Stāstu izlase

PAR LABO DARBU LITERATŪRU

Visu mūžu, jau kopš bērnības, man patika lasīt stāstiņus, kas bija uzrakstīti pasaules labākā fabulista garā, jo tajos es smēlos gan labpatiku, gan derīgas pamācības. Grāmata man allaž bija pie rokas, un, tiklīdz uzmācās šaubas par cilvēku labajiem tikumiem, es ņēmos to lasīt un atkal atguvu ticību; tiklīdz jutu, ka kļūstu savtīgs, zemisks un nekrietns, es meklēju grāmatā atbalstu, spēcinājumu un padomu, kas darāms, lai atjaunotu savu pašcieņu. Daudzreiz manī modās vēlēšanās, kaut jaukie stāstiņi nebeigtos, sasnieguši laimīgo kulmināciju, bet ļautu uzzināt, kā labdariem un tiem, kam viņi labu darījuši, klājies turpmākajā dzīvē. Mana vēlēšanās kļuva tik nepārvarama, ka pēdīgi nolēmu pats painteresēties par stāstiņu turpinājumu. Ķēros pie darba un pēc ilgiem pūliņiem un rūpīgiem pētījumiem daudzko noskaidroju. Labprāt atklāšu jums sava darba rezultātu, vispirms pastāstīdams notikumu un pēc tam visu, ko par tā sekām tiku uzzinājis savos meklējumos.

PATEICĪGAIS PŪDELIS

Kādu dienu labsirdīgs ārsts (kas arī bija lasījis grāmatu par krietnajiem darbiem) atrada klejojošu pūdeli ar lauztu kāju un aiznesa nabadziņu uz mājām; iešinējis un pārsaitējis bojāto locekli, viņš palaida mazo klaidonīti atpakaļ brīvībā un par notikušo vispār vairs nedomāja. Cik liels bija daktera izbrīns, kad viņš dažas dienas vēlāk, kadu ritu atvēris namdurvis, ieraudzīja pateicīgo pūdeli sēžam pie durvīm kopā ar otru klejojošu suni, kuram arī bija nelaimes gadījumā cietusi kāja. Labais dakteris tūliņ remdināja nelaimīgā dzīvnieka ciešanas, neaizmirsdams garā pieminēt dieva neizmērojamo labestību un žēlsirdību, izraugoties nabaga kaiņojošo sunīti par ieroci, lai cilvēks varētu izdarīt cēlu darbu utt. utt. utt.

TURPINĀJUMS

Nākamajā rītā labsirdīgais dakteris pie namdurvīm ieraudzīja abus laimē starojošos izārstētos suņus un tiem līdzi vēl divus ar miesas bojājumiem. Vājinieki tika ātri apkopti, visi četri aizgāja savu ceļu, un labsirdīgais dakteris izjuta vēl lielāku dievbijīgu pacilātību. Pagāja diena, pienāca nākamais rīts. Pie namdurvīm sēdēja četri izdziedinātie kranči un vēl četri, kas gaidīja ārsta palīdzību. Pagāja šī diena, pienāca nākamā; uz ietves sēdēja sešpadsmit suņu, astoņi no tiem bija ārstējami; cilvēki meta tiem apkārt līkumu. Līdz pusdienlaikam visi lauztie locekļi bija apkopti, bet bijīgajam apbrīnam labā daktera krūtīs neviļus sāka jaukties klāt zaimojošs īgnums. Saule vēlreiz uzlēca pie debesīm un apspīdēja trīsdesmit divus suņus, no kuriem sešpadsmit bija ar lauztām kājām, aizņemam visu ietvi un pusi ielas vidus; pārējo ielu aizņēma skatītāju pūlis. Ievainoto suņu vaimanas, izārstēto gaviles un skatītāju piezīmes kopumā veidoja ļoti jautru izrādi, bet satiksme šajā ielā tika apturēta. Labsirdīgais dakteris nolīga palīgā vēl divus ķirurgus un līdz vakara krēslai tika ar žēlsirdības darbiem galā, taču pirms tam pasteidzās savā baznīcā izstāties no draudzes, lai varētu atvieglot sirdi ar tik spēcīgiem vārdiem, kādus šī situācija prasīja.

Tomēr visam ir robežas. Kad atausa nākamais rīts un labsirdīgais dakteris, ārā palūkojies, ieraudzīja nepārskatāmu baru gaudojošu, diedelējošu suņu, viņš sacīja:

— Nav ko slēpt — grāmatas mani piemuļķojušas — tajās pastāstīts tikai sākums. Padodiet bisi, man pietiek!

Paņēmis bisi, viņš steidzās ārā, taču nejauši uzkāpa pūdelim — savam pirmajam pacientam — uz astes, un tas tūdaļ iecirta zobus viņam kājā. Lielā labdarība, kurai pūdelis tik plašā mērā bija nodevies, laikam bija izraisījusi tik varenu pārdzīvojumu un aizrautību, ka nabaga suņa vājā galviņa neizturēja un viņš bija kļuvis traks. Mēnesi vēlāk, kad labsirdīgais dakteris, hidrofobijas mocīts, gulēja nāves cisās, viņš sapulcēja savus raudošos draugus un sacīja:

— Sargieties no tādām grāmatām! Tajās ir tikai puse stāsta. Ja kāds nabaga velns lūdz jums palīdzību un jūsu sirdī mostas kaut mazākās šaubas par to, kā jūsu labdarība var beigties, paklausiet šaubu balsij un sitiet lūdzēju nost.

