Sārtās buras: izlase

V SAGATAVOŠANĀS

Kad Grejs uzkāpa uz «Noslēpuma» klāja, viņš labu brīdi nostāvēja nekustīgi, ar roku glauzdams galvu no pakauša uz pieri, kas nozīmēja galīgu samulsumu. Izklai­dība — nenosakāmu izjūtu maiņa — atspoguļojās viņa sejā mēnessērdzīgā, nejūtīgā smaidā. Viņa palīgs Pan- tens šajā brīdī gāja garām, nesot šķīvi ar ceptu zivi. Ieraudzījis Greju, viņš ievēroja kapteiņa savādo izturē­šanos.

— Vai jūs varbūt kritāt? — viņš saudzīgi apvaicājās. — Kur jūs bijāt? Ko redzējāt? Tā, protams, ir jūsu darī­šana. Mākleris piedāvā izdevīgu kravu, prēmiju. Kas jums ir?

— Pateicos, — sacīja Grejs nopūzdamies, it kā būtu atraisīts. — īstenībā man trūka jūsu vienkāršās, gudrās balss skaņas. Tā iedarbojas kā auksts ūdens. Panten, pa­ziņojiet ļaudīm, ka šodien mēs paceļam enkuru un pār­vietojamies uz Lilianas grīvu, jūdzes desmit no šejienes. Tās teci šķērso nepārtraukti sēkļi. Grīvā var iekļūt tikai no jūras. Atnāciet pēc kartes. Locis nav vajadzīgs. Pa­gaidām viss … Jā, izdevīgā krava man ir tikpat vajadzīga kā pērnais sniegs. Pasakiet to māklerim. Es došos uz pil­sētu, kur būšu līdz vakaram.

— Kas noticis?

— Itin nekas, Panten. Gribu, lai jūs ņemtu vērā manu vēlēšanos atturēties no izjautāšanas. Kad pienāks laiks, pasacīšu jums, kādēļ tā rīkojos. Matrožiem sakiet, ka pa­redzēts remonts, bet vietējais doks aizņemts.

— Labi, — nekā nedomādams, noteica Pantens aizejošā Greja mugurai. — Tiks izpildīts.

Lai gan kapteiņa rīkojumi bija pilnīgi lietišķi, palīgs izpleta acis un nemiera pilns aizsteidzās ar šķīvi uz savu kajīti, murminādams: «Panten, tu esi neizpratnē. Varbūt viņš grib pamēģināt ar kontrabandu? Vai arī mēs uz­vilksim pirātu melno karogu?» Te Pantens sapinās dīvai­nākajos minējumos. Kamēr viņš nervozēdams notiesāja zivi, Grejs nokāpa savā kajītē, paņēma naudu un, pār­braucis pāri līcim, ieradās Lisas tirdzniecības rajonā.

Tagad viņš rīkojās noteikti un nosvērti, līdz sīkumiem apzinādamies visu, kas viņu sagaida brīnišķīgajā ceļā. Ikviena kustība — doma, rīcība sasildīja viņu ar mākslas darba izsmalcināto baudu. Viņa plāns izveidojās vienā mirklī un bija noteikts. Viņa dzīves izpratne tika pakļauta tam pēdējam kalta šķīliimam, pēc kura marmors kļūst mierīgs savā brīnišķīgajā mirdzumā.

