Rakstnieks Grīns — Aleksandrs Stepanovičs Griņevskis — miris 1932. gada jūlijā Veckrimā, mazā dižiem riekstkokiem apņemtā pilsētiņā.
Grīna dzīves gaitas bija grūtas. Kā tīšuprāt visi apstākļi bija sagadījušies tā, lai Grīnu padarītu par noziedznieku vai nīgru mietpilsoni. Skiet pat neizprotami, kā šis drūmais cilvēks cauri visai savai mokpilnajai dzīvei saglabājis tik tīru diženo iztēles spēju, jūtu skaidrību un kautro smaidu.
Grīna biogrāfija ir nesaudzīgs spriedums pirmsrevolūcijas laika attieksmēm starp cilvēkiem. Vecās Krievijas veltījums Grīnam bija nežēlīgs, — jau kopš bērnības dienām tas bija laupījis viņam spēju iemīlēt dzīves īstenību. Visa apkārtne drausmīga, dzīve — neciešama. Tā līdzinājās varmācīgai, mežonīgas patvaļas pilnai linča tiesai Grīns to gan izcieta, tomēr neuzticēšanās īstenībai saglabājās viņā uz visu mūžu. Viņš allaž centās bēgt no tās, domādams, ka labāk ir dzīvot starp netveramiem sapņiem nekā bradāt ikdienas «draņķos un mēslos».
Grīns radīja savās grāmatās citu pasauli ar jautriem un drosmīgiem cilvēkiem, skaistuma apdvestu zemi, kur saulē smaržo mežu biezokņi, — tādu zemi, kura nav atrodama uz kartes un kurā noris brīnišķīgi notikumi, kas reibina prātus kā laba vīna malks.
«Es allaž esmu novērojis,» rakstījis Maksims Gorkijs grāmatā «Manas universitātes», «ka cilvēkiem interesanti stāsti patīk tāpēc, ka ļauj viņiem uz bridi aizmirst grūto, taču pierasto ikdienas dzīvi.»
Sie vārdi visnotaļ attiecināmi ari uz Aleksandru Grīnu.
Reālās dzīves šaurais sprosts bija ieslēdzis viņu mietpilsoniskajā Vjatkā, ar netīru amatniecības skolu, nakts patversmēm, pārmērīgu darbu, cietumu uti hronisku badošanos. Taču kaut kur aiz pelēkā apvāršņa nepārtraukti zvīļoja zemes, no kurām strāvoja gaisma, jūras vēji un ziedu smaržas. Tur dzīvoja cilvēki, saulē brūni iedeguši, — zeltrači, mednieki, mākslinieki, dzīvespriecīgi klaidoņi, pašaizliedzīgas sievietes, jautras un maigas kā bērni, un vispirmām kārtām — jūrnieki.
Dzīvot bez ticības, ka šādas zemes kaut kur okeānu salās tiešām zied un šalko, — tas Grīnam būtu pārāk grūti, pat nepanesami
Pienāca revolūcija. Tā pārvērta daudz ko no tā, kas bija nomācis Grīnu: agrākās zvēriskās attieksmes starp cilvēkiem, ekspluatāciju, renegātismu, — visu to, kas bija spiedis Grīnu meklēt glābiņu grāmatu un sapņu valsti.
Grīns sirsnīgi priecājās par revolūciju, taču jaunās nākotnes skaistās tāles nebija vēl skaidri saskatāmas, un Grīns bija no tiem cilvēkiem, ko nomāc mūžīga nepacietība.
Revolūcija atnāca nevis svētku rotā, bet kā noputējis kaujinieks, kā ķirurgs. Tā uzvandīja tūkstošgadē jās sasmakušās sadzīves nogulsnes.
Gaišā nākotne Grīnam šķila vēl tāltālu, bet viņš vēlējās pieskarties tai jau tūliņ, bez kavēšanās. Viņš gribēja elpot nākotnes pilsētu tīro gaisu, pilnu lapu čaboņas un bērnu smieklu, viņš gribēja ieiet nākotnes cilvēku mājokļos, piedalīties kopā ar viņiem vilinošās ekspedīcijās, dzīvot viņiem blakus saprātīgu un līksmu dzīvi.
Īstenība nespēja Grīnam to sniegt jau tūlīt. Tikai iztēle varēja aizvest viņu vēlamajā, neparastāko notikumu un cilvēku vidū.
Si mūžīgā, gandrīz bērnišķīgā nepacietība, vēlēšanās jau tūliņ ieraudzīt lielo notikumu gala rezultātu, apziņa, ka līdz tam vēl ilgi jāgaida, ka dzīves pārkārtošanās ir ilgstošs process, — tas viss Grīnu ērcināja.
Agrāk viņš bijis neiecietīgs savā īstenības noliegšanā, tagad šī neiecietība kļuva prasīga pret tiem, kuri radīja jauno sabiedrību. Viņš neapjauta notikumu straujo gaitu un domāja, ka tie noris neizturami gausi.
Ja sociālistiskā iekārta būtu uzziedējusi kā pasakā vienā nakti, tad Grins būtu bijis sajūsmināts. Bet gaidīt viņš neprata uti negribēja. Gaidīšana uzdzina viņam garlaicību un postīja viņa dzejisko jūtu vērienu.
Te varbūt ir maz izprotamie cēloņi, kas izraisīja Grīna atraušanos no laika gara.
Grins šķirās no dzīves uz sociālistiskās sabiedrības sliekšņa, nezinādams, kādā laikā viņš aiziet. Viņš nomira pārāk agri.
Nāve pārsteidza viņu garīgā lūzuma pašā sākumā. Grins bija sācis ieklausīties un ciešāk ielūkoties īstenībā. Ja nepiesteigtos nāve, tad viņš varbūt ienāktu mūsu literatūrā kā viens no savdabīgākajiem rakstniekiem, kas būtu organiski sakausējis reālismu ar brīvu un drošu iztēli.
