja ceļu.

Rīta gaismā parādījās Tahenbaka. Vairs neapstāda­mies, Galerans izbrauca cauri rūdas pilsētiņai, ierazda­mies pie «Sauszemes un jūras» bez desmit minūtēm des­mitos no rīta. Nogurušais, aizsmakušais Grube apstādi­nāja mašīnu pie koka kāpnēm.

Atsēdējis pa šīm astoņpadsmit saspringtas kustības stundām visus locekļus, Galerans izkāpa un paskatījās apkārt, domādams, ka no viesnīcas kāds parādīsies. Bet tikai tagad viņš ievēroja, ka pie ieejas durvīm karājas at­slēga, aizvirtņi nostiprināti no iekšpuses un aiz mājas stūra uzslieta telts, pie kuras stāv cilvēks, raudzīdamies uz atbraucējiem tik pašpārliecināti kā tirgotājs, kam nav konkurentu. Tas bija melniem matiem noaudzis vīrs ar dzeltenu seju — jauktasiņu itālietis. Savā teltī viņš bija ierīkojis leti, nolicis ķeblīšus, un no kūpošas pannas kāpa brūni apcepušas cūkgaļas smarža. Uz letes bija pudeles un šifoni.

— Vai viesnīcā kāds ir? — jautāja Galerans, kāpdams paugurā. — Es gribu sastapt Gravelota kalpotājus — Pe- troniju un Firsu. Kāpēc durvis aizslēgtas?

Tirgotājs piemiedza acis un apslaucīja priekšautā tau­kainās rokas.

— Visi vietējie iedzīvotāji zina šos notikumus, — viņš teica, — bet jūs droši vien esat no tālienes?

— Kaut arī no tālienes, — atbildēja Galerans, tīksmi nosēzdamies uz ķebļa un pamādams Grubem sēsties bla­kus, lai atjaunotu spēkus ar vīnu un cepto gaļu, — kaut arī esmu no tālienes, man zināms, kāpēc nozudis saim­nieks. Te vajadzēja palikt diviem cilvēkiem.

— Redziet… pagaidiet, — sāka skaidrot tirgotājs, kas nemīlēja steigu. — Gribat viskiju? Ko! Labi, es jums visu izstāstīšu. Gravelots glābās no kratīšanas, atstājot saim­niecību Firsam. Firss turēja viesnīcu atvērtu četras die­nas, tad viņi abi ar sievieti slepeni pazuda, aizvezdami līdzi veļu, zirgu, ratus un daudz citu mantu, bet pēc tam policija viesnīcu slēdza. Es uzņēmos to apsargāt. Nomaļa vieta. Protams, man ir tiesības tirgoties. Pie manis iegrie­žas, jo Gravelota uzņēmums ir gājis bojā vai arī apstā­jies uz laiku, — nav zināms, kas notiks ar viesnīcu, — bet ēdiens un dzēriens manā teltī atrodams vienmēr. Mani sauc Arums Pako, vienmēr laipni jūsu rīcībā. Ja vēlaties kotletes, vajadzēs pagaidīt, bet ir karsta cūkgaļa, desa, konservi.

Patiešām viss bija tā, kā stāstīja Pako: nauda, ko Fir­sam bija atstājis Davenants, un Petronijas nejaušais gu­vums tuvināja šos cilvēkus ātrāk, nekā to spētu jebkāda lakstošanās. Juzdamies apgrūtināti ar viņu rokās atstāto priekšzīmīgo uzņēmumu, par kura apgrozījumiem viņiem varbūt nāktos atbildēt Gravelotam, Petronija ar Firsu, pie­vākuši vērtīgākās mantas, aizbēga ar kuģi uz Lisu, taisī­damies tur atvērt tabakas veikalu.

Grube nekā nezināja par Galerana nodomiem, un šī lētā blēdība viņu sasmīdināja, bet, paskatījies uz sadrūmušo saimnieku, viņš saprata, ka tas uzņem šo lietu nopietnāk. Smieklus aprāvis, Grube piezīmēja:

— Kas par neliešiem!

— Jā, nelieši, bet man viņi bija ļoti vajadzīgi, — sa­cīja Galerans, — meklēt viņus, protams, nav nozīmes.

Pako, dzirdēdams šo sarunu, pūlējās izdibināt ceļotāju nolūkus, bet Galerans izvairījās no paskaidrojumiem. Ka­mēr viņi ar Grūbi ēda un dzēra, apklusušais Pako, mu-.

guru uzgriezis, stāvēja pie telts ieejas rokām kabatās un svilpodams pētīja mašīnu — kā atraidīts garāmgājējs, kam tiesības domās spriest par visu, bet slēdzieni jāpatur pie sevis. Šie slēdzieni, starp citu, izpaudās improvizētā uzcenojumā par degvīnu un ēdienu.

Atpūties Galerans aizbrauca, Grube pēc piecpadsmit minūtēm nogādāja viņu Gertonā pie Barketiem. Darbnī­cas saimnieka nebija mājās. Tad Galerans lūdza mācekli paziņot Martai, Barketa meitai, ka Orts Galerans no Po- ketas vēlas ar viņu runāt tēva darīšanās.

— Ja jums jākārto kaut kas neatliekams, — darbnīcā parādīdamās, sacīja Marta, kuru Galerana āriene mudi­nāja uz laipnību, kas vienmēr piemīt uzņēmējiem, ja ap­meklējums, pēc viņu domām, sola peļņu, — es pavadīšu jūs uz kantori. Tēvs atgriezīsies pēc divdesmit minūtēm; viņš aizgāja pieņemt pasūtījumu elektriskām reklāmām.

Par kantori Marta zināmos gadījumos sauca daļu caur­staigājamās istabas no darbnīcas uz dzīvokli, kur atradās telefons un Barketa rakstāmgalds. Dažas vara, fajansa un emaljētas plāksnītes bija piesistas pie sienas, pievēr­šot sev uzmanību ar šo Barketa amata paraugu nejaušā sakārtojuma izteiksmīgo bezjēdzību. Veiksmīgi lepojās blakus tikai «Grandisona dzemdību klīnika» un «Baijera apbedīšanas birojs».

Ilgā brauciena apdullināts, nakti negulējis, Galerans nosēdās uz viņam piedāvātā krēsla un aizturēja Martu, kas jau gribēja iet.

— Kamēr jūsu tēvs nav atgriezies, — viņš teica, pēc meitenes izskata spriežot, ka tagad jāsākas cīņai par Da­venantu, — man gribētos atklāt sava apmeklējuma mērķi jums.

— Labi, — atbildēja Marta, steigšus apsēzdamās; ne­skaidra nojauta aizžņaudza viņai kaklu.

Galerans nosauca savu vārdu.

— Nepieciešama jūsu palīdzība, — viņš ierunājās. — Es tūlīt visu paskaidrošu. Džems Gravelots ir ieslodzīts cietumā: viņu apvaino kontrabandas glabāšanā un bru­ņotā pretestībā krasta sardzei. Nav šaubu, ka viņam bija ieblēdītas aizliegtas preces, spriediet pati: tas noticis taisni tās dienas vakarā, kad jūs ar savu tēvu bijāt aculiecinieki skandālam Gravelota viesnīcā.

Marta nosarka, tad nolieca galvu. Viņas rokas drebēja. Pacēlusi acis, viņa lūkojās tik bezpalīdzīgi, ka Galerans iztulkoja viņas saviļņojuma pazīmes kā līdzjūtību cietu­šajam.

— Es… — sacīja Marta.

Galerans pagaidīja un, redzot, ka viņa ir apklususi, tur­pināja:

— Jā, es saprotu jūs. Visu pārdomājis, es nācu pie slēdziena, ka Gravelotu var glābt tikai caur van Konetiem, nostādot viņus izvēles priekšā: vai nu sabiedrība uzzinās par saņemto pļauku un citām Georga van Koneta neģē­lībām, vai arī šīs iespaidīgās personas ņems dzīvu dalību nevainīgi iepītā Gravelota glābšanā. Bet, lai gūtu panā­kumus, vajadzīgi liecinieki. Esmu pārliecināts, ka jūs ne­atteiksieties liecināt pret neģēli. Gravelots taču būtībā aiz­stāvēja jūs. Es lūdzu to no jums, kā lūgšu arī no jūsu tēva.

Marta paspēja apvaldīt samulsumu. Paņēmusi no galda lineālu, viņa piespieda tā galu pie apakšlūpas un, lineālu neatņemdama, skatījās uz Galeranu ar platām, ļoti gai­šām acīm.

— Redziet… — viņa sacīja. — Jūs mani briesmīgi pārsteidzāt. Mēs neko nezinām par tādu skandālu. Es tie­šām nezinu, ko domāt. Bez tam jūs sakāt, ka Gravelots ir arestēts. Kādas šausmas! Mēs pazīstam Gravelotu. Ap­galvoju, ka tas ir pārpratums. — Acis nolaidusi, viņa iekoda lineāla galu zobos, tad strauji to atkal izrāva un, bikli paskatījusies uz Galeranu, lēni nolika lineālu uz galda un saslējās. — Jūs mani izbiedējāt, — sacīja Marta. — Kā to saprast?

Galerans atmeta galvu, ar sāpēm ievelkot aizturēto elpu. Viņa sirds pukstēja skaļi un smagi.

— Jums tas jādara.

— Bet es neko nevaru, es neko, neko nezinu! Jūs droši vien kaut ko jaucat! Tēvs nāk! — atviegloti iesaucās mei­tene, steigdamās aizbēgt.

Atgrūdis stikla durvis, ienāca ielas tveicē sasarkušais Barkets ar jau gatavu, apmeklētājam pievērstu laipnu smaidu.

Meitas izskats lika viņam apstāties.

— Ko tu? — viņš strauji ievaicājās.

— Tēt, šeit… — Marta paskatījās uz Galeranu, — šis cilvēks atnācis pie tevis, — par Gravelotu, — viņa pie­bilda un, novēloti paraustījusi plecus, steigšus izgāja no istabas.

Barkets lēni, domīgi noņēma cepuri un pavērās Gale- ranā ar gaišu, saspringtu meļa skatienu.

— Jā, jā, — viņš murmināja, — kā tadl Gravelotu es pazīstu ļoti labi. Mēs ar Martu pēdējo reizi bijām pie viņa laikam pirms kāda mēneša.

Galerans vēlreiz nosauca savu vārdu un paskaidrojas

— Esmu Gravelota draugs. Barket, jūs bijāt pie viņa tajā dienā, kad viņš iesita van Konetam par jūsu meitas aizskaršanu.

Barkets ierāva galvu plecos un ieplēta acis.

— Kā! — viņš iesaucās. — Par ko jūs runājat? Dieva dēļ, paskaidrojiet taču, es tā uztraucos!

— Gravelots nemelos, — sacīja Galerans. — Vai tie­šām tas ir tik grūti: pateikt taisnību, lai glābtu cilvēku, kam jūs esat pateicību parādā?

— Ja jūs paskaidrotu tuvāk… Saprotiet, tas man nāk kā zibens no skaidrām debesīm! Ne vienu reizi vien esmu bijis «Sauszemē un jūrā», bet nevaru saprast, par ko ir runa!

Kādu brīdi viņi abi klusēja. Barkets ar pūlēm izturēja Galerana daiļrunīgo skatienu, taču beidzot nolaida acis.

— Ja jūs apliecinātu šo sadursmi, Gravelots būtu glābts. Viņš ir arestēts. Sīkāk es visu izstāstīju jūsu mei­tai. Viņa jums pateiks. Man grūti atkārtot.

— Ticiet man, ka jūs maldinājušas baumas,., — ieru­nājās Barkets, bet Galerans viņu pārtrauca:

— Tātad jūs noteikti noliedzat?

— Noliedzu. Tas ir mans pēdējais vārds. Bet es tomēr gribētu …

Galerans nenoklausījās līdz galam. Pakratījis galvu, viņš paņēma cepuri un aizejot izmeta;

— Kauns, Barket!

Viņš iekāpa automašīnā, ne mirkli nenožēlojot, ka tik strupi un noteikti aprāvis sarunu. Būtu veltīgi vēl pārlie­cināt šos visu apdomājušos un stingri izlēmušos ļaudis par viņu klusēšanas zemiskumu. Galerans vēl neizmisa. Viņam radās doma parunāt ar Lauru Muldveju un Snog- denu. Pēc notikuma rakstura, īsi paskaidrota Tireja vēs­tulē, Galerans daļēji izprata šos ļaudis un viņu vietu van Koneta dzīvē; viņš zināja, ka pat dziļi netikumīgs cilvēks, ja vēršas pie viņa labākajām jūtām, var drīzāk kaut ko pateikt vai rīkoties pretēji savai dabai nekā Barketi. Taču noteikta plāna viņam nebija. Tikai nejaušība vai mirkļa noskaņojums — cēlsirdīga vājuma paveids — varēja pa­līdzēt Galeranam viņa nepateicīgajā uzdevumā — izraut dabiski izaugušajā sazvērestībā šķipsniņu spalvas noslē­pumainajam dzīvniekam, ko sauc par lietišķo pierādījumu. Atmetis pārdomas par vēl nenotikušām scēnām, ticēdams intuīcijai un paļaudamies vēl uz neatmestās cerības spēku, Galerans brauca uz viesnīcu, kur pieprasīja lielu istabu. Nezinādams, kas būs tālāk, viņš nodrošinājās ar pieņem­šanas un atpūtas vietu.

— Esiet gatavi, — Galerans teica Grubem, — man jā­parunā pa telefonu, un iespējams, ka mēs tūlīt braucam. Ja tas nenotiks, jūs apmetīsieties 394. istabā, kā es sa­runāju ar viesnīcas pārvaldnieku, bet mašīnu novietosiet garāžā. Es jums paziņošu.

Pacietīgais, bezgala nogurušais, bet Galeranam uzticī­gais cilvēks, redzot, ka viņa saimnieks ir sarūgtināts, klu­sēdams pamāja un izvilka no instrumentu kastes viskija pudeli. Iedzēris tik daudz, cik nepieciešams, lai padzītu bezmiega nakts atstāto sāpīgo trulumu, Grube atspiedās pret mašīnas durtiņām un sāka vērot garāmgājējus. Bija karsts. Viņš sagura, nolieca galvu un aizsnaudās.

Kā jau minēts, Laura Muldveja un Snogdens bija de­vušies uz Poketu, lai turpinātu senākās attiecības ar van Konetu, un drīz Galerans uzzināja, ka viņa pūles veltīgas. Acīmredzot viņam neatlika nekas cits kā atgriezties. Viņš daļēji priecājās, ka šīs personas ir Poketā, darbības vietā; šā vai tā, bija iespējams parunāt ar viņiem pēc atgrieša­nās. Iekšēji aprimies, Galerans nosēdās krēslā un uzsmē­ķēja, iekožot pīpi zobos, ja domas klīda bezmērķīgi vai kad pazibēja iespējamās rīcības iezīmes. Kaut arī svarīgā­kie liecinieki bija atkrituši, viņš vēlreiz pārskatīja ļaužu grupu, kas glabāja savā atmiņā viņam dārgās ziņas, un gaidīja iedarbīgu mājienu, kas varētu radīt plaisu nelai­mes nepadevīgajā materiālā. Atrisinājums nenāca prātā. Vienīgais cilvēks, pie kā Galerans vēl varēja griezties, ne­pametot Gertonu, bija Augusts van Konets. Nezinādams neko par viņu pašu, nedz arī par viņa attiecībām ar dēlu, Galerans domāja par viņa eksistenci vienīgi kā par faktu un ne vairāk. Taču šī doma neatstājās. Lietpratīgi nostā­dot visu tā, it kā liecinieki būtu atradušies un gatavi ru­nāt, šis mēģinājums varēja kaut ko dot. Galerans izkratīja pīpi un izsauca telefona centrāli, prasot savienojumu ar van Koneta kanceleju.

Telefonisti droši vien strādāja veicīgāk, ja viņiem no­sauca nelielus skaitļus, jo ļoti driz Galerana ausī ieska­nējās dobja, nogurusi balss:

— Jā. Kas runā?

Augusts van Konets bija viens, podagras naktslēkrnes nomocīts, tajā izklaidīgajā un mulsajā garastāvoklī, kad veci cilvēki dzird miesas čikstoņu, kas atgādina tuvo kapu. Van Konets pārskatīja pagājušos gadu desmitus, jautājot sev: «Kam tas bija vajadzīgs?» Tādā sabrukuma stāvoklī domās nogrimušais gubernators, neizsaukdams no blakus istabas sekretāru, pats paņēma klausuli. Sis pārejošais untums pauda padevību liktenim.

Saruna sākās ar viņa vārdiem:

— Jā. Kas runā?

— Laika ir ļoti maz. — sacīja Galerans, — un jārunā par ļoti svarīgu un sāpīgu jautājumu; lūdzu paziņot, vai gubernators nevarētu šodien mani pieņemt? Esmu Eliass Fergjusons no Poketas.

— Gubernators klausās, — laipni paziņoja van Konets, vēl arvien vēlēdamies būt vienkāršs un pieejams. — Vai jūs nevarētu īsumā paskaidrot apmeklējuma būtību?

— Milord, — sacīja Galerans, padodamies neskaidra­jām jūtām, ko modināja skumji skanošās balss pacietīgā dūkoņa, — kādam cilvēkam Poketas tiesā draud karatiesa un nāves sods. Jūsu žēlīgā iejaukšanās varētu atvieglināt viņa likteni.

— Kas viņš ir?

— Džems Gravelots, Tahenbakas ceļa viesnīcas īpaš­nieks.

Van Konets saprata, ka baumas aizklīdušas uz kādu citu pusi, liekot negaidīti iejaukties šim cilvēkam, kas ta­gad runāja ar gubernatoru bezkaislīgā godbijībā, pasvīt­roti vairoties no intonācijām, kas varētu aizvainot klau­sītāju. Bet prostrācijas stāvoklis vēl nebija pametis van Konetu, un indīgais smiekliņš par dēla neapskaužamo dēku, kurš izlauzās no vecā vīra dzeltenajiem zobiem, bija pēdējā nodeva viņa podagriskajai filozofijai.

— «Lāču māte»… — noteica van Konets. — Es šo lietu labi zinu un varbūt…

«Vai nav vienalga,» viņš nodomāja, tai pašā laikā ap­sverot, kā nobeigt šo cerības modinošo frāzi, un papildi­not domu «vienalga» ar vienaldzību pret visu citu cilvēku likteņiem. «Vai nav vienalga, kad mirs šis Gravelots — tagad vai pēc gadiem divdesmit?» Mirkļa vieglā atkāpe mudināja gubernatoru darīt kaut ko Fergjusona labā.

«Dzīve sastāv no pajumtes, ēdiena, drānām, sievietēm, zir­giem un cigāriem. Tas ir muļķīgi.»

Viņš atkārtojas

— Varbūt es.., Bet es gribētu parunāties ar jums sī­kāk. Tātad …

Pēkšņi parādījās sekretārs, teikdams:

— Atvainojiet manu steigu: Cukura kompānijas akcijas pārdotas par septiņi simti sešiem un realizētā summa — divdesmit septiņi tūkstoši mārciņu — pārskaitīta Ramona Baroha bankā.

Tas nozīmēja, ka nu Augusts van Konets varēja izvēlē­ties vienu no trim jaunām sievietēm, kas sen jau valdzi­nāja viņu, un sarīkot gadskārtējo banketu bez augļotāju palīdzības. Van Koneta deniņos iesitās asinis, sabrukums pārgāja, apsmietā dzīve atkal tuvojās ar dziesmām un tamburīnu šķindoņu, Gravelota lieta uzplaiksnījās kā drauds, un gubernators nodeva klausuli sekretāram, pa­teicis ar savu parasto asumu:

— Paziņojiet lūdzējam Fergjusonam,. ka sava ziņojuma motīvus un būtību viņš pieņemtā formā var iesniegt kan­celejā.

Sekretārs pateica Galeranam:

— Sakarā ar to, ka gubernatora kungs aizbraucis uz Sanfuēgo, es, viņa personīgais sekretārs, paziņoju, ka dažāda veida lūgumi, sākot ar šā mēneša pirmo datumu, jāiesniedz rakstiski personīgajā kancelejā.

— Labi, — sacīja Galerans, visu sapratis un neuzdro­šinādamies parādīt kaut jel mazāko uzstājību, lai nesa­tricinātu jau tāpat šķobīgos Davenanta apstākļus.

Bet šī saruna lika viņam saprast, ka nepieciešams steig­ties.

Galerans nokāpa lejā, iemaksāja kantorī numura dien­nakts cenu un skatījās pēc automašīnas.

Grube gulēja, nosvīdis un sastindzis aizmirstībā. Viņa galva bija noslīgusi saliektā elkonī. Galerans apsēdās blakus, piebikstīja Grubem, bet šoferis bija nogrimis miega tumsā. Tad Galerans pats izvadīja automašīnu no pilsē­tas uz šoseju un trieca to vēja ātrumā. Pēkšņi Grube pa­modās.

