ALEKSANDRA GRĪNA DZĪVE

Rakstnieks Grīns — Aleksandrs Stepanovičs Griņevskis — miris 1932. gada jūlijā Veckrimā, mazā dižiem riekstkokiem apņemtā pilsētiņā.

Grīna dzīves gaitas bija grūtas. Kā tīšuprāt visi ap­stākļi bija sagadījušies tā, lai Grīnu padarītu par no­ziedznieku vai nīgru mietpilsoni. Skiet pat neizprotami, kā šis drūmais cilvēks cauri visai savai mokpilnajai dzī­vei saglabājis tik tīru diženo iztēles spēju, jūtu skaid­rību un kautro smaidu.

Grīna biogrāfija ir nesaudzīgs spriedums pirmsrevolū­cijas laika attieksmēm starp cilvēkiem. Vecās Krievijas veltījums Grīnam bija nežēlīgs, — jau kopš bērnības die­nām tas bija laupījis viņam spēju iemīlēt dzīves īstenību. Visa apkārtne drausmīga, dzīve — neciešama. Tā līdzi­nājās varmācīgai, mežonīgas patvaļas pilnai linča tiesai Grīns to gan izcieta, tomēr neuzticēšanās īstenībai sa­glabājās viņā uz visu mūžu. Viņš allaž centās bēgt no tās, domādams, ka labāk ir dzīvot starp netve­ramiem sapņiem nekā bradāt ikdienas «draņķos un mēslos».

Grīns radīja savās grāmatās citu pasauli ar jautriem un drosmīgiem cilvēkiem, skaistuma apdvestu zemi, kur saulē smaržo mežu biezokņi, — tādu zemi, kura nav atro­dama uz kartes un kurā noris brīnišķīgi notikumi, kas rei­bina prātus kā laba vīna malks.

«Es allaž esmu novērojis,» rakstījis Maksims Gorkijs grāmatā «Manas universitātes», «ka cilvēkiem interesanti stāsti patīk tāpēc, ka ļauj viņiem uz bridi aizmirst grūto, taču pierasto ikdienas dzīvi.»

Sie vārdi visnotaļ attiecināmi ari uz Aleksandru Grīnu.

Reālās dzīves šaurais sprosts bija ieslēdzis viņu miet­pilsoniskajā Vjatkā, ar netīru amatniecības skolu, nakts patversmēm, pārmērīgu darbu, cietumu uti hronisku ba­došanos. Taču kaut kur aiz pelēkā apvāršņa nepārtraukti zvīļoja zemes, no kurām strāvoja gaisma, jūras vēji un ziedu smaržas. Tur dzīvoja cilvēki, saulē brūni iedeguši, — zeltrači, mednieki, mākslinieki, dzīvespriecīgi klaidoņi, pašaizliedzīgas sievietes, jautras un maigas kā bērni, un vispirmām kārtām — jūrnieki.

Dzīvot bez ticības, ka šādas zemes kaut kur okeānu salās tiešām zied un šalko, — tas Grīnam būtu pārāk grūti, pat nepanesami

Pienāca revolūcija. Tā pārvērta daudz ko no tā, kas bija nomācis Grīnu: agrākās zvēriskās attieksmes starp cilvēkiem, ekspluatāciju, renegātismu, — visu to, kas bija spiedis Grīnu meklēt glābiņu grāmatu un sapņu valsti.

Grīns sirsnīgi priecājās par revolūciju, taču jaunās nā­kotnes skaistās tāles nebija vēl skaidri saskatāmas, un Grīns bija no tiem cilvēkiem, ko nomāc mūžīga nepacie­tība.

Revolūcija atnāca nevis svētku rotā, bet kā noputējis kaujinieks, kā ķirurgs. Tā uzvandīja tūkstošgadē jās sa­smakušās sadzīves nogulsnes.

Gaišā nākotne Grīnam šķila vēl tāltālu, bet viņš vēlē­jās pieskarties tai jau tūliņ, bez kavēšanās. Viņš gribēja elpot nākotnes pilsētu tīro gaisu, pilnu lapu čaboņas un bērnu smieklu, viņš gribēja ieiet nākotnes cilvēku mājok­ļos, piedalīties kopā ar viņiem vilinošās ekspedīcijās, dzī­vot viņiem blakus saprātīgu un līksmu dzīvi.

Īstenība nespēja Grīnam to sniegt jau tūlīt. Tikai iztēle varēja aizvest viņu vēlamajā, neparastāko notikumu un cilvēku vidū.

Si mūžīgā, gandrīz bērnišķīgā nepacietība, vēlēšanās jau tūliņ ieraudzīt lielo notikumu gala rezultātu, apziņa, ka līdz tam vēl ilgi jāgaida, ka dzīves pārkārtošanās ir ilgstošs process, — tas viss Grīnu ērcināja.

Agrāk viņš bijis neiecietīgs savā īstenības noliegšanā, tagad šī neiecietība kļuva prasīga pret tiem, kuri radīja jauno sabiedrību. Viņš neapjauta notikumu straujo gaitu un domāja, ka tie noris neizturami gausi.

Ja sociālistiskā iekārta būtu uzziedējusi kā pasakā vienā nakti, tad Grins būtu bijis sajūsmināts. Bet gaidīt viņš neprata uti negribēja. Gaidīšana uzdzina viņam garlai­cību un postīja viņa dzejisko jūtu vērienu.

Te varbūt ir maz izprotamie cēloņi, kas izraisīja Grīna atraušanos no laika gara.

Grins šķirās no dzīves uz sociālistiskās sabiedrības sliekšņa, nezinādams, kādā laikā viņš aiziet. Viņš nomira pārāk agri.

Nāve pārsteidza viņu garīgā lūzuma pašā sākumā. Grins bija sācis ieklausīties un ciešāk ielūkoties īstenībā. Ja nepiesteigtos nāve, tad viņš varbūt ienāktu mūsu lite­ratūrā kā viens no savdabīgākajiem rakstniekiem, kas būtu organiski sakausējis reālismu ar brīvu un drošu iztēli.

