Stāstu izlase

CEĻOJOŠĀ AĢENTA STĀSTS

Nabaga svešinieks ar skumjajām acīm! Kaut kas viņa pazemīgajā sejā, viņa gurdajā skatienā, viņa nonēsātajās, pa kungu modei šūtajās drēbēs, kas gandrīz izskatījās pēc žēlsirdības dāvanas, aizkustināja kādu tālīnu, sērīgu stīgu manas sirds plašajā tukšumā, kaut gan redzēju, ka padusē viņam portfelis, un brīdināju pats sevi: Piesargies, Provi­dence taisās nodot savu kalpu ceļojoša aģenta nagos!

Taču šie cilvēki aizvien mēdz būt interesanti. Un es lāgā vēl nepaguvu atjēgties, kā tas īsti notika, kad šis cilvēks jau stāstīja man savu dzīves stāstu, bet es uzmanīgi un līdzjūtīgi klausījos. Viņa stāsts skanēja apmēram šādi.

«Mani vecāki, dievamžēl, nomira, kad es vēl biju mazs, nevainīgs bērniņš. Mans tēvocis Itjuriēls mani mīļoja un audzināja kā pats savu bērnu. Viņš visā plašajā pasaulē bija mans vienīgais tuvinieks; taču viņš bija labs, bagāts un devīgu roku. Es uzaugu pārticībā un greznībā. Man netrūka nekā, ko par naudu varēja iegūt.

Kad mana izglītība bija pabeigta, es divu kalpotāju — kambarsu­laiņa un personiskā sulaiņa — pavadībā devos apceļot svešas zemes. Četrus gadus es bezrūpīgi lidinājos pa tālo zemju skaistajām ārēm, ja atļausiet šādu runas veidu cilvēkam, kura mēle allaž tiekusies pēc dzejiskas izteiksmes; un, runājot vaļsirdīgi, kā ar radniecīgu dvēseli, man šķiet, jūsu acis, ser, pauž, ka arī jūsos deg šī dievišķā uguns. Tur svešajās zemēs es pārpilnām baudīju ambroziju, kas spirdzina dvēseli, prātu un garu. Tomēr visvairāk manas iedzimtās estētiskās jūtas saviļņoja bagāto ļaužu paraša kolekcionēt skaistus, elegantus, dārgus retumus, gleznus nieciņus, un kādā nestundā es iedomājos modināt ari tēvocī Itjuriēlā interesi par šo brīnišķīgo nodarbošanos.

Pastāstīju viņam vēstulē par kāda džentlmeņa plašo gliemežvāku kolekciju; par jūras putu pīpju kolekciju, kas piederēja otram džentlmenim un vēl par kāda cita cēlo aizraušanos ar neatšifrējamu autogrāfu krāšanu; par cilvēku, kas savācis nenovērtējamus porcelāna dārgumus, vai kādu, kuram ir pasakaina pastmarku kolekcija, un tā tālāk un tā joprojām. Drīz vien mani vēstījumi sāka nest pirmos augļus. Tēvocis bija sācis raudzīties visapkārt, ko varētu kolekcionēt. Jūs varbūt zināt, cik strauji šāda kaislība vēršas plašumā. Viņējā drīz vien kļuva par īstu drudzi, kaut arī es to vēl nezināju. Viņš vairs neinteresējās par savu lielo cūkkopības uzņēmumu, beidzot pilnīgi to pameta un nodevās elegantai dīkdieņa dzīvei un neprātīgām retumu medībām. Viņš bija milzīgi bagāts un ar naudu neskopojās. Vispirms viņš sāka krāt govju zvārguļus. Viņa kolekcija piepildīja piecas lielas zāles, un tajā bija savākti visi iespējamie govju zvārguļi, kādi jebkad bijuši, izņemot vienu. Šis — senlaicīgs un vienīgais eksemplārs pasaulē — piederēja kādam citam kolekcionāram. Mans tēvocis solīja par to pasakainas summas, bet īpašnieks liedzās to pārdot. Jūs, bez šaubām, varat iedomāties, kas nu notika. īsta kolekcionāra acīs kolekcija, kas nav pilnīga, zaudē vērtību. Viņa kaislā sirds atdziest, viņš izpārdod savus dārgumus, viņa prāts griežas uz citu pusi, kur cer atrast neizmantotus apvidus.