— Turiet zagli! — viņš iebrēcās, sagrābdams Galeranu un galīgi neapjēgdams, kāpēc nezināms cilvēks nolaupījis viņa mašīnu.

— Grube, attopieties, — teica Galerans, — un dzenieties, cik vien ātri varat, pa šo ceļu, tas ved atpakaļ uz Poketu.

X nodaja

Vēlu nākošās dienas vakarā Stomadors gaidīja Gale­ranu, spēlēdams pats ar sevi cietuma spēli — «puļķīšus».

Visu dienu Galerans gulēja. Pamodies ar smagu galvu, viņš izdzēra dažas tases melnas kaifjas un devās uz pil­sētas nomali. Pie cietuma viņš aizkavējās, aplūkojot tā mūrus šaubās un apņēmībā. Naudas viņam bija diezgan. Vajadzēja tikai izdomāt, kā to iespējami saprātīgāk likt lietā.

Klupdams pār kastēm veikala mazajā pagalmā, Gale­rans uzmeklēja sētas durvis un pieklauvēja tieši trīs rei­zes. Slepeno lietu sīkumus viņš novērtēja kā disciplīnu, labi zinādams, ka niecīga neuzmanība sākumā var aiz­vest tālu no laimīga iznākuma, līdzīgi leņķa līniju nesa­skaņai.

Stomadors pameta spēli un atvēra durvis.

— Es atgriezos rītausmā, — sacīja Galerans, — bet biju tik ļoti noguris, ka tūlīt gāju gulēt. Sis brauciens neko prātīgu nedeva. Nav ne mazākās plaisiņas, ko varētu pa­plašināt, īsts mūris no visām pusēm. Viesnīca slēgta, Gravelota kalpotāji apzaguši viņu un aizbēguši. Barkets ar meitu atteicās — viņi apgalvo, ka nav bijuši «Saus­zemē un jūrā». Jums ir kādas ziņas?

— Nekādu, izņemot to, ka Gravelota kājai labāk. Gra­velots, Tergenss un citi dienu no dienas gaida apsūdzības aktu. Es izņēmu no akmens spraugas naudu. Nabaga Džems! Pat kalpi viņu aptīrījuši. Es pārmeklēju visus ak­meņus. Vienpadsmit no tiem atbilda aprakstam. Jau krēs­loja, draudīgi šalca viļņi… Un pēkšņi mana roka uztaus- iija sānu spraugas dziļumā kaut ko asu! Es izvilku sud­raba briedi! Deviņi pērkoni! Pārējais bija turpat. Lūk, te ir viss, skaitiet.

Uzmanīgi paskatījies uz Stomadoru, Galerans apspieda smaidu un aplūkoja veikalnieka atradumu. Pārskaitījis naudu, viņš pusi atdeva Stomadoram, sacīdams;

— Turpmāk jums radīsies izdevumi. Tie var būt lieli, tāpēc atstājiet šo naudu pie sevis.

Sudraba briedis stāvēja blakus Galerana rokai. Paņē­mis figūriņu, Stomadors pagrozīja to.

— Kas tas ir, pēc jūsu domām? Es, jāatzīstas, ilgi lau­zīju galvu, — kāpēc Džems nēsāja to nieku sev līdzi? Daudz tas nemaksā.

— Droši vien piemiņa vai dāvana, — atbildēja Gale­rans, aplūkodams briedi. — Briedis acīmredzot viņam ļoti dārgs. Tāpēc saglabāsim to. Noslēpiet briedi, varbūt tas ir dārgāks par naudu.

Veikalnieks nolika naudu un figūriņu sienas skapī, pie viena izvilkdams no tā pudeli portvīna.

— Nu nēl — sacīja Galerans, redzot viņa viesmīlīgās izdarības ar glāzītēm un tumšo pudeli.

Savācis Davenanta rēķinus, kvītis un piezīmju grāma­tiņu, Galerans turpināja:

— Es iedzeršu ar jums, bet tikai, pēc nopietnas sarunas. Galvai jābūt skaidrai.

— A! Labi… Pudele var stāvēt uz galda, es domāju? — apvaicājās Stomadors. — Glītāk izskatās. Mēs tomēr sē­žam «pie pudelītes».

— Neapšaubāmi. Tātad sēdieties, Stomador, Vai kāds nevar mūs iztraucēt?

— Nē, es nevienu negaidu un neesmu sarunājis nekā­das tikšanās uz šo vakaru. Es zinu, par ko jūs gribat runāt.

— Ja tā, jūsu asais prāts mums ļoti noderēs.

— Bēgšana?

— Jā.

Klusējis pietiekami ilgi, lai gaidāmais spriedums izska­nētu autoritatīvi, Stomadors paraustīja plecus un sāka ar plaukstu ritināt uz galda apaļos puļķīšus.

— Tas nav iespējams, — viņš teica lēni un skumīgi, pilnīgi pārliecināts. — Pirms diviem gadiem pār mūri, kas iziet uz klajumu, bēga seši zagļi. Viņi izlauza pirmā stāva sienu un izkļuva no pagalma pa virvju kāpnēm, ko viņiem no ārpuses bija iemetuši līdzzinātāji. Pēc tam — un tas bija pirmais notikums gadā, kaut arī paņēmieni katrā ga­dījumā ir citādi, — sienas augšmalu apvilka ar trim kār­tām elektriskās signalizācijas vadu; ap cietumu no trim pusēm — uz abām šķērsielām un klajumā — dežurē pa uzraugam, kas staigā šurp un turp visā sienas garumā. Bet ceturto sienu novēro vārtu sargs, viņš labi pārredz kreiso un labo pusi. Tā kā sienas ir apgaismotas ar elek­trību, kā jūs pats redzējāt, nākot pie manis, tad bēgšana iespējama divos veidos: atņemt arestantu sargiem, kad automobilis brauc uz tiesu, vai arī iemācīt arestantam lidot, lai viņš pārlaižas sienai kā gailis. Bet tur arī gai­lim nekas neiznāktu, jo siena nebūtu viņam pa spēkam: augstums seši metri, dariet, ko gribat. Bet no bruņota uzbrukuma, manuprāt, labāk būtu atteikties.

— Jā, es arī tā domāju. Taču jūsu vārdi nav laupījuši man cerību.

Stomadors, pieri saraucis un lūpu izstiepis, prātoja. Neko labu viņš nevarēja izdomāt.

— Gravelots ir tik tuvu, — Galerans teica, norādot ar roku uz cietumu, — ka taisnā līnijā mums vajadzētu no­iet tikai trīsdesmit soļus.

— Jā, un tomēr tas ir tikpat tālu kā no zemes līdz mē­nesim.

— Ne gluži, — atbildēja Galerans. — Jums loti dārgs jūsu veikals?

— Kas jums padomā? Mans veikals… — Stomadors brīdi apsvēra. — Pirms četriem mēnešiem es samaksāju tā bijušajam saimniekam simt mārciņu atkāpšanās nau­das. Gada ienākums būtu trīssimt mārciņu, bet esošās preces es vērtēju uz simt piecdesmit mārciņām. Tomēr cie­tuma administrācija grib ierīkot kroņa veikalu, un, ja tas notiks, es savti pametīšu. Ienākumus dod tikai cietums. Citu pircēju ir maz.

— Pusotra tūkstoša mārciņu, — teica Galerans. — Nauda — jūsu, veikals — mans. Gribat?

— Vai nu es esmu apstulbis, vai jūs neskaidri izteicā­ties, bet es nekā nesaprotu.

— Būtu netaisni, — Galerans paskaidroja, — prasīt no jums tādu upuri, lai jūs atdotu veikalu bez maksas pa­zemes ejas rakšanai. Pazemes eja — vienīgais ceļš uz glābiņu. Es pērku veikalu un roku eju. Tajā pašā naktī, kad viss būs izdarīts, jūs aizbrauksiet, lai neieņemtu Gra­velota vietu. Gribat tā darīt? Mani apsvērumi…

— Pagaidiet, ļaujiet padomāt! — iesaucās Stomadors, sagrābis uz galda gulošo Galerana roku un cieši aizmie­dzis acis. — Nesakiet neko. Ļaujiet koncentrēties. Vienu brīdi. Es droši vien pats gribēju kaut ko tādu. Veikals ir jūsu rīcībā. Ņemiet to. Pusotra tūkstoša arī ir labi. Es to nerunāju mantkārības dēļ. Vienkārši, vārds bija vietā… ak vai! Es neesmu mācīts vīrs, — viņš nobeidza, atverot acis un šūpojoties uz krēsla, jau iededzies sajūsmā par rakšanas plānu. — Es nevaru izteikt… bet tas, kā mēs sēžam … un par ko runājam … lampas gaisma, ēnas … un vīna pudele! Jā, jūs esat ministrs! Sazvērestības mi­nistrs!

Veikalnieka roka sniedzās pēc pudeles, nu Galerans

pret to neiebilda. Savas ieceres saviļņotiem, viņiem vaja­dzēja apvaldīt tās skurbinošo dunoņu un pirmā brīža bur­vību ar darbību un vīnu. Pirmajai pudelei drīz sekoja otra, bet vīns nereibināja ne Galeranu, ne Stomadoru, tikai dro­šāks kļuva viņu azarts, prasot sākt.

— Pilnīgi iespējams, — sacīja Galerans, beidzis smē­ķēt. — Tagad iziesim, apskatīsim kaujas lauku; kaut arī jūs sen pazīstat šis pilsētas daļas topogrāfiju, man jāsa­skaņo savi iespaidi ar jūsējiem un vajag par šo to vie­noties.

Viņi izgāja, taču ne caur pagalma vārtiņiem, bet šau­rajā ejā starp veikalu un no cietuma vārtiem tālo sētas iežogojumu. Šis celiņš bija gandrīz līdz augšai aizkravāts ar tukšām mucām. Uzkāpis uz tām, tā ka varēja pārre­dzēt ielas bruģi, Stomadors norādīja Galeranam uz cie­tuma mūri sev pretim.

— Tur ir lazarete, — Stomadors sacīja. — Taču pre­cīza atrašanās vieta man nav zināma. Pagaidām tas ari nav vajadzīgs, es domāju. Bet turpat aiz sienas tā ir, es zinu, jo reiz palīdzēju uzraugam ienest provīzijas grozus un ieraudzīju cietuma sētā pa labi no vārtiem šauru vien­stāva korpusu, Botredžs ir sēdējis cietumā, viņš zina, ka tā ir slimnīca. Vajag izprašņāt viņu sikāk.

— Mēs apspriedīsimies ar Botredžu.

Galerans pārlaida skatienu veikala pagalma žogam un pretējam cietuma mūrim, pēc acumēra nosakot pazemes ejas aptuveno garumu, šim nolūkam viņš lietoja vecu mednieku paņēmienu, kad viņi šaubās, vai šāviņš ķers tālu mērķi. Viņš iztēlojās ielas iespējami lielāko platumu — devdesmit metri, tad iespējami mazāko — desmit metri; divdesmit plus desmit, dalīti uz pusēm, norādīja aptuveno ejas garumu no veikala līdz cietuma mūrim. Vēl vaja­dzēja noteikt šī mūra biezumu, pielikt trīs metrus izejas spraugai un veikala žoga platumu, aiz kura gribēja sākt pazemes eju, kas izvestu pie Davenanta.

— Vai nebūtu labāk, — iebilda viņa apsvērumiem Sto­madors, — izņemt daļu ķieģeļu manā istabā un rakties uz lazareti caur veikalu?

— Tik grūtā darbā četri pieci lieki metri ir briesmīgi.

— Žēl, ka jums taisnība: mana istaba būtu visslepenākā vieta darbam.

— Ar ko jūs piesegtu vertikālo šahtu? Protams, ne jau ar ķieģeļiem, bet dēļu segums pievērstu sev kāda nevē­lama apmeklētāja uzmanību. Tad no cietuma kancelejas ,

nāks apvaicāties, kā sokas mūsu darbs. Nekas nav labāks par šo pagalma nostūri. Naktī tur neviens nestaigā. Kad būsim izrakuši pa horizontāli pāris metrus pietiekamā dzi­ļumā, no augšas neko nevarēs dzirdēt. No rīta pār ver­tikālo šahtu nevainīgi sliesies kastes un salmi. Zemi iz­nesīsim šķūni. Tas ir tukšs?

— Tur ir preces, tās var nokraut zem brezenta pagalma stūrī. — Stomadors nolēca no inučeles un pastiepa roku Galeranam, kas pameta savu novērošanas punktu. — Nu, es jums saku, ja šitas numurs izies cauri, cietuma priekš­nieks iesēdīsies bedrē kā vecās derības Ijabs un izbērs sev uz galvas veselu tonnu pelnu vai smilšu, vai ko nu tur tādās reizēs piederas bērt. Jūs pielaidāt kļūdu par treš­daļu metra. Nav nekādas vajadzības rakties aiz cietuma sienas kaut vai par lieku collu — jārok taisni zem pamata. Tikko tas būs izdarīts, — mazliet sānis, un eja gatava.

— Pareizi, — padomājis piekrita Galerans. — Tāpēc ir labi šādas lietas apspriest kopīgi. Pilnīgi pareizi, taču ar noteikumu, ka mēs nekļūdīsimies attālumā, kad sāksim rakt izeju uz augšu.

— Atrašanās vietu mēs noteiksim ļoti precīzi: izurbsim katakombas griestus ar garu urbi. Urbja gals parādīs, vai jāvirzās vēl uz priekšu, jeb vai viss jau padarīts.

Tā viņi pusbalsī spriedelēja pie veikala durvīm un ierau­dzīja Botredža garo stāvu klūpam tumsā pār kastēm.

— īstā brīdī, Botredž. Pēc piparu degvīna? Prom jūs netiksiet, mums apspriežama visai svarīga lieta.

— Kā te atnāk, tā aizķeršanās, — aizsmakušā balsī teica Botredžs, pūlēdamies aplūkot Galeranu.

— Jums jāiepazīstas, — Stomadors uzrunāja Galeranu, kas savukārt vēroja Botredžu, apsvērdams, vai var viņam uzticēties.

Aiz piesardzības Galerans nosauca izdomātu vārdu — Orts Sidnejs, bet Botredžs tā arī palika Botredžs.

Sazvērnieki iegāja istabā. Brīnīdamies, par kādu sva­rīgu lietu varētu būt runa, un žēlodamies, ka saaukstējies, jo visu pagājušo nakti salis laivā tālu no krasta, gaidot kuģi ar kokaīnu, kas nezināma iemesla dēļ nav ieradies, Botredžs nosēdās pretim Galeranam. Stomadors izvilka no skapja litra pudeli piparu degvīna un konservu kārbu. Pēc tam veikalnieks apsēdās galda galā.

— Nebaidieties, Botredž, — sacīja Stomadors. — Sid­neja kungs nav mūsējais, bet tomēr savējais… nu redziet, iznāk kalamburs.

— Es nebaidos, — žigli atbildēja kontrabandists, pa­skatīdamies uz Galeranu ar pieklājīgu smaidu; viņa sejā pavīdēja neapzināti drosmīga izteiksme, un Galerans sāka just uzticību pret viņu.

— Nu ko, iedzersim? — apvaicājās Stomadors Galera­nam, kas apstiprinoši pamāja, piebilzdams: — Tagad var dzert, galvenais ir izlemts.

— Botredž, — iesāka Stomadors, — ja es iznirtu aiz cietuma sienas tieši pretim manam veikalam, kas pavērtos manā priekšā? Kāda ainava?

— Tad man jāzina, kas jums padomā. Skaidrs, ka uz­reiz var nokļūt dažādās vietās.

— Jums taisnība, — Galerans teica. — Lieta ir tāda, ka mums jārok pazemes eja no veikala uz cietuma slim­nīcu un jāatbrīvo Gravelots. Citādi viņam nav iespējams glābties. Jāzina, kādā vietā aiz cietuma sienas visizdevī­gāk rakt izejas spraugu.

Botredžs ne ar ko neizrādīja pārsteigumu, tikai viltīgi paskatījās uz Stomadoru.

— Jūs jau esat sadzērušies piparu šņabi? —• viņš ap­vaicājās, nezinādams, kā atbildēt: pa jokam vai nopietni.

— Vai manā mājā ar tādām lietām dzen jokus?

— Tā jau ir, Stomadorpapiņ. Spriediet paši, bet es pa­stāstīšu, kā ierīkots pagalms aiz šīs sienas, kas līdz ar vārtiem atrodas mums pretim. Pa kreisi no ejas, tas ir, starp eju un vārtiem, atrodas cietuma priekšnieka un viņa palīga dzīvokļi, bet pa labi, tas ir, uz mūsu pusi, nolik­tava. Sīs ēkas piebūvē ierīkota slimnīca. Tās labajā spārnā ir dārziņš, kur slimniekus, ja ārsts atļāvis, izved pastai­gāties. Jūs varat nokļūt tikai šai dārziņā. Es iedzeršu, — teica Botredžs, brīdi paklusējis, — un tad domāšu jums līdzi. Pasākums, bez vārda runas, ir pārdrošs, tomēr iespē­jams.

— Kāpēc tieši t u iedzersi? Mēs arī iedzersim, — Sto­madors pielēja glāzītes un piebīdīja katram dakšiņu, ar ko ņemt no konservu kārbas gaļu. Pats viņš dzēra pēdē­jais un, būdams izsalcis, sāka pamatīgi uzkost.

— Kas jums taisa ēst? — Galerans gribēja zināt.

— Neviens, varat iedomāties. Es pārtieku no savām pre­cēm, esmu tā pieradis un no silta ēdiena kļūstu miegains.

— Jā, bet kā viņš izies no slimnīcas? — jautāja Bot­redžs. — Kaut gan durvis atrodas labajā spārnā pašā galā, tās tomēr ir fasādē redzamas iekšējo vārtu sargam.

Viņš tur sēž uz soliņa pie savas būdas vai ari staigā uz priekšu un atpakaļ.

Visi kļuva domīgi.

— Redziet nu, — Stomadors teica Galeranam, — pa­matīgs šķērslis.

— Uz kuru pusi tās durvis veras? — Galerans paskaid­roja savu domu ar plaukstas kustību. — Citiem vār­diem, — ja cilvēks nāk no slimnīcas, tad durvis veras pa kreisi, uz vārtu pusi, vai pa labi?

— Pa… kreisi, — padomājis pārliecināti atbildēja Botredžs. — Jā, pa kreisi. Es strādāju dārziņā un redzēju. Bet mana acs ir tas pats, kas fotogrāfija.

Ir ļoti svarīgi, lai durvis atvērdamās aizsegtu ejošo cilvēku no sarga puses. — Galerans atkal sāka domāt. — Nu, un tagad pasakiet, — vai jūs varētu palīdzēt rak­šanā?

— Protams, varēšu.

— Viņš ir stiprs, — Stomadors sacīja, — lai gan iz­skatās kaulains.

Tad Botredžs painteresējās par kopīgo plānu, un Gale­rans pārstāstīja viņam visas iespējas, kas jau bija ap­spriestas ar veikalnieku. Tas bija tikai sākums. Daudz sva­rīgāki jautājumi — par dežūru kārtību izšķirošajā bēgšanas naktī, par racējiem, par to, kur likt izrakto zemi, — radās paši par sevi. Bez Fakregeda nakti slim­nīcā neiztikt — tāds bija kopīgais spriedums, ko uzticēja izlūkot un saskaņot Botredžam ar Rudās Katrīnes un Kra- vara palīdzību. Nonācis Katrīnes ietekmē, Kravars sāka izdarīt kontrabandistiem arvien svarīgākus pakalpojumus. Galerans vēl gribēja izmērīt šķūņa un veikala mazajā pa­galmā sakrauto tukšo kastu un mucu tilpumus. No vecas avīzes iztaisījis papīra mērlentu, Galerans grasījās iet, teikdams:

— Jo vairāk mēs uzzināsim šonakt, jo vieglāk būs pēc tam.

Kad Galerans aizgāja, Stomadors un Botredžs iztuk­šoja pa glāzei piparu degvīna. Ieraudzījis vaskotos ko­ciņus, Botredžs sagrāba tos saujā, nostādīja šķērsus un tūlīt atlaida pirkstus. Kociņi nokrita kā makaronu šķipsna.

— Tēvs? — viņš jautāja, dodams zīmi sākt spēli.

— Tāds pats kā es.

Stomadors zemu noliecās pār galdu, meklēdams brīvi guļošu kociņu vai ari tādu, ko var noņemt, nesakustinot citus. Ja kociņš, kas saskārās ar paceļamo, kaut mazliet nodrebēja, spēlētājs atdeva kārtu partnerim, bet vinnējis bija tas, kas salasīja visvairāk kociņu. Šī spēle prasīja visā pilnībā aprēķinātas kustības.

