Stāstu izlase

FAKTI PAR NESENO NOZIEGUMU KARNEVALU KONEKTIKUTA

Es jutos labi, jutos gandrīz līksms. Aizkūpināju cigāru, kad pašreiz ienesa rīta pastu. Uz pirmās aploksnes, kam uzmetu skatienu, ieraudzīju rokrakstu, kas man lika notrīsēt priecīgā satraukumā līdz sirds dziļumiem. Tas bija krustmātes Mērijas rokraksts; un viņa bija cilvēks, ko mīlēju un cienīju vairāk par visiem cilvēkiem pasaulē ārpus sava tiešā ģimenes loka. Bērnībā viņa bija mans elks; un arī brieduma gadi, kuros sabrūk tik daudzi agrīnie ideāli, nespēja viņu nogāzt no pjedestāla; nē, nepavisam, viņas tiesības tur atrasties tikai nostiprinājās, un nekas, itin nekas nespētu viņu nogāzt no troņa. Lai pierādītu, cik spēcīga ir viņas ietekme uz mani, minēšu vienīgi šo: kad visu pārējo aizrādījumi «atmet smēķēšanu!» mani sen vairs ne mazākā mērā neskāra, krustmāte Mērija tomēr mācēja atmodināt manā kūtrajā sirdsapziņā vārgas dzīvības pazīmes, kad par šo tematu ierunājās. Taču visam šai pasaulē ir nospraustas robežas. Un pēdīgi pienāca laimīgā diena, kad arī krustmātes Mērijas vārdi mani vairs nespēja aizkustināt. Es jutos ne tikai priecīgs, kad šī diena pienāca, jutos daudz vairāk nekā priecīgs, jutos pateicīgs liktenim, jo, kad saule tovakar norietēja, bija izgaisusi vienīgā ēna, kas varēja aptumšot manu patiku uzturēties krustmāmiņas sabiedrībā. Atlikušais laiks, ko viņa toziem pavadīja pie mums, pagāja pilnīgā, jaukā saskaņā. Viņa, protams, arī pēc šīs dieva svētītās dienas tikpat dziļā nopietnībā kā agrāk turpināja mani pārliecināt, lai atmetu kaitīgo ieradumu, bet tam vairs nebija nekādas nozīmes; tai pašā mirklī, kad viņa sāka par šo tematu runāt, es kļuvu rāms, rimts un vienaldzīgs — absolūti, nepielūdzami vienaldzīgs. Līdz ar to šā jaukā apciemojuma pēdējās nedēļas aizslīdēja kā tīkams sapnis, man tās bija dziļa apmierinājuma piesātinātas. Savu iemīļoto netikumu es nebūtu spējis izbaudīt tīksmīgāk pat tad, ja mana maigā spīdzinātāja būtu pati kūpinājusi pīpi vai būtu profesionāla advokāte. Šobrīd, ieraugot viņas rokrakstu, izjutu, ka ļoti kāroju ar viņu atkal sastapties. Nebija grūti uzminēt, ko izlasīšu vēstulē. Atplēsu aploksni. Brīnišķīgi! Tieši tas, ko gaidīju,— viņa brauc šurp! Brauc šurp šo pašu dieniņu — ar rīta vilcienu; var ierasties jebkuru mirkli.

Un es sacīju pats sev:

— Esmu pilnīgi laimīgs un piepildīts. Ja šai brīdī ienāktu mans negantākais ienaidnieks, es mīļu prātu grieztu par labu visu, ko esmu tam nodarījis ļaunu.

Tai pašā mirklī durvis atvērās un istabā ienāca sačervelējies, noplucis punduris. Augumā viņš nesniedzās augstāk par divām pēdām. Izskatījās gadus četrdesmit vecs. Katrs sejas vaibsts un itin viss viņa augumā šķita it kā sašķobījies, kā izmežģījies; un, kaut arī nebija iespējams parādīt uz kādu noteiktu ķermeņa daļu un apgalvot, ka tā ir kropla, tomēr vērotājs uzreiz redzēja, ka šis sīkala ir kroplis — pilnīgs, vienmērīgi, precīzi izkārtots kroplis. Sejā un skadrajās, mazajās ačelēs jaudās lapsas viltība, bet arī šaudīga modrība un ļaunīgums. Un tomēr — šim sīkajam, nejaukajam cilvēķelim, šim drazu vīšķim, piemita kaut kāda tāla, netverama līdzība ar mani! Kaut kā neskaidri tā izpaudās visā šā neradījuma būtnē, sejas izteiksmē, pat apģērbā, žestos, uzvedībā un kustībās. Tā bija neizdevusies, slikti uztverta burleska par mani, smieklīgi samazināta karikatūra. Viens, kas mani aizskāra neatvairāmi un ārkārtīgi nepatīkami: punduri no galvas līdz kājām klāja tāds kā pūkains, zaļgans pelējums — gluži tāds, kāds dažkārt mēdz uzmesties vecai, sapelējušai maizei. Šis skats man galīgi apšķebināja dūšu.

Nelikdamies gar mani ne zinis, viņš aizgāja līdz leļļu krēsliņam un atsēdās uz tā, ne lūgts, ne aicināts, gluži kā savās mājās. Platmali viņš nevērīgi iemeta papīrgrozā. Tad pacēla no grīdas manu māla pīpi, uz ceļgala to pāris reižu padauzīja, piebāza pīpes galviņu ar tabaku, ko pašņāpa no kastes, kas stāvēja viņam līdzās, un pavēlnieka balsī uzsauca man:

— Padod sērkociņus!

Es nosarku līdz matu galiem; daļēji aiz sašutuma, bet daļēji tādēļ, ka visās šajās izdarībās pārspīlētā veidā kaut kas atgādināja manu paša izturēšanos, ko reizēm atļāvos attieksmē pret tuviem draugiem, bet nekad, itin nekad pret svešiem. Gribēju paņemt un iemest punduri krāsni, tomēr kāda neizprotama nojausma, ka punduris ir mans likumīgs pavēlnieks, piespieda mani viņam paklausīt. Viņš uzšķīla sērkociņu, aizkūpināja pīpi, domīgi ievilka pāris dūmu un tad mulsi­noši pazīstamā manierē sacīja:

— Nešķīsti draņķīga diena pašreizējam gadalaikam, vai ne?