Aleksandra Grīna tēvs — poļu 1863. gada sacelšanās dalībnieks — bija izsūtīts trimdā uz Vjatku, strādāja tur slimnīcā par rēķinvedi, bija padevies dzeršanai un nomira lielā trūkumā.
Dēls Aleksandrs — nākamais rakstnieks — auga sapņains, neiecietīgs un izklaidīgs. Viņu sajūsmināja daudzi un dažādi pasākumi, bet nekā viņš nenoveda līdz galam. Skolā Aleksandrs mācījās diezgan vāji, taču aizraudamies lasīja Mainu Ridu, Zilu Vernu, Gustavu Emāru un Zakolio.
«Vārdi «Orinoko», «Misisipi», «Sumatra» skanēja man ausis kā mūzika,» Grins vēlāk stāstīja par šo laiku.
Mūsdienu jaunatnei grūti saprast, cik neatvairāmi šie rakstnieki valdzināja bērnus, kas auga agrākajās Krievzemes nomalēs. «Lai saprastu,» saka Grīns savā autobiogrāfijā, «jāpazīst tā laika provinces sabiedrība, kādas nomales pilsētas dzīve. Vislabāk šo vidi ar tās pārspīlēto neticību, slimīgo patmīļu un kautrīgumu notēlojis Čehovs stāstā «Mana dzīve». Kad es lasīju to, man šķita, it kā tur būtu stāstīts par Vjatku.»
Astoņu gadu vecumā Grīns sāka neatlaidīgi domāt par ceļojumiem. Ceļotkāri viņš saglabāja līdz pat dzīves pēdējai dienai. Ik ceļojums, pat visnenozīmīgākais, allaž izraisīja viņā dziļu saviļņojumu.
Grīnam kopš agrās bērnības gadiem piemita savdabīga iztēle. Kad viņš kļuva rakstnieks, tad iztēlojās sevi visas tās neesošās zemes, kurās noris viņa stāstu darbība, nevis kā miglainas ainavas, bet kā labi izstudētas, simtiem reižu pārstaigātas vietas.
Viņš būtu varējis uzzīmēt šo vietu karti visos sīkumos, uzrādot ik ceļa pagriezienu un augu valsts raksturu, ikvienu upes līkumu un māju izvietojumu, viņš varētu uzskaitīt kuģus, kas atrodas neesošajās ostās, ar visām jūras īpatnībām un to bezrūpīgās, dzīvespriecīgās apkalpes īpašībām.
Ir kāds piemērs par šādas neesošas ainavas precīzu notēlojumu. Stāstā «Lanfieras kolonija» Grins raksta:
«Ziemeļpusē kā nekustīgs, zaļš masīvs melnēja mežs, līdz pat apvārsnim piekļāvies pie krītaklinšu grēdas, izraibinātas aizām un nīkulīgu krūmu plankumiem.
Austrumos aiz ezera kā balts pavediens aizlocījās ceļš uz pilsētu. Gar tā malām vietvietām slējās koki, kas izskatījās sīciņi kā izstīdzējuši salāti.
Rietumos, ieskaudams aizām un pakalniem izrobotu līdzenumu, pletās zilais, baltām dzirkstīm vizmojošā okeāna gludais plašums.
Bet dienvidos, no lēzenas ieplakas, kur, raibā mudžekli izmētāti, zaļumu vidū nevīžīgi pacēlās nami un fermas, aizstiepās Lanfieras kolonijas plantāciju un uzarto lauku šķībie četrstūri.»
JKopš agrās bērnības gadiem Grīns jutās paguris no skumīgās dzīves.
Mājās zēnu nicināja un pēra, un pat slimā, mājas darbu nomocītā māte dīvainā patikā ķircināja dēlu ar dziesmiņu:
Verga darbā, Grūtā skarbā, Nīksi tu kā suns!
«Man sāpēja sirds, to klausoties,» rakstīja Grīns, «tāpēc ka dziesma bija par mani, pareģoja manu likteni.»
Ar lielām pūlēm tēvs iedabūja zēnu reālskolā,
Aleksandru Grīnu izslēdza no skolas kādas gluži vientiesīgas vārsmas dēļ, ko viņš bija uzrakstījis par savu klases audzinātāju.
Tēvs nežēlīgi piekāva zēnu, bet pēc tam vairākas dienas no vietas gāja pie skolas direktora, pazemojās, gāja pie gubernatora, lūdzās, lai dēlu neizslēdz, tomēr nekas nelīdzēja.
Tēvs izmēģinājās iedabūt dēlu ģimnāzijā, bet tur viņu neuzņēma. Pilsēta jau bija izsniegusi mazajam zēnam «vilka pasi». Beigu beigās atlika vienīgi nodot zēnu pilsētas skolā.
Tad nomira Aleksandra māte. Tēvs drīz apņēma jaunu sievu — kāda psalmotāja atraitni. Pamātei piedzima bērns.
Dzīve ritēja pa vecam, bez jebkādiem notikumiem, iesprostota nabadzīgā dzīvokļa šaurībā, starp netīriem bērnu autiņiem un mežonīgu ķildu uzliesmojumiem. Skolā parasta parādība bija zvēriska izkaušanās, un skābenā tintes smaka cieši iekodās kā ādā, tā matos un apdilušajās skolnieku blūzēs.
Zēnam vajadzēja par dažām kapeikām pārrakstīt pilsētas slimnīcas tāmes, iesiet grāmatas, no papīra līmēt laternas iluminācijai par godu Nikolaja Otrā «uzkāpšanai troni» un pārrakstīt lomas provinces teātra aktieriem.
Aleksandrs Grīns btja no tiem cilvēkiem, kas neprot dzīvē iekārtoties. Nelaimē viņš apjuka, slēpās no ļaudīm, kaunējās par savu nabadzību. Parasti tik krāšņā fantāzija tūliņ atteicās viņam pakļausit, līdzko gadījums noveda viņu pie sadursmes ar īstenību.