Aleksandra Grīna tēvs — poļu 1863. gada sacelšanās dalībnieks — bija izsūtīts trimdā uz Vjatku, strādāja tur slimnīcā par rēķinvedi, bija padevies dzeršanai un no­mira lielā trūkumā.

Dēls Aleksandrs — nākamais rakstnieks — auga sap­ņains, neiecietīgs un izklaidīgs. Viņu sajūsmināja daudzi un dažādi pasākumi, bet nekā viņš nenoveda līdz galam. Skolā Aleksandrs mācījās diezgan vāji, taču aizraudamies lasīja Mainu Ridu, Zilu Vernu, Gustavu Emāru un Zakolio.

«Vārdi «Orinoko», «Misisipi», «Sumatra» skanēja man ausis kā mūzika,» Grins vēlāk stāstīja par šo laiku.

Mūsdienu jaunatnei grūti saprast, cik neatvairāmi šie rakstnieki valdzināja bērnus, kas auga agrākajās Kriev­zemes nomalēs. «Lai saprastu,» saka Grīns savā autobio­grāfijā, «jāpazīst tā laika provinces sabiedrība, kādas no­males pilsētas dzīve. Vislabāk šo vidi ar tās pārspīlēto neticību, slimīgo patmīļu un kautrīgumu notēlojis Čehovs stāstā «Mana dzīve». Kad es lasīju to, man šķita, it kā tur būtu stāstīts par Vjatku.»

Astoņu gadu vecumā Grīns sāka neatlaidīgi domāt par ceļojumiem. Ceļotkāri viņš saglabāja līdz pat dzīves pē­dējai dienai. Ik ceļojums, pat visnenozīmīgākais, allaž iz­raisīja viņā dziļu saviļņojumu.

Grīnam kopš agrās bērnības gadiem piemita savdabīga iztēle. Kad viņš kļuva rakstnieks, tad iztēlojās sevi visas tās neesošās zemes, kurās noris viņa stāstu darbība, ne­vis kā miglainas ainavas, bet kā labi izstudētas, sim­tiem reižu pārstaigātas vietas.

Viņš būtu varējis uzzīmēt šo vietu karti visos sīkumos, uzrādot ik ceļa pagriezienu un augu valsts raksturu, ik­vienu upes līkumu un māju izvietojumu, viņš varētu uz­skaitīt kuģus, kas atrodas neesošajās ostās, ar visām jūras īpatnībām un to bezrūpīgās, dzīvespriecīgās apkal­pes īpašībām.

Ir kāds piemērs par šādas neesošas ainavas pre­cīzu notēlojumu. Stāstā «Lanfieras kolonija» Grins raksta:

«Ziemeļpusē kā nekustīgs, zaļš masīvs melnēja mežs, līdz pat apvārsnim piekļāvies pie krītaklinšu grē­das, izraibinātas aizām un nīkulīgu krūmu planku­miem.

Austrumos aiz ezera kā balts pavediens aizlocījās ceļš uz pilsētu. Gar tā malām vietvietām slējās koki, kas izska­tījās sīciņi kā izstīdzējuši salāti.

Rietumos, ieskaudams aizām un pakalniem izrobotu līdzenumu, pletās zilais, baltām dzirkstīm vizmojošā okeāna gludais plašums.

Bet dienvidos, no lēzenas ieplakas, kur, raibā mudžekli izmētāti, zaļumu vidū nevīžīgi pacēlās nami un fermas, aizstiepās Lanfieras kolonijas plantāciju un uzarto lauku šķībie četrstūri.»

JKopš agrās bērnības gadiem Grīns jutās paguris no skumīgās dzīves.

Mājās zēnu nicināja un pēra, un pat slimā, mājas darbu nomocītā māte dīvainā patikā ķircināja dēlu ar dzies­miņu:

Verga darbā, Grūtā skarbā, Nīksi tu kā suns!

«Man sāpēja sirds, to klausoties,» rakstīja Grīns, «tāpēc ka dziesma bija par mani, pareģoja manu likteni.»

Ar lielām pūlēm tēvs iedabūja zēnu reālskolā,

Aleksandru Grīnu izslēdza no skolas kādas gluži vien­tiesīgas vārsmas dēļ, ko viņš bija uzrakstījis par savu klases audzinātāju.

Tēvs nežēlīgi piekāva zēnu, bet pēc tam vairākas dienas no vietas gāja pie skolas direktora, pazemojās, gāja pie gubernatora, lūdzās, lai dēlu neizslēdz, tomēr nekas ne­līdzēja.

Tēvs izmēģinājās iedabūt dēlu ģimnāzijā, bet tur viņu neuzņēma. Pilsēta jau bija izsniegusi mazajam zēnam «vilka pasi». Beigu beigās atlika vienīgi nodot zēnu pil­sētas skolā.

Tad nomira Aleksandra māte. Tēvs drīz apņēma jaunu sievu — kāda psalmotāja atraitni. Pamātei piedzima bērns.

Dzīve ritēja pa vecam, bez jebkādiem notikumiem, iesprostota nabadzīgā dzīvokļa šaurībā, starp netīriem bērnu autiņiem un mežonīgu ķildu uzliesmojumiem. Skolā parasta parādība bija zvēriska izkaušanās, un skābenā tintes smaka cieši iekodās kā ādā, tā matos un apdilušajās skolnieku blūzēs.

Zēnam vajadzēja par dažām kapeikām pārrakstīt pil­sētas slimnīcas tāmes, iesiet grāmatas, no papīra līmēt laternas iluminācijai par godu Nikolaja Otrā «uzkāpša­nai troni» un pārrakstīt lomas provinces teātra aktie­riem.

Aleksandrs Grīns btja no tiem cilvēkiem, kas neprot dzīvē iekārtoties. Nelaimē viņš apjuka, slēpās no ļaudīm, kaunējās par savu nabadzību. Parasti tik krāšņā fantā­zija tūliņ atteicās viņam pakļausit, līdzko gadījums no­veda viņu pie sadursmes ar īstenību.