Aiz pazemojuma un dusmām es atkal nosarku; šis teiciens nemaz nebija sevišķi pārspīlēts atdarinājums tam, kā es savā laikā šad tad mēdzu runāt, turklāt tas tika pateikts īpašā manierē, pastiprināti stiepjot vārdus, šķiet, tīši atdarinot manu runas veidu. Nekas mani nespēj tā nokaitināt kā atgādinājums uz šo nedrošību manā valodā ar modi gari stiept vārdus. Es viņam nikni atcirtu:

— Klausies, sušķi! Uzvedies, kā nākas, citādi es tevi izmetīšu pa logu.

Mazajam vīrelim sejā pavīdēja ļaunīgs, apmierināts, pašpārliecināts

smlniņš, viņš nicīgi izpūta dūmu mākuli uz manu pusi un, vēl uzsvērtāk vārdus stiepdams, noteica:

— Nu-u, rāmāk gan, neesi tik traki iedomīgs, kad runā ar pārākiem ļaudīm.

Tāda salta augstprātība mani pagalam satracināja un tomēr, šķiet, uz mirkli it kā pakļāva savai varai. Brītiņu punduris ar savām seska ačelēm mani cieši vēroja un tad nepārprotami ņirdzīgi ieminējās:

— Šorīt tu patrieci klaidoni no savām namdurvīm.

Es skarbi attraucu:

— Varbūt patriecu, varbūt ne. Kā tu to zini?

— Redzi — zinu. Ir taču vienalga, kā uzzināju.

— Nu, labi. Pieņemsim, ka patriecu klaidoni.no namdurvīm. Un kas par to?

— O, nekas; nekas sevišķs. Tikai tu samelojies.

— Es nemeloju. Tas ir, es …

— Jā gan. Tu viņam meloji.

Jutu sirdī ieduramies vainas apziņu — īstenībā tā sāka mani mocīt jau tad, kad klaidonis vēl nebija aizgājis ne kvartālu no manas mājas, tomēr neparko negribēju izrādīt, ka jūtos pieķerts negodīgā rīcībā. Tālab sacīju:

— Tā ir tukša melšana. Klaidonim es teicu . ..

— Stop! Nupat gribēji pa otram lāgam sameloties. Es zinu, ko tu viņam teici. Tu teici, ka virtuvene aizgājusi uz pilsētu un nav nekā atstājusi brokastīm. Dubultmeli. Tu zināji, ka virtuvene ir turpat aiz durvīm un ka ēdamā mājā papilnam.

Šī apbrīnojamā precizitāte man aizsita valodu, un es brīnumiem nevarēju vien nobrīnīties, kā tas ērms ticis pie šīm ziņām. Sarunu viņš, protams, varēja uzzināt no klaidoņa, bet ar kādas burvestības palīdzību izdibinājis par paslēpušos virtuveni? Taču punduris jau atkal sāka runāt:

— Un diezgan nožēlojami, diezgan zemiski tu izrīkojies arī viņdien, kad liedzies izlasīt un literāri novērtēt nabaga jaunās sievietes manuskriptu; un viņa bija tik tālu nākusi un tik daudz no tava sprieduma cerējusi. Nu, vai man nav taisnība?

Es jutos kā gatavais nelietis. Un, jāatzīstas, tā biju juties ikreiz, kad atcerējos šo gadījumu. Es tumši pietvīku un atteicu:

— Paklau, vai tev nav nekā labāka, ko darīt, kā1 ložņāt apkārt un bāzt degunu citu cilvēku darīšanās? Vai meitene tev to pastāstīja?

— Nav svarīgi — stāstīja vai nestāstīja. Svarīgi ir tas, ka tu šo nejēdzību izdarīji. Un vēlāk par to kaunējies. Aha! Arī tagad tev par to kauns!

To viņš pateica ar velnišķīgu prieku. Es dedzīgi attraucu:

— Meitenei es ļoti laipni un saudzīgi paskaidroju, ka nevaru uzņemties dot spriedumu ne par vienu manuskriptu, jo viena atsevišķa cilvēka spriedumam nav nozīmes. Tas varētu izcilu darbu novērtēt pārāk zemu un tādējādi to nolaupīt lasītājiem vai arī par augstu novērtēt blēņas, pašķirot tām ceļu lasītāju gaumes bojāšanai. Sacīju, ka vienīgais soģis, kam tiesības spriest par literāru darbu, ir plašā publika, un tādēļ vislabākais būs jau pašā sākumā celt savu darbu tai priekšā, jo agrāk vai vēlāk tas tikpat vai nu pastāvēs, vai kritīs atkarībā no šās visvarenās tiesas sprieduma.

— Jā, to tu visu pateici gan. Pateici, mānīgais, zemsirdīgais blēdi! Taču, kad gaišā cerība meitenes sejā izgaisa, kad tu redzēji, kā viņa zagšus paslēpj zem šalles papīra tīstokli, ko tik lielā pacietībā bija pierakstījusi, nokaunējusies no sava lolojuma, ar ko vēl nupat bija tā lepojusies, kad tu redzēji viņas acīs apdziestam prieku un parādāmies asaras, kad tā, kas tik lepna bija atnākusi, pazemīgi noliektu galvu . . .

— O, rimsties! Rimsties! Rimsties! Lai tava nežēlīgā mēle kaltin izkalst! It kā šīs domas vēl nebūtu gana mani mocījušas, it kā tev būtu vajadzējis nākt šurp un atmodināt visu no jauna!