Grejs pabija trīs veikalos, sevišķi apsvērdams izvēles pareizību, jo iztēlē jau skatīja vajadzīgo krāsu un pat nokrāsu. Divos pirmajos veikalos viņam parādīja zīdu tirgum paredzētās krāsās, tā uzdevums bija apmierināt vienkāršu godkārību; trešajā viņš uzgāja dažādāko no­krāsu paraugus. Veikala īpašnieks priecīgs rosījās, iz­klājot izstāvējušos audumus, bet Grejs bija nopietns kā anatoms. Viņš pacietīgi šķiroja baķus, atlika, aizbīdīja, attina un izskatīja pret gaismu tādu daudzumu sarkanu sleju, ka lete, to apkrauta, šķita liesmojam. Uz Greja zābaka purna klājās purpura vilnis, uz viņa rokām un sejas lāsinoja rožaina atblāzma. Rakņādamies zīda liegajā pretestībā, viņš šķiroja krāsas: sarkana, bāla, rožaina un rožu sarkana, ķiršu krāsas, oranžās un drūmi dzelteno toņu savienojums; šeit bija visu stiprumu un visu no­zīmju nokrāsas, dažādas savā šķietamā radniecībā, gluži tāpat kā vārdi «brīnišķīgs», «daiļš», «lielisks», «pilnīgs»; krokās bija patvērušies mājieni, ko neatsedza skatienu valoda, taču īsti sarkanu krāsu kapteiņa acis ilgi nevarēja atrast; viss, ko veikalnieks pienesa, bija labs, tomēr ne­izraisīja skaidru un noteiktu «jā». Beidzot viena krāsa saistīja jau cerību zaudējušā pircēja uzmanību; viņš ap­sēdās krēslā pie loga, attina garāku čaukstošā zīda ga­balu, uzmeta to sev uz ceļiem un, atgāzies pret atzveltni ar pīpi zobos, kādu brīdi nekustējās, vērīgi noskatīdams krāsu.

Si pilnīgi tīrā krāsa, sārta kā ausmas strēle, pilna cēla prieka un valdonības, bija tā, kādu meklēja Grejs. Tajā nebija piejauktas ugunīgās nokrāsas, ne magoņu ziedla­piņu, violeto vai lillā krāsu notonējumi, nebija arī ne zilganuma, ne ēnu, itin nekā, kas rada šaubas. Tā kvē­loja kā smaids, kas atspoguļo gara daiļumu. Grejs tā bija aizsapņojies, ka aizmirsa tirgotāju, kurš gaidīja aiz viņa muguras tik sasprindzis kā medību suns, kas izcēlis medījumu. Noguris gaidīt, tirgotājs atgādināja par sevi, ar troksni plēšot no auduma baķa nelielu gabalu.

— Pietiek paraugu, — teica Grejs piecēlies, — es ņemu šo zīdu.

— Visu baķi? — padevīgi šaubīdamies, vaicāja tirgo­tājs. Grejs klusēdams skatījās uz viņa pieri, un veikala īpašnieks kļuva mazliet nekautrīgāks.

— Tādā gadījumā, cik metru?

Grejs pamāja, aicinādams nesteigties, un ar zīmuli sa­skaitīja uz papīra vajadzīgo daudzumu.

— Divi tūkstoši metru, — viņš šaubīdamies aplūkoja plauktus. — Jā, ne vairāk par diviem tūkstošiem metru.

— Divus? — pārvaicāja saimnieks, drudžaini palēkda­mies kā atspere. — Tūkstošus? Metru? Lūdzu jūs, kap­tein, apsēsties. Vai nevēlaties aplūkot, kaptein, jaunu audumu paraugus? Kā vēlaties. Lūk, sērkociņi, te būs lieliska tabaka, lūdzu. Divi tūkstoši… divi tūkstoši par… — viņš pateica cenu, kas īstenībai atbilda tāpat kā zvērests vienkāršam «jā», bet Grejs bija apmierināts, jo negribēja it nemaz kaulēties. — Brīnišķīgs, vislabākais zīds, — turpināja tirgotājs, — prece ārpus konkurences, tikai pie manis tādu atradīsiet,

