Stāstu izlase

DIŽREVOLŪCIJA PITKĒRNĀ

Gribu mazliet atsvaidzināt lasītāju atmiņu. Pirms gandrīz simt gadiem angļu kuģa Bounty komanda sadumpojās, izmeta kapteini un kuģa virsniekus jūrā, pārņēma kuģi un ar pilnām burām devās uz dienvidiem. Viņi piestāja Taiti salā, tur apņēma par sievām iezemietes un tad kuģoja tālāk uz vientuļu, nelielu, klinšainu salu, sauktu par Pitkērnu, Klusā okeāna vidū, padarīja kuģi par nelietojamu vraku, aizvāca no tā līdz pēdējam sīkumam visu, kas varēja noderēt jaunajai kolonijai, un iekārtojās salā uz dzīvi.

Pitkērna atrodas tik tālu no tirdzniecības kuģu ceļiem, ka pagāja ilgi gadi, pirms pie salas atkal piestāja kāds kuģis. Sala vienmēr bija uzskatīta par neapdzīvotu; tādēļ 1808. gadā, kad viens kuģis tur beidzot izmeta enkuru, kapteinis varen nobrīnījās, ieraudzīdams, ka sala apdzīvota. Kaut arī dumpinieki bija strīdējušies un pamazām vien cits citu nogalinājuši, līdz no pamatiedzīvotājiem palika vairs tikai divi vai trīs, tomēr, pirms šīs traģēdijas notika, bija sadzimis krietni daudz bērnu; un tā 1808. gadā uz salas dzīvoja divdesmit septiņas dvēseles. Galvenais dumpinieks Džons Adamss vēl bija starp dzīvajiem, nodzī­voja včl ilgus gadus un bija nelielā pulciņa valdnieks un patriarhs. No dumpinieka viņš bija kļuvis par Krietnu kristīgu cilvēku un skolotāju, un viņa divdesmit septiņu cilvēku draudzīte bija tikumiskākā un dievbijīgākā visā kristīgajā pasaulē. Jau sensenis Adamss bija uzvilcis mastā Anglijas karogu un nodevis savu salu Anglijas aizsardzībā.

Mūsu dienās salu apdzīvo deviņdesmit cilvēku — sešpadsmit vīrieši, deviņpadsmit sievietes, divdesmit pieci zēni un trīsdesmit meitenes; tie visi ir dumpinieku pēcnācēji ar šo dumpinieku uzvārdiem, un visi runā angļu mēlē un neprot nevienu citu valodu. Salas stāvās klinšu sienas slejas augstu ārā no jūras. Sala ir apmēram trīsceturtdaļjūdzes gara un dažviet ap pusjūdzi plata. Tās auglīgā zeme jau pirms daudziem gadiem sadalīta vairākām ģimenēm. Tām pieder sīki mājdzīvnieki — kazas, cūkas, vistas un kaķi; suņu un lielo mājlopu uz salas nav. Vienīgā baznīca kalpo arī par rātsnamu, skolu un bibliotēku. Vald­nieka tituls kopš dažām paaudzēm ir «Maģistrāta galva un gubernators Viņas majestātes Anglijas karalienes dienestā». Viņa uzdevumos ietilpa izdot likumus un sekot, lai tie tiek izpildīti. Amatā viņu ievēlēja; vēlēšanās drīkstēja piedalīties ikviens septiņpadsmit gadu vecumu sasniegušais pilsonis neatkarīgi no dzimuma.

