Stāstu izlase

NOSLĒPUMAINAIS APMEKLĒTĀJS

Pirmais cilvēks, kas mani apmeklēja, kad nesen biju pilsētā «apmeties uz dzīvi», bija kāds džentlmenis, kas teicās esam asesors un darbā saistīts ar Savienoto Valstu iekšējo ienākumu departamentu. Atbildēju, ka nekad neesmu par šādu nodarbošanos nekā dzirdējis, tomēr ļoti priecājos par viņa apciemojumu. Vai viņš nevēlētos piesēst? Viņš apsēdās. Man neiekrita nekas īpašs prātā, ko viņam sacīt, tomēr sapratu, ka cilvēkam, kas nodibinājis pats savu iedzīvi un grib būt saimnieks savā mājā, ir pienākums būt sabiedriskam un laipnam. Tā, nespēdams nekā cita izdomāt, apjautājos, vai viņš savu veikalu nodomājis atvērt šajā apkaimē.

Viņš atbildēja, ka esot gan. (Negribēju izlikties par galīgu nezinā­tāju, tomēr biju cerējis, ka viņš pastāstīs, ar ko nolēmis tirgoties.) Uzdrošinājos apvaicāties:

— Kā veicas ar tirgošanos?— Un viņš atbildēja:

— Nu tā, pa vidām.

Tad sacīju, ka mēs noteikti pie viņa iegriezīsimies, un, ja viņa veikalā mūs apkalpos tikpat labi kā citur, kļūsim par pastāvīgiem pircējiem.

Viņš atteica, ka, pēc viņa domām, mēs ar viņa uzņēmumu būšot pietiekami apmierināti, piebilzdams, ka viņam neesot zināms gadījums, kad cilvēks, kam bijusi darīšana ar viņu, būtu meklējis kādu citu viņa profesijas pārstāvi.

Tas izklausījās visai pašpārliecināti, bet, ja neņem vērā to nelietību, kas atspoguļojas sejā mums visiem, šis virs izskatījās diezgan godīgs. Neatceros vairs īsti, kā tas notika, bet pamazām abi atsilām un sākām itin dzīvi sarunāties, un valodas ritēja kā labi uzvilkts pulkstenis.

Runājām, runājām, runājām — vismaz es runāju; un smējāmies, smējāmies, smējāmies — vismaz viņš smējās. Tomēr nevienu mirkli es nezaudēju piesardzīgu uzmanību un mana iedzimtā vērība darbojās, kā mašīnisti mēdz teikt, «ar pilnu tvaiku». Par spīti viņa neskaidrajām atbildēm, biju noņēmies katrā ziņā izdibināt visu par viņa veikalnie­cisko darbību un nolēmu to izdarīt tā, lai viņam par manu nolūku nerastos ne mazākās aizdomas. Gribēju viņu ievilināt dziļā, dziļā slazda bedrē. Pastāstīšu visu par savu darbu, gan viņš, gluži dabiski, dzirdot tādu atklātu uzticēšanos, iesils un sāks stāstīt par savu darbu, pat nenojauzdams, ko es gribu panākt. Tu, mīļais dēls, es nodomāju, nemaz nezini, ar kādu vecu lapsas kūmiņu tev darīšana. Sacīju:

— Saderu, ka jūs neuzminēsiet, cik es ar lekciju lasīšanu esmu nopelnījis šoziem un pagājušajā pavasarī.

— Nē, kā gan es to varētu, lai ņem vai galvu nost. Pagaidiet — es padomāšu. Teiksim, ap divi tūkstoši? Bet nē. Nē, ser, saprotu, ka tik daudz nevarējāt nopelnīt. Nu, teiksim, tūkstoti septiņus simtus?

— Ha! Ha! Tā jau domāju, ka nepateiksiet. Uz manām kvītīm par pagājušajā pavasarī un šoziem nolasītajām lekcijām kopumā uzrakstīti četrpadsmit tūkstoši septiņi simti piecdesmit dolāri. Ko jūs par to teiksiet?

— O, tas ir apbrīnojami, patiesi apbrīnojami. Tas jāpieraksta. Un jūs sakāt, ka tas vēl nebūt nav viss?

— Viss! Mīļais cilvēk, kur tad paliek mani apmēram četru mēnešu honorāri Daily Warwhoop redakcijā? Apmēram septiņi nu, ko jūs, piemēram, teiktu par astoņiem tūkstošiem dolāru?

— Ko es teiktu? Es teiktu, ka man pašam patiktu nonākt tada leiputrijā. Astoņi tūkstoši! Jāpatur prātā. Nu, vai zināt! Un man tā vien liekas, ka arī tie vēl nemaz nav visi jūsu ienākumi.

