Stāstu izlase

NEPARASTS PIEDZĪVOJUMS

Centīšos, cik vien labi atceros, pastāstīt to, ko man pastāstīja majors.

1862./63. gada ziemā es komandēju Trambalas fortu — Ņūlondonā, Konektikutā. Var jau būt, ka mūsu dzīve tur nesita tik augstu vilni kā frontē, tomēr zināmā veidā tā bija pietiekami spraiga — mūsu smadze­nes aiz bezdarbības nekalta. Vispirmām kārtām ziemeļnieku vidū nemitīgi klīda noslēpumainas valodas — proti, ka malu malas esot pilnas ar dumpinieku spiegiem, kas gatavojoties uzspert gaisā mūsu fortus, nodedzināt mūsu viesnīcas, iesūtīt mūsu pilsētās ar lipīgu slimību dīgļiem piesātinātas drēbes un tamlīdzīgi. Jūs jau pats to atceraties. Tas viss palīdzēja mums pastāvīgi būt modriem un neļāva iegrimt parastajā garnizona dzīves vienmuļībā. Turklāt pie mums bija rekrūšu iesaukšanas punkts, kas nozīmē, ka mums nebija laika snauduļošanai, sapņošanai un aplamībām. Taču ar visu mūsu modrību piecdesmit procenti vienā dienā mobilizēto rekrūšu mums izslīdēja no rokām un jau pirmajā nakti pazuda. Rekrūšiem piešķirtā alga bija tik liela, ka viņi bez grūtībām varēja samaksāt četrsimt dolāru sargkarei­vim, lai ļauj viņiem izbēgt, un tomēr atlika vēl tik daudz, ka nabadzīgs puisis to varēja uzskatīt par īstu bagātību. Tātad, kā jau teicu, nedzīvojām snaudulīgu dzīvi.

Viendien sēdēju viens pats savā kabinetā un rakstīju, kad pie manis ienāca bāls un diezgan noskrandis četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecs zēns, pieklājīgi palocījās un sacīja:

— Man šķiet, ka šeit ir rekrūšu iesaukšanas punkts.

— Jā.

— Vai jūs, ser, mani pierakstīsiet?

— Die's pasarg — nē! Tu, draudziņ, esi par jaunu un augumā par sīku.

Viņa sejā parādījās vilšanās, kas strauji padziļinājās līdz pilnīgam izmisumam. Viņš lēnām pagriezās, it kā grasīdamies iet projām, tad vilcinādamies atkal palūkojās uz mani un ierunājās balsī, kas mani aizkustināja:

— Man nav, kurp iet un visā pasaulē neviena tuvinieka. Ja jūs tomēr mani pierakstītu …

Par to, protams, nevarēja būt ne runas, un es, cik saudzīgi prazdams, to pateicu zēnam. Tad uzaicināju viņu apsēsties pie krāsns un pasildīties, piebilzdams:

— Tev tūliņ jādabū paēst. Esi izsalcis?

Viņš neatbildēja; atbilde arī nemaz nebija vajadzīga: pateicība viņa lielajās, maigajās acīs runāja skaidrāku valodu, nekā to spētu jebkādi vārdi. Viņš apsēdās pie krāsns, un es turpināju rakstīt. Šad tad slepus uzmetu viņam skatienu. Ievēroju, ka viņa drēbes un apavi, lai gan notašķīti un paplīsuši, bija laba materiāla un šuvuma. Tas bija būtisks fakts. Domās es tam vēl pievienoju viņa kluso, labskanīgo balsi, dziļo un skumjo skatienu; izturēšanās un valoda viņam bija kā kungu bērnam.

Taču rakstīdams es arvien dziļāk iegrimu savā darbā un pēc brīža biju puiku pavisam aizmirsis. Neatceros, cik ilgi tā nostrādāju; pēdīgi neviļus pacēlu acis. Zēns sēdēja ar muguru pret mani, taču seja bija pagriezta tā, ka redzēju vienu vaigu, un pa šo vaigu ritēja asaras.

Dievs žēlīgais — es nodomāju — pavisam biju aizmirsis, ka tas nabaga žurkulēns ir izsalcis. Gribēdams savu nevērīgo izturēšanos vērst par labu, sacīju:

— Nāc man līdzi, puis. Paēdīsim abi kopā pusdienas. Esmu šodien viens.

Viņš atkal pateicīgām acīm paraudzījās manī, pār seju viņam pārlija gaiša prieka atblāzma. Pie galda viņš palika stāvam, atbalstījis roku uz krēsla atzveltnes, kamēr es apsēdos, un tikai tad apsēdās pats. Es paņēmu nazi un dakšiņu, tomēr nesāku ēst, jo zēns, galvu noliecis, klusēdams noskaitīja īsu lūgsnu. Manī pamodās tūkstoš jauku atmiņu par mājām un bērnību, un es nopūtos, iedomājoties, cik tālu esmu aizklīdis no reliģijas un tās dziedinošā spēka, no mierinājuma, ieprieci­nājuma un balsta, ko tā spēj dot ievainotai dvēselei.

Maltītes laikā novēroju, ka jaunais Viklovs — pilnā vārdā Roberts Viklovs — zina, kas darāms ar salveti; īsi sakot, redzēju, ka viņš ir labi audzināts zēns, bet nerunāsim par sīkumiem. Viņš bez tam bija vienkāršs un atklāts, ar to iekarodams manu sirdi. Runājām visvairāk par viņu, un man nemaz nenācās grūti uzzināt viņa dzīvesstāstu. Kad viņš teica, ka esot dzimis un audzis Luiziānā, man viņš iepatikās vēl labāk, jo biju kādu laiciņu tur dzīvojis. Es labi pazinu visus Misisipi piekrastes rajonus, biju tos iemīļojis un tik nesen no tiem šķīries, ka mana interese par tiem vēl nebija izgaisusi. Jau vietvārdi vien, kurus viņš pieminēja, skanēja manām ausīm tīkami — tik tīkami, ka es visu laiku virzīju sarunu tā, lai viņš tos pieminētu allaž no jauna. Batonrūža, Plakmina, Donaldsonvila, Sešdesmitās jūdzes piestātne, Bonetkara, Stoklendinga, Karoltona, Tvaikoņu piestātne, Motorlaivu piestātne, Ņūorleāna, Čonpitolas iela, Esplanāde, Labo Bērnu iela, Sentčārlza viesnīca, Tivolisērkla, Šelrouda, Pontčārtreina ezers; jo sevišķi līksmi man kļuva ap sirdi, kad dzirdēju viņu runājam par «R. E. LI», «Načesu», «Eklipsi», «Ģenerāli Kitmenu», «Dunkanu F. Kenneru» un citiem vecajiem, man labi zināmajiem upju tvaikoņiem. Bija gandrīz tik jauki, it kā atkal atrasties tur, kad klausījos šajos nosaukumos un atcerējos visu, kas manā dzīvē ar tiem saistījās. īsumā mazā Viklova stāsts skanēja šadi.

Karam izceļoties, viņš ar savu slimīgo krustmāti un tēvu bija dzīvojis netālu no Batonrūžas lielā, bagatā plantācijā, kas ģimenei piederēja piecdesmit gadu. Tēvs bija Ūnijas piekritējs. Par spīti dažāda veida vajāšanai, viņš no saviem principiem tomēr neatteicās. Pēkšņi kādu nakti nomaskējušies vīri nodedzināja dzīvojamo māju un citas ēkas, un ģimenei vajadzēja glābties aizbēgot. Viņi klīda no vienas vietas uz otru un pilnā mērā iepazina trūkumu, badu un daudz citu grūtumu. Slimīgā krustmāte pēdīgi sagaidīja atpestīšanu: posts un klaiņotāju dzīve viņu nogalināja; viņa nomira klajā laukā kā pēdīgā klaidone, lietū un pērkona dārdos. Drīz pēc tam bruņoti bandīti sagūstīja tēvu; un, kaut arī zēns gauži aizlūdza par tēvu, bandīti to nožņaudza dēla acu priekšā. (To stāstot, zēnam acīs iegailējās drūma uguns, un viņš, it kā runādams pats ar sevi, sacīja: «Ja mani neuzņems armijā, es tomēr atradīšu ceļu — atradīšu ceļu.») Tiklīdz bandīti bija pārliecinājušies, ka tēvs miris, viņi piedraudēja dēlam, ka tam klāsies slikti, ja divdesmit četru stundu laikā nebūs no tā apvidus pazudis. Tonakt viņš aizrāpoja līdz upmalai un noslēpās netālu no kādas plantācijas piestātnes. Pēc brīža piestātnē pieturēja «Dunkans F. Kenners», zēns piepeldēja pie kuģa un paslēpās jollā, ko kuģis vilka tauvā. Pirms rītausmas kuģis sasniedza Stoklendingu, un viņš izmanījās krastā. Nogājis trīs jūdzes Bdz Ņūorleānai, kur Labo Bērnu ielā dzīvoja viņa tēvocis, viņš uz laiciņu bija paglābts. Taču arī tēvocis bija Ūnijas piekritējs un pēc kāda laiciņa nolēma, ka labāk tomēr posties prom no Dienvidiem. Paņēmis jauno Viklovu līdzi, viņš ar kādu burukuģi nokļuva Ņujorkā. Viņi apmetās Astora viesnīcā. Kādu laiku jaunajam Viklovam klājās itin jauki — viņš klaiņoja pa Brodveju un vēroja neierasto dzīvi Ziemeļos, taču drīz vien viss mainījās — turklāt uz ļauno pusi. Tēvocis sākumā bija jautrs, bet tad sāka izskatīties satraukts un izmisis; vēl ļaunāk — viņš kļuva īgns un viegli aizkaiti­nāms; sāka runāt par naudu, ka tā dilstot un klāt nenākot, ka neesot vairs palicis «ne tik daudz, lai pietiktu vienam, kur nu vēl diviem». Un tad vienu rītu tēvocis neatnāca brokastīs — kā ūdenī iekritis. Zēns apvaicājās administratoram, un viņam pateica, ka tēvocis iepriekšējā vakarā samaksājis rēķinu un aizbraucis — laikam uz Bostonu, sacīja administrators, bet skaidri gan nezinot.