Sākumā Stomadors atlasīja no kaudzītes piecus koci­ņus, vietām paripinādams, vietām nospiezdams vienu galu, lai paceltos otrs, tad viņam vajadzēja pašķirt divus, kas bija cieši blakus. Viņš ar pirksta galu pavilka tuvāko aiz vidus, bet kociņš nepadevās, Stomadors asi parāva, un sakustējās arī otrs.

— Spēlē tu. Paklausies, mums vajadzīgs trešais, divi nevar rakt un celt zemi augšā. Parunā ar Danu Tergensu.

— Labāku racēju neatrast, — kociņu vilkdams, atbil­dēja Botredžs. — Tikai Danam būs sāpīgi, ka viņa brāli pakārs.

— Jums, Botredž, vajadzētu zināt, — iebilda Stoma­dors, kam «tu» un «jūs» maiņa aizstāja intonāciju, — ka gadījumā, ja Gravelots izbēgs, tiks ierosināta skandaloza prāva pret van Konetu, un tad visus apžēlos. Sidnejs ir bagāts, advokāti un avīzes viņu atbalstīs. Pašlaik nekā nevar darīt, visi ceļi nogriezti.

— Es parunāšu. — Botredžs noņēma astoto kociņu, bet pie devītā kļūdījās. — Tas tomēr nav galvenais, — viņš nopūtās. — Stop, jūs sakustinājāt!

— Nekas nav kustējies, ko tu melo!

— Es neesmu akls.

— Spēlējiet, ja esat tik ietiepīgs, — sapīcis noteica vei­kalnieks. — Acis jums ir greizas. Uz ko mēs spēlējam?

— Uz papirosu paciņu, veco Tom. Galvenais, es saku, ir atkarīgs no Fakregeda. Tas iespējams vienīgi tad, kad viņš dežurēs slimnīcā.

— Būs jāpadomā.

— Jādomā viņam, bet jūsu rūpes — pa dienu kaut jel kā pagulēt. Dienā nevarēs rakt.

Galerans atgriezās ļoti apmierināts ar aprēķiniem. Kaut ari aprēķins bija aptuvens, viņš tomēr pārliecinājās, ka šķūnī viegli saies divdesmit kubikmetru irdenas zemes. Skaitot pazemes ejas horizontālo un vertikālo alu kop­garumu ap deviņpadsmit vai pat divdesmit metru, metra un ceturtdaļas augstumā un metra platumā, iznāca ap­mēram divdesmit pieci kubikmetri blīvas masas; sairdi- nāta tā paplašinājās tilpumā. Sos trīsdesmit piecus, četr­desmit kubikmetrus izraktās zemes varēja sabērt šķūnī, bet atlikumu novietot mucās un kastēs.

Tādējādi rakšanas plāns sāka pieņemt reālus apveidus un tā galvenās līnijas iezīmējās diezgan skaidri. Izstās­tījis par saviem aprēķiniem, Galerans apstājās pie darba riku iegādes jautājuma. Tikko viņš ierunājās par darba rīkiem, Galeranam un Botredžam vienlaicīgi ienāca prātā visai svarīga doma — apstāklis, ko dīvainā kārtā viņi ne­bija ievērojuši sākumā, kaut ari bez tā noskaidrošanas bija grūti cerēt uz panākumiem: kādi ir zemes pamati starp veikalu un cietumu?

— Stomadorpapiņ, — iesaucās Botredžs, — mēs taisā­mies kalt klinti. Vai tiešām jūs esat to aizmirsis? Zem mums ir kaļķakmens.

— Nevar būt! — teica Galerans, kura jautājumam par zemes pamatni Botredžs bija aizsteidzies priekšā.

Stomadors, zīmīgi novalbījis acis, piecēlās un izgāja, paņemdams līdzi nazi. Galerans, pirkstus sažņaudzis, trauksmīgi klusēja. Botredžs, plati ieplētis acis, skatījās uz viņu un, dziļi ievilkdams dūmus, smēķēja.

Izracis ar nazi nelielu dobīti, Stomadors atgriezās un nometa uz galda blāvi dzeltenu pikuci.

— Irdenais travertīns, — viņš atviegloti paziņoja, slau­cīdams nosvīdušo pieri. — Var griezt ar nazi.

Galerans uzmanīgi apskatīja akmeni. Patiešām, tas bija porainais mīkstas formācijas gliemežnīcu kaļķakmens, ko mūrnieki kļūdaini dēvēja par travertīnu un kas nebija daudz cietāks par sienas apmetumu.

Aizvirtņu spraugas sāka blāvot; ausa pirmā diena ne­atlaidīgai cīņai par Tireja dzīvību. Botredžs aizgāja, bet Galerans sēdās rakstīt ieslodzītajam par izredzēm un šķēršļiem. Tā bija viņa pirmā zīmīte arestantam. Viņš pie­sardzīgi parakstījās «G», bet visu slepeno palūdza Sto- īnadoram paziņot mutiski caur Fakregedu, kad radīsies iespēja.

Nekad Davenants nebija domājis, ka viņa likteni iz­kropļos vissmagākā mocība — brīvības laupīšana. Viņš cik spēdams centās vīrišķīgi panest savu trīskāršo nelaimi: ieslodzījumu, slimību un bargā soda draudus, galīgi ne­novēršamus, ja neatgadīsies kāds negaidīts, glābjošs no­tikums. Pat viņa domām nebija brīvības, jo, lai viņš do­māja ko domādams, kameras sienas un cietuma režīms bija vienmēr ap viņu, un viņš nespēja izrauties, nespēja

to aizmirst. Miegs, gūstekņa vienīgā atelpa, bieži atgā­dināja cietumu ar brīnumainas bēgšanas vīzijām, pamo­šanās naktī pār durvīm piestiprinātas, aizēnotas spuldzes gaismā bija vēl mokošāka. Sapnis atkārtojās, bēgšanas veidi dažādojās un vai nu, laimīgi nobeidzoties, aizveda viņu dārzos, kas pāri ūdeņiem savienoja brīnišķīgas salas, vai arī Davenantu notvēra. Viņš miegā redzēja sevi cie­tumā, domādams; «Tas ir sapnis…» — un pamodās cietumā.

Reiz viņš redzēja sapnī, ka viņa balsij piemīt burvju spēks, — balss skaņām neviens nespēj pretoties. Dave­nants klauvēja pie durvīm. «Atveriet!» viņš teica uzrau­gam, un uzraugs paklausīgi atslēdza durvis. Davenants izgāja no slimnīcas un devās uz vārtiem, zinādams, ka neviens neuzdrīkstēsies nepaklausīt balsij, kas skanēja kā paša pavēles izpildītāja slepenā vēlēšanās. Vārti atvērās, un viņš izgāja uz saulainās ielas. Tā bija iela, kur dzī­voja Futrozs. Drīz Davenants ieraudzīja pazīstamo namu, un viņa sirds satraukti iepukstējās. Viņa tēvs smaidīdams atvēra durvis un teica: «Atnāci gan, Tiri?» Davenants ieskrēja viesistabā. Tā staroja brīnumainā gaismā. Roēna un Ellija sēdēja tur, nemaz nekļuvušas vecākas pa šiem deviņiem gadiem; savā starpā runādamās, viņas izklai­dīgi pamāja Davenantam. Kaut kas smags un pelēks bija uzsiets katrai meitenei mugurā. «Tas esmu es,» teica Da­venants, «šausim mērķī.» — «Tagad nevar,» atbildēja Roēna, un Ellija piebilda: «Nevar, jo mums ir jānes ak­meņi un, kamēr mēs tos nebūsim pareizi salikušas, mēs nedrīkstam atļauties nekādu rotaļu.» — «Metiet akmeņus nost,» sacīja Tirejs. «Es esmu balss, un jums jāklausa. Metiet nost!» viņš iekliedzās tik skaļi, ka pamodās, un, salauzdama, izkropļodama sapņa vīzijas, viņa apziņā ielauzās cietuma īstenība.

No pirmās dienas, kopš Davenanta dzīve bija aprakta cietuma mūros, viņš sāka domāt par bēgšanu. Viņš atra­dās pilsētā, kur bija dzimis un audzis. Atmiņas par pa­zīstamām vietām, ielām un namiem, tik tuviem un reizē tik nepieejamiem, rosmināja viņa prātu apsvērt bēgšanas iespējas.

Diezin vai vēl kāda cilvēka fantāzija tā maldās kom­binācijās un absurdi loģiskās konstrukcijās kā viennīcā ieslodzīta cietumnieka fantāzija. Vientulība vēl vairāk iekvēlina iztēli. Kopīgo kameru ieslodzītajiem ir vismaz iespēja dalīties savos apsvērumos: viens zina to, otrs — '

citu, kopīga iespēju iztirzāšana padara pat neizpildāmu plānu par priekšstatu, ko var loģiski izlabot, papildināt; kritika un optimisms rada darbibas ilūziju; bet vieninieks ir allaž tikai pats ar sevi, nav kam labot viņa maldus un aprēķinos pielaistās kļūdas. Mazākās pretestības līnija viņam reizēm tēlojas kā sarežģītākais paņēmiens, bet grū­tais liekas viegls. Viņa materiāls — vienīgi tas, ko viņš redz savā priekšā, un miglaina atjauta par visu pārējo.

Sapņos par bēgšanu pirmais, bet ne vienmēr sevi at­taisnojošais magnēts ir kameras logs — šķietami dabiska izeja, kaut arī aizrestota. Davenanta kameras četrstūrai­nais logs uz pagalmu ar savu apakšējo malu nolaidās viņa plecu augstumā, tā ka, izmantojot piekukuļoto sargu atļauju slepeni smēķēt, viņam vajadzēja piestumt pie loga ķeblīti un pūst dūmus vēdlodziņā. Ar baltu krāsu notriep­tās rūtis nelāva ieskatīties pagalmā, logu nekad nevēra vaļā, bet dubultās restes prasīja bēgšanai tērauda zāģi; taču, ja arī Davenantam būtu zāģis, durvju acs, pa kuru dienām un naktīm kamerā ielūkojās uzraugs, noteikti lau­pīja tādu glābšanās iespēju. Pieļaujot, ka logs atvēries pats, ieslodzītais varēja iziet pagalmā tieši nagos uzrau­gam, kas apsargāja iekšējos vārtus. Tāpēc visas Tireja izdomātās bēgšanas versijas nonāca pie apsardzes iznī­cināšanas un virves ar dzelzs āķi galā, ko varētu uzmest mūra zobiem, uzrāpties pa virvi un nolēkt otrā pusē. Aiz­mirsis savu slimo kāju, viņš tika galā ar sardzi dažādos veidos — no uzpirkšanas līdz uzbrukumam, kad sargs pēc arestantu skaita pārbaudes deviņos vakarā ienāk ka­merā apskatīt telpas. Viņš prātoja par slimnīcas sienas izlaušanu tajā pusē, kur tā vienlaikus bija ārējās pagalma sienas daļa, par bēgšanu pa logu un jumtu, bet, lai cik sarežģīti pasakainās formās izpaustos šī lidināšanās starp materiāliem šķēršļiem, viņa pagurusi fantāzija savu pūliņu galā allaž sadzirdēja slimās kājas apsaucienu. Reizēm viņam bija sliktāk, reizēm labāk; brūce nedzija, un uz- pampušais ceļgals iepulsējās sāpēs pie katras nopietnākas piepūles. Davenants centās gulēt uz muguras. Kad sapņi par atbrīvošanos vai arestantam liegtas dzīvas jūtas dziļi saviļņoja viņu — prasība smēķēt kļuva par nervozām slā­pēm. Nevērodams kāju, Davenants vilkās pie loga un tur smēķēja vienu pīpi pēc otras. Pēc tādām kustībām kāja kļuva smaga kā dzelzs gabals, kvēloja un smeldza; no rīta pārsiedams, ārsts šūpoja galvu, piekodinot, ka ne­vajag kustēties, jo brūce locītavā prasa pilnīgu mieru,

Sešos no rīta kameras durvis atvērās, dežurējošais arestants uzrauga pavadībā nolika gultas malā uz ska­pīša maizi, pienu, mīkstu olu vai rīsa biezputru pienā, tad žigli uzslaucīja ar slotu betona klonu, sabēra gružus kastē un devās uz nākošo kameru, bet uzraugs noslēdza durvis. Dienu pēc Galerana apspriedes ar Botredžu un veikalnieku dežurējošais arestants ar pērtiķa veiklību un izmanību iesvieda Tireja ādas tupelē cieši saritinātu papīriņu, uz­raugs nepamanīja viņa pārkāpumu. Kad viņi abi izgāja, Davenants atvēra cietuma bibliotēkas izsniegto grāmatu un tās aizsegā sāka lasīt Galerana zīmīti, kas viņu no­mierināja un iepriecināja kā tikšanās ar draugu. Pirmo reizi rakstīja viņam Galerans, rakstīja īsi un stingri. Pa­šam zīmītes tonim vajadzēja uzmundrināt ieslodzīto.

«Dārgo Tirej,» rakstīja Galerans, atstājot uzrunu «tu» kā pagātnes atgādinājumu, «es daru visu, lai atvieglotu Tavu likteni. Viesnīcu ir slēgusi vietējā policija, Tavi kalpi nozuduši, paņemot līdzi naudu, ko iedevi Firsam. Mans brauciens uz Gertonu palika bez rezultātiem. Bar- keti no tevis novērsušies. Viņi tajā dienā ne­esot bijuši pie Tevis. Būtiskie pasākumi, kādi man padomā, var visu vērst par labu. Esi mierīgs un gaidi, Man grūti iedomāties, ka Tu esi jau pieaudzis, tāpēc redzu Tevi tādu, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. G.»

Asaras satricināja Davenantu, kad viņš beidza lasīt, — tik brīnumaina viņam šķita šī gandrīz svešā cilvēka uz­ticība, viņiem bija tik dažādi vecumi un dzīves pieredze, bet Galerans varbūt iedomājās sevi Tireja vietā, sekojot kādai iekšējai likteņu tuvībai, saskaņā ar tām garīgajām iezīmēm, kas bija vedušas Tireju pasaulē un tālāk aiz šīm moku sienām. Davenants nesaprata, ko nozīmē «būtiskie pasākumi», bet nesāka to pārdomāt līdz kādam mierīgā­kam brīdim, kaut arī viņam gribot negribot jau rādījās pilsētas gaišās, brīvās ielas.

Sajā dienā viņu piemeklēja vēl viens satricinājums, kura iemesls bija līdzīgs cerību valgā mestam izsmieklam: ap desmitiem cietuma priekšnieks izsniedza Davenantam apsūdzības aktu — pret parakstu par tā saņemšanu. Čet­ras mašīnraksta lapas, sausi, bet sīki izklāstot lietas sa­turu, nodeva apsūdzēto karatiesai, tas nozīmēja — nāvi.

Visu šo dienu Davenants smēķēja, gandrīz neatkāp­damies no loga un gar dzelzs ventilatora uzmavas slīpo apaļumu raudzīdamies telegrāfa vadu pārsvītrotās mā­koņu gubās.

Nezaudējot veltīgi laiku, četri sazvērnieki — Galerans, Botredžs, Stomadors un Dans Tergenss, apaļvaidzīgs, melnmatains, mierīgs kā siera ripulis, — ķērās pie grūtā darba: savienot veikala pagalmu un cietumu ar šauru pa­zemes eju. Galerans atteicās no sava nodoma — izzināt kaut ko no Snogdena un Lauras Muldvejas; ievācot ziņas, viņš bija pārliecinājies, ka šīs sugas ļaudis ne ar ko ne­var palīdzēt.

Nākošās dienas vakarā, kad nomales namos apdzisa ugunis, Dans Tergenss un Botredžs sanesa Stomadora pagalmā cērti, lauzni, kapli, urbi, zāģi, tērauda ķīļus, di­vus lukturus, četrus pārus tūbas kurpju, mērlenti, četrus pārus brūnu brezenta darba virsvalku un virvju rituli. Tergenss un Botredžs tagad nāca no klajuma puses, kur starp šķūni un sienu bija ierīkota eja, lai uzraugam pie cietuma vārtiem nerastos aizdomas par viņu nesamajiem. Pēc tam racēji nāca un gāja Stomadora pagalmā pa to pašu ceļu, tāpēc uzraugs viņus neredzēja.

Drīz ieradās Galerans. Viņš ieraudzīja, ka stūris starp veikalu un sētu ir jau attīrīts no mucām un citām gra­bažām. Visi sapulcējās tur, sarunājoties čukstus. Visbīsta­mākais bija stāvās šahtas ieejas izciršana — kustību troksnis un darba rīku šķindoņa varēja pievērst nejauša garāmgājēja uzmanību, un, ja viņam ienāktu prātā pa­skatīties pāri sētai, viņš redzētu, ka nezin kāpēc naktī rok bedri. Dažādās domas par šīs bedres dziļumu aizkavēja darbības sākumu, tomēr Galeranam izdevās pierādīt, ka nepieciešamais garums ir divi metri ar ceturtdaļu — skai­tot metru horizontālās ejas augstumam, bet pārējo — virskārtas biezumam, lai nerastos iegruvums, kad pāri bruģim brauks smagās mašīnas, kā arī lai noslāpētu nakts klusumā bīstamās darba skaņas.

— Pret cietumu pavērsto bedres sienu, — sacīja Dans Tergenss, neizlaižot no rokām cērti, — vajag nolīdzināt pa vertikāli, kreiso — tāpat, jo no tām nāksies uzņemt virzienu.

— Bedrei jābūt pietiekami platai, lai sāktu horizontā­lās ejas rakšanu, — piebilda Botredžs, — citādi elkoņiem un mugurai nebūs kur atvēzēties.

— Vai eju nepieplūdinās ūdens? — Galerans jautāja.

— Nedomāju, — atteica Stomadors, — te ir augsta vieta. Iespējams vienīgi mitrums.

— Ejiet visi prom, — nolēma Tergenss, citādi te ir par šauru. Es jūs pasaukšu. Sākul

Viņš nogrāba ar lāpstu plāno zemes un būvgružu kārtu, attīrot kvadrātmetru darba laukuma. Lāpstas mala kļuva balta no travertīna, lāpsta grāba to viegli, kā sakaltušus dubļus, reizēm atlaužot nelielus gabalus. Bet visi satrau­kumā gaidīja pirmo laužņa cirtienu, lai pārliecinātos, ka plāns izpildāms. Ietriecis cērti trīs reizes, Tergenss iegrūda spraugā lauzni un viegli izvēla mīkstā kaļķakmens slāni divu asu apmērā.

— Ies cauri, — viņš teica un aizkūpināja pīpi, skato­ties iedobumā. — Būt pacietīgiem un kalt, vairāk neko. Bet tagad ejiet. Pagaidiet, — viņš nočukstēja, kad pā­rējie taisījās aiziet, — te ir kaut kas sākumam. Runā, ka tā esot laba zīme.

Viņš parādīja salauztu pakavu un iebāza to kabatā.

— Pieraugiet, ka neaizlēkšojat, — Stomadors smējās, — nu jūs esat īsti apkalts …

Atstājuši Tergensu pie darba, kas tam bija cik necik pazīstams, jo šis cilvēks pirms dažiem gadiem bija strā­dājis ogļu šahtā, sazvērnieki sasēdās pie Stomadora galda. Botredžs sāka spēlēt ar veikalnieku «kociņus», bet Galerans ielēja sev vīnu un nogrima domās. Šodien Bot­redžs bija viņam teicis, ka Fakregeds dežurēs slimnīcā rit, bet nav zināms, kad šajā postenī būs viņa nākošā de­žūra. Bez tam pazemes ejai nebija nekādas nozīmes, ja otrs uzraugs — kopīgās nodaļas dežurants — neļaus sevi iekārdināt ar lielo summu, ko vajadzības gadījumā bija nolēmis piedāvāt Galerans. Kas būs otrais? Cietumā strā­dāja trīsdesmit uzraugu, bet dežūru sarakstu sastādīja kanceleja. Katrs no uzraugiem varēja saslimt, aiziet at­vaļinājumā; viņu posteņi mainījās periodiski, bet nevien­mērīgi. Gandrīz neaprēķināma bija šī uzraugu kombinā­cija, jo svarīgāka tāpēc, ka viņiem abiem vajadzēja bēgt reizē ar Gravelotu. Taču Fakregeds paziņoja, ka darīs visu, lai dežurētu slimnīcā, ja nopietni iemesli liks bēg­šanas organizatoriem pašiem noteikt ieslodzītā atsvabi­nāšanas nakti. No Botredža Galerans uzzināja, cik veikli savas lietas kārto Fakregeds: viņš skaitījās par vienu no priekšzīmīgākajiem kalpotājiem. Sis apstāklis modināja Galeranā cerības.

Pagāja stunda, pagāja vēl pusstunda, bet no Tergensa nebija ne miņas; likās, ka viņš aizgājis dziļi pazemē un klaiņā tur, pētīdams pārakme-ņojumus. Pēkšņi durvis klusi

atvērās. Aizelsies, apmierināts ar sevi, Tergenss nostājās pie galda, kur sēdēja gaidītāji; viņa kājas līdz ceļgaliem bija klātas baltiem putekļiem, krekla piedurknes aplipu­šas ar kaļķiem, bet kakls melns no sviedriem; viņš pa­ņēma kaktā nomesto brezenta tērpu un sāka pārģērbties.

