Katls pārsprāga nakti. Tvaikonis nekavējoties pagriezās uz krastu, kur tā ķīlis iegrima smiltīs tālu no apdzīvotām vietām. Par laimi, cilvēku upuru nebija. Pasažieri, pavadījuši lielā sasprindzinājumā nakti un visu dienu, gaidot nākošo tvaikoni, kas varētu tos uzņemt un vest tālāk, jau zaudēja pacietību. Ne augšup, ne lejup pa straumi neredzēja neviena kuģa. Pa šo upi satiksmi uzturēja tikai viena kuģniecības sabiedrība un tikai ar četriem tvaikoņiem, kuri devās braucienā ikreiz pēc sevišķa rīkojuma atkarībā no īpašnieku omas un no ūdens stāvokļa: untumaino, smilšaino gultni pēc ilgāka sausuma perioda bieži aizsprostoja sēkļi.
Jo vairāk upei tuvojās vakars, gluži pietvīcis no steigas, strauji dvesdams biezo mežu un mierīgo ūdeņu miglas izgarojumus, jo redzamāk Noku pārņēma nervozitāte un satraukums. Tiem, kas viņu uzrunāja, viņš neatbildēja vai aprauti izmeta «nē», «jā», «nezinu». Viņš nemitīgi pārgāja no vienas vietas uz otru, parādīdamies kuģa pakaļgalā, priekšgalā, bufetē, uz augšējā klāja vai nokāpa krastā un, devies nelielā pastaigā pa kuplajiem krūmājiem, smagu domu pārņemts, atgriezās. Pāris reižu viņš nokāpa savā kajītē, kur, paturējis rokās sakārtoto čemodānu, plecus raustīdams, iesvieda to gultā. Vienreiz, ienācis savā kajītē, viņš ilgi sēdēja uz saliekamā krēsla, rokām seju aizklājis, un, kad atņēma tās, viņa skatiens pauda ārkārtēju nomāktību.
Tādā pašā, tomēr nedaudz atklātākā un valodīgākā noskaņā bija meitene, gadus divdesmit — divdesmit divus, kura brauca viena. Viņas satrauktā un skumjā seja simtiem reižu vērsās pret upes tāli cerībā ieraudzīt vēlīgus tvaikoņa dūmus. Viņa bija kalsna, ar slaidu, bet veselīgu stāvu, tievu vidukli, bieziem tumšiem matiem, kas spīdēja kā bronza, un tvirtu, ļoti gaišu, atklātu seju, pēc kuras neizsakāmā kārtā tūliņ varēja redzēt, ka viņa ir vāja dzīves pazinēja, kas ir burvīgi, kad cilvēks to" nenojauš, un ļoti pretīgi, kad ar šo pieredzes trūkumu dižojas, izrādot to ar mākslotu naivītāti. Ciešāk ielūkojoties meitenes sejā, it sevišķi viņas vērīgajās, domīgajās acīs, novērotājs pamanītu to, kas mums jau sen zudis, — svaigumu un asumu iespaidu uztverē, kurus gan apvalda audzināšana, bet kurus pārkausē sevī ar īstu bērna uzticību, kas neatšķir ķiršus no vilkogām. Pelēkā cepure ar zilām puķēm, vienkāršais ceļa mētelis, tāds pats apģērbs ar ciešu apkaklīti un plecā pakārtā, apdiluši somiņa piešķīra jaunajai dāmai lietišķības noskaņu, ko viņa, protams, nemanīja.
Pārņemta no vienas domas, viena mērķa — drīzāk nokļūt pilsētā, meitene ar viņas raksturam piemītošo smalkjūtīgo neatlaidību tūliņ pēc avārijas darīja visu, lai noskaidrotu stāvokli. Viņa runāja ar kapteini, tā palīgu un kuģniecības aģentiem; taču viņi visi atkārtoja vienu: «Šeit izlabot «Mušu» nevar: jāgaida nākošais tvaikonis, bet, kad tam labpatiksies ierasties, — pat grūti pateikt.»
Kad meitene nokāpa krastā, lai pastaigātos zaļumos un pārdomātu, ko darīt tālāk, viņas uzacis aiz sarūgtinājuma bija sarauktas un viņa, sevī dusmodamās, nervozi berzēja rokas, kā to dara mazgājoties. Noks sēdēja kajītē; viņa priekšā uz gultas atradās atvērts čemodāns un revolveris. Saniknotā, aiz satraukuma satumsusī seja liecināja, ka aizkavēšanās ceļā viņu stipri satriekusi. Viņš sēdēja ilgi sagumis, pa brīžam iesvilpodamies; beidzot nesteigdamies piecēlās, aizcirta čemodānu un pabāza to dziļi zem gultas, bet revolveri ielika bikšu kabatā. Tad viņš nokāpa krastā, kur, vairīdamies no pasažieru grupām, kas pastaigājās mežā, pa aizaugušo taciņu devās gar upi uz leju.
Viņš tā soļotu ilgi — dienu, divas un trīs, ja pāris simt soļu atstatumā no tvaikoņa aiz smilšaina sēkļa nepamanītu laivu, gandrīz vai pieplakušu pie krasta kraujas. Laivā, iroties ar vienu airi, stāvēja cienījama vecuma vīrs, mazliet iereibis, ģērbies adītā kamzolī, saplēstās biksēs, basām kājām un bez cepures. Viņam pie kājām atradās slapjš tīkls, laivas priekšgalā slējās makšķeres.
Padomājis Noks apstājās:
«Nav jāsaka tam par tvaikoni un sprādzienu.»
— Sveicināts, vecais! — viņš teica, — vai daudz zivju sazvejoji?
Vecais pacēla galvu, pieķērās pie krasta krūmiem un aplūkoja Noku ar pētījošu un vērtējošu skatienu.
— No kurienes tad jūs šeit rādāties? — viņš nevīžīgi jautāja. — Tā kā nebūtu redzēts.
— Vienkāršs gadījums, — paskaidroja Noks. — Es ar paziņām ierados no L. (viņš minēja pilsētu, kas atrodas patālu no upes). Mēs kādu nedēļu medījām un tagad drīz dosimies mājup.
Noks to pateica nepiespiesti, vecais labu brīdi pārdomāja dzirdēto.
— Kāda man tur daļa, — viņš attrauca, kājām šūpodams laivu. — Varbūt nopirksiet zivis?
— Zivis … nē, negribu, — Noks pēkšņi iesmējās, itin kā iedomājies kaut ko jocīgu. — Paklau, vecais, pārdod man laivu!
— Es taču tās netaisu, — vecais, acis piemiedzis, atbildēja. — Kur es ķeršu citu … Kam tad jums šis toveris?
— Tāpat vien, gribu izspēlēt kādu joku, visai jautru. Gribu izjokot draugu, tam vajadzīga laiva. Runāju nopietni, naudu nežēlošu.
Zvejnieks atskurba. Viņš īgni noskatījās uz Noka pieklājīgo apģērbu, domādams: «Viņi visi tā pēkšņi, ar rāvienu: nemaz neļauj padomāt, pārrunāt, nesteidzoties, lietišķi…»
Viņam nepatika pat tas, ja zivis pirka tūliņ, bez kaulēšanās. Tā tika noniecināta viņa saimnieciskā patstāvība, jo nebija ko iebilst, nebija ko uztraukties.
«Nu tad uzprasīšu tādu cenu, ka sāksi čīkstēt,» nodomāja vecais. «Ja ir bagāts, samaksās. Atpakaļ man acīmredzot būs jādodas kājām, un par manu otro laivu tev, idiotam, nekas nav jāzina. Pieņemsim! Nauda ir patīkama būšana.»
— Manis pēc, atdošu jums laivu, nu sacīsim, par piecdesmit (tā maksāja četrreiz mazāk), lai jau notiek, — zvejnieks noteica.
— Labi, ņemu. Še būs nauda.
«Ak es muļķis,» attapās vecis. «Kas ta te īsti notiek? Ierodas kāds nepazīstams ārprātīgais … «Piecdesmit?» — «Piecdesmit!» — viņš pakratīja galvu, un es tanī pašā brīdī lai izvācos no savas laivas kā no svešas. Nē piecdesmit ir par maz.»
— Es, edz, pārdomāju, — viņš nekaunīgi pavīpsnāja. — Man nav izdevīgi… Par simtu — tā cita lieta.
Nokam bija pavisam septiņdesmit vai astoņdesmit.
— Blēdi! — iesaucās jaunais cilvēks. — Man nav žēl naudas, tikai pretīga tava rijība: saņem septiņdesmit piecus un vācies laukā!
— Nu, ja jūs vēl ar rupjībām, — nekādas piekāpšanās nebūs, ne par kapeiku, vai sapratāt? Es, mans mīļais, esmu vecāks par jums.
Hēlija šajā brīdī soļoja pa krastu un nejauši gāja garām krūmiem, kur stāvēja Noks. Viņa dzirdēja, kā viņš kaulējas par laivu, un nojauta, ko tas nozīmē. Apstākļi še bija tādi, ka laivu varēja pirkt vienīgi ar nodomu turpināt ceļu. Meitenē atausa smeldzoša cerība. Vīrietis, kas nodrošinājās ar laivu, varētu aizvest arī viņu, Hēliju.
Beidzot, nolēmusi izteikt savu lūgumu, viņa devās uz ūdens malu tieši tai brīdī, kad kaulēšanās, ko no vienas puses iekvēlināja vīns, 110 otras — aizkaitinājums, jau izvērtās par abpusēju uzbrukumu. Noks, izdzirdis aiz sevis vieglus soļus, pārtrauca sarunu: pamanījis vēl kādus cilvēkus, vecais varētu vēl pārdomāt, bet cilvēks, kas tuvojās, ar vienu nejaušu teicienu varētu atklāt vecajam žūpām daudzo pasažieru stāvokli, un vecais starp tiem, protams, atrastu pieļāvīgus un bagātus ļaudis.
Noks tikai pateica:
— Pagaidi, es tūliņ atgriezīšos.
Viņš steidzīgi nozuda, vēlēdamies sastapt nācēju pēc iespējas tālāk no ūdens malas. Iznācis no krūmiem, Noks sadūrās ar Hēliju, kas bikli pašķīra mitros zarus.
«Ak, sieviete,» viņš nodomāja ar rūgtumu, bet arī ar pieredzējuša cilvēka apmierinātību par to, ka tik dziļi iepazinis dzīvi. «Kas tur ko brīnīties? Tā taču viņu sūtība … aizkrustot ceļu. Es tūliņ aizdabūšu viņu projām.»
Hēlija mulsi, ar nevarīgu smaidu raudzījās viņa nepatikas pilnajā, kalsnajā sejā.
— Ļoti lūdzu jūs, — čukstēja Noks ar pavēlošu pieskaņu, — nerunājiet skaļi, ja jums man kas sakāms. Esmu spiests jums to pateikt dažu apsvērumu dēļ, turklāt vēl te nav nekādas vajadzības remdināt ziņkāri.
— Atvainojiet, — gluži apjukusi, klusi ierunājās Hēlija. — Vai jūs tik skaļi runājāt par laivu? Es nezinu, ar ko. Bet man ienāca prātā, ka es varētu piemaksāt iztrūkstošo summu. Arī tad, ja jūs viens to nopirktu, es tik un tā būtu lūgusi paņemt mani līdzi. Es ļoti steidzos uz Zurbaganu.
— Jūs esat pārāk pašpaļāvīga. t . — iesāka Noks; meitene aizskarta nosarka, taču turpināja raudzīties taisni acīs, — ja jums liekas …
— Ne ziņkārība, ne rupjība nav vajadzīga, — dobji noteica Hēlija, lepni apvaldīdama asaras un pagriezdamās uz iešanu.
Noks atkusa.
— Piedodiet, es jūs lūdzu, — viņš nočukstēja, apsvērdams, ka var zaudēt laivu, — pagaidiet, lūdzu. Es tūliņ, šajā pašā mirklī, pateikšu jums.
Hēlija apstājās. Viņas patmīlība stipri cieta, taču vārds «piedodiet», pēc viņas vientiesīgā ieskata, tomēr piespieda viņu uzklausīt vainīgo. Varbūt viņš bija tā izteicies tikai tāpēc, ka steidzās ar aizbraukšanu.
Noks stāvēja, rokas nolaidis, zemē skatīdamies, it kā meklēdams garajā zālē pazaudētu naudas gabalu. Viņš ātri pārdomāja stāvokli. Hēlijas klātbūtne pamudināja viņu uz jauniem secinājumiem un jaunu šā gadījuma novērtējumu ārpus naudas piemaksas par laivu.
— Labi, — sacīja Noks. — Jūs varat braukt man līdzi. Tādā gadījumā, — viņš mazliet piesarka, — piemaksājiet iztrūkstošo summu. Man šobrīd vairāk nav klāt. Bet, brīdinu jūs, neņemiet ļaunā, esmu drūms un neesmu kavalieris. Diezin vai jums ar mani būs patīkami.
— Ticiet man, es par to nedomāju, — attrauca meitene padevīgā, tikko dzirdamā čukstā, — lūk, nauda, bet mantas …
— Atstājiet.