Zēns bija pamests gluži viens. Viņš nezināja, ko iesākt, taču nolēma, ka vislabākais būs braukt pakaļ tēvocim un to sameklēt. Viņš aizgāja uz tvaikoņa piestātni; uzzināja, ka ar to naudas mazumiņu, kas kabatā, līdz Vašingtonai netiks; tomēr līdz Ņūlondonai ar to varēja tikt; tā nu viņš samaksāja par braucienu līdz šai ostai, ticēdams, ka laimīgs liktenis pašķirs viņam ceļu tālāk. Trīs dienas un trīs naktis viņš klīda pa Ņūlondonas ielām, šad tad no žēlsirdīgiem cilvēkiem dabūjis kādu kumosu iekost un vietu, kur kādu brīdi nosnausties. Beidzot viņš to vairs nespēja. Bija zudusi gan drosme, gan cerība. Ja viņu pieņemtu dienestā, viņš būtu bezgala pateicīgs; ja viņš neder par kareivi, vai nevarētu kļūt par bundzinieku? O, viņš pūlētos visiem spēkiem, lai kļūtu noderīgs un būtu tik pateicīgsl

Tāds ir jaunā Viklova stāsts, tieši tā, kā viņš man to izstāstīja, izlaižot vienīgi sīkumus. Es teicu:

— Tagad tu esi draugu vidū, manu zēn, beidz raizēties.— Kā viņam iemirdzējās acis! Izsaucu seržantu Džonu Reibērnu — to no Hartfor- das — viņš vēl tagad dzīvo Hartfordā, varbūt jūs viņu pazīstat — un sacīju:

— Reibērn, aizvediet šo zēnu pie muzikantiem. Es viņu uzņemšu sarakstā par bundzinieku un jums vajadzēs savukārt ņemt viņu savā paspārnē un rūpēties, lai pret viņu izturas labi.

Līdz ar to, protams, attiecības starp posteņa komandieri un jauno bundzinieku izbeidzās; taču nabaga vientuļais puišelis joprojām spieda manu sirdi. Es viņu vēroju, cerēdams, ka viņš atdzīvosies, kļūs sabiedrisks un jautrs; bet pagāja diena pēc dienas, un nekas nemainījās. Ne ar vienu viņš nesadraudzējās; pastāvīgi bija izklaidīgs, it kā domās nogrimis; seja viņam allaž bija skumīga. Vienu rītu Reibērns man palūdza privātu sarunu. "Viņš sacīja:

— Ceru, ser, ka jūs tas neaizvainos, bet jāteic taisnība: muzikanti ir tā nomocīti, ka agrāk vai vēlāk kāds sāks runāt.

— Kas tad viņus tā uztrauc?

— Tas puika, Viklovs, ser. Muzikanti uz viņu tā pārskaitušies, ka jūs to nemaz nespējat iedomāties.

— Turpiniet, turpiniet. Ko tad viņš tādu dara?

— Skaita pātarus.

— Skaita pātarus?

— Jā, ser. Muzikantiem ne brītiņu nav miera no tā puikas dievlūgšanas. Viņš sāk jau no paša rīta; pusdienlaikā — tas pats, un vakaros — ko lai saka, vakaros viņš ņemas kā apsēstsl Gulēt? Dievs žēlīgais, viņi vispār nevar aizmigt: skatuve pieder tam zeņķim, kā mēdz sacīt, un, kad viņš reiz sācis malt savas aizlūgumu dzirnas, neviens nespēj no viņa paglābties ne peles alā. Viņš sāk ar orķestra diriģentu un aizlūdz par to, pēc tam ņem priekšā pirmo taurētāju un aizlūdz par to, tad — basa bundzinieku un aizlūdz; un tā pēc kārtas visus orķestrantus, sarīko tiem veselu izrādi, turklāt dara to tik sirsnīgi, ka jūs it viegli varat nākt uz domām — viņam liekas, ka viņš šai pasaulē ir tikai īslaicīgs viesis un nevarēs laimīgs atgriezties debesīs, ja viņam pa pēdām nesekos vesels pūtēju orķestris, tāpēc viņš tik ļoti rūpējas par muzikantiem, lai tie viņu pavadītu uz turieni ar patriotiskām melodi- jām, kā pieklājas. Jā, ser, nekas nelīdz — pat ja bombardē viņu ar zābakiem; pirmkārt, tur ir tumšs, otrkārt, viņš rīkojas negodīgi: nometas ceļos aiz lielajām bungām; tā nu — vai viņam zēvelē virsū zābakus vai ne, viņam ne silts, ne auksts, viņš pātaro vien tālāk, it kā tie nebūtu zābaki, bet aplausi. Puiši sāk kliegt: «Aizveries!» «Ļauj mums gulēt!» «Šaujiet viņu nost!» «Vācies laukā!» un tamlīdzīgi. Bet kāds no tā labums? Viņš neliekas ne zinītis. Viņš to neņem ļaunā.— Brītiņu klusējis, seržants vēl piebilda:— Un piedevām vēl gatavais vientiesītis; no rīta ceļas augšā, stiepj visus zābakus atpakaļ, izšķiro un noliek katru pāri tur, kur tam jāstāv. Un zābaki uz viņa pusi lidojuši tik bieži, ka viņš pazīst katra orķestranta zābakus un var tos sašķirot aizvērtām acīm.

Vēl pēc klusuma brīža, ko es neuzdrošinājos pārtraukt, Reibērns sacīja:

— Pats briesmīgākais tomēr sākas tikai tad, kad viņš, pātarus pabeidzis, ja vispār kādreiz tiek līdz galam, sāk dziedāt. Nu, jūs jau zināt, kāda viņam ir medaina balstiņa runājot; jūs zināt, ka ar savu balsi viņš pielabinās visniknāko ķēdessuni pamest sargvietu pie durvju sliekšņa un laizīt viņam roku. Bet, ja jūs ticat maniem vārdiem, ser, tas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar viņa dziedāšanu. Flautas skaņas ir gatavā čerkstoņa pret tā puikas balsi. Viņš tumsā to izloka tik maigi, burvīgi un dobji, ka liekas — jūs esat nokļuvis debesīs.

— Kāpēc tad sakāt, ka briesmīgi?

— Tur jau tas suns aprakts, ser. Paklausieties tikai, kad viņš dzied

«Kāds es nu — posta, tumsas brālis . . .»

paklausieties to tikai vienu pašu reizīti, tad redzēsiet, vai neizkusīsiet kā sniegs saulītē un vai acīs jums nesakāps miklums! Man nemaz nav svarīgi, ko viņš dzied, itin viss ķeras pie sirds, aizskar visdziļākās stīgas, pašus dzīvības pamatus un katru reizi aizgrābj jūs līdz nemaņai. Paklausieties tikai reiz, kā viņš dzied

Grēka brāli, bēdu brāli, Tu, kas zini trūkties, negaidi, jo rits ir tālu, vai man Tevi lūgties: dēļ mī|uma un sāpju, no debesīm kas kāpj…

un tā joprojām. Tāda dziedāšana katram liek justies kā pēdīgajam draņķim, zvērīgākajam nelietim pasaulē. Un, kad viņš sāk tās ziņģes par mājām, par māti un bērnību, par senām atmiņām un visu, kas zaudēts, par draugiem, kuru vairs nav dzīvajo vidū, jums acīs kā uz bildes parādās viss, ko dzīvē esat mīlējis un zaudējis,— un ir tik skaisti, ir tik debešķīgi to dzirdēt, ser, bet, dieviņ tētīt, tas taču plēš sirdi pušul Un orķestranti — ticiet vai ne — raud visi līdz pēdējam vīram — katrs negantnieks šņurkājas un nemaz nedomā to slēpt; un, pirms esat atjēdzies, tie paši brāļi, kas pirms brīža blieza puikam zābakus virsū, lec augšā no guļvietām, metas visi barā pa tumsu pie viņa, ķeras ap kaklu, noslienā viņu, sauc mīļos vārdos un lūdzas piedošanu. Un,ja šai brīdī nāktu virsū karapulks, kas gribētu tam kucēnam aizskart kaut matiņu, viņi gāztos pretī, lai tur būtu vai vesela armija!

Atkal iestājas klusums.

— Vai tas ir viss?— es jautāju.

— Jā, ser.

— Ak, manu dieniņ. Par ko tad viņi īsti sūdzas? Ko viņi grib panākt?

— Panākt? Apžēlojieties, ser, viņi grib, lai jūs viņam aizliedzat dziedāt.

— Ērmoti. Jūs pats nupat sacījāt, ka viņš dziedot debešķīgi.

— Tieši tādēļ. Pārāk debešķīgi. Neviens mirstīgs cilvēks to nespēj izturēt. Tas tik briesmīgi aizgrābj; tas rauj sirdi no krūtīm laukā; saplosa cilvēku lupatu lēvaros, liek justies tik ļaunam un nelietīgam, ka zemes virsū vairs nav vietas. Tāda dziedāšana cilvēkā rada tik negantu nožēlu, ka nekas vairs neiet pie sirds, ka dzīvē vairs nav nekāda prieka. Un tad tā raudāšana — puiši ik rītu kaunas paskatīties cits citam acīs.

