Sārtās buras: izlase

VALODĪGAIS MĀJGARS

Es stāvēju pie loga, svilpodams dziesmiņu par Annu,.,

. Hornungs

Mājgars, kas cieš zobu sāpes, — vai tas neliekas apme­lojums par būtni, kuras kalpībā tik daudz raganu un burvju, kas droši var aprīt cukuru veselām mucām? Bet tā tas ir, tas ir patiess notikums, — mazs, skumjš mājgars sēdēja pie aukstas plīts, kas sen bija aizmirsusi uguni. Vienmērīgi klanīdams nesukāto galvu, viņš turēja savu apsieto vaigu, žēli vaidēdams kā bērns, un viņa nespodra­jās, sasarkušajās acīs bija lasāmas ciešanas.

Lija lietus. Es iegāju šajā atstātajā mājā pārlaist ne­gaisu un ieraudzīju viņu, aizmirsušu, ka laiks nozust…

— Tagad vienalga, — teica viņš balsī, kas atgādināja papagaiļa balsi, kad putns ir labā omā, — tik un tā tev neviens neticēs, ka esi redzējis mani.

Drošs paliek drošs, saliecis pirkstus kā gliemeža ragus, es attraucu:

— Nebaidies. No manis nesaņemsi ne sudrabnaudas šāviņu, ne sarežģītus burvības vārdus. Bet māja taču ir tukša.

— Ai! Un tomēr man ir grūti aiziet no šejienes, — iebilda mazais mājgars. — Paklausies. Lai tad ar notiek, pastāstīšu. Tik un tā man sāp zobi. Kad runā, kļūst vieglāk. Daudz vieglāk… Oi! Mans mīļais, tā bija tikai viena stunda, bet tās dēļ es aizkavējos šeit. Redzi, man gribējās saprast, kas tas bija un kāpēc. Mani, mani, — viņš raudulīgi nopūtās, — mani, nu, vārdu sakot, mūsējie sen jau viņpus kalniem, tie aizgājuši no šejienes, bet es nevaru, man vajag izprast.

Paraugies — griestos un sienās te ir caurumi, bet tad iedomājies, ka visur spīd tīrākie vara trauki, balti un caurspīdīgi aizkari, bet mājas iekšienē tik daudz puķu, cik visapkārt mežā; grīda nospodrināta; plīts, uz kuras tu sēdi kā uz salta kapa pieminekļa, uguns sakarsēta, un kastro|os burbuļojošās pusdienas izgaro kārdinošus tvai­kus.

Netālu atradās akmeņlauztuves — granīta lauztuves. Šajā mājā dzīvoja vīrs un sieva — tāds pāris ir retums. Vīra vārds bija Fīlips, sievas Anna. Viņai bija divdesmit, bet viņam divdesmit pieci gadi. Ja tev šis patīk, tad viņa bija tieši tāda, — mājgars noplūca sīku savvaļas ziediņu, kas bija izaudzis palodzes spraugā pa ilgiem gadiem tur sabirušajā zemē, un demonstratīvi pasniedza man. — Ari vīru es ieredzēju, bet viņa man patika vairāk, jo viņa nebija tikai namamāte vien; mēs, mājgari, atrodam skais­tumu visā, kas mūs tuvina cilvēkiem. Viņa bieži mēģināja ar rokām saķert strautā zivi, bieži piedauzīja pie lielā akmens, kas guļ pie krustceļiem, ieklausīdamās, kā tas apklusdams vēl ilgi san, un smējās, ja pamanīja uz sienas zeltainu saules zaķīti. Nebrīnies, — visā tajā ir maģija, skaistas dvēseles pazīšana, bet tikai mēs, āžkājainie, pro­tam lasīt šīs zīmes, cilvēki nav tik iejūtīgi.