— Kas tad notiks ar tām?
— Nosūtiet kuģniecības kantorim vēstuli ar mantu sarakstu un pieprasiet tās ar uzliktu pēcmaksu. Nekas nezudīs.
— Bet pleds …
— Skrejiet ašāk pēc pleda, un nevienam ne vārda, — vai dzirdat? Nevienas skaņas par laivu. Tā vajadzīgs. Ja neesat ar mieru — palieciet sveika!
— Ai nē, pateicos, pateicos jums… Es būšu drīz!
Viņa nozuda, aiz prieka nejūtot zemi zem kājām. Aizbraukšanas slepenību viņa izskaidroja ar Noka nevēlēšanos pārāk piekraut laivu ar liekiem pasažieriem. Viņa arī to zināja, ka palikt vienatnē ar vīrieti un vēl tādos ārkārtējos apstākļos kā tuksnesis un nakts it kā esot bīstami, teorētiski tas bija skaidrs, bet dziļi dvēselē viņa tam neticēja. Tāda veida gadījumus viņa uzskatīja par iespējamiem kaut kur joti tālu, aiz kāda viņai neredzama ikdienas dzīves loka.
Zvejnieks, baidīdamies, ka darījums neizjūk, iesaucās:
— Hei, mednieka kungs! Esmu šeit, bet kur tad jūs palikāt?
— Tepat, — atsaucās Noks, atgriezdamies pie laivas. — Saņem naudu. Aizgāju līdz mūsu nometnei paņemt no mēteļa naudu, ko tev samaksāt.
Naudu vecais pārskaitīja, iebāza azotē un aizkustināts sacīja:
— Nu, bet vienu glāzīti degvīna gan vajadzētu vecajam Jusa tētim!.,, Izēdi veci no laivas un vēl ar slimām lvājām, un vēl…
Noks tūliņ aptvēra, kā aizvākt zvejnieku, lai tas nepamanītu sievieti.
— Ja gribi, paejies pa pļaviņu tur aiz krūmiem, — viņš teica, — un tad pagriezies nost no krasta taisni uz mežu, tur drīz vien ieraudzīsi ugunskuru un mūsējos. Pasaki, ka liku iedot tev nevis vienu, bet divas un trīs glāzes degvīna.
Sī nevērīgi pateiktā priekšlikuma iedarbība izrādījās pārsteidzoša. Vecais šķita kļuvis otrtik jaunāks, viņš steidzīgi satina tīklu, uzmeta to līdz ar somu un makšķerēm uz pleca un knaši aizjoza uz krūmiem.
— Tātad jāiet taisni?
— Taisni, pavisam taisni. Degvīns ir lielisks, nostāvējies, auksts.
— Bet jūs, — vecais pamirkšķināja, — vai sāksiet savu joku?
— Jā.
— Lieliski. Bet es iekampšu dažas glāzītes un tad prom uz mājām.
«Taisies kā tiec,» nodomāja Noks.
Zvejnieks, vēlreiz pamirkšķinājis, nozuda. Noks nostājās tajā vietā, kur bija runājis ar Hēliju. Pēc minūtēm trim, gluži aizelsusies no straujā nāciena, ieradās viņa, plecus un galvu sedza pelēks pleds.
— Sēdieties jel, sēdieties, — steidzināja Noks. — Jums stūre, man airi. Vai protat?
— Jā.
Abi nosēdas laivā.
«Romantiski!» pazobojās sevī Noks, ar airi atgrūzda- rriies no krasta. «Manai sastingušajai sirdij nebūtu bīstami pat veseli pulki Kleopatru,» viņš piemetināja, «un vispār sirdi vajadzētu aizmirst visiem.»
Sāka jau tumst, kad abi jaunie ļaudis devās ceļā. Tikai tālu upes līkumā kā izkaisīta pērļu rota vēl mirdzēja ūdens virsma; gaiša debess plaisa virs tās, zūdot mākoņu tumsā, lēni aizvērās, atgādinot snaudošu aci. Ūdens mirdzums drīz nodzisa. Iepēkšķējās pīle; klusumu pārtrauca aša spārnu švīkoņa, un pēc tam vienmērīgā airu šļakstēšana tumsā uz upes bija vienīgā vienmuļā skaņa naktī.
Noks kļuva jautrāks tāpēc, ka brauca, attālinājās no tvaikoņa un varbūtējām briesmām. Ar sievietes klātbūtni Noku samierināja tas, ka stāvokļa noteicējs bija viņš; pasažiere bija pilnīgi viņa varā, lai gan viņam pat prātā neienāca šo varu izmantot, taču apziņa, ka rīkotājs ir viņš viens pats, bija patīkama. Tas nedaudz mazināja Noka parasto, salto naidīgumu pret skaisto dzimumu. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās sarunāties ar Hēliju, tomēr, attapies, ka vajadzētu šo un to noskaidrot, Noks vaicāja:
— Kā jūs sauc?
— Hēlija Soda.
— Pieņemsim. Nevajag tā raustīt stūri. Vai redzat krastu?
— Ļoti labi.
— Turieties, Hēlij, visu laiku kādas divdesmit asis no krasta, paralēli tā līkumiem. Ja vajadzēs citādi, pateikšu … Sasodīts!
Viņš iekliedzās tāpēc, ka airis bija aizķēris zem ūdens kādu kritušu koku. Bet iekliedziena asumā meitene pēkšņi saklausīja ko noslēptu svešinieka dvēselē, kas izpaudās neviļus, iespējams, attiecībā uz viņu, Hēliju. Viņa satrūkās un gandrīz vai izbijās. Desmitiem šausmīgu notikumu atausa viņas sasprindzinātajā iztēlē. Kas ir šis jaunais cilvēks? Kā gan viņa varēja uzticēties tam, kaut arī tēva dēļ? Viņa pat nezina tā vārdu. Baigs bija ne tik daudz izbaiļu moments, cik nomokošā tramība, baidoties un uzmanoties visu laiku. Sajā brīdī Noks, atlaidis airus, aizdedzināja sērkociņu un aizsmēķēja pīpi; uguns gaismā viņa lejup noliektā seja, ar pievērtajiem plakstiņiem, kuru
Hēlija uzmanīgi novēroja, viņai par lielu atvieglinājumu nemaz nelikās briesmīga, — seja kā jau seja. Pat skaista, parasta seja… Viņa klusi nopūtās, gandrīz vai nomierinājusies, jo vairāk tāpēc, ka Noks aizsmēķējis pateica:
— Alans_ vārds ir Trumviks. — So vārdu viņš nupat bija izdomājis un, baidīdamies to aizmirst, divreiz atkārtoja: — Jā, Trumviks, tā mani sauc, Trumviks.
Un pēc brīža, lai labāk iegaumētu, piebilda:
— Trumviks.
— Vai ilgi mums jābrauc? — vaicāja Hēlija. — Mani mudina steigties tēva slimība … — Viņa samulsa, atcerēdamās, ka Trumviks airē un var to' uzskatīt kā skubi- nājumu. — Es runāju vispār, apmēram …
— Tā kā arī es steidzos, — Noks nozīmīgi teica, — tad ziniet, ka manās interesēs ir nokļūt Zurbaganā ne vēlāk kā parīt no rīta. Tā arī būs. No šejienes līdz pilsētai nav vairāk par simt verstīm.
— Pateicos jums. — Bikli iesmējusies, viņa paziņoja: — Man ir dažas sviestmaizes un nedaudz siera… tā kā nekur citur dabūt nevar, jūs ..,
— Arī es paņēmu kārbu ar sardīnēm un gabalu maizes … Man pietiek.
«Visas viņas ir materiālistes,» nodomāja Noks. «Vai es šajā brīdī domāju par sviestmaizēm? Nē, es domāju par mūžību, — upe, tās straume ir mūžības simbols … Un — kas vēl?»
Bet viņš aizmirsa — kas, lai gan viņa garastāvoklis joprojām bija reizē nomākts un pacilāts. Noks sāka domāt par savu mežonīgo, drūmo pagātni: par pretīgo dēku, cietumu, par nodomu izturēties pret cilvēkiem ar lepnu naidu, novērsties no tiem uz visiem laikiem — ja ne miesīgi, tad kaut vai garīgi; viņš domāja arī par mīlestību, gan tikai kā par sapni, uzticīgu un maigu sagandētās dzīves ceļabiedru. Domu saviļņojums iedarbojās uz muskuļiem, un viņš airēja kā sacīkstēs. Laiva, slīdēdama stipri ātrāk par straumi, ar troksni šķēla tumšo ūdeni.
Hēlija apstākļu neparastībā izjuta gara možumu un arī satraukumu par savas vēlēšanās piepildījumu. Tēva vērīgi noklausīsies stāstu par viņas dēku. Hēlijai šķita, ka viņa nebrauc, bet lasa par kādu sievieti Hēliju grāmatā, kur aprakstīti meži, medības, briesmas. Atceroties tēvu, pārņēma skumjas. Viņa iedomāja paviršo, aprobežoto dakteri, kas ārstēja tēvu, un sāka prātot, ka viņa izvēlēsies citu, nodibinās kārtību, pārlūkos zāles, gultu — it visu.
Viņas darbīgajai dvēselei kaut vai domās vajadzēja kaut ko darīt. Lai nesaņemtu no jauna Noka piezīmes, viņa līdz pagurumam apzinīgi vadīja stūri, neizlaižot no acīm labā krasta tumšo nostiprinājumu. Meitene juta izsalkumu, bet kautrējās. Viņi brauca klusēdami minūtes piecpadsmit, tad Noks, tikpat izsalcis, sadrūmis noteica:
— Iebaudīsim. Atlaidiet stūri. — Viņš ievilka laivā airus.
— Manas sardīnes vēl nav sakaltušas,.< ņemietl
— Nē, pateicos, ēdiet vien pats.
Tīdainās pledā, Hēlija klusi ēda. Lai gan bija dzija tumsa, viņai šķita, ka šis savādais Trumviks zobgalīgi novēro viņu, un sviestmaizes, kaut arī Hēlija bija izsalkusi, kļuva negaršīgas. Viņa beidza ēst. Noks vēl ilgi turpināja skribināt kārbu ar saliecamo nazi, un Hēlija dzirdēja, kā nazis skrāpē skārdu. Viņu abu nošķirtībā, upes naksnīgajā klusumā un šajā badīgajā, nepatīkamajā skri- bināšanā, lai cilvēks varētu spēcināties, šķita kaut kas sērdienīgs, un Hēlijai kļuva skumji.
— Liekas, nakts nebūs visai auksta, — ierunājās meitene, tomēr viegli drebinādamās aiz saltuma.
Viņa pateica to, kas vispirms ienāca prātā, lai Noks nedomātu, ka viņa noskatās, kāds viņš rīma.
— Tvaikonis tagad jau tālu no šejienes.
Noks kaut ko norūca, aizrijās un iesvieda kārbu ūdenī.
— Pulkstenis rāda pirmo nakts stundu, — viņš sacīja, sērkociņa gaismā palūkojies pulkstenī. — Ja gribat, varat gulēt.
— Bet kā būs ar stūri?
— Es protu vadīt ar airiem, — Noks uzstājīgi noteica, — bet, ja jūs tā pusnomodā vadīsiet stūri, mēs pēc pāris stundām uzbrauksim uz sēkļa. Vispār es gribētu, — viņš sapīcis piebilda, — lai jūs mani paklausītu. Esmu par jums daudz vecāks, vairāk pieredzējis un zinu, kas jādara. Varat nolikties guļus.
— Jūs… esat ļoti labs, — nedroši teica meitene, īsti nesapratusi, kas tas ir: īgnums vai laipnība. — Labi, es gulēšu. Ja vajadzīgs, lūdzu, pamodiniet mani.
Noks, nekā neteicis, nospļāvās.
«Vai viņa tiešām domā, ka es nepamodinātu? Skaidrs, ka pamodināšu. Seit nav viesu istaba, šeit… Kā viņas prot ievilināt tīklos! «Jūs esat ļoti labs …», «Pateicos», «Vai jūs nedomājat, ka…». Tas ir dzimuma instinkts,» nosprieda Noks, «neapzinātā attieksme pret vīrieti. Jā.»
Tad viņš sāka pārdomāt, vai braukt līdz Zurbaganai laivā vai izkāpt kādas verstis no pilsētas — drošības labad. Ziņas par laivas nopirkšanu par tādu milzu summu, par Jusa velti meklēto degvīnu un Noka pazīšanas zīmes pa šīm divām diennaktīm jau varēja kļūt zināmas visā apkārtnē. Līdz ar to viņš vēlreiz noslavēja sevi, ka bija attapies un paņēmis līdzi Hēliju, ka nebija atteicis viņai. Šis apstāklis piešķīra ceļojumam ģimenisku raksturu,'un kas gan, redzot Noku meitenes sabiedrībā, iedomātu, ka viņš vēl nesen bijis katordznieks? Hēlija neapzināti būs viņam palīdzējusi. Viņš nolēma būt iecietīgāks.
— Vai jūs guļat? — jautāja Noks, lūkodamies uz laivas pakaļgala apveidu.