To izdarīja arī mans tēvocis. Viņš izmēģināja roku ar ķieģeļiem. Kad viņam kaudžu kaudzēs bija sakrauta milzīga un interesanta kolekcija, vecā nelaime atkal bija klāt; viņa kaislā sirds asiņoja, kad viņš savas dvēseles prieku aizpārdeva kādam izbijušam aldarim, kuram piederēja vienīgais trūkstošais ķieģelis. Tad viņš mēģināja krāt cirvjus un citus pirmcilvēku darbarīkus, bet pēc kāda laika uzzināja, ka fabrika, kur bija izgatavoti viņējie, apgādā arī citus kolekcionārus. Pēc tam viņš lūkoja kolekcionēt acteku rakstus un vaļu izbāžņus, bet pēc neiedomājamiem pūliņiem un izdošanām atkal piedzīvoja neveiksmi. Kad viņa kolekcija beidzot šķita pilnīga, no Grenlandes atsūtīja vislieliskāko vaļa izbāzni, bet no Kandurengo apgabaliem Centrālame­rikā acteku rakstus, salīdzinot ar kuriem visi iepriekšējie bija tīrais

nieks. Mans tēvocis steidzās nodrošināt šos krāšņos dārgumus sev. Viņš tiešām ieguva vaļa izbāzni, bet uzrakstus iemantoja cits kolekcionārs, īsts Kandurengo, ja jums tas varbūt zināms, ir tik milzīga vērtība, ka kolekcionārs, reiz to ieguvis, drīzāk šķirsies no savas ģimenes nekā no tā. Tēvocis izpārdeva itin visu, ko bija savācis, redzēja savus mīluļus citu pēc cita pazūdam uz visiem laikiem, un viņa melnum melnie mati vienā naktī nosirmoja balti kā sniegs.

Kādu laiciņu viņš nogaidīja, zinādams, ka vēl viena vilšanās viņu nogalinās. Viņš stingri apņēmās turpmāk izvēlēties kolekcijai tikai kaut ko tādu, ko neviens cits kolekcionārs nekrāj. Ilgi viņš prātoja un tad vēlreiz stājās kolekcionāru pulkā — šoreiz viņš nolēma krāt atbalsis.

— Ko?— es jautāju.

— Atbalsis, ser. Viņa pirmais ieguvums bija kāda atbalss Džordžijā, kas atbalsojās četrreiz; nākamais — sešreizīga atbalss Merilendā; pēc tam deviņreižu atbalss Kanzasā, tad divpadsmitkārtēja Tenesijā — to viņš ieguva lēti, tā skaitījās bojāta, jo viena daļa no klints, kas atbalsoja, bija nogruvusi. Viņš cerēja, ka par dažiem tūkstošiem vainu varēs salabot un, piemūrējot trūkstošo daļu, atjaunot atbalšu skaitu; taču arhitekts, kas šo darbu uzņēmās, nekad nebija būvējis atbalsis un tādēļ šo sabojāja galīgi. Pirms viņš bija sācis to meistarot, atbalss tomēr mēdza atsaukties kā, piemēram, sievasmāte, bet nu tā derēja vairs tikai kurlmēmajiem. Pēc tam tēvocis uzpirka veselu sēriju nelielas dubultat- balstiņas, kas izkaisītas pa dažādiem štatiem un apgabaliem; tās pērkot, viņš dabūja divdesmit procentu atlaidi, kā jau par iepirkumu vairumā. Tad viņš Oregonā nopirka atbalsi, kas grandīja kā īsts lielgabals, un varat man ticēt — tā maksāja veselu bagātību. Jūs varbūt nezināt, ser, ka atbalšu tirgū cenas kāpj pa karātu skalu, gluži tāpat kā dimantu tirdzniecībā; pat terminoloģija ir tāda pati. Vienkarāta atbalss ir tikai par desmit dolāriem dārgāka nekā akrs zemes, uz kuras tā atrodas; divkarātu jeb divstobru atbalss ir trīsdesmit dolāru, bet piecu karātu atbalss — deiņsimt piecdesmit dolāru vērta; desmit karātu atbalss maksā trīspadsmit tūkstošus, jo tiek ieskaitīta arī zeme. Mana tēvoča Oregonas atbalss, ko viņš nosauca par Lielā Pita atbalsi, bija divdesmit divu karātu dārgums, un viņš par to samaksāja divsimt sešpadsmit tūkstošus dolāru, zemi pieskaitot, jo tā atradās četrsimt jūdžu no cilvēku apmetnēm.

Šajā laikā mana dzīves taka bija rozēm kaisīta. Es biju kāda angļu grāfa vienīgās, lolotās meitas vienīgais atzītais pielūdzējs un tapu neprātīgi mīlēts. Viņas burvīgajā tuvumā es peldēju svētlaimē. Ģimene bija ar mieru, jo zināja, ka esmu viens pats mantinieks sava tēvoča pieciem miljoniem dolāru. Taču neviens nezinājām, ka mans tēvocis kļuvis par kolekcionāru, turklāt ne pieticīgu, kas kolekcionē tikai nieciņus savam priekam.

