Stāstu izlase

DETEKTĪVSTĀSTS AR DIVIEM TĒMĒKĻIEM

PIRMĀ DAĻA

Nekad nevajag darīt aplamības, ja kāds to redz.

viņas dzīslās rit kavalieru asinis; savā jaunajā vīrā viņa ir neprātīgi iemīlējusies. Viņa dēļ jaunuve uzdrošinājās rīkoties pret tēva gribu, pacieta tēva pārmetumus, nesatricināmā uzticībā mīļotajam noklausī­jās tēva drūmos brīdinājumus un bez viņa svētības pameta dzimto māju; lepna un laimīga, jo tādējādi pierādīja savu uzticību mīlai, kas bija radusi mājvietu viņas sirdī.

Otrā rītā pēc kāzām viņa piedzīvoja satriecošu pārsteigumu. Vīrs atvairīja viņas maigumu un sacīja:

— Apsēdies. Man tev kaut kas sakāms. Es tevi mīlēju. Tas bija, pirms lūdzu tavam tēvam dot tevi man par sievu. Viņa atteikums mani nesarūgtināja. To es būtu spējis pārciest. Bet tas, ko viņš par mani sarunāja tev, ir kaut kas pavisam cits. Stāvi klusu, tev nekas nav jāsaka; es ļoti labi zinu, ko viņš sacīja. Uzzināju to no droša avota. Starp citu, viņš teica, ka mans raksturs skaidri redzams man sejā; ka es esot vārda lauzējs, liekulis, gļēvulis, nezvērs, kas nepazīst līdzjūtības, viņš mani nosauca par «Sedžmūras ražojumu». Jebkurš cits manā vietā būtu aizgājis un nošāvis viņu kā suni viņa paša mājā. Arī es gribēju tā rīkoties, man jau bija prātā to izdarīt, bet tad galvā iešāvās labāka doma: apkaunot viņu, salauzt viņam sirdi, nogalināt viņu palēnām, pa drusciņai vien. Kā to izdarīt? Ar savu izturēšanos pret tevi — viņa dieveklil Es nolēmu tevi apprecēt; bet tad . .. pacieties. Gan uzzi­nāsi …

Kopš šī brīža jaunā sieva trīs mēnešus dabūja izciest visus pazemoju­mus, visus apvainojumus un mocības, izņemot fizisku vardarbību, kādas vien viņas vīra neatlaidīgais un asais prāts spēja izdomāt. Lepnums piešķīra viņai spēku, un viņa savu nelaimi cieta slepenībā. Bet tad vīrs viņai reiz sacīja:

— Kādēļ tu neej atpakaļ pie tēva un neizstāsti visu viņam?

Tad viņš izdomāja jaunas mocības un lika viņai tās ciest. Un atkal

jautāja viņai to pašu. Arī viņa atbildēja vienu un to pašu:

— Nekad tēvs to neuzzinās no manas mutes,— un nicīgi atgādināja vīram viņa izcelsmi, teikdama, ka esot vergu pēcnācēja likumīgā verdzene, ka viņai jāpaklausa un viņa paklausīšot — līdz zināmai robežai, bet ne tālāk. Viņš varot, ja vēloties, viņu nogalināt, bet salauzt gan ne; tas sedžmūriešu pēctecim neesot pa spēkam. Kad trešais mēnesis tuvojās beigām, viņš ar drūmu draudu balsī sacīja:

— Esmu izmēģinājis visu, izņemot vienu vienīgu paņēmienu.— To pateicis, viņš gaidīja atbildi.

— Nu, tad izmēģini arī to,— viņa sacīja, nicīgi pavīpsnādama.

— Ap pusnakti viņš piecēlās, apģērbās un pavēlēja:

— Celies augšā un ģērbies!

Viņa paklausīja — kā vienmēr, nebilzdama ne vārda. Viņš aizveda sievu kādu jūdzi nostāk no mājas un sāka viņu siet pie koka lielceļa malā; kaut arī viņa kliedza un pretojās, viņam izdevās panākt savu.

Pēc tam viņš nabadzītei iebāza mutē vīšķi, ievilka ar jājampātagu pa seju un uzrīdīja suņus. Tie plosīja viņai drēbes, līdz noplēsa viņu kailu. Tad viņš apsauca suņus un sacīja:

— Gan garāmgājēji tevi atradīs. Pēc stundām trim cilvēki sāks iet pa ceļu un ātri iznēsās jauno vēsti — vai dzirdi? Ardievu. Mani tu vairs neredzēsi.

