Stāstu izlase

DAŽAS PIEZĪMES, PIERAKSTĪTAS PATĪKAMĀ IZKLAIDES EKSKURSIJĀ

i

Visos ceļojumos, kādi man līdz šim gadījušies, esmu devies tikai kaut kādu darīšanu dēļ. Šoreiz jaukais maija laiciņš solīja kaut ko pavisam jaunu, proti, braucienu tīrai izklaidei un atpūtai, nedomājot par dienišķās maizes riecienu. Reverends teica, ka ari viņš braukšot: viņš ir labs cilvēks, viens no pašiem labākajiem, kaut arī mācītājs. Vienpadsmi­tos vakarā mēs ieradāmies Ņūheivenā un uzkāpām uz kuģa, lai dotos uz Ņujorku. Nopirkām biļetes un sākām klaiņot pa kuģi, apstājāmies gan šur, gan tur, izbaudīdami tīkamo burvību, bezdarbību un laimīgo sajūtu, ka slīdam aizvien tālāk projām no pasta un telegrāfa iestādēm.

Pēc brīža aizgāju uz savu kajīti un noģērbos, bet vakars bija pārāk burvīgs, lai tūliņ liktos gulēt. Mēs pašlaik braucām cauri līcim, un bija gaužām patīkami stāvēt pie loga, just svaigo, dzestro nakts vēsmu un vērot krastā mirguļojošās ugunis. Patlaban tieši zem loga piesēda divi paveci vīri un uzņēma valodas. Man gar viņu sarunu patiesi nebija nekādas daļas, tomēr bija tik labs prāts pret visu un visiem, ka laika kavēkļa labad ieklausījos. Drīz vien konstatēju, ka šie abi ir brāļi no neliela ciemata Konektikutā un jautājums, ko viņi pašreiz pārspriež, zīmējas uz kapsētu. Viens sacīja:

— Tad nu redzi, Džon, mēs visu savā starpā pārrunājām un tagad paklausies, kā to nodarījām. No vecās kapsētas, saproties, visi riktējās projām, mūsējie tur palika, kā teikt, vieni kā tādi koki. Tu jau pats zini, cik tur biezs; tur jau vairs ne apgriezties, ne pakustēt; un pērn, kad Setam nomira sieva, bezmaz vai nebija, kur ierakt. Šī tādu strēķīti iebrauca diakona Šorba gruntē, un viņš, ko domā, apskaitās ir uz šo, ir uz mums visiem pārējiem. Tā nu ņēmāmies pārrunāt un pārspriest, un es ieteicu, ka vajadzētu pārcelties uz jauno kapsētu kalnā. Mūsējie bij ar mieru, ja vien pārāk dārgi neizmaksāšot. Tad, raugies, abas labākās un prāvākās gruntēs bija numur astoņi un numur deviņi — gatavi nogabali; ērti, smuki, vietas tur pietiek kādiem divdesmit sešiem — tas ir, divdesmit sešiem lieliem, pieaugušiem miroņiem; bet padomā, ka būs jau arī pa kādam bērnelim un vienam otram paīsākam, izrēķini caurmēru un skaties vien — itin rūmlgi varēs ieguldīt savus trīsdesmit, varbūt pat trīsdesmit divus, varbūt pat visus trīsdesmit frīs bez lielas spiešanās.

— Tas ir ko vērts, Viljam, un kuramo tad tu paņēmi?

— Tiksim, notiksim arī līdz tam, Džon. Nu redzi, numur astoņi maksāja trīspadsmit dolārus, numur deviņi — četrpadsmit. ..

— Skaidrs. Tu paņēmi astoto.

— Tad nesteidzies jel! Es paņēmu numur deviņi. Un tūdaļ pateikšu, kālab. Pirmkārt, jau tālab, ka diakons Šorbs to gribēja nogrābt. Bet pēc tam, kad viņš tā bija izgānījies par to, ka Seta sieva iegūlusies šā robežās, man bija skaidrs, ka viņam to grunti nedabūt, pat ja man vaidzētu pārmaksāt visus divus dolārus, ko tur vēl runāt par vienu. Tā man bij ap dūšu, un tā es biju noņēmies. Kas tas dolārs pavisam ir — tā es saku sev. Dzīves ceļš ir īss — es saku; mēs esam šeitan viesi — es saku sev,— tikpat nekā līdzi nepaņemsim — es saku. Un es to gabalu — caps!, jo zinu, ka die's par krietniem darbiem ļaunu prātu netur, un izrēķināju, ka ar laiku dabūšu to atpakaļ. Bet tur bij vēl otrs āķis, Džon. Numur deviņi ir pati parocīgākā gruntē visā kapsētā, vislabākajā vietā. Tā stāv pašā kalna galā, pašā kapsētas vidū; no turienes var saredzēt Milportu un Tresiju, un Hopera kalnu un nezin cik lauku māju, un vēl visu ko. Varenāka skata nav ne no vienas kapsētas visā štatā. Tā saka Si Higinss, un viņam nu gan vaidzētu zināt. Bet arī tas vēl nav viss. Skaidrs, ka Šorbam nu vaidzēja paņemt numur astoņi — citur nebij, kur dēties. Numur astoņi ir blakus numur devītajam, bet, raugies, tas ir kalna slīpumā, un katru reizi, kā uznāk lietutiņš, tā viss ūdens tek uz leju pie Šorbiem. Si Higinss teic — kad diakonam tā stundiņa pienākšot, tad vaidzēšot savus kauliņus apdroši­nāt i pret uguni, i pret ūdeni.

īss, čakstošs smiekliņš no divām mutēm apliecināja, ka abi runātāji ar iznākumu gaužām apmierināti.

— Nu tad redzi, Džon, es te uz papīra esmu šā tā uzmetis, kā tā gruntē dalāma. Te, šeku, augšā, kreisajā stūrī saguldījām aizgājušos; izrakām no vecajiem kapiem un sastutējām cieši citu pie cita pēc miršanas laika, neko nešķirodami: sākām ar vectēvu Džounsu, jo tā iegadījās, un pēc tam jukujukumis līdz pat Seta dvīņiem. Beigu galā varbūt tā pabiezāk iznāca, bet mēs domājām, ka nebūs smuki dvīņus atšķirt nost. Un tad nāk dzīvie. Te, kur atzīmēts «A», guldīsim Marjaru un viņējos, kad tiem stundiņa pienāks. «B» ir brālim Hosejam un šamējiem; «C»— Kelvinam un viņa ciltij. Tad nu paliek pāri šitie divi laukumiņi — pašas jaukākās vietiņas visā gruntē un ar vissmukāko skatu — tie būs man ar manējiem un tev ar tavējiem. Kurā no Sitamiem tu labāk gribētu tikt ierakts?

— Tu, zin, to traki negaidot noprasīji, Viljam! Man tīri tirpulis pārskrēja. Es te skatos, skatos, kā visus ērtāk iekārtot, bet par paša bērēm ne prātā neienāca.

— Dzīve ir īsa kā maza bērna krekliņš, Džon,— ne velti sakām­vārds tā māca. Tikpat jau agrāk vai vēlāk mums visiem tas ceļš staigājams. Galvenais — aiziet ar tīru sirdi, Džon. Tas ir vienīgais, pēc kā vērts censties, Džon.

— Tā jau viņš ir, Viljam, tā viņš ir. No tā neviens neizbēgs. Kuru no tiem pleķīšiem tu man ieteiktu?

— Tas atkarīgs gan no šā, gan no tā, Džon. Vai tevi īpaši interesē skaista ainava?

— Neteikšu, ka interesē, Viljam, un neteikšu, ka ne. Nudien, nevaru pateikt. Bet labāk jau nu gribētos gan dienvidu pusē.

— Tas ir pavisam vienkārši, Džon. Abi pleķi iznāk dienvidu pusē. Mums būs saulīte, Šorbiem — ēna.

— Un kāda tur tā zemīte, Viljam?

—«D» ir smiltainē, bet «E» mālainākā vietā.

— Nu tad dod man «E», Viljam; smilšu zeme vairāk sagulst, un tad būs izdošanas par jaunas zemes pievešanu.

— Kārtībā. Uzraksti savu vārdu te zem «E», Džon. Un, ja tu man tagad, kad akurāt par to runājam, samaksāsi savu tiesu no tiem četrpadsmit dolāriem, Džon, tad viss būs nodarīts uz goda.

Kad brāļi labu brīdi bija neganti stīvējušies un kaulējušies, nauda tika noskaitīta, Džons novēlēja brālim arlabunakti un aizgāja. Brītiņu zem loga valdīja klusums; tad viens palikušais Viljams klusu iegrudzinā- jās un nopurpināja — Vai tikai man nebūs misējies? Nevis «E», bet «D» pleķī ir tā mālainā zeme. Beigu beigās Džons tomēr pierakstījās uz smilšu zemi.

Vēl īss, kluss smiekliņš, un arī Viljams aizgāja likties pie miera.

Nākamā diena Ņujorkā bija ļoti karsta. Mēs tomēr centāmies, cik iespējams, izklaidēties. Pēcpusdienā ar visu bagāžu uzkāpām uz stabilā tvaikoņa «Bermudas» klāja un meklējām kādu ēnaināku vietiņu. Līdz pusceļam izbraukumā no ostas valdīja svelmīgi karsta vasara. Pēc tam es aizpogāju svārkus līdz kaklam; vēl pēc pusstundas sameklēju pavasara mēteli un aizpogāju arī to. Kad braucām garām Bākai, uzvilku visam pāri vēl vienu mēteli un apsēju lakatiņu ap apkakli, lai tā ciešāk piekļautos. Tik drīz bija pagājusi vasara un atkal iestājusies ziema!

Naktij pienākot, mēs jau bijām tālu jūrā, zemi nevarēja saredzēt. Nu mūs vairs nesasniegs ne telegrammas, ne vēstules, ne avīžu ziņas. Tā bija doma, kas sirdi darīja vieglu. Vēl tīkamāk bija iztēloties tos miljonus izvārgušo cilvēku, ko bijām pametuši aiz sevis tālajā krastā un kas mocījās joprojām.

Nākamā diena mūs aiznesa Atlantijas okeāna vientuļajos plašumos, no dūmaini pelēkām dzīlēm neizmērojamā zilumā; visā plašajā okeānā neredzēja neviena kuģa; vienīgā sabiedrība mums bija vētrasputni, kas saules mirdzumā joņoja, lēca pār viļņiem, skardami tos ar spārnu galiem. Pasažieru vidū bija vairāki pieredzējuši jūrasbraucēji, un sarunas risinājās galvenokārt par kuģiem un jūrniekiem. Viens ieteicās, ka salīdzinājums «nekļūdīgs kā kompasa adata» nekam nederot, jo adata gandrīz nekad nenorādot uz polu. Viņš apgalvoja, ka kuģa kompass ļoti reti norādot vajadzīgo punktu un esot cilvēkiem untu­mains un nodevīgs palīgs. Tas pastāvīgi mainoties. Tas mainoties ik dienu augu gadu; tādēļ vajagot izskaitļot katras dienas variācijas un ņemt tās vērā, citādi jūrnieks aizbraukšot diezin kurp. Kāds cits ieminējās, ka milzu bagātība gaidot to ģēniju, kurš izgudros kompasu, ko dzelzs kuģis nespēs ietekmēt. Viņš sacīja, ka esot tikai viens vēl untumaināks priekšmets par koka kuģa kompasu un tas esot dzelzs kuģa kompass. Kāds padižojās ar plaši zināmo faktu, ka pieredzējis jūrnieks spēj paskatīties jaunuzbūvēta dzelzs kuģa kompasā tūkstošiem jūdžu no kuģa dzimtās vietas un noteikt, kurp rādījusi adata tai laikā, kad kuģis būvēts.

Tad vecs vaļu zvejas kuģa kapteinis sāka stāstīt, kādas komandas uz kuģiem bijušas viņa jaunības laikos. Viņš sacīja:

— Dažkārt mums pagadījās koledžu studenti. Ērmīga tauta. Nejē­gas? Ko nu par to, viņi neprata atšķirt kethedu no galvenās brases. Bet, ja iedomājaties, ka viņi bija muļķi, tad smagi maldāties. Vienā mēnesī viņi iemācījās vairāk nekā parasts jūrnieks pa visu gadu. Mums uz «Mariannas» arī reiz trāpījās viens tāds — uzkāpa uz kuģa ar zelta brillēm uz deguna. Turklāt no galvas līdz kājām ieģērbies glaunākajās drēbēs, kādas jel kad uz mūsu kuģa bija redzētas. Un līdzi viņam bija vēl vesela lāde ar žaketēm un smalkvadmalas uzvalkiem, un samta vestēm: viss, saprotiet, uz to glaunāko. Un vai sālsūdens padarīja viņu tām nepiedienīgu? Nu, nepavisam! Kad izbraucām jūrā, matrozis lika šim rāpties un palīdzēt izpurināt priekšējā masta trešo augšējo zēģeli. Šis brilles no deguna nenoņēmis, raušas augšā, bet nepaiet ne minūte, kad ir atpakaļ lejā un izskatās itin apvainots. Matrozis noprasa: «Ko līdi lejā?» Puisis atteic: «Jūs varbūt neesat ievērojuši, ka tur augšā nav kāpņu.» Mums, proti, priekšējā masta augšgalā nebija vanšu. Puiši rēca, vēderus turēdami. Otrā vakarā — bija nejēdzīgi tumšs, lietus lija aumaļām, matrozis tam pašam puisim atkal liek rāpties pēc kaut kā augšā, un, nudien — lai zibens mani nosper uz vietas, ja viņš nepaņēma līdzi lietussargu un lākturi! Bet beigu beigās jāteic — brau­ciens vēl nebija galā, kad viņš jau bija jūrnieks uz goda, un mums nu vajadzēja pameklēt ko citu, ja gribējām izsmieties. Daudz gadu vēlāk, viņš man sen vairs prātā nestāvēja, es vienreiz, kad braucu par stūrmani, iegadījos Bostonā un kopā ar otro stūrmani piekāpām

Reverhauzā pamēģināt, ko lielajā ēdamzālē mūsējiem cels priekšā apnikušās sālītās gaļas vietā. Turpat mums blakām sarunājās citi viesi, un viens saka: «Re, kur sēž Masačūsetsas jaunais gubernators — tur pretī pie tā galdiņa — ar dāmām.» Mēs ar biedru arī pametam acis uz to pusi, jo ne viens, ne otrs nekad nebijām vaigā redzējuši dzīvu gubernatoru. Es skatos uz šo, skatos, un piepeši man kā ar āmuru pa pieri! Bet es ne vārda. Tikai ieminos: «Paklau, vecīt, man gribētos piekātot pie viņa un sasveicināties.» Manējais biedrs atteic: «Kā tad, kā tad, Tom, varu gan iedomāties, ka tieši tā tev būtu jādara.» Bet es: «Vecīt, es to runāju nopietni.» Viņš: «Vai nu citādi! Gribēsi varbūt vēl saderēt, Tom, ka tu tiešām to izdarīsi?» Nu atkal es: «Man nav žēl saderēt uz piecnieku.» Viņš saka: «Tad tik liec galdā!» Un es uzmetu naudu galdā, sacīdams: «Lai iet!» Viņš trakoti nobrīnījās. Taču mierīgi liek pretī un diezgan ironiski piebilst: «Vai tu vēl nesagribēsi mazliet iekost kopā ar gubernatoru un tām dāmām, Tom?» Es atsaku: «Ja labi apdomā — kādēļ gan ne?» Šis saka: «Nu, zini, Tom, tu tiešām esi aptaurēts.» Es atkal: «Varbūt esmu, varbūt ne; bet galvenais jautā­jums — vai esi ar mieru riskēt divarpus naudiņas, ka es to izdarīšu?» Šis uzstāj: «Noapaļo līdz pieciem dolāriem.» Es: «Lai iet!» Es cēlos un gāju, bet šis spurdz un aiz labsajūtas pliķē sev pa cisku. Es slāju zālei pāri, atspiežos ar rokām pret galdiņu un stāvu, cieši skatīdamies gubernatoram acīs. Kādu minūti tā pastāvējis, saku: «Mister Gārdner, vai jūs mani nepazīstat?» Viņš skatās uz mani, es uz viņu, viņš uz mani. Tad pēkšņi iedziedas kā cīrulis: «Toms Baulings, pie visiem svētajiem! Cienītās, tas ir vecais Toms Baulings, par kuru jums esmu stāstījis, mans biedrs no «Mariannas».» Viņš piecēlās un no sirds paspieda man roku, es mazliet pametu skatienu pāri zālei un redzēju, ka manam biedram acis kā timpas, bet gubernators jau saka: «Sēdi nost, Tom, sēdi nost! Tev jāizmet enkurs un jāiekož kāds nieks kopā ar mani un dāmām!» Es apsēdos gubernatoram blakus un pablīnēju uz biedra pusi — šim iluminatori spiežas vai no pieres laukā un mute tā atkritusi vaļā, ka jūs tur būtu varējuši iemest veselu šķiņķi, un viņš to ir pamanījis nebūtu.

Kad vecais kapteinis bija savu stāstu beidzis, uzbrāzmoja vareni aplausi; tad pēc īsa klusuma ierunājās drūms, bāls jauneklis:

— Vai jūs gubernatoru bijāt pirms tam kādreiz sastapis?