Lai izkļūtu no trūkuma, Grīns jau savos brieduma ga­dos bija sadomājis līmēt no finiera kastītes un pārdot tirgū. Tas notika Veckrimā, kur ar lielām pūlēm varētu pārdot labi ja vienu vai divas kastītes. Tikpat bezcerīgi bija izkļūt no bada sloga. Viņš uztaisīja loku un gāja ar to uz Veckrimas nomalēm šaut putnus cerībā nošaut kaut vienu pašu, lai tad saēstos svaigu gaļu. Protams, no tā nekas neiznāca.

Kā visi neveiksminieki, arī Aleksandrs Grīns allaž ce­rēja uz gadījumu, uz negaidītu laimi.

Visi Grīna stāsti ir pilni sapņu par «apžilbinošu ga­dījumu» un prieka, it sevišķi «Sārtās buras». Raksturīgi, ka šo valdzinošo, teiksmaino grāmatu Grīns iecerēja un sāka rakstīt Peirogradā 1920. gadā, kad, pārcietis izsi­tumu tīfu, klīda pa apledojušo pilsētu un ik nakti meklēja sev jaunu patvērumu pie kādiem ļaudīm, nejaušiem pa­ziņām.

«Sārtās buras» ir poēma, kas apliecina cilvēka gara spēku: kā rīta saule to caurstrāvo mīlestība pret dzīvību, pret dvēseles jaunību un ticību, ka cilvēks tieksmē pēc laimes ir spējīgs sava paša rokām darīt brīnumus.

Apnicīgi un vienmuļi ritēja Vjatkas dzīve, kamēr 1895. gada pavasari Grīns ieraudzīja piestātnē važoni ar diviem jūrskolas audzēkņiem baltos matrožu tērpos.

«Es apstājos,» raksta Grīns par šo gadījumu, «un kā apburts skatījos uz viesiem no man noslēpumaini svešās un brīnumjaukās pasaules. Es neapskaudu. Biju sajūsmi­nāts un sāpīgu ilgu pārņemts.»

Kopš šā brīža sapņi par jūrnieka dienestu, par «glez­naino jūrniecības darbu» pārņēma Grīnu ar sevišķu spēku. Viņš sāka gatavoties ceļam uz Odesu.

Ģimenei Aleksandrs bija par nastu. Tēvs salūkoja vi­ņam ceļa naudai divdesmit piecus rubļus un steidzīgi at­vadījās no sava drūmā dēla, kas ne reizi nebija jutis ne tēva glāstu, nedz mīlestību.

Grīns paņēma līdzi akvareļu krāsas, «— viņš bija pār­liecināts, ka gleznos ar tām kaut kw Indijā, Gangas krastos, — savāca savas nabadzīgās mantiņas un līk­smā mulsumā aizbrauca no Vjatkas.

«Es vēl ilgi redzēju piestātnē pūļa vidū tēva apjukušo seju ar sirmo bārdu,» Grīns stāsta par savu aizbrauk­šanu. «Bet savos sapņos jau skatīju jūru, pār kuru plan­dās buras.»

Odesā notika Grīna pirmā sastapšanās ar jūru — ar to jūru, kas vēlāk pārplūdināja viņa stāstu lappuses žilbino­šajā gaismā un spožumā.

Par jūru ir uzrakstīts daudz grāmatu. Vesela virkne rakstnieku un pētnieku ir mēģinājuši attēlot to neparasto sesto jutoņu, ko var nosaukt par «jūras izjūtu». Ikviens no viņiem uztvēris jūru savā īpatnējā skatījumā, bet nevienā no šo rakstnieku grāmatām nešalko un ne- zaigo tik svētdienlgi krāšņas jūras kā Aleksandram Grīnam,

Grīns mīlēja ne tik daudz pašu jūru, cik šis izdomātās jūras piekrastes, kur savienojās viss, ko viņš uzskatīja par pievilcīgāko pasaulē: leģendāru salu arhipelāgi, puķēm apaugušas smilšu kāpas, balti putojošā jūras tāle, siltās lagūnas, kas no zivju bariem zaigo kā bronza, mūža meži, kur kuplo biezokņu smaržas sajaucas ar vēja atnesto sājo jūras dvesmu, un pēdīgi ari klusās piejūras pilsētas.

Gandrīz katrā Grīna stāstā sastopami neesošu pilsētu vārdi un apraksti: Lisa, Zurbagana, Helgju, Gertona.

So izdomāto pilsētu sejās pavīd vaibsti, kas ņemti no visām Melnās jūras ostām, kuras redzējis Grins.

Sapnis nu bija piepildījies. Jūra gulēja pie kājām kā ceļš uz brīnumzemēm, taču tūliņ sevi atgādināja vecais Vjatkas gadu mantojums. Pie jūras Grins sevišķi asi iz­juta savu nevarību, savu neiederēšanos dzīvo un vientu­lību.

«Sai jaunajai pasaulei es nebiju vajadzīgs,» viņš rak­sta. «Es jutos tur nebrīvs, svešs, tāpat kā visur. Man bija mazliet skumji.»

Jūras dzīve tūliņ parādīja savu otro seju.

Grīns nedēļām klaiņāja pa ostu un kautrīgi lūdza kap­teiņus, lai pieņem viņu par matrozi uz sava kuģa, bet at­bildē dzirdēja rupjus noraidījumus un pat neslēptu iz­smieklu, — kāds gan matrozis varēja iznākt no šā vārgu­līgā jaunekļa ar sapņotāja acīm!

Pēdīgi Grīnam «palaimējās». Viņu pieņēma par mācekli bez algas uz tvaikoņa, kas braukāja starp Odesu un Ba- tumi, Grins uz tā pabija divus rudens braucienus.

Sie braucieni atstājuši Grīnā atmiņas tikai par Jaltu un Kaukāza kalnu grēdu.

«Visdzīvāk atmiņā saglabājušās Jaltas ugunis. Ostas ugunis- saplūda kopā ar neredzētās pilsētas ugunīm. Tvai­konis tuvojās molam, pretim viļņoja dzidras orķestra ska­ņas no pilsētas dārza. Uzvēdīja puķu smaržas, silta vēja plūsmas. Tālumā bija dzirdamas balsis un smiekli.

