Sārtās buras: izlase

IV PRIEKŠVAKARA

Tās dienas priekšvakarā, septiņus gadus pēc tam, kad dziesmu vācējs Egls pastāstīja meitenei jūras krastā pasaku par kuģi ar sārtajām burām, Asola, atgriezusies mājās no rotaļlietu veikala iknedēļas apmeklējuma, bija nomākta, skumīgu seju. Savu preci viņa atnesa atpakaļ. Viņa bija tik apbēdināta, ka sākumā nemaz nespēja pa­runāt, un tikai pēc tam, Longrena satrauktajā sejā sa­skatījusi, ka viņš sagaida kaut ko sliktāku par īstenību, sāka stāstīt, ar pirkstu vilkdama pa loga stiklu, pie kura stāvēja, izklaidīgi vērodama jūru.

Rotaļlietu veikala saimnieks šoreiz sācis ar to, ka at­vēris aplēšu grāmatu un parādījis viņai, cik liels ir viņu parāds. Viņa nodrebējusi, ieraudzīdama iespaidīgo trīs- zīmju skaitli. «Lūk, cik daudz jūs esat izņēmuši, sākot no decembra,» teica tirgotājs, «bet nu palūkosim, par cik ir pārdots.» Un viņš bīdīja pirkstu uz citu divzīmju skaitli. 2ēl un apvainojoši bija skatīties. No viņa sejas redzēju, ka viņš ir rupjš un nīgrs. Ar prieku būtu aizskrējusi, bet, goda vārds, aiz kauna nespēju. Un tad viņš sāka runāt: «Man, mīļā, tas vairs nav izdevīgi. Tagad modē ārzemju prece, visi veikali pilni ar to, un šos izstrādājumus vairs nepērk.» Tā viņš teica. Viņš runāja vēl daudz ko, bet es visu esmu sajaukusi un aizmirsusi. Droši vien viņš tad iežēlojās par mani, jo ieteica iegriezties «Bērnu tirdziņā» un «Aladina spuldzē».

Pasacījusi visu svarīgāko, meitene pagrieza galvu un kautrīgi paskatījās uz veco vīru. Longrens sēdēja sakucis, pirkstus sažņaudzis starp ceļiem, uz kuriem bija atspie­dies ar elkoņiem. Sajutis skatienu, viņš pacēla galvu un nopūtās. Pārvarējusi drūmo omu, meitene pieskrēja pie viņa, nosēdās līdzās un, pabāzusi savu vieglo roku zem viņa ādas svārka piedurknes, smiedamās un no apakšas skatīdamās tēva sejā, lietišķā mundrumā turpināja:

— Nekas, tas viss nav nekas, tu neklausies, lūdzu. Nu, lūk, es gāju. Piegāju pie briesmīgi lielas tirgotavas, tajā milzums ļaužu. Mani iemiedza drūzmā, es tomēr izrāvos un devos pie melnīgsnēja cilvēka acenēs. Ko es viņam teicu — neatceros; beidzot viņš pasmējās, pavandījās manā kurvī, kaut ko aplūkoja, tad atkal ietina drāniņā un atdeva man atpakaļ.

Longrens dusmīgs klausījās. Viņš skaidri redzēja savu samulsušo meiteni bagātnieku drūzmā pie letes, kas ap­krauta dārgām mantām. Labi ģērbies cilvēks acenēs laipni paskaidro viņai, ka viņam būtu jāizput, ja sāktu tirgoties ar Longrena vienkāršajiem izstrādājumiem. Nevērīgi un veikli viņš noliek tās priekšā uz letes māju un dzelzceļa tiltu saliekamos modeļus, miniatūras, labi nostrādātus automobiļus, elektrisko instrumentu komplektus, lidmašī­nas un dzinējus. Tas viss ož pēc krāsas un skolas. Pēc viņa izteicieniem iznāk, ka tagad bērni rotaļās tikai atda­rina pieaugušos.