Kad beidzot tirgotāja sajūsmas brāzma bija apsīkusi, Grejs vienojās ar viņu par piegādi, uzņemoties visus iz­devumus, samaksāja rēķinu un aizgāja, pavadīts tik god­bijīgi kā ķīniešu valdnieks. Tobrīd otrpus ielas pretī tir­gotavai klejotājs muzikants, uzskaņojis čello, ar vieglu lociņa pieskārienu lika tam klusi un skumji dziedāt; viņa biedrs, fleitists, apbārstīja dziesmas melodiju ar liegiem triļļu svilpieniem; vienkāršo dziesmiņu, ar kuru abi mu­zikanti modināja tveicē snaudošo pagalmu, izdzirda Grejs un tūliņ saprata, kas viņam tālāk darāms. Vispār šajās dienās viņš atradās tajā laimīgajā gaišredzības augstienē, no kuras skaidri pamanāmi it visi īstenības mājieni un ieteikumi; izdzirdis ratu trokšņa nomāktās skaņas, viņš jau apvienoja svarīgākos iespaidus un domas, ko saskaņā ar viņa raksturu izraisīja mūzika, skaidri apzinoties, kāpēc un cik labi izdosies tas, kas iecerēts. Pagājis garām šķērs­ielai, Grejs iegāja vārtos, kur notika muzikālais priekš­nesums. Tai brīdī muzikanti jau gatavojās aiziet; garais fleitists, sen aizmirsis pašcieņu, pateicīgi māja ar plat­mali pret logiem, no kuriem tika nomesti naudas gabali. Cello jau atradas sava īpašnieka padusē; slaucīdams no­svīdušo pieri, Grejs gaidīja čellistu …

— Ko, tas esi tu, Cimer! — Grejs viņam uzsauca, pa­zinis muzikantu, kas vakaros ar savu jauko spēli uzjaut­rināja jūrniekus traktiera «Naudu galdā!» viesus. — Kā tad esi kļuvis neuzticīgs vijolei?

— Augsti godātais kaptein, — pašapmierināts atbildēja Cimers, — es spēlēju visus instrumentus, kas vien skan un tarkšķ. Jaunībā es biju muzikālais klauns. Tagad mani vilina māksla, un es ar sirdssāpēm redzu, ka esmu aiz­laidis bojā nenoliedzamas dāvanas. Tādēļ novēlotā izsal­kumā esmu iemīļojis divas: violu un vijoli. Cello spēlēju dienā, vijoli vakaros, tad es it kā raudu, raudu par bojā gājušo talantu. Vai nepacienāsiet ar vīniņu, nu? Cello ir mana Karmena, bet vijole …

— Asola, — Grejs turpināja.

Cimers nesadzirdēja.

— Jā, — viņš pamāja, — šķīvju vai misiņa tauru solo ir gluži kas cits. Bet kas man par daļu? Lai māžojas mākslas āksti, — es zinu, ka vijolē un čello vienmēr atpūšas fejas.

— Bet kas slēpjas manā «tur-ļur-ļū»? — jautāja klāt pienākušais fleitists, spēcīgs puisis ar zilām auna acīm un gaišu bārdu. — Nu, pasaki arī to!

— Raugoties pēc tā, cik no rīta esi iedzēris. Reizēm tajā sēž putns, reizēm — spirta tvaiki. Kaptein, šis ir mans kompanjons Duss, esmu viņam stāstījis, kā jūs šķiežat zeltu, kad dzerat, un viņš jūs pat neredzējis ir iemīlējis.

— Jā, — piebilda Duss, — es mīlu plašu vērienu un devību. Bet esmu viltīgs, neticiet maniem neķītrajiem glaimiem.