Atbildē viņš sadzirdēja kaut ko viduvēju starp nopūtu un miegainu čukstu. Laivas pakaļgals uz mazāk tumšā fona nekā pati laiva šķita tukšs, Hēlija acīmredzot bija aizmigusi, un Noks aizdedzināja sērkociņu, lai palūkotos, kā viņa ierīkojusies. Ietinusies pledā, meitene gulēja, uzlikusi galvu uz rokām; bija redzama tikai aizvērta acs, piere un deniņi; viss kopā izskatījās kā pūkains kamols.
— Pietiek domāt par viņu, — noteica Noks, aizsviezdams sērkociņu. — Kad sieviete guļ, tā ir nekaitīga.
Ieturēdams ar airiem vajadzīgo virzienu, viņš, nakts svinīgā drūmuma ietekmēts, atkal pārdomāja savu bēdīgo pagātni. Viņam gribējās, ja vien izdosies izglābties, tā dzīvot, lai nebūtu ne pašapmāna, ne aizraušanās, ne nožēlu. Pirmām kārtām — jāpaliek vientuļam. Domādams, ka pārāk labi iepazinis cilvēkus (jo sevišķi sievietes), Noks iekaisis nolēma, ārēji nenovēršoties no cilvēkiem, iekšēji ar tiem nesakust un tā, pavēlējis sirdij apklust uz visiem laikiem, sagaidīt mūža beigas. Ar cildenām skumjām kā prātnieks, kas pazīst pasaules nīcību.
Šķiet, ka tā, slavas apveltīts, sirms ārsts apstaigā bez- ceKīgu slimnieku palātu, apvaldīti uzsmaidīdams visiem, kas veras viņā ar bailēm un pārmetumiem… «Jā, jā,» it kā saka ārsta mundrais izskats, «protams, jūs šeit atrodaties tikai pārpratuma pēc un īstenībā viss ir lielisks …» Bet ārsts nav muļķis: viņš redz visas vainas, visas bažas, ko radījušas kaites, un maz domā par slimniekiem. Domāt par notiesātiem ir veltīgi. Ar tiem viņam nav pa ceļam.
Sevis paša salīdzinājums ar ārstu Nokam ļoti iepatikās. Viņš saslējās, sadrūma un skumji nopūtās. Tādā noskaņojumā pagāja nakts, un, kad Noks sāka skaidri saredzēt vēl arvien guļošās Hēlijas stāvu, — līdz Zurbaganai bija palicis ne vairāk kā verstis četrdesmit. Krastu krūmāju galotņu lapas sāka pamazām dzirkstīt, upe noskaidrojās, miklā vēsma uzvēdīja zāles, zivju un mitras zemes smaržu. Noks palūkojās uz sastingušajām rokām: pirksti bija satūkuši, bet plaukstas, izraibinātas ūdeņainām tulznām, sūrstēja un kaisa.
— Nu tomēr laiks modināt to buduāra cilvēku, — noteica Noks. — Uzaususi diena, un es neriskēšu braukt tālāk, kamēr nesatumsīs.
Viņš ievirzīja laivu smilšainā līcītī. Laiva, atsizdamās pret krastu, apstājās, meitene nervozi uzlēca kājās un vēl miegainām acīm mulsi palūkojās visapkārt.
— Tas esat jūs, — viņa nomierinājusies sacīja. — Es gulēju visu nakti. Pirmajā brīdī nesapratu, ka mēs braucam.
Viņas mati bija izspūruši, blūzes apkaklīte saņurcīju- sies, ģērbs gluži sagulēts. Pleds noslīdēja pie kājām. Viens viņas vaigs bija pietvīcis, otrs bāls.
Noks teica:
— Redziet nu, mums vēl atlicis ko braukt ne vairāk kā pusceļš. Tagad esam apstājušies un paliksim, kamēr satumsīs. Vajag taču atpūsties. Kāpiet laukā, Hēlij! Nomazgājieties vai sasukājieties, kā redzat, bet man iedodiet kniepadatu, ja jums ir. Gribu noķert kādu zivi. Sajā mežonīgajā upē zivju, cik uziet.
Hēlija pārvilka roku pār krūtīm, kniepadata atradās tajā vietā, kur bija notrūkusi poga. Viņa izņēma kniepadatu, un blūzītes malas viegli pavērās, atsedzot balta krekliņa svītru. To ievērojusi, Hēlija samulsa — viņai ienāca prātā, ka uz viņu, guļošu, visu nakti ir skatījies vīrietis, bet, tā kā gulēt bez izģērbšanās viņai nekad vēl nebija gadījies, meitene neapzināti jutās tāpat kā apsegusies ar segu. Krekla svītriņa vairoja viņas samulsumu. Viss, ko instinktīvi izjuta no vīrieša un sievietes attiecībām, kuras neviens neredz, vērta viņas samulsumu apjukumā; Hēlijai nokrita zemē kniepadata, un, kad viņa, to atradusi, izslējās, seja bija gluži pietvīkusi un nožēlojama.
— Labi, ka kniepadata ir no dzelzs, — teica Noks.
— To viegli saliekt; tērauda salūztu.
So piezīmi viņš pateica tādā vientiesībā, ka Hēlija atguva dvēseles līdzsvaru. Viņa izkāpa no laivas. Noks sekoja. Paziņojis, ka ies izraudzīt makšķerei kātu, viņš nozuda krūmos, un Hēlija kādu brīdi palika viena. Pasmēlusi ar sauju ūdeni un apslacījusi seju, viņa noslaucījās mutautiņā, tad sakārtoja matus virs trīsošā ūdens spoguļa un uzkāpa krasta kraujā. Viņa bija nolēmusi tur «sakārtot domas». Bet domas pēkšņi pajuka, jo viņas priekšā atausa un atmirdzēja tik krāšņs un prieka pilns rīts, kad zaļie krūmi šķiet kā dārzs'un mēs paši jūtamies kā bērni, kairi piedots kāds nedarbs. Saules disks kvēloja virs zilās upes, nobārstot visu apkārtni ar vieglām trīsošām gaismas dzirkstīm, kas bija izsētas visur, kurp vien vērās skatiens. Stipra, sulīga zaļumu smarža saviļņoja sirdi, tāles dzidrums šķita kā plašs, līksms apskāviens; zilās ēnas pastiprināja rīta krāsu smalkumu, un vietvietām cirtainās, žilbinošās plaisās mirgoja staraini tīmekļi.
Noks iznāca no krūmiem ar garu maiksti rokās. Hēlija, jūsmas pārņemta, skaļi iesaucās:
— Cik brīnišķīgs rīts!
Noks aizdomīgi noskatījās viņā. Hēlija, kā arvien, vēlējās būt apvaldīta, bet gluži neviļus viņā staroja neapzināts žirgtums.
«Nu, nu,» viņš naidīgi pukojās, «varbūt tu domā, ka esmu uzķēries uz šīs vientiesīgās makšķeres? Ka es nu sakšu klaigāt un jūsmot? Ka izkusīšu no tavu acu skatieniem? Skuķīt, neceri! Nekas no tā neiznāks!»
— Piedodiet, — viņš salti teica. — Jūsu jūsmošana mani garlaiko. Un, lūdzu, nekliedziet. Es dzirdu labi.
— Es nekliedzu, — atbildēja Hēlija, jau ierāvusies sevī.
Nepelnītā, gluži atklātā Noka rupjība viņu sarūgtināja
un mulsināja. Lai pārvarētu aizvainojumu, viņa devās uz ūdens malu, klusi sevī kaut ko dungodama, bet, baidoties no jaunas pārestības, apklusa pavisam.
«Viņš mani galīgi neieredz, droši vien tāpēc, ka uz- plijos ar līdzbraukšanu.»
Sī doma raisīja vainas sajūtu, kuru viņa, noskatoties, kā Noks makšķerē no laivas, centās izkliedēt ar apziņu, ka viņai katrā ziņā bija jābrauc, un nolēma to tūliņ pateikt Nokam.
— Jūs velti dusmojaties, Trumvik, — Hēlija uzsāka,
— ja tēvs nebūtu slims, es nelūgtu jūs ņemt mani līdzi.
Tāpēc iedomājieties sevi manā vietā un stāvoklī.,. Es jums uzplijos, jo bija nepieciešams.
— Par ko jūs runājat? — izklaidīgi pārvaicāja Noks, kurš tobrīd raisīja vaļā no svārku aizoderes izvilkto zirga astru makšķerauklu. — Paejiet nost, Hēlij, jūsu ēna gulstas pār ūdeni un biedē zivis. Tā jau nav mana vaina, ka jūsu tēvs saslimis … Un vispār — mans izturēšanās veids ir gluži vienāds pret visiem … Rausta!
Hēlija, paklausīgi atkāpusies tālāk uz krastu, redzēja, ka sudrabots spīdums tiek izrauts no ūdens, palecas gaisā un, riņķodams ap Noku kā karuselī, noplunkšķ ūdenī.
— Zivs! Un tik liela! — iesaucās Hēlija.
Noks, lepodamies ar panākumu, atbildēja tikpat aizrautīgi, ar maikstes galu pievārēdams zivi.
— Jā, nav maza. Redziet, zivs ir bieza un smaga: mēs tūliņ to izcepsim. — Viņš piestūmās ar laivu pie krasta un nosvieda zivi smiltīs; tad, apskatījies visapkārt, sāka vākt sausus zarus un sakrāva tos kaudzītē, taču zaru nebija daudz. Arī Hēlija, lai nestāvētu dīkā, sameklēja divus trīs sausus zarus. Strauji, ar lielu sasprindzinājumu un centību, it kā smagu darbu darot, viņa padeva Nokam sīkos zariņus, ar sadurstītām rokām salauzusi tos sērkociņu lielumā. Noks, izķidājis zivi, aizdedzināja žagarus. Tie lāgā negribēja degt; pacēlās biezi dūmi. Nometies ceļos, Noks, nežēlodams plaušas, uzpūta vāju liesmiņu, bet drīz vien pie savas auss izdzirda vēl otru, ļoti centīgu, drebulīgu elpu. Atspiedusies pret zemi ar dūrītēm, kurās bija sažņaugtas skaidiņas, Hēlija arī no savas puses pūlējās kaut ko darīt, dūmi koda acīs, bet viņa, varonīgi valdīdamās, nebeidza uzpūšanu pat tad, kad uguns jau uzliesmoja un rūkdama apņēma žagarus.
— Pietiks! — teica Noks. — Atnesiet zivi.
Hēlija paklausīja.
Nogaidījis, kad saradās vairāk ogļu, Noks izlīdzināja tās vienmērīgi uz smiltīm un uzlika zivi. Cepoties tā sāka čurkstēt. Drīz vien, vienā pusē apdegušu, Noks izņēma to no pelniem un uzlika uz lapu paplātes.
Pārdalījis to ar klūdziņu uz pusēm, Noks pamāja:
— Ēdiet, Hēlij, lai gan tā ir bez sāls. Izsalkuši mēs tālu netiksim.
— To es zinu, — domīgi teica meitene.
Kaut kā nomocījusi savu daļu, tikai pa pusei apmierinājusi ēstgribu, viņa sāka ilgoties pēc mājām. Apžilbinoša, taču mežonīga un tuksnesīga bija apkārtne; mierīgais, klusais krasts, kas turēja viņus piespiedu gūstā, sāka meiteni nomākt. Kā pirms simt vai tūkstoš gadiem — tāda pati bija upe, smiltis, akmeņi; te zuda nojēgums par laiku. Klusēdama viņa noskatījās, kā Noks, paslēpis laivu zemu pār ūdeni nolīkušajos krūmos, piebāž un aizsmēķē pīpi, kā, nevērīgi palūkojies ceļabiedrē, īgni un drūmi pasmaida, un dīvaina neuzticība joņaini atausa viņas satrauktajās smadzenēs, it kā tas viss 'nebūtu īstenība. Viņa vēlējās, kaut Trumviks drīzāk aizmigtu, tas viņai šķita kā darbs, kas tuvinās tālākbraukšanas stundu.
— Jūs gribējāt nogulēties? — ierunājās Hēlija, — manuprāt, tas jums tieši nepieciešams.
— Vai es jūs traucēju?
— Kādā ziņā? — pukodamās par sarunu biedra ķildīgo toni, Hēlija dusmīgi paraustīja plecus. — Es, man šķiet, nedomāju nekā uzsākt, turklāt arī nevaru, jo jūs jau brīdinājāt, ka brauksiet tālāk tikai krēslā.
— Es taču neesmu sieviete, — svinīgi attrauca Noks,
— mazāk vai vairāk miega — man vienalga. Ja traucēju jūs …
— Teicu jau, ka ne! — iekaisa Hēlija, smagi elpodama aizvainojumā. — Jādomā, ka drīzāk es, — atļaujiet pateikt pavisam atklāti, — es jūs traucēju… Tad nevajadzēja mani ņemt līdzi. Jūs visu laiku man uzbrūkat!