— Ejiet skatīties, — izdauzīdams bikses, sacīja Ter­genss. — Vecais, labais travertīns un vairāk nekā.

Viņa toņa uzmundrināti, sazvērnieki steidzās pagalmā. Pie sienas pletās kvadrātveidīga bedre, dziļumā tā bija cilvēkam līdz krūtīm. Augsta kaļķakmens kaudze slējās tai blakus; izraktā zeme bija sausa un lūza pirkstos kā sakaltusi maize.

— Nāc, es tevi pamācīšu, — sacīja Botredžam Ter­genss. — Te vajag iemanīties. Ja grūti ņemt ar cērti, rīkojies ar urbi, pēc tam urbi izrauj laukā, iebāz lauzni un ļodzi, grūd uz vienu pusi. Tad gabals atlūzīs.

To pateicis, viņš apklusa, jo necieta liekus vārdus. Nu bija jāsāk darboties visiem. Pierīkojuši divas kastes, sa­zvērnieki ar lāpstām bēra tajās kaļķakmens gabalus un nesa uz šķūni. Pa to laiku Botredžs, kas izrādījās daudz spēcīgāks par Tergensu, vareni krakstināja rokamo slāni bedrē. Apmainījuši savus apģērbus pret nopirktajiem bre­zenta virsvalkiem, neatpūzdamies, tikai retumis ieiedami istabā uzpīpot, četri cilvēki līdz rīta piektajai stundai bija novākuši visus lūžņus un pabeiguši vertikālo eju; nose- guši to ar mucām, viņi šķīrās pārgurumā reibstošām gal­vām. Galeranam neļāva rakt. Pats zinādams, ka netiks ar to galā, viņš neprotestēja, bet nesa zemi tikpat ener­ģiski un mundri kā citi. Visgrūtāk gāja Stomadoram, kas mocījās ar savām īsajām rokām un aizdusu, bet arī viņš nepalika kaunā un tikai aizgūtnēm elsa.

Tātad viņi izšķīrās un sanāca atkal kopā nākošajā pus­naktī. Darbs bija tik smags, ka Galerans, Botredžs un Tergenss gulēja visu dienu; Stomadoram atpūta bija lau­pīta, viņš klīda pa veikalu un snauda, kājās stāvēdams, ar ko pircēji bija apmierināti, jo viņš apsvēra un apmē­rīja sevi gandrīz pie katra pirkuma. Pusdienā atnāca Rudā Katrīne un daļēji paglāba viņu, uzņemdamās tirgo­ties, bet Stomadors četras stundas nogulēja. Pēc smagās atmodas viņam vajadzēja ārstēties ar piparu degvīnu; ar šīm pašām zālēm iesildījās arī pārējie — katrs savā mājā. Galerans padevās liktenim, nolaidis logiem priekš­karus, viņš sēdēja savā numurā, bet vakarā iegāja siltā vannā.

Kad iestājās pusnakts, tās vēsums atjaunoja sazvēr­nieku enerģiju, un viņi sāka cirst horizontālo eju, tās velvi veidojot slīpi — kā vienmalas jumtu, lai izvairītos no gruvuma. Virziena noteikšanai Galerans šķērsām šah­tai ierīkojo mērstienīti, vērstu uz to vietu cietuma mūrī, kur beidzās slimnīcas ēka. Pie sienas bija iezīme — ak­mens, ko Botredžs nolika, ņemot vērā sīkus Fakregeda norādījumus. Dzijuma virzienu Tergenss nosacīja ar citu mērstienīti, ko iesita cietumam tālākajā šahtas sienā gan­drīz pie pašas pamatnes un nolīdzināja ar līmeņrādi pa­ralēli augšējam mērstienītim. Šis metodes ziņā nepilnī­gais, bet nelielā attālumā pietiekami labais līdzeklis ap­mierināja visus. Tātad, novākuši augšējo mērstienīti, līdz darba beigām atstāja apakšējo, lai, velkot no tā auklu, droši raktu tālāk.

Tādējādi viss nokārtojās, pie tam darba galvenais sma- mums gūlās uz Botredža un Tergensa pleciem. Mainoties ik stundu, viņi soli pa solim tuvojās cietumam. Strādāt vajadzēja galvenokārt ar asu lauzni, sēžot zemē vai tu­pot uz cejiem, jo tranšeja bija zema. Piesējuši virvei ne­lielu kasti, Galerans un Stomadors laiku pa laikam iz­vilka to pilnu ar kaļķakmens gabaliem un nesa uz šķūni. Pagalmiņš bija piebradāts un pagalam piegružots. Bei­guši darbu, viņi uzposa pagalmu, rūpīgi mazgāja rokas, iztīrīja panadzēs sadzītos kaļķus, lai pircēji nesāktu ap­vaicāties par pirkstu savādo izskatu. Botredžs un Ter­genss, izlienot no bedres izdzert glāzi vīna, izpurināja aiz apkakles sabirušos kaļķus. Viņu mati un sejas bija balti no putekļiem; sīkās šķembas bieži bira acīs, un viņi nomocījās, cīnoties ar asajiem, mikroskopiskajiem gruzī- šiem; no sāpēm zobus sakoduši, viņi mērca sejas ūdenī un mirkšķināja plakstus, līdz acis atkal kļuva tīras. Pat biezais brezents laida cauri kodīgos putekļus, kas kairi­nāja miesu. Tomēr darba aizrautība un jau redzamie pa­nākumi turēja racējus skurbinoši bīstamas spēles sasprin­dzinājumā. Lukturis tagad dega šahtā aiz racēja mugu­ras, apgaismojot vertikālo kaujas lauku, kas rēgojās acu priekšā robainās šķautnēs. Te bija šaurība un pazemes klusums; smacīgais gaiss, sviedri un paātrinātā elpa lika bieži dzert ūdeni; spainis bija turpat ejā, lai nevajadzētu lieki nākt laukā. Tergensam iekrita prātā laba doma — laistīt travertīnu ar ūdeni. Tikko sāka tā darīt, putekļi vairs necēlās, elpot kļuva vieglāk. Galerans nokāpa paskatīties, kā sokas darbs, un ievēroja, cik savda­bīgi mājīga ir mežonīgi apgaismotā, šaurā un zemā ala, kur stāvus noliktās pudeles ēna piešķīra visam neparasta plakāta izskatu. Rītam austot, Tergenss un Botredžs, blūzes nometuši, strādāja puskaili, biksēs vien; viņu muguras spīdēja lipīgos sviedros, izgarojot karstas miesas un vīna tvaiku dvaku. Abi viņi bija apsē­juši galvas ar lakatiem.

Neko nezinādams par zemes slāņiem, Stomadors pa to laiku gaidīja apraktas mantas atklāšanu; viņa iztēle, apmaldījusies starp romānu tēliem un veikalu, skatīja dzelzs lādes, pilnas senlaicīga kaluma zelta monētu. Sliktākā gadījumā viņš apmierinātos ar galvaskausu vai sarūsējušu kinžalu kā zemes dzīlēs nogrimušu noslē­pumu vēsti. Taču izmestais kaļķakmens viņu maz rosi­nāja, gabalu blāvi dzeltenajā masā pagadījās tikai pār­akmeņoti zariņi, gliemežnīcas un laukakmens lauskas. Visu laiku viņš jutās uz kaut kādu ārkārtīgu notikumu sliekšņa, aizmirstot, ka tie ir jau sākušies. Šis slepenais uzbudinājums palīdzēja viņam cīnīties ar aizdusu un pārgurumu, bet viņš tik manāmi izkritās jau līdz otrās darba dienas rītausmai, ka Botredžs bažīgi viņu aptaus­tīja, jautādams, vai pie tik straujas tauku kušanas viņa dzīvības vēl pietiks sešām septiņām dienām.

— Zaudējot svaru, — atbildēja veikalnieks, — es kļūstu jaunāks un vieglāk skraidu pa pagalmu. Bet ko tu vari zaudēt? Tu esi izkaltis, vēl mātes miesās bū­dams, tāpēc ka viņa pārāk maz dzērusi.

Pēc trim metriem darbu pārtrauca, pagalmu piekopa, un, apēduši ar labu vīnu slacītu krietnu šķiņķi, sazvēr­nieki šķīrās, ļimdami aiz noguruma. Galerans aprēķi­nāja, ka pēc piecām dienām pazemes eja būs pabeigta, ja neatgadīsies kaut kas negaidīts. Šajā naktī Tergenss un Botredžs saņēma no viņa desmit mārciņas. Nomazgā­jušies un pārģērbušies viņi mazliet atspirga un tūlīt de­vās uz kādu spēļu namu, abi, protams, palaida visu naudu vējā un drīz aizgāja gulēt. Stomadors nogulēja trīs stundas, viņu pamodināja uzvilktā pulksteņa tark- šķoņa. Katrīne vairs nenāca palīgos, jo viņš, kā mēdz teikt, bija «ielauzījies» — iekļāvies tempā. Nākošaja naktī sazvērnieki pavirzījās uz priekšu vēl par trim met­riem. Vēlēdamies noskaidrot, vai virspusē nav dzirdami laužņa cirtieni, Stomadors nostājās uz ielas taisni tur, kur zem bruģa strādāja Tergenss, bet, lai kā viņš ieklau­sījās, izņemot vieglas, nenoteiktas skaņas, līdzīgas kažokādas cepures krišanai, nekas nebija samanāms. Sis ļoti svarīgais apstāklis ļautu strādāt pazemē arī dienā, ja nevajadzētu tūlīt aizgādāt projām izrakto kaļķakmeni, kas citādi aizblīvētu vertikālo šahtu, taču to varēja da­rīt tikai naktī.

Darbs ritēja kā parasti un beidzās piecos no rīta. Re­dzot savus panākumus, četri cilvēki juta tādu spēku pie­plūdumu, ka par pasākuma izdošanos bija gandrīz pār­liecināti.

Nākošā diena atnesa divas svarīgas vēstis: pagalmā parādījās pārģērbtais Fakregeds. un nodeva Galeranam apsūdzības aktu; tā malas bija sīki aprakstītas ar zī­muli, un Davenants to bija nodevis arestantam-apkopē- jam, kam bija sakari ar kapteini Tergensu.

Bija svētdiena. Izlasījis Tireja ziņas un kancelejiski nežēlīgo dokumentu, Galerans saprata, ka nedrīkst ka­vēties, — tiesa paredzēta pirmdien, un bija palicis maz laika. Pēc rūpīgi izmērītā attāluma starp cietumu un vei­kalu varēja spriest, ka atlicis vēl krietni biezs zemes slā­nis, ko rakt: deviņi un ceturtā daļa metra, neskaitot iz­ejas rakšanu. Notika īsa kara apspriede, kurā izlēma no­teikt bēgšanas dienu, pakļaujoties tikai nepieciešamībai, Tergenss un Botredžs varēja tagad strādāt dienu un nakti, jo Stomadoram ienāca prātā dot viņiem maisus, kur sabērt travertīnu, lai pēc tam saliktu tos pie izejas, bet vakarā, pēc veikala slēgšanas, Galerans un veikal­nieks sanestu tos šķūnī.

— Ja izturēsim, — sacīja Tergenss, — tad vai nu pirmdienas rītā, vai vakarā pabeigsim. Būs jādzer. Skaidrā prātā nepagūsim. Bet, ja vajadzīgs, mēs izdarī­sim.

Otrais svarīgais ziņojums bija par dežūrām slimnīcā: pēc nākošās nedēļas dežūru saraksta Fakregeds no div­padsmitiem pirmdienā līdz divpadsmitiem otrdienā stā­jās cietuma ēkas iekšējā postenī; ja Matuss, kas bija no­rīkots uz slimnīcu, neatnāktu, viņu rindas kārtībā vaja­dzēja nomainīt Fakregedam. Viņš apņēmās panākt, lai Matuss neierastos. I\as attiecas uz otru dežurantu slim­nīcas kopējā nodaļā, — Fakregeds skaidri pateica, ka vi­ņam vajag trīs simti piecdesmit mārciņu, pie tam ne pa­pīra naudā, bet zeltā.

— Būs jāriskē, — sacīja Fakregeds. — Vai nu viņš zeltu paņems turpat uz vietas, kad brīdis būs pienācis, vai arī es viņu apdullināšu.

Pēc ilgas sarunas ar Fakregedu Galerans pārliecinā­jās, ka viņam darīšana ar gudru un apņēmīgu cilvēku, uz kuru var paļauties. Galeranam nebija zelta, bet viņš iedeva uzraugam asignācijas, lai Fakregeds pats tās iz­maina. Galerans labi saprata, kādu efektu izdomājis Fa­kregeds. Bez tam viņi sarunāja, kā rīkoties izšķirošajā naktī no pirmdienas uz otrdienu. Ja sarežģījumu nebūs, Fakregedam vajadzēja par to paziņot, pārsviežot pār sētu sprunguli ar vienu robu, neveiksmes gadījumā — ar diviem. Viena roba signāls nozīmēja: «Nāciet un izvediet!» Kā bija norunāts, naktī ceturksni uz vieniem Fakregeds atvērs Davenanta kameru; aizies arī abi uzraugi; Gru- bem ar automašīnu vajadzēja stāvēt klajumā aiz Stoma­dora pagalma.

Tā tika izlemti visi atbrīvošanas jautājumi.

Uz apsūdzības akta malām Davenants rakstīja Gale­ranam par tiesu, slimību un advokātu.

«Tiesa būs pirmdien desmitos no rīta. Vakardienas uz­traukums pasliktinājis manu stāvokli. Es nevaru mierīgi gulēt, neziņa un drausmīgā nāvessoda nojauta izraisa tik daudz skumju domu un smagu jūtu, ka man nav pa spē­kam tās apvaldīt. Ar mokām vilkdams kāju, kāpju uz ķeb­līša un smēķēju vienu pīpi pēc otras. Reizēm man ir dru­dzis, par ko es priecājos, — šajās stundās visi mana lik­teņa drūmie vilcieni gūst kaut kādu varvīkšņotu, stiklainu dzidrumu, fantāzija un cerība staro kā gaišas telpas, kurās skan jautri smiekli, vai arī es kļūstu vienaldzīgs un ļaujos atmiņām. Atmiņu man nav daudz, un tās ir ļoti skaidras.

Tiesas nozīmētais kara advokāts bija manā kamerā un pēc rūpīgas notikumu apsvēršanas nāca pie slēdziena, ka mana vienīgā iespēja glābties no karātavām būtu — klusēt par sadursmi ar van Konetu. Dažas viņa replikas deva pamatu domāt, ka viņš man netic vai arī pats tik labi visu zina par šo gadījumu, ka ir spiests tēlot neticību. Iekšēji es nejutu no viņa puses sevišķas simpātijas pret mani. Savādi, ka viņš ieteica man uzņemties vainu kontra­bandas glabāšanā, bet piedalīšanos bruņotajā sadursmē izskaidrot ar ievainojumu kājā, kas radījis akla niknuma lēkmi. Uz manu jautājumu — vai mani nogādās tiesā, viņš sākumā atbildēja izvairīgi, bet tad sacīja, ka tas atkarīgs no cietuma ārsta. «Jūs tikai iegūsiet,» viņš pie­bilda, «ja jūsu lietu izskatīs aizmuguriski, — tiesa noska­ņota pretjums bargi, un tāpēc ir labāk, ja tiesneši neredz apsūdzētā seju un nedzird viņa balsi, kas jau pirms laika viņus aizkaitina. Bez tam, savā straujumā jūs varat sākt runāt par van Konetu un modināt šaubas par savu god­prātību, kas tik skaidri bija atklājusies nopratināšanā.» Apsolījis darīt visu, kas viņa spēkos, advokāts aizgāja, bet es paliku vēl lielākā satraukumā. Es nesaprotu savu aizstāvi.

Dārgo Galeran, es nezinu, ar ko esmu izpelnījies tādu sirsnību un rūpes, bet, ja jau tās ir, izpildiet lūgumu, kuru man laikam neizdosies atkārtot. Ja mani pakārs vai ieslo- dzīs uz ilgiem gadiem, atdodiet sudraba briedi Futroza meitenēm — viņas droši vien jau pavisam pieaugu­šas — un pasakiet, ka es vienmēr esmu par viņām do­mājis, vienmēr atcerējies. Ko es gribēju? Jādomā', labāko no visa, ko vien var vēlēties cilvēks. Es vēlējos tik stipri, cik acīmredzot ir bīstami vēlēties. Vai bija tā? Deviņus gadus es jutos kā sastindzis un izlikos par vies­nīcnieku. Bet es biju mierīgs. Kaut ko taču esmu vērts, ja sešpadsmit gadu vecumā uzsāku un nostiprināju plauk­stošu uzņēmumu. Ak, Galeran, es daudz ko varētu sa­sniegt, bet tādā zemē un starp tādiem ļaudīm, kādu varbūt nav!

Mēs abi ar drudzi pierakstījām šī apsūdzības akta malas. Par visu, kas lieks, vainojiet drudzi. Vēstuli bei­dzot, es sajutu, ka drīz Jūs redzēšu, bet nevaru izskaidrot, kā tas notiks. Visvairāk mani pārsteidz tas, ka Jūs neesat mani aizmirsis.

Džems Tirejs.»

Galerans bija ļoti noguris, bet nogurums pārgāja, kad viņš izlasīja šo aicinājumu no cietuma mūriem. Viņš lasīja klusu, tad balsī, bet ne visu. Sazvērnieki saprata, ka nedrīkst kavēties.

— Gravelots atbalstīja mūsējos, — sacīja Botredžs, — tāpēc es rakšu dienu un nakti.

— Strādājiet, — teica Galerans kontrabandistiem, — es jums maksāšu simtos mārciņu.

— Maksājiet tik, cik nākas, — atbildēja Tergenss, — te nav runa par naudu vien. Drosmīgam cilvēkam vienmēr prieks palīdzēt.

— Kad es pametīšu veikalu, — paziņoja Stomadors, — ņemiet visas manas preces un sadaliet savā starpā. Divdesmit gadus es klīstu pa pasauli, ķerdamies pie viena darba, pamezdams otru, bet nekad neesmu sastapis tik draudzīgu kompāniju tādos neparastos apstākļos. Jo vai­rāk dari kāda cilvēka labā, jo tuvāks viņš kļūst. Tātad iedzersim degvīnu un ēdīsim šķiņķi. Šodien, kā jau katru svētdienu, veikals ir slēgts, gulēt var tepat, bet pirmdien jūs visi atpūtīsieties pazemē, kur es jums nogādāšu bro­kastis, pusdienas, vakariņas un, ja gribēsiet ēst naktī, tad «panakšņus» arī.

Atjaunojuši spēkus ar degvīnu, bagātīgām uzkodām, pīpēm un cigāriem, sazvērnieki nokāpa pazemē. Viņi bija tajā aizrautīga pārguruma pakāpē, kad doma par mērķi stāv pāri visam, radot varoņdarbu. Spirts tagad iedar­bojās tikai uz smadzenēm; apziņa bija apgaismota spilgti kā magnija uzliesmojumā. Aizmiegot viņi redzēja sapnī pazemes eju, pamostoties — steidzās nekavējoties turpināt darbu. Kamēr valdīja nakts, elpot bija viegli, bet pēc de­viņiem no rīta tveice tā pieņēmās, ka Tergenss mirka vie­nos sviedros, un, jo vairāk viņš tuvojās cietuma sienai, jo grūtāk bija elpot. Lai nejauktos īsajos atelpas brīžos, sazvērnieki strādāja pāros: Galerans ar Tergensu, Bot­redžs ar Stomadoru. Zemā eja neļāva atliekt muguras, visu laiku sakumpuši, nometušies ceļgalos vai citā kādā neērtā stāvoklī, viņi brīžiem bija spiesti nogulties, lai, ar pūlēm iztaisnojoties, klusinātu plosošās sāpes locītavās. Grūti pateikt, kam klājās ļaunāk, — vai tam, kas vilka smagos maisus uz izeju, bet toties brīvāk elpoja, būdams tuvu bedres mutei, vai tam, kas raka, sāniski sēdēdams, pusguļus, tupus.

Strādāt vajadzēja ar jebkuru darbarīku, kas vien bija pie rokas. Reizēm Tergenss vai Botredžs urba ar svārpstu caurumus un, izkustinājuši kaļķakmeni ar lauzni, beidzot sadrupināja to ar cērtes zvēlieniem. Gadījās, ka viņus uz­mundrināja viegli izbrūkoši tukšumi, kur lauznis iegruva kā olas čaumalā, bet nāca arī nepadevīgas vietas, kur vajadzēja kalt. Kad viņi bija tikuši jau pāri ielas vidum, kaļķakmens kļuva mitrs, tas norādīja uz tuvu avotu, un līdz vēlam vakaram darbs ritēja bailēs no ūdens, kas va­rēja pārplūdināt eju. Bet tas nenotika. Līdz cietuma sienai travertīns bija mitrs — no kreisās puses vairāk nekā no labās, tomēr ne tik ļoti, lai rastos šķidri dubļi. Eja izturēja līdz galam.