Asola bijusi «Aladina spuldzē» un vēl divos veikalos, bet nekā nepanākusi.

Beigusi stāstīt, viņa kārtoja vakariņas; paēdis un iz­dzēris glāzi stipras kafijas, Longrens teica:

— Ja mums neveicas, tad jāmeklē izeja. Es varbūt at­kal stāšos darbā — uz «Ficrojas» vai «Palermo». Protams, viņiem taisnība, — viņš apcerīgi turpināja, domādams par rotaļlietām. — Tagad bērni nerotaļājas, bet mācās. Viņi tikai mācās, mācās un nekad nesāks dzīvot. Tā tas ir, bet žēl, patiesi, žēl. Vai tu pratīsi iztikt bez manis viena brauciena laiku? Lai gan tas ir neprāts atstāt tevi vienu.

— Arī es varētu braukt kopā ar tevi, teiksim, strādāt bufetē.

— Nē! — šo vārdu Longrens apzīmogoja ar plaukstas uzsitienu uz galda. — Kamēr es esmu dzīvs, tu nekalposi. Gan jau laiks rādīs.

Viņš sadrūvis apklusa. Asola novietojās viņam blakus uz ķeblīša stūra; no malas, galvu nepagriezis, viņš re­dzēja, ka viņa cenšas to iepriecināt, un tikko nepasmaidīja. Bet pasmaidīt — nozīmēja S'abiedēt un samulsināt mei­teni. Kaut ko pie sevisrunādama, viņa saglauda tēva spu­rainos, sirmos matus, noskūpstīja viņu uz mutes un, aizspiedusi tēva spalvainās ausis ar saviem mazajiem, tie­vajiem pirkstiņiem teica:

— Nu, lūk, tagad tu nedzirdi, ka es tevi mīlu.

Kamēr viņa to apmīļoja, Longrens sēdēja visai sadrūvis,

kā cilvēks, kas baidās ieelpot dūmus, bet, izdzirdis viņas vārdus, skaļi iesmējās.

— Tu mīļā, — viņš sirsnīgi teica, paplikšķinājis pa meitenes vaigu, un aizgaja uz krastmalu apraudzīt laivu.

Asola kādu brīdi domīga stāvēja istabas vidū, nevarē­dama izšķirties, vai ļauties klusām skumjām vai paveikt nepieciešamos mājas soļus; tad, nomazgājusi traukus, pār­baudīja skapī pārtikas atlikumus. Viņa nesvēra un nemē­rīja, bet redzēja, ka miltu līdz nedēļas beigām nepietiks, ka cukura kārbā jau saredzams dibens, tējas un kafijas kārbiņas bija gandrīz tukšas, nebija sviesta, un vienīgais, pie kā ar mazu vilšanos par izņēmumu kavējās acs — bija kartupeļu maiss. Tad viņa uzmazgāja grīdu un sēdās piešūt volānu no vecas drānas pāršūtiem svārciņiem, bet, atcerējusies, ka drānas atgriezumi nolikti aiz spoguļa, piegāja pie tā un paņēma vīstokli, pie reizes palūkodamās savā attēlā.

Aiz riekstkoka rāmju atspoguļotās istabas gaišajā tuk­šumā stāvēja neliela auguma meitene, tērpusies lētā, baltā muslīnā ar rozā puķītēm. Viņas plecus klāja pelēks zīda lakatiņš. Vēl bērnišķīgā seja ar gaišo iedegumu bija kus­tīga un izteiksmīga; skaistās, viņas vecumam pārāk no­pietnās acis lūkojās daiļas dvēseles biklā nopietnībā. Viņas nepareizā sejiņa spēja aizkustināt ar līniju smalko skaid­rību, katrs vaibsts, katrs šās sejas izcilnis, protams, pie­dienētu jo daudzu sieviešu sejām, bet to kopums, to stils bija ļoti oriģināls, oriģināli mīļš; pie tā arī paliksim. Pārējais nav vārdiem izsakāms, atskaitot vārdu «apbu­rošs».