— Ha, ha, ha! Skaidrs, jūs, tā sakot, esat vēl tikai uz sliekšņa. Piemēram, mana grāmata «Vientieši ārzemēs»— cena trīsarpus līdz pieci dolāri atkarībā no iesējuma. Paskatieties man acīs. Pēdējos četrarpus mēnešos esam pārdevuši deviņdesmit piecus tūkstošus eksem­plāru. Deviņdesmit piecus tūkstošus! Vidēji — četri dolāri par grāmatu. Sanāk turpat vai četrsimt tūkstoš dolāru. Es saņemu pusi.

— Žēlīgā debess! Tas, nudien, jāpieraksta. Kopā, teiksim, visu kopā saskaitot, goda vārds, sanāk apmēram divi simti trīspadsmit vai četrpadsmit tūkstoši dolāru. Vai tas maz iespējams?

— Iespējams! Ja jūs esat kļūdījies, tad vienīgi uz lejas pusi. Divi simti četrpadsmit tūkstoši skaidrā naudā — tāda ir mana šīgada raža, ja es cik necik protu skaitīt.

Tad džentlmenis piecēlās, lai dotos projām. Man tas nemaz nepatika, jo likās, ka esmu velti visu atklājis, turklāt, juzdamies glaimots par viesa izbrīnās saucieniem, vēl krietni pārspīlējis. Taču nē: pēdējā mirklī džentlmenis pasniedza man lielu aploksni, teikdams, ka tajā esot visi norādījumi par viņa nodarbošanos; viņš būšot laimīgs, pat lepns, ieguvis par klientu cilvēku ar tik milzīgiem ienākumiem; viņš dažkārt esot domājis, ka pilsētā dzīvojot vairāki bagāti cilvēki, bet, tikko tie nonākuši saskarsmē ar viņu, izrādījies, ka viņiem tik vien ir kā izvilkt dzīvību. Esot sen, patiesi, ļoti sen, kopš viņam bijusi iespēja vaigu vaigā sastapt bagātu cilvēku, sarunāties ar to un paspiest tam roku, viņš tik tikko spējot noturēties, mani neapkampis, tiešām, viņš justos laimīgs, ja es viņam atļautu mani apskaut.

Tas mani tā atmaidzināja, ka nespēju viņam to liegt un atļāvu, lai šis cilvēks ar skaidro, vienkāršo sirdi mani apskauj un nobirdina man aiz apkakles pāris nomierinošu asaru. Tad viņš aizgāja savu ceļu.

Tiklīdz viņš bija aizgājis, es atplēsu atstāto reklāmas aploksni un četras minūtes pamatīgi to studēju. Tad pasaucu virtuveni un lūdzu:

— Pieturiet mani, es ģībstu! Pankūkas pa to laiku lai apgroza Marija.

Pēc brīža atguvis samaņu, aizsūtīju kādu uz tuvāko šņabja bodi, kas atrodas uz stūra, un liku atvest vīru, kas krietni prot lādēties; to es nolīgu, lai viņš augām naktīm, gulēt neiedams, lād svešinieku un lāgiem piepalīdz man arī dienā, kad būšu apguris.

Kāds nelietis un izdzimtenis! «Reklāma» nebija nekas cits kā nelietīga nodokļu piedziņas lapa — vesela virkne nekautru jautājumu par manu personisko dzīvi, gandrīz četras folio lapas sīkā iespiedumā piepildītas ar tik viltīgi sastādītiem jautājumiem, ka pats vecākais cilvēks pasaulē nespētu saprast, uz ko tie tēmē; jautājumi, kas sagudroti tā, ka cilvēkam, lai nejustos nepatiesi zvērējis, jāuzdod vismaz četrreiz lielāki ienākumi, nekā viņš īstenībā saņem. Centos atrast jel vienu spraudziņu, pa kuru izsprukt, bet tādas nebija. Pats pirmais jautājums atbilda manam stāvoklim tik smalki kā atvērts lietussargs skudru pūznim:

«Kādi ir Jūsu ienākumi pagājušajā gadā no tirdzniecības uzņēmuma vai profesijas, vienalga, kur esat ar to nodarbojies?»

Šis jautājums bija cieši saistīts ar trīspadsmit citiem tikpat uzmācī­giem jautājumiem, no kuriem pats pieticīgākais prasīja atbildi: vai esmu ielauzies, kādu aplaupījis, nodarbojies ar ļaunprātīgu dedzinā­šanu vai no citiem slepeniem avotiem ticis pie mantas, kas nav uzrādīta manā atbildē uz jautājumu Nr. 1.