Vecais kapteinis bridi noskatīja jautātāju, tad piecēlās un, ne vārda neatbildējis, aizgāja. Pasažieri cits pēc cita slepus palūkojās uz jaunekli, taču, ne pie kādas skaidrības netikuši, nelikās vairs gar viņu ne zinis. Bija krietni jāpapūlas, lai pēc šī starpgadījuma atkal raiti ieritinātu valodas; beidzot tomēr sākās saruna par ļoti svarīgo un kā aci pierē sargāto instrumentu — kuģa hronometru, tā smalko, izcilo precizitāti, un par kuģu katastrofām un bojāejām, ko izraisa šķietami nenozīmīgas atkāpes no pareizā laika; kad bijām nonākuši tiktāl, sarunas pavedienu sāka ritināt mans ceļabiedrs reverends, viņš runāja tēlaini un tekoši. Turklāt atstāstīja patiesu notikumu — par kapteiņa Rounsvila kuģa bojāeju, patiesu līdz pēdējam sīkumam. Viņš tātad stāstīja:

— Kapteiņa Rounsvila kuģis, uz kura bija arī viņa sieva ar diviem bērniņiem, nogrima Atlantijas okeāna vidū. Kapteinim Rounsvilam un septiņiem matrožiem izdevās izglābt kailo dzīvību, bet vairāk arī nekā. Astoņas dienas par viņu vienīgo patvērumu kļuva neliels, visai nemākulīgi būvēts plosts, viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens, piede­vām viņi bija puskaili; vienīgais svārks piederēja kapteinim. Tas gāja no rokas rokā, jo laiks bija ļoti auksts. Tiklīdz kāds aiz saltuma pavisam sagura, viņam uzvilka svārkus un divi biedri ieņēma viņu vidū un ar saviem ķermeņiem atsildīja viņu pie dzīvības. Starp matrožiem bija viens portugālis, kas neprata angliski. Viņš, likās, nepavisam nedomāja par savu postu, bet bēdājās vienīgi par kapteiņa nelaimi un zaudējumu. Dienā viņš mēmā līdzjūtībā nenolaida skatienu no kap­teiņa sejas, bet naktī, ūdens šļakatās un lietū, viņš meklēja iespēju piekļūt kapteinim tuvāk un, uzlikdams roku tam uz pleca, centās to mierināt. Kādu dienu, kad bads un slāpes jau grasījās pieveikt vīru miesu un garu, tālumā pavīdēja peldoša muca. Tas šķita varens atradums, jo tajā, bez šaubām, būs kaut kas ēdams. Viens drosminieks no puišiem aizpeldēja pie mucas un pēc ilga un grūta cīniņa beidzot uzdabūja to uz plosta. Visi dedzīgi metās to atlauzt. Mučelē bija magnēzijs! Piektajā dienā viņi ieraudzīja viļņos šūpojamies sīpolu. Atkal viens matrozis metās peldus un to satvēra. Kaut pats beidzās vai nost aiz izsalkuma, viņš tomēr atradumu ielika kapteinim rokā. Nostāsti par jūrasbraucējiem māca, ka avarējušu kuģu izbadējušos jūrnieku vidū savtīgums sastopams reti, tur valda gluži brīnumaina augstsirdība. Sīpols tika brālīgi sadalīts un, dievu teicot, apēsts. Astotajā dienā tālumā parādījās kuģis. Nelaimīgie mēģināja pievērst tā uzmanību, uzkarot uz izslieta aira par signālu kapteiņa Rounsvila svārkus. Darbs vedās gausi, jo vīri bija novājējuši par īstiem ģindeņiem un spēka tiem nebija nemaz. Beigās airi tomēr uzslēja, taču signāls glābiņu neatnesa. Kuģis aizbrauca savu ceļu, atstādams vienīgi izmi­sumu. Drīz pēc tam parādījās otrs kuģis — tik tuvu, ka nelaimīgie jau pateicīgiem skatieniem vērās pretī laivai, kas tiks nolaista viņu glābšanai. Bet ari šis kuģis pabrauca garām, pamezdams vīrus neizsakāmā neizpratnē un mulsumā veramies citcita pelnu pelēkajās sejās. Tai pašā dienā tālumā tika redzams vēl viens kuģis, bet viņi šausmās noprata, ka tas iet pa kursu, kas to nepievedīs viņiem tuvāk; dzīvības dzirkstelīte viņos vairs tik tikko plēnēja; astoņas dienas slāpes ciešot, lūpas un mēle viņiem bija satūkušas, izkaltušas un saplaisājušas; ķermeņi badā izvārguši; un tur nesasaucams aizslīdēja viņu pēdējais glābiņš; nākamās dienas saullēktu viņiem vairs nepiedzīvot. Jau pirms dienām divām vīri bija zaudējuši balsi, tomēr kapteinis šai brīdī čukstus izdvesa: «Lūgsim dievu!» Portugālis atkal vārgi paplikšķināja viņam pa plecu, tā izrādīdams izjustu atzinību. Visi nometās ceļos ap uzslieto signālairi un nolieca galvu. Jūra viļņoja; saule kā sarkana ripa bez stariem karājās rietumos pie paša apvāršņa. Kad viri pēdīgi pacēla galvas, viņi būtu gavilēs klieguši: aleluja!, ja vien balss klausītu: buras šļaugani karājās pie mastiem, kuģis tuvojās! Tas beidzot būtu glābiņš, un ari tam atlicis pats pēdējais mirklis. Nē, tas vēl nebija glābiņš, tā bija tikai tuva iespēja. Sarkanā ripa nogrima aiz apvāršņa, un tumsa noslēpa kuģi. Taču drīz vien atskanēja brīnumains troksnis — duļļos čīkstēja airi. Tuvāk, aizvien tuvāk — soļus trīsdesmit, ne vairāk, bet saredzēt nekā nevarēja. Tad dobja balss: «Heijā!» Avarējušie nespēja atsaukties; pietūkušās mēles liedzās kļausit. Laiva braukāja plostam apkārt vien, tad sāka irties projām -— ak, drausmas!— taču atgriezās, piebrauca pavisam tuvu klāt, ievilka airus, bez šaubām, klausījās. Atkal dobjā balss: «Heijā! Biedri, kur jūs esat?» Kapteinis Rounsvils čukstēja savējiem: «Dvesiet, puiši, ko spējat! Nu — reizē!» Astoņas mutes aizsmakušā čukstā unisonā atsaucās: «Šeit!» Šis čuksts nozīmēja dzīvību, ja to sadzirdēs, bojāeju — ja nedzirdēs. Pēc šī pārvarlgā mirkļa kapteinis Rounsvils vairs nejuta nekā un atguva samaņu tikai tad, kad jau atradās uz glābēja kuģa.— Stāstu reverends nobeidza, sacīdams:

— Bija tikai viens vienīgs mirklis, kad plostu no kuģa varēja saredzēt, viens vienīgs. Ja šis īsais mirklis būtu aizritējis neizmantots, jūrnieku liktenis būtu bijis izlemts. Tik smalki dievs visu izkārtojis kopš pašiem pasaules pirmsākumiem. Kad saule tovakar pie apvāršņa grasījās slīdēt jūrā, kapteinis sēdēja uz klāja, lasīdams lūgsnu grāmatu. Neviļus tā viņam izkrita no rokām; viņš noliecās, lai to paceltu, un nejauši paraudzījās uz sauli. Tai mirklī tālīnais plosts uz sekundi iezīmējās pret sarkano ripu, sīkais, adatai līdzīgais airis un mazītiņā signālzīme asā melnumā iekrāsojās pret košo fonu, bet jau nākamajā mirkli no jauna iegrima pakrēsli. Taču tieši šis kuģis, šis kapteinis un šis gaismas mirklis paveica savu mūžības pirmlaikos nolemto uzde­vumu, un atklāsme nevarēja nenotikt. Dieva hronometrs nekad nekļūdās!

Uz brīdi iestājās dziļš, apcerīgs klusums. Tad ierunājās drūmais, bālais jauneklis:

— Kas tad ir tas dieva hronometrs?

Virs galda nekāda pārjūma; debesis dzidras, saule spoža, zilā jūra tikai pavisam viegli iekrokota: kas gan noticis ar četriem precēto ļaužu pāriem, trim vecpuišiem un možo, laipnīgo dakteri no Pensilvānijas lauku apvidiem? Kad izbraucām no Ņujorkas ostas, viņi taču visi bija uz klāja. Izskaidrojums ir šāds. Citēju ierakstus savā piezīmju grāma­tiņā.

Ceturtdien, 3.30 pēcpusd. Braucam garām Baterijai. Paprāvā grupa, kurā ir četri precēti pāri, trīs vecpuiši un možs, jautras dabas dakteris no Pensilvānijas džungļiem, liekas, ceļo kopā. Visi, izņemot dakteri, gozējas atpūtas krēslos uz klāja.

Braucam garām galvenajam fortam. Dakteris ir viens no tiem cilvēkiem, kuri ceļā mēdz paņemt līdzi neapstrīdamus līdzekļus pret jūrasslimību; citu pēc cita viņš apstaigā savus draugus, cienā tos ar šīm zālēm, teikdams: «Nebīstieties nenieka; sitās zāles es zinu; absolūti drošas; tās tika gatavotas manā tiešā uzraudzībā.» Arī pats viņš bezbailīgi iebauda savas zāles.

4.15 pēcpusd. Par spīti «neapstrīdamībai», divas dāmas uzdeva. Viņas nogāja lejā. Otras divas ari sāk izskatīties savārgušas.

5.00. Pazūd viens precētais virs un viens vecpuisis. Arī viņos vēl bija ieņemtā «neapstrīdamo» zāļu porcija, kad viņi uzsāka atkāpšanos; kāpņu galā viņos tās vairs nebija.

5.10. Dāma Nr. 3, divi vecpuiši un viens precētais virs nokāpa lejā, kad viņiem jau bija savs personisks spriedums par «neapstrīdamajām».

5.25. Braucam garām Karantīnas kuģim. «Neapstrīdamās» pieveiku- šas visu kompāniju, izņemot skota sievu un drausmīgā ārstniecības līdzekļa autoru.

Tuvojamies Bākai. Atbalstījusi galvu pret stjuartes plecu, pazūd skota sieva.

Iebraucam atklātā jūrā. Pazūd dakteris!

Sagrāve, šķiet, ir ilgstoša; tādēļ sabiedrība pie galda skaitā tik neliela. Mūsu kapteinis ir dziļi nopietns, glīts Herkuls, gadus trīsdesmit piecus vecs; viņam ir brūnas rokas — tādu kolosālu apmēru, ka negribas ne ēst, skatoties un tās apbrīnojot, un apcerot, vai ar viena kazlēna vai telēna ādu pietiktu, lai pašūdinātu tām cimdu pāri.

Kopīgu sarunu nav; galdabiedri paklusām sarunājas pa pāriem. Gadās ieklausīties pa kādam teikumam no katras sarunas. Piemēram, bermudietis, kas nav bijis mājās trīspadsmit gadu, saka: «Sieviešu dabā ir uzdot nenozīmīgus, nesakarīgus, mokošus jautājumus, tādus, kas, izteikti par neko, jūs nomāc un dzen meklēt patvērumu nekurienē.» Bermudietis, kas dzimto pusi nav redzējis divdesmit septiņus gadus, atbild: «Tiešām. Un tad vēl daži domā, ka viņām ir loģisks, analītisks saprāts un piemīt spēja argumentēt. Viņas taču kļūst kā negudras, ja kaut kur gaisā saož argumentu.» Viņi abi droši vien ir filozofi.

Kopš esam izbraukuši no ostas, mūsu kuģa mašīnas divi lāgi ir uz dažām minūtēm apklusušas. Tagad tās klusē atkal. Bālais jauneklis apcerīgi saka:—Tā! Mašīnists atkal apsēdies atpūsties.

Kapteinis uzmet runātājam bargu skatienu; viņa varenie žokļi pārstāj darboties, un uz dakšiņas uzdurtais kartupelis paliek pusceļā uz pavērto, sastingušo muti. Tad viņš rāmi ierunājas:

— Vai jums liekas, ka šā kuģa mašīnists stumj kuģi uz priekšu, pašrocīgi darbinādams kādu kloķi?

Bālais jauneklis dzirdēto brītiņu pārdomā, tad nevainīgām acīm paveras kapteinī un atjautā:

— Vai tad tā nav?

Ar to pašu visas sarunas pārtrūkst, un pusdienas līdz pašām beigām turpinās pilnīgā klusumā, kurā vienīgā skaņa ir jūras rāmie šļaksti un ēdāju klusinātā zobu šņakstināšana.

Izpīpējuši pa pīpei un izstaigājušies pa klāju, kur nepietiek vietas sajaukt soli, iedomājamies, ka derētu izspēlēt kādu vista partiju. Pajautājam ņiprajai, apsviedīgajai īru stjuartei, vai uz kuģa varētu sameklēt kārtis.

— Var, dārgais, var, kāpēc ne. Jāteic, kavā gan nav visu kāršu, bet trūkst tik maz, ka to nemaz nevar pamanīt.

Par laimi, atcerējos, ka man pašam čemodānā ir safjānādas futrālis ar gluži jaunu kavu, ko biju tur ielicis aiz pārskati,šanās, noturēdams par kādu flakonu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā mēs, neliels pulciņš, pieveicām vakara vienmuļību, izspēlējot dažas partijas, un sešos zvanos, pēc jūrnieku laika rēķina, kad uz kuģa nodzēš gaismu, bijām gatavi likties pie miera.

Šodien pēc otrajām brokastīm augšējā klāja smēķētāju kajītē iznāca krietni ilga tērzēšana, galvenie runātāji bija vecie vaļu zvejas kuģu kapteiņi. Varen valodīgs bija kapteinis Toms Baulings. Viņam piemita notikumu atstāstītājiem zīmīgā pievēršanās visiem sīkumiem; tā rakstu­rīga cilvēkiem, kas dzīvo savu fermu vientulībā vai ilgi kuģo pa jūru, kur darba nav daudz un laiks nav ierobežots. Viņš sāka stāstu un, kad bija sasniedzis kulmināciju, pēkšņi sacīja:

— Nu jā, kā jau teicu — stūre bija draņķīga, vētra dzina kuģi uz priekšu, taisni virsū aisbergam, visi stāvēja kā sastinguši, elpu aizturē­juši, galvenais hempers nedarbojās, buras saplosītas driskās, masti lūza — vispirms v.iens, tad otrs — bums!— brīks!— brāksl Ierauj tikai galvu plecos un gaidi! Un piepeši nāk Džonijs Rodžers, vinčas stieni rokā, acis mežonīgi spīd, mati izpluinīti… nē, pag, tas nebija Džonijs Rodžers… pa, pa, kā nu bija .. . laikam jau Džonijs Rodžers toreiz nemaz nebrauca kopā ar mums; vienā braucienā viņš bija gan, to atminu skaidri, bet toreiz . . . man liekas, papīrus viņš tam braucienam parakstīja… bet vai uzkāpa uz kuģa vai palika krastā, vai kaut kas atgadījās…

Un tā tālāk, un tā joprojām, līdz satraukums norima un nevienu vairs neinteresēja, vai kuģis toreiz sadūrās ar aisbergu vai ne.

Stāstīdams viņš aizrunājās līdz asai kritikai par Jaunanglijas kuģu būvētāju izdaudzinātajiem nopelniem. Viņš sacīja:

— Jūs saņemat kuģi, kas būvēts kaut kur Menā, teiksim, Bātā; un kāds iznākums? Pirmais darbs jums ir iebraukt to dokā un remontēt — tāds ir iznākums. Tā gan, ser, kuģis nebūs vēl mircis ne nedēļu, kad pa šuvju starpu suns varēs izskriet. Nolaidiet tādu kuģi ūdeni, un kāds būs iznākums? Pakulas samirkst jau pirmajā braucienā. Prasiet, kam gribat, vai tā nav. Bet ļaujiet, lai jums kuģi uzbūvē mūsu ļaudis — no Ņūbedfordas puses. Un kāds būs iznākums? Nu, ser, to kuģi jūs varat iegremdēt ūdenī un noturēt zem ūdens pusgadu, un tas ne asaru nenoraudās.

Visi, ari tie, kas jūrā neiet, prata saskatīt smalko attēlojumu un aplaudēja, kas veco viru varen iepriecēja. Bet jau nākamajā mirkli agrāk pieminētā bālā jaunekļa pazemīgais skatiens lēnām cēlās pret vecā kapteiņa seju un pazemīgās lūpas jau vērās…

— Turiet muti!— vecais jūrnieks viņam uzbrēca.

Rēciens visus pārsteidza, taču savu tas panāca, jo valodas neapsīka, bet raiti ritēja tālāk.

Sākās runas par briesmām uz jūras, un viens no jūras dzīves nepazinējiem izplūda parastajās blēņās par nabaga jūrasbraucēju, kas klīst pa tāliem okeāniem, vētru plosīts, nemitīgu briesmu apdraudēts; ik vējpūta, ik pērkona grandiens dzimtenes debesīs iesveļ viņa draugos, kas sēž pie sprēgājošas kamīna uguns, dziļu līdzjūtību pret nabaga jūrasbraucēju un rosina tos skaitīt lūgšanas, lai dievs viņam piešķir spēku. Kapteinis Baulings kādu brīdi to pacieta, bet tad atklāja pavisam jaunu aspektu.