Lai izkļūtu no trūkuma, Grīns jau savos brieduma gados bija sadomājis līmēt no finiera kastītes un pārdot tirgū. Tas notika Veckrimā, kur ar lielām pūlēm varētu pārdot labi ja vienu vai divas kastītes. Tikpat bezcerīgi bija izkļūt no bada sloga. Viņš uztaisīja loku un gāja ar to uz Veckrimas nomalēm šaut putnus cerībā nošaut kaut vienu pašu, lai tad saēstos svaigu gaļu. Protams, no tā nekas neiznāca.
Kā visi neveiksminieki, arī Aleksandrs Grīns allaž cerēja uz gadījumu, uz negaidītu laimi.
Visi Grīna stāsti ir pilni sapņu par «apžilbinošu gadījumu» un prieka, it sevišķi «Sārtās buras». Raksturīgi, ka šo valdzinošo, teiksmaino grāmatu Grīns iecerēja un sāka rakstīt Peirogradā 1920. gadā, kad, pārcietis izsitumu tīfu, klīda pa apledojušo pilsētu un ik nakti meklēja sev jaunu patvērumu pie kādiem ļaudīm, nejaušiem paziņām.
«Sārtās buras» ir poēma, kas apliecina cilvēka gara spēku: kā rīta saule to caurstrāvo mīlestība pret dzīvību, pret dvēseles jaunību un ticību, ka cilvēks tieksmē pēc laimes ir spējīgs sava paša rokām darīt brīnumus.
Apnicīgi un vienmuļi ritēja Vjatkas dzīve, kamēr 1895. gada pavasari Grīns ieraudzīja piestātnē važoni ar diviem jūrskolas audzēkņiem baltos matrožu tērpos.
«Es apstājos,» raksta Grīns par šo gadījumu, «un kā apburts skatījos uz viesiem no man noslēpumaini svešās un brīnumjaukās pasaules. Es neapskaudu. Biju sajūsmināts un sāpīgu ilgu pārņemts.»
Kopš šā brīža sapņi par jūrnieka dienestu, par «gleznaino jūrniecības darbu» pārņēma Grīnu ar sevišķu spēku. Viņš sāka gatavoties ceļam uz Odesu.
Ģimenei Aleksandrs bija par nastu. Tēvs salūkoja viņam ceļa naudai divdesmit piecus rubļus un steidzīgi atvadījās no sava drūmā dēla, kas ne reizi nebija jutis ne tēva glāstu, nedz mīlestību.
Grīns paņēma līdzi akvareļu krāsas, «— viņš bija pārliecināts, ka gleznos ar tām kaut kw Indijā, Gangas krastos, — savāca savas nabadzīgās mantiņas un līksmā mulsumā aizbrauca no Vjatkas.
«Es vēl ilgi redzēju piestātnē pūļa vidū tēva apjukušo seju ar sirmo bārdu,» Grīns stāsta par savu aizbraukšanu. «Bet savos sapņos jau skatīju jūru, pār kuru plandās buras.»
Odesā notika Grīna pirmā sastapšanās ar jūru — ar to jūru, kas vēlāk pārplūdināja viņa stāstu lappuses žilbinošajā gaismā un spožumā.
Par jūru ir uzrakstīts daudz grāmatu. Vesela virkne rakstnieku un pētnieku ir mēģinājuši attēlot to neparasto sesto jutoņu, ko var nosaukt par «jūras izjūtu». Ikviens no viņiem uztvēris jūru savā īpatnējā skatījumā, bet nevienā no šo rakstnieku grāmatām nešalko un ne- zaigo tik svētdienlgi krāšņas jūras kā Aleksandram Grīnam,
Grīns mīlēja ne tik daudz pašu jūru, cik šis izdomātās jūras piekrastes, kur savienojās viss, ko viņš uzskatīja par pievilcīgāko pasaulē: leģendāru salu arhipelāgi, puķēm apaugušas smilšu kāpas, balti putojošā jūras tāle, siltās lagūnas, kas no zivju bariem zaigo kā bronza, mūža meži, kur kuplo biezokņu smaržas sajaucas ar vēja atnesto sājo jūras dvesmu, un pēdīgi ari klusās piejūras pilsētas.
Gandrīz katrā Grīna stāstā sastopami neesošu pilsētu vārdi un apraksti: Lisa, Zurbagana, Helgju, Gertona.
So izdomāto pilsētu sejās pavīd vaibsti, kas ņemti no visām Melnās jūras ostām, kuras redzējis Grins.
Sapnis nu bija piepildījies. Jūra gulēja pie kājām kā ceļš uz brīnumzemēm, taču tūliņ sevi atgādināja vecais Vjatkas gadu mantojums. Pie jūras Grins sevišķi asi izjuta savu nevarību, savu neiederēšanos dzīvo un vientulību.
«Sai jaunajai pasaulei es nebiju vajadzīgs,» viņš raksta. «Es jutos tur nebrīvs, svešs, tāpat kā visur. Man bija mazliet skumji.»
Jūras dzīve tūliņ parādīja savu otro seju.
Grīns nedēļām klaiņāja pa ostu un kautrīgi lūdza kapteiņus, lai pieņem viņu par matrozi uz sava kuģa, bet atbildē dzirdēja rupjus noraidījumus un pat neslēptu izsmieklu, — kāds gan matrozis varēja iznākt no šā vārgulīgā jaunekļa ar sapņotāja acīm!
Pēdīgi Grīnam «palaimējās». Viņu pieņēma par mācekli bez algas uz tvaikoņa, kas braukāja starp Odesu un Ba- tumi, Grins uz tā pabija divus rudens braucienus.
Sie braucieni atstājuši Grīnā atmiņas tikai par Jaltu un Kaukāza kalnu grēdu.
«Visdzīvāk atmiņā saglabājušās Jaltas ugunis. Ostas ugunis- saplūda kopā ar neredzētās pilsētas ugunīm. Tvaikonis tuvojās molam, pretim viļņoja dzidras orķestra skaņas no pilsētas dārza. Uzvēdīja puķu smaržas, silta vēja plūsmas. Tālumā bija dzirdamas balsis un smiekli.