Iedzīvotāju vienīgā nodarbošanās bija zemkopība un zveja; vienīgā izklaide — dievkalpojumi. Uz salas nekad nebija bijis neviena veikala un neeksistēja nauda. Salinieku dzīves veids un apģērbs kopš laika gala bija primitīvs un viņu likumi bērnišķīgi vienkārši. Viņu dienas aizritēja dziļā sabata rimtumā, tālu no pasaules godkārības un nemiera, neziņā par visu, kas notiek varenajās lielvalstis aiz bezgalīgā okeāna plašu­miem. Ik pēc trim vai četriem gadiem pie salas enkuru izmeta kuģis, kas atveda pa to laiku jau novecojušas vēstis par asiņainām kaujām, drausmīgām epidēmijām, sagruvušiem troņiem un bojā aizgājušām dinastijām, pret jamsa saknēm un maizes koka augļiem iemainīja ziepes un flaneļa audumu un tad atkal līdz nākamai reizei pameta saliniekus viņu rāmajiem nomoda sapņiem un dievbijīgajai izklaidei.

Pērnā gada 8. septembrī Britu Klusā okeāna flotes virspavēlnieks admirālis de Horsijs apmeklēja Pitkērnas salu un savā ziņojumā Admiralitātei rakstīja:

«Viņi audzē pupas, burkānus, turnepšus, kāpostus un nedaudz kukurūzas; viņiem ir arī ananasi, vīģu, citronu, apelsīnu koki un kokospalmas. Apģērbu viņi dabū no garām braucošiem kuģiem apmaiņā pret augļiem. Uz salas nav saldūdens avotu, bet parasti tur reizi mēnesī nolīst lietus, tādēļ saldūdens netrūkst, kaut gan iepriekšē­jos gados salinieki dažkārt cieta no sausuma. Alkoholu lieto vienīgi ārstniecības vajadzībām, tur nav neviena žūpas. ..

Saliniekiem visnepieciešamākās preces, ko iemainījām pret augļiem, bija flaneļa un sarža audumi, drāna darba apģērbiem, apavi, ķemmes, tabaka un ziepes. Viņiem ļoti vajadzīgas arī ģeogrāfijas kartes un tāfeles skolai un dažādi darbarīld. Apgādāju viņus ar karogu, ko uzvilkt mastā, kuģiem tuvojoties, un zāģi, kas viņiem patiesi bija gaužām nepieciešams. Ceru, ka lordi to novērtēs atzinīgi. Ja dāsnā angļu tauta uzzinātu šās mazās, palīdzības cienīgās kolonijas vajadzī­bas, tā droši vien būtu ar mieru piedalīties kolonistu aprūpē …

Dievkalpojumi notiek ik svētdienu pulksten pusvienpadsmitos no rīta un trijos pēcpusdienā ēkā, ko šim nolūkam uzcēla un līdz savai nāvei lietoja Džons Adamss. Garīgo dzīvi, stingri turoties pie anglikāņu baznīcas dievkalpojumu kārtības, vada misters Simons Jangs, viņu ievēlētais mācītājs, kas bauda dziļu vispārēju cieņu. Ik trešdienu notiek Bībeles stundas, ko apmeklē visi, kas vien var izbrīvēties. Bez tam katra mēneša pirmajā piektdienā visi salinieki pulcējas kopīgā svētbrīdī. Ģimenēs dievlūgšana ik mājā ir pirmais darbs, no rīta pieceļoties, un pēdējais, vakarā gulētejot, un kumoss netiek apēsts, neizlūdzoties dieva svētību pirms un nepateicoties pēc ēšanas. Pret šās salas iedzīvotāju reliģisko dzīvi ikvienam jāizjūt visdziļākā cieņa. Cilvēkiem, kuru lielākais prieks un augstākais pienākums ir lūgšanās savienoties ar savu dievu un dziedāt tam slavas un pateicības dziesmas un kuri turklāt ir garā līksmi, strādīgi un brīvāki no visiem netikumiem par jebkuru citu cilvēku kopienu, patiesi nav vajadzīgs priesteris.»