— Jā-ā, dīvains gadījums un pavisam neparasta sūdzība. Viņi tātad nopietni grib, lai dziedāšana tiktu aizliegta?

— Jā, ser, to viņi grib. Viņi negrib prasīt par daudz, kaut gan zināms, vēlētos ari pātaru izbeigšanu vai vismaz panākt, lai tos mazliet apcirptu, taču galvenais ir dziedāšana. Ja varētu dziedāšanu apturēt, viņi domā, ka spētu pātarus pieciest, lai gan arī tie spēj novest cilvēku līdz trakumam. .

Apsolīju seržantam, ka padomāšu, ko iesākt. Tonakt es iezagos muzikantu mītnē un noklausījos. Seržants neko nebija pārspīlējis. Dzirdēju zēna aizlūgumus tumsā; dzirdēju nokaitināto kareivju klaigā­šanu un lamas; dzirdēju zābaku krusu nosvelpjam gaisā un nobūkšķam, atsitoties pret lielajām bungām. Notiekošais mani aizskāra, bet arī uzjautrināja. Taču tad pēc iespaidīga klusuma brīža sākās dziedāšana. Žēlīgā debess, kāda izjūta, kāds burvīgums! Nekas pasaulē nebija tik brīnišķīgs, tik liegs, tik maigs, svēts un aizgrābjošs. Es ilgi neuzkavējos, jo man sāka mākties virsū tādas jūtas, kādas cietokšņa komandierim nepiedien.

Nākamajā dienā izdevu rīkojumu, kas aizliedza dievlūgšanu un dziedāšanu. Pēc tam sekoja trīs četras dienas, kad man visus prātus tā aizņēma uztraukumi par tikko rekrūšu naudu saņēmušiem dezertie­riem, ka ne reizes neatcerējos savu mazo bundzinieku. Bet tad kādu rītu seržants Reibērns atkal klāt un saka:

— Tas zēns uzvedas traki dīvaini, ser.

— Kā?

— Viņš visu laiku raksta, ser.

— Raksta? Ko viņš raksta*—vēstules?

— Nezinu, ser, bet katru brīvo brīdi viņš pavada, izokšķerēdams fortu, klīst apkārt viens pats, un, lai mani nosit, ja viņš nav izložņājis pēdīgo kaktu un caurumu; un ik pa brīdim zīmulis un papīrs rokā, un tikai ņemas kaut ko pierakstīt.

Man kļuva ļoti nepatīkami ap dūšu. Gribēju vienkārši pazoboties un nelikties vairs ne zinis, bet šis nebija laiks, kad drīkstēja vienkārši pazoboties par kaut ko, kam piemita kaut niecīgākā aizdomu ēna. Toreiz Ziemeļos mums visapkārt notika tādas lietas, kas brīdināja pastāvīgi būt modriem un aizdomīgiem. Atcerējos būtiski svarīgo faktu, ka zēns bija ieradies no Dienvidiem — no Luiziānas, no visīstākajiem Dienvidiem, un šajā domā pašreizējos apstākļos nebija nekā mierinoša. Un tomēr es sāpīgi pārdzīvoju pavēli, ko devu Reibērnam. Jutos kā tēvs, kas sazvērējies pats savu bērnu likt kaunā un nodarīt tam sāpes. Pieteicu Reibērnam klusēt par visu, nogaidīt un sadabūt kaut ko no zēna pierakstiem, ja vien var to izdarīt tā, ka zēns nekā nemana. Piekodināju neuzsākt neko tādu, kas ļautu zēnam saprast, ka viņš tiek novērots. Piesacīju arī, lai dod viņam brīvu vaļu staigāt, kur grib, bet lai katrā ziņā neuzkrītoši seko, ja zēns iet uz pilsētu.

Nākamajās divās dienās Reibērns vairākkārt ieradās ziņot. Nekādu jaunumu. Zēns joprojām rakstīja, bet, parādoties Reibērnam, papīru ikreiz nevērīgi iebāza kabatā. Divus lāgus viņš, pilsētā būdams, bija aizgājis uz vecu, pamestu stalli, pāris minūšu tur uzkavējies un atkal iznācis ārā. Šos sīkumus nedrīkstēja pamest bez ievērības, nekā laba tie nevēstīja. Biju spiests pats sev atzīties, ka sāku justies visai neomulīgi. Aizgāju uz dzīvokli un aizsūtīju pēc sava vietnieka — inteliģenta un saprātīga virsnieka, ģenerāļa Džeimsa Votsona Veba dēla. Visu uzzinājis, viņš bija pārsteigts un uztraukts. Mēs dzirdēto sīki pārrunā­jām un vienojāmies, ka jāsāk slepena izmeklēšana. Nolēmu to uzņemties pats. Liku mani pamodināt pulksten divos naktī; un jau pēc maza brīža es muzikantu guļamtelpā, uz vēdera līzdams, žagos starp krācošo kareivju rindām uz priekšu. Beidzot sasniedzu sava aizmigušā klaidoņa guļvietu, savācu viņa drēbes un somu un zagšus līdu atpakaļ. Kad nokļuvu savā dzīvoklī, mani tur gaidīja Vebs, kārodams uzzināt rezultātu. Nekavējoties sākām visu pārmeklēt. Drēbes mums sagādāja vilšanos. Kabatā atradām neaprakstītu papīru un zīmuli, vairāk nekā, izņemot savāžamo nazi un šādus tādus niekus, ko zēni mēdz uzskatīt par izciliem dārgumiem. Ar lielām cerībām ķērāmies pie somas. Taču arī tur nebija nekā cita kā vien smags pārmetums mums: mazformāta Bībele, kuras priekšlapā bija ieraksts: «Svešiniek, esi labs pret manu zēnu viņa mātes dēļ».

Es palūkojos uz Vebu, viņš nolaida skatienu; viņš palūkojās uz mani, un arī es novērsu acis. Neviens no mums nerunāja. Es godbijīgi atliku grāmatu atpakaļ vietā. Pēdīgi Vebs piecēlās un, nekā neteicis, aizgāja. Pēc brīža arī es saņēmos izpildīt nepatīkamo uzdevumu līdz galam un aiznesu mantas atpakaļ, kur tām pienācās būt, atkal līzdams uz vēdera tāpat kā pirmāk. Man pat likās, ka tas ir vispiemērotākais pārvietoša­nās veids šai situācijā, kurā biju iekūlies. Jutos no tiesas priecīgs, kad tas bija padarīts.

Nākamajā dienā ap pusdienlaiku Reibērns, kā parasts, ieradās ar ziņojumu. Neļāvu viņam nemaz sākt. Sacīju:

— Izbeigsim šīs muļķības. Mēs taisām bubuli no maza žeņķa, kurā nav vairāk ļaunuma kā dziesmu grāmatā.

Seržants izskatījās pārsteigts un sacīja:

— Bet jūs, ser, zināt, ka es rīkojos pēc jūsu pavēles, un man ir viens aprakstīts papīrs.

— Un kas tur rakstīts? Kā jūs to dabūjāt?

— Es paskatījos pa atslēgas caurumu un redzēju viņu rakstām. Kad domāju, ka viņš būs beidzis, viegli ieklepojos un redzēju, kā viņš papīru saburza un iesviež ugunī, tad sāk skatīties apkārt, vai kāds nav ienācis. Pēc tam viņš itin mierīgi palika sēžam, it kā nekas nebūtu noticis. Tad es iegāju iekšā, laipni sasveicinājos un aizsūtīju viņu kaut kādā uzdevumā. Viņš pat neizskatījās apmulsis un paklausīgi aizgāja. Krāsnī kurējās ogles — tikko iekurta uguns; papīrs bija iekritis patālu,

aiz kāda ogles gabala un nebija redzams; es tomēr to dabūju; te būs. Redziet — gandrīz nemaz nav apsvilis.

Palūkojos uz papīru un izlasīju pāris teikumu. Tad atlaidu seržantu, sacīdams, lai atsūta pie manis Vebu. Pieraksts pilnībā skanēja šādi:

«Trambalas fortā,

Pulkvedi — es kļūdaini esmu atzīmējis triju lielgabalu kalibru sava saraksta beigās. Tie ir astoņpadsmit mārciņu šāviņiem; visu pārējo lielgabalu apraksts ir pareizs. Garnizona sastāvs nav mainījies, izņemot divas uz fronti nosūtāmas kājnieku rotas, kas aizkavēsies šeit — pagai­dām vēl nevaru izdibināt, cik ilgi, bet gan es to drīz uzzināšu. Mēs domājam, ka, visu apsverot, paredzētais jāatliek līdz .. .»

Šajā vietā pieraksts aprāvās — tas būs noticis brīdī, kad Reibērns ieklepojās un pārtrauca rakstītāju. Visas manas labās jūtas pret zēnu, cieņa un žēlums par viņa bēdīgo likteni bija vienā mirklī kā pūstin aizpūsti, redzot šādu aukstasinīgu nelietību.

Bet nebija laika domāt par jūtām. Te bija darbs darāms, darbs, kas prasīja koncentrēšanos un tūlītēju rīcību. Mēs ar Vebu pārrunājām visu krustām šķērsām, iztirzājām pēdējo sīkumu. Vebs sacīja:

— Cik žēl, ka viņš tika pārtraukts! Kaut kas ir jāatliek līdz … līdz kādam laikam jāatliek? Un kas ir šis «kaut kas»? Varbūt mazais dievlūdzējs nelietis būtu to uzrakstījis?