Kad ar zemi pieblīvētie maisi sarindojās pie ejas sienas, Stomadors un Botredžs vilka tos augšā un izbēra šķūnī, kur jau slējās kaļķakmens grēda. Preces bija izvāktas, šķūnī tik tikko pietika telpas, lai uzņemtu atlikušo zemi. Sākās rīta kustība, tāpēc kļuva bīstami nēsāt maisus caur pagalmu, tas modinātu aizdomas. Tad nolēma izbērt tra- vertīnu gar visu sienu, kas ap vienpadsmitiem bija pavir­zījusies vēl divus metrus uz priekšu, bet naktī aizvākt to visu uz šķūni. Stomadors vairs tikko turējās uz kājām. Tergenss apsēdās pie izejas un aizmiga ar cērti rokās; Botredžs kāri dzēra ūdeni. Neviens nevarēja un negribēja ēst. Ķērās pie piparu degvīna — vienīgā, kas atdeva kaut cik cilvēcīgu izskatu neskūtajām, nervozi drebošajām sejām ar sarkanām, putekļu izēstām acīm. Pamodinājis Tergensu, Botredžs ieveda viņu veikalā, kur visi izģērbās un, aplaistījušies ar aukstu ūdeni, kaili nogūlās uz zemē paklātajām segām. Pakāris pie sētas durvīm atslēgu, Sto­madors ielīda veikalā pa logu un pievilka aizvirtņus. Viņš nolikās blakus Botredžam.

Četru vīru sabrukušie augumi gulēja kā līķi. Tikai cieši ieskatoties, varēja pamanīt, ka viņi elpo, bet uz kakliem piepūšas un noplok vēnas. Sis slimīgais miegs ilga līdz pieciem pēcpusdienā. Gaisa pelde darīja savu — elpa kļuva vienmērīgāka. Tergenss vaidēja miegā, Stomadors gurdi un rāmi krāca. Pirmais pamodās Galerans, atjēdzās un modināja pārējos, kas tikai mirkli gulēja ar mežonīgi ieplestām acīm. Viņi piecēlās, apģērbās un paēda, jūtoties tā, it kā viņiem kaut kas būtu ilgi dūcis ausīs. Nu no­sprieda sekojošo: lai neliktos dīvaina Stomadora ilgā prombūtne, veikalnieks paliks mājās, ja parādītos kāds pircējs vai Fakregeds ar ziņām; pārējie nolaidīsies pazemē un paliks tur līdz pusnaktij, pēc tam bija nolemts vēlreiz atpūsties. Kad viņi iekāpa bedrē, Stomadors piesedza to ar kastēm, bet tā, lai brīvi ieplūstu gaiss.

Pa šo vakaru bija trīs parasti apciemojumi: uzrauga sieva nopirka tabaku un kāršu kavu, piedzēries avīžu iz­nēsātājs, kas nebija cerējis, ka Stomadors dos viņam uz parāda vīnu, un tāpēc izplūda pateicībā, bet tika visai noteikti padzīts, un kaimiņu dārznieks, kas bija aizmir­sis, kāpēc nāca. Taču šoreiz Stomadors viņu nepacienaja, sacīdams, ka «sāp galva». Tumsai iestājoties, atnāca Rudā Katrīne, aizpīpoja un apsēdās:

— Stomadorpapiņ, Fakregeds paziņo jums jaunumus: viņš dežurēs. Bez meitieša, kā redzat, jums neiztikt,

— Runā ātrāk. Iedzer, izstāsti un ej, būs labāk, ja tevi neviens te neredzēs. Mēs tagad no visa baidāmies,

— Tātad darbs iet no rokas? Es domāju, dunēs. Neko nevar sadzirdēt.

— Man galvā dun. Vai tu beidzot runāsi?

— Fakregeds lika man apstrādāt Matusu, lai viņš rit ap divpadsmitiem, kad būs maiņa, gulētu slims. Es to lietu nokārtoju. Samta Osa piedzirdīja Matusu un nodeva viņu man. Viņš ir pie manis. Redzi, ka esmu zēģelēs. Mēs atradām vienu cilvēku, kas it kā grib dabūt uzrauga vietu. Matuss plātās, šis viņu dzirda, pat naudu dod. Un dzirdīs vēl dienu un nakti pēc kārtas. No rīta es Ma- tusam iedošu pulverīti, lai krietni paguļas. Viss kārtībā, Stomadorpapiņ, tāpēc uzcienā mani.

— Tu neesi Rudā, bet Zelta Katrīne, — noteica Stoma­dors, ieliedams viņai konjaku. — Dzer un ej. Ko tavs Kravars?

— Kas tad Ivravaram. Viņš neko. Nāk pie manis un nemaz nav skops. Nevar teikt, ka viņš būtu skops. Es tīri nobrīnījos. Tagad grib mani precēt. Tikai briesmīgi greizsirdīgs.

— Ņem viņu, — veikalnieks ieteica, — vēlāk nožēlosi.

— Redziet… Stomadorpapiņ, esmu godīga meita. Kas es par sievu?

Katrīne aizgāja, bet Stomadors devās pie šahtas un, mucas novēlis, ieraudzīja Galeranu, kas stāvēja bedrē, nokāris galvu uz sienā atspiestām rokām. Viņš dziļi no­pūtās. Pie viņa kājām gulēja Botredžs ar slapju lupatu uz pieres. Klusi skanēja Tergensa laužņa cirtieni.

— Atjēdzieties, — veikalnieks teica Galeranam, — nā­ciet visi augšā kafiju dzert. Citādi vēl dabūsiet galu.

— Nekādi — Galerans truli paskatījās uz viņu. — Kas jauns?

— Dežurēs Fakregeds.

— Jā? — pieceldamies atsaucās Botredžs. — Sirds sāk atkal strādāt.

Saliecies no bedres palūkojās Tergenss.

— Iesim laukā visi, — viņš teica. — Spēki ir galā. Eja pavisam aizbērta. Atpūtīsimies un izvāksim.

Viņš, galvu nokāris, apsēdās blakus Botredžam un slau­cīja pieri ar delnas virspusi.

Stomadors nostājās ar plati ieplestām kājām, pieliecās un sāka palīdzēt pārgurušajiem vīriem izkļūt pagalmā.

Visu pirmdienu pūta auksts vējš, un šis apstāklis ma­nāmi atviegloja darbu, kas jau bija pārvērties ciešanās. Travertina gabalu izvākšanā pavadītā nakts bija tā iz­vārdzinājusi racējus, ka viņu domas brīžiem juka. Jo garāka kļuva eja, jo grūtāk bija saliektām mugurām svai­dīties šurp un turp, velkot maisus ar kaļķakmens gaba­liem. Nobrāztie ceļgali, melnās, sviedriem un asinīm ap­lipušās rokas, sapampušie kakli un sāpes krustos lika gan vienam, gan otram sabrukt pusnemaņā. Bija vēl atli­cis mazliet vairāk par diviem metriem, bet, izrakuši īstu punduru_ koridoru, viņi juta šos divus metrus kā mocības. Pretstatā apdullinātajai apziņai un viscaur sāpošajām miesām viņu gars nepiekāpās nekādiem šķēršļiem, atgā­dinot taranu. Reizumis, luktura gaismā paskatoties ap­kārt, Galeranu saviļņoja sajūsma: šie pilnīgi taisnā tuneļa četrpadsmit metri modināja viņā lepnumu par neatlaidību, kas bija attaisnojusies. Tergenss manāmi sabruka. Viņš gandrīz nerunāja, acis nespēkā pievērtas, un viņš kā mir­dams lāgiem sastinga nekustībā; Botredžs uzturēja spē­kus, neganti lamājot cietumu, tiesu un kaļķakmeni, kā arī dzerot vīnu. Vīns un tabaka pašlaik bija šo četru vīru vienīgā barība.

Pirmdienā no vieniem līdz sešiem pēc pusdienas Ter­genss, Botredžs un Galerans, sēžot pie izejas spraugas, aizmirsās smagā miegā, bet, tikko satumsa, vīri pamodās un tūlīt ķērās pie pudelēm. Viņus uzcēla Stomadors, kam visu dienu vajadzēja tirgoties, guļot stāvus un ne vienmēr jēdzīgi atbildot pircējiem. Katrīna apmeklēja viņu, izskata pēc nopērkot kārbu kafijas.

— Visiem piespriestas karātavas, — teica sieviete, — Fakregeds ir slimnīcā. Piecos naktī notiesātos vedīs uz cietoksni, kur ir vēl trīs tādi par citām lietām; tur izpildīs nāves sodu.

Šausmas, saprotamas katram, kas iemīlējis cilvēku par to, ko viņa labā darījis, sīkām izmisuma tirpām ielija vei­kalnieka ceļgalos. Viņš gāja modināt Galeranu, lai pa­stāstītu par spriedumu. Kaut arī tas bija vienīgais sprie­dums, ko varēja gaidīt, šī ziņa pārspēja visus mākslīgos nervu stiprināšanas līdzekļus. Klusējot sākās darbs.

Desmitos vakarā sprungulis ar vienu robu atsitās pret bruģi netālu no veikala. Stomadors to pacēla.

Būtu bezmērķīga cietsirdība aprakstīt šīs pēdējās stun­das, kas nebija ne murgi, ne dzīvība, tikai pusnesamaņas piepūle un bailes nomirt, ja apstāsies pulss. Glāba vie­nīgi spirts. Ap pusdivpadsmitiem no zemes bija izplēsta viss aprēķinos nosacītais attālums, uz augšu pacēlās šahta, ko nosedza pusotras ass bieza virszemes kārta. Grube, saņēmis ziņu caur Katrīni, atbrauca pa aplinkus ce]iem un nostājās atstatus klajumā aiz Stomadora šķūņa. Steigšus pārģērbušies tumšās, parastās drānās un apmai­nījuši apavus, paņēmuši naudu un revolverus, aizslēguši veikalu un izvākuši no ejas darbarīkus, lai visās lietās būtu redzama skaidrība, sazvērnieki ķērās pie Davenanta atbrīvošanas.

Atstājuši Tergensu pie luktura ejas vidū, Botredžs, Sto­madors un Galerans nonāca pie pēdējā šķēršļa, kas pletās pāri galvām kā zemes un sakņu griesti. Stomadors turēja sagatavotās kāpnes. Pēdējo stundu neaprakstāmā piepūle bija apdullinājusi visus. Trūka elpas. Tergenss saļima pie luktura; atspiedis muguru pret sienu, kājas izstiepis un galvu nokāris, viņš sēkdams cīnījās pēc elpas. Bot­redžs papurināja viņu aiz pleca, bet Tergenss tikai atmeta ar roku, teikdams: «Degvīnu!» Izņēmis no kabatas pudeli, kontrabandists iesprauda to draugam starp ceļgaliem un pievienojās Galeranam.

Galerans un Stomadors, saspiedušies šaurībā, palaida uz priekšu Botredžu, garāko no visiem, lai izlauztu ejas pēdējo segumu. Botredžs nevarēja vairs izmantot cērti, viņš paņēma lauzni un tieši piecpadsmit minūtes uz vie­niem pēc Galerana pulksteņa iecirta to segumā. Nobira zemes kamolu krusa. Nočukstējis: «Sargieties!» — kaut arī Galeranam un Stomadoram, kas stāvēja saliekušies horizontālajā ejā, nekādas briesmas nedraudēja, Botredžs sakustināja lauzni, padzina to vēl augstāk un, darbinot to kā sviru, pats tikko paspēja aizsegties ar roku: zeme nobruka un ieraka viņu līdz ceļgaliem. Alā Ieplūda caur­vējš; krūma pazares sašķeltā, naksnīgā debess pavērās augstu pār kontrabandista smilšaino seju. Steidzīgi pie­slējis kāpnītes, Botredžs ar rokām nolīdzināja malas ne- gludumus, paplašināja caurumu un nodauzīja delnas gar sāniem.

— Ielauzāmies! — čukstēja Botredžs. — Tagad jā­gaida!

Bedres izeja bija apmēram divu soļu attālumā no sie­nas. Aizsmakušiem kakliem sēcot, viņi ieelpoja cietuma pagalma gaisu, viņu uzvara bija augstākā balva par pēdējās dienas drausmīgo pārpūli. Pat nespēkā sabruku­šais Tergenss iztālēm atsaucās: «Dzirdu… Vareni!» Visi trīs grūstījās un spiedās pie izejas kā zivis pie āliņģa, gaidot, ka kuru katru brīdi mēness gaismu ar savu ēnu aizsegs Fakregeda atbrīvotais Davenants.

Nekas neieskanējās, nenoklaudzēja, ne soļi, ne čaboņa virspusē, un pēkšņi Galerans ieraudzīja Fakregedu, kas četrrāpus nometās pie bedres. Viņu skatieni sastapās, Fak- regeda apjukusi seja pārsteidza Galeranu.

— Kur viņš ir? — Galerans čukstēja, — Dodiet viņu šurp, Leciet lejā. Mašīna gaida,

— Viss izjuka, — atteica Fakregeds, nolaužot krūma zariņu, kas skrāpēja seju,

— Kas noticis?

— Viņš nevar iznākt. Nevar paspert ne soli. Viņš ir karsonī un murgos, tikai reizēm runā kaut ko jēdzīgu. Spēka viņam nav. Es gribēju nosēdināt, bet viņš bija bez spēka un nogāzās. Visu dienu smēķēja un staigāja. Pret vakaru — kā uguns, bet ārstu nolēmām nesaukt, uz ko ceram — paši nezinām. Izmetot jums koku, es redzēju, ka viņam slikti, bet domāju, ka viņš tomēr varēs iziet, un tad jūs viņu aiznesīsiet. Pēdējās divas stundas viņš guļ kā zibens ķerts.

Atbrīvojies no Matusa, Fakregeds tomēr baidījās, ka viņam būs jādežūrē pašā cietumā, kā bija noteikts pēc saraksta, bet uz slimnīcu ies kāds cits. Fakregedu glāba nepielūdzama un modra sarga reputācija, ko viņš apzi­nāti centās spodrināt. Drīzumā gaidāmās traģēdijas ap­stākļi noskaņoja cietuma priekšnieka palīgu par labu Fak- regedam. Kontrabandistu draugs uzpirka slimnīcas otro uzraugu Lekānu, tieši un rupji izberot viņa priekšā pilnas saujas zelta. Sāds solis izrādījās pareizs: nekad neredzē­jis tādu naudu un uzzinājis, ka bēgšana nodrošināta, Lekāns padevās kārdinājumam un bija ar mieru piedalī­ties notiesātā atbrīvošanā.

Piecdesmit mārciņas Fakregeds paņēma sev.

Tik nepanesami, tik drausmīgi izskanēja drūmā vēsts, ka Galerans nekavējoties izkāpa no bedres un, smakdams sāpēs, nostājās slimnīcas dārzā. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Botredžs; Fakregeds palīdzēja izkāpt Stomado­ram.

— Kur tad jūs? — Galerans jautāja.

— Visi kopā, — atbildēja Botredžs. — Tāda jauka mē­nesnīca, iesim pastaigāties,

Viņa acis staroja pilnīgas atteikšanās gaismā, kas tik reti vērojama cilvēkiem.

— Kāpēc esmu dzīvojis? — sacīja Stomadors. — Tagad ne no ka vairs nav bail.

Fakregeds aizlavījās pie ēkas stūra, kur atvērtās durvis aizsedza skatu uz vārtiem. No turienes atskanēja uzraugu klusā saruna.

— Ja mata galā, tad mata galā, — viņš nočukstēja, — Nāciet klusi man līdzi.

Cits pēc cita viņi ienira kopīgās nodaļas spoži apgais­motajā gaitenī. Galerans ieraudzīja bālo, trīcošo Lekānu, kas, bezpalīdzīgi paskatījies uz Fakregedu, saņēma at­bildi:

— Sagatavojieties uz visu, atkāpšanās nodrošināta.

Dzirdot trauksmīgo kustību gaitenī, daži kopīgās pa­lātas arestanti pamodās un gulēja klausīdamies, uzbudi­nāti kā skatītāji, kas drūzmējas pie teātra durvīm. «Kas tur ir?» jautāja viens. «Ved uz karātavām,» otrs atbil­dēja. «Kāds nomiris,» minēja trešais. No vienpadsmit slimniekiem tikai viens nojauta, kas īsti notika, un, tā kā viņš bija notiesāts uz divdesmit gadiem, tad ieraka galvu spilvenā, lai nedzirdētu neprātīgi pārdrošās darbī­bas skaņas, kas sāpīgi griezās sirdī.

Lekāns palika, lai melotu arestantiem, ja viņi, ziņkā­rības tirdīti, izsauktu uzraugu ar zvanu, bet pārējie devās tālāk pa gaiteni un pienāca pie Tireja durvīm. Sadzirdējis sojus, viņš izrāvās no murgu miglainajām ēnām, sasprin­dzināja apziņu un vērsa to uz nakts skaņām. «Nāk pēc manis, cik vēlu un cik nevajadzīgi tagad,» viņš domāja, «bet labi, ka viņi ir atnākuši. Jeb vai man tā tikai liekas? Visu laiku taču kaut kas rēgojas, atkal pagaist un aiz­mirstas. Es drīz miršu. Kad nāve tuvu, viss ir mazliet rēgains. Bet es nezinu… Es gribu,» viņš balsī turpināja, līksmi un mežonīgi skatīdamies uz priekšā nostājušos Ga­leranu, «lai jūs pienāktu tuvāk. Jūs esat Galerans, Orts Galerans, mans draugs .,.»

Redzot Davenanta iekaisušo seju, Galerans strauji tu­vojās gultai.

— Vai tiešām jūs izrakāties cauri ielai?

— Jā, Tirej, tas ir izdarīts, un mēs esam klāt, — sacīja Galerans, vēl arvien cerēdams, ka atbrīvošanās acīm re­dzamais tuvums pacels šo novārgušo miesu. Viņš ar pū­lēm pazina to jaunekli, kāds reiz bija Davenants, Dīvaina un smaga bija šī satikšanās, kad pateikt gribējās tik daudz, bet nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.

Galerans apsēdās Tireja kājgalī. Stomadors un Bot­redžs apstājās pie galdiņa.

— Džems, tas esmu es, — veikalnieks čukstēja, — mēs tevi nepametīsim.

— Kas tas ir? Tas ir Stomadors, — turpināja Dave­nants, kam drudža karstumā nemaz nelikās savāda ši scēna, kas patiesībā bija ārkārtīgs risks. — Kāļu rausis savienojis mūs uz visiem laikiem, Stomador. Ort Galeran, mans draugs. Jūs esat pavisam sirms,,, Iekšēji arī es esmu tāds.

— Saņemies, tevi glābs. Viss gatavs. Celies, mēs brauk­sim uz manu piepilsētas vasarnīcu. Automašīna gaida. Tu aizbrauksi ar kuģi uz Sanrioli vai Helgju.

— Neiespējami, Galeran. Jūs droši vien esat visjaukā­kais cilvēks no visiem, kurus jebkad esmu pazinis, un es, liekas, pazinu …

— Celies taču, auša!

— Piekalts. Es vairs neesmu gājējs.

— Es trīs reizes ievietoju avīzē sludinājumu par tevi.

— Es nelasīju avīzes… Es ilgi tās nelasīju, — sacīja Davenants.

— Es atgriezos divas dienas pēc tavas pazušanas. Man bija daudz naudas. Tava tiesa — vairāki tūkstoši. Tā ir saglabāta.

— Man toreiz vajadzēja tikai simt mārciņu. Ak, kā es jūs meklēju.

Davenants ar maigumu skatījās uz viņu, gribēdams šinī skatienā ielikt visu, par ko bija grūti runāt. Saviebies viņš pacēla roku un ar nopūtu nolaida to atpakaļ.

— Tāds esmu arī es, — viņš teica. — Man ir vēl mazāk spēka.

Galerans pacēla segu un lēni to nolaida. Uzpampusi kāja sarkani spīdēja; pēda, saplūstot ar ikriem, bija zau­dējusi formu.

— Nepiesargājies, — teica izmisušais Galerans. — Ko nu darīt?

— Kā es varēju piesargāties? — skaidri, bet ar pūlēm runāja slimais. — «Sargāties, klusi gulēt ar kapa smil­tīm zobos?» Jā … es nevarēju. Ar mani apgājās nelietīgi, apsolīja, ka mani vedīs uz tiesu, bet visu izlēma bez manis.

Fakregeds ielūkojās kamerā. Bāls, vienas vienīgas do­mas tirdīts, uztraukumā sakodītām lūpām — viņš noska­tījās uz visiem un, pieri berzēdams, pienāca pie gultas.

