Sārtās buras: izlase

VII SĀRTAIS «NOSLĒPUMS»

Bija balta rīta stunda; lielajā mežā turējās smalks tvaiks, dīvainu rēgu pilns. Nezināms mednieks, tikko pa­metis savu ugunskuru, virzījās gar upi, caur kokiem vizēja tukšie gaisa laukumi virs tās, taču uzcītīgais mednieks tiem netuvojās, sekodams svaigām lāča pēdām, kas veda kalnos.

Pēkšņi starp kokiem trauksmainas vajāšanas steigā izli­doja kāda skaņa: tā bija klarnete. Muzikants, iznācis uz klāja, nospēlēja kādas sērīgas melodijas fragmentu, pilnu gari stiepta, skumja atkārtojuma. Skaņas trīsēja kā balss, kas slēpj bēdas, pieņēmās, pasmaidīja skumjā modulācijā un aprāvās. Tāla atbalss neskaidri dainoja to pašu melo­diju.

Mednieks, atzīmējis pēdas ar nolauztu zariņu, piegāja pie ūdens malas. Migla vēl nebija izklīdusi, tajā izgaisa milzīga kuģa kontūras, kas lēni pagriezās upes grīvas virzienā. Tā satītās buras atdzīvojās, posmiem nokārušās, izplezdamās un pārklādamas mastus ar milzīgu ieloku bez­spēcīgiem vairogiem; atskanēja balsis un soļi. Vējš, mēģi­nādams pūst, slinki valstīja buras, beidzot saules siltums darīja savu: gaisa spiediens pieņēmās, izkliedēja miglu un aizplūda pa rājām liegās, sārtās rožainās formās. Rožai­nas ēnas slīdēja pār mastu un takelāžas baltumu, viss bija balts, atskaitot uzvilktās, liegi līgojošās buras dziļa prieka krāsā.

Mednieks, lūkodamies no krasta, ilgi berzēja acis, kamēr pārliecinājās, ka redz tieši tā, ne citādi. Kuģis izzuda aiz līkuma, bet viņš vēl arvien stāvēja un skatījās, tad klusē­dams, plecus paraustījis, devās pēc sava lāča.

Kamēr «Noslēpums» peldēja pa upes gultni, Grejs stā­vēja pie stūres rata, neuzticēdams stūri matrozim: viņš baidījās sēkļu. Pantens stāvēja līdzās jaunā vadmalas apģērbā, jaunu spīdošu cepuri, noskuvies un labsirdīgi sabozies. Viņš arī šobrīd vēl nejuta nekāda sakara starp sārto rotājumu un Greja īsto nodomu.

— Tagad, — teica Grejs, — kad manas buras sārtojas, vējš ir labs, un manā sirdī vairāk laimes nekā zilonim, redzot nelielu baltmaizes kukulīti, es mēģināšu jūs no­skaņot sev līdzīgi, kā solījos Lisā. Ievērojiet — es jūs ne­uzskatu par muļķi vai stūrgalvi, nē, jūs esat priekšzīmīgs jūrnieks, un tas ir daudz. Bet jūs, kā vairums cilvēku, uz­klausa! vienkāršas patiesības balsi caur dzīves biezo stiklu, tā kliedz, bet jūs nedzirdat. Es daru to, kas eksistē kā mūžsens nojēgums par daiļumu — par neiespējamo, bet kas pēc būtības tikpat iespējams un izdarāms kā pastaiga ārpus pilsētas. Drīz jūs ieraudzīsiet meiteni, kura nevar, kura nedrīkst citādi iziet pie vīra kā vien šādā kārtā, kā es rīkojos jūsu acu priekšā.

Un viņš īsumā pastāstīja jūrniekam to, ko mēs tik labi zinām, nobeigdams paskaidrojumu tā:

— Jūs taču redzat, cik cieši šeit saistīti liktenis, griba un rakstura īpašības: es eju pie tās, kura gaida un var gaidīt tikai mani, un es negribu nevienas citas kā tikai viņu, varbūt tieši tādēļ, ka, pateicoties viņai, es izpratu kādu vienkāršu patiesību. Šī patiesība ir tā, lai pats savām rokām radītu brīnumus. Kad cilvēkam galvenais ir iegūt dārgāko grasi, to viegli dot, bet, kad dvēselē slēpjas lies­maina auga sēkla un tā gaida brīnumu, sagādā viņam šo brīnumu, ja tu to vari.