Viņas acis kļuva apaļas un spožas, bērnišķīgā mute aizvainojumā drebēja. Noks pārsteigts izņēma pīpi no mutes un palūkojās apkārt, it kā piesaukdams par lieciniekiem debesis, upi un mežu, ka nav gaidījis šādu pārmetumu. Baidīdamies, ka Hēlija varētu sākt raudāt un viņš zaudētu savas pārākuma pozīcijas, kā vīrietis, kas ir spēcīgāks un visu nicina, Noks saprata, ka nepieciešams šim strīdam nekavējoties piešķirt dziļu un nopietnu pamatojumu; turklāt viņš beidzot gribēja arī izteikties, kā jau vairums cilvēku, kuri patiesi, lai gan visai nesen par kaut ko pārliecinājušies, meklējot klausītāju, kas noskaņots gluži pretēji; šoreiz apstākļi bija vienkārši: jau Hēlijas sievišķīgums bija pretstatā Noka uzskatiem. Sākumā Noks sadrūva, it kā nosodot ceļabiedres dedzību, bet tad viņa sejā iegūla skumjas un sarūgtinājums.
— Var jau būt, — viņš teica, akcentēdams vārdus,
— ka esmu jūs kaut kā aizskāris, Hēlij, droši vien tā ir, pieņemsim, taču jūs un tieši jūs neesmu gribējis aizskart, varat ticēt. Teikšu atklāti, es pret sievietēm izturos visai noliedzoši, un jūs esat sieviete; ja es neviļus esmu pārkāpis pieklājības robežas, tad vienīgi tāpēc. Jūs vai kāda cita — man ir vienalga, ikvienā no jums es redzu, nevaru neredzēt, pasaules ļaunuma pārstāvi. Jā! Sievietes ir pasaules ļaunums!
— Sievietes? — mazliet samulsusi, bet jau nomierinādamās, pārjautāja Hēlija. — Vai jūs domājat, ka visas sievietes …
— Noteikti visas!,
— Bet vīrieši?
— īsti sievišķīgs jautājums, — Noks sabāza pīpē tabaku un pakratīja galvu. — Ko jūs gribējāt teikt ar to «bet vīrieši»? … Varu sacīt bez lielīšanās, vīrieši ir radošais, pozitīvais sākums. Bet jūs — ārdošais sākumsl
«Ārdošais sākums», līdz sirds dziļumiem satraukts, šaurās uzacis saraucis, pārsteigts skatījās krietnu brīdi Nokā ar pārmetumu un izaicinājumu.
— Bet… Paklausieties, Trumvik! — Noks bija sācis runāt viņas aprindu valodā, un arī viņa sāka izteikties vieglāk un brīvāk nekā līdz šim. — Paklausieties, tā ir bezkaunība, bet domāju, ka jūs runājat nopietni. Tas ir aizskaroši, tomēr interesanti. Ar ko gan mēs esam parādījušas sevi no tik tumšas puses?
— Jūs esat neorganizēta stihija, visa ļaunā sākums.
— Kāda stihija?
— Lai gan jūs, Hēlij, acīmredzot esat vēl neskarta (Hēlija nosarka), varu jums pateikt, — brīdi klusējis, turpināja Noks, — ka … tā ir … dzimuma stihija. Dzimuma fizioloģiskais sākums, kas jums ir galvenais, noviļ mūs bezdibenī.
— Par to es nerunāšu, — skaļi attrauca Hēlija, — te cs nevaru līdzi spriest.
— Kāpēc?
— Muļķīgs jautājums.
— Jūs atsakāties turpināt šo sarunu?
Viņa novērsās un skatījās sāņus, meklēdama saprotamu izskaidrojumu savam samulsumam, ko nevarēja izraisīt ne klīrība, ne iedomība, to viņa labi zināja, jo šo īpašību nebija viņas raksturā. Beidzot prasība būt arvien patiesai ņēma virsroku, — skaidru un ciešu skatienu palūkojusies Nokā, Hēlija droši atbildēja:
— Es pati vēl neesmu sieviete, tāpēc droši vien būtu visai nepareizi, ja sāktu spriedelēt par… fizisko pusi. Runājiet, varbūt es sapratīšu un tad pateikšu, vai esmu vienis prātis ar jums vai ne!
— Tad ziniet, — uzbudināts iesāka Noks, — ka visas sievietes intereses saistās ar dzimumsfēru, tāpēc viņas ir tik aprobežotas. Sievietes ir sīkumainas, melīgas, tukšas, godkārīgas, plēsonīgas, nežēlīgas un alkatīgas.
Viņš minēja Hartmani, Šopenhaueru, Nīcši un kādu pusstundu no vietas apklusušās ITēlijas priekšā tēloja cilvēces nākotnes drūmo ainu, ja tā beidzot nenolādēs mīlestību. Mīlestība, pēc viņa domām, ir dabas mūžīgais malds, ko sen jau laiks nodot arhīvā, bet romānus sadedzināt uz sārta.
— Jūs, Hēlij, — viņš teica, — vēl esat jauna, bet, kad jūsos pamodīsies sieviete, tā ne ar ko nebūs labāka par pārējām jūsu sugas rožainajām plēsoņām, kas izsūc vīrieša smadzenes, asinis, sirdi un bieži vien noved viņus līdz noziegumam.
Hēlija nopūtās. Ja Nokam kaut puse taisnības, viņas turpmākā dzīve būs briesmīga. Viņa, Hēlija, pret savu gribu kļūs par dzēlīgu, pasaules ļaunumu nesošu čūsku.
— Tiesa, Šekspīram gan ir lēdija Makbeta, — viņa iebilda, — bet ir arī Džuljeta un Ofēlija …
— Neirastēniskas mātītes, — Noks attrauca.
Hēlija iekoda sev mēlē. Viņa tik tikko bija gribējusi pateikt: «Es jūs iepazīstinātu ar savu māti, ja tā pirms četriem gadiem nebūtu mirusi,» tagad meitene pateicās liktenim, ka nicinājuma pilnais apzīmējums «mātīte» gājis secen dārgajam tēlam. Viņai vairs nebija ne mazākās patikas sarunāties. Noks, nepamanījis viņas īgno sejas izteiksmi, sāka stāstīt, apzīmējot sevi ar vietniekvārdu «viņš» līdz šim lietotā «es» vietā:
— Man bija .draugs. Viņš neprātīgi iemīlējās kādā sievietē. Viņš ticēja cilvēkiem vispār un sievietēm. Bet šī tukšā persona mīlēja greznību un izšķērdību. Viņa pierunāja manu draugu izdarīt zādzību … jaunais cilvēks bija tik pārliecināts par savas iemīļotās neprātīgo mīlestību uz viņu, ka uzlauza sava patrona kasi un naudu atdeva viņai… šim sātanam cilvēka izskatā. Un viņa aizbēga no vīra, bet es …
Nokam asinis saplūda galvā, kad aizrāvies tik neapdomīgi izrunājās, tomēr viņš aptvēra, ka stāstījumu nepieciešams pabeigt, lai neizraisītu vēl lielākas aizdomas. Bet Hēlija, kā šķita, nekā nebija uztvērusi. Parasti vieg- ļais pieklājīgas uzmanības smaids pavīdēja viņas pa nakti sagurušajā sejā.
— Bet viņš, — Noks pusbalsī pabeidza, — nokļuva katorgā.
Iestājās uzmanības pilns klusums.
— Vai viņš vēl tagad atrodas tur? — piespiesti vaicāja Hēlija.
— Jā.
— Jums viņa žēl, protams … arī man viņa žēl, — meitene steidzīgi piebilda, — bet ticiet, Trumvik, šis cilvēks nav vainīgs!
— Kas tad ir vainīgs?
Noks aizturēja elpu.
— Protams, viņa.
— Bet viņš?
— Viņš ļoti mīlēja, un es viņu nenosodītu.
Noks palūkojās ar tik sasprindzinātu skatienu, ka viņa nolaida acis.
«Noģida vai nenoģida? Ak velns!» viņš nolēma, «īstenībā man vienalga. Viņai tagad, protams, ir aizdomas par mani, bet iztaujāt neiedrošināsies, man vairāk nekā nevajag.»
— Es pagulēšu. — Viņš piecēlās, izstaipījās un nožāvājās.
— Jā, paguliet, — teica Hēlija, — saule jau augstu.
Nekā neatbildējis, Noks nolikās platānas ēnā, apklājis galvu ar žaketi pret odiem, un drīz vien aizmiga. Sapni, lai cik šķita savādi, lai cik pretēji viņa domām, tomēr atbilstoši cilvēka dabai, viņš redzēja, ka Hēlija no mugurpuses pienāk viņam klāt un maigi ar siltu plaukstu aizspiež acis. Viņa jūtas tobrīd bija dīvains rūgta aizvainojuma un maiguma sajaukums. Sapnis droši vien būtu izvērties vēl sarežģītāks, ja Noks nepamostos no nedroša, viegla piebikstījuma. Acis atvēris, viņš ieraudzīja Hēliju, kas viņu modināja, un pēdējais viņas rokas pieskāriens saplūda ar naivo sapņojumu. Sāka jau tumst. Saules sarkanais plaksts izzuda aiz tumšā krasta; mik- lums, smagums galvā un bargā īstenība atgrieza Noku nepārtrauktajā, pēdējo dienu drūmajā modrībā.
— Piedodiet, ka uzmodināju jūs, — teica Hēlija, — laiks atkal braukt.
Viņi iesēdās laivā; atkal sāka skaloties ūdens; kādu stundu abi brauca nerunādami; tad, jzdzirdusi, ka Noks strauji un aizelsies elpo (bija sācis pūst joņains pretvējš, un ūdens stipri bangojās), Hēlija teica:
— Dodiet man airus, Trumvik, atpūtieties.
— Airi ir smagi.
— Nu kas par to! — viņa iesmējās. — Ja izrādīšos par nespēcīgu, lūgšu piedošanu. Dodiet airus.
— Kā vēlaties, — atbildēja Noks.
«Lai airē vien,» viņš nodomāja, «viņas balstiņa kļuvusi stingrāka, radziņi jāaplauž.»
Viņi apmainījās vietām. Noks izdzirdēja lēnus, nedrošus plakšķus, kas pamazām kļuva arvien pareizāki un biežāki. Hēlija tikko spēja noturēt airus, kuri ik brīdi draudēja izsprukt no rokām. Atgāzusies atpakaļ, viņa vilka airus ar visu stāvu, un ļaunākais bija tas, ka viņas kājām nebija atbalsta punkta, tās nesniedza līdz laivas dibenā ietaisītajam paaugstinājumam kāju atbalstīšanai. Melijas kājas bezspēcīgi slīdēja pa laivas dibenu, un, pievelkot airus, viņa ikreiz tik tikko nenoslīdēja no sēdekļa. Aizplūstošais ūdens likās smags un nekustīgs, it kā airi tiktu iegremdēti graudos. Meitenes rokas un pleci jau sāka sāpēt, tomēr ne sāpes, ne smagā sirdsdarbība, kas radīja saltus sviedrus, ne mokošā, drudžainā elpošana nespēja viņu piespiest atzīties nevarībā. Viņa drīzāk mirtu nekā noliktu airus. Gandrīz pusstundu Hēlija izcieta šo aso mocību un uz beigām airēja tīri mehāniski, it kā tās nebūtu viņas rokas. Noks, iegrimis drūmās pārdomās par nežēlīgo pagātni, satrūkās un ieklausījās: airi necilājās rakstā, bet vāji un saraustīti nošļakstēdami, laivu gandrīz nemaz nepavirzot uz priekšu.
— Hallo! Hēlij! — viņš uzsauca. — Sēstieties savā vietā, pietiks!
Viņa nespēja pat atbildēt. Noks, palaidis stūri, piegāja pie viņas klāt. Blāvais ūdens atspīdums ļāva viņam pieliecoties saskatīt meitenes bālo seju ar cieši aizmiegtajām acīm un sāpīgi pavērto muti. Viņš satvēra airus, gribēdams tos atņemt, Hēlija tūliņ neatlaida, bet arī atlaižot vēl arvien centās airēt kā uzvilkts mehānisms. Viņa atvēra acis un saslējās, pusnemaņā smaidīdama.
— Kā jūtaties? — pēkšņā līdzcietībā vaicāja Noks.
— Nē, nekas, — pārvarēdama nespēku, viņa atbildēja, pūlēdamās drīzāk atgūt elpu. Pēc tam bailes no izzobošanas vai dzēlīgas piezīmes lika viņai lepni un pārdroši apgalvot: — Es varētu vēl ilgi airēt, jo airi nav sevišķi smagi..» Tikai tie rokturi tādi resni, — viņa vēl naivi piebilda.
Viņi atkal pārmainījās vietām, un Noks kļuva domīgs. Viņš jutās mazliet apkaunots un aizkustināts. Taču viņš centās novadīt citā virzienā domas, kas bija gatavas vērīgi aplidot šo lepno un lādzīgo radījumu. Tomēr viņam palika tāda sajūta, it kā viņš būtu gājis un šobrīd nez
kāpēc apstājies.