Tagad esmu admirāļa ziņojumā ticis līdz piezīmei, ko viņš, bez šaubām, pavisam nevērīgi piemetinājis pašās beigās, nepiešķirdams faktam nekādu nozīmi. Viņam pat prātā neienāca, cik traģiski pravietiska tā izvērtīsies. Piezīme skanēja šādi:

«Nesen salā apmeties viens svešinieks, amerikānis, visai apšaubāms ieguvums saliniekiem.»

Patiesi apšaubāms ieguvums! Kapteinis Ormsbijs ar amerikāņu kuģi Hornet piestāja Pitkērnā apmēram četrus mēnešus pēc admirāļa apciemojuma, un no faktiem, kādus viņš tur savāca, mums izdevās uzzināt visu par šo amerikāni. Lūkosim šos faktus apkopot vēsturiskā secībā. Amerikāni sauca Batervorts Stēvlijs. Līdzko viņš bija labi iepazinies ar visiem saliniekiem — un tas viņam, protams, neprasīja vairāk kā dažas dienas, viņš, kā vien mācēdams, centās iegūt ļaužu labvēlību. Saliniekiem viņš tiešām iepatikās, jo atmeta jau pašā sākumā visas pasaulīgās dzīves ieražas un ar neiedomājamu dedzību sāka nodoties reliģijai. No rīta līdz vakaram viņš lasīja Bībeli, skaitīja lūgsnas, dziedāja garīgās dziesmas vai izlūdzās dieva svētību. Neviens nespēja nodoties dievlūgšanai tik ilgi, tik dedzīgi un tik prasmīgi.

Beidzot, nospriedis, ka zeme labi sagatavota, viņš sāka ļaužu vidū sēt nesaticības sēklu. Jau no pašas pirmās dienas viņa īstenais nolūks bija gāzt salā pastāvošo valdību, taču zināmu laiku viņš šo nolūku, protams, slēpa. Dažādiem cilvēkiem viņš izraudzījās dažādu pieeju. Vienā grupā viņš modināja neapmierinātību, pievērsdams cilvēku uzmanību īsajiem dievkalpojumiem; viņš iestājās par to, ka ik svētdienu vajadzētu noturēt nevis tikai divus, bet trīs dievkalpojumus, katru trīs stundu ilgumā. Vairāki salinieki šādu cerību klusībā bija lolojuši jau sen; tagad tie apvienojās, lai par to cīnītos. Sievietēm viņš norādīja, ka viņām neesot pietiekami liela teikšana lūgšanu stundās; tā izveidojās otra partija. Nevienu līdzekli viņš neatstāja neizmantotu; viņš pārvilka savā pusē pat bērnus un radīja viņos neapmierinātību, jo paskaidroja, ka viņiem tiek par maz svētdienskolas mācību. Tā radās trešā partija.

Uzmeties visām partijām par vadoni, viņš juta, ka kļuvis kopienā pietiekami varens. Tad viņš vērsa pirmo triecienu — pret visaugstāko personu pārvaldē — Džeimsu Raselu Nikroju; tas bija spējīgs un krietns vīrs, turklāt ļoti turīgs, jo viņam piederēja māja ar viesistabu, trīsarpus akru ar jamsu apstādītas zemes un vienīgā laiva Pitkērnā — vaļu zvejas laiva; un, nelaimīgā kārtā, tieši īstajā brīdī radās iegansts trieciena realizēšanai.

Tiesa bija spiesta atzīt savu pēdējo spriedumu par spēkā neesošu, jo tas taisīts, pamatojoties uz likumu, kas vispār neeksistēja.

Sacēlās milzu uztraukums. Pa visu salu izplatījās jaunā vēsts, ka pazudis svētums, uz kuru dibinās sabiedrības brīvība,— varbūt tas pat noziedzīgā kārtā iznīcināts. Pusstundas laikā gandrīz visa nācija saradās tiesas zālē, tas ir, baznīcā. Stēvlijs pieprasīja maģistrāta galvas sodīšanu. Apsūdzētais uzņēma neveiksmi ar savam augstajam stāvok­lim piedienīgu cieņu. Viņš nelūdzās, pat neaizstāvējās: vienkāršiem vārdiem viņš paskaidroja, ka valsts arhīvu glabājis tai pašā sveču kastē, kas šim nolūkam kalpojusi no laika gala, un ka nav vainīgs ne pazudušā dokumenta nobēdzināšanā, ne iznīcināšanā.