— Pietiks, pietiks! Tādas blēņas visu mūžu esmu salasījies gana — dzejoļos un stāstos, un līdzīgos smērējumos. Žēl nabaga kapteiņal Līdzcietība nabaga kuģotājam! Viss jau būtu labi, tikai ne tādā vizē, kā izlikts dzejoļos. Līdzcietība kapteiņa sievai! Arī labi, tikai atkal ne tādā vīzē, kā raksta dzejnieki. Padomājiet! Kam ir visdrošākā dzīvošana pasaulē? Nabaga kapteinim. Palasieties statistikā, un paši redzēsiet. Tādēļ nav ko muļķoties ar līdzi jušanu nabaga jūrasbraucē­jam, nav ko daudzināt viņam draudošās briesmas, viņa grūto dzīvi un ciešanas. Lai to dara pantu kalēji. Paraugieties uz mirkli medaļas otrā pusē. Piemēram, šeit pat — kapteinis Breiss, četrdesmit gadus vecs, trīsdesmit gadus iet jūrā. Patlaban viņš gatavojas saņemt savā vadībā kuģi, kas no Bermudām dosies uz dienvidiem. Nākamnedēļ viņš jau būs ceļā: labi noteikumi; ērta kajīte; pasažieri; patīkama sabiedrība; darba tieši tik daudz, lai saglabātos možs gars un nebūtu jānogurdinās; karalis uz sava kuģa; valdnieks pār visu un visiem; trīsdesmit gadu pieredze, kas iemācījusi, ka viņa amats nepavisam nav bīstams. Un tad pametiet skatienu viņa mājā. Viņa sieva ir trausla sieviete; Ņujorkā viņai viss svešs; atkarībā no gadalaika viņa ieslodzīta sveloši karstā vai ledaini saltā mājā; gandrīz neviena paziņas; nekādas saviesības, tikai vientulība un viņas pašas domas; vīrs allaž pusgadu uz jūras. Viņa dzemdējusi astoņus bērnus; piecus no tiem apbedījusi, pirms vīrs tiem bija paguvis uzmest kaut skatienu. Garas naktis viņa sēdēja pie šo bērnu gultiņas, iekams tie nomira, bet viņš pa to laiku omulīgi kuģo pa jūru; viņa tos pavadīja uz kapiem, dzirdēja zemi krītam uz zārciņiem, un sirds viņai sāpēs lūza, bet viņš omulīgi kuģo pa jūru; viņa mājās sēroja — nedēļu pēc nedēļas, izjuzdama bērnu zaudējumu diendienā, ik mīļu stundu, bet viņš dzīvo vieglu dienu uz jūras, nekā par to nezinādams. Padomājiet par to kaut brītiņu — apsveriet to savā prātā un novērtējiet: svešu ļaužu vidū viņa dzemdē piecus bērnus, bet vīra, kam sirsnīgi pieglausties, nav klāt; viņa apbedī bērnus, bet vīrs, kas varētu viņu mierināt, ir svešumā. Padomājiet! Līdzjūtība briesmu apdraudētajam jūrasbraucējam ir blēņas; veltījiet savu līdzjūtību viņa sievas grūtajai dzīvei, tur tā būs vietā! Lasot dzejoļus, var domāt, ka sieva raizējas vienīgi par briesmām, kas draud vīram. Viņai gan ir daudz kas cits, nopietnāks, par ko raizēties. Dzejoļos vienmēr rakstīts par Iīdzjušanu nabaga jūrasbraucējam to briesmu labad, kas viņu apdraud uz jūras; labāk būtu lūkojuši ar līdzcietību iejusties jūrnieka naktī, kad viņš nomokās, nespēdams aizmigt, domājot par to, ka vajadzēja pamest sievu dzemdību sāpēs, vientuļu, bez tuviniekiem, pamest ar slimiem un mirstošiem bērniem. Ja vispār kaut kas pasaulē spēj mani saniknot līdz neprātam, tad tie ir nolādētie, slienainie dzejoļi par jūrasbraucējiem!

Kapteinis Breiss bija lēnīgs, maigas dabas, mazrunīgs cilvēks; viņa vēju ārdētajā sejā jautās kaut kas sāpīgs, kas līdz šim šķita noslēpu­mains, bet tagad, kad bijām dzirdējuši viņa dzīvesstāstu, kļuva saprotams. Astoņpadsmit braucienos viņš bija devies uz Vidusjūru, septiņos — uz Indiju, vienreiz ar ekspedīcijas kuģi bijis pie Ziemeļpola un «starplaikos» pabijis visos tālīnajos zemeslodes okeānos un jūrās. Viņš teica, ka pirms divpadsmit gadiem palicis krastā un ģimenes labad klejošanu izbeidzis. Un vai varat iedomāties, kā šis mūžīgais ceļotājs saprata palikšanu krastā un klejojumu izbeigšanu? Tas nozīmēja ik gadu divos piecus mēnešus ilgos braucienos kursēt starp Bostonu un Surinamu, pārvadājot cukuru un melisi.

Runājot šodien gan par šo, gan par to, gadījās arī dzirdēt, ka uz vaļu zvejas kuģiem nemēdz braukt līdzi ārsts. Kuģa ārsta pienākumus uzņemas kapteinis. Viņš ne tikai izsniedz zāles, bet kā prazdams saliek kopā lauztus locekļus vai ari tos nozāģē un pēc labi izdevušās amputācijas piededzina stumbeni. Kapteiņa rīcībā ir medikamentu skapis, kurā zāles netiek apzīmētas ar nosaukumu, bet gan ar numuru. Pastāv īpaša grāmata ar zāļu lietošanas instrukcijām. Tajā aprakstītas slimības ar piezīmi par ārstēšanas veidu: «Ik stundu 1 tējkaroti Nr. 9», «Ik pa pusstundai desmit Nr. 12 pilulu» utt. Vienam no mūsu kapteiņiem Klusā okeāna ziemeļos reiz trāpījies šķiperis, kas nonācis lielā neizpratnē. Tas sacījis:

«Ar to zāļu skapi kaut kas nav kārtībā. Viens no maniem puišiem saslima — tāpat vien, ne pārāk nopietni. Es atšķīru grāmatu, tur bija teikts: vienu tējkaroti Nr. 15. Paskatījos skapī un redzēju, ka Nr. 15 izbeigušās. Nospriedu kaut kā sakombinēt zāles, lai rēķins iznāk pareizs; iedevu tam puisim pustējkarotes Nr. 8 un pustējkarotes Nr. 7, un lai mani vai šodien uzvelk pie kāķa, ja viņš pēc piecpadsmit minūtēm nebij pagalam! Nē, tajā zāļu skapja sistēmā ir kaut kas tāds, kas manai saprašanai par augstu!»

Daudz jautru nostāstu saglabājies par Klusā okeāna veco kuģotāju «Orkāna Džounsu»— miers viņa pīšļiem! Divi trīs no klātesošajiem viņu pazina; es pats sevišķi labi, jo četri lāgi iznāca kopā ar viņu kuģot. Tas bija traki savdabīgs vīrs. Viņš bija piedzimis uz kuģa; izglītības druskas salasījis no kuģa ļaudīm; gaitas viņš sāka klāja priekšgalā, taču, soli pa solim uz augšu rausdamies, uzstrādājās līdz kapteiņa tiltiņam. Vairāk nekā piecdesmit gadu no nodzīvotajiem sešdesmit pieciem viņš nobrauca uz jūras. Tika izburājis visus okeānus, apredzējis visas pasaules zemes un pa druskai kaut ko aizguvis no katra klimata. Ja cilvēks pavadījis piecdesmit gadu uz jūras, viņa zināšanas par cilvē­kiem un par pasauli, protams, ir gaužām paviršas, viņš nezina nekā par pasaules dziļāko domu, nekā vairāk par ābeces gudrību, un pat šīs zināšanas ir neskaidras, lauztas nemācīta prāta prizmā. Tāds vīrs ir tikai bērns ar sirmu bārdu. Tieši tāds bija «Orkāna Džounss»— vien­kāršs, vientiesīgs, mīlams vecs bērns. Mierīgos brīžos viņš bija jauks un maigs kā meitene; taču, kad apskaitās, pārvērtās par tādu orkānu, ka pat viņa iesauka likās tikai īstās dabas bāla atblāzma. Kautiņā viņš kļuva briesmīgs, jo bija spēcīgi noaudzis un pār mēru drosmīgs. No galvas līdz papēžiem viņš bija apgleznots ar tetovētām zilām un sarkanām bildēm un pantiņiem. Mēs abi braucām uz viena kuģa, kad viņam notetovēja pēdējo brīvo vietiņu uz ķermeņa: šī neskartā vieta bija josliņa visapkārt kreisās kājas potītei. Trīs dienas viņš klumburoja pa kuģi ar kailu kāju un pietūkušu potīti, uz kuras neganti sarkans tušas raksts lektin lēca pretī: «Tikums ir viņa paša g . . .» (Vārds nebija pabeigts vietas trūkuma dēļ.) Viņš bija no visas sirds un dvēseles dievbijīgs, tomēr lādējās kā tirgussieva. Lādēšanos viņš par grēku neturēja, jo teica, ka jūrnieki nesapratīšot pavēles, ja tās neapskaidros ar kārtīgu lāstu. Viņš bija varens Bībeles zinātājs, vismaz pats sevi par tādu uzskatīja. Viņš ticēja itin visam, kas Bībelē rakstīts, bet pie šīs ticības nokļuva pats ar savām īpašām metodēm. Viņš piederēja pie «progresīvajiem» domātājiem un, iztulkojot jebkuru brīnumu, iekļāva to dabas likumos, apmēram līdzīgi tiem ļaudīm, kas sešas pasaules radīšanas dienas pārvērš par sešiem laikmetiem, un tādā garā joprojām. Pats to neapzinādamies, viņš bija izvērties par visai vērā liekamu zobgali modernajiem zinātniskajiem reliģijas aizstāvjiem. Šāds cilvēks kā tas, ko nupat attēloju, ir neganti kārs uz pētniecību un diskusijām; bet tas zināms katram bez teikšanas.

Vienā braucienā kapteinim uz kuģa pagadījās mācītājs, bet viņš par pasažiera amatu nekā nezināja, jo tādas ziņas pasažieru sarakstā netiek atzīmētas. Kapteinim cienīgtēvs misters Pīterss varen iepatikās, un viņš ar to ielaidās garu garās sarunās, stāstīja notikumus, aizraujošus atgadījumus no savas dzīves, izvīdams savus teiksmu stāstus ar košiem spēkavārdu pavedieniem, kas patiesi spēja atspirdzināt cilvēku, kurš pieradis pie garlaicīgas, pelēcīgas valodas. Viendien kapteinis noprasīja:

«Vai jūs, Pīters, Bībeli kādreiz lasāt?»

«Nu — jā.»

«Klausoties jūsu atbildē, man šķiet, ka ne pārāk bieži. Bet ķerieties vienreiz pie tā visā nopietnībā un redzēsiet, ka ir vērts. Tikai nezaudējiet pacietību, lasiet vien uz priekšu. Sākumā nekā nesapratī­siet, bet pamazītēm viss sāks noskaidroties, un jūs nelaidīsiet vairs to grāmatu ārā no rokām, ēdis vai neēdis.»

«Esmu dzirdējis, ka tā mēdzot būt.»

«Un tā tik tiešām ir. Nav nevienas grāmatas, kas stāvētu tai līdzi. Tā ir pārākā par visām, Pīters. Tur gan ir daža laba gaužām āķīga vieta, bet nelaidieties vaļā un izprātojiet visu pamatīgi, un, kad būsiet krietni iedziļinājies, viss taps skaidrs kā uz delnas.»

«Vai brīnumi arī, kaptein?»

«Jā, seri Brīnumi arīdzan. Itin visi. Tur, par piemēru, ir tas gabals par Baāla praviešiem. Tas gan māk ievest strupceļā, ko?»

«Jā — ā, īsti nezinu, bet.. .»

«Sakiet atklāti, tas jums nebija saprotams. Nu, es par to nebrīnos. Jums trūka pieredzes to visu izdibināt, tas jūsu prātam bija par grūtu. Vai gribat, lai jums izskaidroju, tad jūs to būšanu izpratlsiet?»

«Es labprāt paklausīšos, ja vien esat ar mieru, kaptein.»

Un kapteinis sāka:

«Darīšu to ar prieku. Pirmkārt, raugiet, arī es lasīju un lasīju, prātoju un prātoju, līdz sāku apjēgt, kādi vecajos Bībeles laikos tie ļaudis īsteni bijuši, un, kad izprātoju, tad vairs nebija nekāda grūtuma. Izdomāju, ka ar Izāku' un Baāla praviešiem lieta bijusi šāda. Tajos senajos laikos sabiedrisko darbinieku vidū bijuši daži varen asi vīri, un viens no tiem bija īzāks. Bija jau Izākam arī savas vainas, nav mans darbs Izāku aizbildināt; viņš visādi vazāja aiz deguna Baāla praviešus, un tas galu galā ir attaisnojams, ja ņem vērā, kā apgājās ar viņu. Nē, es saku tikai vienu: nekāda brīnuma tur nebija, un tagad es jums visu izskaidrošu, lai pats redzat.

Tā nu, raugi, praviešiem sāka klāties arvien plānāk un plānāk, tas ir, Izāka formāta praviešiem. Vietējā sabiedrībā bija četri simti piecdes­mit Baāla praviešu un tikai viens pats prezbiteriānis, tas ir, ja Izāks bija prezbiteriānis, un manim šķiet, ka bija, bet galvot neņemos. Skaidrs, ka Baāla pravieši nogrāba lauvas tiesu. Man domāt, īzāks jutās visai nelāgi, bet viņš bija maktens vīrs un, bez šaubām, nepadevās, un staigāja, pravietodams pa visu zemi, bet tas maz ko līdzēja; ar tādu pārspēku viņš nevarēja mēroties. Drīz vien viņam sāka mākties virsū izmisums; tad viņš domā, līdz visu izdomā — un ko viņš nu dara? Ar slēptiem mājieniem ļauj saprast, ka pretinieki esot tādi un šitādi — var­būt neko īsti noteiktu, tikai paklusām grauj viņu reputāciju. Valodas, zināms, izplatījās un pēdīgi nonāca līdz ķēniņam. Ķēniņš noprasīja Izākam, ko šis īsti ar savām nevalodām gribot sacīt. Izāks atteic: «O, neko īpašu, tikai diezin, vai viņi spētu lūdzoties panākt, lai altāris aizdegas ar uguni no debesīm. Tas jau, majestāt, nav nekas liels, bet vai viņi spēj to izdarīt? Tikai tas man bij prātā.» Ķēniņš visai satraucās, aizgāja pie Baāla praviešiem, un tie itin moži attrauca: ja vien altāris esot gatavs, viņi esot gatavi katrā laikā; ieteica vēl katram gadījumam altāri apdrošināt.

Tā nu otrā rītā visi Izraēļa bērni un viņu vecāki, un vēl liels citu ļaužu bars pulcējās vienkop. Sanāca lielais Baāla praviešu pulks un nostājās vienā pusē, bet Izāks staigāja viens pats šurp un turp gar otru pusi un darīja savu darāmo. Kad tas brīdis pienāca, Izāks rādījās jautrs un mierīgs, teikdams, lai otrējie sākot pirmie. Tie sāka arī — visi četri simti piecdesmit ņēmās ap altāri skaitīt lūgšanas, centās, cik spoži mācēja, un cerēja uz lielām lietām. Skaitīja stundu, skaitīja divas stundas — trīs stundas, un tā līdz pusdienlaikam. Nekā; neizdevās viņiem tas numurs. Viņi, protams, apkaunējās — tāds bars cilvēku visapkārt, kā tur lai nekaunas? Ko tagad darītu augstsirdīgs cilvēks? Izliktos neredzam? Zināms. Bet ko darīja Izāks? Ņēma Baāla pravie­šus uz zoba, kā vien varēja izdomāt. Tincināja: «Jūs runājat pārāk klusu; varbūt jūsu dievs aizmidzis vai, kazi, izgājis pastaigāties; jums vajadzētu pakliegt diktāk.. > tā vai mazliet citādi, īsti vārds vārdā neatminu. Saprotiet, negribu Izāku aizbildināt, nebija jau viņš bez trūkumiem.

Tā nu Baāla pravieši visu pēcpusdienu skaitīja pātarus, skaitīja, cik vien labi prata, taču neizšķīla ne dzirksteli. Beidzot, kad saule laidās uz rietu un mutes viņiem bija kaltin izkaltušas, viņi meta mieru un atkāpās.

Bet ko nu dara Izāks? Iziet priekšā un uzsauc pāris draugiem: «Uzlejiet altārim četras mucas ūdens!» Visi vai mēmi aiz brīnumiem; pretinieki bija skaitījuši pātarus pie sausa altāra, saprotiet, un nenieka nebija panākuši. Odeni uzlēja. Bet Izāks saka: «Lejiet vēl četras mucas!» Un pēc tam: «Vēl četras uzlejiet!» Varat iedomāties — kopā divpadsmit mucu. Ūdens straumēm plūda pār altāri un satecēja pamatīgā dumbrājā krietnas cisternas tilpumā. Man liekas, tik daudz tur, nudien, būs bijis. Daži no {aužu pulka jau grasījās ģērbties ciet un iet projām, jo rēķināja, ka Izāks kļuvis traks. Bet viņi Izāku nepazina. Izāks nometās uz ceļiem un arī sāka skaitīt lūgšanas: viņš tajās pieminēja visus, itin visus: aizlūdza par pagāniem tālās zemēs, par brāļu baznīcām, par zemi un valsti kopumā, par kungiem, kam vara valdībā, noskaitīja visu parasto programmu no sākuma līdz pašām beigām, līdz skatītāji jau bija paguruši un pievērsušies citām domām, un tad piepeši, kad neviens nemanīja, viņš izvelk sērkociņu un uzšvirkstina pie liela kaula, un — pff!— visa tā būšana uzliesmo kā milzu ugunsgrēks! Divpadsmit mucu ūdens? Petrolejas, ser, PETROLEJAS! Tā tas notika.»