Brauciena pārējā daļa man aizmirsusies, atceros tikai pie apvāršņa nezūdošo, sniega klāto kalnu grēdas. Augstu debesīs izslējušās virsotnes pat no tālienes šķita kā gran­diozu pasauļu pasaule. Tā bija augstumos sastingusi le­daini zvīļojoša klusuma valsts.»

Kapteinis drīz vien izsēdināja Grīnu atkal krastā, — viņš nespēja nopelnīt sev uzturu.

Ierāvējs no Hersonas, piekrastes šonera saimnieks, pie­ņēma Grīnu par izpalīgu uz sava kuģīša un turēja viņu kā suni. Grins gandrīz nemaz nedabūja izgulēties, — saimnieks spilvena vielā pagalvim bija pasviedis sadau­zīta dakstiņa lausku. Hersotiā viņš Grīnu padzina, neiz­maksājot algu.

No Hersonas Grīns atgriezās Odesā, strādāja ostas no­liktavās par marķētāju un vienīgajā ārzemju braucienā nokļuva līdz Aleksandrijai, bet viņu atlaida no tvaikoņa par sadursmi ar kapteini.

No Odesas dzīves Grīnam labā atmiņā palicis vienīgi darbs ostas noliktavās:

«Man palika noliktavu sīvās smaržas, tīksmināja ap­kārtējo mantu pārpilnība, sevišķi citronu un apelsīnu. Viss smaržoja: vaniļa, dateles, kafija, tēja. Kopā ar jūras ūdens dzestro smaržu, oglēm un naftu šeit bija neaprakstāmi tīkami elpot, sevišķi, ķad spīdēja saule.»

Grins jutās noguris no Odesas dzīves un nolēma atgriez­ties Vjathā. Mājup viņš brauca par «zaķi». Pēdējos div­simt kilometrus viņam vajadzēja nosoļot kājām pa dub­ļiem, — bija lietains laiks.

Vjatkā tēvs apjautājās, kur viņa mantas.

— Mantas palika stacijā, — Grīns meloja. —* Nebija važoņa.

«Tēvs, nožēlojami smaidīdams, neticīgi apklusa,» rak­sta Grīns, «bet dienu vēlāk, kad bija noskaidrojies, ka man nekādu mantu nav, viņš man vaicāja (no viņa plūda spēcīga degvīna smaka):

— Kāpēc tu melo? Tu atnāci kājām. Kur ir tavas man­tas? Tu pinies vienos melos!»

Un atkal sākās nolādētā Vjatkas dzīve.

Pēc tam nāca nesekmīgu meklējumu gadi, pūloties at­rast kādu vietu dzīvē, vai, kā mazpilsoņu ģimenēs pa­rasts izteikties, «nodarbošanās» meklēšana.

Grins kādu laiku strādāja par pirtnieku Murašas sta­cijā, Vjatkas tuvumā, pēc tam kancelejā par rakstvedi, traktieros sacerēja zemniekiem lūgumus tiesu iestā­dēm.

Viņš ilgi neizturēja Vjatkā un aizbrauca uz Baku. Dzīve Baku bija tik nežēlīgi grūta, ka Grīnam palikušas atmi­ņas par to kā par nebeidzamu aukstumu un tumsu. Neko tuvāku viņš neatceras.

Grīns pārtika no gadījuma darbiem, par kuriem saņēma kapeikas: ostā dzina pāļus, nokasīja veciem kuģiem krāsu, strādāja pie koku iekraušanas kuģos, kopā ar baskājiem uzņēmās ugunsgrēku dzēšanu naftas urbtuvēs. Zvejnieku arteli smagi saslima ar malāriju un tik tikko ne­aizgāja bojā no slāpēm IKaspijas jūras nāvējošo smilšu krastos starp Baku un Derbentu.

Naktis Aleksandrs Grīns pavadīja ostā tukšos kailos, zem apgāztām laivām vai vienkārši kādā žogmalē.

Dzīve Baku uzspieda savu nežēlīgo zīmogu. Grīns kļuva skumīgs, nerunīgs, un no Baku dzīves mantotās ārējās pazīmes — priekšlaicīgu novecošanos — Grīns saglabāja uz visiem laikiem. Kopš tā laika viņa seja, pēc paša vārdiem, bija kļuvusi lidziga saņurcītam papīra rublim.

Grīna āriene izteiksmīgāk par vārdiem pauda viņa dzī­ves likstas: viņš bija ārkārtīgi kalsns, garš sakumpis, ar tūkstoš grumbām un rētām izvagotu seju, nogurušām acīm, kas iedegās jaukā spožumā, tikai lasot vai izdomā­jot neparastus stāstus.

Aleksandrs Grīns nebija skaists, taču pievilcīgs. Gāja smagiem soļiem, kā iet darbā pārmocīti krāvēji.

Viņš ļoti ātri uzticējās cilvēkiem, un ši uzticēšanās ārēji izpaudās draudzīgā, atklātā rokas spiedienā. Grins tika teicis, ka viņš vislabāk iepazīstot cilvēku pēc tā, kā tas paspiež roku.

Grīna dzīve, sevišķi Baku periodā, daudzējādi atgādina Maksima Gorkija jaunību. Kā Gorkijs, tā Grīns ir nodzīvo­juši savus klaidonības gadus baskāju vidū, bet Gorkijs no šis vides iznāca pilns īstas pilsoņa vīrišķības, kā vislie­lākais rakstnieks reālists, Grins turpretī — kā fantasts.

Grīns Baku bija noslīdējis līdz pēdējai trūkuma pakā­pei, taču allaž palika uzticīgs savai skaidrajai un bērnišķī­gajai iztēlei. Viņš mēdza apstāties pie fotogrāfu vitrīnām un ilgi apskatīt uzņēmumus, cenšoties uziet starp simtiem trulām vai slimibu izķēmotām sejām kaut vienu, kas paustu par priecīgu, daiļu un bezrūpīgu dzīvi. Pēdīgi viņš bija atradis tādu seju — kādas meitenes seju — un aprakstījis io savā dienasgrāmatā. Bet dienasgrāmata bija nokļuvusi naktspatversmes saimnieka — pretīga viltnieka rokās, kurš sāka ņirgāties par Grīnu un svešo meiteni. Tas tikko nebeidzās ar asiņainu kautiņu.