— Jā,— es piekritu,— tas ir zaudējums. Un ko nozīmē vēstulē pieminētie «mēs»? Vai tie ir līdzzinātāji fortā vai ārpusē?

Šis «mēs» bija nepatīkami nozīmīgs. Tomēr pašreiz nebija īstais laiks nodoties minējumiem, tādēļ nospriedām ķerties pie praktiskākiem pasākumiem. Pirmkārt, nolēmām divkāršot sargkareivju skaitu un turēt fortu visstingrākajā uzraudzībā. Otrkārt, apsvērām, vai neva­jadzētu pasaukt Viklovu un piespiest viņu visu izstāstīt; taču tas tomēr nebūtu pārlieku gudri darīts, vispirms jāizmēģina citas metodes. Mums bija jāiegūst vēl kāds no viņa ziņojumiem, tādēļ sākām kalt plānus šai virzienā. Mums radās jauna doma: Viklovs nekad negāja uz pastu — varbūt viņš savu vēstījumu nosūtīšanai izmantoja pamesto stalli? Ataicināju savu uzticības personu — jaunu vācieti uzvārdā Sterns, kas šķitās dzimis slepenpolicists un uzdevu viņam nodarboties ar šo jautājumu. Pēc stundas uzzinājām, ka jaunais Viklovs atkal raksta. Drīz pēc tam saņēmām ziņojumu, ka viņš lūdzis atvaļinājumu, lai aizietu uz pilsētu. Viņš tika uz brīdi aizkavēts, un pa to laiku Sterns aizsteidzās viņam pa priekšu un noslēpās stallī. Pēc laiciņa viņš redzēja Viklovu nesteidzīgi ienākam, palūkojamies visapkārt, tad kaut ko paslēpjam vienā kaktā zem gružiem un tikpat nesteidzīgi izejam.

. Sterns kluptin uzklupa noslēptajam priekšmetam — tā bija vēstule —

un atnesa to mums. Nebija ne uzrunas, ne paraksta. Vēstulē bija atkārtots viss mums jau zināmais, bet tad sekoja turpinājums:

«Mēs domājam, ka vajadzētu nogaidīt, līdz divas minētās rotas aiziet. Ar to gribu teikt, ka tā domājam mēs četri, kas atrodamies šeit; ar pārējiem neesmu runājis, bīstos pievērst uzmanību. Es saku — četri, jo divus esam zaudējuši; tos tūliņ pēc mobilizēšanas nosūtīja ar kuģi uz fronti. Man katrā ziņā vajadzīgi divi cilvēki viņu vietā. Abi aizsūtītie ir brāļi no Trīsdesmitās jūdzes piestātnes. Man ziņojams kaut kas ļoti svarīgs, bet es neuzticos šim ziņu nodošanas veidam, mēģināšu pa otru ceļu. ^

— Mazais neģēlis!?— Vebs iesaucās.— Kurš gan būtu varējis iedo­māties, ka viņš ir spiegs? Bet lai tas paliek; apkoposim atsevišķus datus, ko pašlaik zinām, un paraudzīsimies, kā viss sanāk kopā. Pirmkārt, mūsu vidū ir mums zināms spiegs; otrkārt, ir vēl trīs, kurus nezinām; treškārt, šie spiegi iesūtīti visvienkāršākajā ceļā — kā rekrūši dienes­tam Ūnijas armijā, un divi acīmredzot jau uzņemti un nosūtīti uz fronti; ceturtkārt, spiegiem ir palīgi «ārpusē»— to skaits nav zināms; piektkārt, Viklovam ziņojams kaut kas ļoti svarīgs, ko viņš bīstas uzticēt līdzšinējam «ziņu nodošanas veidam», viņš «izmēģinās otru ceļu». Tāds ir stāvoklis šai brīdī. Vai paņemt Viklovu pie dziesmas un piespiest atzīties? Vai ari notvert cilvēku, kas pievāc stallī noliktās zīmītes, un piespiest viņu runāt? Vai varbūt pagaidām klusēt un censties uzzināt vairāk?

Nolēmām iet pēdējo no minētajiem ceļiem. Spriedām, ka nav nekādas vajadzības steigties — jau tagad izmantot galējos līdzekļus, jo bija skaidri redzams, ka konspiratori nogaidīs, kamēr abas kājnieku rotas tiem vairs nestāvēs ceļā. Piešķīrām Sternam visai plašas pilnvaras un pieteicām katrā ziņā izdibināt Viklova otro «informācijas nodoša­nas veidu». Nospriedām riskēt «par visu banku»— ļaut spiegiem droši un netraucēti darboties, cik vien ilgi būs iespējams. Pavēlējām Sternam nekavējoties doties atpakaļ uz veco stalli un, ja vien gaiss būs tīrs, no jauna noslēpt Viklova zīmīti vecajā vietā, lai konspiratori to varētu paņemt.

Vakars pagāja bez īpašiem notikumiem. Nakts bija auksta, tumša, pūta auksts vējš; es tomēr naktī vairākkārt cēlos augšā no savas siltās gultas un personiski apstaigāju sargkareivju posteņus, lai redzētu, vai viss kārtībā un vai sargkareivji neguļ. Un ikreiz sastapu tos nomodā un modri pildām savu uzdevumu; acīmredzot bija paklīdušas baumas par mistiskām briesmām un divkāršotais sargkareivju skaits šīs baumas it kā apstiprinājis. Vienreiz, uz rīta pusi, saskrējos krūtīs ar Vebu, kas bozās pret aso vēju, un uzzināju, ka arī viņš vairākkārt apstaigājis posteņus, pārbaudīdams, vai viss mierīgi.

Nākamajā dienā notikumi risinājās mazliet straujāk. Viklovs atkal uzrakstīja zīmīti; Sterns aizsteidzās uz stalli viņam pa priekšu un redzēja, kā viņš noslēpj papīriņu. Tiklīdz Viklovs aizgāja, Sterns paņēma zīmīti, tad izmanījās ārā un pa gabalu sekoja zēnam, bet viņam pa pēdām gāja slepenpolicists civilās drēbēs, jo mēs domājām, ka nekaitēs, ja vajadzības gadījumā pie rokas būs arī likuma pārstāvis. Viklovs aizgāja uz staciju, nogaidīja, līdz pienāk Ņujorkas vilciens, un tad uzmanīgi vēroja cilvēkus, kas izkāpa no vagoniem. Pēc brītiņa kāds vecs kungs ar spieķi rokā un zaļām saulesbrillēm uz acīm apstājās netālu no Viklova un, it kā kādu meklēdams, paraudzījās uz viņu. Viklovs tūliņ strauji metās uz priekšu, iespieda vecajam vīram rokā aploksni, tad aši aizslīdēja un pazuda pūlī. Nākamajā mirklī Sterns paķēra aploksni un, steigdamies garām slepenpolicistam, uzsauca:

— Sekojiet vecajam džentlmenim, neizlaidiet viņu no acīml

Pēc tam Sterns ienira pūlī un nekavēdamies atgriezās fortā.

Mēs, piekodinājuši sargkareivim, lai neviens mūs netraucē, ieslēdzā­mies istabā.

Vispirms izlasījām stallī atrasto vēstuli. Tajā stāvēja rakstīts:

«SVĒTA ALIANSE, atradu zināmajā lielgabalā vakarvakarā Meis­tara pavēles, kas anulē iepriekšējās no apakšvienības saņemtās. Atstāju parastajā lielgabalā atbildi, ka pavēles nonākušas īstajās rokās . ..»

Vebs pārtrauca lasīšanu, apvaicādamies:

— Vai tad puika netiek pastāvīgi novērots?

Es atteicu, ka tiek gan, ka viņš nemitīgi tiek novērots, kopš ieguvām pirmo zīmīti.

— Kā tad viņš varēja nenotverts kaut ko iebāzt lielgabalā vai kaut ko no tā izņemt?

— Jā-ā,— es sacīju,— tas man nepavisam nepatīk.

— Man arī ne,— sacīja Vebs,— tas nozīmē vienīgi to, ka pat sargkareivju vidū ir sazvērnieki. Bez to līdzzināšanas nekas tamlīdzīgs nebūtu varējis notikt.

Aizsūtīju pēc Reibērna un pavēlēju viņam pārbaudīt visas baterijas un skatīties, vai nav kaut kas atrodams. Tālāk vēstulei bija šāds saturs:

«Jaunās pavēles ir kategoriskas un prasa, lai rītrītā pulksten trijos ierastos FFFF. Mazās grupiņās ar vilcienu vai citādi ieradīsies divi simti un precīzi norādītajā laikā būs noteiktajā vietā. Zīmi izlikšu šodien. Panākumi ir tikpat kā droši, lai gan kaut kas ir pamanīts, jo sargposteņi divkāršoti un komandieri tos pagājušajā naktī vairākkārt pārbaudīja. V. V. šodien ieradīsies no Dienvidiem un saņems slepenas pavēles — pēc otrā piegādes veida. Jums visiem sešiem jābūt 166. numurā tieši pulksten divos naktī. Tur jūs satiksiet B. B., kas jūs instruēs par visu. Parole tā pati, tikai otrādi: pirmais balsiens beigās, pēdējais, sākumā. Atcerieties XXXX. Neaizmirstiet. Drošu prātu! Saule vēl nebūs uzlēkusi, kad jūs jau būsiet varoņi; jūsu slava mūžam nezudīs; jūs būsiet ierakstījuši neizdzēšamu lappusi vēsturē. Amen.»

— Velns un ellei— iesaucās Vebs.— Tas jau izskatās, ka mums gaidāmi visai karsti brīži.