Meitene attēlā pasmaidīja tikpat nenoteikti kā Asola. Smaids iznāca skumjš, to pamanījusi, viņa uztraucās, it kā būtu ieraudzījusi svešinieci. Viņa piespiedās ar vaigu pie stikla, aizvēra acis un klusi noglāstīja ar roku spo­guli tur, kur atspoguļojās viņas attēls. Neskaidru, mīlīgu domu spiests pazibēja viņā; viņa izslējās, iesmējās un apsedusies sāka šūt.

Kamēr viņa šuj, iepazīsimies ar viņu tuvāk — ielūko­simies viņa. Viņā ir divas meitenes, divas Asolas, kas sajauktas neparastā, brīnišķīgā savienojumā. Viena — matroža, amatnieka, rotaļlietu izgatavotāja meita, otra —• dzīva dzeja ar visiem tās saskaņas un tēlu brīnumiem, ar līdzās stāvošo vārdu noslēpumu, ar to ēnām un gaismu, kas pāriet no viena vārda uz otru. Viņa pazina dzīvi ro­bežās, kuras novilka viņas pieredze, bet aiz vispārējām parādībām redzēja atspoguļojamies to gluži citādu. Tā, ielūkodamies lietās, mēs pamanām tajās kaut ko, kas nav tikai lineārs, bet, uztverot ar jūtām, — noteikti pamanām cilvēcīgo un — tāpat kā cilvēcīgo — arī dažādo. Kaut kā līdzīgi tam, ko (ja izdevies) mēs izsacījām ar šo pie­mēru, — arī Asola redzēja vēl ko vairāk par redzamo. Bet šiem klusajiem iekarojumiem viss vienkārši saprota­mais viņas garam bija svešs. Viņa prata un mīlēja lasīt, bet arī grāmatā lasīja galvenokārt starp rindām, tāpat kā dzīvoja. Neapzinātas, dīvainas apgarotības pārņemta, viņa ik uz soļa izdarīja daudzus ēteriski smalkus atklājumus, gan nepasakāmus, bet tikpat svarīgus kā tīrība un sil­tums. Reizēm — un tas turpinājās dienām — viņa pat pārveidojās; dzīves fiziskais līdzsvarojums gaisa kā klu­sums no lociņa pieskāriena, un viss, ko viņa redzēja, no kā dzīvoja, kas bija ap viņu, kļuva par noslēpumu savi- jumu ikdienības atveidā. Ne vienu reizi vien satraukti un bijīgi viņa naktī gāja uz jūras krastu, kur, sagaidījusi rītausmu, pavisam nopietni lūkojās pēc kuģa ar sārtajām burām. Šie brīži sagādāja viņai laimi; mums būtu grūti tā iejusties pasakā, viņai bija ne mazāk grūti atbrīvoties no tās varas un burvības.

Citā laikā, visu to pārdomādama, viņa sirsnīgi brīnījās par sevi, pati neticēdama, ka tic, ar smaidu piedodama jūrai un, skumji iekļāvusies īstenībā, tagad, sakrokojot volānu, meitene atcerējās savu dzīvi. Tajā bija daudz gar­laicības un ikdienišķības. Dažkārt vientulība divatā viņu ārkārtīgi nomāca, bet Asolā jau bija izveidojies tas iekšē­jās bijības vaibsts, tā cietējas rieva, ar kuru nevar ne dot, ne gūt žirgtumu. Par viņu zobojās, sacīdami: «Viņa ir ķerta, paviegla,» — viņa pierada arī pie šīm sāpēm; meitenei gadījās saņemt pat apvainojumus, pēc tam viņas krūtis smeldza kā no sitiena. Kā sieviete viņa Kapernā neguva ievērību, tomēr daudzi domāja, lai gan nejēdzīgi un miglaini, ka viņai dotību vairāk nekā citām — tikai citā valodā. Kapernieši jūsmoja par druknām, smagnējām sievietēm ar resniem ikriem un spēcīgu taukaino ādu; šeit patiku izrādīja, uzsitot ar plaukstu pa muguru un grūs­toties kā tirgū. Šo jūtu paveids atgādināja rēciena vientie­sīgo vienkāršibu. Asola piedienējās šajā apņēmīgajā vidē tāpat, kā cilvēkiem ar izmeklētu un trauksmainu dzīvi pie­dienētu rēga sabiedrība — lai arī tiem būtu Asolas burvība, kaut kas no mīlas šeit bija neiespējams. Tā, karavīra tau­rei vienmērīgi dunot, vijoles brīnišķā, skumjā meldija ir bezspēcīga novirzīt bargo karavīru pulku no tiešo uzde­vumu pildīšanas. Pret to, par ko runāts šajās rindās, mei­tene izturējās noraidoši.

