Stāstu izlase

NEOFICIĀLS STĀSTS PAR NEIZDEVUŠOS KAMPAŅU

Kad sākās lielie nemieri, Rietumos cilvēki pirmajos mēnešos bija pagalam apjukuši un nedroši svārstījās — vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, tad atkal uz citu pusi. Mums bija gaužām grūti atrast pareizo nostāju. Varu minēt šādu piemēru. Tai laikā, kad pienāca vēsts, ka Dienvidkarolīna 1860. gada 20. decembrī izstājusies no Ūnijas, es strādāju par loci uz Misisipi tvaikoņiem. Mans pārinieks — otrais locis — bija ņujorkietis. Viņš stāvēja un krita par Ūniju, tāpat kā es. Bet viņš pret mani izturējās ļoti neiecietīgi; viņa skatījumā mana lojalitāte nebija ņemama par pilnu, jo manam tēvam, raug, piederējuši vergi. Lai kaut kā mazinātu šā drūmā fakta smagumu, es pastāstīju, ka biju dzirdējis tēvu dažus gadus pirms viņa nāves runājam, ka verdzība ir liels ļaunums un viņš atbrīvotu vienīgo nēģeri, kas viņam toreiz piederēja, ja neuzskatītu par netaisnību tādā veidā vēl vairāk satricināt ģimenes jau tā nenozīmīgo īpašumu. Mans biedrs attrauca, ka vēlēšanās vien neesot nekas — katrs varot izlikties, ka grib darīt labu, un turpināja noniecināt manu pieķērību Ūnijai un zākāt manus senčus. Pēc mēneša Misisipi lejtecē valdošais saspringums bija krietni sabiezē­jis, un es kļuvu par dumpinieku; viņš ari. Mēs abi atradāmies Ņūorleānā 26. decembri, kad no Ūnijas izstājās Luiziāna. Viņš savu dumpigumu izkliedza skaļā balsi un pilnā apmērā, bet visiem spēkiem pretojās, kad es gribēju darīt to pašu. Viņš apgalvoja, ka esmu cēlies no sliktiem vecākiem — no tēva, kas gribējis atbrīvot vergus. Nākamajā vasarā viņš vadīja Federācijas armijas lielgaballaivu un atkal pilnā balsī skandināja Ūnijas lozungus, bet es dienēju Konfederācijas armijā. Savā laikā viņš pret parādzīmi bija no manis aizņēmies naudu. Viņš bija viens no godīgākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu pazinis, bet šoreiz kategoriski atsacījās parādu atdot, jo es esot dumpinieks un vergu īpašnieka dēls.

Tai pašā 1861. gada vasarā pirmais kara vilnis atvēlās līdz Misūri krastiem. Mūsu štatā ielauzās Ūnijas karaspēks. Tas ieņēma Sentluisu, Džefersona barakas un vēl dažus stratēģiski svarīgus punktus. Guberna­tors Kleibs Džeksons izlaida uzsaukumu un aicināja piecdesmit tūkstoš vīru iestāties zemessargos, lai padzītu iebrucējus.

Es patlaban ciemojos Hanibalā, pilsētiņā Marionas apriņķī, kur biju pavadījis bērnību. Kopā ar dažiem draugiem naktī slepus sapulcējā­mies kādā klusā vietā un paši izveidojām kaujinieku vienību. Tomu Laimenu, jaunu puisi, gudru un gaišu galvu, tomēr bez jebkādas pieredzes kara mākslā, ievēlējām par savu kapteini; mani iecēla par otro leitnantu. Pirmā leitnanta mums nebija; nezinu, kādēļ. Tas viss notika tik sen. Sanāca piecpadsmit cilvēku. Paklausot kādam vientie­sim, kas piedalījās organizēšanā, nolēmām saukties par Marionas vieglo kavalēriju. Cik atceros, nevienam nebija nekādu iebildumu pret šādu nosaukumu. Vismaz man ne. Man likās, ka tas skan visai braši. Puisis, kas šo nosaukumu izdomāja, var noderēt par lielisku paraugu tam materiālam, no kāda mēs visi bijām taisīti. Viņš bija jauns nejēga, lādzīgs, labsirdīgs, nenozīmīgs, turklāt romantiķis, kam patika lasīt romānus par bruņiniekiem un dziedāt salkanas mīlas dziesmiņas. Viņam piemita aizkustinoša, lēta nosliece uz aristokrātismu, un viņš dziļi nicināja savu uzvārdu — Denlaps; daļēji nicināja tādēļ, ka tajā novadā šis uzvārds bija gandrīz tikpat parasts kā Smits, bet galvenokārt tādēļ, ka viņa ausīs tas skanēja neciešami plebejiski. Tā nu viņš centās uzvārdu padarīt dižciltīgāku, parakstoties d'Unlap. Tas gan priecēja viņa aci, bet nespēja apmierināt ausi, jo visi, izrunājot jauno uzvārdu, gluži tāpat kā izrunājot veco, uzsvēra pirmo zilbi, nepiešķirot vērību mainītajam uzsvērumam. Tad viņš izdarīja drosmīgāko gājienu, kādu vien var iedomāties, kaut ko tādu, kas dzen tirpas pār muguru, atceroties, cik asi sabiedrībā izturas pret visiem šāda veida viltojumiem un nepelnītiem tīkojumiem: viņš sāka rakstīt savu uzvārdu šādi — d'Un Lap. Pacietīgi viņš panesa visus uzbrukumus, kas šo mākslas darbu apmētāja ar zobgalības dubļiem, uzvārds tika pieņemts, un pat cilvēki, kas viņu pazina no bērna kājas un kam jau četrus gadu desmitus visa Denlapu dzimta bija tik ierasta un zināma kā saule un lietutiņš, tagad sāka uzvārdu izrunāt ar uzsvaru uz pēdējās zilbes. Drosme, kas spēj pacietīgi gaidīt, allaž vainagojas ar uzvaru. Viņš teicās dažās vecās franču hronikās atradis, ka sākotnēji un pareizi uzvārds rakstāms d'Un Lap, un piebilda, ka angļu tulkojumā tas nozīmētu Pītersons: lap latīniski vai grieķiski, viņš sacīja, nozīmējot akmeni vai klinti, kas franciski būtu pierre, citiem vārdiem — Pīters, d' franču valodā norādot izcelšanos: no kā, un — esot viens jeb tas, tātad: d'Un Lap jeb no klints, tas ir, Pītera, tā sakot: viens, kas ir klints dēls — Pītersons1 . Mūsu zemessaragu draudze nebija diezin cik skolota, un izskaidrojums puišus stipri samulsināja, tādēļ viņi šo turpmāk sauca par Pītersonu Denlapu. Vienā ziņā viņš mums bija noderīgs, jo sagudroja nosaukumus visām mūsu nometnēm un parasti mēdza izdomāt, kā puiši sacīja, «šikus» nosaukumus.