Viņš aizgāja. Viņa ar mokām vaidēdama izdvesa:

— Es dzemdēšu viņa bērnu … Lai dievs dod, ka tas būtu zēns! No rīta fermeri viņu atbrīvoja, un jaunā vēsts, kā to varēja gaidīt,

gāja no mutes mutē. Ļaudis sacēla kājās visu apriņķi, lai sarīkotu linča tiesu, bet putniņš bija aizlidojis. Jaunā sieva paslēpās tēva mājā; tēvs ieslēdzās kopā ar meitu un kopš tā laika nesatikās ne ar vienu cilvēku. Viņa lepnums bija salauzts, sirds arī; viņš sāka vārguļot un dienu no dienas vairāk sanīka, tā ka pat meita jutās priecīga, kad nāve tēvu beidzot atpestīja.

Apbedījusi tēvu, viņa pārdeva māju un pazuda.

II

1886. gadā netālu no nomaļa Jaunanglijas ciema pieticīgā namā dzīvoja jauna sieviete, kurai rfebija citu tuvinieku kā vien gadus piecus vecs puisēns. Viņa pati vadīja saimniecību, nesagājās ne ar vienu. Ne miesnieks, ne maiznieks, ne pārējie, kuru pakalpojumus viņa izman­toja, nezināja ciema ļaudīm pastāstīt par vientuļnieci nekā vairāk kā vienīgi to, ka tās uzvārds esot Stilmena un zēnu tā saucot par Ārčiju. Nevienam neizdevās izdibināt, no kurienes viņa ieradusies, taču tika ievērots, ka viņa runā kā dienvidniece. Bērnam nebija rotaļu biedru, nebija ne draugu, ne skolotāju, izņemot paša māti. Tā viņu cītīgi un saprātīgi izglītoja, bija ar iznākumu apmierināta un pat mazliet lepojās. Vienu dienu Ārčijs sacīja:

— Māmiņ, vai es esmu savādāks kā citi bērni?

— Nedomāju vis. Kālab tu jautā?

— Gar mūsu māju gāja viena meitene un apvaicājās, vai pastnieks e?ot pagājis garām, un es teicu — jā, un viņa noprasīja, kad es to esot redzējis, un es teicu, ka vispār neesmu to redzējis, un tad viņa jautāja, kā tad es zinot, ka tas pagājis garām, un es sacīju — tādēļ, ka saodu viņa smaku uz ietves, un viņa teica, ka es esot ķerts un muļķis, un parādīja man mēli. Kādēļ viņa tā darīja?

Jaunā sieviete nobāla un klusītēm noteica:

— Iedzimts! Viņam iedzimta pēdu dzinēja suņa oža.

Viņa apskāva zēnu un, dedzīgi to glāstīdama, iesaucās:

— Pats dievs man parādījis ceļu!— Acīs viņai dega kaisla uguns, viņa elpoja strauji un aizgūtnēm, kad savā nodabā ierunājās;

— Beidzot mikla atminēta; cik reižu esmu bijusi neizpratnē par to, kā bērns spēj tumsā visu atrast* bet tagad es to zinu.

Viņa apsēdināja zēnu krēsliņā un teica:

— Pagaidi, mīļumiņ, kamēr atgriežos, pēc tam par visu to parunā­sim.

Viņa uzgāja augšā savā istabā un paņēma no tualetes galdiņa šādas tādas sīkas lietiņas un tās nobēdzināja: nagu vīlīti pabāza zem gultas, manikira šķērītes — zem sekretāra, mazu ziloņkaula papīrnazlti — zem skapja. Tad viņa aizgāja atpakaļ un sacīja:

— Paklausies! Man augšā palika dažas mantiņas, ko vajadzētu nonest lejā.— Viņa nosauca priekšmetus un turpināja:— Uzteci augšā un atnes man tos, mīļumiņ.

Bērns aizsteidzās izpildīt uzdevumu un drīz vien atgriezās ar visu prasīto.

— Vai tev, draudziņ, bija grūti tos atrast?

— Nē, māmiņ, es tikai apstaigāju tās vietas, kur tu biji gājusi.

Kamēr zēns atradās augšā, viņa bija piegājusi pie grāmatplaukta,

izņēmusi no tā vairākas grāmatas, katru atvērusi, pārvilkusi ar plaukstu pār ievērotu un atmiņā paturētu lappusi, pēc tam salikusi grāmatas atpakaļ plauktā. Tagad viņa sacīja:

— Kamēr tevis šeit nebija, Arčij, es kaut ko darīju. Vai tev šķiet, ka varēsi pateikt, ko darīju?

Zēns piegāja pie grāmatplaukta, izņēma no tā sējumus, kam viņa bija pieskārusies, un atšķīra lappuses, kurām viņa bija pārvilkusi ar roku.