«Petrolejas, kaptein?»

«Jā, ser. Tur taču visa zeme piesūkusies ar petroleju. īzāks to zināja. Palasiet vien Bībeli. Neraizējieties par neizprotamajām vietām. Tajās nav nekā neizprotama, ja vien tās labi izprātojat un, kā nākas, izgaismojat. Bībelē katrs pēdējais vārds ir patiess; vajag tikai ar bijāšanu ķerties pie darba un izskaitļot, kā viss darīts.»

Pulksten astoņos trešajā rītā pēc izbraukšanas no Ņujorkas parādī­jās zeme. Kāds pāri saules apmirdzētajiem viļņiem pie apvāršņa bija ieraudzījis tikko samanāmu tumšu svītru vai arī izlikās ieraudzījis, paļaudamies uz savu aso redzi. Pat reverends teicās to redzam, kas gan nebija ticams. Taču vēl neesmu sastapis cilvēku, kam pietiktu morālā spēka atzīt, ka viņš nespēj saredzēt zemi, ja citi apgalvo, ka to redz.

Drīz vien Bermudu salas tika skaidri saredzamas. Tālumā virs ūdens kā iegarens, tumšs blāķis ar lēzeniem pakalniem un ielejām gulēja lielākā sala. Taisni tai klāt netikām, mums vajadzēja sešpadsmit jūdžu attālumā no krasta apbraukt tai apkārt, jo salu apjož virspusē nesaredzams koraļļu rifs. Pēdīgi ieraudzījām vietvietumis peldam bojas un ieslīdējām šaurā kanālā starp tām, «pieveicām» rifu, iekļuvām seklā zilā ūdenī, pēc tam seklā zaļā ūdenī, kam tikai pa virsu ņirbēja sīki vilnīši. Bija situsi augšāmcelšanās stunda: kajītes atdeva savus kritušos. Kas ir šie bālie rēgi stāvajās cepurēs un zīda volānos, skumjā procesijā izniruši uz klāja? Tie ir pasažieri, kas Ņujorkas ostā iedzēra neapstrīda­mās zāles pret jūrasslimību, tad pa vienam vien pazuda un tapa aizmirsti. Bija arī divas trīs sejas, ko līdz šim brīdim vispār neviens vēl nav redzējis. Tā vien gribas pajautāt: «Kur tad jūs uzkāpāt uz kuģa7»

Ilgi braucām pa šauro kanālu, kam abās pusēs zeme — lēzeni pauguri, kas varētu būt apauguši un zaļi, bet izskatījās kaili. Toties krastos ieslēgtais ūdens bija skaists — ar zilajām un zaļajām joslām seklākajās vietās un plašiem tumši brūniem plankumiem tur, kur klintis pacēlās gandrīz līdz ūdens virsmai. Visi jutās tik labi, ka pat drūmajam, bālajam jauneklim (kuru visa saime kopā draudzīgā vienprātībā bija iedēvējusi par Ēzeli) dažs uzbilda kādu laipnu vārdu, jo ļauns jau viņš nebija.

Beidzot mēs ar pilnu tvaiku iestūrējām starp divām radzēm, kuru klinšu žokļi bija pavērti tā, ka kuģis tik tikko varēja izspraukties cauri, un tad mūsu skatienam pavērās uz nogāzēm un kalnu virsotnēm uzbūvētā Hamiltona ar tādu terašu arhitektūru, kādas laikam nav nekur citur pasaulē.

Bija svētdienas pēcpusdiena un piestātnē sapulcējies ap pāris simt bermudiešu — puse balto, puse melno, visi smalki ietērpti, kā teiktu dzejnieks.

No krasta pie kuģa piebrauca vairākas laivas, kas atveda sagaidītā­jus. Viens no saliniekiem bija noplucis sīks, vecs džentlmenis, kas devās tiešā gaitā pie mūsu visvecākā pasažiera, acīm īsti bērnišķīgā priekā zibot, apstājās, sakrustoja rokas uz krūtīm un, smaidīdams pār visu seju, jūsmā, uz kādu vien viņa vecā sirds bija spējīga, iesaucās:

— Tu mani vairs nepazīsti, Džon! Saki vien atklāti, atzīsties, ka nepazīsti!

Mūsu vecīgais pasažieris, gaužām pārsteigts, vērīgi nopētīja viņu, nopētīja nodilušo senlaicīga piegriezuma uzvalku, kas droši vien nezin cik gadu bija kalpojis par svētdienas kārtu, nopētīja apbrīnojamo gardibeni, kas bija vēl vecmodīgāka, ar aizkustinošu vecu, stīvu, aplamās vietās «švītīgi» ielocītu apmali, un gausi, kas norādīja uz intensīvu iekšēju piepūli atrast atmiņā vietu mīlīgajam, ērmotajam večukam, minstinājās:

— Jā-ā .. . pagaidiet.. . sasodīts … jūsos ir kaut kas .. . mm .. . mm … bet es neesmu Bermudās bijis divdesmit septiņus gadus un .. . hm . .. hm .. . nevaru tā uzreiz pateikt, bet kaut kā jūsos man kaut kas šķiet tik pazīstams, ka .. .

— Varbūt viņa cepure,— vientiesīgā, līdzjūtīgā interesē nomurmi­nāja Ēzelis.

Tā nu mēs ar mācītāju beidzot bijām nokļuvuši Hamiltonā, Ber- mudu salu lielākajā pilsētā. Brīnumaina balta pilsēta; balta kā baltākais sniegs. Balta kā marmors; balta kā milti. Un tomēr nelīdzinājās nevienai no minētajām vielām. Nekas, gan mums ienāks prātā īstais vārds, kā apzīmēt šo īpatnējo baltumu.

Tā bija uz nelielas pakalnu grēdas nogāzēm un virsotnēm sablīvēta pilsēta. Tās ārmalas pakāpeniski izkliedējās un izbeidzās ciedru mežos, gar krasta līci nebija vienlaidu meža nogabalu vai zaļu lapu ēnas virs virmainās, gleznainās jūras, visa apkārtne bija pieraibināta baltiem punktiņiem — puspaslēptām mājām, kas spīdēja cauri lapotnei. Cel­tnēm šai pilsētā piemita galvenokārt spāņu arhitektūras iezīmes, mantotas no kolonistiem, kas te iemitinājās pirms divarpus gadsimtiem. Šur tur rēgojās pa kokospalmai ar izpluinītu galotni, piešķirot salai tropisku izskatu.

Piestātne bija masīvi būvēta; nojumē sakrauts pāris tūkstošu mucu, kurās glabājās ražojums, kas Bermudu slavu aiznesis līdz daudzām zemēm, proti, kartupeļi. Un šur tur pa sīpolam. Pēdējais teikums nav ņemams nopietni, jo Bermudās uz vienu kartupeli izaug vismaz divi sīpoli. Tas ir šo salu dārgumu dārgums. Salinieku sarunās, dievvārdos, literatūrā sīpols ir visbiežāk sastopamais, vistēlainākais apzīmējums. Bermudiešu metaforās tas ir epitets visam pašam labākajam, absolūti pilnīgajam.

Bermudietis, apraudādams aizgājēju, nezina augstāka slavinājuma kā teikt: «Viņš bija īsts sīpols.» Dzīvu varoni bermudietis vairāk nekā ar vētrainiem aplausiem cildina ar vārdiem: «īsts sīpols viņš ir!» Palaizdams dēlu lielajā dzīvē, kur tam vajadzēs pašam uzdrošināties un visu izlemt, tēva labākais padoms, kvēlākais lūgums, dziļākā pārliecība un godkāre dēla labā izskan vārdos: «Esi īsts sīpols!»

Nokļuvuši līdzteku piestātnei un pabraukuši desmit vai piecpadsmit soļu tai garām, izmetām enkuru. Bija svētdiena, dzidra un saulaina. Ļaužu pulciņi piestātnē — vīrieši, jaunieši un puikas — bija gan baltie, gan melnie, puslīdz vienādā skaitā. Visi bija labi un glīti ģērbušies, daži atturīgi, daži modīgi. Domāju, ka vajadzētu tālu ceļot, iekams atrastu otru pilsētu ar divpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju, kas spētu bez iepriekšējas sagatavošanās un īpašas piepūles demonstrēt tvaikoņa piestātnē tik reprezentablu publiku. Gan baltās, gan melnās sievietes un meitenes, kas nejauši gāja garām, bija glīti, daudzas pat eleganti un moderni tērpušās. Vīrieši, šķiet, daudz netiecās pēc vasaras ietērpa, bet meitenes un sievas gan, un bija tīkami noskatīties uz viņu baltajiem ģērbiem, kad acis tik ilgus mēnešus bija kavējušās pie tumšām krāsām.

Ap vienu nomaļus guļošu kartupeļu mucu bija sastājušies četri jaunkungi, divi tumšādainie, divi baltie, glīti uzcirtušies, katram rokā

slaids spieķītis, kura rokturis atspiests pret zobiem, katrs vienu kāju uzstutējis uz mucas sāna. Pienāca vēl viens jauns džentlmenis, uzmeta mucai ilgpilnu skatienu, bet redzēja, ka neatradīs vietu, kur atbalstīt kāju, un domīgs gāja tālāk pameklēt kādu brīvāku mucu. Viņš izstaigājās gan šurp, gan turp, taču velti. Uz mucām neviens nezvilnēja, kā to mēdz darīt slaisti citās zemēs, tomēr visas strēķos nesakrautās mucas bija aizņemtas. Kam vien atlika brīva kāja, uzstutēja to uz apgāztas mucas, ja vien vēl kāda neaizņemta atradās. Cilvēku parašas noteic apstākļi. Bermudieši slaistās ap mucām tādēļ, ka šeit nav laternu stabu.

Daudzi salinieki sanāca uz kuģa un uzsāka dzīvas sarunas ar matrožiem — man šķita, viņi apvaicājās par to, kas notiek krievu-turku karā. Tomēr, pamatīgāk ieklausoties, konstatēju, ka tā nemaz nav. Viņi jautāja: «Kādas turas sīpolu cenas?» vai «Kā pie jums paauguši sīpoli?». Skaidrs, ka tas viņiem pirmajā vietā; bet, tikko tas bija noskaidrots, viņi tūdaļ sāka interesēties par karu.

Izkāpām krastā un konstatējām ļoti patīkamu jaunumu: ne piestātnē, ne tās tuvumā nebija ne ormaņu, ne pajūgu, ne omnibusu, neviens nepiedāvāja savus pakalpojumus, nedz arī kā citādi uzplijās. Es ieteicos, ka šeit ir tik jauki kā debesīs. Reverends pārmetoši un diezgan dzēlīgi aizrādīja, lai tad nu es ari pasteidzoties to tagad izmantot. Mums bija kādas pansijas adrese, atlika vienīgi atrast cilvēku, kas mūs uz turieni aizved. Tūliņ ari uzgādījās mazs baskājis tumšādains puišelis, tik noplucis, ka nemaz neizskatījās pēc bermudieša. Viņa bikšeles pēcpusē bija tik brīnišķīgi noklātas ar krāsainiem četrstūriem un trijstūriem, ka gribējās gandrīz domāt — tās uzšūtas no ģeogrāfijas atlanta lapām. Spožajā saulē bija viegli viņam sekot, jo viņš mirdzēja kā jāņtārpiņš. Mēs viņu nolīgām un gājām viņam pa pēdām. Viņš pilotēja mūs no vienas gleznainas ielas otrā un laikā nodeva mūs pienācīgajā vietā. Par krāsaino karti viņš naudu neprasīja, palūdza vienīgi kādu nieku par pakalpojumu; reverends divkāršoja prasīto. Puišelis saņēma naudu ar atzinībā mirdzošām acīm, kas skaidri liecināja: «Šitais vīrs ir īsts sīpols.»

Mums nebija ieteikuma vēstuļu; mūsu uzvārdi pasažieru sarakstā bija izkropļoti; neviens šeit nezināja, vai esam godīgi cilvēki vai blēži. Tā mēs cerējām patīkami un netraucēti pavadīt laiku, ja vien neradīsim aizdomas ar savu izskatu un pansijas saimnieks mums neparādīs durvis. Viss izgāja gludi. Bermudiešiem nav pieredzes ar bezgožiem, viņi nav aizdomu tirdīti. Mums ierādīja lielas, gaišas istabas otrajā stāvā ar skatu uz plašu puķu un ziedošu krūmu izstādi — kallām un lilijām, lantānām, heliotropiem, jasmīniem, rozēm, neļķēm, pildī­tām ģerānijām, oleandriem, granātābelēm, milzīgiem ziliem tīteņu pulksteņiem un daudziem citiem augiem, kam nezinu nosaukuma.

Devāmies garā pēcpusdienas pastaigā un itin drīz izpētījām, ka šī koši baltā pilsēta celta no baltiem koraļļu klinšu blokiem. Bermudas ir koraļļu salas, kur koraļļu slāni sedz sešas collas bieza augsnes kārtiņa un katram iedzīvotājam ir pašam savs koraļļu karjers. Ejiet, kurp iedami, un visur redzēsiet kalnu sānos vertikālus nošķēlumus, ko nebojā neviens atlūzums, neviena plaisa, un jūs varbūt iedomāsieties, ka māja šeit izaugusi no zemes, viengabalā izcelta no iedobes. Tā domājot, jūs maldāties. Bet būvmateriāls mājai gan iegūts no kalna. Koraļļu klinti cērt tieši uz leju vajadzīgajā dziļumā — desmit līdz divdesmit pēdu — un izceļ ārā lielus, kantainus blokus. Atskaldīšanai lieto vai nu kaltu divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu garā kātā, un to izmanto, kā mēs izmantojam lauzni, vai arī tādu kā ķērnes lāpstiņu, ko lieto, kuļot sviestu. Tik mīksts ir šis materiāls. Tad ar parastu zāģi bloku sazāģē glītos, prāvos ķieģeļos, kas ir divas pēdas gari, pēdu augsti un apmēram sešas collas biezi. Aptuveni mēnesi tos notur skraji sakrautus, lai nocietē; pēc tam sāk celt māju. Māju būvē no šiem ķieģeļiem un apjumj ar collu biezām, lielām koraļļu plātnēm, ar ik nākamo daļēji pārklājot iepriekšējo, lai izveidojas it kā lēzeni terases pakāpieni; arī skursteņi darināti ar koraļļu blokiem un izzāģēti graciozās, dai(ās formās; apakšstāva veranda izbruģēta ar koraļļu klints blokiem; tāpat celiņš uz dārza vārtiem; žogs veidots no masīviem koraļļu paneļiem ar platu virsnojumi un resniem vārtu stabiem, taču visam ar zāģi piešķirts tīkams, iznesīgs vieglums. Pēc tam virsū uzklāj gluda, cieta balsinājuma kārtu īkšķa naga biezumā — žogam, mājai no augšas līdz apakšai, jumtam, skursteņiem — visam; debesīs iznirst saule un apmirdz šo skatu, un jums pienācis brīdis miegt nepieradušās acis ciet, pirms tās apžilbst gluži aklas. Tas ir baltākais no visiem baltumiem, kādus varat iedomāties, un arī visžilbinošākais. Bermudu māja neizskatās pēc marmora celtnes; tās baltums ir daudz intensīvāks; piedevām tās veidolā ir kaut kas glezns, vārdā nenosaucams, kas liedz to noturēt par marmoru. Mēs ilgi vērojām un daudz spriedām, cenzdamies atrast epitetu, kas pareizi raksturotu Bermudu mājas unikālo baltumu, un beidzot uztrāpījām īsto. Tas ir kūku glazūras baltums ar glazūras vieglo, tikko jaušamo vizmu. Marmora baltums salīdzinājumā ar šo ir vienkāršs un neuzkrītošs.

Kad māja ietērpta cietajās apšuvuma bruņās, vairs nav atklājama neviena plaisiņa, neviena šuve, neviena bloku savienojuma vieta no pamatiem līdz pat skursteņa augšmalai; izskatās, it kā ēka būtu izcirsta no viengabala akmens, kurā pēc tam izzāģētas durvis un logi. Balta marmora celtnei ir salts, kapenēm līdzīgs, nedraudzīgs izskats, tā cilvēku nomāc un sasaldē vārdus tam lūpās. Ar Bermudu māju ir pavisam citādi — tās dzīvīgais baltums, uz kura rotājas saules mirdza, uzmundrina, pat uzjautrina. Ja mājai turklāt vēl ir skaistas formas un graciozas kontūras, kādas ir daudzām bermudiešu mājām, tā jūs

savaldzina tik stipri, ka nespējat nolaist no tās skatienu, līdz acis sāk sāpēt. Viens pats no šiem brlnum jaukajiem, skaisti izzāģētajiem skursteņiem — pārāk šķīsts un balts šai grēku pasaulei — ar vienu saules apspīdētu un otru liegā ēnā iegrimušu pusi spēj saistīt apburto skatienu vai veselu stundu. Nezinu nevienu citu zemi, kur var apbrīnot skursteni un mielot acis ap to. Šāda sniegaini balta, puspaslēpusies māja, kas tikai mazliet pavīd caur za|o lapotni, ir viens brīnumjauks skats; un, ja tas jūs pārsteidz pēkšņi, negaidot atklādamies aiz asa lauku ceļa pagrieziena, esmu pārliecināts, ka jūs sajūsmā iekliegsieties.

