Stāstu izlase

NOZAGTAIS BALTAIS ZILONIS

I

Šo dīvaino notikumu man pastāstīja nejaušs, vilcienā sastapts paziņa. Tas bija cienījams džentlmenis, pāri septiņdesmitiem, un viņa gaužām labestīgā seja un atklātība piešķīra katram viņa vārdam neapšaubāmu patiesīgumu. Viņš sacīja:

Divas nedēļas viss gāja labi, un tad sākās manas nedienas. Balto ziloni nozaga! Mani uzcēla nakts vidū, lai paziņotu šo nelaimes vēsti, īsu brīdi biju aiz šausmām un izbailēm pilnīgi apstulbis; nesapratu, ko iesākt. Tad pamazām nomierinājos un sāku apsvērt savas iespējas. Drīz vien atskārtu, kāds ceļš man ejams, jo saprātīgam cilvēkam, protams, pastāvēja tikai viena vienīga iespēja. Lai arī bija tik vēla nakts, es vēja spārniem steidzos uz Ņujorku un sameklēju policistu, kas mani aizveda uz slepenpolicijas pārvaldi. Laimīgā kārtā nokļuvu tur vēl laikus, tieši tai brīdī, kad pārvaldes priekšnieks, slavenais inspektors Blants, posās uz mājām. Viņš bija vidēja auguma, drukns vīrs, kurš, tiklīdz sāka risināt kādu dziļu domu, tūliņ sarauca uzacis un ar rādītājpirkstu bungāja sev pa pieri: tas neapšaubāmi iedvesa pārliecību, ka esat sastapies ar izcilu cilvēku. Viņa izskats modināja uzticību un cerības.

Es izstāstīju, kas man uz sirds. Tas viņu ne mazākā mērā nesamulsi­nāja; izskatījās, ka viņa dzelžaino mieru tas nav satraucis vairāk, nekā ja būtu pateicis, ka man nozagts suns. Viņš pamāja uz krēslu un mierīgi sacīja:

— Lūdzu, atļaujiet man brītiņu padomāt.

To pateicis, viņš apsēdās pie sava rakstāmgalda un atspieda galvu rokā. Telpas viņā galā strādāja daži kantoristi; nākamajās sešās septiņās minūtēs es dzirdēju vienīgi spalvu čirkstēšanu. Inspektors pa to laiku sēdēja, iegrimis dziļās domās. Beidzot viņš pacēla galvu un viņa stingrajos sejas vaibstos kaut kas liecināja, ka viņa smadzenes savu darbu paveikušas un rīcības plāns izstrādāts. Viņš ierunājās, un viņa balss skanēja klusi un iespaidīgi:

— Tas nav vienkāršs gadījums. Ik solis jāsper ļoti piesardzīgi; ik solis pamatīgi jāapsver, pirms to speram. Bez tam jāievēro slepenība — visdziļākā, absolūtākā slepenība. Nerunājiet par notikušo ne ar vienu, pat ne ar reportieriem! Par tiem es pats parūpēšos; gādāšu, lai tie uzzina vienīgi tik daudz, cik būs manās interesēs tos informēt.— Viņš pazvanīja. Ienāca jauns puisis.

— Alarik, sakiet reportieriem, lai vēl brīdi uzkavējas.— Puisis izgāja.— Un tagad ķersimies pie lietas, turklāt sistemātiski. Manā darbā nekas nav panākams, ja nerīkojas pēc stingras, noteiktas metodes.

Viņš paņēma spalvu un papīra lapu.

— Tātad — ziloņa vārds?

— Hasans ben Ali Selims Abdula Muhameds Maizē Ahamals Džamsetdzedžibois Dulips Sultāns Ebu Budpūrs.

— Ļoti labi. Iesauka?

— Džumbo.

— Ļoti labi. Dzimšanas vieta?

— Siāmas galvaspilsēta.

— Vai vecāki dzīvi?

— Nē — miruši.

— Vai viņiem bez šā bijuši vēl kādi pēcnācēji?

— Nē — šis ir vienīgais dēls.

— Ļoti labi. Šai ailei datu pietiek. Tagad, lūdzu, aprakstiet ziloni, neizlaidiet nevienu sīkumu, kaut visnenozīmīgāko, nenozīmīgu sīkumu nav, mums tādi neeksistē.

Es stāstīju; viņš rakstīja. Kad biju beidzis, viņš sacīja:

— Tagad noklausieties; ja esmu kaut kur kļūdījies, izlabojiet.

Un viņš nolasīja:

— Augstums: 19 pēdu; garums no pieres līdz astes kaulam —6 pēdas; kopgarums, ieskaitot snuķi un asti,—48 pēdas; ilkņu garums —9 1/2 pēdas; snuķa garums 16 pēdas; ausu garums — attiecīgs šiem izmēriem; pēdas iespiedums pielīdzināms sniegā stāvus nostatītas

mucas iespiedumam; ziloņa krāsa — netīri balta; katrā ausī caurums šķīvja lielumā dārglietu iekāršanai; zilonim lielā mērā piemīt paradums apšļākt ar ūdeni skatītājus un apstrādāt ar snuķi ne vien pazīstamus, bet ari gluži svešus cilvēkus; viegli pieklibo ar labo pakaļkāju; kreisajā padusē no augoņa palikusi neliela rēta; nozagšanas bridi viņam uz muguras bija tornis ar sēdekļiem piecpadsmit personām un zelta brokāta seglu apsegs parasta paklāja lielumā.

Kļūdu nebija. Inspektors pazvanīja, iedeva aprakstu Alarikam un teica:

— Lieciet nekavējoties iespiest piecdesmit tūkstoš eksemplāros un izsūtīt uz visiem Ziemeļamerikas slepenpolicijas iecirkņiem un ķīlu uzpirkšanas veikaliem.— Alariks izgāja.— Tiktāl mēs nu būtu tikuši. Nākamais solis — man nepieciešama nozagtā īpašuma fotogrāfija.

Es viņam to pasniedzu. Kritiski to aplūkojis, viņš noteica:

— Ja labākas nav, jāiztiek ar šo pašu; taču šeit viņš snuķi saliecis un iebāzis mutē. Tas nav labi un spēj maldināt, jo parasti viņš, protams, netur snuķi šādā pozīcijā.— Viņš pazvanīja.

— Alarik, rīt no paša rīta lieciet izgatavot no šī uzņēmuma piecdesmit tūkstoš kopiju un izsūtiet tās kopā ar aprakstiem.

Alariks izgāja, lai izpildītu rīkojumu. Inspektors sacīja:

— Vajadzēs, protams, iz, izsludināt atlīdzību. Cik lielu, pēc jūsu domām7

— Kādu summu jūs ieteiktu?

— Sākumam, manuprāt,— nu, teiksim, divdesmit piecus tūkstošus dolāru. Tas ir sarežģīts un grūts darbs; ir tūkstošiem vietu, kur nobēgt, un tūkstošiem iespēju, kā nozagto mantu paslēpt. Zagļiem ir draugi un palīgi visās malu malās…

— Žēlīgā debess — jums viņi zināmi?

Gudrā seja, pieradusi noslēpt visas domas un jūtas, man neizpauda nenieka, tāpat kā rimtie vārdi:

— Lai nu tas paliek. Varbūt ir zināmi, varbūt nav. Parasti mēs gūstam diezgan skaidru norādījumu uz zagli pēc viņa rīcības metodēm un viņa tīkojuma izmēriem. Jums jāsaprot, ka šai gadījumā mums nav darīšana ar kabatzagli vai pulksteņu nokniebēju. Šo mantu nav «nocēlis» iesācējs. Bet, kā jau teicu, ņemot vērā daudzos ceļojumus, kas būs jāveic, un centību, ar kādu zagļi pūlēsies noslēpt pēdas, kad ar laupījumu dosies tālāk, divdesmit pieci tūkstoši būs pārāk niecīga atlīdzība, bet sākumam, domāju, pietiks.

Tā nu mēs vienojāmies par šo summu iesākumam. Pēc tam šis vīrs, kuram nepamanīts nepalika ne pēdējais sīkums, ko varētu izmantot jel kāda norādījuma iegūšanai, sacīja:

— Slepenpolicijas vēsturē zināmi gadījumi, kas pierāda, ka noziedzniekus nodevusi, piemēram, viņu apetīte. Sakiet, ko šis zilonis ēd un kādā daudzumā.

— Nu, runājot par to, ko viņš ēd, jāsaka — viņš apēdīs jebko. Viņš apēdīs cilvēku, apēdīs Bībeli — apēdīs itin visu, sākot ar cilvēku un beidzot ar Bībeli.

— Labi, tiešām ļoti labi, tikai pārāk vispārēji. Man vajadzīgas detaļas — mūsu darbā nozīme ir vienīgi detaļām. Ļoti labi, vispirms par cilvēkiem. Vienā maltītē vai, ja jums tā ērtāk — vienā dienā — cik cilvēku viņš dienā apēdīs, ja tie ir svaigi?

: — Viņam gan bus vienalga — svaigi vai nesvaigi; vienā maltītē viņš notiesās kādus piecus.

— Ļoti labi; tātad pierakstām — piecus. Kādām tautībām viņš dod priekšroku?

— Tautības viņam nerūp. Priekšroku viņš dod pazīstamiem, bet nenoniecinās arī svešiniekus.

— Ļoti labi. Pārejam pie Bībelēm. Cik Bībeļu viņš vienā reizē patērētu?

— Noēstu veselu metienu.

— Tas nebūs pietiekami precīzi. Vai jūs runājat par parasto populāro izdevumu vai par ilustrēto ģimenes Bībeli?

— Man šķiet, ilustrācijām nav nekādas nozīmes, tas ir, manuprāt, ilustrēto izdevumu viņš nevērtētu augstāk par parasto iespiedumu.

— Nē, nē, jūs neesat izpratis manu domu. Es runāju par apmēriem. Parastā, populārā izdevuma Bībele sver apmēram divarpus mārciņu, bet lielā, ilustrētā desmit līdz divpadsmit mārciņu. Cik Dorē Bībeļu viņš ņemtos vienā reizē apēst?

— Ja jūs to ziloni pazītu, jūs nejautātu. Viņš noēdīs visu, ko viņam dos.

— Labi — tātad pārrēķināsim visu dolāros un centos. Mums jāņem vērā viss līdz pēdējam. Dorē Bībele maksā simt dolāru eksemplārā — kā nekā juhtādas vākos …

— Viņš tās varētu noēst piecdesmit tūkstoš dolāru vērtībā, teiksim, piecsimt eksemplāru metienu.

— Labi, tas jau ir precīzāk. Pierakstīšu. Ļoti labi — viņam garšo cilvēki un Bībeles, tiktāl būtu labi. Ko viņš vēl ēd? Man jāzina viss pamatīgi.

— Viņš pametīs Bībeles, lai ķertos pie ķieģeļiem, pametīs ķieģeļus, lai ķertos pie pudelēm, pametīs pudeles, lai ķertos pie drēbēm, pametīs drēbes, lai ķertos pie kaķiem, pametīs kaķus, lai ķertos pie austerēm, pametīs austeres, lai ķertos pie šķiņķa, pametīs šķiņķi, lai ķertos pie cukura, pametīs cukuru, lai ķertos pie pīrāgiem, pametīs pīrāgus, lai ķertos pie kartupeļiem, pametīs kartupeļus, lai ķertos pie klijām, pametīs klijas, lai ķertos pie siena, pametīs sienu, lai ķertos pie auzām, pametīs auzas, lai ķertos pie rīsiem, jo rīsi ir viņa galvenā barība kopš bērnības.. Nav nekā, ko viņš neēstu, izņemot Eiropas sviestu, un varbūt ķepētu iekšā arī to, ja dabūtu nogaršot.

— Ļoti labi. Cik lielu daudzumu viņš vienā maltītē apēd — aptu­veni? …

— Nu, apmēram no ceturtdaļtonnas līdz pustonnai.

— Un kā ar dzeršanu? …

— Dzer jebkuru šķidrumu. Pienu, ūdeni, viskiju, sīrupu, rīcineļju, kampareļļu, karbolskābi — nav nozīmes uzskaitīt visu; kāds šķidrums gadās pie rokas, tādu tikai lieciet priekšā. Viņš dzers jebkuru šķidrumu, izņemot Eiropas kafiju.

— Ļoti labi. Un kādā daudzumā?

— Rēķiniet aptuveni no piecām līdz piecpadsmit mucām — viņa slāpes svārstās, ēstgriba — ne.

— Tie ir ļoti svarīgi pieturas punkti un būs gaužām noderīgi, dzenot viņam pēdas.

Viņš pazvanīja.

— Alarik, iesūtiet kapteini Bērnsu.

Bērnss ieradās. Inspektors Blants izstāstīja viņam notikušo visos sīkumos. Tad viņš turpināja tāda cilvēka skaidrajā, noteiktajā balsī, kuram visi plāni galvā jau izkārtoti un kurš pieradis pavēlēt:

— Kapteini Bērns, norīkojiet slepenpolicistus Džonsu, Dēvisu, Hol- siju, Beitu un Hekitu sadzīt pēdas zilonim.

— Klausos, ser.

— Slepenpolicistus Mozi, Deikinu, Mērfiju, Rodžersu, Higinsu un Bartolemjū — sadzīt pēdas zagļiem.

— Klausos, ser.

— Nosūtiet stingru sardzi — trīsdesmit izlases vīru un trīsdesmit nomaiņai uz to vietu, kur zilonis nozagts, pavēliet modri stāvēt sardzē nakti un dienu un, izņemot reportierus, nelaist tuvumā nevienu, kam nav manis izdotas rakstveida atļaujas.

— Klausos, ser.

— Izvietojiet civilās drēbēs ģērbušos slepenpolicistus dzelzceļa stacijās, tvaikoņu piestātnēs un prāmju pārceltuvēs, uz visiem ceļiem, kas ved ārā no Džersisitijas, dodiet pavēli pārmeklēt visas aizdomīgās personas.

— Klausos, ser.

— Iedodiet visiem slepenpolicistiem ziloņa fotogrāfiju un aprakstu, lieciet pārbaudīt visus vilcienus, prāmjus un citus satiksmes līdzekļus.

— Klausos, ser.

— Ja zilonis tiktu atrasts, lieciet to sagūstīt un telegrāfiski man par to ziņot.

— Klausos, ser.

— Informējiet mani nekavējoties, ja tiek atrasti jebkādi norādī­jumi — dzīvnieka pēdu iespiedumi un tamlīdzīgi!

— Klausos, ser.

— Dodiet rīkojumu ostas policijai modri patrulēt!

— Klausos, ser.

— Nosūtiet civilās drēbēs ģērbušos slepenpolicistus pa visiem dzelzce|iem līdz Kanādas robežai, uz rietumiem līdz Ohaio, uz dienvidiem līdz Vašingtonai.

— Klausos, ser.

— Norīkojiet lietpratējus visos telegrāfos, lai viņi noklausās visas pārraidāmās ziņas un pārtulko visas šifrētās telegrammas.

— Klausos, ser.

— Parūpējieties, lai tas viss notiktu pilnīgā slepenībā, ievērojiet — pilnīgā, necaurlaidīgā slepenībā.

— Klausos, ser.

— Ziņojiet man parastajā laikā — precīzi.

— Klausos, ser.

— Varat iet.

— Klausos, ser.

Viņš aizgāja.

Vienu mirkli inspektors Blants domīgi klusēja, ugunīgā kvēle viņa acīs pamazām apdzisa. Tad viņš pagriezās pret mani un mierīgā balsī sacīja:

— Es nemēdzu lielīties, tas nav manā dabā, bet to ziloni mēs atradīsim.

II

Nākamajā rītā par notikumu līdz pēdējam sīkumam bija rakstīts visās avīzēs. Pat vēl vairāk — piedevām bija publicētas slepenpolicista A. un slepenpolicista B., un slepenpolicista N. «teorijas» par to, kā laupīšana notikusi, kas ziloni nolaupījuši un kādā virzienā aizbēguši. Pavisam bija vienpadsmit teoriju, kas aptvēra visas iespējas; šis fakts vien norāda, cik slepenpolicisti ir neatkarīgi savā domāšanā. Nebija divu vienādu vai pat stipri līdzīgu teoriju, izņemot vienu ļoti raksturīgu punktu, kas absolūti sakrita visās teorijās. Proti, kaut gan bija izlauzta manas mītnes aizmugures siena un vienīgās durvis palikušas aizslēgtas, kā sākotnēji bijušas, zilonis nav izvests pa izlauzto caurumu, bet gan pa kādu (pagaidām vēl neatklātu) izeju. Visi bija vienis prātis, ka caurumu sienā laupītāji izlauzuši tādēļ, lai maldinātu policiju. Ne man, ne kādam citam nezinātājam tas nemūžam nebūtu ienācis prātā, bet slepenpolicistus tāda rīcība ne uz mirkli nespēja apvest ap stūri. Tas, ko es, pēc savām domām, biju uzskatījis par vienīgo faktu, kas nav noslēpumā tīts, izrādījās par maniem visdziļākajiem maldiem. Visās vienpadsmit teorijās iespējamie laupītāji bija nosaukti vārdos, bet nevienā teorijā neatklājās vieni un tie paši uzvārdi; aizdomās lika turētas trīsdesmit septiņas personas. Visas avīzes savus ziņojumus nobeidza, publicējot notikuma visnozīmīgākās personas — galvenā inspektora Blanta — domas. īsi saņemot, tās skanēja šādi:

«Šefs zina, kas ir laupītāji, proti, Briks Dafijs un «sarkanais» Makfedens. Jau desmit dienu pirms laupīšanas viņš juta, ka tā tiek plānota, un lika neuzkrītoši novērot abus labi zināmos neliešus, taču diemžēl notikuma naktī viņu pēdas pazuda, un, pirms izdevās tās atkal uziet, putniņš, tas ir, zilonis, bija aizlidojis.

Dafijs un Makfedens ir pārdrošākie bandīti zagļu cunftē; šefam ir pamats domāt, ka tieši šie abi pērnziem kādā neganti saltā naktī izzaga krāsni no slepenpolicijas galvenās pārvaldes, un šā iemesla dēļ gan šefs, gan visi detektīvi nokļuva ārstu rokās, pirms vēl bija atausis rīts,— da­žam bija apsalušas kājas, dažam pirksti, ausis un citi locekļi.»

Izlasījis šīs teorijas pirmo pusi, jutos vairāk nekā pārsteigts par šā izcilā vīra apbrīnojami aso prātu. Viņš prata ar skaidru aci saredzēt ne vien pašreiz notiekošo, viņam nepalika apslēpts arī tas, kas gaidāms nākotnē. Aizsteidzos uz viņa kanceleju un izteicu savu nožēlu par to, ka viņš nav laikus apcietinājis tos neģēļus un līdz ar to aizkavējis nelaimi un zaudējumus; taču viņa atbilde bija īsa un neapstrīdama:

— Mūsu pienākumos neietilpst noziegumu aizkavēt, mūsu uzde­vums ir to sodīt. Bet sodīt nevaram par to, kas nav izdarīts.

Piebildu, ka avīzes pilnīgi sagrāvušas slepenību, kuru tā bijām gribējuši saglabāt; izklāstīti ne tikai visi fakti, bet arī visi mūsu plāni un nolūki; nosauktas pat aizdomās turētās personas; tās tagad, bez šaubām, nomaskēsies un slēpsies.

— Lai slēpjas. Gan viņi piedzīvos — kad es būšu nolēmis ņemt viņus ciet, mana roka nolaidīsies pār viņiem viņu slēptuvēs tikpat nemaldīgi kā paša likteņa roka. Kas attiecas uz avīzēm: mums jāuztur ar tām labas attiecības. Slava, reputācija, pastāvīga pieminēšana presē — tā ir slepenpolicista dienišķā maize. Slepenpolicistam jāpub­licē savi atklājumi, citādi sāks domāt, ka viņš nekā neatklāj; viņam jāpublicē sava teorija, jo nekas nav tik interesants un pārsteidzošs kā slepenpolicista teorija, nekas cits viņam nesagādā tādu apbrīnu un cieņu; mums jāpublicē mūsu plāni, ko žurnālisti pieprasa, mēs nevaram viņus atraidīt, vienlaikus neapvainojot. Mums nemitīgi jārāda sabiedrībai, ko darām, lai kāds neiedomātos, ka mēs nedarām nekā. Ir daudz patīkamāk avīzē izlasīt «Inspektora Blanta ģeniālā un neparastā teorija ir šāda», nekā piedzīvot, ka viņi ievieto nedraudzīgu vai, vēl ļaunāk, sarkastisku rakstu.

— Es saprotu, ka jums ir dibināti iemesli. Taču ievēroju, ka savā informācijā šārīta avīzēm jūs neesat izteicies par vienu zināmu mazāk nozīmīgu faktu.

— Jā, gan, tā mēs allaž mēdzam darīt; tas rada labu efektu. Turklāt attiecībā uz šo faktu vēl neesmu nācis pie galīgā slēdziena.

Es izsniedzu inspektoram ievērojamu summu steidzamāko izde­vumu segšanai un apsēdies sāku gaidīt jaunas vēstis. Mēs cerējām jebkuru bridi saņemt pirmās telegrammas. Pa to laiku vēlreiz pārlasīju avīzes un apkārtrakstu un ievēroju, ka mūsu piedāvātā 25 000 dolāru atlīdzība, šķiet, paredzēta vienīgi slepenpolicistiem. Ieminējos, ka to gan vajadzētu paredzēt jebkuram, kas notvers ziloni. Inspektors paskaidroja:

— Ziloni atradīs slepenpolicisti, tādēļ atlīdzība sasniegs īsto adresātu. Ja dzīvnieku atradīs kāds cits, tas vienkārši būs izspiegojis slepenpolicis­tus, piesavinājies tiem dotos norādījumus, un līdz ar to tiesības uz atlīdzību galu galā patur slepenpolicists.

Tas tiešām bija saprātīgs apsvērums. Šai brīdi istabas kaktā sāka klikšķēt telegrāfa aparāts un tika saņemta šāda satura telegramma:

Flaueras stacija, Ņujorka, 7.30

«Esmu uz pēdām. Atradu dziļus iespiedumus, kas veda pāri tuvējās fermas laukiem. Sekoju tiem divas jūdzes austrumu virzienā, rezultātu nebija. Domāju, ka zilonis aizgājis uz rietumiem. Sekošu tajā virzienā.

DĀRLIJS, slepenpolicists.»

— Dārlijs ir viens no labākajiem slepenpolicistiem mūsu pārvaldē,— inspektors sacīja.— Uz nākamo ziņojumu nebūs ilgi jāgaida.

Sekoja telegramma Nr. 2.

«Bārkers», Ņujorka, 7.40

«Tikko ierados. Šeit naktī uzlauzta stikla fabrika, paņemtas 800 pudeles. Tuvākā ūdenskrātuve atrodas piecas jūdzes no šejienes. Došos turp. Zilonis būs izslāpis. Pudeles bija tukšas.

BEIKERS, slepenpolicists.»

— Arī daudzsološs sākums,— sacīja inspektors.— Es jau teicu, ka jūsu ziloņa kārības būs labs norādījums.

Telegramma Nr. 3.

Teilorvila, Longailenda, 8.15

«Naktī šeit nozudusi siena guba. Jādomā, apēsta. Atradu pēdas, steidzos pa tām.

HABARDS, slepenpolicists.»

— Tas nu gan joņo!— noteica inspektors.— Zināju, ka darbs nebūs no vieglajiem, bet rokā mēs viņu tomēr dabūsim.

Flaueras stacija, Ņujorka, 9.00

«Izsekoju pēdām trīs jūdzes rietumu virzienā. Tikko satiku vienu fermeri, kurš apgalvo, ka tās neesot ziloņa pēdas. Iedobumi radušies no dēstu kociņiem, ko viņš pagājušajā ziemā te izracis. Gaidu rīkojumus tālākiem soļiem.

DĀRLIJS, slepenpolicists.»

— Aha! Zagļu līdzzinātājs! Lieta kļūst nopietna,— noteica inspek­tors.

Viņš nodiktēja telegrammu Dārlijam:

«Apcietiniet fermeri un piespiediet izdot kompanjonus. Sekojiet pēdām — ja nepieciešams, līdz pat Klusajam okeānam.

Šefs BLANTS.»

Nākamā telegramma:

Koneipointa, PensiMānija, 8.45

«Šeit naktī uzlauzts gāzes saimniecības kantoris, paņemti triju pēdējo mēnešu nesamaksātie rēķini par gāzes lietošanu. Tiku "uz pēdām, steidzos.

MĒRFIJS, slepenpolicists.»

— Žēlīgā debess!— inspektors iesaucās. —Vai viņš tiešām ēstu rēķi­nus par gāzi?

— Varbūt aiz nezināšanas, dzīvības uzturēšanai tie neder. Vismaz, ja neēd nekā cita.

Un tad satraucošā telegramma:

Aironvila, Ņujorka, 9.30

«Tikko ierados. Pilsētā satraukums. Zilonis izgājis cauri pilsētai šorīt piecos. Daži saka — esot aizgājis uz austrumiem, daži — uz rietumiem, citi — uz dienvidiem, citi — uz ziemeļiem, bet neviens nav palicis uz vietas, lai sīkāk novērotu. Zilonis nogalinājis zirgu; paņēmu no zirga nelielu gabaliņu — katram gadījumam. Zirgs nogalināts ar snuķi, pēc brūces spriežams, ka sitiens nācis kreiliski. No stāvokļa, kādā guļ zirgs, spriežams, ka zilonis aizgājis uz ziemeļiem gar Berklijas dzelzceļu. Pirms četrarpus stundām, bet es nekavējoties došos pa pēdām.

HEIVS, slepenpolicists.»

Es aiz prieka skaļi iesaucos. Inspektors bija stings kā kapa piemineklis. Viņš mierīgi pazvanīja.

— Alarik, atsūtiet kapteini Bērnsu.

Bērnss ieradās.

— Cik cilvēku jums ir tūlītējai iesaistīšanai uzdevumā?

— Deviņdesmit seši, ser.

— Sūtiet tos nekavējoties uz ziemeļiem. Lai viņi koncentrējas gar Berklijas dzelzceļa līniju uz ziemeļiem no Aironvilas.

— Klausos, ser.

— Lai viņi kustas pilnīgā slepenībā. Tiklīdz kā atbrīvosies citi, turiet tos gatavībā.

— Klausos, ser.

— Varat iet.

— Klausos, ser.

Tai pašā bridi saņēmām nākamo telegrammu.

Seidžkornera, Ņujorka, 10.30

«Tikko ierados. Zilonis šeit bijis 8.15. Visiem izdevies aizbēgt no pilsētas, izņemot vienu policistu. Jādomā, zilonis devis triecienu nevis policistam, bet laternas stabam. Trāpījis abiem. Paņēmu gabaliņu policista — katram gadījumam.

STAMS, slepenpolicists.»

— Tātad zilonis nogriezies uz rietumiem,— sacīja inspektors.— Bet izbēgt viņam neizdosies, jo visu apvidu aplenkuši mani ļaudis.

Nākamā telegramma ziņoja.

Gloversa, 11.15

«Tikko ierados. Pilsēta pamesta. Palikuši tikai slimie un sirmgalvji. Zilonis izgājis cauri pilsētai pirms trīsceturtdaļstundas. Pretsātībnieku biedrībai patlaban bija masu sapulce; zilonis iebāza snuķi pa logu un iešļāca ūdeni no cisternas. Daži sarijās ūdeni un nomira, vairāki noslīkuši. Slepenpolicisti Kross un Ošonesijs bija pilsētā, bet aizgāja dienvidu virzienā un ziloni nesastapa. Visā apkaimē daudzu jūdžu platībā valda panika, cilvēki pamet savas mājas. Vienalga, uz kuru pusi viņi dodas, visur saduras ar ziloni, daudzi tiek nogalināti.

BRANTS, slepenpolicists.»

Es ar varu valdīju asaras, tik ļoti mani apbēdināja šis slaktiņš. Bet inspektors tikai noteica:

— Vai redzat — mēs sākam viņu ielenkt. Viņš jūt mūsu klātbūtni un atkal pagriezies uz austrumiem.

Taču mūs jau gaidīja jaunas, satraucošas vēstis. Telegrāfs ziņoja.

Hoganporta, 12.19

«Tikko ierados. Zilonis te bijis pirms pusstundas, saceldams draus­mīgu satraukumu un izbailes. Viņš plosījies pilsētas ielās, uzbrucis diviem garam ejošiem skārdniekiem, viens nogalinats, otrs izglābies. Gaužām nožēloju.

OFLAHERTIJS, slepenpolicists.»

— Nu viņš ir pilnīgi manu ļaužu ielenkumā,— sacīja inspektors, — nekas viņu vairs nespēj glābt.

Cita citai sekoja telegrammas no slepenpolicistiem, kas bija izkaisīti pa Ņūdžersiju un Pensilvāniju un kas sekoja drošiem norādījumiem — sagrautiem šķūņiem, fabrikām un svētdienskolu bibliotēkām, cerē­dami, gandrīz būdami pārliecināti par sekmēm. Inspektors sacīja:

— Man gribētos, kaut varētu ar viņiem sazināties un norīkot viņus ziemeļu virzienā, bet tas nav iespējams. Slepenpolicists iegriežas telegrāfā vienīgi, lai nodotu ziņojumu; tad viņš traucas tālāk, nekad nav zināms, kur viņu varētu noķert.

Pienāca šāda telegramma:

Bridžporta, Konektikuta, 12.15

BOGS, slepenpolicists.»

— Tas taču ir absurdsl— es iesaucos.

— Protams,— atteica inspektors.— Acīmredzot misters Barnums, kurš iedomājas esam milzīgi gudrs, mani nepazīst, bet es pazīstu viņu.

Tad viņš nodiktēja atbildes telegrammu:

«Mistera Barnuma piedāvājums noraidīts. 7000 dolāru vai nekā.

Šefs BLANTS.»

— Tā. Uz atbildi mums ilgi gaidīt nevajadzēs. Misters Barnums nav gājis uz mājām, viņš sēž telegrāfā, tā ir viņa metode, kārtojot darījumus. Pēc trim . . .

«NOKĀRTOTS. P. T. BARNUMS.»

Ar šāda satura telegrammu viņu pārtrauca telegrāfa aparāts. Iekams es paguvu izteikt piezīmi par šo neparasto starpgadījumu, nākamā telegramma aizrāva manas domas citā, ļoti satraucošā gultnē.

Bolīvija, Ņujorka, 12.50 pēcpusd.

«Šeit zilonis ieradās no dienvidu puses un soļoja uz mežu, izjauk­dams bēru gājienu un par diviem cilvēkiem samazinādams bērinieku

skaitu. Pilsoņi raidīja uz viņu dažas lodes no neliela lielgabala, tad aizbēga. Mēs ar slepenpolicistu Bērki ieradāmies desmit minūtes vēlāk, bet kļūdījāmies, uzskatot dažus iedobumus zemē par pēdu nospiedu­miem, un tā pazaudējām krietni daudz laika. Pēdīgi uzgājām īstās pēdas un pa tām sekojām uz mežu. Nometāmies četrrāpus un vērīgu aci sekojām pēdām, kas mūs noveda līdz krūmājam. Nelaimīgā kārtā zilonis tur bija apstājies atpūsties; Bērke, kas, galvu noliecis, nenolaida acis no pēdu iespiedumiem un tādēļ nepaguva pamanīt, cik bīstamā situācijā nokļuvis, atsitās pret ziloņa pakaļkājām. Viņš pietraucās kājās, sagrāba ziloni aiz astes un gavilēdams iesaucās: «Es pieprasu atlī. . .», taču tālāk netika, jo zilonis ar vienu vienīgu milzīgā snuķa triecienu noguldīja drosmīgo puisi uz visiem laikiem. Es metos atpakaļ, zilonis apgriezās un mežonīgā ātrumā vajāja mani līdz mežmalai, un es neglābjami būtu bijis pagalam, ja pa ceļam nebūtu pagadījušās bēru gājiena paliekas un novērsušas viņa uzmanību. Nule uzzināju, ka bēru gājiens pilnīgi izjucis; bet tas nav nekāds zaudējums, jo tagad tur ir, no kā sastādīt jaunus. Zilonis pa to laiku atkal pazudis.

MALREMIJS, slepenpolicists.»

Labu brīdi nesaņēmām vēstis no citiem kā vien no centīgākajiem un uzticamākajiem slepenpolicistiem, kas darbojās Ņūdžersijā, Pensilvā- nijā, Delavērā un Virdžīnijā, izsekodami svaigas, daudzsološas pēdas; tad īsi pēc pulksten diviem pēcpusdienā saņēmām šādu telegrammu:

Bekstera Centrs, 2.15

«Zilonis bija šeit — no vienas vietas aplīmēts ar cirka afišām, izšķaidīja metodistu sapulci, nosizdams un ievainodams daudzus, kas bija nolēmuši uzsākt labāku dzīvi. Pilsoņi viņu ieslodzīja un nostādīja apsardzi. Kad mēs ar slepenpolicistu Braunu mazliet vēlāk ieradāmies, iegājām iežogojumā salīdzināt ziloni ar fotouzņēmumu un aprakstu. Visas pazīmes saskanēja, izņemot vienu, ko nevarējām redzēt, proti — rētu padusē. Lai pārliecinātos, Brauns palīda zilonim apakšā paskatīties un nākamajā mirklī ar sašķaidītu galvu palika zemē guļam. Visi aizbēga, arī zilonis, kas varen iespaidīgi vālēja ar snuķi pa labi un pa kreisi. Viņš izbēga, atstādams asiņainas pēdas, kas ceļas no lielgabalu šāviņu radītām brūcēm. Nav šaubu, ka atradīsim viņu no jauna. Viņš aizbēga pa biezu mežu dienvidu virzienā.

BRENTS, slepenpolicists.»

Tā bija pēdējā telegramma. Pret vakaru uznāca tik bieza migla, ka pat triju soļu atstatumā nekā nevarēja saredzēt. Migla noturējās visu nakti. Prāmjiem un pat omnibusiem vajadzēja pārtraukt darbību.

Nākamajā rītā visas avīzes atkal bija pilnas ar slepenpolicistu teorijām; presei bija zināmi arī visi traģiskie fakti un vēl daudz vairāk sīkumu, uzzināti pa telegrāfu un no korespondentiem. Sleju slejām pāri stiepās milzu virsraksti, kurus es lasīju ar sāpju plosītu sirdi. Pamattonis bija apmēram tāds:

«Baltais zilonis brīvībā! Uzsācis savu fatālo gājienu! Pārbiedētie iedzīvotāji pamet pilsētu pēc pilsētas! Drausmas iet viņam pa priekšu, nāve un iznīcība seko pa pēdām! Pakaļ dzenas slepenpolicisti! Šķūņi sagrauti, darbnīcas izlaupītas, laukos raža noēsta, sabiedriskas sanāk­smes izjauktas, turklāt neaprakstāmi asiņainā kārtāl Trīsdesmit četru ievērojamāko slepenpolicistu ziņojumi! Šefinspektora Blanta teo­rija!»

— O!— gandrīz vai satraukumā iesaucās inspektors Blants.— Tas ir lieliski! Vislielākais sasniegums, kādu jel kad slepenpolicijas organizā­cija piedzīvojusi. Par to runās visās pasaules malās vēl simt gadu! Un līdz ar to arī par mani.

Es gan nejutu nekāda prieka. Man likās, ka pats esmu pastrādājis visus šos asiņainos noziegumus un zilonis ir tikai mans neapzinīgais ierocis. Un cik garš bija kļuvis upuru saraksts! Vienā vietā viņš «iejaucies kādās vēlēšanās un nogalinājis piecus aģitatorus». Šim posta darbam sekoja divu nabaga velnu — Odonohjū un Makflenigena — nomaitāšana; «viņi tikai iepriekšējā dienā bija atraduši patvērumu visu zemju apspiesto cilvēku dzimtenē un gatavojās pirmoreiz izmantot Amerikas pilsoņu cildenās tiesības pie vēlēšanu urnām, kad Siāmas sodība tos nežēlīgi nogalināja». Kādā citā vietā zilonis «sastapa un sabradāja kādu jukušu sludinātāju, kurš patlaban gatavoja nākamās sezonas uzbrukumu dejām, teātrim un citām velna būšanām, kas pašas nespēj turēties pretī». Vēl kādā citā vietā viņš bija «nositis zibensnova- dītāju aģentu». Tādā garā saraksts turpinājās un kļuva arvien asiņai­nāks un šausminošāks. Sešdesmit nogalināto un divi simti četrdesmit ievainoto. Visi avīžraksti kā viens apliecināja slepenpolicistu aktivitāti un pašaizliedzīgo dedzību, un visiem galavārdā bija piezīme, ka «trīssimt tūkstoši pilsoņu šausmoni redzējuši un divi slepenpolicisti nogalināti».

Ar bailēm gaidīju telegrāfa aparātu no jauna ieklikstamies. Pama­zām atkal sāka ieplūst informācija, taču tā man sagādāja patīkamu vilšanos. Drīz kļuva skaidrs, ka visas ziloņa pēdas pazudušas. Migla viņam bija palīdzējusi nepamanītam atrast labu slēpni. Telegrammas no smieklīgi tālām vietām ziņoja, ka pulksten tikos vai tikos miglā redzēta tumša blīva, kas «neapšaubāmi bija zilonis». Šī tumšā blīva bija redzēta Ņūheivenā, Ņūdžersijā, Pensilvānijā, Ņujorkas štata vidienē, Bruklinā un pat pašā Ņujorkas pilsētā! Tomēr visos gadījumos tumšā blīva bija strauji pazudusi, neatstājot nekādas pēdas. Ikviens no daudzajiem milzu teritorijā izkaisītajiem slepenpolicistiem ziņoja ik stundu un ikviens no viņiem bija atradis kādu norādījumu, kuram pa karstām pēdām sekoja.

Taču diena pagāja, un rezultātu nebija.

Nākamā diena tāpat.

Aiznākamā tāpat.

Avīžu ziņas sāka kļūt vienmuļas, fakti nenozīmīgi, pēdas nekurp neaizveda, teorijās bija izsmelti visi varianti, kas spētu lasītājus iejūsmināt vai saintriģēt.

Paklausīdams inspektora padomam, divkāršoju atlīdzības summu.

Pagāja vēl četras dienas. Tad nabaga nomocījušies slepenpolicisti saņēma smagu triecienu — žurnālisti atteicās publicēt viņu teorijas, it dzedri sacīdami: «Lieciet mūs mierā!»

Divas nedēļas pēc ziloņa nozušanas es, paklausīdams inspektora ieteikumam, paaugstināju atlīdzības summu līdz 75 000 dolāru. Tā bija barga nauda, bet es zināju, ka drīzāk upurēšu visu, kas man pieder, nekā zaudēšu cieņu savas valdības acīs. Tagad, kad slepenpolicistiem neveicās, avīzes sāka vērsties pret tiem un tos apmētāt ar visdzēlīgāka­jiem sarkasmiem. Tas ierosināja komediantus pārģērbties par slepenpo­licistiem un izrādēs ērmoties uz nebēdu, tēlojot ziloņa tvarstīšanu. Karikatūristi zīmēja slepenpolicistus, kas ar tālskati pārmeklē apkārtni, lūkodami ieraudzīt ziloni, kurš pa to laiku slēpjas tiem aiz muguras un paklusām velk tiem no kabatām ārā ābolus. Bez tam viņi uzjautrinājās, dažādā veidā kariķējot slepenpolicistu emblēmu — jūs, bez šaubām, būsiet redzējis šo emblēmu zeltītā iespiedumā uz detektīvromānu muguriņām — plaši ieplestu aci ar devīzi «Mēs neguļam nekad». Ja kāds detektīvs gribēja glāzīti iedzert, pat krodzinieks mēģināja būt asprātīgs un apvaicājās: «Miega aizdzīšanai, vai?» Ik uz soļa slepenpoli­cisti sastapās ar neslēptu sarkasmu.

Taču bija viens cilvēks, kas to visu panesa mierīgs, neskarts, nesatricināms. Tas bija kā ozols cietais šefinspektors. Ne mirkli nesatumsa drosme viņa acīs, ne mirkli viņš nekļuva svārstīgs savā pašapziņā. Viņš pastāvīgi atkārtoja:

— Lai viņi ņirgājas; kas pēdējais smejas, smejas visgardāk.

Mans apbrīns pret šo cilvēku tuvojās dievināšanai. Es visu laiku turējos kopā ar viņu. Uzturēšanās viņa kabinetā man bija kļuvusi gaužām nepatīkama un kļuva dienu no dienas nepanesamāka. Taču, ja viņam pietika spēka izturēt, tad arī man bija jāiztur, vismaz tik ilgi, kamēr spēju. Tā nu es kārtīgi gāju turp katru dienu un paliku tur — vienīgā nepiederīgā persona. Visi brīnījās, kā es to spēju; un arī man pašam bieži vien šķita, ka jālaižas lapās, bet tad es palūkojos mierīgajā, šķietami bezkaislīgajā sejā un izturēju.

Šefs lika uzsaukt trīskārtīgu «Urrāt» Dārlijam —«vienai no gudrāka­jām galvām mūsu vidū», pēc tam lika nosūtīt viņam telegrammu — lai brauc mājās un saņem savu daļu atlīdzības.

Tā beidzās brīnumainais notikums ar nozagto ziloni. Visas avīzes nākamajā dienā vēlreiz bija pilnas slavasdziesmu, izņemot vienu vienīgu. Tur stāvēja rakstīts: «Lai dzīvo slavenais slepenpolicistsl Viņš varbūt gan ir mazliet pagauss, kad jāatrod tāds sīkums kā pazaudēts zilonis, viņš spēj dzīties tam pakaļ diendienā un gulēt nakti pēc nakts līdzās tā trūdošajam miesām trīs nedēļas no vietas, ja vien māk piedabūt viru, kas ziloni pazaudējis, aiziet un apskatīt šo vietu.»

Man nabaga Hasans bija zudis uz visiem laikiem. Lielgabala šāviņi viņu bija nāvīgi ievainojuši. Miglas aizsegā viņš bija nolīdis tai drūmajā vietā un tur, ienaidnieku aplenkts, pastāvīgās briesmās, ka var tikt atrasts, badu un slāpes ciezdams, sadilis, līdz nāve viņu atpestīja.

Kompromiss man izmaksāja 100 000 dolāru, slepenpolicistu darba izdevumi — vēl 42 000 dolāru; nekad es vairs nemēģināju lūgt nodarbošanos valdības dienestā; esmu pagalam izputināts cilvēks, tekulis un bēgulis zemes virsū, taču mans apbrīns cilvēkam, kuru uzskatu par dižāko slepenpolicistu, kāds jebkad pasaulē dzīvojis, palicis neaptumšots līdz šai baltai dienai un paliks tāds līdz manai pēdējai stundiņai.