«Annij!» priecīgi uzsauca vīrs, pārnākdams pusdienās no akmeņlauztuves, kur strādāja kantorī, «neesmu viens, man līdzi atnāca Ralfs.» Bet šis joks atkārtojās tik bieži, ka Anna smaidīdama bez apjukuma klāja galdu diviem cilvēkiem. Un viņi sastapās tā, it kā viens otru atraz- dami, — viņa skrēja pretī, un viņš atnesa viņu uz rokām.

Vakaros viņš izņēma sava drauga Ralfa vēstules, ar kuru bija pavadījis kopā dalu dzīves pirms apprecēšanās, un skaļi tās pārlasīja, bet Anna, galvu rokās atbalstījusi, klausījās sen jau zināmos vārdus par jūru un brīnišķīgo staru spožumu mūsu milzīgās zemes viņā pusē, par vul­kāniem un pērlēm, vētrām un kaujām lielu mežu paēnā. Un katrs vārds viņai šķita akmens, tāds pats kā viņas dziedošais akmens pie krustceļiem, kuram piesitot dzird tik ilgu sanēšanu.

«Viņš drīz ieradīsies,» teica Fīlips, «viņš būs pie mums, kad viņa trīsmastu «Sindbads» atnāks Gresā. No turienes ir tikai stundu ilgs brauciens pa dzelzceļu un vēl viena stunda no stacijas līdz mums.»

Reizēm Anna painteresējās par Ralfa dzīvi, tad Fīlips aizrautīgi sāka stāstīt par viņa drosmi, untumiem, augst­sirdību un par likteni, kas atgādināja pasaku: nabadzība, zelta raktuves, kuģa nopirkšana un daudzu leģendu vija, ko noauda kuģa tauvas, jūras putas, rotaļas un veikali, briesmas un guvumi. Mūžīgā spēle. Mūžīgs satraukums. Mūžīga krasta un jūras mūzika.

Neesmu dzirdējis, ka viņi būtu strīdējušies, — un es taču it visu dzirdu. Netiku redzējis, ka viņi kaut reizi būtu salti uzlūkojuši viens otru, — bet es visu redzu, «Gribu gulēt,» vakaros teica Anna, un viņš aiznesa viņu uz gultu, noguldīja un sasedza kā bērnu. Iemigdama viņa runāja: «Fil, kas tur čukst koku galotnēs? Kas staigā pa jumtu? Kam ir tā seja, ko redzu strautā līdzās savējai?» Satraukts viņš ielūkojās sievas pievērtajās acīs un atbildēja: «Vārna staigā pa jumtu, vējš žūžo kokos, akmeņi spīd strautā, — guli un nestaigā basām kājām.»

Tad viņš piesēdās pie galda pabeigt dienas atskaiti; pēc tam nomazgājās, sagatavoja malku un likās gulēt, tūliņ aizmigdams, un arvien aizmirsa, ko bija sapņojis. Un viņš nekad nepiesita dziedošajam akmenim pie krust­ceļiem, kur no putekļiem un no mēnesstariem laumas auž brīnišķīgus paklājus.

— Nu, klausies… Man vairs nav daudz ko stāstīt par tiem trim cilvēkiem, kas atstājuši mājgaru neziņā. Bija saulaina diena, kad zeme pilnos ziedos, un Fīlips ar pie­zīmju grāmatiņu rokā atzīmēja granīta grēdas, bet Anna, nākdama no stacijas, kur bija iepirkusies, apstājās pie sava akmens un, kā arvien pieskandinot ar atslēgām, lika tam dziedāt. Tas bija klints atlūznis, tev gandrīz līdz krūtīm. Ja tādam piesitīsi, viņš ilgi san, arvien klusāk un klusāk, bet, ja tu domā, ka tas apklusis, vajag tikai pielikt ausi, un tūliņ bluķa iekšienē sadzirdēsi tikko jau­šamu sanoņu.

Mūsu mežu ceļi ir dārzi. To daiļums sažņaudz sirdi, ziedi un zari virs tavas galvas lūkojas caur pirkstiem saulē, kas maina gaismu tā, ka acis pagurst un skatiens sāk klīst apkārt bez mērķa: zeltaina, bālgana, tumšzaļa gaisma atspīd uz dzeltenās smilts. Auksts ūdens tādā dienā ir labāks par visu.