Skaidrs, ka svešais bija pilnā mērā man devis iespēju izrādīties par pēdīgo muļķi. Tas bija pavisam, pavisam skaidrs; tādēļ izgāju laukā un nolīgu vēl vienu vīru, kas krietni prata lādēties. Izmantodams manu iedomību, svešais bija mani pamudinājis uzdot ienākumu summu divsimt četrpadsmit tūkstoš dolāru apmērā. Tūkstoš dolāru gluži likumīgi nebija pakļauti nodokļiem — tā arī bija vienīgā atlaide, ko varēju atrast, un tas bija tikai piliens jūrā. Ņemot vērā likumā paredzētos piecus procentus, man vajadzēja valdībai samaksāt desmit tūkstošus seši simti piecdesmit dolārus ienākuma nodokļa!

(Tūliņ piezīmēšu, ka es tos nesamaksāju.)

Pazīstu kādu ļoti turīgu cilvēku, kura māja ir īsta pils, kura galds ir karalisks un izdevumi milzīgi, bet kuram, kā esmu novērojis no nodokļu piedziņas lapām, vispār nav nekādu ienākumu; pie viņa es savā nedienā devos pēc padoma. Viņš paņēma manu drausmīgo ienākumu kvīšu kaudzi, uzlika brilles, paņēma rokā spalvu un presto' — es kļuvu par galīgu nabagu. Tas bija jaukākais, ko es jebkad esmu pieredzējis. To visu viņš panāca, ar veiklām manipulācijām izmantojot paragrāfu «Atlaides». Manus «valsts, nacionālos un municipālos nodokļus» viņš samazināja par tik un tik, atrada nodokļu atlaidi «zaudējumiem, kas radušies kuģa bojāejas, ugunsgrēka utt. rezultātā», «zaudējumiem, kas ciesti, pārdodot nekustamu īpašumu», «pārdodot lopus», «maksājot īri», «mājas remontā un atjaunošanā», «jau iepriekš no algas atvilktajiem nodokļiem, kalpojot par virsnieku Savienoto Valstu armijā, flotē, finanšu orgānos» un izmantoja vēl citus paragrā­fus. Viņš atrada apbrīnojamas «atlaides» visos un ikvienā no šiem paragrāfiem. Darbu pabeidzis, viņš pasniedza papīra lapu man, un es jau pirmajā acu uzmetienā redzēju, ka mani gada ienākumi, tas ir, tīrā peļņa, bijusi tūkstoš divsimt dolāru un četrdesmit centu.

— Piedevām,— viņš paskaidroja,— tūkstoš dolāru jums pēc likuma ir ar nodokļiem neapliekami. Tagad jums atliek vienīgi aiziet, apzvērēt šo dokumentu un samaksāt nodokļus no divsimt piecdesmit dolāriem.

(Kamēr viņš runāja, viņa dēlēns, mazais Vilijs, izvilka tēvam no vestes kabatas divu dolāru banknoti un pazuda; un es būtu ar mieru saderēt uz lielu naudu — ja mans svešinieks rīt apciemotu mazo puišeli, tas viņam iesniegtu viltotu ziņojumu par saviem ienākumiem.)

— Vai jūs,— es jautāju,— šādā pašā veidā izmantojat «Atlaides», aprēķinot arī pats savus ienākumu nodokļus?

— Pats par sevi saprotamsl Ja nebūtu šo vienpadsmit glābšanās paragrāfu, es ik gadu nonāktu pie ubagu spieķa tādēļ vien, lai atbalstītu šo nīstamo, alkatīgo, tirānisko valdību.

Šis džentlmenis pieder pie vislabākajiem un solīdākajiem cilvēkiem pilsētā, ir morāli augstu vērtējams, tirdzniecības darījumos godīgs, sabiedriskā ziņā nevainojami tīrs un uzticams, tādēļ es godbijīgi sekoju viņa priekšzīmei. Aizgāju uz nodokļu inspekciju un sava toreizējā viesa apsūdzības pilno acu priekšā apzvērēju melus pēc meliem, blēdību pēc blēdības, nelietību pēc nelietības, kamēr manu dvēseli pārklāja collu collām bieza nepatiesu zvērestu kārta un mana pašcieņa bija sabradāta uz laiku laikiem.

Bet kas par to? Vai to pašu gadu gadā Amerikā nedara tūkstošiem bagātāko, lepnāko, taisnāko, cienījamāko un godājamāko cilvēku? Tādēļ es par to neuztraucos. Un nekaunos.