Tas bija viens no mūsējiem. Otrs bija Eds Stīvenss, pilsētiņas juveliera dēls — slaids, glīts, graciozs un tīrīgs kā kaķis; gaišu galvu, izglītots, bet visu uzskatīja par joku. Viņam dzīvē nekas nešķita nopietni ņemams. Pēc viņa domām, šī mūsu militārā ekspedīcija bija tikai parasts pikniks. Jāteic gan, ka apmēram puse mūsējo domāja tāpat — varbūt gan ne apzināti, nē, darīja to pilnīgi neapzināti. Mēs vispār nedomājām; nebijām spējīgi domāt. Pats par sevi varu teikt, ka jirtos bez jēgas priecīgs, ka nu kādu laiku netikšu rauts ārā no gultas pusnaktī vai četros no rīta, lai stātos sardzē, jutos pateicīgs par pārmaiņu, par to, ka nu būs jaunas ainas, jauni piedzīvojumi, jaunas intereses. Tas bija viss, par ko toreiz domāju; sīkumos neiedziļinājos, bet to jau arī divdesmit četru gadu vecumā parasti nedara.

Vēl viens paraugs bija Smits, kalēja māceklis. Šim lielajam ēzelim netrūka drosmes; pēc dabas viņš bija gauss, bet labu sirdi; viņš varēja ar pliku roku nogāzt zemē saniķojušos zirgu, bet citreiz, pēc mājām sailgojies, rūgti apraudājās. Taču viņam ir viens tāds nopelns, kāda nav nevienam no mums: viņš palika karot un galu galā krita kaujā.

' Son — dēls (angl.).

Un vēl viens — Džo Bauerss, milzīgs lamza, labsirdīgs, linu baltiem matiem, slinks, sentimentāls, nekaitīgs lielībnieks, pēc dabas ņerkstīgs; pieredzējis, nenogurdināms, godkārīgs un brīžam ar patiesi ievērojamu iztēli apveltīts melis, tomēr šai ziņā ne visai veiksmīgs, jo viņam nebija tādam nolūkam nepieciešamās inteliģences un bija trūcis prasmīgas vadības talanta attīstīšanā. Dzīve viņam nebija nekāda jautrā un arī ne vienmēr apmierinoša. Bet kopumā viņš bija lāga vīrs, un visi puiši viņu ļoti labi ieredzēja. Viņu iecēla par seržantu, Stīvensu — par kaprāli.

Ar šiem paraugiem vajadzētu pietikt — tie ir visai raksturīgi. Šāds ganāmpulks devās karot. Ko no tādiem varēja gaidīt? Viņi darīja, ko prata un spēja, bet ko, godīgi runājot, varēja no viņiem gaidīt? Es teiktu — nekā. Un nekā viņi arī nepaveica.

Gaidījām tumšu bezmēness nakti, jo bija nepieciešams ievērot piesardzību un slepenību: tad ap pusnakti pa pāriem no dažādām pusēm zagāmies uz Grifita fermu ārpus pilsētas; no turienes visi kopā kājām devāmies tālāk. Hanibala atrodas Marionas apriņķa galējā dienvidaustrumu stūrī Misisipi upes krastā; mūsu ceļamērķis bija desmit jūdžu attālā Ņūlondonas pilsētiņa Rolza apriņķī.

Pirmā stunda pagāja vienā jautrībā, nieku melšanā un smieklos. Taču ilgi tā nevarēja turpināties. Ieilgušais gājiens sāka likties līdzīgs darbam, tas bija zaudējis rotaļīgo jaukumu, puišiem smagi uzgūla meža klusums un nakts tumsa, un sarunas mazpamazām apsīka, katrs nodevās pats savām domām. Otrās stundas pēdējā pusstundā neviens neuzbilda ne vārda.

Mēs pienācām pie lauku mājas, kas bija būvēta no guļbaļķiem un kur saskaņā ar to, ko bijām dzirdējuši, atradās sargpostenis — pieci Ūnijas kareivji. Laimens pavēlēja apstāties un tur, nokareno zaru tumsas aizsegā, čukstus sāka izklāstīt plānu, kā uzbrukt mājai; to dzirdot, nakts šķita kļūstam vēl tumšāka. Bija pienācis izšķirošs mirklis; mēs pēkšņi saltā atskurbumā sapratām, ka joki beigušies — mēs bijām aci pret aci sastapušies ar īstu karu. Lēmums bija vienprātīgs. Nevilcinādamies un nesvārstīdamies atbildējām: ja Laimens grib iepīties kādā jezgā ar šiem kareivjiem, lai iet laimīgs, be*, ja gaida, ka mēs viņam sekosim, tad dabūs ilgi gaidīt.

Laimens skubināja, pierunāja, lūdzās, mēģināja mūs kaunināt, bet velti. Mēs skaidri zinājām, ko darīsim: apiesim māju no flanga — ar iespējami lielāku līkumu. Un to mēs arī izdarījām.

Devāmies dziļāk mežā, un nekas vairs negāja jēdzīgi: klupām pār saknēm, sapināmies mežvīna stīgās, saskrāpējāmies pret ērkšķiem. Pēdīgi sasniedzām klajāku vietu, kur briesmas vairs nedraudēja, piekusuši un nokarsuši apsēdāmies atpūsties un mazliet apkopt iemanto­tās skrambas un zilumus. Laimens dusmojās, bet visi pārējie bija jautrā omā; mēs bijām flangā apgājuši māju, bijām sekmīgi paveikuši savu pirmo militāro operāciju; mums nebija jākaunas, tieši otrādi — jutā­mies itin lepni. Sākām atkal zirgoties un smieties, pārgājiens no jauna pārvērtās par izpriecu.

Pēc tam vēlreiz sekoja divas stundas ilgs neinteresants gājiens nomāktā klusēšanā; sāka jau svīst gaismiņa, kad ieklamzājām Ņūlon- donā — nobridusies, tulznās noberztām kājām un nelielajā pārgājienā pagalam nomocījušies; visi, izņemot Stīvensu, bijām saīguši un kašķīgi un klusībā nolādējām karu. Savas vecās, sagrabējušās šautenes noli­kām Meksikas kara veterāna pulkveža Rolza šķūnī un tad visi pie viņa paēdām brokastis. Pēc brokastīm viņš mūs aizveda uz attālu pļavu, kur koka paēnā noklausījāmies viņa gaužām vecmodīgo runu, pilnu pulvera smakas un kara slavas, pilnu raibum raibu metaforu, skanīgu īpašības vārdu un pacilātas deklamācijas, kas tajos senajos laikos mūsu tālumnieku kaktā tika uzskatīta par daiļrunību; tad viņš mums lika, ar roku uz Bībeles, nodot uzticības zvērestu Misūri štatam un solījumu padzīt visus iebrucējus no šīs zemes, vienalga, no kurienes tie nāktu un zem kāda karoga soļotu. Tas mūs gaužām apmulsināja, un mēs vairs nesapratām, kurai pusei esam zvērējuši; bet pulkvedi Rolzu, pieredzē­jušo politikāni, kas veikli prata žonglēt ar frāzēm, nemocīja ne mazākās šaubas; viņš ļoti labi zināja, ka iesaistījis mūs cīņā par Dienvidu Konfederācijas lietu. Svinīgo sanāksmi nobeidzot, viņš man apjoza zobenu, ko viņa kaimiņš pulkvedis Brauns bija valkājis pie Buenavistas un Molinodelrejas; to izdarījis, viņš teica vēl otru patētisku runu.