Kamēr viņa dungoja dziesmu par dzīvi, mazās rokas čakli un veikli darbojās; nokozdama diegu, viņa lūkojās tālē, taču tas netraucēja viņu vienmērīgi nolocīt apmali un izveidot cilpaino šuvi šujmašīnas- noteiktībā.

Lai gan Longrens vēl neatgriezās, viņa nebaidījās par tēvu. Pēdējā laikā viņš bieži naktīs aizbrauca zvejot vai vienkārši izklaidēties.

Asolu nemāca bailes, viņa zināja, ka ar tēvu nekas slikts nenotiks. Šai ziņā Asola arvien vēl bija tā mazā meitenīte, kas, draudzīgi čivinādama, rītos lūdza dievu pa savam prātam: «Esi sveicināts, dievs!», bet vakarā: «Ardievu, dievs!»

Viņa domāja, ka šādas īsas sazināšanās ar dievu pil­nīgi pietiek, lai novērstu nelaimi. Viņa iejutās tā stāvoklī: dievs taču mūžīgi aizņemts, kārtojot darīšanas miljoniem |aužu, tādēļ pret dzīves ikdienas ēnām, pēc viņas sapra­šanas, vajag izturēties ar smalkjūtīga ciemiņa pacietību: pamanījis, ka māja pilna ar viesiem, kas gaida aizņemto namatēvu, ierīkojies un pamielojies saskaņā ar apstāk­ļiem.

Beigusi šūt, Asola novietoja darbu kaktā uz galdiņa, izģērbās un nolikās gulēt. Nodzēsa uguni. Drīz vien viņa nojauta, ka nevarēs aizmigt; apziņa bija skaidra kā dienas gaismā, tumsa pat šķita mākslota; miesa, tāpat kā apziņa, likās viegla. Sirds sita kabatas pulksteņa ātrumā; tā sita it kā starp spilvenu un ausi. Asola dusmojās, grozīdamās, gan segu nogrūzdama, te atkal tajā ietīdamās ar visu galvu. Beidzot viņai izdevās atsaukt ierasto skatījumu, kas arvien palīdzēja iemigt: domās viņa meta akmeņus skaidrā ūdenī, vērodama vieglo loku rašanos. Miegs, likās, tikai šo žēlastības dāvanu bija gaidījis, tas atnāca, sa­čukstējās ar Mēriju, kas stāvēja pie gultas galvgaļa, un, pakļaudamies viņas smaidam, visapkārt uzsauca — š-š-š-š. Asola tūliņ aizmiga. Viņa redzēja iemīļoto sapni: ziedoši koki, skumjas, valdzinājums, dziesmas un noslēpumainas parādības, pamostoties no tām viņa atcerējās vienīgi mir­dzošo, zilo ūdeni, kas plūda no kājām uz sirdi salts un aizraujošs. To visu aplūkojusi, viņa vēl kādu brīdi pabija brīnumu zemē, bet tad atmodās un apsēdās.