Es pat nenojautu, ka virs manas galvas sāk savilkties draudīgi mākoņi. Bija atklāts kalns, ko pasaule pazina ar Lielā Kohinora jeb Atkārtošanās kalna nosaukumu. Tas bija sešdesmit piecu karātu dārgums. Ja izsaucāt kādu vārdu, tad rāmā, skaidrā dienā atbalss meta to atpakaļ piecpadsmit minūšu no vietas. Bet — ak vai!— tūliņ noskaid­rojās drausmīgs fakts: bija uzradies vēl otrs atbalšu kolekcionārs. Abi aizdrāza pēc nenovērtējamā pirkuma. Kārotais īpašums atradās Ņujor­kas štatā aiz pašām tālākajām apmetnēm un sastāvēja no diviem pauguriem, starp kuriem bija dūksnaina ieplaka. Atbalss nepiederēja vienam īpašniekam vien; austrumu puses pakalna īpašnieks bija kāds vīrs vārdā Viljams Jarviss, bet rietumu puses pakalns piederēja vīram vārdā Hārbisons Dž. Bledso; robežlīnija gāja pa ieplaku starp abiem pakalniem. Mans tēvocis nopirka Jarvisa pakalnu par trim miljoniem divsimt astoņdesmit pieciem tūkstošiem dolāru, bet otrs pircējs samak­sāja par Bledso pauguru mazliet vairāk nekā trīs miljonus.

Vai varat aptvert, kāds bija gala iznākums? Brīnišķīgākā atbalšu kolekcija, kāda zemes virsū pastāvējusi, bija nepilnīga, jo tajā ietilpa tikai puse karaliskās atbalss. Ne viens, ne otrs pircējs nebija ar šo sašķelto īpašumu apmierināts, taču ne viens, ne otrs negribēja savu pusi pārdot pretiniekam. Sākās savstarpēji pārmetumi, ķildas, gremša- nās. Un pēdīgi tas otrs kolekcionārs ķērās pie tādas ļaunprātības, kādu pret savu tuvāko spēj izspēlēt vienīgi kolekcionārs,— viņš sāka rakt savu pauguru nost!

Viņš, kā redzat, bija nospriedis — ja jau atbalss nav tikusi viņam, lai tad netiek nevienam. Viņš pauguru nolīdzinās, un mana tēvoča atbalsij nebūs, kur atbalsoties. Tēvocis gribēja viņu pierunāt, bet šis tikai atteica: «Man pieder atbalss viens gals; es savu nogalināšu, ar savējo varat darīt, ko gribat.»

Manam tēvocim gan izdevās panākt ļaundarības aizkavēšanu. Bet otrais īpašnieks pārsūdzēja lietu augstākā tiesas instancē. Tā viņi turpināja līdz Savienoto Valstu Augstākajai tiesai. Taču arī tur netika pie skaidrības. Divi tiesneši uzskatīja, ka atbalss ir privātīpašums, jo, kaut arī nav ne saskatāma, ne sataustāma, tomēr ir pērkama, pārdo­dama un līdz ar to apliekama ar nodokli; divi citi domāja, ka atbalss ir nekustams īpašums, jo piestiprināta pie attiecīgā zemes gabala un nav pārvietojama; pārējie tiesneši apgalvoja, ka atbalss vispār neesot īpašums.

Pēdīgi tika izlemts, ka atbalss ir īpašums; ka abi pauguri ir īpašums; ka abi sūdzībnieki ir šķirti un viens no otra neatkarīgi šo divu pauguru īpašnieki; tādēļ atbildētājam ir pilnīgas tiesības nolīdzināt savu pauguru, jo tas pieder viņam pašam, bet jāsamaksā atlīdzība triju miljonu dolāru apmērā par zaudējumiem, kas tādējādi tiks nodarīti mana tēvoča atbalss daļai. Šis spriedums vienlaikus liedza manam tēvocim bez atbildētāja piekrišanas izmantot tā pauguru savas atbalss iedarbināšanai. Protams, būšot skumji, ja šāda iemesla dēļ neradīšoties iespēja atbalsoties, bet tiesa tur nenieka nespējot grozīt. Tiesa brīdi­nāja arī atbildētāju, ka viņš nedrīkst izmantot mana tēvoča pauguru savas atbalss atbalsošanai bez tēvoča piekrišanas. Nu jūs redzat, kas tur iznāca! Ne viens, ne otrs piekrišanu nedeva, un brīnišķīgā atbalss vairs nevarēja parādīt savu varenību; kopš tā laika šis karaliskais īpašums ir nelietojams un nederīgs.