Mākoņi biezēja, vējš sāka brāzt spēcīgiem, nepārtrauktiem joņiem. Uz Noka rokas uzkrita lietus lāse, un kādā tālā, tumšā sauszemes nostūrī pazibēja īss, zilgs mirdzē- jums. Laivu sāka šūpot, ūdens draudīgi šļakstēja. Noks palūkojās augšup un, pārstājis airēt, teica:
— Hēlij, mums jāpiestāj pie krasta. Būs negaiss. Pārlaist to uz ūdens nav nekādas jēgas: laivu piešļāks lietus gāzes vai arī vējš apgāzīs. Stūrējiet uz krastu!
Vieta, kur viņi piestāja, bija nelielu smilšu pauguru rinda. Ceļinieki izkāpa malā. Noks, baidīdamies, ka no lietus gāzēm ūdens varētu celties, ar pūlēm ievilka laivu dabiskā padziļinājumā starp pauguriem. Gar krastu auga rets mežs, augsti koki, kas vāji aizsargāja no negaisa, un Noks atzina par vajadzīgu brīdināt meiteni.
— Mēs izmirksim, — viņš teica, — ar to jums jāsamierinās jau iepriekš, jo nav kur patverties. Vai jums bail?
— Nē, nepatīkama ir aizkavēšanās.
— Šausmīgi nepatīkama.
Abi nostājās zem koka, skumji ieklausīdamies, kā šalc lapotne, kuru jau sāka apslacīt lietus. Vējš, kas uz bridi bija rimis, it kā smēlies spēkus, atkal pieņēmās vēl asāk un plosīgāk. Mākoņi, nolaidušies zemu virs meža ar drūmu, nenovēršamu nodomu uzbrukt, beidzot aizsedza vienīgo tumši zilo plaisu debesīs, un iestājās pilnīga tumsa. Bija bāri un salti; putni, paceldamies gaisā, bez skaņas lidoja ļoti zemu, bailīgi, it kā slapstīdamies pārlaižoties uz citu vietu. Zibens gaismā, kas vēl uzliesmoja reti un bez pērkona grāvieniem, Noks saskatīja aiz kraujas lapsu, kura ostīja gaisu; viņas asais purns un pierautā priekškāja vienā mirklī nozuda, tāpat kā parādījusies.
Klusuma un negaisa starplaiks beidzās ar spēcīgu brāzmu, kas atdrāzās ar ātrvilciena straujumu, spējais, saspriegtais rāviens nolieca kokus līdz trīsdesmit grādu leņķim, bet sīkā jaunaudze sāka mētāties kā drudzī. Lapas, zarus un dažādus gružus vējš trieca starp stumbriem un svieda sejā. Beidzot baismīgi zilās ugunīs uzliesmoja gigantisks zibens, zemi nikni sāka kapāt lietus gāze, un neganti pērkona dārdi pārskanēja visu šo tuksnesi.
Slapji kā sūkļi ūdenī Hēlija un Noks pārsteigti stāvēja, piespiedušies ar mugurām un pakaušiem pie kāda stumbra. Viņi cīnījās pēc elpas, vējš smacēja viņus; tam palīdzēja tik ārkārtīgi dāsna lietus gāze, ka mežs drīz vien bija pilns trokšņojošu strautu, ko bija radījis šis negaiss. Pērkons ar zibeni mijās mežonīgā sacensībā, pārplūdinot zemi ar dārdu joņiem un nemitīgiem, acis žilbinošiem, lietusaukstiem gaismas uzliesmojumiem, kuriem trīsot šķita, ka koki līgojas un palecas.
— Hēlij! — iesaucās Noks. — Vairāk mēs tik un tā nevaram salīt. Iziesim klajā vietā! Zem koka ir bailīgi stāvēt. Dodiet roku, lai nepazūdam viens otram, redziet, kas notiek visapkārt.
Turēdams meiteni pie rokas, ik brīdi paslīdēdams dubļos un zibens gaismā izlūkodams vietu, brīvu no kokiem, Noks pārvarēja nelielu attālumu, bet, pārliecinājies, ka tālāk sākas biezāks mežs, apstājās. Pēkšņi viņš ievēroja kādu nekustīgu gaismas punktu. Apgājis apkārt krūmam, kas traucēja skaidrāk saskatīt šo parādību, Noks pamanīja milzīgu pītu sienu tik tuvu, ka varēja saredzēt uz galda pudelē iespraustas sveces galu.
— Hēlij! — iesaucās Noks, — logs, mājoklis, cilvēki! Lūk, lūk! Skatieties!
Viņa ciešāk atbalstījās uz Noka rokas un priecīgi atkārtoja:
— Logs, cilvēki! Jā, tagad redzu. Ak, Trumvik, skriesim ātrāk zem jumta! Nu!
Šaubu pārņemts, Noks sadrūva. Tieši no mājokļiem un cilvēkiem viņam vajadzēja vairīties. Beidzot, pats pārmocījies un izsalcis, cerēdams un ticēdams, ka šādā nomalē nebūs vēl zināmas viņa pazīmes un bēgšana, un ļaunākā gadījumā paļaudamies uz likteni un revolveri, Noks noteica:
— Mēs iesim, tikai, dieva dēļ, uzklausiet mani, Hēlij: nepaskaidrojiet pati nekā, ja jums vaicā, kā mēs šeit nokļuvām. Nav zināms, kas šeit dzīvo; nav arī zināms, vai mums ticēs, ja mēs stāstīsim patiesību, un vai tādēļ necelsies nepatikšanas. Ja tas būs vajadzīgs, es izdomāšu kaut ko ticamāku par īstenību; jums jāpiekrīt, ka patiesībā mūsu stāvoklis tomēr ir visai ārkārtējs.
Hēlija ne visai saprata sscīto; ūdens zem ģērba tecēja pa viņas miesu, izraisot tikai vienu vēlēšanos — drīzāk nokļūt sausā pajumtē.
— Jā, jā, — steigā attrauca meitene, — lūdzu, Trumvik, iesim!…
Pēc īsa brīža viņi jau stāvēja pie neapžogotas baļķu būdas zemajām durvīm.
Noks paraustīja durvis.
— Kas tur dauzās? — iesaucās kāda balss aiz durvīm.
— Negaisa pārsteigtie, — Noks atbildēja, — viņi lūdz patvērumu uz kādu laiciņu.
— Nu ta velns! — pilna izbrīna, pat pārsteigta, atsaucās balss. — Medor, nāc šurp, tu pinkainais sliņķi!
Atskanēja aizsmakusi, dobja riešana.
Nezināmais, arvien vēl durvis neatvēris, vaicāja;
— Cik jūsu ir?
— Divi.
— Kas īsti?
— Vīrietis un sieviete.
— No kurienes te sieviete radusies, cienītais?
— Pārāk grūti izskaidrot caur durvīm, — Noks attrauca, — ielaidiet, esam piekusuši un izmirkuši.
Iestājās īss klusuma brīdis; tad būdas iemītnieks, biedinot kaut ko dauzīdams pret grīdu, nokliedza:
— Es jūs ielaidīšu, bet ziniet, ka Medors ir bez uzpurņa un es turu rokās divstobru bisi. Nāciet pa vienam, pirmā lai ienāk sieviete.
Satrauktā Hēlija šīs sarunas laikā vēlreiz izjuta apstākļu varu, kas viņu novedusi neparastā, vēl nekad nepiedzīvotā situācijā. Taču viņa bija jau mazliet samierinājusies. Nožvadzēja atvāztā bulta, un zemā, netīrā, bet gaišā telpā parādījās gluži samirkusi, smagi elpojoša, bāla, mazliet nobijusies meitene lietus izķēmotā, uz vienu malu nošķiebtā cepurē. Hēlija stāvēja peļķē, kas tūliņ izplūda zem kājām no viņas slapjajiem brunčiem. Tad parādījās Noks ne mazāk nožēlojamā izskatā. Abi reizē iesaucās «ai» un palūkojās visapkārt.
Būdas saimnieks» aiz kakla saites atvilcis suni no ienācēju kājām, kurām tas pievērsa pārmērīgu uzmanību, uztraukti ņurdot, ar pāris dunkām iedzina to kaktā, kur, vairākas reizes apgriezies un nožāvājies, vilkusuns nogū* lās, neuzticīgām acīm vērodams Hēliju un Noku. Saimnieks bija ģērbies raibā vilnas kreklā ar atrotītām piedurknēm, plīša biksēs un tūbas apavos. Garie, retie mati kā vēdeklis nokārās tam pār pleciem, piešķirot svešajam sievišķīgu un nekoptu izskatu. Sis kaulainais, neliela auguma, četrdesmit—četrdesmit piecus gadus vecais vīrietis ar savu sārto, nepatīkami kailo seju, ar mazajām, gaišajām acīm, ko apņēma rievu tīkls, un uzrauto augš- lūpu, kura atsedza stipri dzeltenīgus zobus, atstāja mulsinošu un dīvainu iespaidu. Pavardā, kas bija sakrauts no laukakmeņiem, dega malka, uz uguns virda melns katliņš, bet virs tā, čurkstēdams un paukšķēdams cepās kaut kas no mīklas. Pie nospeķota, brūna galda stāvēja sols un divi ķebļi. Nožēlojama guļvieta kaktā, kurai bija gaužām niecīga līdzība ar gultu, un spoguļa lauska uz naglas bija visa būdas nabadzīgā iekārta. Blakus logam, līdzās dažiem nepieciešamiem traukiem, karājās bises, slazdi, slēpes, tīkli un kādi piecpadsmit būri ar dziedātājputniem, kuri satraukti skandināja savas vienkāršās dziesmas. Uz grīdas starp kaudzē samētātām vecām platēm atradās gramafons. Tas viss bija pietiekami biezi noraibināts ar putnu mēsliem.
— Tad nu, dārgie viesi, — mazliet dziedoši, ar deguna pieskaņu teica nepazīstamais, — sēdieties, sēdieties. Kā redzu, jūs esat pamatīgi izmērcēti. Sēdieties, sildieties.
Hēlija piesēdās tuvāk ugunij, izspiezdama ūdeni no piedurknēm un svārku apakšmalas. Noks aprobežojās ar to, ka, novilcis slapjo žaketi, spēcīgi izgrieza to virs skārda spaiņa un atkal uzvilka. Loga rūtis, kas laistījās no nemitīgas zibeņošanas, drebēja pērkona dārdos.
— Nu tad iepazīsimies, — labsirdīgi turpināja saimnieks, nolicis bisi kaktā. — Ai, nabaga jaunkundze! Es jums, kungi, piedāvāšu kafiju. Katlā jau uzvārījusies, — vai ne, jaunkundz?
Hēlija pateicās ļoti atturīgi, bet tik klusi un mierīgi, ka nevarēja būt šaubu par viņas vēlēšanos kaut ko iebaudīt. No stiprināšanās ar nelaimīgo zivi nekas vairs nebija manāms. Arī Noks bija izsalcis.
Viņš teica:
— Es samaksāšu. Tiesa, ēst un dzert ir nepieciešams. Dodiet mums to, kas ir.
— Vai tādā reizē prasa naudu? — apbēdināts iebilda mednieks. — ko tur runāt! Ēdiet, dzeriet, atpūtieties — esmu priecīgs pakalpot, ar ko varu.
To visu viņš pateica skaidri, atklāti, laipni, kā iemācītu no galvas. Galdā parādījās maize, auksta gaļa, karsts, tikko no uguns noņemts taukains plācenis un katliņš, pilns ar stipru kafiju. Visu to savākdams, mednieks tūliņ sāka stāstīt par sevi. Visvairāk viņš pelnot, pārdodams putnus, kuriem ar gramafona palīdzību iemācot visādas meldijas. Viņš pat gribēja parādīt, kā putni atdarina mūziku, un dzīrās ķerties pie gramafona, bet tad, galvu kratīdams, atmeta šo nodomu.
— Ai, kāds es esmu muļķis! — viņš iesaucās. — Jaunie ļaudis izsalkuši, bet es gribu tos uzjautrināt.
— Starp citu, — viņš pagriezās pret Noku un cieši paskatījās viņā, — vai augštecē arī līst?
— Mēs braucam no lejteces, — atbildēja Noks, — Zur- baganā ir jauks laiks,,, Kā jūs sauc?
— Gutans.
— Mīļā, — Noks maigi vērsās pie meitenes, — kā būtu, ja Trumviks un Hēlija palūgtu šo lāga cilvēku norādīt tuvumā kādu pieļāvīgāku garīdznieku? Kā tu domā?
Gutans nolika krūzīti tik uzmanīgi, it kā vismazākais troksnītis varētu nomākt ITēlijas atbildi. Viņa sēdēja iepretī Nokam, blakus medniekam.
Meitene nolaida acis. Spējš bālums vienā mirklī apņēma viņas seju. Rokas drebēja, un balss bija ne visai žirgta, kad viņa, beidzot pārvarējusi bīstamās šaubas, klusi atbildēja:
— Dari, kā zini.
Negaiss pārstāja trakot.
Gutans nolaida acis un tad tēvišķīgi pakratīja galvu.