Pēc tam izveidojām kaujas ierindu un nosoļojām vēl četras jūdzes līdz ēnainam, tīkamam mežam plašas, puķēm apaugušas prērijas malā. Tā bija brīnišķīga arēna karam — tādam karam, kādu mēs to iedomā­jāmies.

Izlūkojām mežu pusjūdzes robežās un ieņēmām stabilas pozīcijas, nodrošinot aizmugurē zemus, akmeņainus paugurus un mežu; frontā­lajā daļā burbuļoja dzidra upīte. Puse komandas tūliņ metās izpeldēties, bet pārējie sāka zvejot. Ēzelis ar francisko uzvārdu izdomāja šīm pozīcijām romantisku nosaukumu, bet tas bija pārāk garš, tādēļ puiši to saīsināja un vienkāršoja, nosaucot pozīcijas par Rolza nometni.

Šajā pļavā ļaudis kādreiz agrāk bija nodarbojušies ar kļavu cukura ieguvi. Pussatrunējušās siles, kurās tika savākta sula, vēl joprojām atradās turpat, pieslietas pie kokiem. Garš šķūnis, kas bija piebāzts ar kukurūzu, noderēja bataljonam par kazarmām. Pa kreisi, pusjūdzi tālāk atradās Meisona ferma un dzīvojamā māja, un fermeris bija konfederātiem labvēlīgi noskaņots. Drīz pēc pusdienlaika no visām pusēm sāka nākt kopā fermeri, kas atveda mums zirgus un mūļus, kurus aizdeva lietošanai līdz kara beigām, kam, pēc viņu domām, vajadzēja pienākt pēc mēnešiem trim. Dzīvnieki bija ļoti dažāda auguma, visdažādākajās krāsās un dažādu šķirņu. Lielākā daļa bija jauni, neiejādīti, un neviens no mūsējiem nespēja tiem ilgi noturēties mugurā, jo mēs visi bijām pilsētnieki un ar zirgiem apieties nepratām. Man iegadījās maza auguma mūlis, tomēr tik varen straujš un žiperīgs, ka bez mazākajām grūtībām varēja mani nosviest zemē un darīja to ikreiz, tiklīdz uzrausos tam mugurā. Un kad tas vēl sāka brēkt… kaklu izstiepis, ausis atglaudis un žokļus atplētis tā, ka varēja tam ieskatīties vēderā. Tas bija caurcaurēm nejēdzīgs lops. Ja es to paņēmu aiz iemauktiem un mēģināju aizvest no ganībām, tas gluži vienkārši apsēdās, un neviens to nevarēja izkustināt no vietas. Tomēr gluži ne­zinātājs kara lietās es nebiju un pamazām iemācījos viņam šo spēlīti sa­bojāt, jo savā laikā tiku redzējis vienu otru upes tvaikoni uzsēžamies uz sēkļa un zināju dažu labu paņēmienu, ko ari šāds stūrgalvīgs mūlis bija spiests respektēt. Pie šķūņa atradās aka, es pie iemauktiem piesēju trīsdesmit asis garu virvi un, griezdams akas vinču, pārvedu viņu mājās.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu pastāstīt, ka, dažas dienas pavingrinājušies, mēs visi iemācījāmies jāt, kaut arī īsti labi jātnieki no mums neiznāca. Mēs nespējām iemīlēt savus lopiņus; nebijām jau paši tos izraudzījušies, un gandrīz katram no tiem piemita šādi vai tādi nelāga niķi. Vajadzēja, piemēram, Stīvensam tikai mazliet novērst uzmanību, kad zirgs viņu jau bija aiznesis līdz ozoliem, noberzis gar raupjo mizu un izmetis no segliem; Stīvenss vairākkārt sāpīgi apdauzī­jās. Seržanta Bauersa zirgs bija varen liels, slaidām, augstām kājām un izskatījās kā dzelzceļa tilts. Lielais augums viņam deva iespēju aizsniegt ar purnu jebkuru ķermeņa daļu; tādēļ viņš allaž koda Bauersam lielos. Pārgājienos Bauerss saulītē bieži vien iesnaudās, un, tiklīdz zirgs to pamanīja, tas pagrieza galvu atpakaļ un iekoda Bauersam lielā. Bauersa lieli bija vienos zirga kodumu zilumos. Zirgs bija vienīgais, kas spēja Bauersu piespiest lādēties, bet pēc katra kodiena viņš to darīja ikreiz; un katru mīļu reizi, kad Bauerss sāka lādēties, Stīvenss, kuru smīdināja pēdīgais nieks, ņēmās smieties ari par to, lāgiem smiedams tik nevaldīgi, ka pazaudēja līdzsvaru un novēlās no zirga; tad Bauerss, jau tā sāpīgā kodiena saērcināts, smagi saskaitās par Stīvensa smiešanos un sāka lamāt arī viņu; tā šis zirgs kļuva par nebeidzamu ķīviņu cēloni mūsu komandā.

Taču atgriezīšos pie stāsta secības — mūsu pirmās pēcpusdienas vecajā cukura ražotnē. Cukura siles mums lieti noderēja zirgu dzirdīšanai un barošanai, un kukurūzas, ko celt zirgiem priekšā, mums netrūka. Es pavēlēju seržantam Stīvensam pabarot manu mūli, bet viņš atteica — ja es iedomājoties, ka viņš esot kļuvis par karavīru, lai auklētu mūli, tad es ļoti drīz atskārtīšot savu kļūdu. Es to uzskatīju par subordinācijas pārkāpumu, bet, tā kā no militārā reglamenta nekā nejēdzu, tad vairāk neuzstāju un norīkoju Smitu, kalēja mācekli, lai pabaro mūli; taču viņš tikai plati atžņieba muti, gluži kā zirgs, kam tiek teikti septiņi gadi, atņirdz zobus, kad tam paceļ augšlūpu un jūs redzat, ka tam ir četrpadsmit. Tad aizgāju pie kapteiņa un noprasīju, vai pēc armijas reglamenta man nepienākas raitnieks. Viņš atbildēja, ka pienākoties gan, bet, tā kā visā vienībā ir tikai viens raitnieks, tad viņš to — Bauersu — paturot savā štābā. Bauerss atcirta, ka viņš nedomā­jot būt neviena štābā, un, ja kāds iedomājoties, ka varēšot viņu piespiest, tad lai tikai pamēģinot vien. Tā nu par to, protams, vairs nevarēja būt ne runas; citas izejas nebija.