Kurp vien ejat — lai tas būtu uz laukiem vai pilsētā, visur jūs redzat šīs sniegainās mājas, turklāt visām apkārt kuplo milzums puķu, bet nekur gar sienām nevijas vīnstīgas; tās nespēj pie gludā, cietā balsinājuma pieķerties. Kurp vien ejat — pa pilsētas ielu vai lauku ceļu, starp nelieliem kartupeļu lauciņiem vai gar lepnām kungu mājām, katrā pagriezienā jūs sagaida šie baltie mājokļi, uz kuriem neredz neviena traipiņa. Pats mazākais namiņš ir tikpat nevainojami balts kā vislepnākā savrupmāja. Nekur nav netīrumu, nav nelabas smakas, dubļu, nav cūku laidaru, nolaidības, nekārtības, nekur nav pietrūcis rūpju un kopšanas. Ceļi, ielas, mājokļi, cilvēki, viņu apģērbs — viss, kas veras pretim uz katra soļa, ir spodrs un glīts. Tā ir spodrākā zeme pasaulē. Visspodrākā.

To visu apsverot, neviļus radās jautājums: kur dzīvo trūcīgie? Atbildi neatradām. Tādēļ nolēmām ļaut par šās mīklas atminējumu izstrīdēties nākotnes valstsvīriem.

Kādu tīkamu izbrīnu melnajā Londonā radītu viena šāda mirdzoši balta lauku pils ar brūnajiem logu pārsegiem un palodzēm, ar zaļajiem aizvirtņiem un apstādījumu pārbagātību! Un cik brīnumains pārstei­gums tā būtu arī jebkurā Amerikas pilsētā!

Ceļus Bermudās veido, vispirms izcērtot blīvajā, baltajā koraļļu klintī eju dažu collu dziļumā, bet daudzu pēdu dziļumā tur, kur jāizcērtas cauri pakalnam, pēc tam nogludinot ceļa gultni. Tas ir vienkāršs un viegls process. Koraļļu klints ir graudaina un poraina, ceļa gultne šķiet izveidota no cieta, balta cukura. Ceļš ir tik tīrs un balts, ka vienā ziņā no tā ceļas arī nelabums: saule to jums acīs atstaro tik intensīvi, ka jums visu laiku nāk šķavas. Vecajam kapteinim Tomam Baulingam bija cita bēda. Viņš piebiedrojās mūsu pastaigā, bet ik pa mazam brītiņam nemierīgi tenterēja uz ceļa malu. Beidzot viņš atzinās, sacīdams:

— Traki gan, es, šeku, zelēju tabaku, bet ceļš it tik sasodīti tīrs.

To pēcpusdien mēs nostaigājām vairākas jūdzes neprātīgajā saules, balto ceļu un balto ēku kvēlajā mirdzā. Acis neganti sūrstēja. Pēkšņi glāsmaina, labestīga ēna uzvēdīja vāru vēsumu. Mēs, tīkami pārsteigti, pacēlām acis un ieraudzījām, ka ēnu met milzīgs melns nēģeris, kas gāja garām. Atņēmām viņa militāro sveicienu un mirkli izbaudījām

viņa klātbūtnes radīto vēsumu, pēc tam no jauna ienirām nežēlīgajā baltajā svelmē.

Tumšādainās sievietes, ko pa ceļam sastapām, deva labdienu; bērni tāpat. Nēģeru vīrieši sveicināja militārā modē. To viņi, bez šaubām, patapinājuši no karavīriem; Anglijai šajās salās kopš paaudžu paaudzēm stāv garnizons. Man šķiet, arī jauno vīriešu paradums dižoties ar tieviem spieķīšiem aizgūts no karavīriem, jo tie allaž nēsā spieķus — tiklab Bermudās, kā visos citos plašajos Britānijas valdīju­mos.

Lauku ceļi izlokās un izvijas visburvīgākajos līkumu līkumos, ik jaunā pagriezienā paverot jaunus pārsteigumus: viļņojošas oleandru birzis, kas šķiet ceļamies aiz tālīniem pauguriem kā rieta mākoņi; vietumis uzviļņo piepeša dzīvība un rosme, taču mazliet tālāk tikpat piepeši paveras tumšs meža mijkrēslis un klusums; garām slīd ainas ar baltiem cietokšņiem un signāltorņiem, kas iezīmējas pret debesīm vientuļās kalnu virsotnēs; šur tur pazib uz īsu mirkli notverts un tūliņ pagaisis skats uz mirguļaini zaļu jūru starp zemesragiem; tad atkal meži un vientulība; un drīz vien ceļš bez brīdinājuma apliec jaunu līkumu un atklāj okeāna līci visā tā godībā, izskaistinātu ar daiļi iekrāsotiem krastiem un izrotātu ar cēli slīdošām burām.

Ejiet, pa kuru ceļu iedams, es tomēr droši ņemos apgalvot, ka vairāk par pusjūdzi jūs uz tā nonoturēsieties. Jūsu ceļš ir tieši tāds, kādam ceļam jābūt: gar malām apaudzis ar svešatnīgiem apstādījumiem un puķēm; tas ir ēnains un tīkams vai ari saules apspīdēts un tomēr tīkams; tas jūs ved garām vismājīgākajiem mitekļiem, cauri mežu joslām, kas dažkārt tumst dziļā pakrēslī, dažkārt trīc putnu dziesmās; tas lokās līkumu līkumos, nemitīgi kaut ko solot, turpretī taisnie ceļi atklāj skatienam visu uzreiz un nokauj interesi. Visas šīs īpašības piemīt jūsu ceļam, un tomēr jūs uz tā nenoturēsieties ne pusjūdzes tādēļ vien, ka uz abām pusēm no tā pastāvīgi zarojas nelielas, kārdinošas, noslēpumai­nas takas, un, tā kā ari tās ir līkumiem līkumotas, jūs nespējat pretoties kārdinājumam pamest izraudzīto ceļu, lai izpētītu kādu no tām. Un parasti tiekat pienācīgi atalgots; jaunais ceļš, vezdams uz salas iekšieni, allaž izvērtīsies par vislīkumaināko, vijumis savijušos, bezmērķīgāko un interesantāko ceļu, kādu vien cilvēks spēj iedomāties. Daudzveidī­bas netrūkst. Brīžiem jūs nonākat līdzenumā, kur vienā pusē aizstiep­jas dumbrājs ar desmit pēdu augstiem meldriem, bet otrā — kartupeļu un sīpolu lauki; bet jau aiz nākamās ieloces jūs nokļūstat paugura virsotnē, un jums visapkārt plešas okeāns un salas; tad pēkšņi ceļš ielokās dziļā klinšu cirsmā, un abās pusēs tam slejas trīsdesmit vai četrdesmit pēdu augstas sienas, iezīmētas ar visdīvainākajiem, negaidī­tākajiem slāņojuma rakstiem, parādās ekscentriski veci slāņu izcirtumi, vietumis parotāti ar kādu pārdrošu puķi vai vīnstīgu; un drīz vien ceļš jūs aizved uz jūras krastu, un jūs varat noraudzīties dzidrajā ūdenī, pāris asu dziļumā vērot it kā dimantos dzirkstošo gaismas rotaļu uz klintīm un jūras dibena smiltīm, līdz nogurstat — ja esat tā veidots, ka no tādiem skatiem spējat nogurt.

Varat iet pa lauku ceļiem, apcerē iegrimis, netraucēts vērot tīrumus un sētas, jo ne pa vieniem vārtiem negaidot neizbrāzīsies suns, nobiedējot jūs līdz nāvei ar mežonīgām rejām, kaut arī šī ir civilizēta kristīgu ļaužu zeme. Mēs Bermudās redzējām vairāk nekā miljons kaķu, bet attiecībā uz suņiem ļaudis šeit ir ļoti atturīgi. Divus trīs vakarus izstaigājāmies pa salu krustu šķērsu, bet ne reizes mums neuzmācās neviens suns. Cik brīnišķīgi ir nonākt šādā zemē! Kaķi, ja vien saprātīgi sadalīti, nav nekāds traucēklis, tikai, sakrituši kaudzē, gan aizkavē satiksmi.

Kad mēs tajā svētdienas pievakarē sasniedzām ārpilsētu, apstājāmies kādā sētā un lūdzām padzerties. Saimnieks, pusmūža vīrs ar labestīgu vaigu, aicināja mūs piesēst un atpūsties. Viņa cienīgā atnesa krēslus, un mēs sasēdām koku pavēnī durvju priekšā. Misters Smits — viņu nesauca Smits, bet šim vārdam nav nekādas vainas — iztaujāja mūs par mums pašiem, par mūsu zemi, un mēs, bez šaubām, atbildējām viņam visu patiesību un savukārt iztaujājām viņu. Viss ritēja ļoti vienkārši, patīkami un saviesīgi. Un bija kā daždien uz laukiem, jo turpat tuvumā ganījās noenkurota cūka, mazs ēzelītis un vista: katrs ar auklu piesiets aiz kājas, zāļainā vietā. Pēc brīža garām aizslāja sieviete, un, kaut ari viņa gāja, salti klusēdama, tomēr pārsvieda mūsu sarunu citā gultnē. Misters Smits sacīja:

— Vai ievērojāt, ka viņa pat nepaskatījās uz mums? Viņa ir mūsu tuvākā kaimiņiene vienā pusē, un viena cita ģimene dzīvo mums kaimiņos otrā pusē, bet attiecības kļuvušas gaužām vēsas, mēs nesaru­nājamies. Taču šīs trīs ģimenes jau paaudžu paaudzēm dzīvojušas cieši blakus un simt piecdesmit gadu satikušas kā cimds ar roku.

— Tai gan vajadzēja būt lielai nelaimei, kam pietika spēka sagraut tik senu draudzību?

— Tiesa, tas bija drausmīgi, bet līdzēt riekā nevarēja. Viss notika tā: apmēram pirms gada vai mazliet senāk mūsu māju bija nežēlīgi apsēdušas žurkas, un es dibensētā uzstādīju slazdu. Abēji mani kaimiņi bija vareni kaķmīļi, tāpēc es viņus brīdināju par slazdu, jo kaķi šeit allaž klejo pa "naktīm apkārt un varēja iekļūt nepatikšanās, ja es netiktu pabridinajis. Tā nu viņi uz laiciņu savus kaķus ieslodzīja mājā. Bet vai tad jūs nezināt, kādi ir cilvēki — aizmāršīgi un nolaidīgi, un vienu nakti misis Džounsas lepnākais runcis iekūlās slazdā un pagalam bij. No rīta atnāk misis Džounsa ar to mironi rokās, raud un vaimanā, it kā būtu zaudējusi bērnu. Tam kaķim bija vārdā Jelvertons — Hek- tors Dž. Jelvertons, un viņš bija nejēdzīgs vecs ādainis, jēgas no viņa nēbij nē tik, cik vistas kājā gaļas, bet vai tad viņai to varēja iestāstīt? Mierināju viņu, kā vien cilvēks spēj otru mierināt, bet nekas nelīdzēja — man jāsamaksājot. Taču es sacīju, ka netaisos ieguldīt naudu kaķos, un viņa piepūtusies aizgāja, aizstiepdama nelaiķi līdzi. Tā beidzās mūsu saiešanās ar Džounsiem. Misis Džounsa pārgāja uz citu baznīcu un aizvilka visu savu cilti līdzi. Viņa sacīja, ka nepalikšot vienā draudzē ar slepkavniekiem. Un pēc laiciņa pienāca misis Braunas kārta — tā bija viņa, kas nupat pagāja garām. Viņai- piederēja pretīgs dzeltens kaķis, kuru viņa mīlēja ne tikai kā vienu bērnu, bet kā dvīņus; vienu nakti šis pielaikoja slazdu savam kaklam, un tas šim tik labi piegulēja un laikam bija tik tīkams, ka runcis turpat saritinājās un palika guļam. Tāds gals piemeklēja Seru Džonu Boldvinu.

— Vai tam kaķim tā bija vārdā?

— Tā gan. Pie mums kaķiem sadoti tādi vārdi, ka jums būtu nenobrīnlties. Marij (to viņš sievai), kāds bija vārds tam kaķim, kurš pie Hūpera aiz pārskatīšanās izēda muciņu žurkuzāļu, tad slāja uz mājām, bet pa ceļam viņam trāpīja zibens, viņš sāka ģenģerēt, iekrita akā un bija galīgi beigts, pirms viņu no akas izķeksēja?

— Tas bija diakona nēģera Džeksona kaķis. Atceros vairs tikai vārda beigu daļu, tā bij tāda: Turiet-fortu-jo-es-nāku-Džeksons.

— Ko niekus! Tas nebij tas kaķis. Tas izēda veselu bundžu Zeidlica pulvera' un pēc tam gluži kā neprātīgs sadzērās virsū ūdeni. Runāja, ka esot bijis aplam vērtīgs runcis, bet man gan tā nelikās. Lai nu paliek vārdi. Tātad misis Brauna izturējās visai saprātīgi, bet misis Džounsa viņu sakūdīja. Pierunāja viņu iesūdzēt mani tiesā un pieprasīt zaudējuma atlīdzību. Viņa tiešām aizgāja uz tiesu, un viņai pietika pieres pieprasīt septiņarpus šiliņus. Troksnis sacēlās liels. Tiesā saskrēja visi kaimiņi. Citi manā pusē, citi — viņas. Beigās visi tā sagāja matos, ka trīssimt jardu apkārtnē pajuka draudzības, kas bija ilgušas no paaudzes uz paaudzi.

Tiesā es ar vienpadsmit lieciniekiem pierādīju, ka tam kaķim bij riebīgs raksturs, zema izcelšanās un ka salīdzinājumā ar pārējo apkārtnes kaķu līmeni viņš nav bijis ne izbrāķētas pastmarkas vērts; tomēr es prāvu zaudēju. Ko gan es citu varēju gaidīt? Te pastāv caurcaurēm aplama sistēma, kas vienā jaukā dienā novedīs līdz revolūcijai un asinsizliešanai. Viņi, proti, maģistrātam maksā tikai bada algu un tādējādi dod viņam vaļu izspiest no cilvēkiem atalgojumu un izdevumu apmaksu, lai sagrabinātu iztikai. Un kāds ir dabiskais iznākums? Kādēļ viņš nekad — nevienu pašu reizīti necenšas kādu lietu izspriest taisnīgi? Viņš, raug, domā tikai par to, vai klients ir naudīgs. Tā ari šoreiz — visas maksāšanas, visus izdevumus uzkrāva man. Es, paši redzat, varēju samaksāt skaidrā naudā, un viņš gaužām

' Pulveris — dzeramas sodas, vīnskabes un cukura sajaukums putojoša dzēriena izgatavošanai. (Tulk.) labi zināja — ja piespriedīs maksāt misis Braunai, viņam viss būs jāsaņem valūtā.

— Valūtā? Vai tad Bermudām ir sava valūta?

— Kā tad — sīpoli. Un tie stāvēja četrdesmit procentu zem cenas, tālab ka sezona jau bija trīs mēnešus kā beigusies. Tā es prāvu zaudēju. Man vajadzēja par to kaķi samaksāt. Taču visļaunākais bija brēka, ko prāva sacēla. Tika sabojāts tik daudz labu attiecību. Kaimiņi vairs cits ar citu nesarunājās. Misis Brauna bija vienam savam bērnam ielikusi manu vārdu. Bet nu viņa tūdaļ nosauca to citā vārdā. Viņa ir baptiste. Nu, un, kad bērnu pa otram lāgam mērca kristīt, tas noslīka. Sākumā es cerēju, ka pēc kāda laika viņa atkal kļūs ar mani draudzīga, bet bērna noslīkšana, protams, visu sabojāja. Cik daudz sirdēstu un ļaunošanās būtu aiztaupījies, ja viņa būtu to bērnu kristījusi sausā veidā.

Es redzēju, ka viņš runā skaidru patiesību. Lielie uztraukumi, zaudēta uzticēšanās tiesas godīgumam, kad taisnīgi jāizspriež prāva par septiņarpus šiliņiem un vienu kaķi! Tas kaut kā šķita parādām salas «formātu».

Šai mirklī ievērojām, ka simt jardu tālāk pie kādas mājas tiek uzvilkts Anglijas karogs pusmastā. Es pats un mani biedri tūdaļ sākām gudrot, kādas augstas amatpersonas nāve rosinājusi tik liela goda parādīšanu. Tad vienā un tai pašā mirklī mūs trāpīja kā zibens, jo vienlaikus bijām nonākuši pie vienāda secinājuma: gubernators bija aizbraucis uz Angliju; sēru karogs uzvilkts britu admirālim!

Taču tad karogu pamanīja arī misters Smits. Viņš aizkustināts sacīja:

— Tā ir pansija. Laikam aizgājis kādas pansijas viesis.

Pa to laiku pusmastā noplīvoja vēl ducis karogu.

— Skaidrs, kāds no pansionāriem.

— Vai tad šeit pansionārus godina ar karogu, mister Smit?

— Protams — ja viņi ir miruši.

Arī tas apliecināja šās zemess formātu.

dienās; un kaut kas gaužām žēls skan līdzi, kad tagad, astmas mocītajā otrajā bērnībā, izkrīt daža laba nots tajās vietās, kur nabadzītēm izlūzis kāds zobs.

Mēs apmeklējām dievkalpojumu staltajā episkopālajā baznīcā, kur bija sapulcējies cilvēku savi pieci vai seši simti parastajā bermudiešiem raksturīgajā proporcijā — puse balto, puse melno; un visi bija glīti ģērbušies, kā jau to varēja no bermudiešiem gaidīt. Baznīcā skanēja laba mūzika, ko dzirdējām, un droši vien arī sprediķis bija labs, taču draudze visu laiku pamatīgi klepoja, tā ka dzirdami tika vienīgi paši skaļākie argumenti. Kad pēc brīža gājām ārā, noklausījos divu meiču sarunā:

— Paklau, tu taču negribēsi man iestāstīt, ka maksā muitu par cimdiem un mežģīnēm! Es gan maksāju tikai par pārsūtīšanu: saņemu visu starp «Bostonas Ziņotāja» lapām.