Miega nejuta, it kā viņa nemaz nebūtu gulējusi. Nekad neizjusts prieks un alkas kaut ko paveikt sasildīja viņu. Viņa raudzījās apkārt ar tādu skatienu, ar kādu vēro jaunu mītni. Istabu jau apgaismoja rītausma — ne jau visā starojuma pilnībā, bet blāvā mirdzumā, kas dod iespēju saredzēt apkārtni. Loga apakšdaļa bija melna, augšējā — jau apgaismota. Mājiņas ārpusē, gandrīz pie paša loga rāmja, staroja rīta zvaigzne. Zinādama, ka vairs neaizmigs, Asola apģērbās, piegāja pie loga un, at­vāzusi āķi, atvēra logu. Laukā valdīja vērīgs, dzidrs klu­sums — it kā tas tikko būtu iestājies. Zilajā krēslā mir­goja krūmi, patālāk dusēja koki, smaržoja pēc tveices un zemes.

Turēdamās pie loga rāmja augšas, meitene skatījās un smaidīja. Pēkšņi kaut kas līdzīgs tālam aicinājumam sa­viļņoja viņu kā iekšēji, tā ārēji, viņa it kā vēlreiz pamo­dās no skaidrās īstenības pretī tam, kas vēl skaidrāks un neapšaubāmāks. No šā brīža līksmā apziņa viņu vairs nepameta. Tā mēs klausāmies ļaužu valodā un saprotam to, bet, ja sacīto atkārtotu, — izprastu vēlreiz ar citu, jaunu nozīmi. Tā tas bija ar Asolu.

Paņēmusi veco, bet ap viņas galvu mūžam jauno zīda lakatiņu, viņa to ar roku saturēja ciet zem zoda, noslēdza durvis un basām kājām izlidoja laukā uz ceļa. Lai gan viss bija kluss un tukšs, šķita, ka viņa pati skan kā or­ķestris, ka viņu var dzirdēt. It viss viņai bija mīļš, viss iepriecēja. Siltie putekļi kutināja kailās kājas, elpot bija tik viegli un patīkami. Debess krēslainajā plaisā melnēja jumti un mākoņi; snauda žogi, mežaroze, sakņu dārzi, lauki un liegi saredzamais ceļš. Visā bija vērojama cita saskaņa nekā dienā, tā pati, bet zaudējusi agrāko samē- rību. Viss dusēja vaļējām acīm, slepus aplūkojot garām ejošo meiteni.

Viņa soļoja jo tālāk, jo ašāk, steigdamās laukā no ciema. Aiz Kapernas stiepās pļavas; aiz pļavām krasta uzkalnu nogāzēs auga lazdas, papeles un kastaņas. Tur, kur ceļš beidzās un sākās aizaugusi taka, pie Asolas kā­jām liegi sāka glausties melns suns ar baltām krūtīm un izteiksmes pilnām acīm, kas šķita runājam. Suns, pazinis Asolu, smilkstēdams, pielabinādamies un luncinādamies sāka tecēt blakus, klusēdams vienojies ar meiteni par kaut ko tik saprotamu kā «es» un «tu», Asola, paskatījusies suņa izteiksmīgajās acīs, bija stingri pārliecināta, ka suns varētu runāt, ja vien tam nebūtu noslēpumainu iemesiu klusēt. Pamanījis ceļabiedres smaidu, suns priecīgi ierējās, pavicināja asti un vienmērīgi sāka tecēt pa priekšu, bet pēkšņi vienaldzīgi apsēdās, lietišķi pakasīja ar ķepu aiz auss, kur koda tā mūžīgais ienaidnieks, un aizskrēja at­pakaļ.