— Protams, es esmu jūsu pusē, — viņš līdzjūtīgi noteica, — ģimenes despotisms ir briesmīga lieta. Tikai, lai cik man jūsu žēl, kungi, man jāsaka, ka jums nav laimējies. Ciemats atrodas lejāk, verstis desmit atpakaļ. Tur dzīvo teicams mācītājs, pusstundas laikā viņš jūs savienos, un, dodu goda vārdu, tas maksās tīro nieku.
— Nekas, nav liela bēda, — mierīgi atbildēja Noks, — tas viss, ziniet, notika lielā steigā, pa īstam nepaspējām neviena izjautāt, kad mēs, nopirkuši laivu, izbraucām no Zurbaganas, cerot, ka ceļā gadīsies kāds ciemats. Vainīga, protams, nokrēsla, un mums ar Hēliju bija tik daudz ko pārrunāt. Tā, raug, aizrunājāmies — un palaidām garām ciemu.
— Brauksim, — sacīja Hēlija pieceldamās. — Lietus pārstājis.
Noks vērīgi paskatījās viņas mirdzošajās, pievērtajās acīs.
— Tu velti uztraucies un steidzies, — viņš lēni noteica,
— nebaidies: viss nokārtosies. Sēsties.
Šo vārdu īstā jēga Gutonam šķita nesaprotama, arī meitene uzņēma tos ar lielu neuzticību, taču viņai nekas cits neatlika kā apsēsties. Viņa pūlējās pasmaidīt.
Mednieks piegāja pie pavarda. Nesteigdamies sabikstījis pagales, viņš, stāvēdams ar muguru pret Noku, ierunājās:
— Jūs, kungi, esat smieklīgi ļaudis. Jaunībai gan savas īpašas tiesības. Bet, klau, ko jums teikšu: izvairieties no šaubīgas sastapšanās. Pagājušajā nedēļā izbēguši no cietuma divi katordznieki: viens sagūstīts Vardas tuvumā, bet otrs .*.
Viņš pagriezās kā uz atsperēm un ar tīkamu smaidu sakarsušajā, sārtajā sejā ātri un brīvi nosēdās pie galda. Viņa tiešais, stingais skatiens, pavērsts taisni uz Noka seju, kādai nespēcīgai dvēselei būtu apdullinošs, bet jaunais cilvēks, aizrijies ar kafiju, sāka tik neganti klepot, ka pietvīka un saliecās.
— …otrs, — turpināja mednieks, pacietīgi nogaidīdams klepus lēkmes beigas, — manuprāt, slapstās šajā apkārtnē. Par noziedznieku izbēgšanu, redziet, bija izziņots laikrakstā, tajā bija minētas arī viņu pazīmes.
— Tiešām? — jautri atsaucās Hēlija. — Bet mūs, vai zināt, nav vērts aplaupīt, mēs esam gandrīz vai bez naudas … Kā sauc šo dzelteno putniņu?
— Tas ir dziedātājs strazds, jaunkundz. Ļoti mīla ra- dībiņa.
Noks iesmējās.
— Hēliju grūti iebiedēt, mīļo Gutanl — viņš iesaucās. — Kas attiecas uz mani, tad es visos gadījumos esmu pilnīgs fatālists.
— Jums varbūt taisnība, — piekrita mednieks,
— Ieteicu jums iet pārbaudīt laivu, — ūdens ir cēlies, straume var to aizraut.
— Jā, pareizi, — Noks piecēlās. — Hēlij, — viņš skali un maigi teica, — es drīz atgriezīšos. Tu apskati putniņus, izklaidējies sarunās. Droši vien tevi uzjautrinās arī ar gramafonu. Neuztraucies, es atceros, kur atstājām laivu, un nenomaldīšos.
Viņš izgāja. Hēlija zināja, ka šis cilvēks viņu nepametīs. Stāvokļa nopietnība rosināja visus viņas spēkus un atmodināja drosmi viņas sirdī, kas gan varēja pamirt bailēs no apvainojoša vārda, bet kļuva cieta un bezbailīga briesmās. Viņa žēloja un cienīja savu ceļabiedru, tāpēc ka tas viņas acu priekšā neatkāpdamies un kā vien spēdams cīnījās līdz galam pret draudošo likteni.
Gutans piegāja pie durvīm un, cieši tās pievēris, sāka stāstīt:
— Tie ir dziedātāji strazdi, jaunkundz, savādnieki, traki rijīgi, tas ir pirmkārt, un …
Bet šī bezmērķīgā pļāpāšana acīmredzot traucēja viņu. Nostājies blakus Hēlijai, viņš, pārstājis smaidīt, ātri un skarbi sacīja:
— Būsim atklāti, jaunkundz. Zvēru, ka vēlu jums tikai labu. Vai jūs zināt, kas ir šis kungs, ar kuru jums tā gribas salaulāties?
Pat ārkārtīgais satraukums tik tikko atturēja Hēliju no smaida, — bija tik nepārprotami, ka mednieks ļoti maldījies. Hēlijas klātbūtni taču grūti būtu iztulkot citādā nozīmē — viņas āriene atbilda stingrākajām prasībām attiecībā uz meiteni no labākajām aprindām.
— Man liekas, ka zinu, — salti atbildēja Hēlija pieceldamās un sasliedamās. — Paskaidrojiet savu dīvaino jautājumu.
Gutans paņēma no plaukta avīzi un sniedza Hēlijai saņurcīto lapu.
— Lasiet šeit, jaunkundz. Es zinu, ko runāju.
Neievērodama sludinājuma oficiālo virsrakstu un arī to,
kas attiecas uz otru katordznieku, Hēlija lasīja:
«…Noks, divdesmit pieci gadi vecs, vidēja auguma, labi noaudzis, spēcīgs stāvs, iesarkani, cirtaini mati, brūnas acis; melnīgsnēja seja, zem kreisās auss prāva dzimumzīme pupas lielumā; mazas rokas un kājas; īsas uzacis; citu pazīmju nav. Ikvienam, kam zināma abu vai vienas norādītās personas atrašanās vieta, jādara viss, lai šīs personas aizturētu vai arī, ja tas nebūtu iespējams, jāpaziņo vietējām varas iestādēm par minētajiem noziedzniekiem, par ko tiks izsniegta ar likumu noteiktā atlīdzība.»
Hēlija pārlaida ar roku pār acīm. Izlasītais viņai nebija nekas jauns, taču laupīja — un galīgi — niecīgo cerību, ka viņa varētu būt ārkārtīgi, fantastiski kļūdījusies.
Atvilkusi elpu, viņa atsāka spēli.
— Mans dievs! Kādas šausmas?
— Jā, — rupjā steigā piekrita Gutans, nepamanījis, ka izmisīgais sauciens izskan aizdomīgi pāragri no mīlošas sievietes lūpām. — Nav mana darīšana izdibināt, kā viņam, turklāt vēl tik ātri, izdevies jūs apmānīt. Lūk, ar ko jūs esat sasaistījusi savu likteni.
— Esmu jums ļoti pateicīga, — sacīja Hēlija dziļā pretīgumā pret šo cilvēku. Gluži dabiski, ka viņa elpoja smagi; nezinādama, ar ko beigsies šā vakara* drūmais notikums, Hēlija iztēlojās visādas briesmas. — Kā redzat, esmu satriekta, gluži apjukusi. Ko man darīt?
Palīdziet viņu aizturēt, — teica Gutans, — un zvēru jums, ka ne tikai nogādāšu jūs atpakaļ pilsētā, bet atdošu jums_ ceturto daju no atlīdzības. Jaunas sievietes mīl labi ģērbties , — Viņš nicīgi palūkojās uz Hēlijas nožēlojamo tērpu. — Dzīve kļūst dārgāka, bet es turu vārdu.
< Hēlijas roka neviļus pasvērās uz mednieka pārmērīgi veselīgās sejas pusi, bet meitene pārvarēja apvainojumu, pat nenosarkdama.
— Labi, piekrītu! — viņa stingri noteica. — Es neprotu piedot. Viņš drīz ienāks. Vai jūs nebaidāties, ka esat aizlaidis viņu?
— Nē. Viņš izgāja mierīgs. Pat tad, ja viņš ir nojautis, ka maska norauta, — no manis viena viņš, protams, nebaidīsies. Viņam ir revolveris. Slapjās žaketes atkārusies kabata skaidri parādīja priekšmeta apveidu. Man viņš jāsasien, jāsatver no mugurpuses. Jūs pievediet viņu pie būra un saistiet ar sarunu par kādu putnu. Pa to laiku izvelciet no kabatas revolveri. Citādi, — Gutans draudoši pazemināja balsi, — es jūs apkaunošu visas pilsētas acīs.
— Labi, — tikko dzirdami piekrita Hēlija. Viņa runāja un kustējās it kā spilgtā gaismā, kur viss tiek izlemts vienā mirklī un pilns murgainu skumju un noslēpumainības. — Jā, to jūs esat labi apsvēris. Es tā darīšu.
— Smaidiet jel! Smaidiet! — pēkšņi iesaucās Gutans. — Jūs nobālējāt! Viņš nāk, vai dzirdat?!
Lēnos, kā pārdomās tuvojošos soļus aiz durvīm dzirdēja arī Hēlija. Viņa pievirzījās tuvāk durvīm. Noks, plaši atvēris durvis, vispirms paskatījās uz meiteni.
— Nok, — viņa skaļi sacīja; mednieks tūliņ neaptvēra, ka pēkšņā vārda pārmaiņa nodod radušos stāvokli, bet bēglis to saprata. Revolveris jau atradās viņa rokā. Tas notika tik ātri, ka, steidzīgi pārkāpdama pār slieksni, lai neredzētu kautiņu, Hēlija vairs spēja tikai izdevst: — Aizsargājieties, — to es gribēju jums pateikt.
Pēdējais, kas viņai iespiedās atmiņā, bija divas vienā mirklī pārvērtušās vīriešu sejas.
Viņa paskrēja soļus desmit slapjo krūmu tumsā un apstājās, ieklausīdamās ar visu savu būtni. Nikna riešana; šāviens, otrs, trešs, divi kliedzieni; Hēlijas sirds sila kā strauji iedarbināta šujmašīna: caur pusatvērtajām durvīm šaudījās ēnas, kas mainīja vietu un apveidu; pēc dažām sekundēm, skaļi šķindēdami, izbira loga stikli un iestājās neapšaubāms, tomēr šādā brīdī izbrīnu modinošs klusums. Beidzot kaut kas melns pret aizmugurē krītošo gaismu iznāca no būdas.
— Hēlij! — klusi sauca Noks.
— Esmu šeit.
— Iesim. — Viņš aizsmacis elsa, ar plaukstu aizspiezdams pārsisto apakšlūpu.
— Vai jūs … nogalinājāt?
— Suni.
—- Bet viņu?
— Es viņu sasēju. Viņš ir par mani stiprāks, bet man palaimējās viņu pievārēt starp būriem. Tur viss apgāzts. Es viņam aizbāzu muti, piedraudot ar lodi, ja viņš nebūtu ļāvies … Pašam atvērt muti…
— Ak, lai paliek! — ar riebumu izdvesa Hēlija.
Nekad viņa nebija jutusies tik nelāgi kā šobrīd. Uz
ilgu laiku aptumšojās viņas dzīves gleznainā puse. Meža tumsa, cīņa, asinis, nodevība, nežēlība, gļēvums un rupjība izraisīja Hēlij as jaunajā dvēselē nepazītu nomāktību. Prātam viss bija skaidrs un negrozāms, bet sirdij — pretīgs.
Noks, pacēlis laivas galu, izlēja salijušo ūdeni un atgrūdās no krasta. Viņi virzījās pilnīgā tumsā. Ūdens līmenis bija stipri cēlies, ātrāk plūstošās straumes skaidrāk saklausāmie šļaksti skanēja uztraucoši un valdonīgi.
Ar dažiem airu vilcieniem Noks ievadīja laivu upes vidū un iegūlās airos. Tad, sajutusi, ka saistītais vīrs un nošautais suns beidzot atšķirti no viņas ar atstatumu un ūdeni, Hēlija sāka raudāt. Viņas satrauktajiem nerviem nebija citas izejas; viņa nespēja ne dusmoties, ne palikt vienaldzīga pret nule notikušo, — sevišķi tagad, kad no viņas vairs neprasīja to pārmērīgo savaldīšanos, kāda bija vajadzīga pie Gutaria.
— Dieva dē), neraudiet, Hēlij! — sāpīgi sacīja Noks. — Es esmu vainīgs, es viens pats.
Hēlija, zinādama, ka viņas balss aizlūzis, klusēja. Raudas norima. Viņa atbildēja:
— Jūs varējāt man pateikt visu tūliņ. Man var uzticēties, vai jūs varbūt nezināt to? Droši vien es nebūtu laidusi jūs šajā nolādētajā būdā.
— Jā, bet es tikai tagad sāku jūs pazīt, — skumjā at- klatībā pateica Noks. — Mana pasaka par garīdznieku un laulībām nelīdzēja: viņš zināja, kas es esmu. Bet būtu palīdzējusi… Ko jums pateica Gutans, Hēlij?
Hēlija īsumā atstāstīja pašu galveno, noklusējot piesolīto ceturto daļu un atlīdzības par aizturēšanu.