Nākamās domstarpības: neviens negribēja vārīt ēst; tas tika uzskatīts par pazemojošu darbu; tā mēs palikām bez pusdienām. Noslaistījāmies visu jauko pēcpusdienu — citi zvilnēja koku paēnā, citi pīpēja no kukurūzas stublājiem izgatavotas pīpes, tērgādami par meitenēm un par karu, citi spēlēja dažādas spēles. Kad pienāca vakariņu laiks, visi bija izbadējušies; šajā grūtajā brīdi komanda tomēr vienprātīgi ķērās pie darba, salasīja malku, sakūra ugunskurus un izvārīja vakariņas. Pēc tam kādu brīdi viss gāja gludi, bet tad izcēlās strīds starp seržantu un kaprāli, jo katrs apgalvoja, ka viņa pakāpe ir augstāka. Neviens īsti nezināja, kura pakāpe augstāka, tādēļ Laimens, glābdams situāciju, piaziņoja, ka abas pakāpes esot vienlīdz augstas. Šāda nejēgu bara komandierim jāsastopas ar daudziem nepatīkamiem gadījumiem un strīdiem, kādi regulārās armijas virsniekiem pat sapņos nerādās. Taču drīz atkal atsākās dziesmas un stāsti, iestājās miers un saskaņa, līdz beidzot vienā šķūņa galā nolīdzinājām kukurūzu un likāmies uz tās gulēt, vispirms piesējuši pie šķūņa durvīm zirgu, lai tas zviegtu, ja kāds mēģinās pie mums iekļūt.' Ik priekšpusdienu notika apmācības jāšanā, bet vēlāk dienā mēs nelielās grupiņās jādelējām kādu jūdzi šurp vai turp, apciemojām fermeru meitas, pavadījām laiku jautri, kā jauniem ļaudīm klājas, ļāvām, lai mūs pacienā ar krietnām pusdienām vai vakariņām, pēc tam jautrā garā un apmierināti atgriezāmies nometnē.

Kādu laiku dienas ritēja burvīgjī bezdarbībā, dzīve bija brlnum jauka, nekas to neaptumšoja. Tad kādu dienu pie mums ieradās vairāki fermeri ar trauksmes vēsti. Klīstot baumas, viņi teica, ka no Haida prērijas puses tuvojoties ienaidnieks. Šī vēsts mūs pārsteidza kā pērkona grāviens un izraisīja vispārēju apjukumu.Tā bija nežēlīga

' Es biju cieši pārliecināts, ka zirgs tur piesiets tieši šādā nolūkā, un skaidri zinu, ka gluži tāpat domāja vismaz vēl viens no mūsējiem, jo toreiz mēs to pārspriedām un apbrīnojām šā pasākuma militāro ģenialitāti; bet, kad pirms trim gadiem es atkal biju Rietumos, misters A. Dž. Faks, viens no mūsu vienības, atzinās, ka tas bijis viņa zirgs un pie šķūņa durvīm piesiets palicis vienīgi viņa aizmāršības dēļ un ļaut viņam to piedēvēt kā atjautīgu izgudrojumu nozīmētu pieņemt nepelnītu atzinību. Lai savus vārdus pierādītu, viņš atgādināja neapstrīdamo faktu, ka pēc tam šis ģeniālais gājiens vairs nekad netika atkārtots. Par to es nekad nebiju padomājis. M. T.

atmoda no tīksmā transa. Taču baumas tā ir palika tikai baumas — nekā noteikta neuzzinājām; savā apjukumā nesapratām, uz kuru pusi atkāpties. Laimens vispār negribēja šādos nedrošos apstākļos atkāpties, bet saprata: ja viņš pieprasīs, lai paliekam, rezultāti būs slikti, jo komanda nebija tādā noskaņojumā, ka būtu ar mieru ļaut kādam patvaļīgi pārkāpt subordināciju. Tādēļ Laimens padevās un sasauca kara sapulci, kas sastāvēja no viņa un mums pārējiem trim virsniekiem; bet nu ierindnieki sacēla tādu brēku par viņu izslēgšanu no sapulces, ka bijām spiesti atļaut viņiem piedalīties, jo viņi jau turpat vien atradās un arī pie runāšanas bija pirmie. Galvenais jautājums skanēja: uz kuru pusi doties? Bet valdīja tāds sajukums, ka neviens nespēja nekā krietna ieteikt. Izņemot Laimenu. Dažos mierīgos vārdos viņš paskaidroja: ja ienaidnieks tuvojas, nākdams pāri Haida prērijai, mūsu ceļš nosprausts skaidri — mēs nekādā ziņā nedrīkstam iet viņiem pretī; jebkurš cits virziens mūs pilnīgi apmierina. Visi uzreiz saprata, cik patiesi un gudri tas teikts, un Laimens dabūja dzirdēt daudz atzinīgu vārdu. Tika nolemts, ka mums jādodas atpakaļ uz Meisona fermu.

Pa to laiku bija satumsis, un, tā kā mēs tiešām nezinājām, cik drīz ienaidnieks varētu būt klāt, tad nešķita prātīgi ņemt līdzi arī zirgus un pārējo mantību. Tādēļ paņēmām vienīgi šautenes un munīciju un nekavēdamies devāmies projām. Ceļš bija ļoti nejauks — paugurains un akmeņains, un tumsa arvien vairāk sabiezēja, līdz pēdīgi sāka līt. Mums klājās gaužām grūti, laužoties tumsā uz priekšu, un drīz vien kādam paslīdēja kāja un tas pakrita, nākamais, pār viņu klupdams, arī novēlās, un pēc tam cits pēc cita visi pārējie; visbeidzot nāca Bauerss, stiepdams pulvera muciņu, un, protams, ari viņš ar visu muciņu iekrita roku un kāju kaudzē, viss mudžeklis nokūleņoja pa slideno nogāzi lejup, līdz gravas dibenā sasniedza strautu; tie, kas bija pagadījušies apakšā, plēsa virs viņiem guļošos aiz matiem, koda un skrāpēja, sakostie un saskrāpētie savukārt koda un skrāpēja pārējiem, kas gadījās tuvāk, un visi vienā balsī sodījās, ka drīzāk nomiršot, nekā vēlreiz iešot karot, ja vien kaut kā izkulšoties no šitā strauta, un iebrucēji viņu labad varot pūt un sapūt, un tēvzeme kopā ar tiem .,. un visādas tamlīdzīgas runas, ko bija drausmīgi noklausīties un pašam runāt līdzi — tādā tumsā un mārkā, kad piedevām jebkuru mirkli varēja uzrasties ienaidnieks.

Pulvera muciņa bija pazudusi, šautenes arī kur kurā; murdoņa un žēlabas neapklusa ne uz mirkli, kamēr kaujas vienība rāpoja pa izrūgušo nogāzi un bradāja pa strautu, meklējot pazaudētās mantas; tā mēs zaudējām daudz laika un, izdzirdot jel kādu troksnīti, elpu aizturējuši, klausījāmies, un mums likās, ka tuvojas ienaidnieks, bet tā varbūt bija tikai govs, jo šņākuļoja kā govs; pēc tam vairs lieki neuzkavējāmies, bet, atstājuši vairākas šautenes dieva ziņā, klumburo- jām uz Meisona fermas pusi, cik vien tumsā ātri spējām. Taču drīz vien mazo graviņu labirintā apmaldījāmies un notērējām daudz laika, līdz atkal tikām uz ceļa, un, kad beidzot sasniedzām Meisona fermas robežas, pulkstenis rādīja jau desmito stundu; bet, pirms paguvām atvērt muti un uzsaukt paroli, pāri žogam ņaukstēdams un skaļi riedams, metās vesels suņu bars, un katrs suns ieķērās tuvākajam kareivim biksēs un sāka stiept to sev līdzi. Mēs nevarējām šaut uz suņiem, neriskējot trāpīt cilvēkiem, ko tie bija sagrābuši; mums atlika vienīgi noraudzīties visērmotākajos kumēdiņos, kādiem līdzīgi laikam otrreiz nebija skatāmi visā Pilsoņu kara laikā. Gaismas, lai to visu noskatītos, pietika pārpārēm, jo visa Meisonu dzimta ar svecēm rokā bija izskrējusi uz lieveņa. Vecais fermeris un viņa dēls atnāca pie mums un bez grūtībām apsauca suņus. Izņemot to, kas bija ieķēries Bauersam biksēs; ar to viņi nespēja tikt galā, jo nezināja īsto kombināciju; tas bija no buldogu cilts, un zobi tam šķita aizcirtušies ar šifrētu patentatslēgu; beidzot viņi tomēr panāca savu, ņemot talkā verdošu ūdeni, no kura savu tiesu dabūja arī Bauerss un prata attiecīgi pateikties. Pītersons Denlaps vēlāk izdomāja varen smalkus nosauku­mus — gan šai sadursmei, gan arī iepriekšējās nakts pārgājienam, bet man tie abi jau sen pagaisuši no atmiņas.