Ir cilvēki, kuri ieskata, ka visgrūtākais šai pasaulē esot radīt sievieti, kas sapratis, ka nodarboties ar kontrabandu nav labi, bet ka pilnīgi neiespējams esot radīt sievieti, kas nekļūs par kontrabandisti, vienalga, vai viņai ir iespēja to darīt vai nav. Bet var jau būt, ka tās ir maldīgas domas.

Pastaigādamies izgājām no pilsētas un drīz vien pa vientuļu ceļu, kuru no abām pusēm apjūma lielu ciedru kuplās zarotnes, nokļuvām tālu mežā. Visapkārt nevienas skaņas; valdīja pilnīgs klusums. Un tik tumšs, ka acs spēja atšķirt vienīgi melnas kontūras. Gājām pa šo tuneli aizvien tālāk, īsinādami ceļu ar tērzēšanu.

Patlaban saruna risinājās šādā garā:

— Cik vienkārši, nejūtami kādas zemes sabiedrība un valdība spēj atklāties svešiniekam, radīt tam drošības vai nedrošības sajūtu, bez kuras svešinieks par to īpaši domātu vai uzdotu kādam jautājumus. Sai salā esam pavadījuši pus dienas un redzējuši vienīgi godīgas sejas; esam vērojuši plīvojam Britānijas karogu, kas liecina par centīgu pārvaldi un labu kārtību: un tā mēs, nekā nejautādami, pilnīgā uzticībā, neapbruņoti klīstam pa šo tumšo, nomaļo vietu, kas gandrīz jebkurā citā zemē čumētu un mudžētu no slepkavniekiem un visvisādiem nejauceņiem…

Ššš! Kas tas? Zaglīgi soļi! Klusas balsis! Mums aizraujas elpa, saspiežamies cieši kopā un gaidām. No tumsas izslīd neskaidra ēna un nostājas mums pretī. Ierunājas balss — prasa naudul

— Vienu šiliņu, ja jums nav iebildumu, ser, ziedojiet jaunās metodistu baznīcas būvei.

Labie vārdi! Svētā skaņa! Pateicīgā bijībā mēs ziedojam jaunajai metodistu baznīcai un jūtamies priecīgi, domādami, kāda laime, ka šie mazie tumšādainie svētdienskolas audzēkņi varmācīgi mums neuz­bruka un neatņēma visu, iekams paguvām atjēgties no nevarības, ko bija radījis pirmais izbīlis. Cigāru atblāzmā parakstām ziedojumu listē uzvārdus, kas pieder lielākiem filantropiem, nekā esam mēs, un tad dodamies tālāk tumsā, pārspriezdami: kā lai nosauc valdību, kas atļauj sīkiem, melniem, dievbijīgiem bērneļiem ar ziedojumu listēm aklā tumsā mesties virsū mierīgiem svešzemniekiem un pārbiedēt tos līdz nāvei?

Klaiņojām vairākas stundas un pēdīgi tomēr izmanījāmies apmaldī­ties, kaut arī Bermudās tas prasa īpašu talantu. Man kājās bija jaunas kurpes. Kad izgājām, tām bija septītais lielums, bet nu nebija vairāk par piekto, un ar katru brīdi tās joprojām turpināja rauties aizvien mazākas. Pēc tam es tajās kurpēs nostaigāju vēl divas stundas, pirms sasniedzām mājas. Nešaubos — ja vien es palūgtu — lasītāji justu man līdzi. Daudzi cilvēki nezina, kas ir galvassāpes vai zobusāpes, ari es esmu viens no tādiem; taču ikviens būs divas trīs stundas pastaigājis knapās kurpēs un zina, cik brīnišķīgi ir klusā vietā tās novilkt un redzēt, kā kājas tūkst arvien biezākas, līdz gandrīz aptumšo debesjumu. Reiz, kad vēl biju zaļš, bikls kucēns, uzaicināju vienkāršu, vientiesīgu lauku meiču vienvakaru uz komēdiju. Biju tikai vienu dienu ar viņu pazīstams; man viņa likās dievišķīga; uzāvu savas jaunās kurpes. Pēc pirmās pusstundas viņa sacīja: «Kālab jūs visu laiku kustināt kājas?» Es atjautāju: «Vai es tiešām to darīju?» Savaldījos un sēdēju mierīgi. Pēc nākamās pusstundas viņa apvaicājās: «Kālab jūs uz visu, ko jums saku, atbildat: «Jā, o, jā!» vai: «Ha-ha! Protams, gluži pareizi!», kaut gan tās lielākoties ir pavisam aplamas atbildes?» Es pietvīku un paskaidroju, ka laikam būšu bijis mazliet izklaidīgs. Kad bija apritējusi vēl pusstunda, viņa sacīja: «Kālab, lūdzu, jūs tā smejaties par katru nieku, bet izskatāties tik bēdīgs?» Paskaidroju, ka tā allaž mēdzu darīt, kad iegrimstu pārdomās. Pagāja vēl stunda, un viņa, nopietnām acīm manī raudzīdamās, jautāja: «Kālab jūs visu laiku raudat?» Es paskaid­roju, ka ļoti jocīgas komēdijas man vienmēr izspiež asaras. Pēdīgi cilvēka dabiskās dziņas ņēma virsroku, un es slepus izkāpu no kurpēm. Tā bija kļūda. Atpakaļ uzvilkt es tās vairs nespēju. Vakars bija lietains; uz mūsu pusi negāja neviens omnibuss; un, kad es soļoju uz mājām — pie vienas rokas meitene, otrā rokā kurpes, patiesi biju pelnījis līdzjūtību — īpaši tajos mokpilnajos brīžos, kad vajadzēja iet pa ielas spuldžu apgaismotām vietām. Vispēdīgi mana mežameita noprasīja: «Kur jūsu kurpes?», un es, pielikdams punktu visām aplamībām, ko tovakar biju sarunājis, izteicu pēdējo stulbo piezīmi: «Augstākās sabiedrības cilvēki iet uz teātri bez kurpēm.»

Kara laikā reverends bija kalpojis par armijas mācītāju, un, kamēr mēs maldīdamies meklējām ceļu atpakaļ uz Hamiltonu, viņš pastāstīja, kas atgadījies ar diviem mirstošiem kareivjiem, un notikums man, par spīti sāpošajām kājām, tomēr likās interesants. Viņš stāstīja, ka Potomakās hospitālī uz valdības rēķina tikuši izgatavoti vienkārši priedes koka zārki, tomēr ne vienmēr piegāde spējusi apmierināt pieprasījumu; un tādās reizēs, kad kareivim gadījies nomirt tādā brīdī, kad zārka pie rokas nebijis, viņš aprakts bez zārka. Kādā vēlā vakarā, kad palātā gulējuši divi mirstoši kareivji, ienācis viens vīrs un iestiepis zārku; palātā viņš neziņā apstājies, neprazdams izšķirties, kuram no nabaga puišiem tā vajadzēs pirmajam. Abi dziestošām acīm viņu lūdzot uzlūkojuši, jo parunāt vairs nav spējuši. Tad viens pacēlis no segas apakšas izģindušu roku un pamājis, kam, jādomā, vajadzējis nozīmēt: «Lūdzu, esi cilvēks un pastum to zem manas gultas.» Zārka nesējs tā izdarījis un aizgājis. Laimīgais ieguvējs ar mokām iegrozījies gultā tā, ka ticis ar seju pret otru kareivi, gandrīz vai piepacēlies pussēdus un sācis vaikstīties, it kā gribēdams piešķirt sejai kādu viņam vien zināmu izteiksmi. Pamazām, ar lielu piepūli viņam izdevies stabili un nepārpro­tami piemiegt aci. Tad cietējs nevarīgi atkritis atpakaļ, pārguris, bet laimīgs. Tai brīdī palātā ienācis Nr.2 (zaudējušā kareivja) draugs. Nr.2 pievērsis tam skatienu mēmā lūgumā, kuru draugs drīz vien uztvēris pareizi un, izvilcis zārku no kareivja Nr.l pagultes, pastūmis to zem Nr.2 gultas. Nr.2 centies izpaust savu prieku un pūlējies padot draugam vēl kādu zīmi; arī šoreiz draugs sapratis un pacēlis mirēju sēdus. Tad mirstošais varonis griezis nespodras, bet gavilējošas acis pret Nr.l un sācis ar mokām kustināt rokas; beidzot viņam izdevies pacelt vienu roku līdz sejai, taču roka spēka izsīkumā noslīdējusi atpakaļ; viņš izmēģinājies vēlreiz, bet atkal velti. Viņš atpūties; tad saņēmis visus spēkus un šoreiz pamazām, bet noteikti pacēlis īkšķi līdz degungalam, izpletis izdilušos pirkstus un izlaidis garu. Tādu ainu nav iespējams aizmirst. Unikāla «situācija».

Nākamajā rītā, man pat šķita, ka ļoti agri, manā istabā negaidot parādījās baltais zēns — viesmīļa palīgs — un šautin izšāva vienu vienīgu vārdu:

— Brokastis!

Tas bija daudzējādā ziņā ievērojams puika. Gadus vienpadsmit vecs; modrām, vērīgām, melnām acīm; ašām kustībām; nekad ne mazākās vilcināšanās, ne mazākās nenoteiktības; viņa sejā, uzvedībā, valodā jautās militāra precizitāte, gluži apbrīnojama tādam mazam vīriņam; liekus vārdus viņš netērēja; atbilde vienmēr sekoja jautājumam tik ātri un bija tik īsa, ka drīzāk šķita jautājuma sastāvdaļa, nevis atbilde uz to. Stāvēdams pie galda ar mušu vēdekli rokā, sastindzis, taisni nostiepies, ar dzelžainu stingrību vaigā, viņš izskatījās pēc statujas līdz brīdim, kad atklāja viesa sejā kādu vēlēšanos; nekavējoties metās to izpildīt un tūliņ atkal pārvērtās par statuju. Ja viņu sūtīja pēc kaut kā uz virtuvi, viņš militāri aizsoļoja līdz durvīm, bet, ticis laukā, tūliņ metās lēkšiem.

— Brokastis!

Nolēmu vēlreiz papūlēties, lai piedabūtu šo radījumu pie runāšanas:

— Vai tu cienīgtēvu pamodināji vai…

— Jā, ser!

— Vai vēl ir agrs vai…

— Astoņi trīsdesmit piecasl

— Vai tev vienam pašam jāaptek mājas solis, vai tev nav kāds …

— Nēģeru meitene!

— Vai uz šīs salas ir tikai viena draudze vai…

— Astoņas!

— Vai lielā baznīca ir draudzes baznīca vai …

— Mierinājuma lūgšanu nams!

— Vai ar nodokļiem apliek vēlēšanu apgabala, draudzes vai pilsē­tas …

— Nezinu!

Iekams paguvu palauzīt galvu, lai izdomātu vēl kādu jautājumu, viņš jau bija lejā un aizlēkšoja pa virtuves pagalmu. Ar galvu pa priekšu viņš uz vēdera bija nošļūcis pa kāpņu margām. Nemēģināju viņu vairs izaicināt uz sarunām. Sarunāšanās iespējas pamatelements viņam nebija šūpulī ielikts: viņa atbildes bija tik galīgas un precīzas, ka neatstāja ne mazākās šaubas — saruna pabeigta. Man liekas, šajā zēnā slēpjas vai nu liela vīra, vai nelieša dīglis — atkarībā no apstākļiem; bet viņu taisās padarīt par namdari. Tā nu reiz pasaule neprot izmantot lielākās iespējas.

Sajā un nākamajā dienā mēs vizinājāmies pa salu un aizbraucām uz Sentdžordžas pilsētiņu, kas atrodas jūdzes piecpacsmit vai divdesmit no galvaspilsētas. Tādi cieti, lieliski braucamie ceļi kā šeit ārpus Eiropas nekur citur nav sastopami. Mūs veda jauns, saprātīgs nēģeru puisis, kas vienlaikus bija ari mūsu gids. Izbraucot no pilsētas, redzējām piecas kalnu kāpostu palmas (traks nosaukums!) augam taisnā rindā vienādā atstatumā citu no citas. Tie gan nebija vislielākie un visgarākie koki, kādus esmu redzējis, taču visstaltākie un majestātis­kākie. Brīvā dabā laikam neviena audze nav varējusi tik veiksmīgi sacensties ar kolonādi. Visi koki ir vienāda garuma — apmēram sešdesmit pēdu; to stumbri ir it kā no pelēka granīta un, augšup tiecoties, sasmailinās ļoti pakāpeniski un harmoniski; stumbros nav neviena zara, izauguma vai bojājuma, un to segums nemaz neizskatās pēc mizas, drīzāk tas līdzinās gan apstrādātam, bet nepulētam granītam. Līdz piecdesmit pēdu augstumam stumbrs pakāpeniski noSmailējas; ap šo vietu koka miza sāk līdzināties ar pelēku diegu cieši notītai spolei vai virpai. Augstāk stumbrs izplešas zaros, pasniecoties vēl pēdas sešas augšup; lapotnes cilindrs ir koši, sulīgi zaļš un v izskatās ievīstīts kā kukurūzas zaļā vālīte. No tā plaši izplešas platas palmas lapas, arī zaļas. Parasti palmas nosliecas no vertikāles, to stumbrs ieliecas, bet šajā staltajā rindā svērtenis nevienam kokam nespētu konstatēt ne mazāko noslieci; tie slejas taisni kā Bālbekas kolonnas; tiem piemīt šo kolonnu grācija un cēlums; mēnesnīcā, mijkrēslī vai ari tad, ja tiem noņemt; lapotni, tie izskatītos gluži kā Bālbekas kolonāde.

Putni, ko mums gadījās šai zemē sastapt, bija ļoti droši; pat tik bikla būtne kā paipala mierīgi knābājās pa zāli, kamēr mēs to vērojām un aprunājām. Mazu kanāriju dzimtas putniņu vajadzēja izkustināt no vietas ar pātagkāta galu, un arī tad tas palēca tikai pāris soļu tālāk. Stāsta, ka pat tramīgā blusa Bermudās esot droša, sadraudzīga un, uzticēdamās un nekā ļauna nebīdamās, ļaujot, lai to noķer un papaijā. Teiktais jāpieņem ar atlaidi, jo šajos nostāstos, bez šaubām, ir krietna tiesa tukšas lielības. Sanfrancisko iedzīvotāji, piemēram, ņemas apgal­vot, ka viņu pilsētas blusas spējot nogāzt bērnu no kājām, it kā tādu darbu varētu blusai piedēvēt par nopelnu; it kā šādas informācijas izskandināšana ārzemēs spētu pievilināt imigrantus. Deviņos no desmit gadījumiem tas saprātīgu cilvēku varētu vienīgi atbiedēt no ieceļošanas.

Mums negadījās redzēt ne kukaiņus, ne rāpuļus, ko būtu vērts pieminēt, un es jau gatavojos apliecināt melnu uz balta, ka šeit vispār tādu neradījumu nav; bet vakarā, kad biju jau nolicies gulēt, manā istabā ienāca mācītājs ar kaut ko rokā un vaicāja:

— Vai tā ir jūsu kurpe?— Es atteicu, ka mana gan, un viņš sacīja, ka sastapis zirnekli, kurš to stiepis projām. Nākamajā rītā viņš pavēstīja, ka, gaismiņai svīstot, tas pats zirneklis pavēris istabas logu un nācis pievākt viņa kreklu, bet tad ieraudzījis viņu un aizbēdzis.

— Vai viņš to kreklu dabūja?

— Nē.

— Kā tad jūs zināt, ka viņš bija nolūkojis tieši kreklu?

— To es redzēju viņam no acīm.

Mēs apvaicājāmies iedzīvotājiem, tomēr ne no viena nedzirdējām, ka Bermudu zirnekļi būtu spējīgi uz tādiem nedarbiem. Salinieki teica, ka viņu lielie zirnekļi ar izplestām kājām neesot lielāki par apakštasi un vienmēr tikuši uzskatīti par godprātīgiem. Te nu garīdznieka liecība asi sadūrās ar laicīgu, turklāt ieinteresētu personu liecībām. Lai būty kā būdams, es tomēr nolēmu savas mantas drošības labad ieslēgt.

Šur tur gar ceļu redzējām augam citronu, papaijas, apelsīnu un vīģu kokus, tāpat ari palmas: kokosa, dateļu palmas un palmeto. Redzējām četrdesmit pēdu augstas bambusniedres, kuru stublājs bija vira rokas delma resnumā. Purvos, balstīdamies uz krustu šķērsu saaugušām saknēm kā uz koka kājām, slējās mango koku džungļi. Sausākās vietās cēlie tamarindi dāsni dāvāja savu kuplo lapotņu tīkamo ēnu. Šur tur ceļmalu rotāja ziedoši tamariski. Vienā vietā stāvēja melns koks ar ērmoti samezglotiem un izlocītiem zariem, uz kuriem nebija nevienas pašas lapas. To varētu noturēt par nokaltušu ābeli, ja vien tajā nebūtu izkaisīti reti zvaigžņveidīgi, koši sarkani ziedi. Tiem bija izkliedēts sarkans mirdzums, kāds varētu būt zvaigznājam, ja tajā lūkojas caur apkvēpinātu stiklu. Var jau būt, kajnūsu zvaigznāji konstruēti tā, ka tos nemaz nevar redzēt caur apkvēpinātu stiklu; būtu liela kļūda, ja tas tiešām tā.