— Kā bluķis! — Fakregeds sacīja. — Ko izlemsim?. Nemociet viņu.

— Visi pūliņi pagalam, — noteica Stomadors. — Pie­spiedies, Gravelot. Tikai iziet laukā un nokāpt lejā! Tur mēs tevi aiznesīsim!

— Daudz vēl palicis laika? — jautāja Galerans.

— Ko nu par laiku, — atteica Fakregeds. — Mūsu rī­cībā ir vismaz divas stundas, kamēr tur sāks kustēties, bet, lai būtu kaut desmit stundas, iznest mēs viņu ne­varam.

Patiešām, iznest Davenantu nevarēja. Šaurajā, pagalma uzraugam neredzamajā izejā gar slimnīcas atvērto durvju malu viens cilvēks varēja izlavīties nepamanīts, tikai piespiežoties pie sienas un klusinot soļus. Galerans izgāja pie durvīm, domās nesot līdzi slimnieku, un redzēja, ka viņus acumirklī noķers, pat ja slimais neievaidēsies. Vilkt viņu trijatā bija tāds darbs, kas prasīja vēl metru uz­raugam neredzamas platības, un arī tikai tad, ja grants neiečirkstēsies un četru cilvēku paātrinātā elpa nebūs sadzirdama cietuma pagalma klusumā. Atgriežoties Gale­rans ar izmisumu paskatījās uz Tireju.

— Nu kaut kā, Davenant!

Redzot, kā apbēdināti draugi, kas veltīgi riskēja ar savu dzīvību, Davenants sasprindzināja skatienu vienā sienas punktā, pacēla galvu un pūlējās izkāpt no gultas. Divas trīs sekundes, Galerana atbalstīts, viņš drebēja elkoņos, tad sabruka, acis aizvēris, ar tādu spēku noval­dot sāpju vaidu, ka uz kakla pietūka vēnas.

— Vai tiešām neapžēlos? — sacīja Galerans. — Viņš taču nevar pat stāvēt.

— Pakārs bez vārda runas, — atsaucās Botredžs. — Benniju Smitu pakāra pēc saindēšanās ar zilskābi, nesamaņā, viņš tā arī neuzzināja, kas noticis.

Asaras rīdams, Stomadors saķēra Galeranu aiz pleca, atkārtojot:

— Diezgan., , pietiek. Es vairs nevaru. Es šaušu. Man tagad vienalga.

— Ejiet, — klusi teica Davenants, — nemocieties. Man ir labi, esmu mierīgs. Es pašlaik izjūtu dzīvi spēcīgi un karsti. Traucē tikai melnie ūdeņi, tie pārplūdina manas domas, bet es visu saprotu.

— Uzbrukt vārtiem? — jautāja Botredžs.

Viņam neatbildēja, un viņš tūlīt aizmirsa savu priekš­likumu, kaut arī bija gatavs uz visu, tāpat kā Stomadors un Galerans. Viņi atgādināja līdz pēdējam uzvilktu atsperi.

Saņēmis notiesātā roku, Galerans glāstīja to, skumji smaidīdams.

— Domā, ka esmu mazliet nokavējies, — viņš čukstēja. — Mans mūžs arī drīz būs galā. Darīt neko nevar, mēs aiziesim. Tomēr piedod dzīvei, ar to tu viņu uzvarēsi. Ļaunuma tev nav?

— Nē. Mazliet rūgti_, bet tas pāries. Tikko sastapāmies, un jau jašķiras! Kā jūs dzīvojāt pa šo laiku?

Botredžs sāka skaļi elpot un atgāja pie loga; viņa roka nervozi ieslīdēja kabatā. Viņš atgriezās, pastiepjot Da­venantam revolveri.

— Jūs nenošausiet garām pat ar aizvērtām acīm, — teica Botredžs, — jūs esat ciets cilvēks.

Davenants pateicīgi paskatījās uz viņu, saprotot Bot­redža kustību nozīmi un priecājoties par katru uzmanības zīmi, it kā viņam nedāvinātu drausmīgu nāvi no paša rokas, bet gaviļainu uzvaru. Viņš paņēma revolveri un nolika sev blakus.

— Gan jau es kaut kā, — sacīja Davenants. — Es sapratu. Kas tad tas? Stomador! Neraudiet taču, tik liels un resns!

— Ko pateikt? — iebrēcās veikalnieks, atmetis ar roku šiem Davenanta vārdiem. — Vai tev ir māte, māsa vai meitene, kam esi solījies?

— Nav. Nav tādu, par kurām jūs jautājat.

— Tirej, — ierunājās Galerans, — šī nakts devusi tev milzīgu varu pār mums. Glābt tevi mēs nevaram. Izpil­dīsim katru tavu vēlēšanos. Ko izdarīt? Saki. Pat nāve mani neatturēs.

— Mani arī, — Stomodors paziņoja. — Es varu palikt pie tevis. Sāksim apšaudīšanos. Neviens nespers kāju pār šo slieksni!

Šajā brīdī no bailēm gandrīz vai sajukušais Lekāns ielauzās kamerā, šņākdams: «Ejiet prom! Es visus ap­šaušu!» Fakregeds pieskrēja Lekānam no aizmugures un atbruņoja viņu.

Izrāvis uzraugam revolveri, Fakregeds iesita viņam pa galvu.

— Jau pagalam! — viņš teica Lekānam, — Atjēdziesl

Nomierinies! 5e, iedzer ūdeni. Aiztaisi maksti, revolveris paliks pie manis! Mīkstpēdiņšl

— Lekānam, liekas, taisnība, — atsaucās Tirejs.

Apdullinošais trieciens, lamas un ūdens glāze atskurbi-

nāja uzraugu. Jūtot atbalstu un visas grupas ciešo vienību, viņš izgāja, murminādams:

— Man likās ,,, pagalmā .,. Vai drīz tas beigsies?

— Paļaujies uz mani, — teica Fakregeds, — ar mani notikušas ne tādas lietas vien.

— Izlemiett —- Botredžs vērsās pie Davenanta. — Viss tiks izdarīts, uz dzīvību vai nāvi.

— Nedomājiet, — nopūtās Davenants, — nedomājiet visi tik daudz un labi par vienu, kam lemta bojā eja.

Viņa skatiens bija kluss un daiļrunīgs, kā tas mēdz būt pusnomodā, pusmurgos.

— Jāatnāk, — viņš teica dziļā pārliecībā, — kādai sie­vietei, kas zina, ka no rīta manis vairs nebūs starp dzī­vajiem. Viņai ir pateikts. Vai tiešām tā nav labākā sirds no visām, kas apņēmusies ierasties drūmajos, ciešanu sa­viļņotajos mūros? Sī sirds pavērās, paceļoties lielas žēl­sirdības augstumos, jo zina, ka es nekad neesmu jutis mīlošas rokas pieskārienu karstajai pierei. Cik maz! Cik daudz! Nav zināms, kā viņu sauc, un es neredzu viņas seju, bet, kad jūs aiziesiet, es viņu ieraudzīšu. Tajā — viss. Nolādēts ir tas, kas nav jutis šādu sveicienu.

— Mēs viņu ieraudzīsim, mīļo Tirej, — sacīja Galerans, uzmanīgi uzklausot šo murgu un vientulības uzvēdīto runu. — Kas viņai pateica?

— Liekas, kāds no jums. — Nodrebēja Davenants, ar pūlēm paraudzīdamies apkārt. — Nesen izgāja no še­jienes.

— Izgāja un atgriezās, — negaidīti sacīja Stomadors, atbildot Galerana ciešajam skatienam.

Botredžs arī saprata. Pirmsnāves uzbudinājuma tēli atklājās viņa priekšā tikpat skaidri, cik skaidri bija ru­nājis Davenants. Nāves sprieduma nakts darīja visus līdzīgus. Daudz kas kļuva saprotams no mājiena.

— Stomador, — čukstēja Galerans, vedot veikalnieku pie loga, — jūs taču esat gatavs uz visu?

— Viņš ir gatavs, es eju viņam līdzi, — sacīja Bot­redžs, — bet,.. jūs!

— Nē, es tam nederu, — skumji atbildēja Galerans. — Es nespēju normāli domāt. Jūs izdarīsiet labāk par, mani, ja izdarīsiet,

Fakregeds, kas klausījās pie durvīm, drūmi pamāja, kad Galerana skatiens prasīja viņa piekrišanu.

— Jā, — sacīja Fakregeds, — katrs no mums gatavs uz visu, lai vismaz mūs piemin ar cieņu. Ejiet, tikai ātri, pēc stundas būs jau bīstami.

— Par ko jūs runājat? — jautāja Davenants. — Cik gara šī naktsj Bet es nežēlojos, es nekad neesmu žēlojies. Galeran, apsēdieties uz gultas, jūs aiziesiet pēdējais.

Pa to laiku Botredžs un Stomadors zagšus aizlavījās uz bedri aiz slimnīcas sienas un pielīda pie Tergensa; viņš jau nojauta ļaunās beigas un klusēdams skatījās uz draugiem, kas, ceļos nometušies, turēja viens otru aiz pleciem un strīdējās. Tergensam Stomadors deva zīmi ne­iejaukties.

— Klausieties taču, — runāja Botredžs, purinādams veikalnieka plecus, — es esmu žiglāks par jums un varu visu pateikt ātrāk. Es zinu, kas jādara.

— Kāds tam sakars ar žiglumu? Laid vaļā, tu visu samaitāsil — iebilda Stomadors, pats neatlaizdams Bot­redža plecu. — Tu atvedīsi te pūli…

— Netiepieties, mums ir maz laika, — pārtrauca Bot­redžs, — tas taču ir citādāk nekā atvest mācītāju. Viņa dvēsele mocās. Vai tu to saproti?

— Es visu saprotu labāk par jums. Ej nost no ceļa, ka tev saka. Tu nespēsi pateikt, kā vajadzīgs, no tevis bēgs. Man ir pieredze tādās lietāsl Es pētu psiholoģisku pieeju cilvēkiem, un man ir nekļūdīga acsl Kā tu vari mani aizvietot? Tā ir nekaunībai

— Atstājieties! Es aizskriešu tepat pie vienas atraitnes, sirds viņai laba, un bailīga viņa arī nav. Viņa visu sa­pratīs. Viņas dēls arī sēž cietumā, tikai citā.

— Vai tu maz saproti, ko viņš grib pirms nāves? — iešņācās Stomadors. — To pat es nevaru izteikt, kaut arī šajā ārprātīgajā naktī manas domas pamodušās uz visu mūžu! Viņš grib uzelpot — dzirdi? — uzelpot ar visu sirdi — uz visiem laikiem! Klusē! Klusē! Es būšu tas, kas atvedīs pēdējo, nezināmo draugu, tādu kā viņa gaišie murgil — neprātā čukstēja Stomadors, slaukot asaras un jūtot sevī spēku pamodināt veselu pilsētu. — O, nakts, — viņš teica, pūlēdamies atbrīvoties no jūtām, kas viņu plosīja, — radi šo būtni no stariem un smaidiem, no žēlsirdības un rūpēm, jo tāda ir nelaimīgā dvēsele, kas gatava mirt neģēļu rokās! Ko mēs te pļāpāsim! Stāvi pie cietuma izejas un šauj, ja vajadzīgsl

Botredžs gribēja iebilst, bet Tergenss saņēma viņu aiz krekla apkakles un atrāva no veikalnieka, kas, ar galvu velvē atsizdamies, metās uz izeju.

— Sēdiet, — sacīja Tergenss, — viņam taisnība.

Pārlēcis pāri sētai klajumā aiz šķūņa, kur dziļi satrauk­tais Grube gaidīja, neizlaižot no rokām stūri, veikalnieks tikai pamāja viņam, dodot zīmi stāvēt un gaidīt, bet pats, pa klajumu apmetis loku kvartālam, izskrēja Cietuma šķērsielas viņā galā.

Sauss, tveicīgs vējš apvēdīja viņa aizelsušos stāvu. Ar kailu galvu, visu laiku jūtot mēmu saucienu aizmugurē, Stomadors skatījās nakts tukšumā. Viņš gāja gan soļiem, gan metās skriešus.

Mēness slēpās aiz mākoņiem, atsedzis starojošu plecu. Bezkaislīgā nakts gaisma apskāva namu ēnas. Neaiz- skrējis ieplakā līdz tiltam, kas savienoja pilsētu ar no­mali, Stomadors ieraudzīja divas meitenes steidzīgi at­griežamies mājās. Stomadors metās pie viņām, dziļi ticot savas iedvesmas spēkam, bet, sastingušas pārsteigumā, šīs meitenes jau pēc viņa pirmajiem vārdiem: «Palīdziet mirējam…» — izšķīrās un metās bēgt, izspūrušā, druknā vīra mežonīgā izskata sabiedētas. Neapstādamies, nezau­dēdams dūšu, Stomadors izskrēja cauri mazajam kvartā­lam, kas savienoja tiltu ar visai pilsētai cauri ejošā Cen­trālā bulvāra ziemeļu puses kāpnēm.

Zemo palmu biezie vēdekļi šalca un līgojās karstajā vējā, tālumā spēlēja mauru rotondas orķestris; tā skaņas izsvaidīja vējš, tikai retumis mūzikas taktis ieskanējās skaidri un trauksmīgi, kā vārdi, ko durvīs met cilvēks, aizejot uz visiem laikiem, tālu. Sajā nakts stundā gandrīz nebija garāmgājēju; bulvāra galā vientuļas sievietes stāvs melnā mantijā tuvojās kāpnēm, kā zvaigznes uzzalgoja viņas acis.

— Dzīvība, apstājies nāves dēļ! — iekliedzās Stoma­dors, mezdamies pie viņas. — Lai jūs būtu kas būdama, uzklausiet paša izmisuma balsi! Runa ir par nāvei no­lemto. Es neesmu ne piedzēries, ne ārprātīgs, un es uzreiz noticēju jums. Nepieviliet mani!

XV nodaļa

Pat laulības pirmais mēnesis nedeva laimi jaunajai sievietei, kas tik karsti mīlēja savu vīru, ka nepamanīja viņa apdomāto rīcību, kam vajadzēja novest pie šķiršanas.

Tikai pirmajās laulības dienās van Konets bija uzmanīgs pret sievu; pēc ierašanās Poketā viņš vairs nekautrējās un atkal nodevās tai parastajai dzīvei, pie kuras bija pie­radis. Viņš bija izklaidīgs, ass un zobgalīgs, kā pieaudzis cilvēks, kas ātri vīlies rotaļlietiņā, ko untuma dēļ paņē­mis laika pakavēšanai. Sajā dienā van Konets rupji ap­vainoja Konsuēlu, pārmetot viņai zemo izcelšanos. Lai kaut cik izklaidētos, viņa devās viena uz koncertu, bet, paklausījusies saviļņojošo un vēl vairāk sāpinošo mūziku, domu nomākta, atstāja zāli. Pirmoreiz tik asi nesaskanēja augstās mākslas izteiktās jūtas ar viņas naivo, rūgto pie­redzi.

Skumja, jūtot vēlēšanos palikt vienatnē, Konsuēla, maz pazīdama pilsētu, lēni gāja pa bulvāri viņas mājai pre­tējā virzienā, un viņu apturēja Stomadors.

Pavirši paskatījusies uz viņu, Konsuēla izmeta dažus spāņu vārdus un gribēja iet tālāk, bet Stomadors tik saudzīgi, kaut arī karsti saņēma viņas roku, ka viņa ap­stājās, nespēdama dusmoties.

— Neaizejiet neuzklausījusi, — lūdzās Stomandors, ieplētis rokas, it kā ķerdams viņu, — Senjora, uz nāvi notiesāts mans labākais draugs Džems Gravelots, rītausmā viņu pakārs. Senjora, palīdziet man pateikt tādus vārdus, kas jūs pārliecinās! Nāciet man līdzi pie viņa, uzklausiet un pavadiet viņu nāves ceļā! Jūsu sirds sapratīs šo pē­dējo vēlēšanos, kam mana valoda ir par necienīgu un rupju, lai to izteiktu!

Aptverot šī uzbrukuma nopietnību, redzot sagrauzto seju, nekārtīgo apģērbu, pa daļai jau iejutusies vecā vīra izmisīgajā saviļņojumā, Konsuēla teica:

— Lai dievs piedod viņa grēcīgajai dvēselei, ja tas ir tā, kā jūs sakāt, labais cilvēk. Kurp jūs mani saucat?

— Uz cietumu, senjora. Viņš nav noziedznieks, kaut arī tiek apvainots apšaudē ar muitas sardzi. Neviens netic viņa noziedzībai, jo viņu pazudināja van Konets, guber­natora dēls. Gravelots iesita šim neģēlim par zemisku rīcību. Un viņš pazudināja Gravelotu aiz atriebības un bailēm pazaudēt izdevīgu līgavu. Bet nav laika izstāstīt visu. Es redzu — jūs apžēlojāties, un jūsu cēlā sirds no­bāl tāpat kā jūsu seja, dzirdot par noziegumu. Lūk, viņa pēdējā vēlēšanās, un spriediet, vai tā varēja teikt melna dvēsele: «Stomador, griezies pie pirmās sievietes, kuru tu satiksi. Ja viņa ir veca — būs man māte, jauna — būs man māsa, ja maza — būs man meita.» Spriediet taču, kā trūcis mirējam un cik cietsirdīgi būtu atteikt viņam, jo viņš ir slims, gultai piekalts un gaida nāvi!

Šī runa, neviltotu ciešanu pilna, drausmīgais, pret viņas vīru vērstais apvainojums, no kura nelaimīgās jaunās sievietes dvēselē iedrebējās kaut kas nelabojams, padzina visas Konsuēlas šaubas. Viņa piekrita.

— Es jums neatteikšu, — sacīja Konsuēla. — Tam ir visai drūms iemesls, ko nepūlēšos paskaidrot. Ejam. Ve­diet mani. Kā mēs tur nokļūsim?

— O, atvainojiet! Tikai caur pazemes eju. Bēgšana ne­izdevās, — atbildēja gavilējošais Stomadors, gatavs aiz pateicības nest uz rokām šo mīļo būtni, kas bija tik dros­mīgi metusies briesmās. — Ticiet vai neticiet, bet vismaz divdesmit sievietes es lūdzos veltīgi. Un es nenožēloju, — viņš piebilda, — jo man bija lemts Jūs saprotat, ka tā ir patiesība, senjora.

Par spīti savas dvēseles krēslai, kas drīzāk atgādināja nāvi nekā Davenanta drudžainais uzbudinājums, Kon­suēla nespēja novaldīt smaidu, klausoties steidzīgi blakus soļojošā Stomadora naivajos glaimos un tērzēšanā, līdz pēc stundas ceturkšņa viņi ieslīdēja veikala pagalmā. Sto­madora godprātība nu bija pilnīgi skaidra Konsuēlai; kaut arī viņas elpu žņaudza bīstamā notikuma neparastība, jaunā sieviete drosmīgi ieskatījās laternas vāji apgaismo­tajā šahtā, teikdama:

— Es pavisam notriepšos. Iedodiet ar ko aptīties.

Pa to laiku, kamēr bija nākuši, Stomadora valodās viņai visā skaidrībā pavērās viņas vīra rupjā un zemiskā sirds, it kā būtu atklājušās ārēji ziedošas miesas pūsto­šām brūcēm izķēmotās iekšas. Un viņa gribēja dzirdēt savu spriedumu no nāvei nolemtā, kas, pats to nezinā­dams, atmaskoja netīrus melus.

Ātrāk par kaķi, kas vienā lēcienā aiznes peli, Stoma­dors metās savā istabā un atnesa diezgan tīru palagu. Satinusies pāri galvai, Konsuēla ieraudzīja no lejas pa­vērsto Tergensa seju. Viņu pārņēma dziļa interese par pasākumu, kura drūmais spriegums dīvaini atbilda viņas ciešanām.

— Vēl ir kluss, — atviegloti nočukstēja Stomadors, — nakts ir žēlīga Džemam. ♦. Bet apdomāts tiešam spī­doši!

Jaunā sieviete ar pašas sirdsapziņas seju Stomadoram likās kā paļāvīgs bērns. Veikalnieks aplidoja viņu, sau­dzīgi palīdzēdams nokāpt.

— Zvēru pie ērkšķu vainaga! Jūs esat īsti vīrieši! — teica Konsuēla, ieskatīdamās draudīgajā tunelī, ko drūmi apgaismoja luktura zvaigznīte. Tiešām, varēja sajūsminā­ties par šo darbu. — Kaut vai tas ir mans mierinā­jums, — viņa piebilda, atstādama veikalnieku nesapra­šanā par šīs piezīmes jēgu.