Taču nekas nespēja viņu glābt; viņš tika atzīts par vainīgu uzticības laušanā, atcelts no amata, visa viņa manta tika konfiscēta.

Visļaunākais šai apkaunojošajā notikumā bija tas, ka viņa ienaid­nieki sagudroja iemeslu, kādēļ viņš iznīcinājis likumu: viņš gribējis palīdzēt Kristjanam tādēļ, ka Kristjans esot viņa brālēns! Jāpiebilst, ka Stēvlijs bija vienīgais cilvēks visā barā, kurš nebija Kristjana brālēns. Lasītājam jāatceras, ka visi šie ļaudis ir sešu vīru pēcnācēji; pirmējo bērni saprecējās, viņiem piedzima bērni, kas bija dumpinieku maz­bērni; šie mazbērni atkal savā starpā saprecējās; un vēlāk saprecējās mazmazbērni un mazmazmazbērni: tādā kārtā mūsdienās ikviens salinieks ir ikviena cita salinieka asinsradinieks. Vēl vairāk — radnie­cība ir brīnumaini, pat pārsteidzoši sajaukta un samudžināta. Sveši­nieks, piemēram, jautā kādam saliniekam:

— Jūs to jauno sievieti nosaucāt par savu māsīcu, bet vēl pirms brītiņa teicāt, ka viņa esot jūsu tante./

— Protams. Viņa ir mana tante un māsīca arīdzan. Turklāt mana pusmāsa, brāļameita, ceturtās pakāpes māsīca, trīsdesmit trešās pakā­pes māsīca, četrdesmit otrās pakāpes māsīca, mana vectante, vecmā­muļa, atraitnēs palikusī svaine un nākamnedēļ viņa kļūs par manu sievu.

Tā nu pret valdības galvu vērstais apvainojums par «onkuļu būšanu» bija gaužām vārgs. Bet gluži vienalga — spēcīgs vai vārgs, Stēvlijam tas noderēja. Stēvliju nekavējoties ievēlēja par maģistrāta galvu; un viņš tūdaļ ķērās pie darba — reforma sekoja reformai. Nepagāja ilgs laiks, kad dievkalpojumiem vispār vairs nebija gala. Tika izdots rīkojums, ka svētdienas rīta dievkalpojums, kurš parasti bija ildzis trīsdesmit piecas vai četrdesmit minūtes un kurā draudze aizlūdza par visiem kontinentiem, visām tautām un visām ciltīm, tiek pagarināts līdz pusotras stundas ilgam aizlūgumam, ietverot arī visas iespējamās tautas uz citām planētām. Visiem tas iepatikās, ikviens sacīja: «Tas nu tiešām ir kaut kas.» Saskaņā ar rīkojumu parastie trīs stundas ilgie sprediķi tika pagarināti divkārt. Visa tauta kā viens vīrs steidzās pie jaunā maģistrāta galvas apliecināt savu pateicību. Vecais likums, kas aiz­liedza svētdienā cept un vārīt, tika paplašināts, aizliedzot arī ēst. Nākamais rīkojums skanēja, ka svētdienskola darbosies visu nedēļu. Tad līksmībai vairs nebija gala. Mēneša laikā jaunais maģistrāta galva kļuva par dievekli.

Bija pienācis laiks nākamajam gājienam. Viņš sāka, sākumā gan ļoti piesardzīgi, kūdīt sabiedrisko domu pret Angliju. Citu pēc cita viņš pasauca ievērojamākos pilsoņus sāņus un pārrunāja ar tiem šo tematu. Pamazām viņš kļuva drošāks un sāka runāt atklāti. Viņš sacīja, ka tautai sava goda, savas slavenās pagātnes vārdā jāceļas kājās un reiz jānokrata «mokošais Anglijas jūgs».