Nožēla! Nožēla! Man likās, tā saēdīs manu sirdi kā rūsa! Un tas mazais nelietis joprojām sēdēja, kur sēdējis, nicīgā priekā glūnēja uz mani un mierīgu prātu smīkņāja. Beidzot viņš atkal sāka runāt. Katrs teikums bija pilns sarkasma un dzēlības, katrs izteiktais vārds mani dedzināja kā sērskābe. Punduris man atgādināja reizes, kad dusmās tiku uzbrucis saviem bērniem un viņus sodījis, kad, mazliet ar viņiem aprunājies, būtu varējis noskaidrot, ka palaidnībā vainīgi citi, nevis viņi. Viņš man atgādināja, kā esmu mierīgi noklausījies, kad apmelo manus vecus, labus draugus, un bijis par gļēvu, lai kaut ar vārdu tos aizstāvētu. Viņš man atgādināja daudz nekrietnu darbu, ko biju darījis pats, un daudzus, ko, manis rosināti, bija izdarījuši bērni vai tādi cilvēki, kas nespēj par savu rīcību atbildēt; atgādināja ari tādas nelietības, ko biju plānojis, ko biju vēlējies izdarīt, bet atturējies vienīgi tādē), ka biju baidījies no sekām. Izmeklētā nežēlībā viņš citu pēc cita atsauca man atmiņā visus pāridarījumus, rupjības un pazemo­jumus, kādiem biju pakļāvis draugus, kas tagad jau miruši un «varbūt nāves stundā atcerējās un vēlreiz smagi pārdzīvoja šos sāpinājumus»— pēdējos vārdus viņš uzsvēra ar īpaši indīgu dzēlību.

— Piemēram,— viņš sacīja,— tu taču nebūsi aizmirsis seno atgadī­jumu ar savu jaunāko brāli, kad jūs abi vēl bijāt puišeļi un kopā augāt. Viņš mīlēja tevi un vienmēr uzticējās tev tik stiprā paļāvībā, ko nespēja satricināt pat tavi daudzie nodevīgie gājieni. Viņš tev sekoja kā sunītis, būdams ar mieru paciest gan pāri darījumus, gan aizvainojumus, ja vien drīkstēja palikt kopā ar tevi. Pēdējā reize, kad tu viņu redzēji sveiku un veselu, tev droši vien ir milzīgs mierinājums. Tu ar godavārdu apsolīji, ka viņam nenotiks nekas ļauns, ja viņš atļaus, lai tu aizsien viņam acis; un tad, vai aizrīdamies smieklos par varen jautro joku, tu aizvedi viņu uz strautu, pār kuru bija pārvilkusies plāna ledus kārtiņa, un pagrūdi; kā tu smējies! E, man šķiet, kaut arī tu nodzīvotu tūkstoš gadu, tev nekad neizdosies aizmirst viņa maigo, pārmetuma pilno skatienu, kad viņš, salā drebēdams, ar mokām izķepurojās no ūdens! Oho! Tu to redzi arī šajā mirklī, tu redzi to šajā mirklī!

— Zvērsl Esmu to redzējis miljons reižu un redzēšu vēl miljons reižu! Un kaut tu satrunētu un sabirtu pīšļu pīšļos un līdz pastarajai tiesai ciestu to, ko tagad ciešu es, kad tu visu to no jauna cel dienasgaismāl

Punduris apmierināts pasmējās un turpināja mani apsūdzēt par visu, ko mūžā esmu nodarījis. Drūms un nomākts es klusēdams panesu nežēlīgos pātagas cirtienus. Beidzot kāda viņa piezīme lika man pēkšņi satrūkties…

— Pirms mēnešiem diviem tu kādā otrdienas naktī pamodies un nodevies kaunpilnām atmiņām par sevišķi zemisku un riebīgu pāridarī­jumu nabaga neizglītotam indiānim mežonīgajā Klinškalnu apkaimē tūkstoš astoņi simti… gada ziemā un . ..

— Apklusti, nešķīstais! Apklusti jel uz mirkli! Vai gribi sacīt, ka tev zināmas pat manas visapslēptākās domas?

— Gandrīz liekas, ka tā ir. Vai tad tu nedomāji par to, ko nule pieminēju?

— Pie savas dzīvības zvērot, jāatzīstas, ka domāju. Paklau, draugs, paraugies man acīs. Kas tu esi?

— Nu, kā tev šķiet — kas es esmu?

— Man liekas, tu esi pats sātans. Manuprāt, tu esi velns.

— Nē.

— Nē? Bet kas tad?

— Vai tu patiesi vēlies to zināt?

— Patiesi.

— Nu, lai tad iet ari — es esmu tava Sirdsapziņa!

Nākamajā mirklī mani pārņēma neprātīgs prieks un sajūsma. Metos sīkalam virsū, rēkdams:

— Nolādētais! Simtiem miljoniem reižu esmu vēlējies, kaut tu būtu satverams un es reiz varētu tevi nogrābt aiz rīkles! Nu es beidzot atriebšos tev par visu . ..

Čikš! Neviens zibens nespēj pazibēt ātrāk kā mana Sirdsapziņa! Viņš palēcās sānis tik aši, ka mani pirksti satvēra tukšumu, bet viņš jau tupēja uz visaugstākā grāmatplaukta un izsmējīgi rādīja man garu degunu. Sviedu viņam ar krāsns kruķi, bet netrāpīju. Sviedu ar zābaku kalpiņu. Aklā niknumā skraidīju pa istabu, grābu katru metamo, kas gadījās pie rokas; pa gaisu lidoja grāmatas, tintnīcas, lieli ogļu gabali, bez žēlastības bombardējot plauktu, uz kura tupēja vīrelis; tomēr pūlējos veltīgi; sīkala veikli izvairījās no maniem šāviņiem; kad es pārguris atkritu krēslā, viņš piedevām vēl sāka uzvaras priekā zobgalīgi ņirgt. Kamēr es aiz noguruma un satraukuma pūtu un elsu, mana Sirdsapziņa atkal sāka runāt:

— Mans lāga vergs, tu esi dīvaini neaptēsts — nē, es gribēju sacīt — raksturīgi neaptēsts. Jāteic, tu esi ļoti izturēts, vienmēr tu pats, vienmēr — gatavais ēzelis. Citādi tev ienāktu prātā: ja tu būtu gatavojies šai slepkavībai ar skumju sirdi un smagu sirdsapziņu, es tūliņ salīktu zem tādas nastas. Ak, tu muļķi, es svērtu veselu tonnu un nespētu paslieties no grīdas; bet tu meties mani nogalēt ar tādu prieku un iekāri, ka tava Sirdsapziņa kļuva viegla kā spalviņa; tālab, raugi, es tupu šeit augšā un neesmu tev aizsniedzams. Jebkuru parastu muļķi es spēju pat cienīt, bet tevi — fui!