Pēc tam iegājām mājā, kur mūs apbēra ar neskaitāmiem jautāju­miem, un drīz vien noskaidrojās, ka mums nav ne jausmas, no kā un kādēļ esam laidušies lapās; vecais saimnieks runāja atklātu valodu un sacīja, ka mēs gan esot ļoti neparasti karotāji un droši vien panākšot, lai karš beidzas paredzētajā laikā, jo nevienam nebūšot pa spēkam segt izdevumus par mums pakaļ dzenoties noplēstajiem apaviem. «Mario­nas vieglā kavalērija»\ Varens nosaukums, dieva vārdsl Viņš gribēja arī zināt, kādēļ mēs neesot nostādījuši sargkareivjus tur, kur ceļš no meža izved prērijā, un kādēļ neesot izsūtījuši izlūkus izpētīt ienaidnieka kustību, izzināt tā spēkus un tā joprojām, bet pa galvu, pa kaklu uz nepamatotu baumu pamata atkāpušies, pametot labas pozīcijas un tā tālāk, un tā tālāk, līdz jutāmies daudz nožēlojamāk nekā sadursmē ar suņiem, kuri mūs vismaz sagaidīja jūsmīgi. Gulēt aizgājām apkaunoti un nospiestā garastāvoklī — visi, izņemot Stīvensu. Stīvenss drīz vien sāka balsī apcerēt Bauersam ietērpu, kas automātiski atklātu kaujās iegūtās brūces pateicīgu skatītāju acīm, bet noslēptu tās skauģiem — at­karībā no apstākļiem; taču Bauerss nebija tādā noskaņojumā, lai to uzklausītu, viņi sakāvās, un pēc tam Stīvensam pašam bija dažas kaujā iegūtas brūces, ko aprūpēt.

Tad drusku pagulējām. Bet izrādījās, ka pēc visa pārciestā mūsu tās nakts pārbaudījumi vēl nebeidzās, jo apmēram pulksten divos naktī izdzirdām gatves galā brīdinājuma saucienu un tam par atbildi suņu kori; nākamajā mirklī visi bija kājās un ārā uzzināt trauksmes cēloni. Trauksmi bija sacēlis jātnieks, kas paziņoja, ka no Hanibalas tuvojoties Ūnijas kareivju bataljons, kam pavēlēts saķert visas mūsējai līdzīgas bandas un pakārt visus, kam vien var sadzīt pēdas, un piebilda, ka mēs nedrīkstot zaudēt ne minūti. Šoreiz arī fermeris Meisons bija ļoti uztraukts. Trakā steigā viņš mūs izvadīja no mājām un iedeva mums par pavadoni vienu no saviem nēģeriem, lai tas parāda, kur apmēram jūdzi attālā gravā paslēpties pašiem un kur nobēdzināt ieročus, kas mūs uzreiz nodošot. Arā neganti lija.

Sākumā gājām pa ceļu, tad pāri akmeņiem nosētām ganībām, kas bija brīnum piemērotas klupšanai; rezultātā visu laiku kāds no mūsējiem ievēlās dub|os, un ikreiz tas, kas klupa, nolādēja karu, visus, kas karu bija sākuši un kam ar to jel kāds sakars, bet visvairāk pats sevi, ka bijis tāds muļķis un ielaidies kara būšanās. Beidzot sasniedzām ar kokiem aizaugušo ieeju gravā, kaut kā ierīkojāmies zem kokiem, no kuriem straumēm tecēja ūdens, un aizsūtījām nēģeri atpakaļ uz mājām. Likās, ka lietus mūs noslīcinās, vēja gaudas un pērkona dārdi padarīs kurlus, bet žilbinošie zibšņi laupīs mums acu gaismu. Tā patiesi bija šaušalīga nakts. Bija pietiekami drausmīgi būt izmirkušam līdz ādai, bet vēl drausmīgāka bija doma, ka cilpa var izbeigt mūsu dzīvi, pirms būs pienācis rīts. Domājot par karu, mums nekad nebija ienākusi prātā iespēja piedzīvot tādu apkaunojošu galu. Tā nolaupīja mūsu karagājie­nam visu romantismu un mūsu sapņus par slavu pārvērta nežēlīgā lietuvēna murgā. Nevienam no mums pat neienāca prātā apšaubīt, ka tāda barbariska pavēle tiešām izdota.

Pēdīgi rītausma tomēr pieveica šo bezgala garo nakti, atnāca nēģeris ar vēstīm, ka trauksme acīmredzot bijusi bez pamata un brokastis drīz būšot galdā. Nomāktība izgaisa kā nebijusi, pasaule atkal bija gaiša un dzīve cerību un solījumu pilna — mēs taču toreiz bijām jauni. Cik sen tas bija! Pagājuši divdesmit četri gadi.

Mūsu filoloģijas bandubērns nokristīja nakts paslēptuvi par Izmi­suma nometni, un neviens pret to ne vārdiņa neiebilda. Meisoni mūs pacienāja ar īstām Misūri laucinieku brokastīm lielā pārpilnībā, un mums tās patiesi bija nepieciešamas: ar karstiem biskvītiem, karstu kviešu karašu, kurai augšējā garoza izrakstīta skaistiem režģu rakstiem, karstiem kukurūzas plācenīšiem, ceptām vistām, speķi, kafiju, pienu un paniņām, un daudz ko citu; visā pasaulē nav iespējams sagatavot tādas brokastis, kādas taisa Dienvidos.

Meisonu fermā nodzīvojām vairākas dienas, un vēl pēc tik daudziem gadiem atmiņas par garlaicību, klusumu un stingumu, kas valdīja šajā pusaizmigušajā fermā, man saglabājušās prātā ar nomā­cošu nāves un sēru noskaņu. Tur nebija nekā, ko darīt, nekā, par ko domāt; dzīve šķita zaudējusi jēgu. Saimes vīrieši visu dienu pavadīja tīrumos; sievietes noņēmās ar saimniecību un nebija manāmas; pilnīgs klusums, izņemot vērpjamā ratiņa nebeidzamo, žēlo dūkšanu kādā tālā istabā, visvienmuļāko skaņu pasaulē, skaņu, kas vairāk nekā jebkura cita liek izjust ilgas pēc mājām un tukšumu dzīvē. Tiklīdz satumsa, visa ģimene gāja pie miera, un, tā kā neviens mūs neuzaicināja ieviest jaunus tikumus, mēs darījām to pašu. Jauniešiem, kas nav raduši likties gultā pirms pusnakts, šīs naktis likās simt gadu garas. Vārtījāmies nomodā — nelaimīgi, nespēdami līdz divpadsmitiem iemigt, klusajā mūžībā gaidīdami nositam pulksteni. Šī nebija pilsētas puišiem piemē­rota vieta. Tādē) vēsts, ka ienaidnieks atkal esot mums uz pēdām, kļuva gandrīz par tādu kā priecas vēsti. Juzdami sevī atdzimstam veco karotāju garu, naski sastājāmies ierindā un devāmies atpakaļ uz Rolza nometni.