Vientiesīgie salinieki atbildēja:

— Nekādas mokas mēs gan neesam izjutuši. Kā tad tas mūs nomoka? Anglija ik pa trim četriem gadiem atsūta mums kuģi, kas atved ziepes un drānas, visādas mantas, kas mums gaužām nepieciešamas un ko mēs ar pateicību saņemam. Anglija mums ne ar ko neuzmācas, ļauj mums dzīvot pēc mūsu pašu prāta.

— Ļauj jums dzīvot pēc jūsu pašu prāta! Tā mūžam domājuši visi vergi! Tāda valoda tikai pierāda, cik zemu jūs esat krituši, cik sīki un nejūtīgi esat kļuvuši, dzīvodami nežēlīgās tirānijas apspiesti! Kur palicis jūsu vīrišķīgais lepnums? Vai brīvība jums nenozīmē nekā? Vai jūtaties apmierināti, dzīvojot svešai, ienīstai karaļvalstij par piedēkli, kad varētu lepni pacelt galvu un ieņemt savu likumīgo vietu cildenajā brīvo tautu saimē, kļūt brīvi, izglītoti, neatkarīgi, pakļauti nevis valdniekam ar scepteri rokā, bet jūsu pašu brīvi izvēlētam šķīrējtiesne­sim, iegūt balsstiesības un varu brāļu tautu likteņu lemšanā?

Šādas runas pamazām vien darīja savu darbu. Salinieki sāka izjust Anglijas jūgu; viņi gan lāgā neapjēdza, kādā veidā tas viņus spiež, bet skaidri zināja, ka spiež. Viņi sāka sūdzēties un murdēt, vaidēt savās važās un ilgoties pēc atvieglojuma un atbrīvošanas. Pēkšņi viņi juta, ka ienīst Anglijas karogu, šo sava pazemojuma simbolu; ejot garām rātsnamam, viņi nepacēla skatienu, bet novērsa acis no karoga un grieza zobus; un, kad vienu rītu tas gulēja zemē pie karogkārts, dubļos samīdīts, viņi to atstāja turpat guļam, neviena roka necēlās to no jauna uzvilkt kārtsgalā. Un tas, kam agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt, tiešām notika. Daži ievērojamākie pilsoņi nakts melnumā aizgāja pie maģis­trāta galvas un sacīja:

— Mēs šo ienīsto tirāniju ilgāk vairs nespējam izturēt. Kā mēs varētu no tās atbrīvoties?

— Kā?

— Ar coup d'etat. Tas nozīmē sekojošo: viss tiek sagatavots, un norunātajā brīdī es, būdams nācijas oficiālais vadonis, publiski un svinīgi paziņoju salas neatkarību un atsvabinu to no atkarības jebkurai citai varai.

— Tas izklausās vienkārši un viegli. To mēs varētu izdarīt tūliņ pat. Bet ko darīsim pēc tam?

— Pārņemsiet aizsardzības līdzekļus un visu veidu sabiedrisko īpašumu, izsludināsiet kara laika likumus, sagatavosiet armiju un floti cīņai un proklamēsiet ķeizarvalsti.

Šī lieliskā programma vientiesīšus pilnīgi apžilbināja. Viņi sacīja:

— Tas ir vareni, tas ir brīnišķīgi. Bet vai Anglija tā būs ar mieru?

— Lai nav. Šī klints ir īsts Gibraltārs.

— Patiesi ir. Bet kā tad būs ar ķeizarvalsti? Vai mums tiešām vajadzīga ķeizarvalsts un ķeizars?