Būs jauna dvēsele viņam un arī tev. Kad cietuma priekš­nieks pats izlaidīs ieslodzīto, kad miljardieris uzdāvinās rakstvedim vasarnīcu, operetes dziedātāju un seifu, bet žokejs kaut tikai reizi pieturēs savu zirgu kāda cita dēļ, kuram nelaimējas, — tad visi sapratīs, cik tas ir patīkami, cik neizsakāmi brīnišķīgi, Bet pastāv arī citi brīnumi, kas nav mazāki: smaids, jautrība, piedošana un — īstā brīdi pateikts vajadzīgais vārds. Ja kādam tas piemīt, tad vi­ņam ir viss. Attiecībā uz mani, tad mūsu sākums — mans un Asolas — saglabāsies uz visiem laikiem buru sārtajā atblāzmā, ko radījusi sirds, kura zina, kas ir mīla. Vai jūs sapratāt mani?

— Jā, kaptein. — Pantens nokrekšķinājās, noslaucīdams ūsas kārtīgi salocītā, tīrā kabatas lakatiņā. — Es visu sapratu. Jūs mani aizkustinājāt. Iešu lejā un lūgšu no Niksa piedošanu, ka vakar nolamāju viņu par nogremdēto spaini. Un iedošu viņam tabaku — savu viņš nospēlēja uz kārtīm.

Pirms Grejs, mazliet pārsteigts par savu vārdu tik ne­gaidīti praktisko iznākumu, paspēja ko iebilst, Pantens jau klaudzinājās lejup pa kāpnēm un kaut kur jau patālu nopūtās. Grejs atskatījās un palūkojās augšup: virs viņa klusēdamas plandīja sārtās buras, saule to ielokos atmir­dzēja purpura dūmakā. «Noslēpums» devās jūrā, attālino­ties no krasta. Greja skaņu pilnajā dvēselē nebija nekādu šaubu — ne nemiera dobjo sitienu, ne sīko rūpju trokšņa; mierīgi kā bura viņš traucās uz burvīgo mērķi, pārņemts no domām, kas ātrākas par vārdiem.

Pret pusdienu pie apvāršņa parādījās kara kreisera dūmi. Kreiseris mainīja kursu un pusjūdzes attālumā pa­cēla signālu «palikt uz vietas».

— Draugi, — Grejs teica matrožiem, — mūs neapšau­dīs, nebaidieties, viņi vienkārši netic savām acīm.

Viņš pavēlēja dreifēt. Pantens, kliegdams kā uguns­grēkā, apturēja «Noslēpumu»; kuģis apstājās, pa tam no kreisera traucās tvaika kuteris ar koman:lu un leitnantu baltos cimdos; leitnants, uznācis uz kuģa klāja, pārsteigts palūkojās visapkārt un iegāja ar Greju kajītē, no kuras iznāca pēc stundas, savādi mādams ar roku un smaidī­dams, itin kā saņēmis dienesta paaugstinājumu, un devās atpakaļ uz zilo kreiseri. Acīmredzot šoreiz Grejam bija bijuši lielāki panākumi nekā ar vientiesīgo Pantenu, jo kreiseris, mazliet uzkavējies, noraidīja uz apvārsni varenu salūta zalvi, kuras straujie dūmi, urbdami gaisu kā milzīgi, mirdzoši baloni, driskās izplīvoja virs rāmā ūdens. Visu dienu uz kreisera valdīja tāda kā svētku apmātība, tas nebija dienesta noskaņojums, tas šķita mīlas ietekmēts, par kuru runāja visur — sākot no salona līdz mašīnu telpai, pat mīnu nodaļas sargs pavaicāja garām ejošam matrozim:

— 'Tom, kā tu apprecējies?

— Es viņu sagrābu aiz brunčiem, kad šī gribēja aiz­bēgt no manis caur logu, — attrauca Toms un lepni uz- skrullēja ūsas.

Kādu laiku «Noslēpums» brauca pa atklātu jūru, pret pusdienu parādījās tāls krasts. Paņēmis tālskati, Grejs pavērsa to uz Kapernu. Ja nebūtu jumtu rindas, viņš saredzētu kāda nama logā Asolu sēžam pie grāmatas. Viņa lasīja; pār lappusi līda zaļgana vabolīte, apstāda­mās un paceldamās uz priekškājiņām neatkarīgā un mā­jīgā omā. Jau divi reizes vabolīte tika ar īgnumu aizpūsta uz palodzes, no kuras tā atkal atgriezās paļāvīgi un brīvi, it kā gribētu ko pateikt. Šoreiz tai izdevās aizrāpties gan­drīz līdz meitenes rokai, kas turēja lapas stūri; šeit viņa palika stāvam uz vārda «skaties», šaubās apstājusies, gaidot jaunu brāzmu, un tiešām tik tikko izbēga no ne­patikšanām, jo Asola jau iesaucās: «Atkal vabolīte… muļķīte!» — un gribēja aizpūst mazo viešņu zālē, bet pēkšņi viņas skatiens, pārslīdējis no viena jumta uz otru, pavēra pa ielas plaisu jūras zilgano tāli un baltu kuģi ar sārtām burām.