Es būtu atdevis diezin ko, lai man būtu smagi ap sirdi un es tādējādi dabūtu to neradījumu lejā un varētu nožmiegt, bet mana vēlēšanās bija pārāk kvēla, lai es spētu sērot par tās piepildījumu. Tā man atlika vienīgi ar ilgu pilnu skatienu lūkoties augšup uz savu pavēlnieku un skaisties par neveiksmi, kas man liedza smagu sirdsapziņu vienīgo reizi visā mūžā, kad patiesi to vēlējos. Pamazām nomierinājos un sāku apcerēt pēdējās stundas neparastos piedzīvojumus, un, protams, manī pamodās dabiska ziņkāre. Sagatavoju prātā vairākus jautājumus, ko nešķīstenim uzdot. Tieši šai brīdī istabā ienāca viens no maniem puikām, atstādams durvis aiz sevis vaļā, un iesaucās:

— Vai! Kas tad te noticis? Tas grāmatplaukts taču …

Es nikni pielēcu kājās un uzkliedzu viņam:

— Arā! Ātrāk! Lēkšiem! Pazūdi! Taisi ciet durvis! Žigli, citādi mana Sirdsapziņa būs prom!

Durvis aizcirtās, un es tās aizslēdzu. Pametu skatienu augšup un jutos pateicīgs līdz dvēseles dziļumiem, kad redzēju, ka mans saimnieks vēl joprojām atrodas manā gūstā. Sacīju:

— Sasodīts, gandrīz būtu tevi pazaudējis! Bērni ir visnevīžīgākie radījumi. Bet kā tas ir, draugs, puika taču laikam tevi vispār nepamanīja?

— Pavisam vienkārši. Nevienam, izņemot tevi, neesmu redzams.

Šo informāciju es, dziļi apmierināts, paturēju prātā. Ja vien man radīsies iespēja, es varēšu šo izdzimteni piebeigt, un nevienam par to nebūs ne jausmas. Taču šī doma mani padarīja tik priecīgu, ka mana Sirdsapziņa nespēja noturēties savā vietā uz plaukta, bet sāka lidināties pie griestiem kā gaisa baloniņš. Es tūdaļ piedāvāju:

— Nāc šurp, Sirdsapziņa, parunāsim pa draugam. Noslēgsim uz brītiņu pamieru. Man traki gribas tev uzdot dažus jautājumus.

— Lūdzu. Sāc!

— Nu, tad vispirms — kādēļ tu līdz šim nekad nekļuvi saredzams?

— Tādēļ, ka tu līdz šim nekad netiki izteicis lūgumu, lai es parādos; precīzāk sakot, nebiji to darljisfstajā noskaņojumā un pareizajā veidā. Šoreiz tev bija īstais noskaņojums, kad tu aicināji savu negantāko ienaidnieku, un tieši tas es daudzējādā ziņā tev esmu, kaut ari tu to nemaz nenojauti.

— Vai mana vēlēšanās pārvērta tevi par miesu un asinīm?

— Nē. Tā vienīgi padarīja mani tev saredzamu. Es esmu nemate­riāls — kā visi gari.

ŠI piezīme mani izraisīja skaudru neapmierinājumu. Kā lai viņu nogalinu, ja viņš ir nemateriāls? Taču es šo izjūtu neizrādīju un lūkoju viņam pielabināties, teikdams:

— Sirdsapziņa, ko turies tik tālu, ja gribam sarunāties? Nokāp lejā, izpīpē vēl vienu pīpi.

Uz to viņš atbildēja ar nicināšanas pilnu skatienu, ko vēl papildināja ar vārdiem:

— Nokāpt lejā, kur tu vari mani notvert un nogalināt? Ielūgums ar pateicību noraidīts.

«Kārtībā,» es klusībā bildu pats sev, «tātad liekas, ka garu tomēr var nogalināt; saderēsim, ka drīz vien pasaulē būs par vienu garu mazāk.» Balsi teicu citu:

— Draugs …

— Pag, pag, nesteidzies. Es neesmu tavs draugs, esmu tavs ienaid­nieks. Nestāvu arī ar tevi uz vienas pakāpes, esmu tavs saimnieks. Esi tik laipns un, mani uzrunājot, saki «jūs, mans kungs». Tu izturies pārāk familiāri.

— Man tādi tituli nepatīk. Esmu mierā uzrunāt jūs ar «ser». Tas ir, cik nu vispār . ..

— Par to nestrīdēsimies. Paklausi, vairāk es nekā neprasu. Un tagad čauksti vien tālāk.

— Labi, mans kungs — ja jau cita uzruna kā «mans kungs» jūs neapmierina. Gribēju pajautāt, cik ilgi jūs būsiet man saredzams?

— Pastāvīgi!

Biju bez mēra sašutis un iesaucos:

— Tā, gluži vienkārši, ir varmācība. Tādas par to ir manas domas. Jūs mani visu mūžu esat vajājis, vajājis un vajājis, paliekot neredzams. Jau tas bija pietiekami nejēdzīgi; bet to, ka tāda izskata radījums kā jūs man visu atlikušo mūžu klīdis līdzi kā otra ēna, nav iespējams paciest. Tādas ir manas domas, mans kungs, spriediet par to, kā jums tīk.

— Mīļo zēn, visā pasaulē nekad nav bijis priecīgākas sirdsapziņas par mani tai brīdī, kad tu mani padarīji saredzamu. Tagad varu skatīties tev tieši acīs, varu tevi visādi apsaukāt, varu tev uzglūnēt, varu tevi dzalkstīt un izsmiet; un tu gaužām labi zini, cik daudz var izteikt ar sejas izteiksmi un žestiem, īpaši, ja efektu vēl kāpina sadzirdama runa. Turpmāk es tevi allaž uzrunāšu tava paša činkstošajā, stieptajā mazbērnu valodā.

Es aizlidināju ogļu liekšķerīti. Velti. Mans kungs sacīja:

— Nu, nu, ko ālējies! Atceries pamieru!

