Stāstu izlase

PAR CITU NOTURĒTA CILVĒKA stāsts

Viss notika šādi: es dzīvoju Denverā. Biju tā nodzīvojis ilgus gadus; dažreiz atceros, cik gadu, dažreiz neatceros, bet tas nav svarīgi. Piepeši es saņēmu paziņojumu, ka man Denverā jāatstāj, jo citādi mani atmaskošot drausmīgā noziegumā, kas pirms gadiem — pirms daudziem gadiem — izdarīts Austrumos. Man tas noziegums bija zināms, bet es to nebiju izdarījis; vainīgais bija mans brālēns ar tādu pašu vārdu un uzvārdu kā man. Ko man bija darīt? Bailes man sajauca galvu, un es nesapratu, ko iesākt. Laiks sagatavoties bija ļoti īss — ti­kai viena diena, cik atceros. Ja mans vārds tiktu publicēts, es būtu beigts cilvēks, mani būtu nolinčojuši, neviens nebūtu ticējis maniem vārdiem. Linča tiesā tā allaž mēdz notikt; kad linčotāji uzzina, ka kļūdījušies, viņi dziļi nožēlo, bet tad jau ir par vēlu — gluži tā, kā ir noticis ar misteru Holmsu, jūs paši redzat. Es palaidu valodas, ka pārdodu savu īpašumu, tā tiku pie dzīvošanai nepieciešamās naudas un laidos projām, līdz karstums pārskries un es varēšu atgriezties un visu pierādīt. Tā nu es nakts melnumā aizbēgu, nomaskējies, ar svešu vārdu; noslēpos krietni patālu kalnos.

Taču satraucos un nobijos arvien vairāk un šādā noskaņojumā sāku redzēt rēgus un dzirdēt balsis, nepratu vairs neko skaidri un loģiski apsvērt, tūliņ prāti samulsa un man vajadzēja atteikties no domāšanas, jo ļoti sāka sāpēt galva. Ar laiku kļuva aizvien ļaunāk — aizvien vairāk rēgu, aizvien vairāk balsu. Tās mani vajāja bez mitas; sākumā tikai naktīs, bet vēlāk arī dienā. Ap manu gultu pastāvīgi skanēja sačukstēšanās, pret mani it kā gatavojās kāda sazvērestība; man pilnīgi pazuda miegs, un, nespēdams nekad īsti atpūsties, es pagalam novārgu.

Un tad notika visšausmīgākais. Kādu nakti viena balss čukstēja: «Mēs nekad ne pie kāda gala netiksim, jo mēs viņu neredzam un nevaram viņu uzrādīt ļaudīm.» Viņas nopūtās, un tad kāda cita sacīja: «Mums jādabū rokā Šerloks Holmss. Pēc divpadsmit dienām viņš varētu būt šeit.»

Un viņas visas cita pār citu ņēmās čukstēt un priecīgi irgot. Bet man sirds bailēs trūka vai pušu, jo ceļodams biju par viņu dzirdējis un zināju, ko nozīmētu, ja viņš tiktu palaists man uz pēdām un sāktu darboties ar savu pārcilvēcisko neatlaidību un nenokausējamo ener­ģiju.

Rēgi pazuda, lai mekletu viņu rokā, bet es nakts vidū ceļos augšā un bēgu projām, nepaņemdams līdzi nekā cita kā vienīgi savu ceļasomu, kur glabājās nauda — trīsdesmit tūkstoši dolāru, no kuriem divas trešdaļas vēl bija neskartas. Pagāja četrdesmit dienas, līdz viņš man tika uz pēdām. Es tik tikko izglābos. Aiz ieraduma viņš bija kādas viesnīcas reģistrācijas grāmatā ierakstījis savu īsto vārdu, bet pēc tam to izkasījis un ierakstījis «Dagets Barklejs». Taču bailes dara aci redzīgu un asu, un es laidu prom kā briedis.

Viņš dzenāja mani pa visu pasauli trīsarpus gadus — gan pa Rietumu štatiem, gan Austrāliju, Indiju un citām malām, kādas vien varat iedomāties; pēc tam pa Meksiku un atkal pa Kaliforniju, nedodams man gandrīz ne bridi atelpas; tomēr viņa vārds reģistrācijas grāmatās mani allaž paglāba. Tikai tādēļ tas, kas no manis atlicis, vēl turas pie dzīvības. Un es esmu tik pārguris. Viņš mani pagalam nomocījis, tomēr dodu jums godavārdu, ka nekad neesmu izdarījis nekā ļauna ne viņam, ne kādam citam cilvēkam.

Tā beidzās šis stāsts, kas kalnračus satracināja līdz baltkvēlei, vari man ticēt. Bet man pašam ik viņa vārds iededzināja dvēselē dziļu brūci.

Nolēmām, ka vecais vīrs dzīvos mūsu būdā un būs mans un Hiljera viesis. Es, protams, viņam nekā nestāstīšu, bet, tiklīdz viņš būs atpūties un atkopies, aizvedīšu viņu atpakaļ uz Denveru, reabilitēšu un palīdzēšu atgūt viņa īpašumus.