Asola iekļuva augstā, rasotā pļavas zālē, turot roku ar plaukstu pret tās skarām, viņa soļoja uz priekšu, uz­smaidīdama viļņainajiem pieskārieniem. Ielūkodamās puķu savdabīgajās sejās un stiebru jūklī, viņa tur saskatīja gandrīz vai cilvēciskas izdarības — pozas, piepūli, kustī­bas, vaibstus un skatienus; viņu šobrīd nepārsteigtu pat lauku peļu rotaļas, kurmju balle vai eža brutālā izprieca, baidot aizmigušu rūķi ar savu pukšķēšanu. Un, patiesi, viņas priekšā uz takas izritinājās eža pelēkais kamoliņš. Puk-puk, tas sirdīgi nošņāca kā važonis uz gājēju. Asola sarunājās ar tiem, kurus saprata un redzēja. «Labdien, slimnieciņ,» viņa teica zilajam īrisam, ko tārps bija sa­caurumojis. «Vajag sēdēt mājās,» tas attiecās uz krūmu, kas liecās pret takas vidu un tāpēc bija garāmgājēju ap­lauzīts. Liela vabole turējās pie pulkstenītes, augu no­liekdama un krizdama nost, taču stūrgalvīgi ķepurodamās kājiņām. «Nokrati šo resno pasažieri,» ieteica Asola. Va­bole tiešām nenoturējās un sprakšķēdama aizlidoja sāņus. Saviļņota, trīsēdama un pilna jūsmas, viņa tuvojās uz­kalna nogāzei, nozuzdama tās brikšņos no pļavas plašuma, tagad savu īsteno draugu apņemta, kuri — to viņa zi­nāja — sarunājās basā.

Tie bija prāvi veci koki lazdu un sausseržu vidū. To nokārušies zari skāra krūmu galotņu lapas. Kastaņu mie­rīgi zaļoksnējā un rupjajā lapojumā pacēlās baltās ziedu sveces, to aromāts sajaucās ar rasas un sveķu smaržu. Taka vietvietām ar slidenu sakņu grumbuļiem te aizvijās lejup, te atkal pacēlās pret nogāzi. Asola šeit jutās kā mājās; viņa sasveicinājās ar kokiem kā ar cilvēkiem, pa- spiezdama viņu platās lapas. Viņa gāja, čukstot gan do­mās, gan vārdos: «Lūk, kur esi tu, un vēl otrs tu; daudz šeit ir jūsu, manu brāļu! Es eju, brālīši, steidzos, laidiet mani! Es jūs visus pazīstu, visus atceros un cienu.» Dižie «brāļi» glāstīja viņu, ar ko spēja — ar lapām, un atbildot draudzīgi krakstēja. Ar smiltīm nobridusies, Asola izkļuva pie kraujas pār jūru un nostājās uz kraujas malas, aiz­kususi no straujā gājiena. Dziļa, neuzvarama ticība līksmi

putoja un šalca viņā. Ar skatieniem viņa pasvieda to pret apvārsni, no kurienes tā ar liegu čalu krasta vilni atgrie­zās atpakaļ, lepna par lidojuma noteiktību.

Tai laikā jūra, gar apvārsni apņemta ar zelta pave­dienu, vēl dusēja, tikai zem kraujas, piekrastes bedru peļķēs, uzšalca un atplūda ūdens. Dusošā okeāna tērauda pelēkumu tālāk no krasta aizstāja zilā un melnā krāsa. Debesis aiz zelta pavediena uzliesmodamas mirdzēja kā milzīgs gaismas vēdeklis, baltos mākoņus jau skāra liegs sārtums. Tajos atvizēja smalkās, dievišķīgās krāsas. Pār tumšo tāli jau klājās trīsošs sniega baltums; putas mir­dzēja, un tumšsarkans pārrāvums, uzliesmodams zelta pavedienu vidū, atsvieda pār okeānu pie Asolas kājām sārtu virmojumu.