No Baku Aleksandrs Grīns atkal atgriezās Vjaikā, kur piedzērušais tēvs prasīja no viņa naudu, Naudas, pro­tams, nebija.

Vajadzēja atkal gudrot, kā izvilkt dzīvību. Te Grīnam pietrūka padoma. Viņu atkal pārņēma laimīgas nejaušī­bas alkas, un ziemā niknā salā viņš devās uz Urāliem meklēt zeltu. Tēvs iedeva ceļa naudai trīs rubļus.

Grīns ieraudzīja IJrālus — mežonīgo zelta zemi, un viņā uzliesmoja naivas cerības. Pa ceļam uz zelta raktuvēm viņš pacēla daudz akmeņu, kas mētājās zem kājām, un rūpīgi tos apskatīja, cerēdams atrast tīrradņa gabalu,

Grīns strādāja Suvalova raktuvēs, klaiņāja pa Urāliem kopā ar kādu lēnprātīgu večuku svētceļnieku (kurš, kā vē­lāk noskaidrojās, bija slepkava un zaglis), strādāja par malkas cirtēju uti koku pludinātāju.

Pēc Urāliem Grīns brauca par matrozi uz baržas, kas piederēja kuģu īpašniekam Buličovam — tam pašam Bu- ličovatn, kuru Gorkijs izraudzījies par prototipu savai pazīstamajai lugai.

Taču izbeidzās arī šis darbs.

Skita, ka dzīves loks noslēdzies, neatstājot Grīnam ne prieka, nedz kaut cik jēdzīgas nodarbošanās. Tad viņš izlēma doties zaldātos. Bija apkaunojoši smagi brīvprā­tīgi iestāties cara armijā, kur dresēja lidz idiotismam, bet vēl grūtāk bija būt par nastu vecajam tēvam. Tēvs bija sapņojis redzēt Aleksandrā, savā pirmdzimtajā, «īstu cil­vēku» — ārstu vai inženieri.

Tad Grīns kalpoja kājnieku pulkā Penzā.

Pulkā viņš pirmoreiz iepazinās ar eseriem un sāka lasīt revolucionāras grāmatas.

«Kopš tā laika,» atceras Grīns, «es jau dzīvi skatīju no citas, tagad atsegtas puses, kas man agrāk bija likusies noslēpumaina. Mans revolucionārais entuziasms nezināja robežu. Pēc kāda brīvprātīgā esera pirmā aicinājuma es paņēmu tūkstoš proklamācijas un izmētāju tās kazarmju pagalmā.»

Nokalpojis armijā apmēram gadu, Grīns dezertēja no pulka un nodevās revolucionārai darbībai. Sis viņa dzīves posms maz izpētīts.

Aleksandrs Grīns darbojās Kijevā un Sevastopolē starp matrožiem un cietokšņa artilēristiem, viņu daudzināja kā dedzīgu, aizraujošu pagrīdes oratoru.

Bet arī bīstamajā un sasprindzinājuma pilnajā revolu­cionārajā darbā Grins joprojām palika vērotājs. Ne velti viņš par sevi liecina, ka dzīves parādības viņu galveno­kārt interesējušas kā skatītāju, — viņam paticis novērot un redzēto iegaumēt.

Sevastopolē Aleksandrs Grīns dzīvoja rudeni — tajā dzidrajā Krimas rudenī, kad gaiss šķiet kā caurspīdīga, silta valgme, kas salieta ielu gultnēs, piekrastes līčos un kalnos, un mazākais troksnis to sašūpo vieglās, ilgi neap- remdināmās trīsās.

«Dažas nianses no Sevastopoles ir ietvertas manos stās­tos,» atzīstas Grīns. Bet ikvienam, kas pazīst Grīna grā­matas un pazīst Sevastopoli, ir skaidrs, ka leģendārā Žur- bagana ir gandrīz precīzs Sevastopoles apraksts: tā ir pilsēta ar dzidriem līčiem, vecuma saliektiem laiviniekiem, saules atmirdzu, karakuģiem, svaigu zivju, akāciju uti cie­tās oļu zemes smaržām un svinīgiem saulrietiem, kas at­spoguļojot paceļ debesīs Melnās jūras ūdeņu spožumu uti gaismu.

Ja nebūtu Sevastopoles, tad nebūtu arī Grīna Zurbaga- nas ar tās tīkliem, matrožu smago zābaku dunoņu pret smilšakmens klonu, nakts vējiem, augstajiem mastiem un simtiem mirguļojošu uguņu reidā.

Padomju Savienībā nav otras tādas pilsētas kā Sevas­topolē, kur vēl tik jaušami izpaustos jūras dzīves poēzija, kurai Grīns veltījis šādas rindas:

«Briesmas, risks, dabas varenība, tālu zemju atblāzma, brīnišķīgais nezināmais, pārejoša mīla, kas uzzied tikšanas brīžos un atvadu sveicienā; aizraujošs cilvēku, seju un notikumu virmojums; dzīves bezgalīgā daudzveidība nn augstu debesīs — te Dienvidu Krusts, te Lācis, un vērīgai acis skata visus kontinentus, lai gan tava kajīte ir pilna nezūdošās dzimtenes ar tās grāmatām, gleznām, vēstulēm un sakaltušiem ziediem..,»

1903. gada rudenī Grīns Sevastopolē Grafskas piestātnē apcietināts, un viņš nosēdējis Sevastopoles un Feodosijas cietumos līdz 1905. gada oktobrim.

Sevastopoles cietumā Grīns sācis rakstīt. Viņš ļoti kaut­rējies un savus pirmos literāros mēģinājumus nevienam nerādījis.

