Longrens pavadīja nakti uz jūras; viņš negulēja, nezve- joja, bet zēģelēja bez noteikta virziena, ieklausīdamies ūdens šļakstos, lūkodamies tumsā, vējā spirdzinādamies un domādams. Dzīves grūtajās stundās nekas tā neatjaunoja viņa dvēseles spēkus kā šādas vientulīgas klaiņošanas. Klusums, dziļš klusums un vientulība — lūk, tas viņam bija vajadzīgs, lai viņa iekšējās pasaules vārgās un sarežģītās balsis ieskanētos saprotami. Šajā naktī viņš domāja par nākotni, par nabadzību, par Asolu. Viņam bija grūti atstāt meiteni vienu, kaut arī uz neilgu laiku, turklāt vēl viņš baidījās atmodināt apklusušās sāpes. Iespējams, ka, kalpojot uz kuģa, viņš no jauna iedomāsies, it kā tur, Kapernā, viņu gaida draugs, kas nav miris, un atgriežoties viņš tuvosies savai mājai pilns skumju un veltīgu gaidu. Mērija nekad vairs neparādīsies mājas durvīs. Taču viņš gribēja lai Asolai būtu no kā pārtikt, un tāpēc nolēma rīkoties tā, kā to prasa rūpes.
Kad Longrens atgriezās, meitenes vēl nebija. Viņas agrās pastaigas tēvu neuztrauca, bet šoreiz viņa gaidas bija mazliet sasprindzinātas. Staigājot no viena istabas stūra uz otru, apgriezienā viņš pēkšņi ieraudzīja Asolu: strauji un nedzirdami ienākusi, viņa klusēdama nostājās tēva priekšā, gandrīz vai izbiedēdama to ar sava skatiena gaismu, kas pauda satraukumu. Likās, ka atklājusies viņas otra seja — ikviena cilvēka noslēpumainā seja, par kuru parasti runā tikai acis. Viņa klusēja, lūkodamās Longrenā tik nesaprotami, ka viņš ātri uzprasīja:
— Vai tu esi slima?
Viņa tūliņ neatbildēja. Kad jautājuma jēga beidzot skāra viņas apziņu, Asola nodrebēja kā zars, ko aizskārusi roka, un iesmējās ilgus, vienmērīgus klusa triumfa smieklus. Viņai vajadzēja kaut ko sacīt, bet, kā arvien, nebija iespējams izdomāt — ko īsti; viņa teica:
— Nē, esmu vesela … Kāpēc tu tā skaties? Esmu jautra. Tiešām, esmu jautra, bet tas tāpēc, ka tik jauka diena. Bet ko tu esi nodomājis? No tavas sejas jau redzu, ka tu kaut ko esi nodomājis.
— Lai ko es nodomātu, — sacīja Longrens, nosēdinādams meiteni uz cejiem, — es zinu, tu sapratīsi it visu. Mums nav no kā dzīvot. Es nedošos atkal tālā braucienā, bet salīgšu uz pasta kuģa, kas braukā starp Kasētu un Lisu.
— Jā, — viņa runāja it kā no tālienes, cenzdamās iedziļināties viņa rūpēs un darbā, bet ar šausmām pamanīja, ka nespēj beigt priecāties. — Tas ir ļoti slikti. Man būs garlaicīgi. Atgriezies drīzāk. — Tā runādama, viņa uzplauka nevaldāmā smaidā. — Jā, mīļais, drīzāk, es gaidīšu.
— Asola! — teica Longrens, saņēmis plaukstās viņas seju un pagriezis to pret sevi. — Saki, — kas noticis?
Viņa juta, ka vajag izkliedēt tēva uztraukumu, un, pārvarējusi līksmību, kļuva nopietni uzmanīga, tikai viņas acīs vēl mirdzēja jaunās dzīves gaidas.
— Cik tu esi savāds, — viņa attrauca. — Noteikti nekas. Es lasīju riekstus.
Longrens tam gan nenoticētu, ja nebūtu tā aizņemts ar savām domām. Viņu saruna kļuva lietišķa un izsmeļoša. Alatrozis lika meitai, lai viņa sakārto ceļasomu, uzskaitīja visas nepieciešamās lietas un deva dažus padomus:
— Es atgriezīšos pēc dienām desmit, bet tu ieķīlā manu bisi un sēdi mājās. Ja kāds grib tev pāri nodarīt, — saki: Longrens drīz atgriezīsies. Nedomā un nebēdājies par mani: nekas slikts nenotiks.