— Ek, aizmirsās. Centīšos. Centīšos turpmāk būt pieklājīgs, un jūs pārmaiņas pēc arī pacentieties. Pieklājīga sirdsapziņa. Iznāk labs joks. Izcili labs joks. Visas sirdsapziņas, par kurām līdz šim esmu dzirdējis, pastāvīgi bijušas ņerkstīgas, urķīgas, riebīgas mežones, kas to vien zina, kā meklēt cilvēka rīcībā kļūdas. Jā. To vien zina, kā nemitīgi gāzties virsū par šādu vai tādu sīkumu — kaut tās visas putēdamas izputētu! Es savējo labprāt iemainītu pret melnajām bakām un septiņu veidu diloņiem un būtu vēl priecīgs par tādu darījumu. Pastāstiet man tagad, kādēļ sirdsapziņa nevarētu cilvēku par kādu nodarījumu vienreiz pamatīgi paņemt priekšā un pēc tam likt mierā? Kādēļ vajag viņu grauzt nakti un dienu, nedēļām un gadiem, visu laiku par vienu un to pašu veco grēku? Tur nav nekādas jēgas, tas nav saprātīgi. Manuprāt, sirdsapziņa, kas tā rīkojas, pati ir nelietīgāka par nelietīgu.

— Nu, mums tā patīk, mūs tas apmierina.

— Vai jūs to darāt godīgā nolūkā — vērst cilvēku labāku?

Šis jautājums izraisīja ironisku vīpsnu un šādu atbildi:

— Nē, ser. Atvaino mani. Mēs to darām vienīgi tādēļ, ka tas ir mūsu «darbs». Tā ir mūsu nodarbošanās. Tās mērķis, zināms, ir padarīt cilvēku labāku, bet mēs esam tikai neieinteresēti izpildītāji. Mēs saņemam autoritatīvus norādījumus, pašiem mums nekas nav sakāms. Mēs paklausām pavēlēm un neliekamies ne zinis par sekām. Bet esmu ar mieru atzīt, ka mēs, ja vien rodas iespēja, mazliet sakrājam pavēles vienkop, un tāda iespēja rodas gandrīz vienmēr. Tas mums patīk. Mums pavēlēts cilvēkam dažas reizes atgādināt viņa nodarījumu; neslēpšu, ka mēs to darām ar nestrīķētu mēru. Un, ja gadās sastapt sevišķi jūtīgas dabas cilvēku… kā mēs viņu tad tirpinām! Zinu gadījumu?, kad sirdsapziņas īpašās reizēs mēro tālo ceļu no Ķīnas vai Krievzemes tādēļ vien, lai noskatītos, kā tāds cilvēks tiek dzīts caur rīkstēm. Es, piemēram, pazinu kādu vīru, kas neviļus bija sakropļojis mazu mulatu bērniņu: ziņas par notikumu izplatījās ātri un tālu, un es nevienam nenovēlu izdarīt kaut ko tādu, ka sirdsapziņas saskrien no malu malām un palīdz darītāja sirdsapziņai pārmācīt vainīgo. Tas vīrs lielās mokās četrdesmit astoņas stundas noskraidīja šurp un turp pa istabu ne ēdis, ne gulējis un tad ielaida sev lodi galvā. Bērnelis pēc trim nedēļām atkal bija sveiks un vesels.

— Esat gan jūs, maigi izsakoties, vērtīga kompānija. Man šķiet, es tagad sāku saprast, kālab jūs pret mani allaž esat izturējies mazliet nekonsekventi. Savā kārībā izspiest no grēka visu sulu, cik vien tajā ir, jūs piespiežat grēku nožēlot trijos vai četros dažādos veidos. Jūs, piemēram, nosodījāt to, ka samelojos klaidonim, un es to pārdzīvoju. Bet vēl tikai vakardien pateicu vienam klaidonim acīs tīru patiesību: proti, ka slikti rīkojas tas pilsonis, kas atbalsta klaidonību, tādēļ viņam nekā nedošu. Ko jūs tad darījāt? Are, tad jūs mani spiedāt nākt pie atziņas: «Ak, būtu bijis daudz labsirdīgāk un cilvēcīgāk atvairīt viņu ar laipniem, nenozīmīgiem meliem, lai viņš, projām iedams, nodomātu: kaut arī nedabūju maizes riecienu, tomēr sirsnīgā apiešanās arī ir kaut kas, par ko varu justies pateicīgs.» Un tad es visu dienu pārdzīvoju to. Vēl trīs dienas agrāk es pabaroju klaidoni, pabaroju no brīva prāta, uzskatīdams to par tikumisku rīcību. Bet jūs nekavējāties man aizrādīt: «Ak, tu sliktais pilsoni, tu devi ēst klaidonim!» Un es, kā parasts, atkal to pārdzīvoju. Reiz devu klaidonim darbu, bet jums pret to bija iebildumi — protams, pēc līguma noslēgšanas; pirms tam jūsu balsi nekad nedzird. Nākamais gājiens: es nedevu klaidonim darbu; jūs iebildāt arī pret to. Pēc tam nolēmu vienu klaidoni nosist; jūs man neļāvāt iemigt, urdīdams mani un noturēdams nomodā visu nakti. Nākamajā reizē biju cieši pārliecināts, ka nu gan rīkojos pareizi, jo, projām raidot, izvadīju klaidoni ar svētības vārdiem; un, lai dievs jums dod nodzīvot manu mūžu, ja atkal augu nakti nemocījāt mani ar pārmetumiem, kādēļ neesmu to klaidoni piebeidzis. Vai pastāv kaut viena iespēja apmierināt to ļaunprātīgo izgudrojumu, ko dēvē par sirdsapziņu? »

— Ha, ha! Brīnišķīgi! Turpini!

— Bet jūs man atbildiet uz šo jautājumu. Vai pastāv tāda iespēja?

— Tādas, ko es tev vēlētos izpaust, nav, mīļais dēls. Ēzeli gatavais! Mani neinteresē, kas vada tavu roku, man pietiek ar to, ka iečukstu tev ausī kādu vārdiņu un piespiežu tevi domāt, ka esi izdarījis drausmīgu nejaucību. Tas ir mans darbs un mans prieciņš — likt tev nožēlot itin visu, ko tu dari. Ja esmu dažu iespēju palaidis garām neizmantotu, tad tas noticis bez nodoma, tici man, ka tas noticis bez nodoma.