Brauciena pārējā daļa man aizmirsusies, atceros tikai pie apvāršņa nezūdošo, sniega klāto kalnu grēdas. Augstu debesīs izslējušās virsotnes pat no tālienes šķita kā grandiozu pasauļu pasaule. Tā bija augstumos sastingusi ledaini zvīļojoša klusuma valsts.»
Kapteinis drīz vien izsēdināja Grīnu atkal krastā, — viņš nespēja nopelnīt sev uzturu.
Ierāvējs no Hersonas, piekrastes šonera saimnieks, pieņēma Grīnu par izpalīgu uz sava kuģīša un turēja viņu kā suni. Grins gandrīz nemaz nedabūja izgulēties, — saimnieks spilvena vielā pagalvim bija pasviedis sadauzīta dakstiņa lausku. Hersotiā viņš Grīnu padzina, neizmaksājot algu.
No Hersonas Grīns atgriezās Odesā, strādāja ostas noliktavās par marķētāju un vienīgajā ārzemju braucienā nokļuva līdz Aleksandrijai, bet viņu atlaida no tvaikoņa par sadursmi ar kapteini.
No Odesas dzīves Grīnam labā atmiņā palicis vienīgi darbs ostas noliktavās:
«Man palika noliktavu sīvās smaržas, tīksmināja apkārtējo mantu pārpilnība, sevišķi citronu un apelsīnu. Viss smaržoja: vaniļa, dateles, kafija, tēja. Kopā ar jūras ūdens dzestro smaržu, oglēm un naftu šeit bija neaprakstāmi tīkami elpot, sevišķi, ķad spīdēja saule.»
Grins jutās noguris no Odesas dzīves un nolēma atgriezties Vjathā. Mājup viņš brauca par «zaķi». Pēdējos divsimt kilometrus viņam vajadzēja nosoļot kājām pa dubļiem, — bija lietains laiks.
Vjatkā tēvs apjautājās, kur viņa mantas.
— Mantas palika stacijā, — Grīns meloja. —* Nebija važoņa.
«Tēvs, nožēlojami smaidīdams, neticīgi apklusa,» raksta Grīns, «bet dienu vēlāk, kad bija noskaidrojies, ka man nekādu mantu nav, viņš man vaicāja (no viņa plūda spēcīga degvīna smaka):
— Kāpēc tu melo? Tu atnāci kājām. Kur ir tavas mantas? Tu pinies vienos melos!»
Un atkal sākās nolādētā Vjatkas dzīve.
Pēc tam nāca nesekmīgu meklējumu gadi, pūloties atrast kādu vietu dzīvē, vai, kā mazpilsoņu ģimenēs parasts izteikties, «nodarbošanās» meklēšana.
Grins kādu laiku strādāja par pirtnieku Murašas stacijā, Vjatkas tuvumā, pēc tam kancelejā par rakstvedi, traktieros sacerēja zemniekiem lūgumus tiesu iestādēm.
Viņš ilgi neizturēja Vjatkā un aizbrauca uz Baku. Dzīve Baku bija tik nežēlīgi grūta, ka Grīnam palikušas atmiņas par to kā par nebeidzamu aukstumu un tumsu. Neko tuvāku viņš neatceras.
Grīns pārtika no gadījuma darbiem, par kuriem saņēma kapeikas: ostā dzina pāļus, nokasīja veciem kuģiem krāsu, strādāja pie koku iekraušanas kuģos, kopā ar baskājiem uzņēmās ugunsgrēku dzēšanu naftas urbtuvēs. Zvejnieku arteli smagi saslima ar malāriju un tik tikko neaizgāja bojā no slāpēm IKaspijas jūras nāvējošo smilšu krastos starp Baku un Derbentu.
Naktis Aleksandrs Grīns pavadīja ostā tukšos kailos, zem apgāztām laivām vai vienkārši kādā žogmalē.
Dzīve Baku uzspieda savu nežēlīgo zīmogu. Grīns kļuva skumīgs, nerunīgs, un no Baku dzīves mantotās ārējās pazīmes — priekšlaicīgu novecošanos — Grīns saglabāja uz visiem laikiem. Kopš tā laika viņa seja, pēc paša vārdiem, bija kļuvusi lidziga saņurcītam papīra rublim.
Grīna āriene izteiksmīgāk par vārdiem pauda viņa dzīves likstas: viņš bija ārkārtīgi kalsns, garš sakumpis, ar tūkstoš grumbām un rētām izvagotu seju, nogurušām acīm, kas iedegās jaukā spožumā, tikai lasot vai izdomājot neparastus stāstus.
Aleksandrs Grīns nebija skaists, taču pievilcīgs. Gāja smagiem soļiem, kā iet darbā pārmocīti krāvēji.
Viņš ļoti ātri uzticējās cilvēkiem, un ši uzticēšanās ārēji izpaudās draudzīgā, atklātā rokas spiedienā. Grins tika teicis, ka viņš vislabāk iepazīstot cilvēku pēc tā, kā tas paspiež roku.
Grīna dzīve, sevišķi Baku periodā, daudzējādi atgādina Maksima Gorkija jaunību. Kā Gorkijs, tā Grīns ir nodzīvojuši savus klaidonības gadus baskāju vidū, bet Gorkijs no šis vides iznāca pilns īstas pilsoņa vīrišķības, kā vislielākais rakstnieks reālists, Grins turpretī — kā fantasts.
Grīns Baku bija noslīdējis līdz pēdējai trūkuma pakāpei, taču allaž palika uzticīgs savai skaidrajai un bērnišķīgajai iztēlei. Viņš mēdza apstāties pie fotogrāfu vitrīnām un ilgi apskatīt uzņēmumus, cenšoties uziet starp simtiem trulām vai slimibu izķēmotām sejām kaut vienu, kas paustu par priecīgu, daiļu un bezrūpīgu dzīvi. Pēdīgi viņš bija atradis tādu seju — kādas meitenes seju — un aprakstījis io savā dienasgrāmatā. Bet dienasgrāmata bija nokļuvusi naktspatversmes saimnieka — pretīga viltnieka rokās, kurš sāka ņirgāties par Grīnu un svešo meiteni. Tas tikko nebeidzās ar asiņainu kautiņu.