Grīns maz stāstīja par sevi, savu autobiogrāfiju viņš ne­paguva pabeigt, un tāpēc par daudziem viņa mūža gadiem gandrīz nekas nav zināms.

Pēc Sevastopoles laika Grīna biogrāfijā rodas tukša vieta. Zināms tikai tik daudz, ka viņu arestē otrreiz un iz­sūta uz Toboļsku, bet, ceļā izbēdzis, viņš aizkūlies līdz Vjatkai un nakti aizgājis pie vecā, slimā tēva. Tēvs izza­dzis viņam no pilsētas slimnīcas pasi, kas tur bija palikusi pēc ķestera Maļginova dēla nāves. Ar šo uzvārdu Grīns dzīvojis gadiem ilgi un pat savu pirmo stāstu parakstījis kā Maļginovs.

Ar svešo pasi Grīns devies uz Pēterburgu, un šeit avīzē

Tas bija pirmais īstais prieks Grīna dzīvē. Viņš gandrīz sācis skūpstīt īdzīgo avīžnieku, pie kura nopircis laikrakstu ar savu stāstu. Viņš ņēmies klāstīt avīžu pārdevējam, ka stāsts ir viņa uzrakstīts, bet vecais virs neticējis un aiz­domīgi noskatījis izstīdzējušo puisi ar vasaras raibumiem klāto seju. No satraukuma Grīns nespējis paiet, kājas trī­cējušas un ļodzījušās.

Darbs eseru organizācijā Grīnam jau bija pagalam ap­nicis. Viņš izstājās no tās, atteikdamies veikt uzdoto terora aktu. Visas viņa domas bija pie rakstniecības. Desmitiem iecerētu ideju kūsāja Grīna smadzenēs, viņš drudžaini meklēja formu to atveidošanai, taču pirmajā laikā neat­rada.

Viņš tolaik rakstīja vēl bailīgi, atskatīdamies un prātā paturēdams redaktoru un lasītāju, rakstīja ar to jauniem iesācējiem pazīstamo izjūtu, it kā viņam aiz muguras stā­vētu vesels bars izsmējīgu cilvēku, kas kritiski pieķeras un nosoda ikvienu viņa vārdu. Grīnu vēl biedēja tas sižetu vētras, kas trakoja viņā un lauzās uz āra brīvībā.

Pirmais stāsts, ko Grins uzrakstīja bez atskatīšanās, vadoties tikai no brīvas iekšējas dziņas, bija «Rēno sala».

Tajā jau ietverti visi turpmākā rakstnieka elementi. Tas ir vienkāršs stāsts par pirmatnējās tropu dabas skaistumu un spēku, par brīvības slāpēm, kuras izjūt no karakuģa dezertējis matrozis, kas tiek nošauts pēc komandieru pa­vēles.

Grīna stāstus sāka iespiest. Pazemojumu un bada gadi, tiesa, gan ļoti lēni un pamazām, tomēr grima pagātnē. Pirmie mēneši, ko Grīns aizvadīja brīvajā un iemīļotajā clarbā, viņam šķita kā brīnums.

Drīz vien Aleksandru Grīnu atkal apcietināja sakarā ar veco lietu par piederību eseru partijai. Viņš nosēdēja gadu cietumā un tika izsūtīts uz Piņegu Arhangeļskas guberņā, bet vēlāk uz Ķegsalu.

Trimdā viņš daudz rakstījis, lasījis, gājis medībās un, pēc viņa paša vārdiem, pat atpūties no agrākās katorgas dzīves.

1912. gadā Grīns atgriezās Pēterburgā. Seit sākās viņa dzīves labākais laiks, savā ziņā tāds kā «Boldinas rudens». Tajā laikā Grīns gandrīz nepārtraukti rakstīja. Neaprem- dinātnā kārē viņš pārlasīja dauclz grāmatu, gribēja visu izzināt, pārbaudīt, ietilpināt savos stāstos.

Drīz viņš aizveda uz Vjatku tēvam savu pirmo grāmatu. Aleksandrs vēlējās iepriecināt veco viru, kas bija jau sa­mierinājies ar domām, ka no dēla iznācis nekur nederīgs klaidonis. Tēvs viņam nenoticēja. Vajadzēja parādīt veca­jam līgumus ar izdevniecībām un citus dokumentus, lai pārliecinātu, ka dēls tiešām kļuvis par «cilvēku». Si tēva sastapšanās ar dēlu bija pēdējā — vecais virs driz nomira.

Februāra revolūciju Grīns sagaidīja Somijā, Lutiatijoki ciematā: revolūciju viņš apsveica ar sajūsmu. Grīns tūliņ kājām devās uz Petrogradu, — vilcieni vairs negāja. Lu- natijoki viņš atstāja visas savas mantas un grāmatas, pat Edgara Po portretu, no kura parasti nekad nešķirās.

Gandrīz visi, kas rakstījuši par Grīnu, piemin viņa rad­niecību ar Edgaru Po, Hagarclu, Džozefu Konrādu, Stiven- sonu un Kiplingu.

Grīns dievināja «neprātīgo Edgaru», bet nepareizs ir uzskats, ka viņš būtu bijis Po un citu pieminēto rakstnieku atdarinātājs: Grīns daudzus no tiem. iepazina tikai tad, kad pats jau bija pilnīgi nobriedis rakstnieks,

Viņš augstu vērtēja Merimē un viņa «\Karmenu» uzska­tīja par vienu no labākajām grāmatām pasaules literatūrā. Grīns daudz lasīja Mopasānu, Flobēru, Balzaku, Stendālu, Cehovu (Čehova stāsti Grīnu dziļi saviļņoja), Gorkiju, Sviftu un Džeku Londonu. Viņš bieži pārlasīja Puškina biogrāfiju un mūža brieduma gados kaismīgi studēja en­ciklopēdijas.

Grīns nebija ievērības izlutināts un tādēļ visu to vērtēja (oti augstu.

Pat parastākā cilvēku laipnība vai draudzīgs žests viņu jo dziļi saviļņoja.