— Neraizējieties, cik man zināms, jūs neko neesat palaidis garām neizmantotu. Visā mūžā neesmu izdarījis nevienu labu vai sliktu darbu, ko nākamajās divdesmit četrās stundās nebūtu nožēlojis. Viņsvētdien baznīcā noklausījos sprediķi par ziedojumiem labdarīgiem mērķiem. Mans pirmais impulss bija ziedot trīssimt piecdesmit dolārus; tad pārdomāju un samazināju ziedojumu par simtu; pārdomāju vēlreiz un samazināju vēl par simtu; pārdomāju vēlreiz un nometu pēdējo simtu; kļuva žēl ir tā, un atlikušos piecdesmit dolārus samazināju līdz divdesmit pieciem, bet arī tas šķita par daudz, un es noslidināju summu līdz piecpadsmit, vēlreiz pārdomāju un nolēmu, ka pietiks ar divarpus dolāriem; kad beidzot kolektes šķīvis nonāca līdz manim, es vēlreiz pārdomāju un iemetu tajā desmit centus. Taču, pārnācis mājās, no visas sirds vēlējos, kaut varētu atgūt savus desmit centus! Jūs man nekad neesat ļāvis noklausīties sprediķi par žēlsirdīgu labdarību, nelikdams par kaut ko ciest.

— Un nekad arī neļaušu, nekad! Uz mani tu vari droši paļauties.

— Laikam gan. Cik nav bijis tādu bezmiega nakšu, kad esmu vēlējies sagrābt jūs aiz sprandas. Un ja vien tagad man izdotos dabūt jūs rokā …

— Jā, par to es nešaubos. Bet es neesmu ēzelis, kalpoju vienīgi ēzelim par segliem. Bet turpini vien, turpini. Tu mani uzjautrini vairāk, nekā es vēlos atzīties.

— Priecājos. (Jūs taču neņemsiet ļaunā, ja mazliet samelojos, gluži vienkārši tādēļ, lai nezaudētu formu.) Tad klausieties arī. Necenšoties jūs personiski apvainot, tomēr teikšu, ka esat pluskatainākais un nožēlojamākais sačervelējies rāpulis, kādu vien var iedomāties. Paldies dievam, ka citiem cilvēkiem neesat saredzams, jo man būtu jānomirst aiz kauna, ka mana Sirdsapziņa ir tāds appelējis mērkaķis kā jūs. Ja vismaz jūs būtu savas sešas pēdas augumā un . ..

— Oho! Kurš tad tur vainīgs?

— Nezinu.

— Neviens cits kā tikai tu pats.

— Nemelsiet! Mani neviens par jūsu izskatu nav informējis.

— Vienalga, tev tomēr ar to allaž bijis ļoti ciešs sakars. Kad tev bija astoņi gadi, es biju septiņas pēdas garš un smuks kā bilde.

— Kaut jel jūs būtu jaunības plaukumā nomiris! Tad nebūtu tā sagrabējis.

— Dažs no mums — sirdsapziņām — izaug lielāks, dažs saraujas mazāks. Savā laikā tev bija liela auguma Sirdsapziņa, un, ka tagad tev ir tāda sarukusi, tas nav bez iemesla. Lai nu būtu kā būdams, vainīgi esam abi — tu un es. Tu, raugi, juti sirdsapziņas ēdas par katru nieku, es pat teiktu, slimīgi pārdzīvoji it visu. Tas notika pirms daudziem gadiem. Tu varbūt to nemaz vairs neatceries. Es savu darbu strādāju ar lielu dedzību, un mani tā iepriecināja tavi pārdzīvojumi par visiemīļotākajiem grēciņiem, no kuriem tu nespēji atbrīvoties, ka es bez mitas ņēmos tevi par tiem šaustīt, līdz, jādomā, pārcentos. Tu sāki dumpoties. Man tas par labu nenāca, es mazliet saruku augumā, mazliet appelēju un deformējos. Jo vārgāks es kļuvu, jo ciešāk un stūrgalvīgāk tu pieķēries tieši šiem grēkiem, līdz pēdīgi manā ārienē tās vietas, kas pārstāv attiecīgos netikumus, aprepēja kā haizivs āda. Piemēram, pīpēšana. Šo kārti noturēju par ilgu un — spēli zaudēju. Ja kāds vēl tagad cenšas tevi atrunāt no šī netikuma, raupjais apaugums, šķiet, plešas vēl lielāks un nosedz mani kā bruņukrekls. Tam piemīt noslēpumains, gurdinošs spēks; un tad es, tavs uzticīgais ienaidnieks, tava padevīgā Sirdsapziņa, iemiegu ciešā miegā. Ciešā? Tas nav nekāds apzīmējums. Iemiegu tā, ka šādās reizēs nedzirdētu pat pērkona grandienu. Tev ir vēl citi netikumi — varbūt kādi astoņdesmit vai deviņdesmit, kas mani ietekmē gluži tāpat.

— Tas man glaimo. Tad jau jūs dabūjat pagulēties itin ilgi un bieži.

— Tiesa — pēdējos gados guļu gan. Es varbūt gulētu, pat nepamoz- damies, ja nesaņemtu palīdzību.

— Kas jums palīdz?

— Citas sirdsapziņas. Tiklīdz kāda persona, ar kuras sirdsapziņu esmu pazīstams, cenšas tevi atrunāt no taviem netikumiem, es pieru­nāju savu draugu, lai tas atgādina savam klientam kādu viņa paša nelietību; attiecīgā persona tūliņ atstājas no tevis un cenšas nomierināt pati savu sirdsapziņu. Mans darba lauks kļuvis pavisam šaurs un aptver vairs tikai klaidoņus, topošas rakstnieces un tamlīdzīgas blēņas; taču neraizējies — ar tiem pašiem sīkumiem es tevi tramdīšu, kamēr vien tie pastāvēs. Vari droši uz mani paļauties.

— Laikam jau varu gan. Bet, ja jūs būtu bijis tik laipns par to ierunāties pirms gadiem trīsdesmit, es būtu pievērsis saviem grēkiem daudz vairāk uzmanības, un jūs ne vien būtu varējis saldi dusēt nemozdamies, bet piedevām būtu sarucis līdz homeopātiskas tabletītes izmēriem. Tāda Sirdsapziņa man būtu īsti pa prātam. Ja jūs būtu tik mazītiņš kā homeopātiska tabletīte un patrāpītos man pa ķērienam, vai domājat, ka es jūs ieslodzītu stikla burkā uzglabāšanai? Nē, ser. Es jūs izbarotu kraupainam sunim! Tas būtu jums vispiemērotākais gals — jums un visai jūsu sugai. Pēc manām domām, cilvēku sabied­rībā jums vietas nav. Bet nu par citu jautājumu. Vai jūs pazīstat daudzu šejieniešu sirdsapziņas?