Es atteicu, ka par to nav nekādu šaubu — viss sāk izskatīties pārlieku nopietni. Tad sacīju:

— Skaidri redzams, ka tiek gatavots izmisīgi pārdrošs pasākums. Skaidrs arī, ka tas paredzēts šonakt. Pasākuma īstā daba, tas ir, norise, slēpjas nesaprotamajās burtu kopās, visos šajos M un F, taču galamēr­ķis, cik noprotu, ir pārsteigt mūs nesagatavotus un ieņemt fortu. Tagad mums jārīkojas ātri un izšķiroši. Manuprāt, mēs nekā neiegūsim, ja attiecībā pret Viklovu turpināsim slēpšanās politiku. Mums jāuzzina, turklāt iespējami drīzāk, kur atrodas «166. numurs», lai varētu pulksten divos naktī piekļūt bandai; un visīsākais ceļš, kā iegūt šo informāciju, bez šaubām, būs izspiest atbildi no zēna. Bet vispapriekš un iekams uzsākam kādu tiešām nozīmīgu akciju, man visi fakti jāpaziņo kara ministrijai un jālūdz atļauja un pilnvara rīcībai.

Tika sagatavota šifrēta depeša noraidīšanai pa telegrāfu; es to pārlasīju, aprobēju un atļāvu nosūtīt.

Iztirzājām līdz galam pirmo vēstuli, pēc tam atplēsām to, kas tika atņemta klibajam džentlmenim. Tajā nebija nekā cita kā divas pilnīgi baltas piezīmju bloka lapas! Tā bija salta duša mūsu rožainajām cerībām. Kādu mirkli mēs jutāmies tikpat tukši kā neaprakstītais papīrs un piedevām vēl — kā pēdīgie muļķi. Bet tas ilga tikai mirkli, jo tūliņ, protams, atcerējāmies «simpatētisko tinti». Piebāzām papīru pie uguns un gaidījām karstuma ietekmē parādāmies burtu zīmes, taču parādījās vienīgi dažas tikko jaušamas švīkas, kas mums neko neizteica. Pasau­cām ķirurgu un teicām, lai viņš izdara visas ķīmiskās pārbaudes, kādas vien zina, līdz atradīs īsto, un paziņo mums vēstules saturu tai pašā mirklī, kad tas parādīsies uz papīra. Šis šķērslis mūs satrieca, un mēs, protams, uztraucāmies par ieilgumu, jo bijām cerējuši tieši no šīs vēstules uzzināt kaut ko īpaši svarīgu par sazvērestību.

Tad ieradās seržants Reibērns, izvilka no kabatas un parādīja mums apmēram pēdu garu savirpinātu auklu ar trijās vietās iesietiem mezgliem.

— To es izvilku no krastā uzstādītā lielgabala,— viņš sacīja.— Pār­baudīju pamatīgi visus lielgabalus, bet šis auklas gabals ir mans vienīgais atradums.

Šis auklas gabals tātad bija Viklova «zīme», kas apliecināja, ka «Meistara» pavēles izpildītas. Izrīkoju, lai visus sargkareivjus, kas pēdējo divdesmit četru stundu laikā stāvējuši sardzē šā lielgabala tuvumā, nošķir, neļaujot bez manas atļaujas tiem satikties ar citiem kareivjiem.

Pa to laiku pienāca atbildes telegramma no kara ministrijas. Tā skanēja:

Nu mēs varējām sākt rīkoties. Izsūtīju ļaudis, lai apcietina klibo džentlmeni un bez lieka trokšņa nogādā to fortā; liku novietot viņu aresta telpā, aizliegdams sarunāties ar viņu, kā arī viņam pašam runāt. Sākumā viņš nikni plosījās, bet tad norima.

Pēc tam uzzinājām, ka Viklovs kaut ko iedevis diviem mūsu jaunajiem rekrūšiem un ka tie, tiklīdz zēns pagriezis muguru, abi notverti un ieslodzīti. Pie katra no viņiem atrada zīmīti, uz kuras ar zīmuli bija uzšņāpts:

«Ērglis», trešais stāvs Atceries XXXX 166.

Saskaņā ar rīkojumu nosūtīju kara ministrijai šifrētu telegrammu par gūtajiem panākumiem un nule dabūtās zīmītes saturu. Tagad mēs jutāmies pietiekami spēcīgi, lai uzdrošinātos noraut Viklovam masku; aizsūtīju pēc viņa. Liku atnest arī ar simpatētisko tinti rakstīto vēstuli; to atnesa pats ķirurgs, teikdams, ka nesekmīgi izmēģinājis vairākus paņēmienus, taču esot vēl daži citi, pie kuriem viņš ķeršoties, kad es no jauna viņam atdošot vēstuli.

Beidzot ienāca Viklovs. Viņš izskatījās mazliet saguris un sasprindzis, bet citādi gluži mierīgs, un, ja arī viņam bija kādas aizdomas, tās neatspoguļojās ne viņa sejā, ne uzvedībā. Ļāvu viņam īsu brītiņu pastāvēt, tad laipnā balsī jautāju:

— Kādā nolūkā tu, manu zēn, tik bieži ej uz to veco stalli?

Viņš nesamulsis un mierīgi atbildēja:

— Es īsti nezinu, ser. Nekāda noteikta nolūka man nav, tikai patīk būt vienam, un man tur ir labi.

— Tev tur ir labi — tiešām?

— Jā, ser,— viņš atbildēja tikpat mierīgi un vientiesīgi kā pirmāk.

— Vai tas ir viss, ko tu tur dari?

— Jā, ser,— viņš sacīja, uzlūkodams mani ar bērnišķīgu izbrīnu lielajās, maigajās acīs.

— Tu esi par to pārliecināts?

— Jā, ser, pilnīgi.

Mirkli klusējis, es teicu:

— Viklov, kālab tu tik daudz raksti?

— Es? Es nemaz daudz nerakstu, ser.

— Neraksti?

— Nē, ser. O, ja jūs domājat to kricelēšanu. Jā, šo to sakricelēju, tāpat vien, sev par prieku.

— Un ko tu ar tiem kricelējumiem dari?

— Neko, ser, metu projām.

— Nekad nevienam tos nenosūti?

— Nē, ser.

Tad es strauji nometu viņam priekšā «Pulkvedim» rakstīto vēstuli. Viņš paskatījās uz to, bet tūliņ savaldījās. Vaigos viņam iesitās viegls sārtums.

— Kādēļ tu šo kricelējumu tomēr nosūtīji?

— Es ar to negribēju nekā ļauna, ser.

— Negribēji nekā ļauna! Tu sīki un smalki apraksti visu posteņa bruņojumu, bet negribi nekā ļauna?

Viņš nokāra galvu un klusēja.

— Runā un beidz melot. Kam šī vēstule bija domāta?

Tagad viņš izskatījās uztraukts, tomēr drīz atkal savaldījās un dziļā nopietnībā atbildēja:

— Es teikšu patiesību, ser, vistīrāko patiesību. Vēstule nekad nav bijusi kādam domāta, nevienam pašam. Es to rakstīju pats sev par laika kavēkli. Tagad redzu savu kļūdu un saprotu, cik tas muļķīgi, bet tas ir vienīgais pārkāpums, ser, goda vārds.

— Patīkami dzirdēt. Tādas vēstules rakstīt ir bīstami. Ceru, tu esi pārliecināts, ka šī ir vienīgā, ko esi rakstījis?

— Jā, ser, pilnīgi pārliecināts.

Viņa stūrgalvība bija apbrīnojama. Šos melus viņš izteica ar visnevainīgāko sejas izteiksmi. Pagaidīju brītiņu, līdz izdevās apvaldīt dusmas, kas mani uzviļņoja, tad turpināju:

— Viklov, piepūlē tagad atmiņu un raugi man palīdzēt, atbildot uz diviem trim jautājumiem, ko tev uzdošu.

— Centīšos, ser.

— Tātad — vispirms: kas ir «Meistars»?

Redzēju, ka viņš mums uzmet nemierīgu skatienu, bet tas arī bija viss. Tūliņ viņš atguva nevainīgo izskatu un mierīgi atteica:

— Es nezinu, ser.

— Nezini?

— Nezinu.

— Vai tu esi pārliecināts, ka nezini?

Viņš visiem spēkiem centās izturēt manu skatienu, bet spriedze bija pārāk liela; zods lēnām noslīga pret krūtīm, un viņš klusēja; tā viņš stāvēja, nervozi knibinādams svārku pogu un, par spīti nelietīgajai rīcībai, izskatījās žēlojams. Pēdīgi es pārtraucu klusumu, jautādams:

— Kas ir «Svētā Alianse»?

Viņš skaidri redzami nodrebēja, tad viegli paplēta rokas kustībā, kas man šķita kā izmisuša cilvēka lūgums pēc līdzjūtības. Tomēr neizdvesa ne skaņas. Un klusēdams stāvēja joprojām, raudzīdamies grīdā. Kamēr mēs sēdējām, skatīdamies uz viņu un gaidīdami, kad viņš sāks runāt, redzējām, kā viņam pār vaigiem sāk ritēt lielas asaras. Bet viņš klusēja. Pēc brīža es sacīju:

— Tev jāatbild, manu zēn, un jārunā patiesība. Kas ir «Svētā Alianse»?

Viņš joprojām klusēdams raudāja. Beidzot es diezgan asi uzsaucu:

— Atbildi uz jautājumu!

Viņš nopūlējās, lai iegūtu varu pār balsi, un tad, lūdzoši paskatījies uz mums, šņukstēdams ar varītēm izmocīja dažus vārdus:

— Lūdzu, esiet žēlīgs, ser! Es nevaru atbildēt, jo nezinu.

— Ko!