Redzējām koku, kurā vīnogas aug tikpat mierīgi un dabiski kā vīnogulājā. Redzējām gumijkoku, bet, jādomā, pašreiz nebija ražas nogatavošanās laiks, jo tajā nekarājās ne galošas, ne bikšturi, vispār nekas, ko varētu cerēt tādā kokā ieraudzīt. Tāds, kādu mēs to redzējām, mums šķita vienkāršs māneklis. Šajā salā aug tieši viens sarkankoks. Zinu, ka šī informācija ir nemaldīgi pareiza, jo pats redzēju vīru, kurš to daudzkārt bija saskaitījis, un viņš nevarēja kļūdīties. Šim vīram bija zaķalūpa un skaidra sirds, un visi teica, ka uz viņa vārdiem varot paļauties kā uz klinti. Pārāk maz mums ir tādu cilvēku.

Tuvu un tālu acis uztver oleandru rožaino mākoni un granātābeļu ziedu sarkano atblāzmu. Vienā meža stūri mežvlna staipekņi apvijuši kokus līdz pašām galotnēm un izrotājuši tos no vienas vietas ar lielu zilu ziedpulksteņu ķekariem — pa nelielu gabaliņu raugoties, tas ir brīnišķīgs, aizraujošs skats. Taču visur rēgojas nespodrie ciedri, un to zarotņu kroņi ainavā dominē. Cik tie īstenībā ir blāvi, to pamana tikai tad, kad kontrastam retumis tīkami iemirdzas citronkoku košais, it kā ar laku pārklātais zaļums. Vienā ziņā Bermudās ir izteikti tropiskas — vismaz maijā — ainavas ir nespodras, mazliet pabalējušas, paskumjas. Krāšņā kuplumā tērpušies meži ar mirdzoši zaļu lapotni, kas gavilēt gavilē savā skaistumā un liek skatītājam aizrautībā iekliegties vai apraudāties, jāmeklē tādās zemēs, kur ir bargas ziemas.

Mēs redzējām desmitu desmitiem tumšādaino fermeru rokamies pa saviem kartupeļu un sīpolu laukiem, sievas un bērni viņiem palīdzēja, visi, ja acs neviļ, priecīgi un pilnīgi apmierināti. Ne reizes mēs šajā saulainajā salā nesastapām nevienu viru, sievieti vai bērnu, kas izskatītos trūcīgs, neapmierināts vai par kaut ko nobēdājies. Tāda vienmuļība beigu beigās kļuva apnicīga, dažreiz vēl ļaunāk. Skats, ka vesela nācija gozējas apmierinātībā, var cilvēku padarīt traku. Mums likās, ka šajā kopienā kaut kā trūkst — kaut kā nenosakāma, nenotve­rama, bet tomēr trūkst. Pamatīgi apcerējuši, beidzot izdomājām — trūkst klaidoņu. Vajadzētu tos pārcelt šurp, visu baru. Te ir īsti jaunavīga augsne. Jebkurš īstens Amerikas patriots labprāt ziedos biļešu iegādei. Mēs spējam atteikties no veselām šo būtņu armijām, piecietīsim viņu trūkumu savā sabiedrībā un savos vēlēšanu apgabalos; šeit viņi atradis brīnišķīgu klimatu un sastaps labestīgus ļaudis. Kartupeļu un sīpolu te pietiek visiem, būs sirsnīga sagaidīšana pirmajai partijai un elegantas kapavietas otrajai.

Pašlaik cilvēki raka Agrās rozes šķirnes kartupeļus. Vēlāk būs otra raža — šķirnei, ko dēvē par Garnetu. Mēs pērkam viņu kartupeļus (mazumtirdzniecībā) par piecpadsmit dolāriem mucā; šejienes tumš­ādainie fermeri pērk mūsējos pusparvelti un pārtiek no tiem. Havana varētu tikpat izdevīgā veidā ieviest cigāru apmaiņu, ja prastu tiktāl aizdomāties.

Gājām garām kādam ceļmalas veikalam, pie kura bija izlikts uzraksts «Vajadzīgi kartupeļi». Droši vien kāds nejēga svešzemnieks. Viņš taču nevarētu paiet ne trīsdesmit soļu, nesastapis kartupeļus lielā daudzumā.

Vairākos tīrumos patlaban nāca gatavas bultsaknes. Kad pasaulē vēl tik plaši nelietoja ugunsieročus, Bermudās no savām bultsaknēm ik gadu ievāca krietnu peļņu.

Sala nav liela. Vienā vietā tās iekšienē mums pa priekšu brauca kāds vīrs, kura zirdziņš klidzināja soli pa solītim. Ieminējos, ka mums vajadzētu pabraukt viņam garām, bet mūsu kučieris atteica, ka tāda nieka ceļa gabaliņa dēļ neesot vērts. Gaidīju, kas notiks, jo brīnījos, ka mūsējais ir tik pārliecināts. Drīz vien priekšā braucējs patiesi iegriezās sānceļā. Es jautāju:

— Kā jūs zinājāt, ka viņš nogriezīsies?

— Es taču šito vīru pazīstu un^ zinu, kur viņš dzīvo.

Es ironiski apvaicājos, vai viņš varbūt pazīst visus saliniekus; viņš bez izbrīna vienkārši atbildēja, ka pazīstot gan. Tāda atbilde ļauj cilvēkam izveidot nemaldīgu priekšstatu par salas izmēriem.

Sentdžordžas galvenajā viesnīcā meiča ar jauku, nopietnu sejiņu apgalvoja, ka nevarot mūs pabarot ar pusdienām, jo mēs neesot iepriekš pieteikušies, tālab nekas neesot sagatavots. Taču līdz pusdie­nām vēl bija vesela stunda. Mēs uzstājām, viņa nepiekāpās, mēs lūdzām, viņa palika nepielūdzama. Viesnīca nebija gaidījusi tādu pārpludināšanu — divus cilvēkus, un tā vien likās, ka mums būs jābrauc mājās bez pusdienām. Es sacīju, ka nemaz neesam izsalkuši; mums pietiktu ar zivi. Mūsu meitenīte atteica, ka šodien neesot bijis zivju tirgus. Nu situācija jau kļuva nopietna; taču īstā brīdī ienāca pansionārs, kas atbalstīja šo viesnīcu un, kad viņam apstākļi bija apstāstīti, bija gatavs piedalīties. Tā mums sanāca pie galdiņa patīkama patērzēšana par Sentdžordžas galveno rūpniecības nozari — bojātu kuģu remontu; pa to laiku mums atnesa zupu, kurā kaut kas garšoja pēc viņsaules, bet izrādījās, ka tie ir tikai kādas īpašas, traki dzēlīgas šķirnes pipari. Tad galdā tika celta vista, kas bija brīnišķīgi sagatavota, tikai nepareizā veidā. Cepšana nebija īstais paņēmiens, kā to pieveikt. To būtu vajadzējis izlaist caur akmeņu smalcinātāju un tad vārīt līdz mūsu atnākšanai. Mēs, ap to noņemoties, dabūjām krietni pasvīst, tomēr apēšanai tik daudz neiznāca, lai mēs justos kā uzvarētāji. Bet tas nekas; dabūjām kartupeļus un saldu pīrāgu, turklāt patīkami un saviesīgi pavadījām laiku. Pēc tam izklaiņojāmies pa pilsētiņu, kas ir visai neparasta — ar interesantām līkām ieliņām un līkām gatvēm, un šur tur kādu putekļu kripatiņu. Šeit, tāpat kā Hamiltonā, dzīvojamām mājām bija visai īpatnēji veidoti slēģi. Tie nebija divviru, sānos ar eņģēm piestiprināti, bet gan viens plats slēģis, kam eņģes augšmalā — to var pavērt no apakšmalas un nostiprināt, kādā leņķī vien grib atkarībā no saules vai paša vēlēšanās.

Visā salā kalnu nogāzēs redzamas platas, baltas iedobes. Tur zemes kārta nokasīta, koraļļu slānis atklāts un noglazēts ar cieto balsinājumu. Daži no šiem iedobumiem ir ceturtdaļakra lieli, tie uztver lietusūdeni un novada to uz rezervuāriem; aku nav daudz, un arī ūdens tajās maz, bet dabisku strautu un avotu uz salas nav.

Stāsta, ka klimats Bermudās esot maigs un mērens, ka tur nekad neesot ne sniega, ne ledus un cilvēki visu gadu varot staigāt pavasara drānās un justies labi. Mums maijā iegadījās brīnum jauks, īsti vasarīgs laiks ar svelošu sauli, kad varēja tērpties visvieglākajās drēbēs, tomēr visu laiku pūta spirgts vējš, tādēļ karstums nenogurdināja. Četros piecos pēcpusdienā dzīvsudraba stabiņš sāka slīdēt lejup un vajadzēja saģērbties siltāk. Sentdžordžā es no rīta izgāju, apģērbies visplānākajā linu uzvalkā, bet pievakarē nokļuvu mājās ar diviem mēteļiem mugurā. Stāsta, ka naktis tur pastāvīgi esot stindzinoši dzestras. Mums bija līdzi moskītu tīkli, un mācītājs sūdzējās, ka moskīti viņu pagalam nomokot. Bieži vien dzirdēju viņu ar plaukstām sitam iedomātos odus tik dedzīgi, it kā tie patiešām būtu īsti. Maijā Bermudās nav neviena moskīta.

Pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem dzejnieks Tomass Mūrs dažus mēnešus bija pavadījis Bermudās. Viņš tika turp nosūtīts par Admiralitātes reģistratoru. Man nav gluži skaidrs, kādas ir Admiralitā­tes reģistratora funkcijas Bermudās, bet laikam jau viņa pienākums ir turēt kārtībā uzskaiti par visiem tur dzimušajiem admirāļiem. Es vēl painteresēšos. Ar admirāļiem šeit nekāda lielā darba nebija, Mūram apnika, un viņš no šejienes aizbrauca. Tomēr kāda lielā godā turēta relikvija vēl joprojām ir viens no salas lielākajiem dārgumiem. Es nedroši cerēju, ka tas būs bijis kāds kauss, bet visi mani divdesmit divi mēģinājumi aiziet to apskatīt tika aizkavēti. Taču galu galā tas arī nebija diez cik svarīgi, jo vēlāk uzzināju, ka tas nav nekas vairāk kā krēsls.

Bermudās, protams, ir arī «ievērojamas vietas», bet no to apmeklēša­nas var itin viegli izvairīties. Tā salīdzinājumā ar ceļojumiem pa Eiropu ir liela priekšrocība. Bermudās ir īstā vieta, kur nomocītam cilvēkam «atvilgt». Tur nav nekādu satraukumu; šās zemes dziļais miers un klusums ielīst miesā un kaulos, noremdina sirdsapziņu un apmērdē tos neredzamo sīko velniņu leģionus, kas nemitīgi ber sarmu jūsu matos. Diezgan daudz amerikāņu brauc uz šejieni marta pirmajās dienās un uzkavējas, līdz agrais pavasaris pašu mājās savas negantības iztrakojis.

Bermudieši cer drīzumā nodibināt telegrāfa sakarus ar pārējo pasauli. Taču pat tad, kad šis lāsts būs pār viņiem kritis, Bermudās būs jauks zemes stūrītis, kur pavadīt atvaļinājumu, jo apkārtējā jūrā izkaisītas daudzas burvīgas saliņas, kur cilvēks var justies drošs no traucējumiem. Telegrammu iznēsātājam vajadzēs piebraukt ar laivu, un nebūs grūti viņu nogalināt tai brīdī, kad viņš grasīsies izkāpt krastā.

Bijām Bermudās pavadījuši četras dienas — trīs saulainas, dzīvojot pa lauku, un vienu lietainu istabā, juzdamies pievilti, ka nedabūjām jahtu izbraukumam; nu mūsu atvaļinājums ir galā, un mēs no jauna kāpām uz kuģa, lai dotos mājup.

Pasažieru vidū bija kāds drausmīgi izkāmējis un vārgs invalīds, kura slimīgais izskats un pacietīgās acis visos modināja draudzīgu interesi un dziļu līdzjūtību. Kad viņš runāja — gan visai reti, viņa balsī skanēja tāds maigums, kas ikvienu klausītāju padarīja par viņa draugu. Ceļojuma otrā vakarā — mēs tobrīd visi sēdējām smēķētāju kajītē — arī viņš mazpamazītēm iesaistījās sarunās. Vārds pa vārdam, un pēc kāda laiciņa viņš sāka runāt par savu dzīvi, un mēs noklausījāmies šādu, gaužām neparastu stāstījumu.

Pēc izskata man var dot sešdesmit gadu un nodomāt, ka esmu precējies, bet pie tā vainīgs vienīgi mans vārgums un manas ciešanas, jo īstenībā esmu vecpuisis un tikai četrdesmit vienu gadu vecs.' Jums droši vien būs grūti noticēt, ka es — vairs tikai ēna — pirms nieka diviem gadiem biju veselīgs un spēcīgs vīrs — īsts spēka mitriķis un atlēts — tomēr tā ir svēta patiesība. Taču vēl ērmotāks nekā šis fakts ir tas, kā es pazaudēju veselību. Es to pazaudēju tālab, ka saltā ziemas naktī palīdzēju nosargāt ar šautenēm piekrautu lādi divsimt jūdžu garā braucienā pa dzelzceļu. Bet arī tā ir patiesība, un es jums visu izstāstīšu.

Esmu no Klīvlendas, Ohaio štatā. Kādā ziemas vakarā pirms diviem gadiem atgriezos mājās, kad jau bija satumsis un plosījās sniega vētra; pirmais, ko atgriezies uzzināju, bija vēsts, ka iepriekšējā dienā nomiris mans labākais puikas dienu draugs un skolasbiedrs Džons B. Hekits un ka ar pēdējiem vārdiem viņš lūdzis, lai es viņa mirstīgās atliekas aizvedot viņa nabaga tēvam un mātei uz Viskonsinu. Biju satriekts un pagalam nobēdājies, bet šis nebija brīdis, kad drīkstēja zaudēt laiku jūtu izplūdos; vajadzēja tūliņ doties ceļā. Paņēmu birku ar adresi: «Diakonam Lēvijam Hekitam Betlēmē, Viskonsinā» un cauri vētras auriem steidzos uz dzelzceļa staciju. Tur nokļuvis, bez pūlēm atradu gareno priedes koka lādi, kā man bija sacīts. Ar pāris nagliņām piesitu kastīti pie lādes un lādi rūpīgi nogādāju bagāžas vagonā, pēc tam iesteidzos bufetē, kur nodrošinājos ar pāris sviestmaizēm un cigāriem. Kad atgriezos, ieraudzīju, ka mana zārka lāde atkal iznesta ārā un ap to rosās jauns puisis ar birku, nagliņām un āmuru rokā! Es biju pārsteigts un sašutis. Viņš sāka naglot klāt birku, bet es skriešus metos uz bagāžas vagonu, pārskaities un sagatavojies pieprasīt paskaidro­jumu. Taču — nekā: mana lāde stāvēja bagāžas vagonā sveika un vesela; neviens to nebija aizticis. (Proti, neradot man ne mazākās aizdomas, bija noticis neiedomājams pārpratums. Es biju licis ienest vagonā ar šautenēm piekrautu lādi, un jauneklis bija atsūtīts uz staciju, lai parūpētos par tās nogādāšanu kādai strēlnieku daļai Peorijā, Ilinoisas štatā, bet viņam lādē bija mans mironis!). Tai pašā mirklī noskanēja konduktora sauciens: «Iekāpt!», es ielēcu preču vagonā un ērti ierīkojos uz spaiņu ķīpas. Vagonā rosīgi rīkojās pavadonis — ga­dus piecdesmit vecs vīps ar vienkāršu, godīgu, labsirdīgu seju, visnotaļ jautrs un varen darbīgs. Kad vilciens jau sāka kustēties, vagonā ielēca vēl viens vīrišķis un novietoja lielu saini ar brangi nostāvējušos, augstvērtīgu Limburgas sieru uz zārka, tas ir, uz plinšu lādes gala. Jāpiebilst, ka tagad es zinu, ka tas bija Limburgas siers, bet toreiz es vēl nekad nebiju nekā dzirdējis par tādu ražojumu, nedz arī man bija nojausma par tā īpašībām. Tā nu mēs traucāmies uz priekšu aukainajā naktī; ārā plosījās neganta vētra, bet man mācās virsū nepārvaramas skumjas, sirds kļuva arvien smagāka, smagāka, smagāka. Vecīgais pavadonis izteica pāris īsu piezīmju par vētru un arktisko aukstumu, ar troksni aizdarīja un aizbultēja bīdāmās durvis, cieši nodrīvēja logu, tad sāka rosīties pa vagonu, piekārtodams mantas, un apmierināts visu laiku klusā balsī un bieži nojaukdams meldiņu dungoja «Dusi, bērniņ, dusi». Pēkšņi jutu, ka saltajā gaisā sāk izplatīties nelāga, uzmācīga smaka. Tas manu prātu nomāca vēl smagāk, jo es to, protams, atvedināju uz savu nabaga nelaiķa draugu. Bija neizsakāmi skumji, ka viņš nu saglabāsies man atmiņā šādā nejēdzīgi sāpīgā veidā, un man kļuva grūti novaldīt asaras. Turklāt tas mani satrauca vecā pavadoņa dēļ, es baidījos, ka arī viņš to var pamanīt. Taču viņš mierīgā garā turpināja dungot un neko neizrādīja; jutos par to viņam pateicīgs. Pateicīgs gan, bet tomēr neomulīgi; un drīz vien es sāku justies ar katru minūti neomulīgāk un neomulīgāk, jo smaka ar katru minūti pieņēmās spēkā, kļuva aizvien uzmācīgāka un grūtāk panesama. Pēdīgi, sakārtojis visu pēc sava prāta, pavadonis salasīja malkas pagales un iekūra krāsniņā pamatīgu uguni. Tas mani satrieca vairāk, nekā vārdos spēju izteikt, jo neizbēgami jutu, ka tas ir aplami darīts. Biju pārliecināts, ka siltumam būs drausmīgs iespaids uz manu nabaga nelaiķa draugu. Tompsons — pavadoni sauca par Tompsonu, kā, naktij tālāk ritot, vēlāk uzzināju, sāka atkal apstaigāt savu vagonu, piedrīvēdams visas plaisas, kādas vien varēja atrast, piebilzdams, ka, vienalga, kāds negaiss trako ārā, viņš gribot, lai mēs justos omulīgi. Es neatbildēju, tomēr man likās, ka viņš nav izraudzījies īsto ceļu. Pa to laiku viņš joprojām savā nodabā dungoja; un krāsniņa pa to laiku nokvēloja arvien karstāka, un vagonā kļuva arvien smacīgāk. Es jutu, ka pamazām nobālu, man sametās gaužām nelaba dūša, bet es cietu klusēdams un nebildu ne vārda. Pēc brīža ievēroju, ka «Dusi, bērniņ, dusi» skan vārgāk; drīz dungošana pārtrūka pavisam un iestājās klusums, kas nekā laba nevēstīja. Dažus mirkļus vēlāk Tompsons ieteicās: ■

«Pū! Kanēli es laikam vis nebūšu šitamajā krāsnī sabāzis!»