No Baku Aleksandrs Grīns atkal atgriezās Vjaikā, kur piedzērušais tēvs prasīja no viņa naudu, Naudas, protams, nebija.
Vajadzēja atkal gudrot, kā izvilkt dzīvību. Te Grīnam pietrūka padoma. Viņu atkal pārņēma laimīgas nejaušības alkas, un ziemā niknā salā viņš devās uz Urāliem meklēt zeltu. Tēvs iedeva ceļa naudai trīs rubļus.
Grīns ieraudzīja IJrālus — mežonīgo zelta zemi, un viņā uzliesmoja naivas cerības. Pa ceļam uz zelta raktuvēm viņš pacēla daudz akmeņu, kas mētājās zem kājām, un rūpīgi tos apskatīja, cerēdams atrast tīrradņa gabalu,
Grīns strādāja Suvalova raktuvēs, klaiņāja pa Urāliem kopā ar kādu lēnprātīgu večuku svētceļnieku (kurš, kā vēlāk noskaidrojās, bija slepkava un zaglis), strādāja par malkas cirtēju uti koku pludinātāju.
Pēc Urāliem Grīns brauca par matrozi uz baržas, kas piederēja kuģu īpašniekam Buličovam — tam pašam Bu- ličovatn, kuru Gorkijs izraudzījies par prototipu savai pazīstamajai lugai.
Taču izbeidzās arī šis darbs.
Skita, ka dzīves loks noslēdzies, neatstājot Grīnam ne prieka, nedz kaut cik jēdzīgas nodarbošanās. Tad viņš izlēma doties zaldātos. Bija apkaunojoši smagi brīvprātīgi iestāties cara armijā, kur dresēja lidz idiotismam, bet vēl grūtāk bija būt par nastu vecajam tēvam. Tēvs bija sapņojis redzēt Aleksandrā, savā pirmdzimtajā, «īstu cilvēku» — ārstu vai inženieri.
Tad Grīns kalpoja kājnieku pulkā Penzā.
Pulkā viņš pirmoreiz iepazinās ar eseriem un sāka lasīt revolucionāras grāmatas.
«Kopš tā laika,» atceras Grīns, «es jau dzīvi skatīju no citas, tagad atsegtas puses, kas man agrāk bija likusies noslēpumaina. Mans revolucionārais entuziasms nezināja robežu. Pēc kāda brīvprātīgā esera pirmā aicinājuma es paņēmu tūkstoš proklamācijas un izmētāju tās kazarmju pagalmā.»
Nokalpojis armijā apmēram gadu, Grīns dezertēja no pulka un nodevās revolucionārai darbībai. Sis viņa dzīves posms maz izpētīts.
Aleksandrs Grīns darbojās Kijevā un Sevastopolē starp matrožiem un cietokšņa artilēristiem, viņu daudzināja kā dedzīgu, aizraujošu pagrīdes oratoru.
Bet arī bīstamajā un sasprindzinājuma pilnajā revolucionārajā darbā Grins joprojām palika vērotājs. Ne velti viņš par sevi liecina, ka dzīves parādības viņu galvenokārt interesējušas kā skatītāju, — viņam paticis novērot un redzēto iegaumēt.
Sevastopolē Aleksandrs Grīns dzīvoja rudeni — tajā dzidrajā Krimas rudenī, kad gaiss šķiet kā caurspīdīga, silta valgme, kas salieta ielu gultnēs, piekrastes līčos un kalnos, un mazākais troksnis to sašūpo vieglās, ilgi neap- remdināmās trīsās.
«Dažas nianses no Sevastopoles ir ietvertas manos stāstos,» atzīstas Grīns. Bet ikvienam, kas pazīst Grīna grāmatas un pazīst Sevastopoli, ir skaidrs, ka leģendārā Žur- bagana ir gandrīz precīzs Sevastopoles apraksts: tā ir pilsēta ar dzidriem līčiem, vecuma saliektiem laiviniekiem, saules atmirdzu, karakuģiem, svaigu zivju, akāciju uti cietās oļu zemes smaržām un svinīgiem saulrietiem, kas atspoguļojot paceļ debesīs Melnās jūras ūdeņu spožumu uti gaismu.
Ja nebūtu Sevastopoles, tad nebūtu arī Grīna Zurbaga- nas ar tās tīkliem, matrožu smago zābaku dunoņu pret smilšakmens klonu, nakts vējiem, augstajiem mastiem un simtiem mirguļojošu uguņu reidā.
Padomju Savienībā nav otras tādas pilsētas kā Sevastopolē, kur vēl tik jaušami izpaustos jūras dzīves poēzija, kurai Grīns veltījis šādas rindas:
«Briesmas, risks, dabas varenība, tālu zemju atblāzma, brīnišķīgais nezināmais, pārejoša mīla, kas uzzied tikšanas brīžos un atvadu sveicienā; aizraujošs cilvēku, seju un notikumu virmojums; dzīves bezgalīgā daudzveidība nn augstu debesīs — te Dienvidu Krusts, te Lācis, un vērīgai acis skata visus kontinentus, lai gan tava kajīte ir pilna nezūdošās dzimtenes ar tās grāmatām, gleznām, vēstulēm un sakaltušiem ziediem..,»
1903. gada rudenī Grīns Sevastopolē Grafskas piestātnē apcietināts, un viņš nosēdējis Sevastopoles un Feodosijas cietumos līdz 1905. gada oktobrim.
Sevastopoles cietumā Grīns sācis rakstīt. Viņš ļoti kautrējies un savus pirmos literāros mēģinājumus nevienam nerādījis.