— Tiešām, ser, es runāju patiesību. Līdz pat šim brīdim neesmu nekā dzirdējis par «Svēto Aliansi». Goda vārds, ser, tā tiešām ir.

— Žēlīgā debess! Paskaties uz šo otru savu vēstuli. Paskaties uz šiem vārdiem: «SVĒTA ALIANSE». Nu, ko tu tagad teiksi?

Viņš palūkojās man tieši sejā ar tāda cilvēka sāpinātu skatienu, kuram nodarīta milzīga netaisnība, tad aizkustinošā balsī sacīja:

— Tas ir cietsirdīgs joks, ser; un kā gan viņi to varēja izspēlēt ar mani, kas vienmēr visiem spēkiem esmu pūlējies izturēties labi un nevienam pašam neesmu nodarījis ļaunu? Kāds ir viltojis manu rokrakstu; es nekad neesmu rakstījis ne rindu šajā vēstulē; redzu to pirmo reizi.

— Ak, tu neiedomājamais meli! Skaties, ko tu teiksi par šo?— Es izrāvu no kabatas ar simpatētisko tinti rakstīto vēstuli un piebāzu viņam pie acīm.

Viņš nobāla. Kļuva bāls kā līķis. Tad viegli sagrīļojās un atbalstījās pret sienu, lai noturētos kājās. Pēc brīža viņš iejautājās — tik klusu, ka tikko varējām sadzirdēt:

— Vai jūs … to izlasījāt?

Mūsu sejas laikam pauda patiesību, iekams lūpas paguva izteikt melīgo «jā», jo es skaidri redzēju zēna acis atgriežamies drosmi. Gaidīju, ka viņš kaut ko sacīs, bet viņš klusēja. Beidzot es teicu:

— Nu, ko vari pastāstīt par šīs vēstules saturu?

Pilnīgi atguvis savaldību, viņš atbildēja:

— Nekā, vienīgi to, ka tas ir pilnīgi nekaitīgs un nevienam nevar —nodarīt ne mazākā ļaunuma.

Es biju mazliet iedzīts strupceļā, jo nespēju viņa apgalvojumu apstrīdēt. Es pat lāgā nezināju, ko darīt tālāk. Taču tad man iešāvās prātā laimīga doma, un es sacīju:

— Tu tātad esi pārliecināts, ka nekā nezini par Meistaru un Svēto Aliansi un neesi rakstījis vēstuli, kura, pēc tava apgalvojuma, esot viltojums?

— Jā, ser, pārliecināts.

Es nesteidzīgi izvilku no kabatas samezgloto auklas gabalu un, nekā neteicis, parādīju to viņam. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz to, tad neizpratnē palūkojās man acīs. Mana pacietība bija gandrīz galā, es tomēr apvaldīju dusmas un parastā, mierīgā balsī jautāju:

— Vai tu to redzi, Viklov?

— Jā, ser.

— Kas tas ir?

— Liekas, tāds kā auklas gals.

— Liekas? Tas ir auklas gals. Vai tu to pazīsti?

— Nē, ser,— viņš atbildēja tik mierīgi, ka mierīgāk to pateikt vispār nebija iespējams.

Viņa aukstasinība patiesi bija apbrīnojamai Es atkal dažas sekundes nebildu ne vārda, lai klusēšana padarītu iespaidīgāku to, ko teikšu, tad piecēlos, uzliku roku viņam uz pleca un svinīgi sacīju:

— Tas tev nenieka nelīdzēs, nabaga zēn, nenieka. Tā ir tava zīme «Meistaram», šis samezglotais auklas gals, kas atrasts vienā no piekrastes lielgabaliem . ..

— Atrasts lielgabalā! O, nē, nē, nēl Nesakiet, ka lielgabalā, bet aizslēgā! Tam vajadzēja būt aizslēgā!— Un viņš nokrita ceļos, salika rokas kā lūgšanā un pacēla uz mums seju, uz kuru bija žēl paskatīties, jo tā bija pelnu pelēkumā un šausmās pārvērsta.

— Nē, tas bija lielgabalā.

— Ak, tad viss ir aplam! Ak dievs, es esmu pagalam!— Viņš pie traucās kājās un sāka šaudīties šurp un turp, atgrūzdams rokas, kas centās viņu satvert, un visiem spēkiem mēģināja aizbēgt. Tad no jauna nokrita ceļos, skaļi raudādams, un aptvēra manas kājas; no manis vaļā nelaizdamies, viņš lūdzās:

— O, žēlojiet mani! Nenododiet mani! Viņi mani uz vietas nogalinās! Aizsargājiet, glābiet mani! Es visu izstāstīšu.

Mēs labu brīdi nopūlējāmies, viņu mierinādami, cenzdamies pārlieci­nāt, lai nebaidās, un atgriezt pie skaidras saprašanas. Tad es sāku viņu iztaujāt, un viņš pazemīgi, acis nolaidis, atbildēja, ik pa brīdim no jauna izplūzdams asarās.

— Tu tātad savā sirdī esi dumpinieks?

— Jā, ser.

— Un arī spiegs?

— Jā, ser.

— Un rīkojies, paklausīdams pavēlēm no ārpuses?

— Jā, ser.

— No laba prāta?

— Jā, ser.

— Varbūt pat ar prieku?

— Jā, ser. Nelīdzētu to noliegt. Dienvidi ir mana dzimtene; man krūtīs pukst dienvidnieka sirds, kas pieder viņu taisnīgajai lietai.

— Tad jau pasaka, ko tu stāstīji par pāridarījumiem tev un taviem piederīgajiem, bija tīši sacerēta?

— Viņi. .. viņi man lika tā runāt, ser.

— Un tu biji gatavs nodot un pazudināt tos, kas tev juta līdzi un deva patvērumu? Vai tu, nabaga apstulbotais nekrietneli, saproti, cik zemiski esi rīkojies?

Vienīgā atbilde bija šņuksti.

— Labi, lai tas paliek. Runāsim par lietu. Kas ir «Pulkvedis», un kur viņš atrodas?

Viņš atkal sāka gauži raudāt un lūkoja izlūgties, lai viņam atļauj neatbildēt. Viņš apgalvoja, ka tikšot nogalināts, ja izstāstīšot. Es piedraudēju viņu ieslēgt tumšā karcerī un turēt tik ilgi, kamēr viņš būs ar mieru stāstīt. Taču vienlaikus solījos viņu aizstāvēt pret visu ļaunu, ja vaļsirdīgi visā atzīsies. Atbildes vietā viņš tikai cieši saknieba lūpas un iecirtās tik stūrgalvīgi, ka nekādiem spēkiem nespējām viņa prātu grozīt. Beidzot tiešām aizvedu viņu uz karceri; viens vienīgs tumšajā kamerā pamests skatiens viņu salauza. Sākdams nevaldīgi raudāt, viņš paziņoja, ka izstāstīšot itin visu.

Aizvedu viņu atpakaļ. Viņš nosauca «Pulkvedi» vārdā un aprakstīja to visos sīkumos, sacīja, ka varot to sameklēt pilsētas galvenajā viesnīcā; tas esot ģērbies civilās drēbēs. Man vēlreiz vajadzēja piedraudēt, līdz viņš sāka aprakstīt «Meistaru». Tas esot atrodams Ņujorkā, Bonda ielā 15, kur dzīvojot ar R. F. Geilorda vārdu. Es telegrāfiski paziņoju Ņujorkas policijas šefam meklētā uzvārdu līdz ar aprakstu un lūdzu, lai Geilordu tur apcietinājumā, līdz varēšu kādu aizsūtīt, kas to pievāks.

— Tā,— es sacīju,— šķiet, ka ir vēl daži konspiratori «ārpusē», galvenokārt Ņūlondonā. Nosauc un apraksti arī tos.

Viņš nosauca un aprakstīja trīs vīriešus un divas sievietes, kas visi apmetušies galvenajā viesnīcā. Es neuzkrītošā kārtā aizsūtīju kareivjus, kuri šīs personas apcietināja un nogādāja fortā.

— Tagad gribu dzirdēt visu par tiem trim taviem līdzzinātājiem, kas atrodas šeit.

Man likās, ka viņš atkal grib sākt melot, bet tad parādīju viņam noslēpumainos papīriņus, kas bija atrasti pie abiem rekrūšiem, un tas viņu iespaidoja visai svētīgi. Teicu, ka mums zināmi abi pirmie, bet viņam jāuzrāda vēl trešais. Viņš drausmīgi pārbijās un kliegšus izkliedza:

— O, lūdzu, nelieciet man to darīt! Viņš mani uz vietas nogalinās.

Es paskaidroju, ka tās ir tīrās blēņas; man būs līdzi cilvēks, kas viņu aizstāvēs, turklāt sapulcētie kareivji nebūs apbruņoti. Liku visiem zaļajiem rekrūšiem nostāties ierindā, un tad nabaga zeņķis, pie visām miesām drebēdams, gāja gar ierindu, cenzdamies izskatīties iespējami vienaldzīgs. Beidzot viņš piegāja pie kāda kareivja un pateica tam vienu pašu vārdu. Zēns vēl nebija aizgājis piecus soļus, kad kareivis tika apcietināts.

Tiklīdz Viklovs atkal bija pie mums, pavēlēju ievest visus trīs kareivjus. Pasaucis pirmo priekšā, sacīju:

— Nu, Viklov, liec vērā — neatkāpies ne par mata platumu no patiesības. Kas ir šis cilvēks, un ko tu par viņu zini?