Asola nodrebēja, atgāzās krēslā un sastinga; tad strauji uzlēca kājās, arī viņas sirds pukstēja nevaldāmi, galva reiba un aiz jūsmas pilna satricinājuma acīs saplūda asaras. «Noslēpums» šajā brīdī meta līkumu ap nelielu zemesragu, turēdamies ar kreiso sānu pret krastu; klusa mūzika aizplūda zilajā dzīlē no baltā klāja zem sārtā zīda kvēlojuma; kādas melodijas ritmiskas variācijas, kas ne visai veiksmīgi skandēja visiem zināmos vārdus: pildiet, jel pildiet kausus — tos tukšosim mīlai par godu… Melodijas vienkāršībā līksmi izraisījās un šalca saviļņo­jums.

Neapjauzdama, kā atstājusi māju, Asola jau skrēja uz jūru, neatvairāmas notikuma vētras nesta; pie pirmās šķērsielas viņa bezspēkā apstājās, kājas grīļojās, elpa aizrāvās un stājās, samaņa turējās kā matiņā. Ārkārtīgās bailēs pazaudēt gribasspēku viņa piespēra kāju un atgu­vās. Pa brīžam te jumts, te žogs aizsedza viņas skatie­nam sārtās buras, tad, baiļodamās, ka tās nav pazudušas kā vienkāršs rēgs, viņa steidzās garām mocošajam šķēr­slim un, atkal ieraudzījusi kuģi, atviegloti uzelpodama, apstājās.

Pa to laiku Kapernā valdīja tāds apjukums, tāds sa­traukums, tāda vispārēja trauksme, kādu izraisītu arī spēcīga zemestrīce. Nekad vēl pie šī krasta nebija pie­stājies liels kuģis; šim kuģim bija tādas pašas buras, kādas pieminēja tikai izsmejot; nu tās kvēloja skaidri un neapšaubāmi kā neapstrīdams fakts, kas satrieca visus īstenības un skaidrā saprāta likumus. Vīrieši, sievietes, bērni steigā traucās uz krastu, kā kurš cēlies; iedzīvotāji sasaucās no pagalma uz pagalmu, sadūrās cits ar citu brēkdami un paklupdami; drīz vien ūdens malā salasījās liels pūlis, un šajā pūlī strauji iespraucās Asola.

Kainēr viņas nebija, |audis viņas vārdu pieminēja ar nervozu un drūmu nemieru, ar ļaunām bailēm. Vairāk runāja vīrieši, klusināti, šņācot kā nezvēri, apstulbušās sievietes šņukstēja, bet, ja kāda iesāka tarkšķēt, tad inde šļāca no viņas mēles. Tiklīdz ieradās Asola, visi apklusa, visi bailēs atkāpās no viņas, un viņa palika viena sakar­sētās smilts klajā, samulsusi, nokaunējusies, laimīga, tikpat sārtu seju kā viņas brīnums, nespēcīgi izstiepusi rokas pretim lielajam kuģim.

No kuģa atīrās laiva ar saulē nodegušiem airētājiem, viņu vidū stāvēja tas, kuru, kā viņai nule likās, viņa pa­zina, miglaini atcerējās no bērnības. Viņš skatījās uz viņu ar smaidu, kas sasildīja un steidzināja. Bet tūkstoškārtīgs pēdējais izbīlis pieveica Asolu; bezgala baiļodamās no visa — no kļūdām, pārpratumiem, kāda noslēpumaina un ļauna kavēkļa, — viņa ieskrēja līdz jostas vietai silto viļņu plūsmā, saukdama:

•— Esmu šeit, esmu šeit! Tā esmu es!

Tad Cimers pamāja ar lociņu — un tā pati meldija satrauca pūļa nervus, taču šoreiz ar pilnu balsi, svinīgā korī. No saviļņojuma, mākoņu un viļņu kustības, tāles un ūdens mirdzuma meitene gandrīz nespēja vairs izšķirt, kas kustas: viņa, kuģis vai laiva, — viss kustējās, griezās un atslīga.