— Klausieties, — smiedamies teica Grejs, — man ir maz laika, un darīšanas negaida. Došu jums labi nopelnīt. Sagādājiet orķestri, bet ne no švītiem ar tik neizteik­smīgām sejām kā līķiem, kuri, mūzikas burtarijībā vai — vēl ļaunāk — skaņu gastronomijā iegrimuši, aizmirst mūzikas dvēseli un pamazām stindzina estrādes ar savu triku trokšņiem, — nē. Pulciniet savējos, kuri liek raudāt ķēkšu un sulaiņu vienkāršajām sirdīm, sameklējiet savus klaidoņus. Jūra un mīlestība necieš pedantus. Es ar prieku pasēdētu ar jums ne tikai pie vienas pudeles vien, bet man jāiet. Man daudz darīšanu. Ņemiet šo un uzdzeriet burtam «A». Ja jums pa prātam mans priekšlikums, iero- dieties novakarē uz «Noslēpuma», tas atrodas netālu no priekšējā dambja.

— Norunāts! — iesaucās Cimers, zinādams, ka Grejs maksā ķēnišķīgi. — Dus, paklanies, saki «jā» un met cepuri gaisā aiz prieka! Kapteinis Grejs grib precēties!

— Jā, — vienkārši atbildēja Grejs. — Visos sīkumos pastāstīšu jums uz «Noslēpuma». Bet jūs …

— Par burtu «A»! — piegrūdis Cimeram ar elkoni, Duss pamirkšķināja Grejam. — Bet… alfabētā ir tik daudz burtu! Atmetiet kaut ko arī kādam citam…

Grejs iedeva vēl naudu. Muzikanti aizgāja. Tad viņš iegriezās komisijas kantorī un nodeva kādu slepenu rīko­jumu par prāvu summu, kas jāizpilda steidzīgi, sešu dienu laikā. Kad Grejs atgriezās uz sava kuģa, kantora aģents jau kāpa tvaikonī. Vakarā atveda zīdu; piecus buru meis­tarus, ko Grejs bija salīdzis, novietoja pie matrožiem; vēl nebija atgriezies Letiks un nebija ieradušies muzikanti, tos gaidīdams, Grejs iegāja aprunāties ar Pantenu.

Jāpiebilst, ka Grejs jau vairākus gadus kuģoja ar sta­bilu kuģa komandu. Sākumā kapteinis pārsteidza matro­žus ar negaidītu braucienu untumiem, ar dīkstāvēm — reizēm mēnešiem ilgi — kuģniecībai neizdevīgākajās un klusākajās vietās, taču pamazām viņi aprada ar Greja «grejismu». Viņš bieži brauca vienīgi ar balastu, atsacī» damies no izdevīga darījuma tikai tāpēc, ka piedāvātā krava viņam nepatika. Neviens nevarēja viņu pierunāt uzņemt ziepes, naglas, mašīnu daļas un citu, kas drūmi klusē kravas telpās, modinot blāvu priekšstatu par gar­laicīgu nepieciešamību. Bet viņš labprāt veda augļus, porcelānu, dzīvniekus, garšvielas, tēju, tabaku, kafiju, zīdu, vērtīgu šķirņu kokus: melnkoku, sandaļu, palmu. Tas viss atbilda viņa iztēles dižciltīgumam, radot glez­nainu vidi; nav jābrīnās, ka «Noslēpuma» komanda, šādā veidā pēc Greja īpatnības izskolota, skatījās mazliet no augšas uz citiem kuģiem, kurus apņēma seklas ieraušanas dūmaka. Un tomēr šoreiz Grejs visu sejās lasīja jautā­jumu; pats aprobežotākais matrozis labi zināja, ka nav nekādas vajadzības doties remontā uz meža upes grīvu.

Pantens, protams, paziņoja viņiem kapteiņa pavēli; kad Grejs iegāja, palīgs, soļojot pa kajīti, beidza smēķēt sesto cigareti, gluži apdullis no dūmiem, uzskriedams krēsliem. Bija pienācis vakars; atvērtajā iluminatorā, kurā rēgojās gaismas zeltainā sija, atmirdzēja kapteiņa cepures lako­tais nags.

— Viss nokārtots, — drūmi teica Pantens. — Ja vē­laties, varam pacelt enkuru.