Grīns maz stāstīja par sevi, savu autobiogrāfiju viņš nepaguva pabeigt, un tāpēc par daudziem viņa mūža gadiem gandrīz nekas nav zināms.
Pēc Sevastopoles laika Grīna biogrāfijā rodas tukša vieta. Zināms tikai tik daudz, ka viņu arestē otrreiz un izsūta uz Toboļsku, bet, ceļā izbēdzis, viņš aizkūlies līdz Vjatkai un nakti aizgājis pie vecā, slimā tēva. Tēvs izzadzis viņam no pilsētas slimnīcas pasi, kas tur bija palikusi pēc ķestera Maļginova dēla nāves. Ar šo uzvārdu Grīns dzīvojis gadiem ilgi un pat savu pirmo stāstu parakstījis kā Maļginovs.
Ar svešo pasi Grīns devies uz Pēterburgu, un šeit avīzē
Tas bija pirmais īstais prieks Grīna dzīvē. Viņš gandrīz sācis skūpstīt īdzīgo avīžnieku, pie kura nopircis laikrakstu ar savu stāstu. Viņš ņēmies klāstīt avīžu pārdevējam, ka stāsts ir viņa uzrakstīts, bet vecais virs neticējis un aizdomīgi noskatījis izstīdzējušo puisi ar vasaras raibumiem klāto seju. No satraukuma Grīns nespējis paiet, kājas trīcējušas un ļodzījušās.
Darbs eseru organizācijā Grīnam jau bija pagalam apnicis. Viņš izstājās no tās, atteikdamies veikt uzdoto terora aktu. Visas viņa domas bija pie rakstniecības. Desmitiem iecerētu ideju kūsāja Grīna smadzenēs, viņš drudžaini meklēja formu to atveidošanai, taču pirmajā laikā neatrada.
Viņš tolaik rakstīja vēl bailīgi, atskatīdamies un prātā paturēdams redaktoru un lasītāju, rakstīja ar to jauniem iesācējiem pazīstamo izjūtu, it kā viņam aiz muguras stāvētu vesels bars izsmējīgu cilvēku, kas kritiski pieķeras un nosoda ikvienu viņa vārdu. Grīnu vēl biedēja tas sižetu vētras, kas trakoja viņā un lauzās uz āra brīvībā.
Pirmais stāsts, ko Grins uzrakstīja bez atskatīšanās, vadoties tikai no brīvas iekšējas dziņas, bija «Rēno sala».
Tajā jau ietverti visi turpmākā rakstnieka elementi. Tas ir vienkāršs stāsts par pirmatnējās tropu dabas skaistumu un spēku, par brīvības slāpēm, kuras izjūt no karakuģa dezertējis matrozis, kas tiek nošauts pēc komandieru pavēles.
Grīna stāstus sāka iespiest. Pazemojumu un bada gadi, tiesa, gan ļoti lēni un pamazām, tomēr grima pagātnē. Pirmie mēneši, ko Grīns aizvadīja brīvajā un iemīļotajā clarbā, viņam šķita kā brīnums.
Drīz vien Aleksandru Grīnu atkal apcietināja sakarā ar veco lietu par piederību eseru partijai. Viņš nosēdēja gadu cietumā un tika izsūtīts uz Piņegu Arhangeļskas guberņā, bet vēlāk uz Ķegsalu.
Trimdā viņš daudz rakstījis, lasījis, gājis medībās un, pēc viņa paša vārdiem, pat atpūties no agrākās katorgas dzīves.
1912. gadā Grīns atgriezās Pēterburgā. Seit sākās viņa dzīves labākais laiks, savā ziņā tāds kā «Boldinas rudens». Tajā laikā Grīns gandrīz nepārtraukti rakstīja. Neaprem- dinātnā kārē viņš pārlasīja dauclz grāmatu, gribēja visu izzināt, pārbaudīt, ietilpināt savos stāstos.
Drīz viņš aizveda uz Vjatku tēvam savu pirmo grāmatu. Aleksandrs vēlējās iepriecināt veco viru, kas bija jau samierinājies ar domām, ka no dēla iznācis nekur nederīgs klaidonis. Tēvs viņam nenoticēja. Vajadzēja parādīt vecajam līgumus ar izdevniecībām un citus dokumentus, lai pārliecinātu, ka dēls tiešām kļuvis par «cilvēku». Si tēva sastapšanās ar dēlu bija pēdējā — vecais virs driz nomira.
Februāra revolūciju Grīns sagaidīja Somijā, Lutiatijoki ciematā: revolūciju viņš apsveica ar sajūsmu. Grīns tūliņ kājām devās uz Petrogradu, — vilcieni vairs negāja. Lu- natijoki viņš atstāja visas savas mantas un grāmatas, pat Edgara Po portretu, no kura parasti nekad nešķirās.
Gandrīz visi, kas rakstījuši par Grīnu, piemin viņa radniecību ar Edgaru Po, Hagarclu, Džozefu Konrādu, Stiven- sonu un Kiplingu.
Grīns dievināja «neprātīgo Edgaru», bet nepareizs ir uzskats, ka viņš būtu bijis Po un citu pieminēto rakstnieku atdarinātājs: Grīns daudzus no tiem. iepazina tikai tad, kad pats jau bija pilnīgi nobriedis rakstnieks,
Viņš augstu vērtēja Merimē un viņa «\Karmenu» uzskatīja par vienu no labākajām grāmatām pasaules literatūrā. Grīns daudz lasīja Mopasānu, Flobēru, Balzaku, Stendālu, Cehovu (Čehova stāsti Grīnu dziļi saviļņoja), Gorkiju, Sviftu un Džeku Londonu. Viņš bieži pārlasīja Puškina biogrāfiju un mūža brieduma gados kaismīgi studēja enciklopēdijas.
Grīns nebija ievērības izlutināts un tādēļ visu to vērtēja (oti augstu.
Pat parastākā cilvēku laipnība vai draudzīgs žests viņu jo dziļi saviļņoja.
Tā, piemēram, notika, kad dzīve pirmo reizi lika saskarties Grīnam ar Maksimu Gorkiju. Bija 1920. gads. Grīns bija iesaukts Sarkanajā Armijā un dienēja apsardzes pulkā Ostrovā, netālu no Pleskavas. Tur viņš saslima ar izsitumu tīfu. Viņu atveda uz Petrogradu un kopā ar simtiem citu tīfa slimnieku ievietoja Botklna barakās. Grīna veselības stāvoklis bija grūts. Viņš iznāca no slimnīcas gandrīz kā invalids.
Bez pajumtes, vēl pusslims, izbadējies, smagu galvas reiboņu mocīts, viņš caurām dienām klīda pa granītā kalto pilsētu, meklējot barību un siltumu.
«Sājā laikā,» savās nepublicētajās atmiņās raksta Grīna sieva, «Grīnam radās glābējs — Maksims Gorkijs. Dabūjis zināt par Grīna grūto stāvokli, viņš darīja visu, lai palīdzētu. Pēc Gorkija lūguma Grīnam piešķīra tajā laikā reto akadēmisko uztura devu un istabu Moikā — «Mākslu namā», — siltu un gaišu, ar gultu un galdu. Nomocītajam Grīnam sevišķi dārgs šķita galds — pie tā varēja rakstīt. Gorkijs turklāt vēl izgādāja Grīnam darbu.
No dziļā izmisuma un domām par drīzu nāvi Grīns ar Gorkija palīdzību bija atdots atkal dzīvei. Bieži naktis, atcerēdamies savu grūto dzīvi un Gorkija draudzību, no slimības vēl neatlabušais Grīns aiz pateicības raudāja.»
1924. gadā Aleksandrs Grins pārcēlās uz Feodosiju. Viņam gribējās dzīvot klusumā, tuvāk pie iemīļotās jūras. Sajā rīcībā izpaudās rakstnieka pareizais instinkts — dzīve pie jūras bija tā reālā labvēlīgā vide, kas deva viņam iespēju izdomāt savus stāstus.
Feodosijā Grīns nodzīvoja līdz 1930. gadam. Tur viņi daudz rakstīja. Galvenokārt rakstīja ziemā, no rītiem. Dažreiz stundām ilgi sēdēja, smēķēja un domāja; šajā laikā nedrīkstēja viņu traucēt. Tādās pārdomu un iztēles brīvā plūduma stundās Grīnam koncentrācija bija daudz vairāk vajadzīga nekā tieši pašas rakstīšanas laikā. Grīns iegremdējās savās apcerēs tik dziļi, ka kļuva gandrīz kurls un akls pret visu, un bija grūti atmodināt viņu no šā stāvokļa.
Vasarā Grīns atpūtās: taisīja šaujamos lokus, klida gar jūru, noņēmās ar pamestiem suņiem, lūkoja pieradināt ievainotu vanagu, lasīja un spēlēja biljardu ar jautrajiem Feodosijas iedzīvotājiem — genujiešu un grieķu pēcnācējiem. Grīns mīlēja Feodosiju — šo karstās tveices pilsētu, uzceltu baltā, akmeņainā zemē pie zaļgani duļķainās jūras.
1930. gada rudenī Grīns aizbrauca no Feodosijas uz Veckrimu — ziedu, klusuma un drupu pilsētu. Seit vientulībā viņš ari nomira no smagas slimības — kuņģa un plaušu vēža.
Grina aiziešana bija tikpat grūta kā viņa dzīve. Viņš palūdza noliki gultu pie loga. Aiz loga zilgoja tālie Krimas kalni un debesis vizēja kā mīļotās, uz visiem laikiem zaudētās jūras atspulgs.
Kādā no Aleksandra Grīna stāstiem — «Atgriešanās» ir rindas, kas it kā rakstītas par viņa nāvi, — tik pareizi tās notēlo Grina pēdējos brīžus: «Gals pienāca pie vaļējiem logiem gaišā dienā, lauku puķēm ziedot. Jau slāpdams aiz elpas trūkuma, viņš palūdza, lai nosēdina pie loga. Viņš raudzījās uz pakalniem, iesūkdams asiņojošo plaušu atliekās pēdējos gaisa malkus.»
Pirms nāves Aleksandrs Grīns juta ilgas pēc cilvēkiem, agrāk tā nekad nebija.
Dažas dienas pirms nāves no Ļeņingradas atsūtīja pēdējās viņa grāmatas «Autobiogrāfiskā novele» autorehsem- plārus.
Grīns vāji pasmaidīja, mēģināja izlasīt uzrakstu uz vāka, bet nespēja. Grāmata izkrita no rokām. Acis jau bija iegū- lusies smaga tukšuma izteiksme. Acis, kas prata tik neparasti skatīt pasauli, jau dzisa.
Pēdējais vārds izskanēja kā vaids, kā čuksts: «Mirstu …»
Divi gadi pēc Aleksandra Grina nāves man izgadījās pabūt Veckrimā, mājā, kurā rakstnieks bija miris, un pie viņa kapa.
Ap mazo, balto namu kuplā, zaļā zālē ziedēja lauku puķes. Riekstkoka lapas, tveicē gluži ļenganas, asi smaržoja pēc ārstniecības zālēm. Vienkāršajās, patukšajās istabās valdīja klusums, uz baltās sienas bija apstājies spožs saules stars. Tas apgaismoja vienīgo gravīru pie sienas — Edgara Po portretu.
Grīna kaps aiz vecās mošejas bija aizaudzis ar dzelkšņainām zālēm.
Pūta dienvidu vējš. Lielā tālumā, aiz Feodosijas, kā zilgans valnis dusēja jūra. Un pāri visam — pār Grīna māju, pār viņa kapu, pār pilsētu pletās bezmākoņu vasaras dienas dzidrais klusums.
Aleksandrs Grīns nomira, atstādams mums izšķirt jautājumu, vai mūsu laikmetam ir vajadzīgi tādi rakstnieki, kāds bija viņš.