Te airis skaļi iešļakstējās viņai līdzās, viņa pacēla galvu. Grejs pieliecās, viņas rokas pieķērās pie Greja jostas. Asola piemiedza acis, bet tad, acis aši atvērusi, droši uzsmaidīja viņa gaišajai sejai un aizgūtnēm teica:

— Gluži tāds.

— Un arī tu, mana mīļā! — izceldams no ūdens sa- mirkušo dārgumu, teica Grejs. — Nu, lūk, esmu ieradies. Vai tu pazini mani?

Viņa pamāja, turēdamās pie Greja jostas, garā atjau­nota, kautrīgi pievērtām acīm. Laime iemājoja viņa ka pūkains kaķēns. Kad Asola nolēma atvērt acis, laivas valstīšanās, viļņu mirga, «Noslēpuma» līgojošā un va­renā borta tuvošanās — viss šķita sapnis, kur gaisma un ūdens virpuļoja kā saules zaķīši uz staru apspīdētas sienas. Neatcerēdamās kā, viņa Greja stiprajās rokās cēlās augšup pa kāpnēm. Klājs bija pārsegts un noklāts tepi­ķiem, buru sārtajos lāsmojumos likās ietverts debesu dārzs. Un drīz vien Asola apjēdza, ka atrodas kajītē — istabā, par kuru skaistākas vairs nevar būt.

Tad no augšas, satricinot un iegremdējot sirdi savā gaviļu kliedzienā, no jauna atskanēja svinīga mūzika. Asola atkal pievēra acis, baidīdamās, ka viss izzudīs, ja viņa skatīsies. Grejs saņēma viņas rokas, un, tagad zinā­dama, kurp var bezbailīgi iet, viņa piespieda savu no asarām miklo seju pie drauga krūtīm, kurš bija ieradies tik brīnišķīgā kārtā. Saudzīgi, taču smaidīdams, pats sa­viļņots un izbrīna pilns par to, ka pienācis neizsakāmais, ikvienam tik bezgala dārgais brīdis, Grejs pacēla aiz zoda uz augšu sen ilgoto seju, un meitenes acis beidzot atvē­rās savā gaišumā. Tajās bija viss labākais, kas cilvēkā var būt.

— Vai ņemsi pie mums manu Longrenu? — viņa vai­cāja.

— Jā. — Un viņš tik cieši noskūpstīja viņu pēc sava skaidrā «jā», ka viņa iesmējās.

Tagad atstāsim viņus, zinādami, ka tiem nepieciešams palikt vieniem, tikai divatā. Pasaulē ir daudz vārdu da­žādās valodās un izloksnēs, bet to nepietiek, lai kaut ap­tuveni izteiktu visu, ko viņi šajā dienā sacīja viens otram.

Pa tam uz klāja pie grotmasta, blakus tārpu izgrauztai muciņai ar izsistu dibenu, kas atklāja tumšu, simtgadīgu svētlaimi, gaidīja visa ekipāža. Atvuds stāvēja, Pantens svinīgi sēdēja, smaidīdams kā jaunpiedzimušais. Tad uz­nāca Grejs, pamāja orķestrim un, cepuri noņēmis, pirmais ar slīpētu glāzi, zeltainām taurēm skanot, iesmēla svēto vīnu.

— Nu, lūk… — viņš teica un izdzēris aizsvieda glāzi. — Tagad dzeriet, dzeriet it visi, kas nedzers, tas ir mans ienaidnieks!

Sos vārdus viņam nevajadzēja atkārtot. Kamēr «Noslē­pums» pilnās burās attālinājās uz' visiem laikiem no šausmu pārņemtās Kapernas, drūzmēšanās ap muciņu pārspēja visu, kas tādā veidā notiek lielos svētkos.

— Kā šis tev patika? — jautāja Grejs Letikam.

— Kaptein! — vārdus meklēdams, atbildēja matrozis, — nezinu, vai es patiku šim, bet savi iespaidi man jāpār­domā. Strops un dārzs!

— Kas?

— Es gribu teikt, ka manā mutē ieplūda strops un dārzs. Topiet laimīgs, kaptein! Un lai laimīga kļūst tā, kuru es nosaukšu par «labāko kravu», par «Noslēpuma» augstāko balvu!

Kad nākošajā dienā ausa gaisma, kuģis bija jau tālu no Kapernas. Daļa ekipāžas, Greja vīna pievārēta, kā aizmigusi bija palikusi guļot uz klāja, uz kājām turējās tikai stūrmanis, sargs un kuģa pakaļgalā ar čello grifu zem zoda apcerīgais un iereibušais Cimers. Viņš sēdēja, viegli vilka lociņu, likdams stīgām runāt burvīgā aizsaules balsī, un domāja par laimi…