— Jums, Panten, vajadzētu pazīt mani mazliet la­bāk, — saudzīgi noteica Grejs. — Tajā, ko daru, nav nekāda noslēpuma. Tikko būsim izmetuši enkuru Lilianas ūdeņos, es izstāstīšu visu, un jūs vairs netērēsiet tik daudz sērkociņu sliktām cigaretēm. Ejiet, paceliet enkuru!

Pantens, neveikli smaidīdams, pakasīja uzaci.

— Tas, protams, tā ir, — viņš teica. — Taču es tfpat vien.

Kad viņš izgāja, Grejs kādu brīdi sēdēja, nekustīgi lūkodamies puspavērtajās durvīs, tad aizgāja uz savu kajīti. Seit viņš gan sēdās, gan cēlās, ieklausīdamies, kā trinas enkura spilva, aptīdama žvadzošo ķēdi, grasījās iziet uz klāja, bet tad atkal nodevās pārdomām un atgrie­zās pie galda, novilkdams ar pirkstu uz vaska drānas asu, taisnu līniju. Dūres sitiens pa durvīm izrāva viņu 110 sastinguma, viņš pagrieza atslēgu, ielaižot Letiku. Matrozis, smagi elpodams, nostājās kā sūtnis, kas pēdējā mirklī novērsis nāves soda izpildīšanu.

— «Letik, Letik,» — es sev teicu, — viņš ātri bēra vārdus, — kad no kabeļu mola ieraudzīju, ka ap enkura spilvu dejo mūsu zēni, iespļaudami saujās. Man ir acis kā ērglim. Tad es drāzos šurp, es tā šņācu uz laivinieku, ka tas, cilvēks, no uztraukuma sāka svīst. Kaptein, vai jūs gribējāt atstāt mani malā?

— Letik, — teica Grejs, ielūkodamies viņa sasarkuša­jās acīs, — es tevi gaidīju ne vēlāk par rītu. Vai tu lēji uz pakauša aukstu ūdeni?

— Lēju. Tik daudz varbūt ne, cik ieņemts iekšā, taču lēju. Viss izdarīts.

— Stāsti.

— Nav vērts stāstīt, kaptein. Še viss ir pierakstīts. Ņemiet un lasiet. Ļoti centos. Es iešu.

— Uz kurieni?

— No jūsu pārmetošā skatiena redžu, ka par maz esmu lējis auksto ūdeni uz pakauša.

Viņš apgriezās un izgāja ar dīvainām akla cilvēka kustībām. Grejs attina papīru, šķita, ka zīmulis ir brīnī­jies, kad ar to vilktas zīmes, kas atgādināja sašķiebušos žogu. Lūk, ko rakstīja Letiks:

«Saskaņā ar instrukciju. Pēc pieciem staigāju pa ielu. Māja ar pelēku jumtu un divi logiem ielas pusē, līdzās sakņu dārzs. Attiecīgā persona parādījās divas reizes: reiz pēc ūdens, otrreiz pēc skaidām plītij. Tumsai iestā­joties, raidīju skatienus logā, bet nekā neredzēju, kam par iemeslu bija aizkari.»

Tad sekoja daži norādījumi par ģimeni, kurus Letiks, kā redzams, bija ieguvis sarunā pie galda, tā ka ziņojums nobeidzās mazliet negaidītiem vārdiem: «Izdevumiem pie­liku vēl drusku no sevis.»

Būtībā šis ziņojums apstiprināja tikai to, ko mēs zinām no pirmās nodaļas. Grejs nolika papīrīti uz galda, pa­svilpa sardzes matrozi un aizsūtīja pēc Pantena, bet pa­līga vietā ieradās bocmanis Atvuds, norotīdams uzlocītās piedurknes.

— Mēs pietauvojāmies pie dambja, — viņš teica, — Pantens sūtīja uzzināt, ko jūs vēlaties. Viņš ir aiz­ņemts, uz kuģa ieradās kādi ļaudis ar taurēm, bungām un vijolēm. Vai jūs viņus ataicinājāt uz «Noslēpuma»? Pantens lūdz jūs ierasties uz klāja, viņam galvā esot migla.