Kapteinis Laimens bija ņēmis vērā Meisona vārdus un tagad nostādīja sargkareivjus, pavēlēdams sargāt nometni no pārsteigumiem. Man uzdeva nostādīt posteni ceļa atzarojumā, kas veda uz Haida prēriju. Pienāca tumša, draudīga nakts. Liku seržantam Bauersam doties turp un stāvēt sardzē līdz pusnaktij, un, kā jau biju gaidījis, viņš atteica, ka neiešot. Izmēģinājos pierunāt citus, bet tikpat nesekmīgi. Daži aizbildinājās ar laika apstākļiem, bet pārējie bija pietiekami atklāti, lai atzītos, ka neies, vienalga, kāds laiks. Tagad šādas atbildes liekas dīvainas un neiespējamas, bet toreiz tās nevienu nepārsteidza. Tieši otrādi, tās šķita pilnīgi dabiskas. Misūri štatā bija izveidojies desmitiem šādu nelielu nometņu, kur viss notika uz mata tāpat. Nometnes sastāvēja no jaunekļiem, kuriem kopš dzimšanas bija ieaudzināta stūrgalvīga neatkarība un kuri nezināja, ko nozīmē paklausīt Tomam, Dikam vai Harijam, ar kuriem viņi visu mūžu bijuši pazīstami un dzīvojuši kopā vienā ciematā vai fermā. Ļoti iespējams, ka gluži tas pats norisinājās visos Dienvidos. Džeimss Redpāss izprata šo viedokli un, lai to atbalstītu, pastāsta šādu epizodi. īsu laiku uzturoties Austrumtenesijā, viņam bija gadījies piedzīvot, ka zemes­sargu pulkveža teltī, kamēr viņi runājušies, ienācis liela auguma ierindnieks un sacījis pulkvedim:

— Paklau, Džim, es sadomāju aiziet pāris dienu uz mājām.

— Kālab?

— Nu, tāpat vien, neesmu krietnu strēķi bijis, gribētos apskatīt, kā viņiem tur iet.

— Cik ilgi tu domā palikt?

— Tā — nedēļas divas.

— Nu tad ej ar, tikai nepaliec ilgāk un, ja vari, nāc drīzāk atpakaļ.

Tas bija viss, un zemessargu pulkvedis atsāka sarunu no tās vietas,

kur ierindnieks bija to pārtraucis. Tas viss, protams, notika kara pirmajos mēnešos. Mūsu pusē, Misūri štatā, nometņu pavēlnieks bija brigādes ģenerālis Tomass H. Hariss. Viņš bija mūsu novadnieks, ļoti iemīļots komandieris, bet mēs viņu labi pazinām no tiem laikiem, kad viņš bija vienīgais telegrāfists ar pieticīgu algu mūsu pilsētiņas telegrāfā, kur viņam parasti iznāca nosūtīt vienu telegrammu nedēļā, bet sastrēguma reizēs — divas. Tādēļ, kad viņš pirmoreiz ieradās pie

mums un ļoti militārā manierē uzsauca militāru komandu, neviens nejutās pārsteigts par ierindā nostādīto kareivju atsaucīgo atbildi:

— Nu ko tu, Tom Harisl

Tas izklausījās gluži dabiski. Un neviens nekļūdīsies, pieņemdams, ka mēs bijām nekur nederīgs materiāls karam. Tādi neprašas mēs tiešām bijām, tomēr mūsu vidū bija arī puiši, kas vēlāk šo sūro amatu apguva, iemācījās paklausīt kā automāti un kļuva par krietniem karavīriem, izkarojās līdz galam un iemantoja godam nopelnītu slavu. Viens no tiem pašiem puišiem, kas tovakar atteicās stāties sardzē un nosauca mani par ēzeli, ja es uzskatot viņu par muļķi, kurš tik stulbā kārtā pakļausies briesmām, tika apbalvots par drošsirdību vēl tai pašā gadā.

Tonakt es sardzi tomēr nostādīju — gan ne ar pavēli, bet ar diplomātijas palīdzību. Piedabūju Bauersu iet uz sargposteni, apsolo­ties uz sardzes laiku apmainīties dienesta pakāpēm un nostāvēt kopā ar viņu sardzes stundas kā viņa padotais. Nostāvējām divas nejēdzīgas stundas piķa melnā tumsā un lietū, un nekas cits nekuplināja drūmo noskaņojumu kā vienīgi Bauersa vienmuļā verkšķēšana par karu un nejēdzīgo laiku; tad mums sāka klanīties galvas un drīz vien likās, ka nebūs iespējams ilgi noturēties seglos, tādēļ metām pretīgajai nodarbī­bai mieru un, nenogaidījuši sardzes maiņu, atgriezāmies nometnē. Iejājām tur netraucēti, un ienaidnieks būtu varējis izdarīt to pašu, jo neviena sargposteņa nebija. Visi gulēja; pusnaktī nebūtu bijis neviena, ko nosūtīt uz sargposteni, un neviens arī netika sūtīts. Cik atceros, pēc tam mēs vairs nekad nemēģinājām nostādīt sargposteni naktī, toties dienā kāds pastāvīgi stāvēja sardzē.

Tajā nometnē visa komanda naktīs gulēja lielajā šķūnī uz kukurū­zas, un parasti neviena nakts nepagāja bez varena jandāliņa, jo šķūnī mudžēt mudžēja žurkas, tās skraidīja gulētājiem pa augumu un pa seju, visus neganti nokaitinādamas, turklāt šad tad iekožot kādam kājas pirkstā; pirksta īpašnieks lēca augšā, lamājās visizmeklētākajiem vārdiem, kādi vien angļu valodā atrodami, un netēmējot sāka mest kukurūzas vālītes, kur pagadījās. Kukurūzas vālītes bija laba pusķie- ģeļa svarā, un, kam ar tādu trāpīja, tam sāpēja. Trāpītie zēvelēja atpakaļ, un jau pēc piecām minūtēm ikviens bija saķēries ar savu kaimiņu uz dzīvību un nāvi. Tajā šķūnī notika pamatīga asinsizliešana, bet tās arī bija vienīgās asinis, ko es redzēju izlejam, kamēr karoju. Nē, tas nebūs gluži pareizi. Izņemot vienu gadījumu, tās bija vienīgās. Par šo gadījumu tagad pastāstīšu.