Tā, piemēram, notika, kad dzīve pirmo reizi lika sa­skarties Grīnam ar Maksimu Gorkiju. Bija 1920. gads. Grīns bija iesaukts Sarkanajā Armijā un dienēja apsardzes pulkā Ostrovā, netālu no Pleskavas. Tur viņš saslima ar izsitumu tīfu. Viņu atveda uz Petrogradu un kopā ar sim­tiem citu tīfa slimnieku ievietoja Botklna barakās. Grīna veselības stāvoklis bija grūts. Viņš iznāca no slimnīcas gandrīz kā invalids.

Bez pajumtes, vēl pusslims, izbadējies, smagu galvas reiboņu mocīts, viņš caurām dienām klīda pa granītā kalto pilsētu, meklējot barību un siltumu.

«Sājā laikā,» savās nepublicētajās atmiņās raksta Grīna sieva, «Grīnam radās glābējs — Maksims Gorkijs. Dabūjis zināt par Grīna grūto stāvokli, viņš darīja visu, lai palī­dzētu. Pēc Gorkija lūguma Grīnam piešķīra tajā laikā reto akadēmisko uztura devu un istabu Moikā — «Mākslu namā», — siltu un gaišu, ar gultu un galdu. Nomocītajam Grīnam sevišķi dārgs šķita galds — pie tā varēja rakstīt. Gorkijs turklāt vēl izgādāja Grīnam darbu.

No dziļā izmisuma un domām par drīzu nāvi Grīns ar Gorkija palīdzību bija atdots atkal dzīvei. Bieži naktis, atcerēdamies savu grūto dzīvi un Gorkija draudzību, no slimības vēl neatlabušais Grīns aiz pateicības rau­dāja.»

1924. gadā Aleksandrs Grins pārcēlās uz Feodosiju. Vi­ņam gribējās dzīvot klusumā, tuvāk pie iemīļotās jūras. Sajā rīcībā izpaudās rakstnieka pareizais instinkts — dzīve pie jūras bija tā reālā labvēlīgā vide, kas deva viņam iespēju izdomāt savus stāstus.

Feodosijā Grīns nodzīvoja līdz 1930. gadam. Tur viņi daudz rakstīja. Galvenokārt rakstīja ziemā, no rītiem. Daž­reiz stundām ilgi sēdēja, smēķēja un domāja; šajā laikā nedrīkstēja viņu traucēt. Tādās pārdomu un iztēles brīvā plūduma stundās Grīnam koncentrācija bija daudz vairāk vajadzīga nekā tieši pašas rakstīšanas laikā. Grīns iegrem­dējās savās apcerēs tik dziļi, ka kļuva gandrīz kurls un akls pret visu, un bija grūti atmodināt viņu no šā stāvokļa.

Vasarā Grīns atpūtās: taisīja šaujamos lokus, klida gar jūru, noņēmās ar pamestiem suņiem, lūkoja pieradināt ievainotu vanagu, lasīja un spēlēja biljardu ar jautrajiem Feodosijas iedzīvotājiem — genujiešu un grieķu pēcnācē­jiem. Grīns mīlēja Feodosiju — šo karstās tveices pilsētu, uzceltu baltā, akmeņainā zemē pie zaļgani duļķainās jūras.

1930. gada rudenī Grīns aizbrauca no Feodosijas uz Veckrimu — ziedu, klusuma un drupu pilsētu. Seit vien­tulībā viņš ari nomira no smagas slimības — kuņģa un plaušu vēža.

Grina aiziešana bija tikpat grūta kā viņa dzīve. Viņš palūdza noliki gultu pie loga. Aiz loga zilgoja tālie Krimas kalni un debesis vizēja kā mīļotās, uz visiem laikiem zau­dētās jūras atspulgs.

Kādā no Aleksandra Grīna stāstiem — «Atgriešanās» ir rindas, kas it kā rakstītas par viņa nāvi, — tik pareizi tās notēlo Grina pēdējos brīžus: «Gals pienāca pie vaļējiem logiem gaišā dienā, lauku puķēm ziedot. Jau slāpdams aiz elpas trūkuma, viņš palūdza, lai nosēdina pie loga. Viņš raudzījās uz pakalniem, iesūkdams asiņojošo plaušu atliekās pēdējos gaisa malkus.»

Pirms nāves Aleksandrs Grīns juta ilgas pēc cilvēkiem, agrāk tā nekad nebija.

Dažas dienas pirms nāves no Ļeņingradas atsūtīja pē­dējās viņa grāmatas «Autobiogrāfiskā novele» autorehsem- plārus.

Grīns vāji pasmaidīja, mēģināja izlasīt uzrakstu uz vāka, bet nespēja. Grāmata izkrita no rokām. Acis jau bija iegū- lusies smaga tukšuma izteiksme. Acis, kas prata tik ne­parasti skatīt pasauli, jau dzisa.

Pēdējais vārds izskanēja kā vaids, kā čuksts: «Mir­stu …»

Divi gadi pēc Aleksandra Grina nāves man izgadījās pa­būt Veckrimā, mājā, kurā rakstnieks bija miris, un pie viņa kapa.

Ap mazo, balto namu kuplā, zaļā zālē ziedēja lauku pu­ķes. Riekstkoka lapas, tveicē gluži ļenganas, asi smaržoja pēc ārstniecības zālēm. Vienkāršajās, patukšajās istabās valdīja klusums, uz baltās sienas bija apstājies spožs sau­les stars. Tas apgaismoja vienīgo gravīru pie sienas — Edgara Po portretu.

Grīna kaps aiz vecās mošejas bija aizaudzis ar dzelk­šņainām zālēm.

Pūta dienvidu vējš. Lielā tālumā, aiz Feodosijas, kā zil­gans valnis dusēja jūra. Un pāri visam — pār Grīna māju, pār viņa kapu, pār pilsētu pletās bezmākoņu vasaras die­nas dzidrais klusums.

Aleksandrs Grīns nomira, atstādams mums izšķirt jau­tājumu, vai mūsu laikmetam ir vajadzīgi tādi rakstnieki, kāds bija viņš.