Puiši sirsnīgi un biedriski paspieda viņam pa kalnraču modei roku, kas nozīmē tā, ka gandrīz vai kauliņi lūst, un izklīda, lai izstāstītu jaunās vēstis.

Nākamajā rītā līdz ar gaismiņu Fergusons un Hems Sendvičs klusītēm izsauca mani ārā un konfidenciāli paziņoja:

— Vēsts par to, kas bija jāpiedzīvo vecajam svešiniekam, izplatīju­sies pa visu apkārtni un sacēlusi kājās apmetnes. Kalnrači plūst šurp no malu malām un taisās nolinčot profesoru. Konstebls Hariss nobijies kā diegs un pa telefonu izsaucis šerifu. Nāc līdzi!

Mēs skriešus devāmies projām. Citi varēja dot vaļu savām jūtām, kā ienāk prātā, bet es sirds dziļumos cerēju, ka šerifs ieradīsies laikā, jo Tu gan vari iedomāties, ka man nebija ne mazākās vēlēšanās piedzīvot, kā Šerloku Holmsu pakar par to, ko izdarījis esmu es. Par šerifu biju dzirdējis diezgan daudz nostāstu, tomēr drošības labad apvaicājos:

— Vai viņš spēs savaldīt pūli?

— Vai viņš spēs savaldīt pūli? Smiekli nāk! Vai Džeks Fērfakss spēs savaldīt pūli? Izbijušais pārdrošnieks — viņa rēķinā ir deviņpadsmit skalpu. Vai viņš spēs! Oho!

Kamēr mēs steidzāmies pa aizu augšup, izdzirdām tālumā rīta klusumā neskaidrus saucienus un kliedzienus; jo tālāk tikām, jo tie pieauga spēkā. Kliedzienu zalves uzviļņoja cita pēc citas, aizvien skaļāk, aizvien tuvāk, un, kad beidzot nokļuvām līdz pūlim, kas drūzmējās klajumā ap traktieri, troksnis plēsa ausis vai pušu. Daži rupji jauni zeļļi no Deilija atradnēm bija nogrābuši Holmsu, kurš, jāatzīst, šajā barā bija vismierīgākais; ap lūpām viņam rotājās nicīga vīpsnā, un, ja arī viņa angļa sirds trīcēja nāves bailēs, dzelzs griba prata tās apvaldīt tā, ka seja neizpauda nenieka.

— Nu, puiši, nobalsosim drīzāk!— sauca viens no Deilija bandas. Tas bija Šedbellijs Higinss.— Ašāk! Kārsim vai šausim?

— Ne vienu, ne otru!— atsaucās viens no viņa draugiem.— Tad viņš pēc nedēļas atkal atdzīvosies. Jāsadedzina — tas ir vienīgais līdzeklis, kā dabūt viņu pie gala.

Visu tālāko un tuvāko atradņu bandas atsaucās pērkondimdošā piekrišanā, spiedās un lauzās uz priekšu, lai tiktu tuvāk gūsteknim, līdz cieši sadrūzmējās ap viņu, bļaudami:

— Uz sārtu! Sadedzināt!

Viņi aizvilka gūstekni līdz zirgu slitai, piespieda ar muguru pie tās un piesēja, tad sakrāva viņam līdz viduklim malku un priežu čiekurus. Taču vīrišķīgā seja joprojām neietrīsējās un nicīgā vīpsnā plānajās lūpās neapdzisa.

— Sērkociņu! Dodiet drīzāk sērkociņu!

Šedbellijs uzšķīla sērkociņu, piesedza liesmu ar plaukstu, pieliecās un turēja liesmiņu pie čiekura. Pūlis sastinga dziļā klusumā. Čiekurs aizdegās, pāris mirkļu uzplīvoja sīka uguntiņa; man likās, ka dzirdu tālumā pakavu dunu, kas kļuva arvien skaļāka, bet apmātais pūlis to neievēroja. Uguntiņa apdzisa. Higinss uzšvirkstināja jaunu sērkociņu, pieliecās, un atkal pacēlās liesmiņa. Šoreiz uguns iedegās un sāka sprēgāt; dažs labs no vīriem novērsās. Soda izpildītājs, turēdams pirkstos nodegušo sērkociņu, vēroja savu rokudarbu. Pakavu duna skanēja jau uz tuvējās klints nokares, un tad zirgs, pakavus dimdinā­dams, pieauļoja tieši pie mums. Gandrīz vai tai pašā mirklī kāds iekliedzās:

— Šerifs!

Un patiesi — šerifs iebrāzās pūlī, saslēja zirgu pakaļkājās un uzbrēca:

— Atkāpieties, mēslu vaboles!

Visi paklausīja. Visi, izņemot barvedi. Tas neizkustēja ne no vietas un sniedzās pēc revolvera, taču šerifs to pamanīja un uzsauca:

— Rokas gar sāniem, kumēdiņu varoni! Nomīdi uguni un atraisi svešinieku!