«Nē, tu neesi tā vērts, un es tev neteikšu,» viņa nodomāja, bet tūliņ kā rnāte pažēloja drūmi apklusušo Noku. «Palūk nu, kļuvis rāms.»
Un Hēlija iesmējās caur asarām, kas vēl nebija nožuvušas.
— Kas jums notika? — izbijies vaicāja Noks.
— Nekas, tie ir nervi.
— Rīt no rīta jūs būsiet jau mājās, Hēlij. Straume joņot joņo un nes mūs līdzi. — Pēc brīža viņš apņēmīgi uzprasīja: — Kā jūs noģidāt?
— Vīrietim jūs nebūtu uzdrošinājies pastāstīt notikumu ar draugu. Kamēr jūs gulējāt, manī sākumā radās neskaidra nojauta. Gandrīz vai pārliecība. Es ilgi klīdu gar krastu; izpeldējos, lai aizdzītu nogurumu. Kad atgriezos, jūs gulējāt, un tad, ieraudzīju, ka jūs guļat tik savādi, it kā pa paradumam pārvilcis žaketi pāri galvai, es tūliņ teicu sev: «Viņa draugs ir viņš pats.» Jūs bijāt sev slikts draugs, Nokl Tik tiešām, šajās pāris naktīs esmu kļuvusi vecāka ne jau par vienu gadu vien.
— Jūs atbalstījāt mani, — teica Noks, — atbalstījāt īsti un cilvēcīgi. Tādu atbalstu nekad vēl nebiju saņēmis.
— Bet citi?
— Citi? Luk..,
Viņš sāka savas dzīves stāstu. Jūtu satraukums palīdzēja atmiņai. Nevēlēdamies pieskarties visam, viņš pakavējās pie bērnības, pie darba, pie sava drūmā romāna un katorgas. Viņa māte mirusi drīz pēc viņa piedzimšanas, tēvs sitis un desmitiem reižu izdzinis viņu no mājām, bet dzērumā atkal apžēlojis. Nepabeigtās studijas universitātē, darbs transporta kantorī un sastapšanas parkā ar ļoti skaistu jaunu sievieti, orķestra mūzikai valdzinoši skanot, — tas viss tika pavēstīts īsumā; viņš vēlējās pastāstīt galveno — attiecību norisi ar Temezu. Cik Hēlija noprata, Temezas pārliekā idealizēšana bija visas nelaimes cēlonis. Noks akli ticējis, ka viņa ir pati pilnība, kā ģēnija veidojums, — tik stipri un kvēli viņš vēlējies atrast un iegūt visu, ar ko nemākslotas, bet neremdināmas dvēseles apveltī mīļotās tēlu.
Bet viņš savai izredzētajai bijis pēc skaita jau piektais upuris. Noka godbijīgā mīla sākumā saviļņojusi viņu mazliet, bet tad apnikusi. Kad vajadzēja bēgt no pacietīgā, bet beigās ārkārtīgi saniknotā vīra ar jaunatrasto mīļāko, Temeza pa daļai neliekuļoti, pa daļai atdarinot kriminālromānu varones, sākusi tēlot valdzinošas, bet noziedzīgas sievietes lomu. Turklāt vēl prāvā naudas summa, ko Noks ieguvis, izdarot noziegumu, viņas acīs kļuvusi par avotu bezrūpīgai dzīvei ārzemēs.
Noks bijis pārsteigts un satriekts par Temezas nodevību; kad Temeza pametusi to jaunas mīlas dēļ, kļuvis dziļi vienaldzīgs, ka viņu pašu apcietina un notiesā. Tikai vēlāk, pēc pāris gadiem, katorgas smacīgajā cietumā viņš sapratis, ko izdarījis.
— Ko jūs esat nolēmis? — vaicāja Hēlija. — Vai gribat uzmeklēt viņu?
— Kādēļ gan?
Viņa klusēja.
Noks teica:
— Neviena mīlestība nespētu izturēt tādu pārbaudījumu. Tagad, ja izdosies, šķērsošu okeānu. Guliet.
— Par miegu nav ko domāt!
«Es taču nekā nespēju viņam palīdzēt,» ar rūgtumu domāja Hēlija. «Varbūt pilsētā … bet kā? Paslēpt? Viņam jāatstāj Zurbagana, cik ātri vien iespējams. Tādā gadījumā izlūgšos no tēva naudu.»
Viņa nomierinājās.
— Nok, — teica meitene, — jūs taču kopā ar mani icgriezīsieties pie mums?
— Nē, — viņš cieši attrauca, — un pat vairāk. Es izsēdināšu jūs pie stacijas, bet pats braukšu mazliet tālāk.
Taču domās viņš iegriezās pie viņas. Tas Noku satrauca un sadusmoja. Viņš apklusa, apklusa arī meitene. Abi, pārdzīvotā un pārrunātā nomākti, ļāvās tai brīvajai nepiespiestajai klusēšanai, kad izjūtu radniecība atvieto vārdus.
Kad blāvajā rītausmā Hēlija, gluži pārsalusi, ziliem lokiem zem acīm, grīļodamās aiz nespēka, izdzirda lokomotīves griezīgo svilpienu, — šī skaņa viņai šķita izcili spēcīga un skaista. Viņa tūliņ kļuva mundrāka,' sārtāka. Kreisais krasts bija līdzena pļava; netālu no upes varēja saredzēt stacijas dakstiņu jumtus.
Noks izsēdināja Hēliju.
— Re, nu, — viņš drūmi noteica, — pēc stundas būsiet mājās … Tas būtu viss.
Pēkšņi viņš atcerējās sapni zem kalnu kjavas, bet ne jau tas viņu sagaidīja.
— Vai tā mēs šķirsimies, Nok? — Hēlija sirsnīgi vaicāja. — Klausieties, — izņēmusi zīmuli un lietū salipušu piezīmju grāmatiņu, viņa steidzīgi uzrakstīja kaut ko uz lapiņas un pasniedza to Nokam. — Mana adrese. Sliktākajā gadījumā — atcerieties to. Ticiet man — es jums palīdzēšu.
Viņa sniedza roku.
— Ardievu, Hēlij, — Noks atbildēja, — un,# » piedodiet man.
Viņa pasmaidīja, samierinoši pamāja ar galvu un aizgāja. Bet daļa no viņas palika neveiklajā zvejas laivā, un šī daļa piespieda Hēliju pēc nedaudz soļiem atskatīties. Nezinādama, kādu un cik paliekošu sveicienu atstāt pamestajam, viņa pacēla abas rokas, ātri pastiepusi tās uz priekšu ar plaukstām pret Noku. Tad, pretrunu un juceklīgu domu pārņemta, meitene ātri devās uz staciju, un drīz vien viņas slaidais stāvs izzuda pļavas zaļajā viļņojumā.
Noks izlasīja adresi: «Tramvaju ielā 14—16.»
— Tā, — viņš noteica, saplēsdams papīrīti, — tu pat nepadomāji, cik bīstami ir atstāt manās rokās savu adresi. Bet tagad neviens to vairs neizlasīs. Un es neapciemošu tevi, tāpēc ka … ak dievs!.«. mīlu!,,,
Noks bija nodomājis neiegriezties stacijā, bet, kad satumsa, viņš nolēma doties uz Zurbaganu, iepriekš nogremdējot laivu, divu dienu un nakšu badošanās un vārgšana tā bija notrulinājusi viņa piesardzības instinktu, ka viņš, stacijas laternas gaismas vilināts, truli un reizē priecīgi pagriezās uz turieni. Saprāts nešaubījās, tas skaidri brīdināja no briesmām, bet atmiņas par Hēliju neatkarīgi no viņas aicinājuma iedrošināja, it kā tikai viņas pazīšana pati par sevi jau bija aizsardzība un mierinājums ne jau pret ārējo, bet to iekšējo, visaizskaro- šāko, kas negrozāmi ievaino pat stiprākās dvēseles, saskaroties ar varmācību.
Slīpais laternas atspulgs lika viņam padomāt par naktsmītni un, galvenais, par ēdienu. No ēkas gala stūra četrdesmit — piecdesmit soļu atstatumā viņu slēpa krūmi. Uz tikko saredzamā perona kustējās ēnas. Noks nedomāja ieiet stacijas ēkā; uz tik neprātīgu rīcību, vēl samērā normālā stāvoklī būdams, viņš nebija spējīgs, bet centās, klīzdams pa rezerves sliedēm, uziet kādu sargbūdu, kurā atrastos cilvēks, kas būtu dienišķajam darbam tā nodevies, ka savā vientiesībā un labsirdībā noturētu bēgli par parasto pilsētas klaidoni un pret samaksu iedotu ko iebaudīt.
Noks šķērsoja salti spīdošās galvenās līnijas sliedes asis desmit no perona un, izlīdis caur rezerves vilciena apakšu, tagad atradās preču vagonu šaurajā ejā. Vagoni aizstiepās pa labi un kreisi; tumsā bija grūti noteikt, kur izbeidzas to sablīvējums. Jebkurā virzienā — lai arī tur būtu desmitiem vagonu — Noku varēja gaidīt nepatīkama vai liktenīga sastapšanās. Viņš palīda vēl zem viena sastāva un izslējies atkal ieraudzīja nekustīgu, slēgtu vilcienu. Acīmredzot šeit uz rezerves sliedēm stāvēja daudz tādu. Atpūties Noks rāpās tālāk, neatliekdamies pat tur, kur ceļā gadījās bremžu pārejas, — tik ļoti viņam sāpēja mugura, —- galu galā viņš nokļuva līdz klajai, plaša sliežu sazarojuma vietai; pavisam tuvu sev priekšā viņš ieraudzīja mazu būdiņu bez durvīm, kurā dega sveces gals; sarga nebija; uz plauktiem virs vienkāršas lāvas stāvēja lupatā ietīta maize blakus piena pudelei un skārda kārba ar sviestu. Noks paraudzījās visapkārt.
Tik tiešām, nekur neviena neredzēja; ne skaņas, ne nopūtas nedzirdēja šajā nomaļajā vietā, taču neatvairāma briesmu sajūta iezagās bēgļa dvēselē, kad viņš, nolēmis paņemt maizi, beidzot uzmanīgi pastiepa roku. Viņam šķita, ka jau ar pirmo soli projām no šīs vietas viņš sastapsies ar slepeniem novērotājiem. Taču lupata, kurā bija ietīta maize, nokrita zemē bez trokšņa, un Noks atkāpās mierīgi, ar tukšu, vieglu, aiz sasprindzinājuma mazliet džinkstošu galvu, tik tikko novaldījies, lai tūliņ nepie- bāztu muti ar valgo maizes mīkstumu. Viņš turējās Zur- baganas virzienā, attālinādamies no stacijas. Pa labi aizstiepās drūmu vagonu rinda, pa kreisi — smilšu celiņš, bet aiz tā sākās dārziņi; koku galotnes sērīgi slējās krēslainās debesīs.
Pēkšņi, kā sapnī, aiz vagona stūra uz smiltīm noplaka rokas laternas gaismas stars, pārsteigdams Noku; kāds apstājies īdzīgi noprasīja:
— Kas jums šeit meklējams?
Noks spēji atrāvās atpakaj.
— Es,., — viņš teica un, pēkšņi zaudējis savaldīšanos, juzdams, ka ir apmulsis, strauji uzlēca uz pirmā, tuvākā vagona kāpšļa. Kāju, ko no apakšas satvēra spēcīga roka, Nots izrāva ar zibenīgu kustību.
— Stāt, stāt! — skaļi iekliedzās cilvēks ar laternu.
Noks nolēca starp vagoniem. Pēc tam viņš atcerējās
tikai to, ka, uzlēkdams kājās, līzdams, nodauzīdams ceļus un plecus pret sliedēm un ķēdēm, lēca un skrēja pa nodevīgi šaurām spraugām, noreibis no bailēm un tumsas, pazaudējis maizi un cepuri. Uzlēcis uz preču platformas, viņš ieraudzīja, ka priekšā aizslīd lejup lēkājoša, sarkana laterna, aiz tās otra, trešā; atskatījies viņš pamanīja, ka arī no bremžu pārejām zibsnī neatlaidīgās sarkanās laternas, metot gaismas starus visos virzienos.
Noks klusi nošlūca zem platformas. Vienīgais glābiņš šajā taisnās rindās izkārtoto milzīgo, slēgto kastu mežā bija — turēties vienā virzienā, vienalga, kurp tas aizvestu, riņķot un maldīties nozīmēja galu. Zobus sakodis, dvēselē izsalcis, sirdij drudžaini sitot, viņš izlīda zem dažām vagonu rindām, klusi un ātri, skanot saucieniem un soļu troksnim, šaudīgai gaismai apspīdot sliedes. Kādā vietā Noks ar galvu atsitās pret vagona apakšējo malu; no spēcīgā belziena jaunais cilvēks tik tikko neno- vēlās zemē, bet, pārvarējis sāpes, viņš līda tālāk. Sāpes, pārspēdamas bailes, noskaidroja apziņu. Viņu acīmredzot vadīja virziena instinkts, kas reizēm sāk darboties izjūtu saasināšanās gadījumos. Brīvā vietā Noks grīļodamies piecēlās — tas bija laternas sastapšanās brīdī pamestais smilšu celiņš, kas norobežoja dārzus; pārlēcis pār žogu, Noks aizjoņoja pa dārza krūmiem un dobēm līdz nākošajam žogam. Aiz tā un neliela tukša laukuma sākās mežs, kas sniecās līdz pašai Zurbaganai. Noks metās koku aizsardzībā kā savās dzimtajās mājās.
