Sārtās buras: izlase

III AUSMA

Putu svītra, ko atstāja aiz sevis Greja kuģis «Noslē­pums», nostiepās okeānā kā balta lente un izgaisa Lisas vakara uguņu atblāzmā. Kuģis noenkurojās netālu no bā­kas. Desmit dienas no «Noslēpuma» izkrāva dabisko zīdu, kafiju un tēju, vienpadsmito dienu komanda pavadīja krastā, atpūtā un vīna tvaikos; divpadsmitajā dienā Greju sāka mākt skumjas, lai gan iemesla nebija nekāda.

No paša rīta, tikko piecēlies, viņš jau juta, ka iesākusies melnā diena. Sadrūvis viņš apģērbās, negribīgi pabrokas­toja, piemirsa izlasīt avīzi un ilgi smēķēja, nogrimis ne­pazītā bezmērķīga sasprindzinājuma pasaulē; miglaini uz­peldējušos vārdos jaucās nepieļautas vēlēšanās, cita citu tūliņ atkal iznīcinādamas. Tad viņš metās darbā.

Bocmaņa pavadībā Grejs pārlūkoja kuģi, lika pievilkt vantis, atlaist šturtroses, iztīrīt klūzas, pārmainīt klīveri, nodrīvēt klāju, iztīrīt kompasu, atvērt, izvēdināt un iz­slaucīt kravas telpas. Bet darbs Greju neizklaidēja. Dienas nemierīgās darbošanās un skumīguma nomākts, viņš pār­laida to satraukts un drūms: itin kā viņu kāds būtu sau­cis, bet viņš aizmirsis, kas bijis saucējs.

Pievakarē viņš apsēdās kajītē, paņēma grāmatu un ilgi apstrīdēja autoru, rakstīdams uz malām paradoksāla sa­tura piezīmes. Kādu laiku šī spēle viņu uzjautrināja, šī saruna ar aizgājēju, kas valdīja vēl no kapa. Tad, paņēmis pīpi, viņš iegrima zilā dūmakā, tīdamies rēgainajās ara- beskās, kas izveidojās no līganajām dūmu strēlēm.

Tabaka ir briesmīgi iedarbīga; kā eļļa, kas izlieta plīs­tošos viļņos, apvalda viļņu trakošanu, tāpat tabaka, nomie­rinādama jūtu satraukumu, pazemina to par dažiem toņiem, tas sāk skanēt plūstošāk un muzikālāk. Tāpēc Greja skumjas, pēc trim pīpēm beidzot zaudējušas savu asumu, izvērtās apcerīgā izklaidībā. Šis stāvoklis ilga vēl kādu stundu, tad dvēseles migla izklīda, Grejs atguvās, viņam iegribējās izkustēties, un viņš izgāja uz klāja. Bija dzija nakts, aiz borta melno ūdeņu sapņainībā snauda zvaig­znes un mastu ugunis. Silts, maigs gaiss smaržoja pēc jūras. Pacēlis galvu, Grejs ar piemiegtu aci vēroja kādas zvaigznes zelta ogli; pēkšņi neprātīgā jūdžu skrejā viņa redzokli skāra tālas planētas ugunīgā smaile. No līča vi­ņas malas atplūda pilsētas vakara dobjais troksnis; rei­zēm, vēja nesta, pār jutīgo ūdens līmeni no krasta atlidoja frāze, itin ka būtu izrunāta uz klāja, skaidri izskanējusi, tā pagaisa vanšu čīkstoņā; kuģa priekšgalā uzliesmoja sēr­kociņš, apgaismodams pirkstus, apaļas acis un ūsas. Grejs iesvilpās, pīpes uguntiņa sakustējās un sāka virzīties uz viņu; drīz vien kapteinis tumsā ieraudzīja sardzes matroža rokas un seju.

— Pasaki Letikam, — teica Grejs, — ka viņš brauks man līdzi. Lai paņem makšķeres.