Māte paņēma puisēnu klēpī un teica:

— Tagad atbildēšu uz tavu jautājumu, mīļumiņ. Nupat noskaidroju, ka zināmā veidā tu atšķiries no visiem citiem cilvēkiem. Tu redzi tumsā, tu spēj saost, ko citi nejūt. Tev piemīt īstas pēdu meklētāja suņa īpašības. Tās ir ārkārtīgi vērtīgas īpašības, bet tev savas spējas jātur slepenībā. Ja cilvēki to uzzinās, viņi sāks tevi uzskatīt par ērmotu bērnu, par brīnumbērnu, citi bērni sāks tevi kaitināt un sados tev visādas iesaukas. Šai pasaulē tev jābūt tādam pašam kā visi citi, ja negribi izraisīt skaudību un nenovīdību. Atšķirība, kas tev piemīt, ir brīnišķīga un jauka, un es par to priecājos. Bet tu glabāsi to slepenībā — kaut vai māmiņai par prieku. Vai apsoli?

Bērns apsolīja, kaut arī nekā nesaprata.

Visu atlikušo dienu jaunās mātes galvā cita caur citu jaucās satrauktas domas; dzima plāni, ieceres, projekti, kas visi bija baismīgi, drūmi, tumši. Un tomēr tie iekvēlināja viņas seju, iededza tajā nežēlīgu gaismu, iededza tajā uguni ar elles liesmu atblāzmu. Viņa jutās nemiera urdīta, jutās kā drudzī, nespēdama rast mieru ne sēžot, ne stāvot, ne lasot vai šujot; vienīgo atvieglojumu sniedza nerimtīga kustēšanas. Desmitiem dažados veidos viņa parbaudija dela spējas un, nemitīgi domādama par pagātni, visu laiku prātā atkārtoja:

«Viņš salauza mana tēva sirdi, un visus šos gadus es nakt' un dienu veltīgi esmu izprātojusies, kā salauzt viņējo, bet nu esmu atradusi īsto ceļu, nu esmu to atradusi.»

Pienāca vakars, bet nemiera dēmons no viņas neatstājās; ar sveci rokā viņa pārstaigāja māju no bēniņiem līdz pagrabam, noslēpdama spraudes, adatas, uzpirksteņus un diega spolītes zem spilveniem un paklājiem, sienu spraugās, ogļu kastē un tumsā sūtīja puisēnu šīs lietas sameklēt; viņš tās atrada un jutās laimīgs, kad māte viņu uzslavēja, apmīļoja un glāstīja.

No šī brīža viņas dzīve ieguva jaunu jēgu. Viņa sacīja: «Nākotne ir izlemta. Nu es varu mierīgi gaidīt un izbaudīt gaidīšanas prieku.»

Viņā no jauna pamodās zudušās intereses. Viņa atkal sāka nodarbo­ties ar mūziku, valodām, zīmēšanu, gleznošanu un nodevās daudzām citām sen pamestām jaunības gadu aizrautībām. Viņa atkal kļuva laimīga, atkal sāka izjust prieku par dzīvi.

Gadiem ritot, viņa vēroja sava dēla veidošanos un bija ar to apmierināta. Ne pilnīgi, bet gandrīz pilnīgi. Labsirdības zēnā bija vairāk nekā cietsirdības. Tas viņas skatījumā bija dēla vienīgais trūkums. Bet viņa apsvēra arī, ka mīlestība un pielūgsme, ar kādu viņš pret māti izturējās, šo trūkumu atsvērs. Viņš prata arī ienīst — tas bija labi; bet vēl nebija skaidrs, vai viņa naids būs tikpat izturīgs un sīksts kā mīlestība, un tas vairs nebija labi.

Pagāja vēl daži gadi. Arčijs bija izaudzis par glītu, slaiku, spēcīgu jaunekli, bija pieklājīgs, izturēts, sabiedrisks un visādā ziņā tīkams, izskatījās varbūt mazliet vecāks par saviem sešpadsmit gadiem. Kādu vakaru māte ieminējās, ka viņai esot kaut kas ļoti svarīgs sakāms, piebilzdama, ka viņš nu esot pietiekami pieaudzis, lai to uzzinātu, un ar pietiekami stingru gribu un raksturu, lai īstenotu grūto plānu, ko viņa izstrādājusi un izlolojusi ilgos gados. Tad viņa izstāstīja viņam drausmīgo notikumu visā tā atbaidošajā kailumā. Kādu bridi zēns bija gluži sastindzis; tad viņš sacīja:,

— Es saprotu. Mēs esam dienvidnieki, un saskaņā ar mūsu tiku­miem un raksturu pastāv tikai viens veids, kā to visu atmaksāt. Es viņu sameklēšu un nogalināšu.

— Nogalināsi? Nē! Nāve ir atbrīvošana, tā ir atpestīšana. Nāve ir labdarība. Vai es lai viņam vēl daru labu? Tu nedrīksti viņam ne matiņu uz galvas aiztikt.

Zēns brīdi kavējās pārdomās, tad sacīja:

— Tu man esi viss šai pasaulē. