Stāstu izlase

RODŽERSS

Šis cilvēks — Rodžerss — pagadījās man ceļā un stādījās priekšā . . . pilsētā Dienvidanglijā, kur neilgu laiku uzturējos. Viņa patēvs bija apprecējis kādu manu attālu radinieci, kas vēlāk tika pakārta, un viņš nu, šķiet, iedomājās, ka esam asinsradinieki. Viņš nāca pie manis ik dienu, apsēdās un ņēmās runāt. No visiem neparastajiem, ērmotajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu sastapis, viņš bija vispārākais. Viņš ļoti vēlējās apskatīt manu jauno katliņcepuri. Es to labprāt parādīju, jo domāju, ka viņš noteikti ievēros lepnā Oksfordstrītas cepurnieka vārdu cepures oderē un līdz ar to sāks cienīt mani pašu. Taču viņš cepuri pagrozīja rokās ar tādu kā skumju līdzjūtību, norādīja uz diviem trim sīkiem bojājumiem un piebilda — tā kā es esot tikai nesen Anglijā ieradies, tad, protams, neviens nevarot gribēt, lai es jau zinātu, kur iepirkties. Viņš solījās man atsūtīt sava cepurnieka adresi. Tad viņš sacīja:— Lūdzu, atvainojiet,— un sāka griezt apli no sarkana zīdpa­pīra loksnes; rūpīgi apgraizījis papīram malas, viņš noklāja aplīti ar līmi un ielipināja cepures dibenā.

— Kārtībā,— viņš sacīja,— nu neviens nezinās, kur esat to iegādā­jies. Es .jums atsūtīšu sava cepurnieka etiķeti, un jūs varēsiet to uzlipināt uz zīdpapīra apļa.

To visu viņš izdarīja ļoti rimti un aukstasinīgi. Es apbrīnoju viņu vairāk, nekā jel kādu cilvēku esmu apbrīnojis. Proti, viņam tā izrīkojoties, viņa paša cepure atradās mums acu priekšā uz galda — mūžsens eksemplārs, noļukušām malām, sākotnējo izskatu zaudējusi, visus meteoroloģiskos untumu^ pārcietusi platmale, kurai no iekšpuses spiedās cauri plata, taukaina svēdra, kas apņēma to kā lente.

— Bet varbūt viņš tad ņemsies strādāt visu nakti, un tas būs kaitīgi viņa veselībai?

— Lai strādā vien,— atteica Rodžerss.— Esmu diezgan darījis viņa labā, lai tagad protas to atmaksāt.

Ar tādiem pašiem panākumiem būtu varējis izmēģināt savas asprātī­bas pie mūmijas. Rodžerss turpināja:

— Es visus savus uzvalkus šūdinu pie viņa. Viņa šūtie uzvalki ir vienīgie, kuros cilvēks var rādīties ļaudīs.

Es pamēģināju vēlreiz. Sacīju:

— Būtu jauki, ja jūs atnestu kādu parādīt, es labprāt vēlētos to apskatīt.

— Bet, mīļais cilvēk, vai tad jūs neredzat, kas man mugurā? Šis ir Morgana šūts.

Es aplūkoju uzvalku tuvāk. Svārki bija pirkti kādā Četemas ielas žīdu bodelē, turklāt, bez mazākajām šaubām, ap 1848. gadu. Jauni tie bija maksājuši apmēram četrus dolārus. Tie bija ieplēsti, noskranduši, sadiluši un nospeķoti. Nespēju noturēties, neparādījis viņam plīsumu. Tas viņu gauži satrauca, un man kļuva žēl, ka biju tā izrunājies. Vispirms viņš šķita iegāžamies izmisuma bezdibenī. Taču tad saņēmās un paplēta rokas, it kā atvairītu veselas nācijas izteiktu līdzjūtību, un sacīja tādā, kā man likās, mākslotā aizkustinājumā:

— Nekas, nekas, mazliet uztraucos, bet neņemiet to vērā. Varu uzvilkt citus svārkus.

Kad viņš bija tiktāl atguvies, lai, jūtas savaldījis, varētu mierīgi aplūkot plīsumu, viņš teica — jā, nu viņam esot skaidrs, kā tas būs atgadījies: to droši vien izdarījis sulainis, viņu šorīt ģērbdams.

Sulainis! Tā jau bija nekaunība, kas iedvesa pat zināmu godbijību.

Gandrīz ik dienu kāds no maniem apģērba gabaliem modināja viņā interesi. Grūti iedomāties, ka ar tādām lietām tik ļoti var aizrauties cilvēks, kurš pastāvīgi valkā vienu un to pašu uzvalku, turklāt uzvalku, kura ziedu laiki jāatvedina bezmaz uz Viljama Iekarotāja dienām.

Var jau būt, ka tā bija zemiska godkāre, bet man loti gribējās piespiest šo cilvēku apbrīnot kaut ko manī vai manā rīcībā — esmu pārliecināts, ka jūs būtu izjutuši to pašu. Beidzot man radās iespēja. Gatavojos doties atpakaļ uz Londonu un biju sastādījis mazgāšanai nododamās savalkātās veļas sarakstu. Istabas kaktā bija samests pamatīgs veļas blāķis — piecdesmit četri gabali. Cerēju, ka tas viņu pārsteigs, jo tā bija vienas pašas nedēļas veļa. Paņēmu sarakstu, it kā gribēdams pārbaudīt, vai viss ierakstīts, un tad tēlotā aizmāršībā atstāju papīru uz galda. Viņš to patiesi paņēma un ļāva skatienam pārslīdēt pār iespaidīgo uzskaitījumu. Viņš tikai noteica:

— Nav gan necik sanācis,— un vienaldzīgi nolika sarakstu.

Viņa cimdi īstenībā bija tikai cimdu paliekas, tomēr viņš pastāstīja,

kur es varētu šādu pāri nopirkt. Kurpes viņam bija vienos caurumos, bet viņam patika uzlikt kājas uz kamīna apmales un apcerīgi tās uzlūkot. Viņam bija kaklasaites adata ar nespodru stikla aci, ko viņš dēvēja par «morfilītisko briljantu»— dievs vien zina, ko tas nozī­mēja —, un teica, ka visā pasaulē esot tikai divi šādi dārgakmeņi — ot­rais piederot Ķīnas ķeizaram.

Vēlāk Londonā man allaž sagādāja prieku noskatīties, kā šis fantastiskais klaidonis iesoļoja viesnīcas vestibilā, gluži kā tāds lielher- cogs, jo viņa iedomātā dižmanība ikreiz izpaudās citādi — izņemot apģērbu, viņā nebija nekā plukatīga. Uzrunājot mani citu cilvēku klātbūtnē, viņš vienmēr mazliet pacēla balsi, dēvēja mani par «seru Ričardu», par «ģenerāli» vai «jūsu gaišību» un, tiklīdz apkārtējie sāka izbrīnā skatīties uz mums, ļoti vienaldzīgā balsī apvaicājās, kādēļ es iepriekšējā vakarā esot sarūgtinājis Argilas hercogu; un tad steigšus atgādināja mūsu rītdienai norunāto tikšanos ar Vestminsteras hercogu. Man šķiet, ka viņš tajā brīdī, kad par to runāja, to visu uzskatīja par pilnīgi reālu un patiesu. Reiz viņš ieradās un lūdza, lai es vakarā braucot viņam līdzi uz Vorvikas grāfa vasaras mītni, kur mēs pavadīšot vakaru. Atbildēju, ka neesmu saņēmis oficiālu ielūgumu. Viņš atteica, ka tas neesot svarīgi, grāfs neprasot nekādas formalitātes ne no viņa, ne no viņa draugiem. Apvaicājos, vai varu doties turp tāds, kāds pašreiz esmu. Nē, viņš sacīja, tā nu gan nevarēšot; tik vēlā vakarā viesim ikviena džentlmeņa mājā jāierodas viesību uzvalkā. Viņš apsolīja pagaidīt, kamēr es pārģērbšos, pēc tam mēs aiziešot uz viņa apartamentiem, un es varēšot atspirdzināties ar pudeli šampanieša un cigāru, kamēr viņš ģērbšoties. Man traki gribējās zināt, kā šis joks turpināsies, tādēļ pārģērbos, un tad mēs devāmies uz viņa mitekli. Viņš teica — ja man neesot iebildumu, mēs varētu iet kājām. Tā mēs pa dubļiem un miglu nokumurojām vairākas jūdzes, līdz sasniedzām viņa «apartamentus». Tie sastāvēja no vienas pašas istabas virs frizētavas mazā šķērsieliņā. Divi krēsli, galdiņš, vecs koferis, mutesbļoda un ūdens krūze (abi priekšmeti kaktā uz grīdas), neuzklāta gulta, spoguļa lauska un puķupods, kurā nīkuļoja vārga ģerānija, ko viņš nosauca gar gadsimtu puķi — tā, proti, neesot ziedējusi divsimt gadu; viņam to uzdāvinājis nelaiķis lords Palmerstons; savā laikā viņam par to solīta milzu nauda. Tāda bija istabas iekārta. Piedevām vēl vara svečturis ar sveces galu. Rodžerss iededza sveci un aicināja mani apsēsties un justies kā mājās. Viņš izteica cerību, ka man slāpst, jo gribot mani pārsteigt ar tādas šķirnes šampanieti, kādu tikai retais baudījis; bet varbūt es labāk vēlētos heresu vai portvīnu? Viņam esot portvīns pudelēs, ko klāj zirnekļu tīkli kārtu kārtām — katra kārta nozīmējot veselu paaudzi. Kas zīmējas uz cigāriem — par tiem es varēšot spriest pats. Tad viņš pavēra durvis un, izbāzis galvu ārā, uzsauca:

— Sekvil!— Nekādas atbildes.

— Hei! Sekvil!— Nekādas atbildes.

— Velns parāvis! Kas noticis ar vecāko sulaini? Es nekad neļauju kalpotājiem … Sasodīts, tam stulbenim taču ir atslēgas. Bez atslēgām es netieku citās istabās.

(Nevarēju nobrīnīties vien par lielo dūšu, ar kādu viņš joprojām centās uzturēt maldīgo priekšstatu par šampanieti, un centos iztēloties, kā viņš mēģinās izkulties no grūtās situācijas.)

Viņš pārtrauca saukt Sekvilu un sāka saukt Englisiju. Bet Englisijs nenāca. Viņš piebilda:

— Šī jau ir otrā reize, kad staļļmeistars kaut kur aiziet bez atļaujas. Rīt pat viņu atlaidīšu.

Nu viņš izsaukājās Tomasu, bet Tomass neatbildēja. Tad sauca Teodoru, bet Teodors neatbildēja.

— Lai paliek,— Rodžerss noteica.— Kalpotāji nekad negaida mani ierodamies mājās šajā laikā, tādēļ visi aizgājuši brīvsolī. Varētu iztikt bez staļļmeistara un pāža, bet netieku pie šampanieša un cigāriem bez vecākā sulaiņa un nevaru apģērbties bez sava ģērbēja.

Piedāvājos, ka palīdzēšu viņam pārģērbties, bet par to viņš negri­bēja ne dzirdēt, bez tam piebilda, ka jūtoties labi vienīgti tad, ja viņu ģērbjot pieredzējis ģērbējs. Beidzot viņš nosprieda, ka viņi ar grāfu esot seni draugi un grāfs nepievērsīšot viņa apģērbam īpašu vērību. Tā nu mēs nolīgām ormani, viņš deva kučierim norādījumus, un mēs sākām braukt. Pēdīgi apstājāmies pie kādas lielas mājas un izkāpām. Nekad nebiju redzējis, ka šim cilvēkam būtu virskrekls un apkaklīte. Tagad viņš apstājās zem ielas spuldzes un izvilka no svārku kabatas cienījama izskata papīra apkaklīti un vecu kravati, aplika apkaklīti, apsēja kravati. Viņš uzkāpa pa kāpnēm un iegāja mājā. Bet ļoti drīz atgriezās, noskrēja lejā un uzsauca:

— Ejam — aši!

Mēs steigšus devāmies projām un nogriezāmies ap stūri.

— Nu esam drošībā,— viņš sacīja, noraisīja kravati, noņēma apkak­līti un iebāza tās kabatā.

— Tik tikko izglābāmies,— viņš sacīja.

— Kā tā?— es jautāju.

— Die's pasarg, grāfiene bija mājās!

— Un kas par to? Vai viņa jūs nepazīst?

— Nepazīst? Viņa mani dievina. Es tikai paguvu uzmest viņai mirkli, pirms viņa mani ieraudzīja, un laidos prom. Neesmu ticies ar viņu divus mēnešus un, ja tagad būtu parādījies, iepriekš nebrīdinot, tas viņai varēja maksāt dzīvību. Viņa nebūtu to pārcietusi. Nezināju, ka arī viņa ir pilsētā, domāju, ka viņa uzturas pilī. Atļaujiet man atbalstīties pret jums — tikai mirkli — tā. Nu atkal jūtos labāk, patei­cos. Sirsnīgi pateicos. Žēlīgā debess, tik tikko izglābāmies!

Tā es galu galā netiku ciemos pie grāfa. Bet māju tomēr katram gadījumam iegaumēju. Tas bija parasts ģimeņu pansionāts, kur mitinājās apmēram tūkstotis plebeju.

Taču daudzējādā ziņā Rodžerss nebūt nebija muļķis. Dažā ziņā gan viņš nepārprotami bija aplams, tomēr pats to neapzinājās. Savās iedomās viņš bija pati nopietnība. Pērnvasar viņš jūrmalā nomira — kā «grāfs Remsgeits».