— Jā, Atvud, — atbildēja Grejs, — tik tiešām, es aici­nāju muzikantus. Ejiet un sakiet, lai pagaidām apmetas starpklājā. Pēc tam redzēs, kur viņus novietot. Atvud, sakiet viņiem un komandai, ka es ieradīšos uz klāja pēc stundas ceturkšņa. Lai sapulcējas. Jūs un Pantens, pro­tams, arī paklausīsieties, ko es teikšu,

Atvuds uzrāva augšup kreiso uzaci, kā šautenes gaili, sāniski pastāvēja pie durvīm un izgāja.

Šīs desmit minūtes Grejs pavadīja, seju rokām aiz­klājis, bet viņš negatavojās un neko neapsvēra, tikai vē­lējās brīdi paklusēt. Pa to laiku viņu gaidīja arvien nepa­cietīgāk, ar lielu ziņkāri, pilnu dažādu minējumu. Viņš uz­kāpa uz klāja un matrožu sejās izlasīja, ka tie sagaida vistrakākās ziņas, bet, tā kā viņš pats notikušo atzina par pilnīgi dabisku, tad šis sasprindzinājums izraisīja viņā mazu īgnumu.

— Nav nekā sevišķa, — uzsāka Grejs, apsēzdamies uz tiltiņa kāpnēm. — Mēs pabūsim upes grīvā līdz tam laikam, kamēr pārmainīs visu takelāžu. Jūs redzējāt, ka atveda sarkanu zīdu. No tā buru meistara Blenta vadībā «Noslēpumam» izgatavos jaunas buras. Pēc tam mēs do­simies tālāk, kurp — to neteikšu, ne visai tālu no šejienes. Es braucu pie sievas. Viņa gan vēl nav mana sieva, bet kļūs. Man vajadzīgas sārtas buras, lai jau no tālienes, kā mēs esam vienojušies, viņa mūs pamanītu. Nu redzat, šeit nekā noslēpumaina nav. Par to vairāk nav jārunā.

— Jā, — teica Atvuds, pēc smaidošo matrožu sejām vērodams, ka viņi patīkami pārsteigti un neuzdrošinās runāt. — Tad tā tas ir, kaptein… Protams, mēs par (o spriest nevaram. Kā jūs vēlaties, tā arī notiks. Apsveicu jūs!

— Pateicos!

Grejs spēcīgi paspieda bocmaņa roku, bet tas, saņēmis visus spēkus, atbildēja ar tādu rokas spiedienu, ka kaptei­nis padevās. Pēc viņa cits pēc cita pienāca visi pārējie, līdz ar kautrīgu un siltu skatienu nomurminot apsveikumu. Neviens nekliedza, netrokšņoja — kaut ko dziļi vienkāršu matroži izjuta kapteiņa aprautajos vārdos. Pantens atvieg­lots nopūtās un kļuva priecīgs — viņa nomāktība izgaisa. Vienīgi kuģa namdaris šķita ar kaut ko neapmierināts, gurdi saņēmis Greja roku, viņš īgni vaicāja:

— Kā gan tas jums ienāca prātā, kaptein?

— Kā tava cirvja sitiens, — attrauca Grejs. — Cimer! Rādi savus zēnus.

Vijolnieks, uzsizdams saviem muzikantiem pa muguru, izstūma no bara septiņus ļoti nevīžīgi ģērbušos vīrus.