Viņš iekāpa laivā, kur minūtes desmit gaidīja Letiku; izveicīgais, blēdīgais puisis, piesizdams pret bortu airus, padeva tos Grejam, tad nokāpa pats, sakārtoja duļļus un nobāza maisu ar pārtiku laivas pakaļgalā. Grejs nosēdās pie stūres.

— Uz kurieni pavēlēsiet braukt, kaptein? — jautāja Le- tiks, griezdams laivu ar labo irkli.

Kapteinis klusēja. Matrozis zināja, ka šo klusēšanu ne­drīkst pārtraukt ne ar vārdu, un tādēļ, pats apklusis, sāka spēcīgi airēt.

Grejs uzņēma kursu uz atklāto jūru, tad sāka turēties kreisā krasta virzienā. Viņam bija vienalga, uz kurieni braukt. Stūre dobji guldza, žvadzēja un skalojās airi, visur tikai jūra un klusums.

Dienas ritējumā cilvēks veltī uzmanību tādam daudzu­mam domu, iespaidu, sarunu un vārdu, ka tas viss kopā sastādītu ne vienu vien biezu sējumu. Dienas seja iegūst noteiktu izteiksmi, bet šodien Grejs veltīgi skatījās šaja sejā. Tās trauksmainajos vaibstos izpaudās viena no tām sajūtām, kādu ir daudz, bet kurām nav vārda. Lai_ kā tās nosauktu, tās allaž paliks vārdos neizsakāmas tāpat kā aromāts. Tādas • sajūtas varā tagad atradās Grejs, tiesa, viņš varētu sacīt: «Es gaidu, es redzu, es drīz uzzi­nāšu …» — bet pat šie vārdi nebūtu nekas vairāk kā at­sevišķs uzmetums, salīdzinot ar arhitektonisko ieceri. Sa­jās vēdās vēl varēja manīt gaiša satraukuma spēku.

Tur, kur viņi brauca, pa kreisi viļņainos tumsas sabiezē­jumos pacēlās krasts. Virs logu sarkanīgajiem stikliem lidoja dūmeņu dzirkstis — tā bija Kaperna. Grejs saklau­sīja lamas un suņu riešanu. Ciema ugunis atgādināja krāsns durtiņas, ar izdegušiem caurumiņiem, caur kuriem redzamas kvēlojošas ogles. Pa labi bija okeāns, tik skaidri jaušams kā guļoša cilvēka klātbūtne. Pabraucis garām Kapernai, Grejs stūrēja uz krastu. Seit klusi guldza ūdens; aizdedzinājis laternu, viņš pamanīja krasta nobrukuma bedres un tā augšējos, pārkārušos izliekumus, šī vieta viņam iepatikās.

— Šeit ķersim zivis, — teica Grejs, uzsitis airētājam uz pleca.

Matrozis neskaidri kaut ko noņurdēja.

— Pirmo reizi braucu ar tādu kapteini, — viņš murmi­nāja. — Lietišķs kapteinis, bet neparasts. Āķīgs kapteinis. Tomēr man viņš tīk.

Iedzinis airi stāvus dūņās, viņš piesēja pie tā laivu, un abi devās augšup, rāpdamies pa akmeņiem, kas birža zem ceļiem un elkoņiem. Uz kraujas tūliņ sākās meža biezok­nis. Atskanēja cirvja klaudzieni pret sausu stumbru; no­gāzis koku, Letiks kraujas malā sakūra ugunskuru. Sa­kustējās ēnas, un ūdenī atspīdēja liesmas; tumsas klie- dumā bija redzama zāle un zari; virs ugunskura, dūmu caurausts, mirdzēdams trīsēja gaiss.

Grejs apsēdās pie ugunskura.

— Ņem nu, — viņš teica, sniegdams pudeli, — iemet, draugs Letik, uz visu atturībnieku veselību. Tu gan esi paķēris nevis ķimeni, bet ingveru.

— Piedodiet, kaptein, — atbildēja matrozis, atvilkdams elpu. — Atļaujiet uzkost šo… — Viņš ar vienu kodienu atplēsa pusi cāļa un, izņēmis no mutes spārniņu, turpināja: — Es zinu, ka jūs mīlat ķimeni, bet bija tumšs, es steidzos. Ingvers, vai zināt, nocietina cilvēku. Kad man vajag iz­kauties, es dzeru ingveru.

Kamēr kapteinis ēda un dzēra, matrozis no sāniem lūko­jās viņā un tad nenocieties vaicāja:

— Vai tiesa, kaptein, runā, ka jūs esot cēlies no aug­stas dzimtas?

— Tas nav interesanti, Letik. Ņem makšķeri un ķer zi­vis, ja vēlies.

— Bet jūs?

— Es? Nezinu. Varbūt es ari. Tikai… vēlāk.

Letiks tina vaļā makšķeri, skandēdams pašsacerētās vār­smas, kas viņam vareni padevās par lielu prieku koman­dai.

— Aukliņa un koka maikste, iznāk pātaga kā likts, ja vēl siešu āķi galā, lai tad noskan svilpiens dikts. — Tad viņš pamaisīja ar pirkstu tārpu kārbiņā. — Šitens tārpiņš zemē līda, priecājās par dzīvi viņš, tagad rokā man šis gnīda — vēlāk zivij nabadziņš. — Beidzot viņš aizgāja, dziedādams: — Nakts tik klusa, mīlu šņabi, drebi visa zivju cilts, uzķerieties tikai labi — sagaidīs jūs krasta smilts!

Grejs gulēja pie ugunskura, skatīdamies uz uguns at­spulgu ūdenī. Viņš domāja, taču bez gribas; šādā stāvoklī dorna, izklaidīgi uztverdama apkārtni, neskaidri vēro: tā joņo kā zirgs biezā pūlī samīdīdama, šķirdama un apstā­damās, pārmaiņus to pavada tukšums, apjukums un aiz­kavēšanās. Tā klīst ap lietu būtību, no spilgtas atklāsmes steidz pie slepeniem mājieniem, virpuļo pa zemi un debe­sīm, kā dzīva sarunājas ar iedomātām personām, gan dzēš, gan rotā atmiņas. Šajā gaistošajā kustībā viss ir dzīvs un reljefs un viss ir bezveidīgs kā murgi. Un atbrīvotā apziņa bieži pasmaida, redzēdama, ka apcerē par likteni pēkšņi ierodas viesos galīgi nepiedienīgs tēls, piemēram, kāda klūdziņa, kas pārlauzta pirms dažiem gadiem. Tā pie ugunskura domāja Grejs, lai gan pats bija «kaut kur» — tikai ne šeit.

Elkonis, uz kura viņš bija atspiedies, galvu rokā atbal­stījis, bija samircis un notirpis. Zvaigznes bāli mirgoja, tumsa šķita pieaugam, kā jau pirms ausmas. Kapteinis sāka snaust, pats to nemanīdams. Viņam iegribējās dzert, un viņš sniedzās pēc somas, atraisot to jau miegā. Tad sapņi mitējās; nākošās divas stundas Grejam nebija ilgā­kas par tām sekundēm, kuru laikā viņa galva noslīga uz rokām. Pa šo laiku Letiks divi reizes pienāca pie uguns­kura, aizsmēķēja un aiz ziņkāres ieskatījās izvilktajām zivīm mutē — kas tur ir? Bet tur, protams, nebija nekā.

Pamodies Grejs uz mirkli aizmirsa, kā šajā vietā bija nokļuvis. Pārsteigts viņš ieraudzīja rīta laimīgo mirdzumu, krasta nogruvumu starp spīdošiem zariem un kvēlošo, zil­gano tāli; virs apvāršņa un tai pašā laikā virs viņa kājām nokarājās lazdu krūma lapas. Zem kraujas, šķita, ka zem pašas Greja muguras, klusi čaloja piekrastes viļņi. No la­pas nokritusi rasas lāse ar saltu šļakstu izplūda pār viņa miegaino seju. Grejs piecēlās. Visur valdīja gaisma. Ugunskura apdzisušās pagales turējās pie dzīvības ar tievu dūmu strūkliņu. Tās smarža lika dziļi izjust patiku līdz ar gaisu ieelpot meža zaļuma svaigo smaržu.

Letika nebija, aizrāvies un nosvīdis viņš nodevās mak­šķerēšanai ar īstu spēlmaņa azartu. Grejs atstāja biezokni un iegāja krūmājā, kas klāja pakalna nogāzi. Garoja un mirdzēja zāle; mitrās puķes atgādināja bērnus, kas ar varu nomazgāti aukstā ūdenī. Zaļā valstība elpoja ar ne­skaitāmām, sīkām mutēm, kavējot Greja gaitu caur tās līk­smo šaurību. Kapteinis izkļuva atklātā vietā, kas bija ap­augusi ar puķēm piebērtu zāli, un tur ieraudzīja aizmi­gušu meiteni.

Viņš klusi nolieca zaru un apstājās ar bīstama atraduma sajūtu. Ne tālāk kā piecu soļu atstatumā saritinājusies, vienu kāju zem sevis savilkusi un otru izstiepusi, galvu ērti uz rokām atbalstījusi, gulēja nogurusī Asola. Viņas mati bija sajukuši; pie kakla atpogājusies podziņa, atklājot baltu bedrīti; izpleties svārks atsedza ceļgalus; viņas skropstas dusēja uz vaiga izliektā, maigā deniņa ēnā, ko pa daai aizsedza tumša cirta; zem galvas paliktās labās rokas mazais pirkstiņš bija pieliekts pie pakauša. Grejs pie- tupās, lūkodamies meitenes sejā no apakšas, nenojauz­dams, ka atgādina Faunu no Arnolda Beklina gleznas.

Iespējams, ka citos apstākļos viņš šo meiteni būtu pa­manījis tikai ar acīm, bet šobrīd viņš ieraudzīja to citādi. Viss sakustējās, viss viņā sāka līksmot. Protams, Grejs nepazina viņu, nezināja viņas vārdu un to nepavi­sam, kāpēc viņa aizmigusi šeit jūras krastā, bet tas sagā­dāja viņam lielu prieku. Viņam patika gleznas bez pa­skaidrojumiem un parakstiem. Tādas gleznas iespaids šķiet nesalīdzināmi spēcīgāks, tās saturs, kas nav saistīts ar vārdiem, kļūst neierobežots, apstiprinot it visus minēju­mus un domas.

Lapojuma ēna jau sliecās tuvāk stumbriem, bet Grejs arvien vēl sēdēja tai pašā neērtajā pozā. Meitenē viss du­sēja: dusēja tumšie mati, dusēja apģērbs un apģērba kro­kas, pat zāle viņas stāva tuvumā šķita aiz līdzjūtības iesnaudusies. Kad iespaids bija kļuvis pilnīgs, Grejs ienira tā siltajā vilnī un aizpeldēja tam līdzi.

Jau sen Letiks sauca:

— Kaptein, kur jūs esat? — bet kapteinis to nedzirdēja.

Kad viņš beidzot piecēlās, tieksme uz neparasto pār­steidza kā satrauktas sievietes apņēmība un jūsma. Do­mīgi padevies tai, viņš novilka no pirksta veclaicīgu, dārgu gredzenu, gluži pamatoti nodomādams, ka varbūt iedveš ar to dzīvei ko būtisku, līdzīgu ortogrāfijai. Viņš saudzīgi uzbīdīja gredzenu uz mazā pirkstiņa, ko nebija aizsedzis pakausis. Pirkstiņš nepacietīgi sakustējās un no­slīga. Vēlreiz palūkojies šajā dusošajā sejā, Grejs pagrie­zās un ieraudzīja krūmos matrozi ar augsti uzrautām uz­acīm. Letiks, muti atplētis, vēroja Greja rīcību ar tādu iz­brīnu, ar kādu droši vien Jonass skatījās valzivs rīklē.

— Ā, tas esi tu, Letik! — iesaucās Grejs. — Palūko­jies uz viņu. Vai nav jauka?

— Brīnišķīgs mākslas veidojums! — čukstot atsaucās matrozis, kas mīlēja grāmatu izteicienus. — Apstākļu ap­svērumā tas ir kas patīkams. Es noķēru četras murenas un vēl vienu tik resnu kā pūslis.

— Klusu, Letik. Iesim prom no šejienes.

Viņi iegāja krūmos. Viņiem nu vajadzēja nogriezties uz laivas pusi, bet Grejs kavējās, aplūkodams zemā krasta tāli, kur pār zaļumiem un smiltīm plūda Kapernas skur­steņu dūmi. Sājos dūmos viņš atkal ieraudzīja meiteni.

Tad viņš apņēmīgi pagriezās, nokāpdams gar nogāzi; matrozis, nekā nejautādams, gāja nopakaļus, viņš juta, ka atkal pienākusi noteiktā klusēšanas reize. Jau pie pir­majām ēkām Grejs pēkšņi ierunājās:

— Vai tu, Letik, ar savu pieredzējušo aci vari noteikt, kur šeit ir traktieris?

— Manuprāt, tur, tas melnais jumts, — sprieda Letiks — bet var jau būt arī, ka ne.

— Kas tanī jumtā ievērojams?

— Pats nezinu, kaptein. Nekas vairāk kā sirdsbalss.

Viņi piegāja pie norādītās mājas; tās patiešām bija

Menersa traktieris. Caur vaļējo logu uz galda varēja re­dzēt pudeles, blakus tām kāda netīra roka glaudīja ie­sirmu ūsu.

Lai gan laiks bija agrs, traktiera lielajā istabā bija iekārtojušies trīs cilvēki. Pie loga sēdēja ogļu izvadātājs, noreibušo ūsu īpašnieks, kuras jau bija ievērotas; starp bufeti un istabas iekšdurvīm pie olu kulteņa un alus sēdēja divi zvejnieki. Menerss, garš jauns puisis ar vasaras rai­bumiem klātu, garlaicīgu seju un ar tādu sevišķu viltīga žirgtuma izteiksmi pusaklajās acīs, kāda ir raksturīga veikalniekiem vispār, slaucīja aiz letes traukus. Uz ne­tīrās grīdas saules atēnotais loga režģis.

Tikko Grejs bija iegājis dūmakainās gaismas joslā, Me­nerss, padevīgi klanīdamies, atstāja savu paslēptuvi. Viņš tūliņ saskatīja Grejā īstu kapteini — no tādu viesu kārtas, kādus viņš reti redzēja. Grejam paprasīja rumu. Uzklājis uz galda ]aužu kalpībā nodzeltējušu galdautu, Menerss atnesa pudeli, iepriekš aplaizījis ar mēli atlupušās etiķetes maliņu. Tad viņš atgriezās aiz letes, uzmanīgi vērodams gan Greju, gan šķīvi, no kura ar nagu atlupināja kaut ko piekaltušu.

Tajā brīdī, kad Letiks saņēmis abām rokām glāzi, pa­zemīgi sačukstējās ar viņu, skatīdamies pa logu, Grejs pasauca Menersu. Hins apmierināts nosēdās uz krēsla malas, juzdamies glaimots par šādu uzrunu un glaimots tieši tāpēc, ka tā izpaudās Greja rupjajā pamājienā ar pirkstu.

— Jūs, protams, pazīstat visus šejienes iedzīvotājus, — mierīgi iesāka Grejs. — Mani interesē, kā sauc jauno meiteni gaišā ģērbā ar rožainiem ziediņiem, tumši brū­niem matiem, apsietiem ar lakatiņu, neliela auguma, ve­cumā no septiņpadsmit līdz divdesmit gadiem. Es viņu sastapu netālu no šejienes. Kāds ir viņas vārds?

Viņš to sacīja spēkpilnā vientulībā, kas nepieļauj at­kāpšanos no ieturētā toņa. ITins Menerss sarāvās un pat viegli pavīpsnāja, bet ārēji pakļāvās šim sarunas tonim. Taču pirms atbildes viņš brīdi klusēja — velti pūlēdamies uzminēt, kāda te ir sakarība.

— Hm! — viņš teica, skatīdamies griestos. — Tā droši vien būs bijusi «Kuģa Asola», neviena cita. Viņa ir pa- niuļķe.

— Tiešām? — vienaldzīgi atjautāja Grejs, norīdams prāvu guldzienu. — Kā tad tas gadījies?

— Ja tā, tad lūdzu uzklausīt.

Un Hins Grejam pastāstīja to, kā pirms gadiem sep­tiņiem meitene sarunājusies ar dziesmu vācēju. Protams, šis notikums no tā laika, kad ubags to pastāstīja šepat traktierī, bija ieguvis rupjas un seklas tenkas veidu, taču īstenība palika nesagrozīta. — No tā laika visi viņu tā sauc, — teica Menerss, — sauc par «Kuģa Asolu».

Grejs paskatījās uz Letiku, kas izturējās klusi un pie­ticīgi, tad viņa skatiens pievērsās putekļainajam ceļam, kurš veda gar traktieri, un viņš sajuta it kā belzienu — belzienu reizē sirdī un galvā. Pa ceju šurp nāca tā pati Kuģa Asola, par kuru Menerss nupat atsaucās tik nievā- joši. Viņas brīnišķīgos sejas vaibstus, kas pauda nedzē­šami saviļņojošu, kaut arī vienkāršu vārdu noslēpumu, viņš tagad redzēja tās skatiena apstarotus. Matrozis un Menerss sēdēja ar muguru pret logu, un, lai viņi nejauši nepagrieztos, Grejam netrūka vīrišķības paskatīties Hina sarkanajās acīs. Pēc tam kad viņš bija ieraudzījis Asolas acis, izgaisa viss Menersa stāstījuma smagais iespaids. Pa tam Hins, nekā nenojaudis, turpināja:

— Varu jums vēl pasacīt, ka viņas tēvs ir īsts nelietis. Viņš noslīcināja manu tētiņu, gluži kā tādu kaķi, lai dievs žēlīgs. Viņš …

To pārtrauca negaidīts, mežonīgs rēciens aiz muguras. Ogļu izvadātājs, nodzinis reibuma sastingumu, briesmīgi valbīdams acis, pēkšņi iesāka aurot dziesmu un tik ne­ganti, ka visi satrūkās:

Kurvju pinēj, kurvju pinēj, Uzprasi par kurvi!..,

— Atkal esi piesūcies, nolādētā mucai — uzbļāva Me­nerss. — Arā!

…Tikai tad tu piesargies — Never mūsu durvis!…

iekaucās ogļu izvadātājs un, it kā nekas nebūtu noticis, iemērca ūsas alus putu šļakatās.

Hins Menerss sašutis paraustīja plecus.

— Draņķis, ne cilvēks, — viņš noteica netīkama sīk­stuļa pašcieņā.

•— Vai vairāk nekā nevarat pastāstīt? — vaicāja Grejs.

— Es-e? Es jau jums teicu, ka viņas tēvs ir nelietis. Viņa dēļ es, cienītais kungs, kļuvu par bāreni un jau kā bērns biju spiests patstāvīgi gādāt sev dienišķo iztiku …

-— Melo! … — negaidīti iesaucās ogļu izvadātājs. — Tu melo tik neķītri un prasti, ka es atskurbu.

Hins nepaguva atvērt muti, kad ogļu izvadātājs pie­vērsās Grejam:

— Viņš melo. Viņa tēvs tāpat meloja, arī māte meloja. Tāda suga. Varat būt mierīgs, viņa ir tikpat vesela kā es un jūs. Esmu ar viņu runājis. Viņa ir sēdējusi ma­nos ratos astoņdesmit četras reizes vai nedaudz mazāk. Kad meitene nāk kājām no pilsētas un es savas ogles esmu pārdevis, es arvien paņemu meiteni ratos. Lai viņa sēž. Es saku, ka viņai ir gaiša galva. Tas tūliņ redzams. Ar tevi, Hin Meners, viņa, protams, i divus vārdus ne­pārmainīs. Bet es, cienīts kungs, brīvajā ogļdara darbā nicinu tenkas un baumas. Viņa runā kā pieaugusi, taču viņas runa ir brīnumaina. Ja ieklausies — viss šķiet gluži tāpat kā būtu mūsu sarunā, tā tas ir un tomēr nav. Lūk, piemēra dēļ, — reiz iesākām runāt par viņas nodarbo­šanos. «Es tev teikšu tā,» viņa saka un turas pie mana pleca kā mušiņa pie zvana torņa, «šis darbs jau nav garlaicīgs, tikai man arvien gribas izgudrot ko sevišķu. Es,» viņa saka, «gribētu, lai laiva, ko esmu darinājusi, pati peldētu un airētāji lai airē pa īstam; lai viņi piestāj krastā, pietauvojas un gods godam kā dzīvi izkāpj krastā pamieloties.» Es iesmējos, tobrīd tas man likās smieklīgi. Es saku: «Nu Asola, tas tāpēc, ka tev tāds darbs un arī domas tādēļ ir tādas, bet paskaties visapkārt: darbā visi ir gluži kā kautiņā.» «Nē,» viņa saka, «ko es zinu, to es zinu. Kad zvejnieks ķer zivis, viņš taču domā, ka noķers tik lielu zivi, kādu neviens vēl nav noķēris.»

«Nu, bet es?» — «Bet tu?» viņa smejas, «droši vien, kad esi ar oglēm piebēris pilnu kurvi, tu domā, ka tās uzziedēs?» Rau, kādus vārdus viņa pateica! Tajā pašā mirklī, atzīstos, es dzīros palūkoties uz tukšo kurvi un man šķita, ka no klūgām itin kā raisās pumpuri, šie pum­puri pārsprāga, pār kurvi nošalca lapas un izgaisa. Es pat atskurbu. Bet Hins Menerss melo kā suns, ausis vien kust, to es zinu!

Uzskatīdams, ka saruna izvērtusies par skaidri redzamu apvainojumu, Menerss uzmeta ogļu izvadātājam caur­urbjošu skatienu un paslēpās aiz letes, no kurienes sa­rūgtināts apvaicājās:

— Vai pavēlēsiet ko pasniegt?

— Nē, — atbildēja Grejs, izņemdams naudu, — mēs ceļamies un ejam. — Letik, tu paliksi šeit, atgriezīsies pret vakaru un klusēsi. Uzzinājis it visu, kas iespējams, pastāstīsi man. Vai saprati?

— Labo kaptein, — teica Letiks mazliet familiāri, kam par iemeslu bija rums, — to nesaprast var tikai kurlais.

— Jauki. Atceries arī, ka nevienā gadījuma, kādi te iespējami, tu nedrīksti par mani runāt, pat pieminēt manu vārdu nedrīkst. Paliec sveiksi

Grejs izgāja. No šā brīža viņu neatstāja satriecošu atklājumu jutoņa, līdzīgi dzirkstij Bertolda pulvera piestā, — viens no tiem dvēseles apsvērumiem, kuri izraisa spilgtu uzliesmojumu. Viņu pārņēma rosīgs darbošanās gars. Viņš atguvās un sakārtoja domas tikai tad, kad iesēdās laivā. Smiedamies Grejs pagrieza roku ar plaukstu pret svelmaino sauli, kā reiz, zēns būdams, bija darījis vīna pagrabā; tad viņš atstūmās no malas un sāka ātri airēt uz ostas pusi.