— Labu tiesu.

— Kā man gribētos kādu no tām redzēt! Vai jūs nevarētu kādu atvest? Un vai man tās būtu saredzamas?

— Nē, protams.

— To man vajadzēja zināt nejautājušam. Vienalga, aprakstiet tās. Lūdzu, pastāstiet par mana kaimiņa Tompsona sirdsapziņu.

— Lai notiek. To sirdsapziņu es pazīstu ļoti labi; zinu viņu jau ilgus gadus. Pazinu jau tolaik, kad viņš bija vienpadsmit pēdu garš un nevainojami noaudzis. Bet tagad viņš ir pavisam sanīcis, kropls un gandrīz vairs ne par ko neinteresējas. Runājot par izmēriem … nu, pateikšu ari — viņš apmeties uz guļu cigāru kastē.

— Tā vajadzētu gan būt. Visā apkārtnē nav zemiskāka, nelietīgāka cilvēka par Hjū Tompsonu. Un vai Robinsona sirdsapziņu pazīstat?

— Jā. Augumā turas četrarpus pēdu; agrāk bija gaišmatis, tagad kļuvis par bruneti, tomēr vēl joprojām ir itin stalts un glīts.

— Nu jā, Robinsons ir lāga zellis. Vai pazīstat Toma Smita sirdsapziņu?

— To pazīstu kopš bērnības. Sākumā viņš augumā nepārsniedza četras collas un divu gadu vecumā bija diezgan lempīgs, ka gandrīz mēs visi tajos gados. Tagad viņš ir trīsdesmit septiņas pēdas garš — vis­staltākā sirdsapziņa Amerikā. Kājas gan viņam, nabagam, neganti sāp, tomēr viņš ir apmierināts un možs. Neguļ ne mirkli. Viņš ir visaktīvākais un enerģiskākais Jaunanglijas Sirdsapziņu kluba biedrs — kluba prezidents. Nakt' un dienu viņš noņemas ar Smitu — strādā, piepūlē elsdams, piedurknes uzrotījis, apmierinātībā starodams. Savu upuri viņš spīdoši nolicis uz lāpstiņām. Viņš piedabū­jis Smitu domāt, ka ik pēdīgais sīkums, ko šis dara, esot īsts nāves grēks; un tad mans draugs ķeras pie darba un liek nabaga Smitam locīties dvēseles mokās.

— Smits ir cēlākais cilvēks mūsu apkaimē, šķīstākais un labākais, un tomēr viņam sirds vai lūst, ka nespēj būt pietiekami labsi Vienīgi sirdsapziņa spēj izjust prieku, spīdzinot tādu dvēseli. Un vai manas krustmātes Mērijas sirdsapziņu pazīstat?

— Esmu to pa gabalu redzējis, bet personiski nav bijis gods iepazīties. Tā dzīvo brīvā dabā, jo ir par lielu, lai ieietu pat pa vislielākajām durvīm.

— Tam es ticu. Bet gribu vēl ko uzzināt. Vai pazīstat tā izdevēja sirdsapziņu, kurš reiz man nozaga dažus stāstiņus, lai tos izmantotu savam «seriālam», un pēc tam vēl panāca, ka man piesprieda samaksāt tiesas izdevumus; es iekritu parādos, līdz tiku ar viņu galā.

— Jā. Tā ir slavena sirdsapziņa. Pirms mēneša tā tika izstādīta kopā ar citām antikvitātēm, lai sagādātu līdzekļus kāda bijušā ministru kabineta locekļa sirdsapziņai, kas, trimdā izraidīta, mirst badā. Biļetes bija dārgas un braukšanas maksa augsta, bet es ceļoju par velti, izliekoties, ka esmu kāda redaktora sirdsapziņa, un tiku iekšā par puscenu, jo uzdevos par mācītāja sirdsapziņu. Tomēr tevis pieminētā izdevēja sirdsapziņa, kurai vajadzēja kļūt par izstādes naglu, savu eksponāta vērtību bija zaudējusi. Izstādīta tā bija gan, bet kāds no tā labums? Direkcija bija uzstādījusi mikroskopu, kam bija tikai trīsdes- mittūkstoškārtīga palielināšanas spēja, un tādēļ neviens nespēja ekspo­nātu saskatīt. Vispārējā neapmierinātība, protams, bija milzīga, bet. ..

Tieši šai mirklī uz kāpnēm atskanēja steidzīgi soļi; es atvēru durvis, •un istabā iespurdza mana krustmāmiņa Mērija. Tā bija līksma tikšanās, nobira priecīga jautājumu un atbilžu krusa par visvisādiem notiku­miem ģimenē. Pēc brīža krustmāte sacīja:

— Man tomēr vajadzēs tevi mazliet pabārt. Todien, kad pēdējoreiz tikāmies, tu man apsolīji par trūcīgo ģimeni, kas dzīvo aiz stūra, parūpēties tikpat gādīgi, kā es to darīju. Bet nu es gluži nejauši uzzināju, ka tu savu solījumu neesi izpildījis. Vai tas labi darīts?