Viņa apsēdās, kājas zem sevis sarāvusi, un apņēma ar rokām ceļus. Vērīgi pievērsusies jūrai, viņa lūkojās uz apvārsni platām acīm, kurās nekā vairs nebija no pie­auguša, — ar bērna acīm. Viss, ko viņa tik ilgi un kvēli bija gaidījusi, veidojās tur, pasaules viņā malā. Tālu dzelmju valstī viņa saskatīja zemūdens pakalnu; no tā augšup vīteņoja vijīgi augi; starp apaļajām lapām, vienā malā stiebru caurdurtām, zaigoja brīnišķīgi ziedi. Aug­šējās lapas spīdēja virs okeāna līmeņa; un tas, kas ne­zināja to, ko zināja Asola, redzēja tikai trīsas uz ūdens un spožumu.

No brikšņiem pacēlās kuģis, tas uzpeldēja un apstājās ausmas vidū. No šīs tāles tas bija tikpat skaidri sare­dzams kā mākoņi. Līksmi šķeļot viļņus, tas peldēja sārts kā vīns, roze, asinis, mute, sārts samts vai sarkana uguns. Kuģis nāca taisni uz Asolu. Putu spārni trīsēja zem viņa ķīļa varenā spiediena; jau piecēlusies kājās, meitene pie­spieda rokas pie krūtīm, kad brīnišķā gaismas spēle iz­vērtās ņirboņā; uzlēca saule, un rīta spilgtā gaisma no­rāva segu no visa, kas vēl tīksminājās, staipīdamies uz miegainās zemes.

Meitene nopūtās un palūkojās visapkārt. Mūzika ap­klusa, bet Asola vēl arvien atradās tās skanīgajā varā. Sis iespaids pamazām atslāba, pēc tam kļuva par atmiņu un beidzot vienkārši par nogurumu. Viņa nogūlās zālē, nožāvājās un, tīksmi aizvērusi acis., iemiga — pa īstam, jauna rieksta cietajā miegā, bez rūpēm un sapņiem.

Viņu atmodināja muša, kas skraidīja pa viņas baso pēdu. Nemierīgi pagrozījusi kāju, Asola pamodās; sēdē­dama viņa sasprauda pajukušos matus, un tad Greja gredzens atgādināja sevi, bet, domādama, ka tas ir tikai kads stiebriņš, kas nokļuvis starp pirkstiem, viņa izstiepa tos, tā kā traucēklis nezuda, viņa nepacietīgi pacēla roku pie acīm, izslējās un pēkšņi uzlēca kājās tik strauji kā spēcīga strūklakas šalts.

Viņas pirkstā mirdzēja svešs priekšmets — Greja sta­rainais gredzens, par savu viņa šajā mirklī nevarēja to atzīt, nejuta pat sava pirksta. «Kam tas pieder? Kam?» viņa trauksmaini iesaucās. «Vai es sapņoju? Varbūt atradu un esrnu aizmirsusi?» Satvērusi ar kreiso roku savu labo, kurā bija gredzens, viņa ar izbrīnu palūkojās apkārt, pētījot ar skatieniem jūru un zaļos* brikšņus, bet nekas nesakustējās, nekas nepaslēpās krūmos, un zilajā, tālu apstarotajā jūrā neredzēja nekādas pazīmes. Sārtums pār­klāja Asolu, un sirdsbalss pateica mūžseno «jā». Notiku­šajam nebija izskaidrojuma, taču viņa atrada to bez vār­diem un domām savās neparastajās izjūtās, un jau tuvs viņai kļuva gredzens. Sirdij trīsot, viņa norāva to no pirksta: turēdama saujā kā ūdeni, viņa aplūkoja to — ar visu dvēseli, ar visu sirdi, visā savā līksmībā un jaunības vientiesīgajā māņticībā, tad, noslēpusi aiz ņiebura, Asola iekļāva seju plaukstās, zem kurām nevaldāmi lauzās ārā smaids, un, galvu noliekusi, lēni soļoja atpakaļ.

Tā, — nejauši, kā mēdz sacīt cilvēki, kas prot lasīt un rakstīt, — Grejs un Asola atrada viens otru vasaras dienas rītā, kas pilns nenovēršamības.