Jā, mums ir vajadzīgi sapņotāji. Laiks atbrīvoties no izsmejošās izturēšanās pret šo vārdu. Daudzi vēl neprot sapņot, un varbūt tieši tāpēc viņi nekādi nespēj pacelties vienā augstumā ar savu laiku.
Ja cilvēkam atņems spējas sapņot, tad zudīs arī viena no visspēcīgākajām ierosmēm, kas rada kultūru, mākslu, zinātni un vēlēšanos cīnīties skaistas nākotnes vārdā. Taču sapņi nedrīkst būt atrauti no īstenības. Tiem jāspēj uzminēt nākotni un jārada sajūta, ka mēs jau dzīvojam šajā nākotnē un paši kļūstam citādi.
Ir parasts domāt, ka Aleksandra Grīna sapņi bijuši atrauti no dzīves, bijuši tikai fantastiska prāta gražība, pati sevi nenozīmīga. Ir parasts domāt, ka Grīns bijis avan- tūristisks rakstnieks, — gan meistars sižeta izdomā, taču tāds, kura grāmatām trūkst sociāla nozīmīguma.
Jebkura rakstnieka vērtību noteic tas, kā viņš iedarbojas uz mums, kādas jūtas, domas un rīcības ierosmi izraisa viņa grāmatas, vai tās dara bagātākas mūsu zināšanas vai arī tiek pāršķirstītas tikai kā vārdu savirknējams laika kavēklim.
Aleksandrs Grīns savās grāmatās liek dzīvot drosmīgiem, lepniem, bērnišķīgi vientiesīgiem, pašaizliedzīgiem un labiem cilvēkiem.
Sie viengabalainie, pievilcīgie cilvēki saskanīgi iekļaujas Grina notēlotās možās, smaržojošās dabas atmosfērā — pilnīgi reālā, kas ar savu burvību liek sirdij straujāk pukstēt. Pasaule, kurā dzīvo Grīna varoņi, var izlikties nereāla tikai garā nabagiem, Tas, kurš izjutis vieglu noreibumu no pirmā sāļā un siltā gaisa guldziena jūras krastā, uz- reiz apjaudis, cik patiesa ir Grina ainava, viņa notēloto
zemju plašā elpa.
Grina stāsti izraisa cilvēkos slāpes dzīvot daudzveidīgu dzīvi, kas pilna riska, drosmes un pacilātības, kāda piemīt pētniekiem, jūru apbraucējiem un ceļotājiem. Pēc Grina stāstu izlasīšanas gribas apskatīt vai visu zemeslodi — nevis Grīna izdomātās zemes, bet gan īstās, reālās, gaismas, cilvēcisku kaislību un mīlas pārpilnās, ar mežiem un ostām, kas dun dažādāko valodu jūkligajā skandējumā.
«Mani vilina mūsu zeme,» rakstīja Grīns. «Tās okeāni ir milzīgi, salas neskaitāmas, un ir bezgala daudz noslēpumainu, aizraujoši interesantu nostūru,»
Pasaka ir vajadzīga ne vien bērniem, bet ari pieaugušajiem. Tā izraisa saviļņojumu — cēlo un cilvēcisko kaislību avotu. Tā neļauj mums apsūnot un parāda arvien jaunas mirdzošas tāles, citu dzīvi, tā satrauc un liek kaislīgi tiekties pēc šīs dzīves. Tāda ir pasakas vērtība, un šāda bieži vien vārdos nepasakāma vērtība ir arī Grīna stāstu dzidrajai un neatvairāmajai pievilcībai.
Mūsu laikmets ir pieteicis nesaudzīgu karu visiem svētuļiem,, stulbeņiem un liekuļiem. Tikai liekulis var sacīt, ka vajag apmierināties ar sasniegto un apstāties. Sasniegums ir dižens, bet nākotnē tas būs vēl diženāks. Jauni lieli un grūti uzdevumi paceļas nākotnes tuvākajās tālēs: uzdevums izveidot jauno cilvēku, ieaudzināt jaunas jūtas un jaunas cilvēciskas attieksmes, sociālistiska laikmeta cienīgas. Bet, lai cīnītos par šo nākotni, jāprot kvēli, dziļi un iedarbīgi sapņot, jāpadziļina sevī nemitīga tieksme pēc saprātīgā un daiļā. Ar šādu tieksmi jo bagātīgi apveltīts bija Aleksandrs Grīns, un to viņš atstājis mums savās grāmatās.
Mēdz runāt par avantūrismu Grina sižetos. Tas ir tiesa, bet viņa avantūristiskais sižets ir tikai čaula dziļākam saturam. Jābūt aklam, lai Grīna grāmatās nesaredzētu mīlestību uz cilvēku.
Aleksandrs Grīns bija ne vien lielisks peizāžists un sižeta meistars, viņš bija arī smalks psihologs. Viņš rakstīja par pašuzupurēšanos, par vīrišķību. — šim varonīgajām īpašībām, kas slēpjas visparastākajos cilvēkos. Viņš rakstīja par mīlestību uz darbu, uz savu profesiju, par dabas varenību un tās dziļāku iepazīšanu. Un beidzot, tikai nedaudzi rakstnieki ar tādu skaidrību, tik vāru saudzību un tik lielu saviļņojumu ir rakstījuši par mīlestību uz sievieti, kā to darijis Grīns.
Es varētu šeit minēt simtiem vietu no Aleksandra Grina grāmatām, kuras saviļņos ikvienu, kas nav zaudējis spēju izjust pacilātību bridi, kad viņam paveras daiļums, bet gan jau lasītājs pats tās atradis.
Grīns ir sacījis, ka «zeme ar visu, kas uz tās atrodas, ir mums dota dzīvībai, šīs dzīvības atzīšanai it visur, kur vien tā ir».
Aleksandrs Grins ir mūsu laikam vajadzīgs rakstnieks, jo viņš ir devis savu ieguldījumu cilvēku jūtu kultivēšanā, bez kurām nav iespējama sociālistiskā sabiedrība.
K.Paustovskis