Juzdams, ka nekur neglābsies, viņš vairs nedomāja par sekām un, acu no kareivja nenolaidis, sāka bez mazākās aizķeršanās stāstīt:

— Viņa īstais vārds ir Džordžs Bristovs. Viņš ir no Ņūorleānas, pirms diviem gadiem kalpoja par otro matrozi uz paketkuģa «Kapitols»; viņš ir drausmīgs, divreiz tiesāts par to, ka nositis cilvēku — vienreiz ar vinču matrozi uzvārdā Haids, otrreiz — ostas strādnieku par to, ka tas liedzās pacelt loti, kas ostas strādniekam nemaz nav jādara. Viņš ir spiegs — tādā nolūkā viņu uz šejieni atsūtīja Pulkvedis. Viņš bija trešais matrozis uz «Sentnikola», kad tas piecdesmit astotajā gadā netālu no Memfisas uzsprāga gaisā, un bezmaz tika nolinčots par to, ka aplaupīja mirušos un ievainotos, kurus laivā veda uz krastu.

Un tā tālāk un tā( joprojām, kamēr bija izstāstījis visu kareivja biogrāfiju. Kad viņš "bija beidzis, es jautāju kareivim:

— Ko jūs par to teiksiet?

— Neņemiet ļaunā, ser, tie ir ellišķīgākie meli, kādus cilvēks jel kad ņēmis mutē.

Nosūtīju viņu atpakaļ uz ieslodzījuma vietu un pa kārtai izsaucu priekšā nākamos. Gluži tas pats. Zēns sīki jo sīki izstāstīja abu biogrāfiju, neaizķerdamies ne aiz vārdiem, ne aiz faktiem; bet no abiem neliešiem izdabūju vienīgi tik daudz, ka viss teiktais esot samelots. Viņi neatzinās. Aizsūtīju arī tos atpakaļ un tad citu pēc cita izsaucu apcietinātos. Viklovs arī par viņiem izstāstīja visu — no kuras Dienvidu pilsētas katrs ieradies un kāds tiem sakars ar sazvērestību.

Taču viņi visi šos faktus noliedza un neviens neatzinās. Vīrieši trakoja, sievietes raudāja. Ja paklausījās viņos, tad iznāca, ka viņi ir gluži nevainīgi cilvēki no Rietumiem un mīl Ūniju vairāk par visu pasaulē. Es dziļā riebumā liku visu bandu no jauna ieslodzīt un atsāku tirpināt Viklovu.

— Kur atrodas 166. numurs un kas ir B. B.?

Bet te nu viņš bija nolēmis novilkt svītru. Nelīdzēja ne labināšana, ne draudi. Laiks negaidīja, vajadzēja ķerties pie bargākiem līdzekļiem. Es viņu pakāru aiz īkšķiem tā, ka viņš varēja stāvēt, vienīgi pirkstgalos pacēlies. Kad viņam kļuva pārlieku grūti, viņš brēca tā, ka es gandrīz

vairs nespēju to paciest. Taču es piespiedos un izturēju, un drīz vien viņš neganti iekaucās:

— O, lūdzu, atraisiet mani, es visu pateikšu!

— Nē, vispirms pasaki, tad raisīšu vaļā.

Viņam katrs mirklis nozīmēja sāpes un mokas, tādēļ viņš atzinās:

— 166. numurs ir viesnīcā «Ērglis»!— Tā bija draņķīga iebraucamā vieta, kur pulcējās smaga darba strādnieki, kuģinieki, kas ilgi bija bez darba, un cilvēki ar nelāgu slavu.

Atbrīvoju viņu un prasīju, lai viņš pasaka sazvērestības nolūku.

— Šonakt ieņemt fortu,— viņš šņukstus spītīgi noteica.

— Vai tagad man rokā visi sazvērestības barveži?

— Nē, jums ir visi, izņemot tos, kam jāsatiekas 166. numurā.

— Ko nozīmē «Atceries XXXX»?

Klusums.

— Kā skan parole, lai iekļūtu 166. numurā?

Klusums.

— Ko nozīmē burtu kopas MMMM un FFFF? Atbildi! Ja ne, pakarināšu tevi no jauna.

— Neatbildēšu! Drīzāk nomiršu. Dariet, kas jums tīk.

— Padomā, ko tu runā, Viklov. Vai tā ir tava galīgā atbilde?

Viņš atbildēja mierīgi, balsij neietrīcoties:

— Galīgā. Tikpat galīga kā mana mīlestība pret izmocīto dzimteni un naids pret visu, ko apspīd Ziemeļu saule,— es drīzāk nomiršu, nekā atklāšu to, ko jūs prasāt.

Es viņu atkal piesēju aiz īkšķiem. Kad sāpes sāka viņu neciešami mocīt, viņa brēcieni plosīja manu sirdi, tomēr vairāk nekā neuzzinā­jām. Uz katru jautājumu viņš atbrēca vienu un to pašu:

— Es varu nomirt un nomiršu, bet nemūžam neteikšu.

Galu galā bijām spiesti padoties. Redzējām, ka viņš patiesi drīzāk nomirs, nekā atzīsies. Atraisījām viņu un pēc tam ieslodzījām stingrā apsardzē.

Tad vairākas stundas pavadījām, sūtīdami telegrammas uz kara ministriju un gatavodami desantu 166. numuram.

Šī nakts bija pilna satraukuma un bažu. Bija izplatījušās dažādas baumas, un viss garnizons kājās. Sargposteņi bija trīskāršoti, neviens nedrīkstēja ne ienākt, ne iziet, lai nesastaptos ar pretī pavērstu, šaušanai paceltu šauteni. Taču mēs ar Vebu jutāmies mierīgāki nekā sākumā, jo sapratām, ka sazvērestībai jābūt krietni paputējušai, ja tik daudzi barveži bija nokļuvuši mūsu rokās.

Es nolēmu jau laikus ierasties 166. numurā, saņemt ciet un padarīt nekaitīgu B. B., un būt pie rokas, kad ieradīsies pārējie. Apmēram ceturksni pēc vieniem es kopā ar pusduci bezbailīgu un pieredzējušu Ūnijas kareivju slepus izgāju no cietokšņa. Kareivji veda līdzi arī Viklovu, kuram rokas bija sasietas uz muguras. Teicu viņam, ka

dodamies uz 166. numuru, un, ja redzēšu, ka viņš atkal melojis un mūs maldinājis, viņam vajadzēs mums parādīt īsto vietu vai arī ciest savas rīcības sekas. Viesnīcai tuvojāmies zagšus, kā izlūki. Nelielajā kroga istabā dega gaisma, pārējā mājas daļa bija iegrimusi tumsā. Pamēģi­nāju atvērt galvenās durvis; tās atvērās, un mēs klusītēm iegājām, durvis aiz sevis aizvēruši. Tad noāvām apavus, un es vedu grupu uz kroga istabu. Krodzinieks — vācietis — bija atzveltnī aizmidzis. Es viņu saudzīgi pamodināju, teicu, lai novelk kurpes un iet mums pa priekšu, piekodinādams neizdvest ne skaņas. Viņš nemurdēdams paklausīja, bet izskatījās briesmīgi nobijies. Liku, lai viņš parāda ceļu uz 166. numuru. Klusiņām kā kaķi uzkāpām divus vai trīs stāvus; tad, aizgājuši līdz gara gaiteņa galam, nokļuvām pie durvīm, caur kuru augšējo stiklu no istabas mirgoja nespodra gaismiņa. Viesnīcnieks, tumsā mani sataustījis, pačukstēja, ka šeit esot 166. numurs. Lūkoju atvērt durvis, tās bija no iekšpuses aizslēgtas. Pasaucu palīgā vienu no saviem spēcīgākajiem kareivjiem. Mēs piespiedāmies durvīm ar plecu un ar vienu grūdienu izlauzām tās no virām. Uz mirkli redzēju gultā kādu guļam, redzēju, kā gulētājs strauji pagriež galvu uz sveces pusi; gaisma nodzisa, un mēs atradāmies dziļā tumsā. Vienā lēcienā es biju pie gultas un ar ceļiem uzmetos gulētājam virsū. Tas neganti pretojās, bet es paguvu ar kreiso roku to sagrābt aiz kakla, kamēr ar ceļiem turēju to pienaglotu pie gultas. Tad izrāvu revolveri no maksts un brīdinot piespiedu salto stobru gulētājam pie vaiga.

— Iededziet taču gaismu!— es uzsaucu.— Es viņu turu ciet.

Paklausot manai pavēlei, kāds uzšvirkstināja sērkociņu. Es palūko­jos uz savu gūstekni, un — lai dievs stāv man klāt — tā bija jauna sieviete!

Juzdamies diezgan muļķīgi, palaidu viņu vaļā. Mani pavadoņi apstulbuši lūkojās cits uz citu. Pārsteigums bija tik liels un iznākums tik negaidīts, ka neviens neatrada vārda, ko pateikt. Jaunā sieviete sāka raudāt un aizsedza seju ar palagu. Viesnīcnieks pazemīgi ierunājās:

— Mana meita … viņa izdarījusi kaut ko, kas nav labi, nicht wahr?x

— Jūsu meita? Viņa ir jūsu meita?

— Jā gan, tā ir mana meita. Tikko atbrauca mājās no Cincinati, mazliet apslimusi.

— Sasodīts! Puika atkal samelojies. Šis nav īstais 166. numurs. Viņa nav B. B. Nu, Viklov, tagad tu beidzot mūs aizvedīsi uz īsto 166. numuru vai ari. .. hei! Kur tas puika ir?