— Raugiet, — teica Cimers, — šī ir bazūne: tā nespēlē, bet šauj kā no dižgabala. Šie divi bezūsainie ir fanfaras; tiklīdz tie sāk spēlēt, tūliņ gribas kauties. Tālāk nāk klar­nete, kornete un otrā vijole. Visi viņi lieliski prot apskaut drastisko prīmu, tas ir mani. Un, lūk, mūsu priecīgā amata galvenais balsts — bundzinieks Fricis. Jūs taču zināt, bundziniekiem allaž ir pievilta cilvēka izskats, bet šis sit ar cieņu, aizrautīgi. Viņa spēlei piemīt kaut kas atklāts un taisns kā viņa vāles. Vai viss pienācīgi veikts, kaptein?

— Apbrīnojami, — teica Grejs. — Jums visiem tiks ierādīta vieta kravas telpā, tātad šoreiz tā būs piekrauta ar dažādiem «adagio», scherzo», «fortissimo». Varat iz­klīst. Panten, atraisiet tauvas, dosimies ceļā! Es nomai­nīšu jūs pēc divām stundām.

Viņš nemanīja šīs divas stundas, jo laiks pagāja arvien vēl tās pašas iekšējās mūzikas pilns, kas neatstāja viņa apziņu, kā pulss neatstāj artērijas. Viņš domāja tikai par vienu, gribēja tikai vienu, tiecās tikai uz vienu. Būdams darbīgs cilvēks, Grejs domās apdzina notikumu gaitu, no­žēlodams vienīgi to, ka nevar visu pavirzīt tikpat vienkārši un ātri kā dambretes kauliņus. Viņa mierīgajā ārienē nekas neliecināja par to sasprindzinātību, kuras dunoņa, līdzīga milzīga zvana dunai, kas dārd virs galvas, traucās pa visu viņa būtni kā apdullinošs, nervozs vaids. Beigās tas viņu noveda tik tālu, ka viņš domās sāka skaitīt :«Viens … divi… trīsdesmit…» — un tā tālāk, kamēr nobeidza ar tūkstoti. Sis paņēmiens līdzēja, beidzot viņš bija spējīgs visu pasākumu pavērot no malas. Mazu izbrīnu viņā radīja tas, ka nespēj iedomāties iekšējo Asolu, jo nebija pat ru­nājis ar viņu. Viņš kaut kur bija lasījis, ka var, lai arī neskaidri, izprast cilvēku, ja iedomājas sevi par šo cilvēku un atdarina viņa sejas izteiksmi. Greja acis jau sāka pie­ņemt tām nepierasto, savādo izteiksmi un lūpas zem ūsām savilkās vārā, pazemīgā smaidā, bet tad atguvies viņš iesmējās un izgāja nomainīt Pantenu.

Bija tumšs. Pantens, sacēlis apkakli, stāvēja pie kom­pasa, sacīdams stūrmanim: ceturtdaļa rumbas pa kreisi, pa kreisi. Stop: vēl par ceturtdaļu. «Noslēpums» gāja ar ceļa vēju, uzvilktas bija tikai dažas buras.

— Ziniet, — Pantens teica Grejam, — esmu ļoti apmie­rināts.

— Ar ko?

— Ar to pašu, ko jūs. Es visu sapratu. Šeit uz tiltiņa, — viņš viltīgi pamirkšķināja, apgaismojis smaidu ar pīpes uguntiņu.

— Ak tā, — atbildēja Grejs, pēkšņi noģizdams, par ko ir runa, — ko tad jūs esat sapratis?

— Labākais kontrabandas nogādāšanas veids, — Pan­tens čukstēja. — Katram var būt tādas buras, kā grib. Jums, Grej, ir ģeniāla galva!

— Nabaga Panten! — teica kapteinis, nezinādams, dus­moties vai smieties. — Jūsu minējums ir asprātīgs, bet bez jebkāda pamata. Ejiet gulēt. Dodu jums vārdu, ka jūs maldāties. Es daru to, ko teicu.

Viņš aizsūtīja palīgu gulēt, pārbaudīja kursa virzienu un apsēdās. Tagad atstāsim viņu, jo viņam jābūt vienam.