— Jums, mani draugi, visnepieciešamāk vajadzīga unificēšana. Paraugieties uz Vāciju, paraugieties uz Itāliju! Tās ir unificētas. Unifikācija ir visnepieciešamākais. Tā piešķir dzīvei īsto vērtību. Tā veicina progresu. Mums vajadzīga pastāvīga armija un flote. Zināms, būs jāmaksā nodokļi. Tas viss kopumā rada varenību. Unifikācija un varenība — kas jums vēl vajadzīgs? Bet vienīgi ķeizarvalsts spēj jums sagādāt šos labumus.

Tā 8. decembrī Pitkērnas sala tika proklamēta par brīvu un neatkarīgu valsti; tajā pašā dienā notika svinīga, par plašiem svētkiem izvērsta Batervorta I kronēšana par Pitkērnas salas ķeizaru; visa tauta, izņemot četrpadsmit cilvēkus, galvenokārt sīkos bērneļus, karogiem plīvojot, bungām rībot, mūzikai skanot, zosu gājienā nosoļoja gar troni; procesija kopumā sanāca vairāk nekā deviņdesmit pēdu gara; daži sacīja, ka parāde ilgusi trīsceturtdaļminūtes.

Jaunais ķeizars nekavējoties ķērās pie reformām. Tika nodibinātas dižciltības pakāpes. Iecelts flotes ministrs, pakļaujot viņa pavēlniecībai valzivju zvejas laivu. Iecelts kara ministrs un izdota pavēle tam tūliņ ķerties pie pastāvīgas armijas izveidošanas. Iecelts lords mantzinis un tam pavēlēts izstrādāt nodokļu ievākšanas kārtību, kā arī atklāt sakarus ar ārvalstīm nepieciešamās sadarbības, aizsardzības, uzbrukuma un tirdzniecisko vienošanos noslēgšanai. Tika iecelti daži ģenerāļi un admirāļi, bez tam vēl vairāki kambarkungi, staļļmeistari un daži lordi ģērbēji.

Taču līdz ar to viss izejmateriāls bija izlietots. Kara ministrs — Gali- lejas lielhercogs — sūdzējās, ka visi sešpadsmit ķeizarvalsts vīrieši sacelti augstos amatos, tātad negribēs būt par ierindniekiem; līdz ar to no armijas veidošanas pagaidām nekas neiznāca. Flotes ministrs — marķīzs Ararats — sūdzējās par to pašu. Viņš sacīja, ka esot ar mieru

pats sēsties pie vaļu zvejas laivas stūres, tomēr nepieciešama arī komanda.

Grūtajā situācijā imperators atrada iespējami vislabāko atrisinā­jumu: viņš atņēma mātēm visus desmit gadu vecumu sasniegušos zēnus un ieskaitīja tos armijā, tādā veidā sagādādams septiņpadsmit ierind­nieku, kurus komandēja viens ģenerālleitnants un divi ģenerālmajori. Kara ministrs ar iznākumu bija gaužām apmierināts, bet ne tā zēnu mātes; visas salinieku mātes pārdzīvoja dziļas šausmas, ka viņu mīluļi tagad nolemti asiņainai bojāejai kaujas laukā un ķeizaram nākšoties par to atbildēt. Dažas mātes, kas notiekošo pārdzīvoja sevišķi asi, nemitīgi uzglūnēja ķeizaram un, nelikdamās ne zinis par miesassar­giem, apmētāja viņu ar jamsa saknēm.

Ņemot vērā ārkārtīgo dzīvā spēka deficītu, bija nepieciešams ģenerālpastmeistaru — Betānijas hercogu — nosēdināt flotē par airē­tāju, līdz ar ko viņam iznāca sēdēt aiz aristokrāta, kas dižciltības rangā bija zemāks par viņu, proti, aiz grāfa Kānaāna, kurš pēc amata bija lords Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Šā iemesla dēļ Betānijas hercogs kļuva par neapmierināto un slepenu nodevēju. Ķeizars šādu faktu gan bija paredzējis, bet nespēja to novērst.