Godīgi sakot, es to ģimeni biju pilnīgi aizmirsis. Tādēļ mani šai brīdī pārņēma skaudra vainas apziņa. Palūkojos augšup uz savu Sirdsapziņu. Skaidri redzēju, ka mana smagā sirds viņu jūtami ietekmē. Vīreļa augums sazvārojās; izskatījās, ka viņš teju, teju novelsies no grāmat­plaukta. Krustmāte turpināja:

— Un bez tam, mans mīļais, cietsirdīgais vārda lauzēj, tu esi pametis novārtā manu mazo, nabaga aizbildināmo nespējnieku patversmē!— Es nosarku līdz ausīm, un mēle man bija kā sasieta. Vainas apziņai pieaugot skaudrumā un spēkā, mana Sirdsapziņa sāka smagi šūpoties šurp un turp; un, kad krustmāmiņa pēc īsa brīža bēdu māktā balsī vēl piebilda:— Tā kā tu nekad neesi viņu apciemojis, tad jau tev arī tagad nesāpēs sirds, dzirdot, ka nabadzīte pirms vairākiem mēnešiem nomi­rusi — pilnīgi pamesta, bez viena vienīga drauga.— Sirdsapziņa neiztu­rēja manu ciešanu svaru, uz galvas novēlās no augstā plaukta un ar dobju būkšķi, kā svina pika, atsitās pret grīdu. Tur nu sīkala gulēja, sāpēs locīdamies, bailēs drebēdams, tomēr neprātīgā piepūlē sasprindzi­nādams katru muskuli, lai pieslietos kājās. Drudžainā cerībā es metos pie durvīm, aizslēdzu tās, pats ar muguru atspiedos pret tām un modri vēroju sava pavēlnieka cīniņu. Pirksti man jau niezēt niezēja ķerties pie slepkavīgā darba.

— Ai, kas noticis?— iesaucās krustmāte, atraudamās no manis un baiļu pilnām acīm sekodama manam skatienam. Es gandrīz nevaldāmā satraukumā elpoju strauji, aizgūtnēm. Krustmāte drausmās iekliedzās:

— Ai! Neskaties tā! Tu mani biedē! Kas tas varētu būt? Ko tu tur redzi? Kāpēc tu tā blenz? Kāpēc tik šausminoši kustini pirkstus?

— Stāvi rāma, sieva!— es aizsmacis čukstēju.— Skaties uz citu pusi! Neliecies zinis gar mani! Nekas nav noticis — nekas. Man bieži tā uznāk. Tūliņ pāries. Esmu pārsmēķējies.

Mans ievainotais pavēlnieks bija piecēlies; acis šausmās iepletis, viņš pusklupšus klatnzāja uz durvju pusi. Biju tā uzbudināts, ka tikko spēju ievilkt elpu. Krustmāte, rokas lauzīdama, vaimanāja:

— Es zināju, ka tā notiks. Zināju, ka beigu beigās tā notiks! Es tevi lūgtin lūdzu, atmet to nejauko paradumu, iekams nav par vēlu! Tu nevari, tu nedrīksti palikt kurls pret manu lūgšanos!

Mana nomocītā Sirdsapziņa pēkšņi kļuva pavisam vārga.

— Apsoli, jel apsoli, ka turpmāk vairs nebūsi riebīgās tabakas vergs!— Mans pavēlnieks sāka streipuļot kā apreibis un nevarīgi taustīties uz priekšu. Burvīgs skats!— Es tevi lūdzu, lūdzu, lūdzos! Tev zūd saprašana! Acīs tev gail ārprāts! Tās liesmo trakumā! Klausi, klausi mani — glābies! Vai redzi, ka lūdzos tevi, ceļos krizdama!— Kad viņa noslīga manā priekšā uz ceļiem, mana Sirdsapziņa atkal sagrīļojās, tad gurdi saļima uz grīdas un, acīm ciet veroties, uzmeta man pēdējo, aizmigloto skatienu, kas lūdzās žēlastību.

— Apsolies, lai neaizietu bojā! Apsolies! Apsolies, lai paliktu dzīvs!

Uzvarētā Sirdsapziņa izdvesa garu nopūtu, aizvēra acis un aizmiga

ciešā miegā!

Mežonīgi iebrēkdamies, es krustmātei garām vienā lēcienā aizšāvos pie sava mūžsenā ienaidnieka un sagrābu to aiz rīkles. Tik ilgus gadus biju gaidījis un alcis to piedzīvot, un nu viņš beidzot manā varā! Saplosīju viņu lupatu lēvaros. Saplucināju sīkās plūksniņās. Asiņainās skrandas iemetu uguni un ar baudu ievilku nāsīs sava dedzināmā upura smaržu. Mana Sirdsapziņa bija pagalam — beidzot un uz visiem laikiem!

Biju brīvs cilvēks! Pagriezos pret savu nabaga krustmāti, kas aiz drausmām bija gandrīz pārakmeņojusies, un uzsaucu:

— Vācies prom ar saviem ubagiem, savu labdarību, savām refor­mām un savu uzmācīgo morāli! Ar tevi runā cilvēks, kas atrisinājis sava mūža smagāko konfliktu; cilvēks, kura dvēselē valda miers; cilvēks, kura sirds vairs neatsaucas bēdām, neatsaucas ciešanām, neatsaucas nožēlai; CILVĒKS BEZ SIRDSAPZIŅAS! Savā priekā es tevi pažēlošu, kaut arī varētu tevi nožņaugt, nejuzdams ne mazākā pašpārmetuma! Laidies!

Viņa aizbēga. Kopš tās dienas mana dzīve ir nebeidzama svētlaime. Vistīrākā svētlaime, ko neaptumšo nekas. Itin nekas visā pasaulē nespētu mani pārliecināt par jaunas sirdsapziņas nepieciešamību. Nokārtoju visus vecos rēķinus un sāku dzīvi no jauna. Pirmajās divās nedēļās nogalināju trīsdesmit astoņas personas — visus, uz ko vien man bija vecs naids. Nodedzināju vienu māju, kas man aizsedza ainavu. Vienai atraitnei un dažiem bāriņiem izkrāpu pēdējo govi, kas, lai gan, kā man šķita, nebija tīrasiņu, tomēr ļoti laba govs. Esmu izdarījis vēl desmitiem citu noziegumu un izjutis par to varenu prieku, turpretim agrāk, par to es ne mazākā mērā nešaubos, tādi darbi man būtu plēsuši sirdi pušu un likuši nosirmot.

Nobeigumā gribu paziņot, un to var uzskatīt arī par sludinājumu, ka medicīnas koledžas, kam zinātniskiem mērķiem vajadzīgi pirmā la­buma klaidoņu līķi, darīs prātīgi, ja nemeklēs citu piegādātāju, bet vispirms tos dažādā vairumā — asīm vai tonnām mērojamus — aplū­kos manā pagrabā; visa prece atlasīta un manis paša sagatavota; pārdodu par mērenu cenu, jo gribu atbrīvot telpu pavasara sezonai.