Bēgt vārda īstajā nozīmē nebija iespējams pa šiem tumsā neredzamajiem šķēršļiem — stumbriem, savijumiem, kritušiem kokiem un bedrēm. Noks klupa, cēlās, metās uz priekšu, paklupa atkal, un viņa izmisīgo kustību ātrumu visā visumā varbūt varēja salīdzināt ar skriešanas ātrumu. Viņa vienīgais mērķis pagaidām bija, cik vien iespējams attālināties no vajātājiem. Taču pēc minūtēm piecpadsmit—divdesmit iestājās reakcija. Ķermenis atteicās paklausīt, tas bija sadauzīts un saskrāpēts. Kājas ļodzījās, pārmocītās plaušas sāpēs raustījās, cīnoties pēc elpas. Nespēka vājums piespieda Noku apsēsties, viņš iespieda galvu rokās un aprima; negaidīti atvieglota elpošana mazliet nomierināja klusuma sasprindzinātos nervus.
«Hēlija nu jau ir mājās,» viņš nodomāja, «jā, viņa sen jau mājās. Viņai labi, silti. Tur ir gaišas istabas, tēvs, māsa, spuldze, grāmatas, glezna. Mīļo Hēlij, varbūt tu domā par mani. Viņa mani aicināja iegriezties pie viņas. Muļķi! Es pats iešu turp, es gribu būt tur. Gribu siltumu un gaismu; briesmīgi, neizturami gribu! Nenokar galvu, Nok, ej uz pilsētu un uzmeklē adr… Bet es jau saplēsu …»
Viņš nodrebēja, to atcerēdamies, bet, galvu pakratījis, rūgtā priekā un tumšā mierā aprima. Viņš būtu īsts noziedznieks, ja sadomātu ierasties pie šīs meitenes, kura nav vainojama neviena liktenī. Kādēļ gan viņai jāsasaistās ar klaidoni, riskējot ar tenkām, nopratināšanām, apvainojumu? Viņš atkal nocietinājās savā svārstīgajā, slimīgajā niknumā pret visiem, atskaitot Hēliju, kas viņam pašam par lielu izbrīnu šķita dīvains, gluži fantastisks izņēmums. Tagad viņš nožēloja, ka bija izlasījis adresi, taču, mēģinot to atcerēties, pārliecinājās, ka nav spējīgs atsaukt atmiņā tās pāris viegli uzmestās rindiņas. Viņš samulsa, bet tūliņ iecirta par to pats sev pliķi. Viss bija pārtrūcis, nozudušas visas pēdas uz pagājušo — nams, iela, dzīvokļa numurs, — tas ievainoja Noka patmīlību. Viņš taču pats bija gribējis neiet; tagad viņa gribai vairs nebija varas, par to bez piespiešanās valdīja atmiņa. Tā bija padarījusi viņu par vientuli; viņš it kā atmodās. Hēlija un Zurbagana pēkšņi attālinājās par tūkstoš verstīm; pilsēta gan drīz vien atgriezās savā vietā, bet tā vairs nebija agrākā pilsēta.
Kad satraukums norima, Noks atcerējās nozaudēto maizi. Bēglim par brīnumu šī atmiņa nemodināja izsalkumu, taču trīsas un sausums mutē, ko viņš uzskatīja par nejaušām satraukuma sekām, — pastiprinājās. Viņa ceļi atdūrās pret zodu, bet rokas, kas bija apņēmušas ceļus, drudžaini drebēdamas, krampjaini sarāvās.
— Es nedrīkstu gulēt, — Noks teica pats sev, — ja aizmigšu, tad rit gluži bezspēcīgu mani varēs sagūstīt ne tikai brašs vīrietis mundierī, bet pat nieka kaķis.
Piecēlies kājās, viņš vaicāja mežam: «Uz kuru pusi lai eju, kungi?» — un piespieda galvu pie kāda koka. Drebuļu pārņemts, viņš gaidīja brīdi, kad aukstumu nomainīs karstums; vieglais uzbudinājums šķita narkotiski patīkams kā kafija vai tēja pēc darba. Tajā brīdī no Zurba- ganas puses, no klusuma dzīlēm, pēc meža mēmuma un koku sanēšanas atskanēja fabriku nakts maiņas sirēnu svilpieni. Noks virzījās uz šā daudzbalsīgā dziedājuma pusi. Augstie, nervozie un vidējie saskanīgie svilpieni sen jau bija rimuši, bet vēl ilgi turējās dobjais lielgabalu fabrikas kauciens kā buļļa kaislais māviens, un Noks gurdi tam pamāja.
— Tu, vecais, neapklusti, — viņš teica, — man nav ar ko sarunāties un — lai žēlīgs dievs — nav neviena, pie kā varētu aiziet.,»
Bet arī šī sirēna apklusa.
Noks gluži automātiski turējās vienā virzienā, skaļi sarunādamies te ar Gutanu, te ar Hēliju, te ar kādu iedomātu, nepazīstamu pavadoni sev blakus. Pa brīžam viņš uzsāka dziedāt cietumnieku dziesmas vai atdarināja dažādu priekšmetu skaņas, sacīdams stiklam «tinnkš», kokam — «tukl», akmenim «klauks!» — bez nolūka izklaidēties. Samērā ātri pēc tam, kad atskanēja pirmā sirēna, viņš nokļuva plašā, līdzenā vietā un, karstumu caurstrāvotās snaudas mākts, tomēr saprata, ka atrodas tuvu pilsētai.
Viņš ap sevi nekā vairs nevarēja sataustīt — ne kokus, ne krūmus un kļuva apātisks. Apsēdies viņš izstiepās un aizsnaudās, bet tad iegrima dziļā miegā un pāris stundu nogulēja. Gleznie dūmeņu mākuļi, saule un priekšpilsētas būves pavērās skatienam, kad viņš, galvu pacēlis, ar bezgala gurdu dvēseli ienira spilgtajā dienas gaismā, kas prasīja izturību un uzmanību, spēku un piepūli. Viņam šķita, ka viņš kļuvis spēcīgāks; piecēlies Noks izplēsa žaketei oderi un no melnās drānas gabaliem uz ātru roku izveidoja kaut ko līdzīgu galvassegai — pareizāk sakot, apsēju, par kura izskatu viņam negribējās domāt.
Tuvojoties pilsētai, Noks pie pirmās šķērsielas pēkšņi apstājās, skaidri apzinādamies, ka rādīties pilsētas ielās ir bīstami. Taču doties atpakaļ nebija nozīmes. Galvu kratīdams, savilcis lūpas un pasmaidījis, viņš iegāja pirmajā traktieri, kas pagadījās ceļā, apsēdās un palūdza kaut ko ēdamu.
— Papirosus arī, — viņš piebilda, smalstot ar. karoti viru nemazgātajā šķīvī.
Pacēlis acis, viņš satraukts un ar skumjām ievēroja, ka visu apmeklētāju, kalpotāju un saimnieka mēmie skatieni pievērsti viņam. Viņš ar pūlēm aizsmēķēja, ar pūlēm norija karoti sālītās, karstās viras. Karoti un papirosu, pats to neapjauzdams, viņš turēja abus vienā rokā. Est vairs negribējās. Nolicis uz galda sudraba naudas gabalu, Noks teica:
— Nepievērsiet, kungi, tam uzmanību. Par agru atstāju slimnīcu, tas ir viss.
Izgājis uz ielas, viņš ļoti lēni, bezmērķīgi, koncentrēti domāja par to, ka Undervuda rakstāmmašīna ir pārāka par Remingtona rakstāmmašīnu, šķērsoja dažus laukumus, noklātus ogļu un ķieģeļu šķembām, un uzkāpa pa Angras ceļa vecajām akmens kāpnēm uz tilta, bet no turienes iegāja ielās, kas veda uz pilsētas centru. Šeit, netālu no laukuma «Gaišā lode», viņš dažas minūtes pasēdēja uz alejas sola, prātodams, vai vērts doties uz ostu dienas laikā, lai paslēptos ogļu bunkurā uz kāda kuģa, kas gatavojas doties jūrā. Bet osta, tāpat kā stacija, protams, ir pilna ar spiegiem; Nats Pinkertons tos visā pilsētā savairojis trīskārt vairāk nekā vajadzīgs.
«Bīstami kustēties, bīstami sēdēt, viss ir bīstams pēc Gutana un vakardienas sacīkstēm ar šķēršļiem,» domāja Noks, stulbi vērdamies gājējos, kas savukārt veltīja viņam mirkļa ziņkārības pilnus skatienus sakarā ar melno galvas apsēju. Citādi viņš ne ar ko neatšķīrās no parastā tipa lielpilsētas klaidoņiem. Pēkšņi viņš juta, ka nokritīs, ja sēdēs vēl kaut mirkli. Viņš piecēlās, sīkiem, nedrošiem soļiem pārvarēja prāvo atstatumu no laukuma līdz Puķu Tirgum un atkal apsēdās uz mazas strūklakas malas starp bērniem, kas, pirkstus prātīgi mutē sabāzuši, pienācīgā kārtā novēroja «onkuli», bet pēc tam nicīgi aizgriezās un pievērsās savām rotaļām smiltīs.
Šeit uz Noku metās kāds vīrietis.
Viņš izlēca nezin no kurienes, varbūt bija sekojis pa pēdām, ielūkodamies piedurknē paslēptajā ģīmetnē. Viņš bija melnā uzvalkā, ar melnu kaklasaiti un melnu, šablonisku žokejcepuri galvā.
— Stāt! — viņš uzkliedza Nokam.
Noks metās bēgt, un šie bija pēdējie s?ēki, ko viņš šķieda nezinādams, kurp bēgt, — skumjās un šausmās nodrebēdams.
Viņam dzinās pakaļ tikpat ātri, cik viņš skrēja, mezdamies gar stūriem no ielas ielā, nogriezdamies un izlocīdamies kā neprātīgs. Un pēkšņi uz kāda narna čuguna plāksnītes pazibēja un iekrita sirdī tās aizmirstās ielas nosaukums, kurā dzīvoja Hēlija. Tagad šķita, ka viņš nav bijis aizmirsis ne dzīvokļa, ne nama numuru. Zaudējis spēju apsvērt, kaisdams aiz laimes, kuru nupat, nupat nolaupīs, izraus no rokām, un viņu pašu atsviedīs tālu atpakaļ smago ciešanu tumsā, Noks atgriezās un izšāva visas revolvera patronas uz tagad bēgošajiem vajātājiem. Iela gāja lejup asiem, zaļiem likumiem, šaura kā caurule, ieraudzījis glābēju numuru, Noks apstājās uz stāvo kāpņu ceturtā laukumiņa, vispirms piezvanīja, bet tad parāva durvis, un tās ātri tika atvērtas. Tad viņš ieraudzīja Hēliju, bet viņa — nožēlojamu cilvēka palieku, kas tvēra pie sienas un krūtīm.
— Hēlij, mīļā Hēlij! — viņš izdvesa, nogāzdamies pie viņas kājām. — Esmu šeit. Tas ir viss …
Viņa pēdējā atmiņa bija savādas, vērojošas, uzticīgas acis — sargājošas un žēlojošas.
— Anna! — Hēlija teica māsai, kas vēroja samaņu zaudējušo vīrieti no savu piecpadsmit gadu augstumiem, kļūdama barga un bīstama noslēpuma līdzdalībniece, — noslēdz durvis, pasauc dārznieku un Fīlipu. Nekavējoties aiznesīsim viņu pa sētas durvīm caur dārzu pie ārsta. Tad piezvani tēvocim.
Pēc minūtēm piecpadsmit, cienījamo ielas gājēju norādījumu uzvedināta, pie šā dzīvokļa durvīm piezvanīja policija. Izpildvaras ierēdņi atrada divas meitenes četrrocīgi spēlējam kādu jautru mūzikas gabalu. Abas spēlēja kļūdaini, izskatījās mazliet nobālušas un deva aprautas atbildes. Protams, policijas ierašanās neizraisa smaidus.
— Mēs nedzirdējām, vai kāds skrēja pa kāpnēm vai ne, — maigi atbildēja Hēlija.
Un kam gan varēja ienākt prātā uzprasīt jaunkundzei no cienījamas ģimenes:
«Vai jūs neesat noslēpusi katordznieku?»
Ar nožēlu beidzam šo stāstu, jo vairāk tāpēc, ka tālāk tas ir jaukāks un interesantāks. Bet turpmākais dotu vielu jau veselam romānam, ne vien īsai novelei. Galvenais tajā ir tas, ka Noks laimīgi šķērsoja jūru un pēc gada salaulājās ar Hēliju. Viņi dzīvoja ilgi un nomira vienā dienā.