Ar katru brīdi kļuva ļaunāk. Viendien ķeizars iecēla Nensiju Pītersu dižciltīgo kārtā, bet nākamajā dienā viņu apprecēja, kaut gan ministri viņam neatlaidīgi bija pūlējušies ieteikt valsts interesēs labāk precēt Emelīnu, Betlēmes arhibīskapa vecāko meitu. Šāda rīcība sacēla nemieru ļoti spēcīgā sektorā — baznīcas aprindās. Jaunā ķeiza­riene nodrošināja sev divu trešdaļu (no salas pieaugušo trīsdesmit sešu sieviešu) labvēlību un aizstāvību, ieceļot viņas par galma dāmām, taču atlikušās divpadsmit kļuva viņas nāvīgākās ienaidnieces. Galma dāmu piederīgie sāka dumpoties, jo mājās vairs nebija neviena, kas apkoptu saimniecību. Divpadsmit atraidītās sievietes atteicās strādāt par kalpo­nēm ķeizarnama virtuvē; tā nu ķeizariene bija spiesta norīkot Jērikas grāfieni un citas cēlās galma dāmas pie ūdens nešanas, pils slaucīšanas un citiem vienkāršiem un netīkamiem darbiem. Tas sabangoja asinis šajā sektorā.

Visi sāka kurnēt, ka nodokļi armijas un flotes uzturēšanai un citām ķeizarnama vajadzībām ir neciešami smaga nasta un draud novest tautu galējā nabadzībā. Cilvēkus neapmierināja ķeizara norādījums:

— Raugieties uz Vāciju, paraugieties uz Itāliju! Vai jūs esat labāki par viņiem? Un vai jums nav unifikācija?

Salinieki atbildēja:

— Cilvēki nevar ēst unifikāciju, un mums draud bads. Zemkopība panīkusi. Visi aizņemti armijā, visi flotē un sabiedriskajā dienestā, visi ieģērbti mundieros un stāv, nekā nedarīdami, neēduši, nav neviena, kas ietu apkopt tīrumus …

— Paraugieties uz Vāciju, paraugieties uz Itāliju! Pie mums ir gluži tāpat. Tāda ir unifikācija, un, ja reiz esat pie tās tikuši, nav citas iespējas to noturēt.— Tā nabaga ķeizars pastāvīgi atbildēja vienu un to pašu.

Bet kurnētāji tikai mala savu:

— Mēs nespējam nomaksāt nodokļus, nespējam nomaksāt.

Piedevām pie visa ministru kabinets paziņoja, ka valsts kasē radies

parāds vairāk nekā četrdesmt piecu dolāru apmērā. Tā dzēšanai jāiekasē no katra iedzīvotāja pa pusdolāram. Sāka lemt par valsts iekšējo aizņēmumu. Viņi bija dzirdējuši, ka grūtos laikos parasti ķeras pie šāda līdzekļa. Ieteica arī eksportu. Vēl apsvēra vērtspapīru, tas ir, papīrnaudas izdošanas problēmu, paskaidrodami, ka piecdesmit gados valstij tie būtu jāizpērk. Ministri sacīja, ka armijai, flotei un visam valsts aparātam iekrājas neizmaksāta alga, ka tas drīzumā jānokārto, lai novērstu valsts bankrotu, iespējamu sacelšanos vai pat revolūciju. Ķeizars, ilgi nedomādams, ķērās pie barga, līdz šim Pitkērnas salā nedzirdēta un nepieredzēta pasākuma. Svētdienas rītā viņš armijas pavadībā ieradās baznīcā un pavēlēja finanšu ministram savākt kolekti.