Prom, skaidrs, ka prom! Un tas trakākais, ka mēs nevarējām sadzīt viņam pēdas. Stāvoklis bija drausmīgi nejēdzīgs. Nolādēju savu stulbumu, ka netiku viņu piesējis pie kāda no kareivjiem; taču nu bija par vēlu to nožēlot. Tagad galvenais jautājums bija — ko darīt tālāk? Galu galā — varbūt meitene ir B. B. Es gan tam neticēju, bet mana neticēšana nebija nekāds pierādījums. Pēdīgi atstāju kareivjus tukšā istabā gaiteņa otrā pusē pretī 166. numuram un pavēlēju ņemt ciet ikvienu, kas tuvosies meitenes istabai, kā arī paturēt viesnīcnieku pie sevis, jo stingri viņu uzmanīt un gaidīt manas turpmākās pavēles. Tad steidzos atpakaļ uz fortu, lai redzētu, vai tur viss mierīgi.

Jā, tur viss bija mierīgi. Un arī palika mierīgi. Nekas nenotika. Es jutos neizsakāmi priecīgs, redzot uzaustam jaunu dienu, kad varēju nosūtīt telegrammu kara ministrijai, ka zvaigžņotais un svītrotais karogs joprojām pland virs Trambalas forta.

Man no krūtīm bija novēlies milzu smagums. Tomēr es, protams, nezaudēju modrību un turpināju aktīvi darboties; gadījums bija pārāk nopietns. Citu pēc cita liku atvest apcietinātos un pratināju katru pa stundai, cenzdamies panākt atzīšanos, bet nekas man neizdevās. Viņi tikai grieza zobus, plēsa matus un neatklāja neko.

Ap pusdienlaiku saņēmu pirmās vēstis par aizbēgušo zēnu. Sešos no rīta viņš bija redzēts uz lielce]a, apmēram astoņas jūdzes no pilsētas, soļojam rietumu virzienā. Es nekavējoties norīkoju vienu kavalērijas leitnantu un vienu ierindnieku jāšus dzīties viņam pakaļ. Viņi zēnu ieraudzīja divdesmit jūdžu aiz pilsētas. Viņš bija pārrāpies pār kādu ceļmalas žogu un gurdeni klumburoja pa piemirkušu tīrumu taisni uz lielu, vecu savrupmāju kāda ciema malā. Manējie izjāja cauri nelielam mežiņam, apmeta līkumu un piejāja pie mājas no otras puses; tad nolēca no zirgiem un iedrāzās virtuvē. Tur neviena nebija. Viņi iesteidzās nākamajā istabā, ari tā bija tukša, bet durvis uz viesistabu atvērtas. Viņi jau grasījās doties turp, kad izdzirda klusu balsi — tur kāds lūdza dievu. Viņi bijīgi apstājās, leitnants pabāza galvu pa atvērtajām durvīm istabā un ieraudzīja kaktā ceļos nometušos vecu vīru un vecu sievieti. Vecais vīrs skaitīja lūgsnu, un, tikko viņš bija beidzis, atvērās parādes durvis un istabā ienāca mūsu Viklovs. Abi vecie ļautiņi pietraucās kājās, pieskrēja viņam klāt un vai nožņaudza apkampienos, saukdami:

— Mūsu puisītisl Mūsu mīļais! Lai slavēts dievs debesīs! Atradies! Par mirušo turētais atgriezies dzīvs un vesels!

Tā nu ir, ser, domājiet, ko gribat! Šitais jaunais velnēns bija dzimis un uzaudzis tajā mājā un visu mūžu nebija ticis tālāk par piecām jūdzēm no turienes līdz tam brīdim, kad pirms divām nedēļām ieradās pie manis fortā un sajauca man galvu ar saviem trakajiem izdomāju­miem! Tā ir svēta patiesība. Vecais vīrs — pensijā aizgājis mācītājs — ir viņa tēvs un vecā kundze — māte.

īsi pastāstīšu tuvāk par puiku un viņa kumēdiņiem. Izrādījās, ka viņš ir kaislīgs lubu romānu un sensacionālu stāstu žurnālu lasītājs, tādēļ viņam galva bija pilna ar tumšiem noslēpumiem un urrāvaronlbu. Bez tam viņš bija salasījies avīzēs pļāpas par dumpinieku spiegu slepenajiem darbiem mūsu vidū, par viņu noziedzīgajiem nodomiem un pāris veiksmīgām operācijām, līdz viņa iztēle par šiem notikumiem iedegās gaišās liesmās. Dažus mēnešus viņš ļoti daudz laika bija pavadījis kopā ar kādu jaunu jeņķi, traku melsēju un fantazētāju, kurš pāris gadu bija nobraucis par ekonoma palīgu uz paketkuģiem, kas kursē pa Misisipi starp Ņūorleānu un krastmalas piestātnēm divsimt līdz trīssimt jūdžu garumā. Tādēļ viņš varēja tik viegli bārstīt šā apvidus vietvārdus un stāstīt par visu citu, kas ar to saistīts. Pirms kara biju tai pusē nodzīvojis divus trīs mēnešus un zināju par turieni vienīgi tik daudz, lai puika varētu mani apvest ap stūri, turpretim īsts luiziānietis būtu viņu pieķēris melšanā jau pēc desmit minūtēm. Vai saprotat, kādēļ viņš sacīja, ka drīzāk miršot, nekā izskaidrošot savas noslēpumainās sazvērestības formulas? Gluži vienkārši tādēļ, ka viņš nespēja tās izskaidrot, jo tajās taču neslēpās nekāda jēga; tās bija radušās viņa iztēlē bez pamatojuma un bez secinājumiem; un tādēļ, kad viņam negaidot lika tās izskaidrot, viņš nespēja ātrumā sadomāt, ko sacīt. Viņš, piemēram, nevarēja izskaidrot ac «simpatētisko tinti» rakstītās vēstules saturu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nekāda satura tur nebija — bija tikai tukšs, neaprakstīts papīrs. Nekā viņš nebija iebāzis lielgabalā un pat nebija domājis to darīt, jo visi viņa ziņojumi tika rakstīti iedomātām personām, un, noslēpdams stallī zīmīti, viņš allaž izņēma no slēpņa iepriekšējā dienā rakstīto; tādēļ viņš arī nekā nezināja par mezgloto auklu, jo pirmoreiz to ieraudzīja, kad mēs viņam to parādījām; bet, tikko es atklāju, kur esam to atraduši, viņš tūdaļ uztvēra iespēju, viņa romantiskā iztēle sāka darboties, un viņš izdomāja auklai vietu notikumu virknē. Viņš izdomāja «misteru Geilordu»; Bondstrītā 15. nama vispār nav — tas bija nojaukts jau pirms trim mēnešiem. Viņš izdomāja «Pulkvedi»; viņš izdomāja biogrāfijas tiem nelaimīgajiem, kurus biju apcietinājis un konfrontēju ar viņu; viņš izdomāja B. B. un pat 166. numuru, jo pirms mūsu ierašanās «Ērgli» pats nezināja, ka tāds istabas numurs tur vispār eksistē. Viņš bija gatavs uz vietas izdomāt visu un katru, tiklīdz radās vajadzība. Kad es pieprasīju spiegus, kas uzturas ārpus forta, viņš nesamulsdams precīzi aprakstīja cilvēkus, kurus bija redzējis viesnīcā un kuru uzvārdus nejauši bija dzirdējis pieminam. O, šajās nedaudza- jās satraukuma pilnajās dienās viņš dzīvoja krāšņā, romantiskā, noslē­pumainā pasaulē, un, man šķiet, viņam tā likās īsta un viņš visu patiesi izdzīvoja līdz dvēseles dziļumiem.

Toties mums viņš sagādāja trakas nepatikšanas un neiedomājamus pazemojumus. Saprotiet, viņa dēļ mēs fortā noturējām ieslodzījumā piecpadsmit vai divdesmit apcietinātus cilvēkus, ko apsargāja kareivji. Laba daļa ieslodzīto paši bija kareivji un tādas personas, kuru priekšā nebiju spiests atvainoties, bet pārējie bija izcili pilsoņi no dažādām valsts malām un negribēja apmierināties ar manu pazemīgo atvainoša­nos. Viņi šņāca un trakoja, un nebija nomierināmi! Un abas dāmas — viena bija Ohaio štata kongresmeņa sieva, otra — Rietumu apgabala bīskapa masa. Zināt — ta nicinašana, izsmiekls un dusmu asaras, kas lija pār manu galvu, ir tāda piemiņa, ko ilgi nav iespējams aizmirst un es ari neaizmirsīšu. Tas vecais, klibais kungs ar saulesbrillēm bija koledžas rektors no Filadelfijas, ieradies šeit uz brāļadēla bērēm. Jauno Viklovu viņš, protams, pirms tam nebija ne acīs redzējis. Viņš ne vien netika uz bērēm un nokļuva apcietinājumā, apvainots par spiegošanu dumpinieku labā, bet Viklovs, stāvēdams manā kabinetā, piedevām viņu aukstasinīgi pasludināja par naudas viltotāju, vergu tirgotāju, zirgu zagli un ļaunprātīgu dedzinātāju no visnejēdzīgākā laupītāju perēkļa Galvestonā; un tas vecajam kungam, šķiet, visvairāk bija ķēries pie sirds.

Un kara ministrija! O, žēlīgais dievs, par to lai vēsture labāk klusē!

PIEZĪME. Parādīju manuskriptu majoram, un viņš sacīja: «Tā kā militāros jautājumos jums trūkst zināšanu, ir iezagušās dažas sīkas kļūdas. Tomēr tās ir visai dekoratīvas — lai paliek vien. Karavīri par tām pasmaidīs, pārējie tās nepamanīs. Stāsta galvenos faktus jūs esat uztvēris pareizi un attēlojis visu tieši tā, kā tas notika.»— M. T.