Izbailes mūs pārņēma visai bieži. Ik pārdienu izplatījās baumas, ka tuvojas ienaidnieks. Šajās reizēs mēs allaž pārvietojāmies uz citu nometni;, nekad nepalikām tai vietā, kur pašreiz atradāmies. Taču pastāvīgi izrādījās, ka baumas bijušas bez pamata, un beigu beigās pārstājām tās ievērot. Vienu vakaru uz mūsu šķūni tika atsūtīts nēģeris

ar to pašu mūžīgo brīdinājumu, ka tuvumā manīts grozāmies ienaid­nieks. Atteicām, lai grozās vesels. Nolēmām neuzņemties jaunas neērtības, bet palikt uz vietas. Tas bija īsti kaujiniecisks lēmums, un mūsu sirdis iepukstējās straujāk — uz mirkli. Mēs bijām pavadījuši bezbēdīgi jautru vakaru — zirgojušies un dauzījušies kā skolaspuikas, bet tagad pierimām, un drīz vien samākslotie joki un smiekli apklusa pavisam, un neviens vairs neteica ne vārda. Klusēšanā jaudās satrau­kums. Vēl pēc brītiņa sākām justies nemierīgi — iztrūkušies, nobažīju­šies. Bijām apņēmušies palikt, un nu vajadzēja doto vārdu turēt. Nebūtu bijis grūti mūs pārliecināt, ka jāiet projām, bet nevienam nepietika drosmes to ierosināt. Drīz vien tumsā sākās kustība — gan­drīz bez mazākā troksnīša; uz to mūs mudināja visiem kopīgs, bet vārdos neizteikts impulss. Kad kustība aprima, ikviens zināja, ka ne tikai viņš vien klusām līdis uz šķūņa frontālās sienas pusi, lai pieplaktu pie spraugas baļķu starpā. Nē, mēs visi atradāmies tur, un visiem sirds bija sakāpusi kaklā, kad raudzījāmies uz to pusi, kur aiz sulas silēm kājceliņš veda ārā no meža. Stunda bija vēla, un visapkārt valdīja dziļš meža klusums. Aizplīvurotajā mēnesnīcā varēja atšķirt vienīgi priekš­metu vispārējos apveidus. Nebija ilgi, kad izdzirdām neskaidru dunu, un mēs sapratām, ka tā ceļas no zirga vai zirgu pakaviem. Un tūliņ uz meža takas parādījās figūra; tā bija tik neskaidra un nemateriāla, ka to varēja noturēt arī par dūmu strēli. Bet tas bija cilvēks zirga mugurā, un man likās, ka tam seko vēl citi. Es satvēru pirmo tuvāk gadījušos šauteni un izstūmu to pa baļķu spraugu; biju tā pārbijies, ka pats lāgā neapzinājos, ko daru. Kāds uzsauca:— Uguni!— un es nospiedu gaili. Man acīs nošķīda simt uguņu un ausīs nodārdēja simt atbalšu; tad redzēju jātnieku izveļamies no segliem. Pirmā izjūta, kas mani pārņēma, bija priecīgs pārsteigums, un pirmais impulss — jauniem, nepieredzējušiem medniekiem raksturīgā karstā vēlēšanās skriet un sagrābt medījumu. Kāds tikko dzirdami ieteicās:

— Kārtībā — to mēs nolikām! Gaidīsim nākamos.

Bet nākamo nebija. Gaidījām, ausījāmies, taču vairāk neviens netuvojās. Nebija dzirdama ne skaņa, pat lapiņa neiečabējās; visapkārt tikai pilnīgs, baismu pilns klusums, jo baismīgāks tādēļ, ka to piepildīja nakts un miklās zemes smaržas. Tad mēs mulsi izzagāmies ārā un tuvojāmies svešajam. Tai brīdī, kad sasniedzām zemē guļošo, no mākoņiem iznira mēness un mēs redzējām viņu pavisam skaidri. Ieplestām rokām viņš gulēja uz muguras, vaļā muti, krūtis viņam cilājās saraustītā elpā, un visa baltā krekla krūteža bija asinīm nošķiesta. Mani piepeši pārmāca doma, ka esmu slepkava, ka esmu nogalinājis cilvēku, kurš man nekad nav nodarījis nekā ļauna. Nekad mūžā — ne pirms tam, ne vēlāk — neesmu izjutis tik šaušalīgas, ledainas tirpas. Jau nākamajā mirklī biju nometies viņam līdzās zemē, bezspēcīgi glāstīju viņa pieri, un tai brīdī labprāt būtu atdevis visu, pat

savu dzīvību, lai tikai viņš atkal kļūtu tāds, kāds bija pirms piecām minūtēm; un, likās, pārējie puiši visi jutās tāpat; līdzjūtīgā aizrautībā tie līkņāja ap svešo, darīja visu iespējamo, lai viņam palīdzētu, un dažādā veidā izteica savu nožēlu. Viņi vairs nedomāja par ienaidnieku vispār, bet tikai par šo vienīgo, noklīdušo pretinieku. Pēkšņi man likās, ka mirēja dziestošās acis raida uz mani pārmetumu pilnu skatienu, un tai brīdī es vēlējos, kaut viņš labāk būtu mani nodūris, nekā šādi uzlūkojis. It kā pa miegam runājot, viņš kaut ko neskaidri nomurmi­nāja par sievu un bērnu, un es jaunā izmisuma uzplūdā iedomājos: «Tas, ko esmu izdarījis, ar viņu vien nebeidzas, tas skar arī viņus, un viņi, tāpat kā šis cilvēks, man nekad nav nodarījuši nekā ļauna.»

Pēc īsa brītiņa viņš nomira. Viņš bija nogalināts karā, godīgi, pēc kara likumiem, varētu pat sacīt — kritis kaujā, un tomēr pretinieki viņu apraudāja tik patiesās sērās, it kā viņš tiem būtu bijis brālis. Pusstundu puiši nostāvēja, sērodami par kritušo, pārspriezdami traģē­diju visos sīkumos un prātodami, kas viņš varētu būt, vai ir bijis izlūks, un teikdami: ja viss notiktu vēlreiz, viņi nedarītu svešajam nekā ļauna, ja vien viņš neuzbruktu pirmais. Drīz vien noskaidrojās, ka neesmu bijis vienīgais, kas izšāva; vēl bija šāvuši veseli pieci, un nu vaina sanāca pa daļām; es pat izjutu lielu atvieglojumu, jo tas zināmā mērā padarīja panesamāku smagumu, kas man spieda krūtis. Vienā mirklī bija norībējuši seši šāvieni, bet es tai brīdī nebiju pie pilnas saprašanas, un mana pārkairinātā iztēle lika paša šāvienam izklausīties pēc zalves.

Svešais bija civilās drēbēs un neapbruņots. Šejienieši viņu nepazina, un tas arī bija viss, ko mums izdevās par viņu izdibināt. Domas par viņu mani vajāja nakti pēc nakts; nespēju no tām atbrīvoties. Nespēju tās atgaiņāt, pārāk drausmīga likās šīs nevienam nekaitīgās dzīvības bezjēdzīgā iznīcināšana. Šis notikums man kļuva par kara simbolu, par apziņu, ka viss karš nozīmē vienīgi nogalināt nepazīstamus cilvēkus, pret kuriem nejūtu nekāda personiska naida, kuriem citos apstākļos es labprāt palīdzētu, ja tie būtu nokļuvuši grūtībās, un kuri palīdzētu man, ja man palīdzība būtu nepieciešama. Mans karā gājiens bija sabojāts. Man sāka likties, ka neesmu šādiem darbiem īsti piemērots, ka karš domāts vīriem, bet man būtu jāiet strādāt par bērnaukli. Nolēmu izbeigt šo rotaļzaldātiņa dzīvi, kamēr manī atlikušas vēl kaut kādas pašcieņas paliekas. Šīs slimīgās domas mani pagalam nomocīja, par spīti saprāta balsij, jo sirds dziļumos es neticēju, ka esmu svešajam trāpījis. Varbūtības teorija stipri samazināja manas vainas iespēju, jo es taču nepavisam nepratu rīkoties ar ieročiem, man nekad*»nebija izdevies trāpīt tur, kur vēlējos trāpīt, un es zināju, ka tiku darījis, ko mācēju, lai svešajam trāpītu. Tas mani tomēr nespēja nomierināt. Pret slimīgu iztēli nelīdz nekādi pierādījumi.