Kumēdiņu varonis paklausīja. Tad šerifs teica runu; atlaidis pavadu, viņš sēdēja zirga mugurā kā pieredzējis karavīrs un, neiedegdams vārdos uguns liesmu, bet runādams mierīgi, nosvērti un tieši tādā tonī, kas atbilda vārdu saturam un visefektīvāk pauda viņa nicinājumu, sacīja:

— Esat gan jūs smalki salašņas, ko? īstie sabiedrotie tādam nelietim kā Šedbellijs Higinss — balamutīgajam ložņām, kas šauj cilvēkiem mugurā un tad dēvē sevi par pārdrošu varoni. Vairāk par visu šai pasaulē es nicinu linčotāju pūli; nekad man nav gadījies linčotāju vidū ieraudzīt kaut vienu īstu viru. Jāsalasās kopā vismaz simtam pret vienu, lai saņemtu dūšu pieveikt klibu skroderi. Tas ir izgudrojums gļēvuļiem, un tāda pati ir sabiedrība, kas tos audzina; un deviņdesmit deviņos gadījumos no simta viņu šerifs ir tāds pats.

Viņš uz mirkli apklusa, jādomā, lai izbaudītu nule izteikto domu graudu, un tad turpināja:

— Šerifs, kas pieļauj, lai salašņu bars viņam atņem apcietināto, ir pēdīgais gļēvulis. Pēc statistikas datiem, Amerikā pagājušajā gadā par to maksāta alga simt astoņdesmit diviem šerifiem. Ja tā turpināsies, tad dakteru grāmatās drīz parādīsies jauna slimība: šerifu nespēks. — Bija skaidri redzams, ka viņam šī doma iepatikusies.— Ļaudis taujās: «Vai šerifs atkal saslimis?»—«Jā,» viņarn atbildēs, «tā pati vecā kaite.» Un pēc tam radīsies ari jauns amata nosaukums. Ļaudis vairs neteiks: «Viņš kandidē uz Rapao šerifa amatu», bet, piemēram, sacīs: «Viņš kandidē kļūt par Rapao gļēvuli.» Ak dievsl Pieaudzis vīrietis lai izbitos no linčotāju bara!

Pievērsis skatienu gūsteknim, viņš jautāja:

— Kas jūs esat, svešiniek, un ko esat izdarījis?

— Mans vārds ir Šerloks Holmss, un es nekā neesmu izdarījis.

Patiesi brīnumains bija iespaids, kādu šā vārda skaņa atstāja uz

šerifu, kaut gan viņš, bez šaubām, bija par to jau priekšlaikus informēts. Ar dziļu izjūtu viņš sacīja — tas esot kauna traips visai valstij, ka cilvēkam, kura brīnišķīgo darbu slava un ģenialitāte pārskanējusi visu pasauli un kuru atstāsts iekarojis visu lasītāju sirdis ar spožo un burvīgo literāro apdari, zem Zvaigžņotā un svītrotā karoga jāpārcieš tāda vardarbība kā šī. Viņš atvainojās visas nācijas vārdā, godbijīgi paklanījās Holmsam, norīkoja konsteblu Harisu, lai pavada viesi uz viņa mītni, un teicās uzņemties personisku atbildību, ka viesis vairs netiks apgrūtināts.

Tad, pagriezies pret pūli, viņš uzsauca:

— Atpakaļ savās alās, šakāļi!

Visi paklausīgi atkāpās. Šerifs pievērsās barvedim:

— Tu, Šedbellij, nāc man līdzi. Ar tevi es pats nodarbošos. Nē, paturi vien savu pistongu revolveri. Ja pienāks diena, kad es nobīšos no tā, ka tu nāc man aiz muguras ar tādu mantiņu rokā, es sapratīšu, ka esmu nopelnījis, lai mani ieskaita par simt astoņdesmit trešo.— Un viņš soļos sāka jāt projām, bet Šedbellijs gāja viņam nopakaļ.

Kad ap brokastlaiku gājām atpakaļ uz savu būdu, pa ceļam uzzinājām, ka Fetloks Džounss naktī izbēdzis un pazudis. Neviens to nenožēlo. Lai tēvocis dzen viņam pēdas, ja pašam tīk. Ciemā tas nevienu neinteresē.

Pēc desmit dienām. Džeimss Vokers fiziski atžirdzis, ari galva viņam kļuvusi krietni skaidrāka. Rītrltā es viņu vedīšu uz Denveru.

Nākamajā vakarā. īsa zīmīte, nosūtīta no nelielas dzelzceļa piestāt­nes. — Kad mēs šorīt jau taisījāmies doties ceļā, Hiljers man pačukstēja:

— Nesaki tikai nekā Vokeram, pirms neesi pārliecinājies, ka droši var par to runāt, nekaitējot viņa prātam un neapdraudot atveseļošanos: tas senais noziegums, kuru viņš pieminēja, patiesi ir izdarīts, un vainīgais, kā jau viņš teica, bija viņa brālēns. Todien mēs apbedījām īsto noziedznieku — nelaimīgāko cilvēku visā gadsimtā: Flintu Bak­neru. Viņa īstais vārds bija Džeikobs Fullers.

Tā nu, māt, es, bērinieks, kas nenieka nenojauta, palīdzēju guldīt kapā Tavu vīru un manu tēvu. Miers viņa pīšļiem.