Viņš pāris reižu ar troksni ievilka elpu, tad piegāja pie zār —, pie plinšu kastes, mirkli pastāvēja tai galā, kur atradās Limburgas siers, tad atgriezās, apsēdās man blakus un izskatījās pagalam nomākts. Bridi apcerīgi pasēdējis, viņš, ar roku pamādams uz lādes pusi, sacīja: «Jūsu draugs?» «Jā,» es nopūzdamies atteicu. «Laikam krietni nostāvējies, ko?»

Pāris turpmākajās minūtēs vairāk nekas netika runāts, domājām katrs savas domas; tad Tompsons ierunājās klusā, bijīgā balsi:

«Dažreiz nav īsti droši zināms, vai viņi patiesi aizgājuši vai ne … saprotiet, šķietas aizgājuši — miesa silta, locekļi ļengani — un tā, kaut ari jūs domājat, ka viņi aizgājuši, jūs tomēr skaidri vis nezināt. Tā man jau šai pašā vagonā gadījies. Tas patiesi ir briesmīgi, jo jūs nezināt, kurā mirkli viņi sliesies sēdus un sāks uz jums blenzt!» Tad pēc brītiņa, ar elkoni viegli norādīdams uz lādi: «Bet viņš gan neguļ transā! Nē, ser, par viņu es varu galvot!»

Kādu brītiņu sēdējām apcerīgā klusumā, klausīdamies vēja auros un vilciena klaboņā; tad Tompsons dziļā aizkustinājumā sacīja:

«Jā, jā, tas ceļš mums visiem ejams, no tā nevienam neizbēgt. «Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku,» kā Svētos rakstos teikts. Skatieties, no kuras puses gribat, tā ir makten nopietna un barga lieta: nevienam no tā neizbēgt; visiem, itin visiem mums ceļš apakš kājām, katram vienam, kā mēdz teikt. Šodien cilvēks dzīvs un sveiks …» viņš pietrausās kājās, izsita logam vienu rūtīti un uz pāris mirkļiem izbāza degunu ārā, tad atkal apsēdās, bet nu arī es pieslējos un izbāzu degunu ārā, tā mēs pēc tam ik pa brīdim pārmijus turpinājām, un tad: «. .. bet rīt viņš krīt kā zāle laukā, un tās vietas, kas viņu pazinušas, vairs viņu nepazīst — kā daždien Svētajos rakstos teikts. Jā, patiesi, tā ir makten nopietna un barga lieta: bet visiem mums būs jāaiziet, citam agrāk, citam vēlāk, nevienam no tā neizbēgt.» Ilga pauze, tad: «Ar ko t'viņš nomira?» Atteicu, ka nezinu. «Cik ilgi viņš jau ir pagalam?»

Prātīgāk man šķita laiku mazliet pastiept garumā, lai labāk pieskaņotos situācijai; tādēļ atteicu: «Divas vai trīs dienas.»

Nekā tas nelīdzēja, jo Tompsons to uzklausīja, uzmezdams man dziļi aizvainotu skatienu, kas likās sakām: «Divus vai trīs gadus, jūs gribējāt teikt.» Tad, pilnīgi ignorēdams manu atbildi, viņš sāka bez aplinkiem gari un plaši klāstīt savus uzskatus par pārāk iekavētu apbedīšanu. Viņš lēnām piegāja lādei tuvāk, mirkli pastāvēja, tad pagriezās un vai klupšus pieklupa pie izsistās rūts, prātodams:

«Butu gan visada ziņa bijis daudz labāk, ja viņu butu sākuši pārvietot pērnvasar.»

Tompsons apsēdās, paslēpa seju savā sarkanajā zīda nēzdogā un sāka lēnām ar visu augumu šūpoties šurp un turp kā cilvēks, kas izmisuma spēkiem cenšas izturēt gandrīz neizturamo. Pa šo laiku aromāts — ja to var nosaukt par aromātu — kļuva tik smacējošs, ka to bezmaz vairs nebija iespējams paciest. Tompsons vērtās vaigā gluži pelēks. Zināju, ka arī manā sejā vairs nav krāsas. Tompsons gurdi atspieda pieri kreisajā rokā, kuras elkonis balstījās uz ceļgala, ar otru roku spēcīgi vēdināja sarkano nēzdogu uz lādes pusi un sacīja:

«Esmu daudzus vedis — no viņiem dažs labs arī bija krietni pārturēts, bet, dieviņ tētīt, šitais sit visus pušu — pamatīgi sit pušu. Kaptein, tie smaržoja pēc heliotropiem salīdzinājumā ar šol

Šāda atzinība manam nabaga draugam man tomēr, par spīti apstākļiem, gāja pie sirds, jo nepārprotami izklausījās pēc kompli­menta.

Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka kaut kas jādara. Es piedāvāju cigārus. Tompsons sacīja, ka tā esot laba doma. Viņš piebilda: «Tas viņu varbūt mazliet uzlabos.»

Kādu brīdi mēs, enerģiski pīpēdami, pūtām dūmus un visiem spēkiem centāmies iztēloties, ka kļuvis vieglāk. Bet velti. Nepagāja necik ilgi, kad, mums pašiem nesarunājušiem, abi cigāri vienlaikus izslīdēja no nejūtīgajiem pirkstiem. Tompsons nopūzdamies sacīja:

«Nē, kaptein, tas viņu neuzlabo ne par centu. Īstenībā tikai sabojā vēl vairāk, jo, man domāt, uzkurina viņa godkārību. Kā jums šķiet, ko mums tagad vajadzētu darīt?»

Es nekā nespēju ieteikt; visu laiku bez apstājas rīstījos un nerunāju tāpēc, ka baidījos atplest muti. Tompsons nomākts sāka visai nesakarīgi murmuļot par šāsnakts nelaimīgajiem notikumiem; runādams viņš piedēvēja manam nabaga draugam dažādus goda nosaukumus — lā­giem militārus, lāgiem civilus; un es ievēroju: jo efektīvāk uzdarbojās mans nabaga draugs, jo atbilstoši augstāku titulu viņš tam piešķīra. Beidzot viņš sacīja:

«Man kaut kas iešāvās prātā. Kā būtu, ja mēs saņemtos un pastumtu pulkvedi mazliet uz vagona viņu galu — teiksim, kādas desmit pēdas? Tad viņa iespaids vairs nebūtu tik spēcīgs, kā jūs domājat?»

Atteicu, ka tā ir saprātīga doma. Tā nu ievilkām pie izsistās rūts pilnu krūti svaigas elpas, rēķinādami, vai mums tās pietiks, kamēr darbs būs padarīts; tad gājām turp, noliecāmies pār slepkavīgo sieru un ķērāmies lādei klāt. Tompsons pamāja ar galvu. «Rei-zēl», un mēs abi stūmām^ ko mācējām; bet Tompsonam paslīdēja kāja, viņš uzkrita ar degunu taisni virsū sieram, un elpa ciet gan. Viņš sāka elsot un rīstīties, streipuļodams metās uz durvīm, aizgūtnēm raudams krūtīs gaisu un aizsmacis saukdams:

«LaidietI Dodiet ceļul Es mirstu, dodiet ceļu!» Arā uz platformas es apsēdos un labu brīdi turēju viņa galvu, līdz viņš atžirga. Pēdīgi viņš sacīja:

«Diez, vai mums izdevās ģenerāli pastumt maķenīt tālāk?» «Nē,» es sacīju, «mēs viņu pat neizkustinājām no vietas.» «Ko lai dara, tā doma tātad jāmet pie malas. Mums jāizdomā kaut kas cits. Laikam jau viņam patīk palikt tai vietā, kur atrodas; un, ja viņam tā liekas un viņš nolēmis, ka negrib, lai viņu traucē, tad — varu saderēt — viņš šai lietā paturēs virsroku. Jā gan, atstāsim labāk viņu turpat, kamēr viņam patiks tur palikt, vai nu jūs nesaprotat, ka visi trumpji rokās viņam, un tad taču skaidrs kā diena, ka ikviens, kas gribēs izjaukt viņa plānus, paliks jaņos.»

Arā negantajā vētrā tomēr ilgi uzkavēties nevarējām, mēs drīz vien būtu nosaluši kā nabagi. Gājām vien atpakaļ iekšā, aizvilkām durvis ciet un pārmaiņus stājāmies pie izsistā loga paelpot. Pēc kāda laika, kad vilciens sāka kustēt projām no stacijas, kur uz brītiņu bija apstājies, Tompsons sadīžojās un priecīgi iesaucās:

«Rokā irt Domāju, ka šoreiz komodoru pieveiksim. Man, šeku, ir tādas zāles, kas viņam nomierinās dūšu.»

Tā bija karbolskābe. Viņam tās mantas bija vesela blašķe. Viņš to izlaistīja visur; jāteic, viņš samērcēja ar to itin visu — sieru un kas vien bija tuvumā. Tad mēs cerību pilni piesēdām. Tomēr tikai uz īsu brīdi. Abi aromāti tagad, raugiet, sāka sajaukties kopā, un tad… īsi sakot, mēs metāmies uz durvīm; ticis ārā, Tompsons vēdinājās ar savu košo lakatu un bezcerīgi sacīja:

«Nav vērts. Pret viņu mēs nenieka nespējam. Viņš gluži vienkārši izmanto visu, ko liekam lietā, lai viņu vājinātu, bet viņš to sajauc ar savu smaku un atspēlē mums atpakaļ. Vai nav tiesa, kaptein, tagad taču ir vēl simtkārt nejēdzīgāk nekā pašā sākumā, kad viņš tikko sāka dot vaļā. Nekad man nav gadījies sastapt kādu, kas tik dedzīgi aizraujas, kas to visu dara tik sasodīti ieinteresēti. Nē, ser, vēl nekad visos garajos gados, ko esmu nobraucis pa sliežu ceļiem; un, kā jums jau sacīju, mēs viņus esam pārvadājuši visai lielā skaitā.»

Iegājām atpakaļ iekšā, jo bijām jau paguvuši sasalt ragā; bet, manu dieniņ, mēs gluži vienkārši vairs nespējām palikt iekšā. Tā nu pārmaiņus dancojām uz priekšu un atpakaļ sasaldami un atkusdami, sastingdami un atlaizdamies. Apmēram pēc stundas atkal piestājām kādā stacijā; kad braucām no turienes projām, vagonā iekāpa Tom­psons ar maišeli rokā un sacīja:

«Kaptein, ņemšos izmēģināt vēl reizīti ar viņu, tikai šo vienu reizi; un, ja mēs viņu nepiežmiegsim šoreiz, tad vairs neatliek nekas, tad visam strīpa apakšā.»

Viņš bija atnesis krietnu būkšķi vistu spalvu, kaltētus ābolus, tabakas lapas, lupatas, vecas tupeles, sēru un vēl kādas smirdzāles, un vēl nezin ko visu; šo mantu viņš sakrāva kaudzē uz dzelzs plātnes vagona vidū un pielaida kaudzei uguni. Kad uguns bija iekurējusies, es nesapratu, kā pat mironis to spēj izturēt. Viss iepriekšējais bija tīrā lirika salīdzinājumā ar šo smirdoņu, bet, kad es jums saku — pirmatnējā pamatsmaka sitās cauri tikpat nikna kā sākumā, pārējās smakas šķita to vēl nostiprinām; manu dieniņ, cik tā bija spēcīga! Protams, toreiz vago­nā es visu tik smalki nekonstatēju — nebija laika — to es apjēdzu ārā uz platformas. Tenterējot uz platformu, Tompsons aizsmaka un gāzās, un, pirms paguvu viņu aiz apkakles izvilkt ārā, ari es pats bezmaz pakritu nesamaņā. Kad bijām atžirbuši, Tompsons grūtsirdīgi sacīja:

«Mums, kaptein, jāpaliek vien te ārā. Nekas cits nelīdzēs. Tur nekā nevar darīt. Gubernators vēlas ceļot viens, un, tā kā viņš ir nekustīgs, viņam viegli mūs pārbalsot.»

Un vēl piebilda:

«Un vai jūs saprotat, ka mēs esam saģiftētil Šis ir mūsu pēdējais brauciens, varat man ticēt. No šitā mēs saķersim tīfu. Es jau tagad jūtu to tuvojamies. Jā, ser, mēs esam apzīmogoti, varat nešaubīties, tas ir drošs kā bankā.»

Mūs salā sastingušus un nemaņā bija savākuši uz platformas — pēc stundas, nākamajā stacijā, un es tūliņ iekritu tādos drudža karstumos, ka trīs nedēļas nemodu ne rīta, ne vakara. Pēc tam uzzināju, ka drausmīgo nakti esmu pavadījis nekaitīgas, ar šautenēm piekrautas lādes un liela nevainīga siera rituļa sabiedrībā; bet saņēmu šīs vēstis par vēlu, mani tās vairs nespēja glābt; iztēle bija nostrādājusi savu darbu, un mana veselība bija līdz pamatiem sagrauta; ne Bermudās, ne cita zeme pasaulē vairs nespēj man to atdot. Šis ir mans pēdējais ceļojums, dodos atpakaļ uz mājām nomirt.

Ceļu līdz Ņujorkas karantīnai pieveicām trijās dienās un piecās stundās un būtu varējuši stūrēt tieši uz piestātni pilsētā, ja vien mums būtu bijusi sanitārā atļauja. Taču sanitārās atļaujas pēc septiņiem vakarā vairs neizsniedz, daļēji tādēļ, ka kuģi iespējams apskatīt un maksimāli rūpīgi pārmeklēt vienīgi dienasgaismā, un daļēji tādēļ, ka sanitārie ierēdņi vakara gaisā viegli var saaukstēties. Jūs, protams, varat arī nopirkt sanitāro atļauju, piemaksājot īpaši vēl piecus dolārus, un inspektors pārbaudi izdarīs nākamnedēļ. Mūsu kuģis ar visiem pasažieriem nonīka pazemojošā gūstā visu nakti sīkajam rāpulim, kura uzdevums ir ar modru «inspekciju» pasargāt Ņujorku no sērgām, pašā degungalā. Šis impozantais iestādījums iedvesa visiem svinīgu bijību pret mūsu valdības gādīgo modrību, un dažs labs nodomāja, ka nevienā citā valstī droši vien nepastāv vēl cildenāki labiekārtojumi.

No rīta mēs visi, pirkstgalos pastiepusies, gribējām noskatīties interesanto kuģa pārbaudes ceremoniju. Taču tā mums sagādāja dziļu vilšanos. Sanitārā ierēdņa laiva uz mirkli pieslīdēja pie mūsu kuģa, mūsu ekonoms nolaida lejā likumā pieprasītos trīs dolārus samaksai par sanitāro atļauju, sanitārā ierēdņa palīgs žuburota koka galā uzsniedza mums salocītu papīriņu, un prom viņi bija. «Inspekcija» neilga ne trīspadsmit sekundes.

Sanitārā inspektora amats gadā viņam ienes simttūkstoš dolāru. Viņa pārbaudes sistēma ir ideāla, tādēļ tai nekādi uzlabojumi nav nepieciešami; bet naudas ievākšanas sistēmu, manuprāt, gan varētu uzlabot. Nostāvēt veselu nakti bezdarbībā lielam kuģim nozīmē zaudēt daudz dārgā laika; pasažieriem, kam nakts jānonīkst kopā ar kuģi, rodas tikpat liels zaudējums, turklāt vēl jāpārcieš tāds niknums un sarūgtinājums, ko nespētu mazināt pat skats, ja viņi ieraudzītu uz liekšķeres sanitārā inspektora pelnus. Vai nebūtu daudz labāk un vienkāršāk ļaut kuģim netraucētam iet savu ceļu, bet ar naudu un sanitārajām atļaujām pārmīties reizi gadā pa pastu?