To pateicis, viņš pagriezās pret sienu un izlaida garu.

labsirdīgais rakstnieks

Trūcīgs jauns literāts bija veltīgi nopūlējies panākt, lai izdevēji pieņemtu viņa manuskriptus. Beidzot, būdams tuvu badanāvei, viņš izstāstīja savas bēdas slavenam rakstniekam, lūgšus lūdza tā padomu un palīdzību. Cēlais cilvēks patiesi tūliņ nolika pie malas savu iesākto darbu un sāka lasīt vienu no noniecinātajiem manuskriptiem. Šo labo darbu pabeidzis, viņš sirsnīgi paspieda nabaga jauneklim roku un teica:

— Man jūsu darbi patīk, pienāciet pirmdien vēlreiz.

Norunātajā laikā slavenais rakstnieks, noslēpumaini smaidīdams,

bet ne vārda nebilzdams, atšķīra žurnālu, kas vēl nebija īsti izžuvis pēc iespiešanas. Cik pārsteigts bija jauneklis, ieraudzīdams tur savu rakstu.

— Kā gan,— viņš iesaucās, nokrizdams ceļos un izplūzdams asa­rās,— kā gan lai izsaku savu pateicību par jūsu cēlo rīcību!

Pazīstamais rakstnieks bija slavenais Snodgrāss; nabaga jaunais iesācējs, kuru viņš izcēla no tumsas un izglāba no badanāves, bija vēlāk tikpat slavenais Snegsbijs. Atcerēsimies šo jauko notikumu un neliegsim savu palīdzību iesācējiem, kuriem tā nepieciešama.

TURPINĀJUMS

Nākamajā nedēļā Snegsbijs atgriezās no jauna ar pieciem noraidī­tiem manuskriptiem. Slavenais rakstnieks jutās mazliet pārsteigts, jo atcerējās grāmatās lasījis, ka jaunajam censonim palīdzība vajadzīga tikai vienu pašu reizi. Viņš tomēr izarās cauri arī šiem manuskriptiem, apgrieza dažus pārāk krāšņus ziediņus, izravēja vairākus akrus nevajadzīgu epitetu un panāca, ka divus manuskriptus pieņēma.

Pagāja apmēram nedēļa, tad pateicīgais Snegsbijs ieradās ar jaunu kravu. Pirmajā reizē slavenais rakstnieks bija izjutis dziļu apmierinā­jumu par to, ka palīdzējis nabaga jaunajam iesācējam tikt uz zaļa zara, un gandrīz salīdzinājis sevi ar tiem cildenajiem cilvēkiem, par kuriem rakstīts grāmatās, taču tagad viņā modās aizdomas, vai tikai nav sastapies ar kaut ko pavisam jaunu un oriģinālu šo cēlo stāstu žanrā. Viņa jūsma atsala. Tomēr viņš nespēja atraidīt jauno autoru, kas bija viņam pieķēries tādā sirsnībā un uzticībā.

Gala iznākums bija tāds, ka nabaga jaunais iesācējs slaveno rakstnieku bez mitas krautin apkrāva ar saviem sacerējumiem. Visi slavenības vārgie mēģinājumi nokratīt smago nastu beidzās nesekmīgi. Diendienā viņam vajadzēja dot padomus, vajadzēja jauno skribentu iedrošināt, vajadzēja rūpēties, lai žurnāli pieņem tā manuskriptus, vajadzēja tos krietni palabot, lai tie kļūtu derīgi. Kad jaunais autors beidzot tika īsti seglos, viņš auļiem uzdrāzās slavas kalngalā, jo aprakstīja slavenā rakstnieka privāto dzīvi ar tik dzēlīgu humoru un tik epizodi jau aizmirsis, es, saņēmis ziņu ierasties, aizgāju uz Balto namu. Dodamies uz prezidenta darbistabu, pārsteigts ieraudzīju priekštelpā sēžam Hekitu un gaidām audienci. Prezidents vaicāja, vai ārā kāds esot. Kad es viņam pateicu par Hekitu, viņš visai skumji attrauca:

— O, es nevaru viņu pieņemt, nevaru pieņemt! Cerēju, ka viņš būs aizgājis.— Tad prezidents paskaidroja:— Nu jūs redzat, cik grūti klājas, ja, šajā krēslā sēžot, gribat būt ar cilvēkiem labu paziņu vai draudzīgās attiecībās. Jūs jau zināt, cik ļoti man patika Hekita aktiera meistarība un ka es viņam to aizrakstīju. Viņš savukārt man atsūtīja to grāmatu, un es nodomāju, ka ar to viss beidzies. Viņš patiesi ir lielisks savā mākslā un, manuprāt, arī labi situēts; bet tādēļ vien, ka apmainījāmies ar īsām, draudzīgām vēstulēm, kas nav nekas neparasts, viņam pēkšņi kaut ko iegribējies. Un vai varat uzminēt, ko viņš grib?— Es nevarēju uzminēt, un misters Linkolns teica:— Viņš grib kļūt par mūsu konsulu Londonā. Ak, debess!

Nobeigumā piebildīšu, ka notikums ar Viljamu Fergusonu atgadījās man zināmu cilvēku aprindās, es tikai samainīju dažus sīkumus, lai Viljams pats sevi stāstā neuzpazītu.

Ikviens, kas šīs pārdomas lasa, kādā apskaidrotā savas dzīves stundā būs bijis labdarīgo notikumu varoņa lomā. Man ļoti gribētos zināt, cik lasītāju vidū ir tādu, kas vēlētos par šo epizodi runāt vai kārotu dzirdēt atgādinājumu par savas labdarības sekām.