Pats cietuma novietojums pretim pagalma stūrim ap­stiprināja viņas satrauktā pavadoņa vārdu patiesīgumu, Tagad Konsuēla uzskatīja par savu tiešo pienākumu kaut kā atlīdzināt viņas vīra nodarīto ļaunumu; salīkusi viņa steigšus devās uz priekšu. Viņas izskata pārsteigtais Bot­redžs klusēdams spiedās pie ejas sienas, lai palaistu ga­rām sievieti. Konsuēla uzkāpa viņam uz rokas, bet viņš pat nesakustējās. Tergenss palīda uz priekšu un, kājas izstiepis, nosēdās pie otras izejas. Konsuēlai un veikal­niekam tās pārkāpt bija ērtāk nekā pirmīt tikt garām Bot­redža garajam augumam. Par laimi visiem cietuma drā­mas dalībniekiem vējš pūta viņiem sejās. Rāpdamās pa koka kāpnītēm, Konsuēla iznāca virszemē. Nosviedusi pa­lagu bedrē, viņa nedzirdami sekoja Stomadoram tos des­mit soļus, kas pazemes eju šķīra no slimnīcas durvīm, un, pie sienas spiezdamās, ieslīdēja spoži apgaismotajā telpā. No visiem pārejas momentiem, sākot ar pazemes eju līdz durvīm un atpakaļ, šie divi soļi atvērto durvju šaurajā aizsegā lika visasāk izjust risku. Resnais Stoma­dors, tāpat kā iepriekš, nogūlās pie durvīm uz sāna un pievilkās uz rokām. Konsuēla, atmetusi galvu, ar muguru spiedās pie sienas. Tikpat uzmanīgi bija jārīkojas visiem, arī Fakregedam, un, ja ņem vērā, ka pa darbības laiku dažādi ļaudis trīspadsmit reizes atkārtoja šo gājienu, pie tam neviens nesacēla troksni un neklupa, tad saprotams, kāds sasprindzinājums bija patērēts šīs slepenās cīņas niecīgajā laukumiņā.

Konsuēlas parādīšanās brīdī Davenants jau bija aiz­mirsis, kam jāatnāk. Viņa nesakarīgie vārdi, skarot tēvu, bēgšanu, van Konetu un advokāta dīvaino taktiku, pra­sīja viņam arvien lielāku piepūli. Kad viņš apklusa, Ga­lerans runāja ar viņu, uzmundrinādams kā vien varēdams ar apsvērumiem par nāves soda iespējamo atlikšanu. Neticot Stomadora meklējumu veiksmei un apzinoties, ka briesmas arvien pieaug, viņš jau gribēja iet prom, kad Davenants teica:

— Sudraba briedi atdodiet Roēnai un Ellijai Futrozām. Nezinu, kad tas bija — tagad vai pagājušo nakti, bet

man likās, ka es redzēju uz galda sveci, kas dega dienā. Logā lauzās vējš, bet liesma neplīvoja, nedzisa, tikai svece kusa joti ātri…

Fakregeds atvēra durvis, ielaižot Stomadoru un jauno sievieti, kas šausmās paskatījās uz guļošo cilvēku. Viņa izmocītā un skaidrā seja vēl nebija paspējusi zaudēt savu šai saulei tālo izteiksmi. Lekāns, ko Stomadors ienākot satrieca ar vārdiem: «Tā ir cietuma priekšnieka radi­niece!» — tagad no visa spēka rāva Fakregedu aiz rokas, lai dzirdētu izskaidrojumu un lūgtu atļauju bēgt. Viņi aizgāja.

— Tas esmu es … tas esmu es… — atkārtoja Sto­madors. — Es atradu šo feju, nevis Botredžs… tā ir dievība … mierinājums … meitenīte-bruņiniece. Viņa ir kā bērns. Es varbūt reizes trīsdesmit apturēju visādas garāmgājējas!

Galerana nomaktais garastāvoklis paceļas neredzētos augstumos. Sajā naktī viss, kas labs cilvēku sirdīs, pa­vērās viņa priekšā un neiespējamais kļuva vienkāršs.

— Jums draud vislielākās briesmas, — sacīja Gale­rans jaunajai sievietei, no pirmā acu uzmetiena uzminot, kā viņai klājas dzīvē. — Ja mūs visus pieķers, neizbē­gama apšaudīšanās, un, kaut arī jūs aizskart mēs neļau­sim, risks tomēr ir milzīgs.

— Man tas nav tik briesmīgi, — atbildēja Konsuēla lepni — kā cilvēks, kas apziņas sevi. — Var būt tikai nepatikšanas, bet es esmu gatava uz to.

«Kas viņa ir?» domāja visi, jūtot, ka Konsuēla neiz­liekas, runā patiesību. Kamerā iestrāvoja neskaidra cerība. Davenants dziļi nopūtās. Tumšie ūdeņi uz laiku pameta viņa apziņu, un bezgala laimīgs par to augstāko, ko lik­tenis dāvājis viņa mokās un drausmās, Davenants atdzī­vojas.

— Mans prāts ir atkal skaidrs, — ierunājās Davenants. — Mani murgi atveda jūs šurp, tie nebija tikai murgi, — viņš piebilda, jau žēlodams būtni, kas ar savas balss ska­ņām vien bija nesusi tādu mierinājumu, būtni — tik brī­numainu un daiļu, tik īstu, it kā viņš pats būtu to izdomājis. — O, — teica Davenants, — es tagad esmu mierīgs, esmu līdzīgs visdzīvākajam no dzīvajiem. Ejiet! Piedodiet man un ejiet!

— Pagaidiet! Es vēl neesmu atjēgusies, kad jūs jau dzenat mani prom. Jūs esat notiesāts uz nāvi, nelaimīgo cilvēk?

— Redzot jūs, gribas teikt, ka esmu notiesāts uz dzīvibu.

Sī skumjā joka cildenības aizkustināta, Konsuēla cen­tās aizmirst savas pašas ciešanas un, pie gultas nostā­jusies, pieliecās un nolika roku uz Tireja krūtīm.

— Šajā brīdī es neesmu jums gluži svešs cilvēks. Jūs dzīvosiet. Vai tas ir taisnība, ko mans pavadonis stāstīja par jūsu sadursmi ar van Konetu?

— Jā, — atbildēja Davenants, sajūsmas pilnā izbrīnā raugoties viņas apņēmīgajā un maigajā sejā. — Bet katrs būtu rīkojies tā, kā rīkojos es. Savas mīļākās un draugu klātbūtnē, no žūpošanas braucot pie savas līgavas, kam nebija ne jausmas par viņa dēkām, van Konets plātījās un publiski pazemoja viņu; turpat pie galda viņam iegri­bējās apvainot un viņš arī rupji apvainoja kādu garām­braucošu sievieti. Ne mazums bija jādzird arī man. Es iecirtu viņam pļauku, aizstāvot mīlestību.

Konsuēla sasita rokas un paslēpa seju delnās. Nevaldot asaras, viņa nolieca galvu, raudādama skaļi un rūgti, kā nopērts bērns.

— Nežēlojiet, nemocieties tā! — Davenants teica. — Kāpēc es jums to visu stāstīju?

— Tas bija nepieciešami, — nopūtās nelaimīgā, piecel­damās no soliņa, uz kura bija apsēdusies, kad Davenants sāka ar viņu runāt. — Bet es neko nezināju! Es esmu Konsuēla van Koneta, Georga van Koneta sieva, un es jūs glābšu. Es eju. Paļaujieties uz mani! Pavadiet mani drīzāk!

No viņas vārdiem iestājās klusums, un visi sastinga. Sākās tas mēmais, iekšējais juceklis, kad notikumu sa­triecošais spēks ir stiprāks par iespēju nekavējoties at­saukties uz to ar saprātīgu vārdu. Davenants skaļi teica:

— Esmu glābts. Bet jūs? Ar ko es mierināšu jūs? Nenolādiet mani!

Viss neskaidrais, ko izraisīja Konsuēlas rīcība, nostājās savās vietās, un Stomadors izbijās.

— Piedodiet… — viņš murmināja, — es jūs lūdzu nestāstīt nevienam, ka tā iznācis, nepazudiniet mūs visus!

Konsuēla tikai uzsmaidīja viņam. Uzmetusi notiesāta­jam siltu skatienu, viņi steidzīgi izgāja ar Stomadoru, Lekāna izbīļa pavadīta. Davenants nespēja neko vairs pateikt sievietei, kas bija saņēmusi tik smagu sitienu. Galerans izvilka no viņa pagalvja revolveri un, pamajis slimajam, nočukstēja:

— Gaidi, bet pēc pusstundas pieprasi ārstu.

Kamera palika tukša.

Bezgalīgi atvieglotais Lekāns murmināja:

— Ātrāk, ātrāk!

Un, tikko trīs vīri cits pēc cita pazuda pazemes ejā, viņš nočukstēja Stomadoram paka]:

— Kasti… Divas kastes ieslieniet bedrē, un mēs to aizbērsim.

Lekāna vārdus sadzirdēja Tergenss. Apjēdzis šī priekš­likuma nozīmi, viņš ievilka tukšajā ejā divas kastes un uzslēja tās vienu uz otras tā, ka augšējās dēji no lejas aizsedza izeju.

— Ko tas nozīmē? — Botredžs vaicāja Tergensam.

— Klusē. Notiek tas, par ko cilvēks reizēm domā nak­tīs, kad nenāk miegs. Tad viss kļūst citādi.

— Tu murgo? — sabozies noprasīja Botredžs.

— Nē. Ejam. Visi ir veikalā.

Gandrīz jau pārlaistu briesmu negantajā niknumā Fak­regeds un Lekāns aizbēra bedri ar puķu dobju zemi un piemīdīja to. Rīta pusē nolija ražens lietus, un tāpēc šī vieta starp diviem krūmiem ieguva dabisku izskatu.

Pārgurušais Fakregeds iegāja Davenanta kamerā, ieslo­dzītais ilgi skatījās uz viņu, tad pasmaidīja.

— Esmu glābts, — viņš klusi teica.

— Kā? Sī sieviete jūs glābs?

— Nē. Nezinu. Esmu glābts tā, kā jūs saprotat, bet negribat teikt.

Viņš apklusa un sāka murgot. Fakregeds nomazgāja rokas, aizslēdza kameru, rūpīgi uzslaucīja gaiteni un pa­skatījās pulkstenī. Bija ceturksnis uz trijiem.

— It kā visa dzīve būtu pagājusi, — nomurmināja Fakregeds.

Kamēr abi kontrabandisti, saslējuši kastes, aizsprostoja bedri, bet uzraugi maskēja izeju, Galerans, Konsuēla un Stomadors iegāja veikala dibentelpā.

— Glābiet viņu, — teica Galerans jaunajai sievietei ar saraudātajām acīm. — Nav laika iedziļināties notikušajā. Sēdieties manā automašīnā.

— Saprotiet manas jūtas, senjora! — ierunājas Stoma­dors. — Esmu tā satriekts, ka vairs nespēju būt tik mundrs kā tad, kad jūs satiku.

Klusu paspiedusi viņa roku, Konsuēla pierakstīja Ga­lerana adresi, un Galerans pavadīja viņu līdz klajumam, kur Grube jau bija saguris no gaidīšanas.

— Grube, — sacīja Galerans, — man briesmas vairs nedraud, bet Davenantam tās nav vēl garām. Neaizmirsti, ka tu tagad ved viņa glābiņu.

— Kas viņš ir? — Konsuēla jautāja, iekāpdama auto­mašīna.

— Jūs to uzzināsiet, — atteica Galerans, — pagaidām es nosaukšu tikai viņa vārdu: Tirejs Davenants. Viens no vislabākajiem cilvēkiem. Lūdzu, atvainojiet mani.

Konsuēla brīdi padomāja.

— Viss izšķirsies līdz rītausmai, — viņa sacīja un, pamājusi atvadām, pateica Grubem .savu adresi.

Šoferim vajadzēja gaidīt pie viesnīcas un atvest viņu atpakaļ uz veikalu vai arī atgādāt ziņas. Galerans ar ska­tienu pavadīja automašīnu un atgriezās Stomadora istabā.

— Redz nu, kā iznācis, — domīgi ūsas kodīdams, sa­cīja Tergenss. — Manam brālim jaunu dienu neredzēt. Sieva nenostāsies pret vīru, tas ir skaidrs.

Nevienam nebija spēka atbildēt viņam. Tikko vilkdams kājas, Stomadors atnesa dažas neatkorķētas pudeles pi­paru degvīna. Nolauzuši pudeļu kaklus, sitot tos vienu pret otru, katrs dzēra, cik ļāva elpa.

— Celieties, — sacīja Botredžs. — Tagad ir bīstami palikt te. Sēdēsim un gaidīsim aiz sētas stūra. Ja eju atklās, bēgsim.

Namu, ko van Konets bija nopircis Poketā, vēl tikai beidza iekārtot. Laulātie draugi bija apmetušies viesnīcā «Sanriole», kur aizņēma trīs greznas, kopīgā telpā savie­notas istabas ar atsevišķu ieeju.

Georgs van Konets atgriezās no privātas komersantu apspriedes ap vieniem naktī. Šajās dienās viņu vajadzēja apstiprināt par Akciju sabiedrības priekšsēdētāju.

Kalpotāji viņam pateica, ka Konsuēla nav vēl pārnā­kusi. Drīzāk ieinteresēts nekā satraukts par tik ilgu sievas prombūtni, žāvājoties un murminot: «Viņai laiks iegā­dāties mīļāko un paziņot to man,» — van Konets ierīkojās viesistabā, ļoti apmierināts par savu veiksmīgo virzīšanos uz priekšsēdētāja krēslu, sāka smēķēt un atcerēties Lauru Muldveju, kas vakar bija teikusi, ka smaragdu rokas­sprādze par pieciem tūkstošiem mārciņu pie juveliera Garika patīk viņai «līdz ārprātam».

Sīs allaž dzidrās sievietes nevērīgais, smaidīgais vē­sums kaitināja un valdzināja van Konetu, nogurušu no mīlošās sievas, kas nepazina neko citu kā tikai uzticību, godu un sirsnību.

Van Konets bija spaidīgos naudas apstākļos. Konsuēlas pūrs bija gandrīz līdz pēdējam ieguldīts akcijās, kāršu parādu nomaksā, dāvanās Laurai un Snogdenam; ievēro­jama daļa sedza tēva tēriņus un ieķīlātās muižas izpirk­šanu.

Viņš nogrima domās, gaišās un mierīgās domās, kā dzīves luteklis, kas ir pārliecināts, ka laime viņu neatstās

«Pazudusi sieva,» smīnēdams nodomāja vai Konets, kad pulkstenis nosita divi.

Sajā brīdī aiz krēslainās blakus istabas durvīm ieska­nējās viegli, strauji soļi — tik strauji, ka vīrs nemierā paskatījās uz skaņu pusi. Konsuēla ienāca tāda, kā bija, — savās melnajās mežģīnēs. Viņas izskats, nogurums, bā­lums, saraudātā, iekritusi seja vēstīja nelaimi vai trie­cienu.

— Kas jums noticis? — vaicāja van Konets neviļus nozīmīgāk, nekā bija gribējis.

Viņš piecēlās, arvien skaidrāk jauzdams nelaimi.

— Georg, — šausmās uz viņu skatīdamās, klusi atbil­dēja Konsuēla, ar sirdij piespiestu, sāpēs drebošu roku valdot nopūtu, — ejiet, glābiet cilvēku, un tas būs jūsu glābiņš.

— Kas noticis? No kurienes jūs nākat? Kur jūs bijāt?

— Dārga katra minūte. Atbildiet, — vai kopš kāda mēneša jūsu atmiņā nav palicis rīts «Sauszemē un jūrā»?

Van Konets izbīlī paskatījās uz sievu, sarauca uzacis un atmetās krēslā, skatoties tuvu pie acīm paceltos pirkstu galos.

— Es neapmeklēju krogus, — viņš teica. — Pirms noskaidroju jūsu uzvešanās iemeslus, man jums jāsaka, ka mana sieva nedrīkst sarīkot mājās maskuballi un pa­zust bez karietes kā istabene.

— Nerājiet mani. Jūs zināt, ka mani šodien sarūgtināja jūsu cietsirdīgie vārdi. Es biju koncertā, lai izklaidētos. Un kas mani gaidīja — tikšanās, pēc kuras es vairs ne­dzīvošu kopā ar jums. Glābieties, Georg! Glābiet vispirms savu upuri. No rīta pakārs cilvēku, kura vārds ir Džeims Gravelots … Nu … Es taču redzu jūsu seju. Tātad — tā ir taisnība?

— Kas par taisnību? — iebrēcās saniknotais van Ko- nets. — Ka es iebraucu purnā krodziniekam? Jā, to es izdarīju. Ko vēl jūs pārnēsāt no koncerta.

— To es jums pateikšu, — atbildēja Konsuēla, kurai vairs nebija ne mazāko šaubu. — Es netaisos strīdēties un kliegt. Tajā dienā, kad jūs atnācāt pie manis tik drūms, bet es jūs tā mīlēju un žēloju, jūs izrādījās, bijāt nelietis un noziedznieks. Es neesmu vairs jūsu sieva.

— Vai jūs labi darījāt, uzņemoties spiedzes lomu? Pa­domājiet par savu rīcību! Kā jūs uzzinājāt?

— Nekad neteikšu. Man ir noteikums: ja jūs tūdaļ ne­iesiet pie ģenerāļa Feltona, no kā atkarīga sprieduma at­celšana, un neatzīsieties savā noziegumā, kaut vai uz ceļiem izlūdzoties apžēlošanu, rīt visa Poketa un Gertona zinās, kāpēc es jūs pametu. Jums spļaus sejā.

Van Konets uzlēca kājās, pacēlis sažņaugtās dūres. Ceļgali smeldza no bailēm.

— Ne vēlāk par četriem, — sacīja Konsuēla ar smaidu stingajās lūpās.

Van Konets nolaida rokas, aizvēra acis un sastinga. Labi pazīdams savu sievu, viņš nešaubījās, ka Konsuēla darīs tā, kā teikusi. Nekā cita kā vien Konsuēlas satikša­nos ar kādu cilvēku, kas viņai visu izstāstījis, van Konets nevarēja izdomāt, bet tāpēc nevajag viņu apvainot tru­lumā, jo uzminēt sakarus ar cietumu caur pazemes eju būtu varējis tikai gaišreģis.

— Ne velti es gaidīju no jums kaut ko tamlīdzīgu, — teica van Konets, skatīdamies uz sievu ar tādu naidu, ka viņa novērsās. — Visu laiku gaidīju.

— Kāpēc?

— Jūsu uzvedībā vienmēr bija tā pretīgā netaktiskas vaļības pieskaņa, kas izskaidrojama ar jūsu diezgan zemo izcelšanos.

— Zemo izcelšanos?! Es biju jūsu sieva. Nav tuvākas radniecības par šo. Vai mīlestībā visi nav vienlīdzīgi? Zema dvēsele ir tam, kas runā tā kā jūs. Mani nevar ap­vainot par izcelšanos, esmu cilvēks, sieviete, es varu mīlēt un mirt mīlestības vārdā. Bet jūs esat niecīgs. Alkatīgs gļēvulis, spīdzinātājs un slepkava. Jūs esat neģēļu ne­ģēlis. Man kauns, ka esmu jūs apskāvusi!

Van Konets apjuka. Viņa iekšējo pretošanos sievas dusmām un sāpēm bija salauzusi šī kvēli izsacītā patie­sība, kam pretim nostāties nevarēja neviens. Viņš piegaja pie Konsuēlas un satvēra viņas rokas.

— Konsuēla! Atjēdzieties! Jūs taču mīlējāt mani!

— Jā, es jūs mīlēju, — teica jaunā sieviete, atsvabinot rokas. — Jūs to zināt. Taču tūlīt pēc kāzām jūs kļuvāt auksts un neiecietīgs, un es bieži skumu, sēžot viena savā istabā. Jums parādījās aizbildniecisks un piespiesti pacie­tīgs tonis! Bet es neciešu aizbildniecību. Ziniet, niknumā runāt ir viegli, bet smaga ir sirds, kad mīlestība izrauta tik nežēlīgi. Mirusi asinīs un dubļos pie jūsu kājām. Man bija divdesmit gadu, nu ir trīsdesmit. Atzīstieties visā. Rodiet drosmi sacīt patiesību.

— Ja vēlaties — jā, tā ir patiesība.

— Nu, lūk… Es nezinu, kur vēl rodas spēks runāt ar jums.

— Tā kā mēs šķiramies, — turpināja van Konets, slāp­dams atriebties par apvainojumu un pabeigt visu uzreiz, — varu atzīties arī pārējā. Es nekad neesmu jūs mīlējis. Es uzturu sakarus ar Lauru Muldveju un esmu priecīgs, ka tik ātri tieku no jums vaļā. Vai nu jūs esat apmie­rināta?

— Apmierināta?… Jā, apmierināta! Ne vārda vairāk!

— Es varu arī…

— Nē, es jūs lūdzu! Kas ar mani notiek? Es laikam esmu ļoti grēcīga. Ejiet. Es jūs nesaudzēšu.