Anna apstājās, ieklausīdamās, kā viņas pašas krūtīs daino mežs, un sāka sist pa akmeni, smaidīdama, kad jauns skaņu vilnis pārspēja jau gaistošo sanēšanu. Tā viņa rotaļājās, domādama, ka neviens to neredz, bet no ceļa līkuma iznāca vīrietis un tuvojās viņai. Tā soļi kļuva arvien lēnāki, beidzot viņš apstājās; turpinādama smai­dīt, Anna paskatījās uz viņu, taču nenodrebēja un neat­kāpās, it kā vīrietis šeit būtu atradies un stāvējis vienmēr.

Viņš bija melnīgsnējs — ļoti melnīgsnējs, viņa sejā jūra bija iezīmējusi skrejoša viļņa asumu. Bet tā bija skaista, jo atspoguļoja trakulīgu un maigu dvēseli. Viņa tumšās acis raudzījās uz Annu, satumsdamas vēl vairāk un spilgtāk, bet sievietes gaišās acis lēnprātīgi spulgoja.

Tu domā pareizi — es viņai sekoju uz pēdām, jo mežā mājo čūskas.

Akmens sen bija jau apklusis, bet viņi vēl arvien lūko­jās viens otrā, smaidīdami un bez vārdiem, bez nevienas skaņas; tad viņš sniedza roku, viņa lēni pastiepa savu, un rokas savienoja viņus. Vīrietis saņēma Annas galvu saudzīgi, saudzīgi, tā ka es baidījos pat elpot, un no­skūpstīja viņu uz lūpām. Viņa aizvēra acis.

Tad viņi atkāpās — un akmens atkal šķīra viņus. Ierau­dzījusi tuvojamies Fīlipu, Anna steidzās tam pretim:

«Lūk, Ralfs, viņš ir atnācis!»

«Atnācis, patiešām!» No prieka Fīlips nespēja pat iekliegties, taču beidzot pasvieda gaisā cepuri un iesau­cās, apskaudams atnācēju: «Annu tu jau redzēji, Ralf. Tā ir viņa.» Filipa godīgā, stingrā seja kaisa tikšanās sa­traukumā. «Tu padzīvosi pie mums, Ralf; mēs tev visu izrādīsim. Un izrunāsimies pēc sirds patikas. Mans draugs, šī ir mana sieva, arī viņa gaidīja tevi.»

Anna uzlika roku uz sava vīra pleca un nolūkojās viņā ar savu vissiltāko un tīrāko skatienu, pēc tam paskatījās viesī, nemainīdama izteiksmi, itin kā tie abi būtu viņai vienlīdz tuvi.

«Es atgriezīšos,» teica Ralfs, «Fil, es sajaucu adreses un nodomāju, ka neeju pa pareizo ceļu. Tādēļ nepaņēmu līdzi bagāžu. Es tūliņ došos pēc tās.»

Viņi tā sarunāja un izšķīrās. Tas, lūk, ir viss, ko par to zinu. Un es nesaprotu. Varbūt tu paskaidrosi man?

— Vai Ralfs atgriezās?

— Viņu gaidīja, bet viņš no stacijas atrakstīja, ka sa­ticis paziņu, kas viņam piedāvājis izdevīgu darījumu.

— Un viņi abi?

— Viņi ir miruši, sen jau miruši, pirms gadiem trīs­desmit. Auksts ūdens karstā dienā. Viņa sasaldējās. Viņš gāja aiz viņas zārka, jau gluži sirms. Tad viņš nozuda; klīda valodas: esot ieslēdzies istabā ar ogļu pannu. Bet par to nekas … Man sāp zobi, un es nespēju saprast…

— Tā tas ir, — es pieklājīgi teicu, ardievojoties pakra­tīdams viņa pinkaino, nemazgāto ķepu. — Tikai mēs, cil­vēkbērni, saprotam sirds valodu; mājgari nav tik iejūtīgi.