Jā, mums ir vajadzīgi sapņotāji. Laiks atbrīvoties no izsmejošās izturēšanās pret šo vārdu. Daudzi vēl neprot sapņot, un varbūt tieši tāpēc viņi nekādi nespēj pacelties vienā augstumā ar savu laiku.

Ja cilvēkam atņems spējas sapņot, tad zudīs arī viena no visspēcīgākajām ierosmēm, kas rada kultūru, mākslu, zinātni un vēlēšanos cīnīties skaistas nākotnes vārdā. Taču sapņi nedrīkst būt atrauti no īstenības. Tiem jāspēj uz­minēt nākotni un jārada sajūta, ka mēs jau dzīvojam šajā nākotnē un paši kļūstam citādi.

Ir parasts domāt, ka Aleksandra Grīna sapņi bijuši at­rauti no dzīves, bijuši tikai fantastiska prāta gražība, pati sevi nenozīmīga. Ir parasts domāt, ka Grīns bijis avan- tūristisks rakstnieks, — gan meistars sižeta izdomā, taču tāds, kura grāmatām trūkst sociāla nozīmīguma.

Jebkura rakstnieka vērtību noteic tas, kā viņš iedarbojas uz mums, kādas jūtas, domas un rīcības ierosmi izraisa viņa grāmatas, vai tās dara bagātākas mūsu zināšanas vai arī tiek pāršķirstītas tikai kā vārdu savirknējams laika kavēklim.

Aleksandrs Grīns savās grāmatās liek dzīvot drosmī­giem, lepniem, bērnišķīgi vientiesīgiem, pašaizliedzīgiem un labiem cilvēkiem.

Sie viengabalainie, pievilcīgie cilvēki saskanīgi iekļau­jas Grina notēlotās možās, smaržojošās dabas atmosfērā — pilnīgi reālā, kas ar savu burvību liek sirdij straujāk puk­stēt. Pasaule, kurā dzīvo Grīna varoņi, var izlikties nereāla tikai garā nabagiem, Tas, kurš izjutis vieglu noreibumu no pirmā sāļā un siltā gaisa guldziena jūras krastā, uz- reiz apjaudis, cik patiesa ir Grina ainava, viņa notēloto

zemju plašā elpa.

Grina stāsti izraisa cilvēkos slāpes dzīvot daudzveidīgu dzīvi, kas pilna riska, drosmes un pacilātības, kāda pie­mīt pētniekiem, jūru apbraucējiem un ceļotājiem. Pēc Grina stāstu izlasīšanas gribas apskatīt vai visu zemeslodi — nevis Grīna izdomātās zemes, bet gan īstās, reālās, gais­mas, cilvēcisku kaislību un mīlas pārpilnās, ar mežiem un ostām, kas dun dažādāko valodu jūkligajā skandējumā.

«Mani vilina mūsu zeme,» rakstīja Grīns. «Tās okeāni ir milzīgi, salas neskaitāmas, un ir bezgala daudz noslē­pumainu, aizraujoši interesantu nostūru,»

Pasaka ir vajadzīga ne vien bērniem, bet ari pieauguša­jiem. Tā izraisa saviļņojumu — cēlo un cilvēcisko kaislību avotu. Tā neļauj mums apsūnot un parāda arvien jaunas mirdzošas tāles, citu dzīvi, tā satrauc un liek kaislīgi tiek­ties pēc šīs dzīves. Tāda ir pasakas vērtība, un šāda bieži vien vārdos nepasakāma vērtība ir arī Grīna stāstu dzid­rajai un neatvairāmajai pievilcībai.

Mūsu laikmets ir pieteicis nesaudzīgu karu visiem svē­tuļiem,, stulbeņiem un liekuļiem. Tikai liekulis var sacīt, ka vajag apmierināties ar sasniegto un apstāties. Sasnie­gums ir dižens, bet nākotnē tas būs vēl diženāks. Jauni lieli un grūti uzdevumi paceļas nākotnes tuvākajās tālēs: uzdevums izveidot jauno cilvēku, ieaudzināt jaunas jūtas un jaunas cilvēciskas attieksmes, sociālistiska laikmeta cienīgas. Bet, lai cīnītos par šo nākotni, jāprot kvēli, dziļi un iedarbīgi sapņot, jāpadziļina sevī nemitīga tieksme pēc saprātīgā un daiļā. Ar šādu tieksmi jo bagātīgi apveltīts bija Aleksandrs Grīns, un to viņš atstājis mums savās grāmatās.

Mēdz runāt par avantūrismu Grina sižetos. Tas ir tiesa, bet viņa avantūristiskais sižets ir tikai čaula dziļākam sa­turam. Jābūt aklam, lai Grīna grāmatās nesaredzētu mī­lestību uz cilvēku.

Aleksandrs Grīns bija ne vien lielisks peizāžists un si­žeta meistars, viņš bija arī smalks psihologs. Viņš rak­stīja par pašuzupurēšanos, par vīrišķību. — šim varonī­gajām īpašībām, kas slēpjas visparastākajos cilvēkos. Viņš rakstīja par mīlestību uz darbu, uz savu profesiju, par da­bas varenību un tās dziļāku iepazīšanu. Un beidzot, tikai nedaudzi rakstnieki ar tādu skaidrību, tik vāru saudzību un tik lielu saviļņojumu ir rakstījuši par mīlestību uz sie­vieti, kā to darijis Grīns.

Es varētu šeit minēt simtiem vietu no Aleksandra Grina grāmatām, kuras saviļņos ikvienu, kas nav zaudējis spēju izjust pacilātību bridi, kad viņam paveras daiļums, bet gan jau lasītājs pats tās atradis.

Grīns ir sacījis, ka «zeme ar visu, kas uz tās atrodas, ir mums dota dzīvībai, šīs dzīvības atzīšanai it visur, kur vien tā ir».

Aleksandrs Grins ir mūsu laikam vajadzīgs rakstnieks, jo viņš ir devis savu ieguldījumu cilvēku jūtu kultivēšanā, bez kurām nav iespējama sociālistiskā sabiedrība.

K.Paustovskis

Загрузка...