— Jā. Esmu spiests, — sacīja van Konets. — Es glābšu sevi. Gaidiet mani.

— Steidzieties, šis cilvēks ir smagi slims.

— O! Mēs viņu izārstēsim, un es ceru izpelnīties jūsu pateicību, mana mīļā.

Par spīti savām bailēm, van Konets ļoti labi zināja, ko darīt. Glābties viņš varēja, tikai nospēlējot izmisīgu nožēlas lēkmi Feltonam, kura rokās bija apgabala aug­stākā militārā vara. Viņš neko nenožēloja, bet ļoti veikli varēja iztēlot, ka jūk prātā no izmisuma un nožēlām. Viņam nenāca ne prātā kavēties, vēl mazāk viņš taisījās apmānīt sievu, zinot, ka būs apkaunots uz visu mūžu, ja neizpildīs viņas noteikumu. Pateicis: «Gaidiet. Es sāku rīkoties,» — gubernatora dēls metās savā kabinetā un zvanīja uz cietumu.

Cietuma priekšnieka dzīvokļa un arī kancelejas logos jau iedegās gaisma.

— Tas esat jūs, Toper? — van Konets kliedza klausulē cietuma priekšniekam. Viņi bija pazīstami, jo bija tikušies pie kāršu galda pulkveža Herna namā. — Runā van Ko­nets, kas neminamu iemeslu dēļ ir nomodā. Jums šodien liela diena?!

— Jā, — atturīgi noteica Topers, kas necieta vaļīgu toni sarunās par nāves sodiem. — Jāatzīstas, ka esmu ļoti aizņemts. Ko jūs gribējāt?

— Velnišķīgi žēl, ka apgrūtinu jūs. Mani interesē viens no šīs bandas — Gravelots. Viņš ari uz šodienu?

— Šaubos, jo viņam ļoti slikti. Viņš ir gandrīz bez samaņas, pirms pusstundas viņu izmeklēja ārsts, un acīm­redzot viņš mirs pats no asins saindēšanās. Mēs viņu at­stājām, bet pārējos aizvedīsim četros.

«Man tiešām veicas,» prātoja van Konets, atgriežoties pie sievas ar pēkšņu domu, tik nelietīgu, ka pašam aiz­rāvās elpa, kad viņš paskatījās liz šo lietu no malas. Kārdinājums ņēma virsroku.

— Konsuelita, — teica van Konets sievietei, kas bija kļuvusi par viņa upuri, — es braucu pie Feltona. Galvoju, ka izpildīšu jūsu vēlēšanos. Vai jūs nevarētu man uzdā­vināt piecpadsmit tūkstošus franku?

— Ceks būs gatavs, tikko saņemšu ziņu, — nesvārstī­damās atbildēja Konsuēla, vairs nepārdzīvojot šo jauno neģēlību, bet tik uzmanīgi nolūkodamās uz vīru, ka viņš pat viegli piesarka.

— Tas ir lūgums, nevis ultimāts. Jūs esat augstsirdīga, bet es nevēlos, lai jūs uzskatītu mani par ierāvēju. Es jūs sastapšu?

— Nē!

— Kad jūs dodaties ceļā?

— Tā ir mana darīšana. Bet pagaidām atbrīvojiet mani no savas klātbūtnes.

— Pļāpājiet, ko gribat, — aizejot izmeta van Konets, — šī mūsu saruna ir pēdējā.

Ģenerālis Feltons, ar kuru vajadzēja runāt van Kone­tam, dzīvoja nelielā mājā netālu no viesnīcas «Sanriole». Feltons vēl negulēja, kad viņam ziņoja par van Koneta ierašanos. Feltonam bija tik daudz svarīgu darīšanu, ka viņam reti izdevās doties pie miera ātrāk par pieciem no rīta.

Ģenerālis bija vidēja auguma vīrs, kas turējās stīvi nedabiski paceltā labā pleca dēļ, kurš bija sadragāts kaujā pie Inhalthauzes. Sirmie, gludi atsukātie mati veikli slēpa pakauša plikumu. Ģenerāļa neglītajā, nervozajā seja dižojās ievērojams, mazliet kaprīzs kara lutekļa prāts, kas pārredzēja sīkāko detaļu sarežģītās shēmās, bet varēja kļūdīties vienkāršā slēdzienā.

— Vai satikšanos ar viņu nevar atlikt uz rītdienu? — Feltons vaicaja adjutantam.

Adjutants izgāja un drīz atgriezās.

— Van Konets lūdz tūlītēju audienci bezgala svarīgā lietā. Tā ir slepena.

— Ko lai dara! Lūdziet ienākt.

Kad ienāca van Konets, istabā bija tikai ģenerālis. Brīnoties par viņam maz pazīstamā jaunā cilvēka nelai­mīgo izskatu, Feltons labsirdīgi pastiepa viņam roku, bet van Konets, saliktās delnas izmisīgi purinot, nometās viņa priekšā ceļos un elsodams iesaucās:

— Glābiet! Glābiet mani, ģenerāl! Mana dzīvība un nāve ir jūsu rokās!

— Piecelieties, velns lai parauj! — caur zobiem no­vilka ģenerālis, mezdamies pie viņa un ar varu uzrau­dams kājās. — Ko jūs esat nodarījis?

— Ģenerāl, glābiet manis pazudinātu, nevainīgu dzī­vību! — lūdzās van Konets neviltotā dedzībā, kā aprēķina un baiļu dzīts cilvēks, kas briesmās zaudējis galvu. — No rīta pakārs Džemu Gravelotu, ko apvaino bruņotā pretes­tībā krasta sardzei. Viņš nav kontrabandists. Es pavē­lēju ienest viņa viesnīcā pie Tahenbakas ceļa šķietamu kontrabandu, lai līdz ar Gravelota arestu izvairītos no divkaujas un atriebtos par pļauku, ko viņš man iecirta, kad es viesnīcā riebīgi apvainoju kādu sievieti.

— Labi gan! — teica Feltons, apjucis un sarkdams no šīs atzīšanās.

Neģēļa izmisuma pārsteigts, viņš kādu brīdi klusēdams pētīja van Konetu, kas slēpa seju delnās.

— Vai tiešām… Tā ir patiesība?

— Jā, kauna pilna patiesība.

— Kā jūs varējāt tik zemu krist?

— Nezinu … es dzēru … stipri dzēru … es grimu izvirtībā, spēlē… Man vairs nebija gribas. Es metos pie jums, savas sievas iespaidots. Viņa man iedvesa šausmas par manu rīcību. Ja Gravelotu pakārs, es to nepārdzīvošu. Mans testaments ir gatavs, un es …

— Jā, tāda izeja būtu neizbēgama, — pārtrauca Fel­tons. — Pastāstiet sīkāk.

Rodot neaprakstāmu baudu sevis apspļaudīšanā,_ van Konets, labi atceroties Snogdena sprediķus par «dvēseles atkailinājuma» pārcilvēcisko spilgtumu, tik pārsteidzoši precīzi izstāstīja neglīto gadījumu ar Gravelotu, ka Fel­tonam kļuva skumji.

— Atklāti sakot, — teica Feltons, — man jūsu nemaz nav žēl. Citādi ir ar šo Gravelotu. Ja jūsu nožēla nāk no sirds, ja esat sava negoda nomākts un gatavs mirt, lai glābtu nevainīgo upuri, vai jūs dodat man vārdu pār­traukt šo dzīves veidu, kas noveda jūs pie nozieguma?

— Jā! — teica van Konets, paceļot galvu. — Sajā naktī esmu par jaunu piedzimis. Noslēpiet manu grēku! Ak, ģenerāl, ja es varētu atklāt jums savu sirdi, jūs nodrebētu līdzjūtībā pret paklupušo!

— Mēģināšu ticēt. Bet jāatzīstas, ka jūsu izskats man nepatīk. Piedodiet asumu vecam vīram, kas nav radis gari runāt. Mieriniet savu sievu. Grav.elota, kā arī pārējo lieta tiks pārskatīta. Es atbrīvošu Gravelotu pret jūsu galvo­jumu. Viņu nemeklēs pārāk centīgi.

— Ģenerāl! — iesaucās van Konets. — Ar kādām cie­šanām lai atmaksāju jums šo augstsirdību, kas atdevusi man tiesības dzīvot?!

— Ak, — teica gaviļu samulsinātais Feltons. — Ne jau par to ir runa. Dzīve, ja gribat zināt, ir pilna neģē­lību. Turiet rokas tīras, mīļais draugs.

Tad viņš izvadīja apmeklētāju un, caurskatījis kontra­bandistu lietu, deva adjutantam pavēli nekavējoties tele­fonēt uz cietumu, karatiesas kanceleju un Hernam. Lietas caurskatīšanas iemesls bija van Koneta paziņotais ap­stāklis: Vāgnera līdzdalība, šo cilvēku vajadzēja uzmeklēt.

Izpildījis visas galvojuma formalitātes, lai Davenantu atbrīvotu līdz jaunai tiesai, van Konets devās mājup un uzzināja no kalpotājiem, ka viņa sieva ir jau projām, — paņēmusi vienu čemodānu un nav pateikusi, uz kurieni brauc. Pamestā vīra kabinetā uz galda gulēja aizlīmēta aploksne ar telefona numuru. Atvēris aploksni, van Konets ieraudzīja čeku.

Gurdi nopūties, viņš piezvanīja uz Lauras Muldvejas dzīvokli. Viņa gulēja un paziņoja to barga rājiena tonī.

— Kas par to? — iebilda van Konets. — Smaragdu rokassprādze ir jūsu, dārgā, un rīt jūs to saņemsiet. Kon­suēlas šeit vairs nav. Viņa aizbraukusi uz visiem laikiem.

— O! Svarīgi jaunumi. Kāpēc neuzmodinājāt mani agrāk?

— Kāda tam nozīme? Bet smaragdu rokassprādze?!

— Rokassprādze ir burvīga. Es gaidu.

— Ar labu nakti, no rīta būšu pie jums.

Van Konets atvadījās no viņas un piezvanīja Konsuēlai. Viņa gaidīja viesnīcā, kur dzīvoja Galerans; pirms at­griešanās tēva mājās viņa tur bija apmetusies nelielā istabā.

— Kur jūs atrodaties? — zobgalīgi vaicāja van Ko­nets, dzirdot viņas satraukto balsi. — Vai tikai tas nav paradīzes telefons?

— Runājiet taču, runājiet ātrāki — iesaucās Konsuēla.

— Jums izdevās?

— Protams. Ģenerālis bija ļoti laipns.

— Nekā vairāk man no jums nevajag.

— Es galvoju par Gravelotu. Nepieciešamie dokumenti droši vien jau nogādāti cietumā. Jūs varat saņemt savu mirēju, Konsuelita.

— Ardievu, cietsirdīgais cilvēk! — atbildēja Konsuēla.

— Lai jūs sastaptu sirdi, kas spētu jūs pievilt.

— Pateicos par čeku, — rupji izmeta van Konets.

— Jums vēl ir palikusi nauda. Gan vīrs radīsies.

Viņš aizgāja no telefona, bet Konsuēla, iekāpusi Grubes automašīnā, kurš uzklausīja viņas rīkojumu, devās pie Sto­madora. Tikai Galerans gaidīja viņu pie durvīm, Stoma­dors ar kontrabandistiem sēdēja klajumā aiz šķūņa.

— Glābts! — teica viņiem Galerans. — Es viņu aizve­dīšu. Lietu pārskatīs. Gravelotu atbrīvos jau šodien pret viņa ienaidnieka van Koneta galvojumu.

— Tad neesam velti strādājuši, — sacīja pārsteigtais Botredžs. — Tergens, jūsu brālis arī paliks dzīvs. Ķēdes reakcija. Tā ir vienmēr.

— Skaidrs, — atbildēja Tergenss. — Nu visiem ir labi.

— Jums nav jābēg, — piezīmēja Stomadors, — bet es jau esmu gatavs. Nekādi man neizdodas ilgi nodzīvot vienā vietā. Pasakiet Gravelotam, ka es sasildīju savas vecās asinis viņa nelaimē. Bet kur ir tā brīnišķīgā, ko es noķēru?

— Raugiet, — teica Galerans, ieraudzījis Konsuēlu iz­nākam no automašīnas.

— Paldies jums, — sacīja Tergenss, paklanīdamies bālajai, klusajai sievietei, — vienā naktī mēs uzzinājām tik daudz, cik nevar uzzināt visā mūžā!

— Ardievu, vīrišķīgie ļaudis, — teica Konsuēla, — es jūs neaizmirsīšu.

Noskūpstījusi viņu zemu noliektās, vīna apskurbinātās galvas, Konsuēla atgriezās mašīnā. Galerans atdeva pus­otra tūkstoša mārciņu Stomadoram, pa diviem simtiem — kontrabandistiem. Viņi paņēma naudu drūmā neveiklībā.

Trīs simtus Galerans atstāja Botredžam, ko nodot uzrau­giem: divus Fakregedam un vienu — Lekānam.

Tad visi atvadījās no Galerana un pazuda, pagaisa nakts tumsā. Pamestais veikals palika bez uzraudzības, likteņa varā. Galerans un Konsuēla aizbrauca, lai gaidītu rītu un ap astoņiem izsauktu franču slimnīcas ātrās palī­dzības karieti, kā arī labāko Poketas ķirurgu — Krešu.

Ievērojot visuvarenā ģenerāļa Feltona stingrā aizbild­niecībā ņemtā Davenanta smago stāvokli, tiesas un cie­tuma ierēdņi tā saīsināja ieslodzītā atbrīvošanas proce­dūru, ka, sācis darboties ap deviņiem no rīta, Galerans pusvienpadsmitos ar ārstu Krešu un sanitāro mašīnu jau bija pie cietuma vārtiem, likumīgi iebraukuši tā teritorijā,

Davenants bija bezpalīdzīgs, dzīvoja tikai viņa acis, tāli svešas kā tējkarošu spīdums. Viņš runāja nesakarī­gus vārdus un nesaprata, ko ar viņu dara. Par laimi Galeranam un abiem uzraugiem, kas šajā naktī bija pār­cietuši vairāk satraukuma nekā visā savā mūžā, Dave­nants murgoja tikai par mierinājumu[1]. pēc viņa vārdiem tas bija atnācis melnā mežģīņu tērpā un rau­dājis.

Svaigais gaiss iedarbojās tā, ka, aizvests uz franču slimnīcu, Davenants pamodās no nemaņas. Tagad viņš atcerējās visu. Viņš vaicāja, kur ir Galerans, Konsuēla, Stomadors.

Sākās vējaina, nomākusies diena. Pie Konsuēlas un Galerana, kuri gaidīja gaitenī, iznāca Kress un aicināja Davenanta palātā.

— Kāds ir viņa stāvoklis? — Galerans jautāja ārstam.

— Drīz sāksies agonija, — atbildēja Kress, — pašlaik viņš visu apzinās un grib jūs redzēt.

Pēdējie viesi tuvojās mirēja gultai — vientuļš sirmgal­vis un sieviete, tikko sākusi dzīvot, bet ar nāvi dvēselē.

— Es drīz atveseļošos, — čukstēja Tirejs, caur pievēr­tiem plakstiem maigās bailēs noskatoties uz Konsuēlu, kas apsēdās pie pagalvja. — Esmu vainīgs jūsu sāpēs, — viņš turpināja, — bet es nezināju, ka tā iznāks. Neskum­stiet. Kaut kas tāds reiz notika ar mani. Vajag pārvarēt bēdas. Jūs esat jauna, jums priekšā visa dzīve. Jūs bijāt tā, kas atbrīvoja mani no cietuma?

— Es izpildīju savu pienākumu, — sacīja Konsuēla, — un negribu par to vairs runāt. Jūsu lietu pārskatīs un, protams, izlems labvēlīgi.

— Manu. Un pārējo?

— Viņi ir glābti, — atbildēja Galerans. — Sprieduma atcelšana norāda, ka lieta beigsies ar dažiem gadiem cie­tuma.

— Esmu priecīgs, — strauji teica slimnieks, — jo cīņa bija lieliska. Tiesai vajadzēja to saprast. Nožēloju tikai vienu — ka es nebiju kopā ar jums, kad rakāt pazemes eju. Bet kur Stomadors?

— Droši vien jau aizbēdzis. Viņa stāvoklis kļuva pārāk bīstams.

— Protams. Tad nu es vairs neesmu cietumā … Jūs neticēsiet, — Tirejs vērsās pie Konsuēlas, kas skatījās uz viņu dziļā līdzjūtībā, — cik labi ir izglābties! Man gribas piecelties, iet, staigāt pa vecajām vietām!

Davenants nemierīgi sakustējās un gurdi pievēra acis. Apziņa cīnījās ar melnajiem ūdeņiem. Viņa rokas maldī­jās pa krūtīm un pie kakla, gaiņājot neredzamos žņaugus, kas dedzināja miesu nāves ugunī. Viņa seja pārplūda sviedriem, lūpas neapzinīgi drebēja; noliekdamies Gale­rans dzirdēja pēdējos vārdus: «Mirdzošā … neskaidrā …»

Redzot viņa ciešanas, Kress panāca nost no loga, sa­ņēma Davenanta roku un sadrūmis to atlaida.

— Pasaudziet sevi no smagā iespaida, — Kress klusi sacīja Konsuēlai, kasj1 visu sapratusi, Galerana pavadībā izgāja. Pieņemamā telpā Konsuēla ļāva vaļu asarām, raudāja rūgti un neremdināmi kā bērns.

— Tas ir par visu uzreiz, — viņa paskaidroja. — Kāpēc mirst šis brīnišķīgais cilvēks, jūsu draugs? Es negribu, ka viņš mirst!

Viņa piecēlās, noslaucīja asaras un pastiepa Galera­nam roku, sirmgalvis apskāva viņas plecus, kā meiteni pievilka viņu sev klāt un noskūpstīja uz pieresL

— Ko iesākt, labā! — viņš sacīja. — Cilvēka sirds ir neaizsargāta?! Bet aizsargātai maz gaismas, taja maz karstu ogļu, nepietiek pat rokas sasildīt. Saņemieties, brauciet uz Gertonu un gaidiet. Klusums atkal nāks par jums.

Konsuēla aizsedza seju un izgāja. Galerans atgriezās palātā. Viņš nogaidīja, līdz Davenanta mokas bija beigušās, aizspieda viņam acis ar rakšanas darbos izmo­cītajam rokām un devās atdot sudraba briedi.

Viņu pieņēma Roēna Lesfilda, jauna sieviete dzīves plaukumā, konservatorijas direktora sieva.

Viesistaba, kur pirms deviņiem gadiem bija sēdējis Tirejs, jūsmojot par zelta kaķiem, bija tāda pati, trūka tikai cilvēku, kas toreiz dzīves ceļu sākušajam jauneklim bija visa pasaule.

— Es izpildu uzdevumu, — sacīja Galerans vaicājoši smaidošajai jaunajai sievietei, — un, ja jūs mani atce­raties, uzminiet, par ko ir runa.

— Tiešām, jūsu vārds un seja man liekas pazīs­tami.,. — sacīja Roēna. — Pagaidiet… palīdziet atce­rēties … Nu, protams, kafejnīca «Riebums»?

— Jā. Te ir briedis. Tirejs lūdza to nodot jums.

Galerans pastiepa viņai figūriņu, un Roēna to pazina.

Tajā brīdī parādījās garlaicības māktā, bālā Eleonora, meitene ar kaprīzu un smalku seju. Jūtu dzīve to bija jau nelaipni skārusi.

Ellij! Kādi seni putekļi! — sacīja Roēna. — Skaties, zēns, kas bija pie mums pirms deviņiem gadiem, atdod savu balvu — briedi. Tu visu atceries?

— O, kā tad! — meitene iesmējās. — Jūs esat Tireja draugs? Es jūs uzreiz pazinu. Kur ir šis cilvēks? Viņš toreiz tik dīvaini nozuda.

— Viņš nomira tālā zemē, — atbildēja Galerans, pie­celdamies, lai atvadītos, — un es saņēmu no viņa vēstuli ar lūgumu atdot jums šo jocīgo balvu.

Iestājās klusums. Neviens neturpināja drūmo sarunu, kas bija nākusi pavisam nelaikā: Roēnai slimoja bērns, bet Ellija, kas bija kļuvusi ļoti nervoza, instinktīvi vai­rījās no visa traģiskā.

— Mēs jums pateicamies, — laipni teica Roēna pēc pieklājīga klusuma brīža. — Tad viņš ir miris? Cik žēl!

Mazliet vēl pajokojis par kafejnīcu «Riebums», Gale­rans atvadījās un brauca mājās.

— Kaut kas taču bija, Ellij? — Roēna ieminējās. Ga­lerans bija aizbraucis. — Kaut kas bija … Tu neatceries?

— Es atceros. Tev taisnība. Bet es jau tāpat esmu sliktā garastāvoklī, tāpēc piedod, ka nevaru neko pateikt.

Feodosija, 1929, gada 23. marts.