Pēc tam viņš paēda, cieši noskūpstīja meiteni un, uzmetis somu plecos, izgāja uz pilsētas ceļa. Asola noskatījās viņam pakaļ, kamēr viņš nozuda aiz ceļa līkuma; tad viņa atgriezās. Ne mazums mājas darbu jau gaidīja, bet viņa aizmirsa par tiem. Ar vieglu izbrīna pilnu vērību viņa aplūkoja savu apkārtni, juzdamās kā svešiniece šajā mājā, kas no bērnības bija iekļāvusies apziņā, ko viņa vienmēr nesa sevī un kas tagad šķita kā dzimtā vieta, ko pēc ilgiem gadiem apciemo no citas dzīves loka. Bet kaut kas necienīgs viņai likās šajā izjūtā, kaut kas nelādzīgs. Viņa piesēdās pie galda, uz kura Longrens gatavoja rotaļlietas, un mēģināja pielīmēt kuģa pakaļgalam stūri; lūkodamās šajos priekšmetos, viņa neviļus tos ieraudzīja lielus, īstenus; it viss, kas bija noticis no rīta, no jauna atausa viņā ar satraukuma trīsām, un zelta gredzens, saules lielumā, nokrita pār jūru pie viņas kājām.
Nespēdama nosēdēt, viņa izgāja no mājas un devās uz Lisu. Tur viņai nepavisam nebija ko darīt, viņa nezināja, kāpēc iet turp, bet neiet — nespēja. Ceļā viņa sastapa gājēju, kas vēlējās uzzināt kāda ceļa virzienu, viņa lietišķi paskaidroja tam, kas bija vajadzīgs, un tūliņ pat to aizmirsa.
Visu garo ceļu viņa veica nemanot, it kā būtu nesusi putnu, kas saistījis viņas liego vērību. Pilsētas tuvumā viņu mazliet izklaidēja trokšņi, kas atlidoja no tās milzīgā loka, bet tie nespēja saistīt kā agrāk, kad biedējot un nomācot padarīja viņu par klusu, bailīgu zaķēnu. Viņa ne- uobijās. Lēni izgājusi uz lokveidīgā bulvāra, šķērsojot koku zilās ēnas, uzticīgi un liegi ielūkodamās gājēju sejās, viņa gāja vienmērīgā, paļāvības pilnā solī. Novērotāju sugas cilvēki dienas ritējumā ne vienu reizi vien pamanīja nepazīstamo, pēc izskata dīvaino meiteni, kas virzījās caur raibo pūli, dziļās domās nogrimusi. Laukumā viņa palika roku zem strūklakas šļāces, laizdama caur pirkstiem mirgojošās lāses, tad apsēdusies atpūtās un atgriezās uz meža ceļa. Atceļu viņa veica garā atsvaidzināta, mierīgā un skaistā noskaņā, kas bija salīdzināma ar upi, kad dienas raibos spoguļus vakara ēnā nomainījis gluds mirgojums. Tuvodamās ciemam, viņa pamanīja to pašu ogļu izvadātāju, kuram šķita, ka viņa kurvis uzziedējis; viņš stāvēja līdzās ratiem ar diviem nepazīstamiem, drūmiem vīriem, ko klāja sodrēji un dubļi. Asola kļuva priecīga.
— Labdien, Fīlip, — viņa teica, — ko tu te dari?
— Neko, kukainīt. Nošļuka ritenis, es salaboju to, bet šobrīd smēķēju un tērgāju ar mūsu puišiem. No kurienes tu nāc?
Asola neatbildēja.
— Zini, Fīlip, — viņa iesāka, — es tevi ļoti mīlu un tāpēc pateikšu tikai tev. Es drīz aizbraukšu. Droši vien uz visiem laikiem. Tu par to nevienam nesaki.
— Tu gribi aizbraukt? Uz kurieni tad tu domā braukt? — brīnījās ogļu izvadātājs, jautājoši pavēris muti, un tāpēc viņa bārda izskatījās garāka.
— Nezinu. — Viņa domīgi apskatīja laukumu zem vīksnas, kur stāvēja rati, zaļo zāli vakara sārtajā blāzmā, melnos, klusējošos ogļdarus un padomājusi piebilda: — Tas viss man nav zināms. Es nezinu ne dienu, ne stundu un nezinu ari — kurp. Vairāk nekā neteikšu. Tādēļ jau iepriekš saku — ardievu. Tu bieži mani vizināji.
Viņa saņēma milzīgo, melno roku un spēcīgi pakratīja. Strādnieka seju sašķieba nekustīgs smaids. Meitene pamāja, apgriezās un aizgāja. Viņa nozuda tik ātri, ka Filips un viņa draugi nepaspēja pat galvu pagriezt.
— Brīnums, — teica ogļu izvadātājs, — ej nu saproti. Kaut kas ar viņu šodien … tāds lēcies.
— Pareizi, — piekrita otrs, — viņa it kā runā, it kā pierunā. Bet kāda mums daļa.
— Nav mūsu daļa, — pievienojās trešais nopūzdamies. Tad visi trīs iesēdās kulbā un, riteņiem uz akmeņainā
ceļa grabot, izzuda putekļos.