Tā bija mazā spalviņa, kas kamieļa nastu padarīja nepanesamu un lika tam saļimt. Vispirms viens pilsonis, tad arī citi piecēlās un atteicās paciest tik nepiedzīvotu vardarbību, un pēc katras atteikšanās sekoja nepaklausīgā pilsoņa mantas konfiskācija. Kad ķeizars ar karaspēku atkāpās, viņš sacīja:

— Gan es jums vēl iemācīšu saprast, kurš šeit ir saimnieks.

— Nost ar unifikāciju!— sauca daži. Tos tūdaļ apcietināja, un kareivji izrāva tos no raudošo piederīgo skavām.

Taču pa šo laiku, kā jebkurš pravietis būtu paredzējis, bija izveidojies viens sociāldemokrāts. Kad ķeizars grasījās kāpt apzeltītajā ķerrā, kas viņu gaidīja pie baznīcas durvīm, sociāldemokrāts dūra viņam reižu piecpadsmit vai sešpadsmit ar harpūnu, taču darīja to ar parasto sociāldemokrātisko nedrošību, tā ka ķeizaram netrāpīja.

Tai pašā naktī notika eksplozija. Nācija sacēlās kā viens vīrs, lai gan četrdesmit deviņi revolucionāri bija sieviešu dzimuma. Kājnieki nometa savas mēslu dakšas, artilēristi — kokosriekstus, flote sacēlās; ķeizaru sagrāba viņa pilī, sasēja viņam rokas un kājas. Viņš bija gaužām satriekts un sacīja:

— Es jūs atbrīvoju no nežēlīgas tirānijas; es jūs pacēlu no pazemojuma un padarīju par nāciju citu nāciju vidū; es jums radīju spēcīgu, kompaktu, centralizētu valdību; un — pats visgalvenais — devu jums visaugstāko laimi — unifikāciju. To visu esmu jūsu labā darījis, bet pateicības vietā saņemu naidu, apvainojumus un šīs saites. Ņemiet mani, dariet ar mani visu, ko vien gribat. Es nolieku savu kroni un visus valdnieka simbolus un daru to ar prieku, atbrīvodamies no nepanesami smagas nastas. Jūsu labā es tos pieņēmu, jūsu labā

nolieku. Ķeizariskā dārgakmeņa Vairs nav, lauziet un iznīciniet nederīgo ietvaru, kā vien jums tīk.

Salinieki, vienprātīgi nobalsojot, izsprieda eksķeizaram un sociālde­mokrātam tiesu: uz mūžu izslēgt viņus no tiesībām piedalīties dievkal­pojumos vai mūža spaidu darbos uz galerām vaļu zvejas laivā, atļaujot pašiem izvēlēties. Nākamajā dienā nācija atkal sapulcējās, uzvilka atpakaļ mastā Anglijas karogu, padarīja dižciltīgos no jauna par vienkāršiem pilsoņiem un pēc tam nekavējoties visu uzmanību un spēkus veltīja nezālēm aizaugušajiem jamsa laukiem un veco nodarbo­šanos, un vecās dziedinošās un nomierinošās dievbijības atjaunošanai. Eksķeizars atdeva pazudušo likumu par mantas neaizskaramību un paskaidroja, ka pats to nozadzis — nevis, lai kādam kaitētu, bet gan lai sekmētu savu politisko mērķu piepildīšanu. Nācija tūliņ iecēla bijušo maģistrāta galvu atpakaļ amatā un atdeva tam atsavināto īpašumu.

Labi pārdomājuši, eksķeizars un sociāldemokrāts labāk izvēlējās būt izslēgtiem uz mūžu no līdzdalības dievkalpojumos, nekā būt par galeru vergiem «ar pastāvīgu līdzdalību dievkalpojumos», kā viņi paši izteicās; to dzirdot, salinieki nodomāja, ka pārciestās bailes nabaga vīriem laupījušas saprašanu, un nolēma tos pagaidām paturēt ieslodzījumā. Ko arī izdarīja.

Tāds ir stāsts par Pitkērnas «apšaubāmo ieguvumu».