Nedēļu pirms manām kāzām, kamēr es vēl joprojām peldēju svētlaimē un dižciltīgi viesi sāka ierasties gan no tuvienes, gan tālienes, lai kuplinātu mūsu svētku dienu, saņēmu vēsti par tēvoča nāvi un viņa testamenta norakstu, kurā bija teikts, ka esmu viņa vienīgais manti­nieks. Viņš aizmidzis mūža miegā; ak vai, mana mīļotā labdara vairs nav dzīvajo vidū. Šī doma plosa manu sirdi vēl šobaltdien. Pasniedzu testamentu grāfam. Pats nespēju asaru miglai cauri to izlasīt. Grāfs izlasīja testamentu; tad bargi sacīja: «Vai to jūs, ser, saucat par bagātību? Droši vien savā blēdīgajā zemē jūs to darāt; jūs, ser, esat apstiprināts par vienīgo mantinieku milzīgai atbalšu kolekcijai, ja vien par kolekciju var dēvēt tādu, kas izkaisīta visā Amerikas kontinenta plašumā. Bet tas vēl nav viss, ser, jūs esat parādos līdz ausīm; visā lielajā atbalšu barā nav nevienas, ser, kas nebūtu apgrūtināta ar hipotēku. Neesmu cietsirdīgs cilvēks, bet man jārūpējas par sava bērna labklājību. Ja jums piederētu kaut viena vienīga atbalss, ko jūs godīgi drīkstētu saukt par savu, ja jums būtu kaut viena ar hipotēkām neapkrauta atbalss, kur jūs kopā ar manu bērnu varētu apmesties un kuru ar pūliņiem un grūtu darbu varētu kultivēt un uzlabot, tā nopelnīdami sev iztiku, es neteiktu nē; bet ubagam es savu bērnu atdot nevaru. Ej nost no viņa sāniem, mīļumiņ! Un jūs, ser, posieties projām; saņemiet savas hipotēkām apkrautās atbalsis un nerādieties vairs man acīs.»

Mana visudārgā Selestīna apskāva mani ar mīlošām rokām un zvērēja, ka labprāt, ar prieku precēšot mani, kaut man nepiederētu neviena vienīga atbalss pasaulē. Bet no tā nekas neiznāca. Mūs ar varu izšķīra un nodeva katru savam liktenim — viņu aiz sirdssāpēm pēc gada nomirt, bet mani — vienam un bēdu māktam mocīties tālāk pa grambaino dzīves lielceļu, dienu dienā, stundu stundā lūdzoties atpestīšanu, kas mūs atkal savienotu debesu valstībā, kur nelaimīgie atpestīti no ciešanām un gurdie atrod mieru. Ja jūs, ser, parādītu man laipnību un ielūkotos kartēs un plānos, kas man portfelī, esmu pārliecināts, ka varēšu jums pārdot atbalsi lētāk nekā jebkurš cits visā plašajā pasaulē. Piemēram, šo, par kuru mans tēvocis pirms trīsdesmit gadiem samaksāja desmit dolāru akrā un kura ir viena no visburvīgāka­jām Teksasā, es jums to atdošu par . ..»

— Neņemiet ļaunā, ka jās pārtraucu,— es sacīju.— Šodien, mīļais draugs, man kopš paša rīta ne mirkli nav bijis miera no ceļojošiem aģentiem. Esmu nopircis šujmašīnu, kas man nav vajadzīga; karti, kas ir aplama no augšas līdz apakšai; esmu nopircis pulksteni, kas neiet; esmu nopircis līdzekli pret kodēm, ko kodes uzskata par vislielāko gardumu; esmu sapircies neskaitāmus nekur nederīgus izgudrojumus, un nu man šo muļķību reiz pietiek. Es neņemtu nevienu no jūsu atbalsīm, kaut jūs man tās dāvinātu. Es to noslaucītu no zemes virsas. Acu galā nevaru ciest cilvēkus, kas sagribējuši man pārdot atbalsis. Vai redzat šo šauteni? Savāciet savu kolekciju un pazūdiet, lai neizceļas asinsizliešanai

Bet viņš tikai saldsērīgi pasmaidīja un cēla no portfeļa ārā plānu pēc plāna. Nu, jūs paši gaužām labi zināt, kā tas parasti beidzas: ja esat ielaidis savā mājā ceļojošu aģentu, varat droši uzskatīt, ka nelaime notikusi un ka zaudētājs būsiet jūs.

Pēc neciešamos strīdiņos pavadītas stundas mēs vienojāmies. Es nopirku divas divkāršas atbalsis labā stāvoklī, trešo viņš uzmeta pa virsu, teikdams, ka to tikpat nevarēšot pārdot, jo tā atsaucoties vienīgi vācu valodā.

— Agrāk tā bija lieliska poliglote,— viņš paskaidroja,— bet ar laiku kaut kā sabojājusies.