Manu karavīra gaitu atlikušais laiks pagāja apmēram tā, kā jau pirmāk stāstīju. Mēs vienmuļi nomainījām nometni pēc nometnes,

izēdām tukšas fermeru mājas. Viņiem būtu vajadzējis mūs visus apšaut; bet viņi, tieši otrādi, izturējās pret mums tik viesmīlīgi un sirsnīgi, it kā mēs to būtu pelnījuši. Vienā no šīm nometnēm sastapām Eibu Graimzu, loci no Misisipi augšteces, kurš vēlāk, kļuvis par konfederātu izlūku, iemantoja slavu ar saviem pārdrošajiem varoņdarbiem un neiedomā­jami trakajiem piedzīvojumiem. Viņa un viņa biedru izskats un izturēšanās skaidri rādīja, ka viņi nebija nākuši spēlēt karu, un viņu vēlākie varoņdarbi to apliecināja. Visi viņi bija labi jātnieki, lieliski šāvēji ar revolveriem, tomēr viņu vismīļākais ierocis bija laso. Katram pie jostas bija saritināts šis ierocis, ar kuru viņi prata jebkurā laikā un no jebkura normāla attāluma izraut no segliem jātnieku, kas dzina zirgu pilnos auļos.

Kādā citā nometnē komandieris bija nikns, neizglītots vecs kalējs, tā ap gadu sešdesmit, kurš bija apbruņojis savus divdesmit rekrūšus ar milzīgiem paštaisītiem līkiem nažiem; tie bija abām rokām ceļami, līdzīgi Panamas zemesšauruma indiāņu mačetēm. Bija drausmi noskatī­ties, kādā nopietnībā šie brašuļi vecā fanātiķa virsuzraudzībā vingrinā­jās ar saviem slepkavīgajiem ieročiem cirst uz dzīvību un nāvi.

Pēdējā nometne, uz kuru mēs atkāpāmies, atradās ieplakā Monro apriņķī netālu no Floridas pilsētiņas, kur es esmu dzimis. Šeit mūs viendien brīdināja, ka tuvojas Ūnijas pulkvedis, ko pavada vesels pulks. Tas izklausījās gaužām nopietni. Mūsu puiši pagāja malā apspriesties; pēc brīža atgriezāmies pie citām vienībām un paziņojām, ka jūtamies karā vīlušies un iesim katrs uz savu pusi. Arī pārējie posās, lai kaut kurp atkāptos, un gaidīja vienīgi ģenerāli Tomu Harisu, kam jebkuru brīdi vajadzēja ierasties; viņi mēģināja arī mūs pārliecināt, lai vēl īsu brīdi pagaidām, taču vairums mūsējo teica: nē, mēs esam pieraduši atkāpties, un Toma Harisa palīdzība mums nav nepieciešama, mēs lieliski protam tikt galā paši bez viņa, piedevām ietaupot laiku. Tā apmēram puse no mūsu piecpadsmit cilvēku pulciņa, mani ieskaitot, sēdās zirgiem mugurā un nekavējoties jāja projām; pārējie padevās pierunāšanai un palika — palika līdz kara beigām.

Pēc stundas uz ceļa sastapām ģenerāli Harisu divu vai triju vīru pavadībā — acīmredzot tas bija viņa štābs, kaut gan skaidri to pateikt nevarēja; neviens nebija ģērbies formas tērpā; tolaik mums formas tērpi vēl nebijā nākuši modē. Hariss mums pavēlēja atgriezties, bet mēs atbildējām, ka tuvojas Ūnijas pulkvedis kopā ar veselu pulku, tādēļ mēs esam nolēmuši doties mājup. Viņš gan mazliet paplosījās, bet tas neko nelīdzēja: mūsu apņēmība palika nelokāma. Savu tiesu mēs karā bijām paveikuši — nogalinājuši vienu cilvēku, tātad iznīcinājuši vienu armiju, kaut arī sastāvā nelielu; lai viņš apkauj atlikušos, un karam būs beigas. Jauno, brašo ģenerāli vēlreiz satiku tikai nule pirms gada; tagad viņam bija sirmi mati un sirmas ūsas.

Vēlāk iepazinos ari ar Ūnijas pulkvedi, kura tuvošanās mani aizbiedēja no karalauka un līdz ar to pazudināja Dienvidu svēto lietu,— tas bija ģenerālis Grants. Dažas stundas vēl?'" es būtu viņu ieraudzījis arī toreiz, kad viņš vēl bija tikpat maz pazīstams kā es pats; toreiz, kad ikviens būtu bijis tiesīgs sacīt: «Grants? Uliss S. Grants? Neatceros, ka būtu jau kādreiz šo vārdu dzirdējis.» Tagad šķiet grūti iedomāties, ka ir bijis laiks, kad par šādu piezīmi neviens nebūtu brīnījies, bet tāds laiks bija, un es atrados tikai dažas jūdzes no vietas, kur to varēja izteikt, lai gan devos pretējā virzienā.

1 Saprātīgs cilvēks neaizmetīs šīs manas atmiņas par karu kā gluži nevērtīgu papīru. Tām ir sava vērtība: tā ir godīgi attēlota aina par to, kas notika daudzās, ļoti daudzās zemessargu nometnēs pirmajos kara mēnešos, kad zaļajiem rekrūšiem vēl nebija nekādas jēgas par disciplīnu, kad tiem trūka pieredzējušu vadītāju atbalsta un palīdzības, kad visi apstākļi bija jauni un neierasti, kad visi runāja un tenkoja par pārspīlētām šausmām, kad īstu kauju nenovērtējamā pieredze viņus vēl nebija pārvērtusi no zaķpastalām par kareivjiem. Ja šo agrīno kara dienu aina līdz šim vēl nav attēlota vēsturē, tad jāuzskata, ka vēsture bijusi nepilnīga, jo arī tai ir tur sava likumīga vieta. Šajās pirmo kara dienu nometnēs bija savācams vairāk vielas Bula-Rana darbiem, nekā pats Buls-Rans izmantojis. Un tomēr daudzi zaļknābji drīz vien iemācījās kara amatu un palīdzēja vēlāk izcīnīt lielās kaujas. Arī es būtu kļuvis par karavīru, ja būtu pagaidījis. Lai nu bija kā būdams, zināmu kara mākslu es apguvu: par atkāpšanos uzzināju vairāk nekā tas vīrs, kas atkāpšanos izgudroja.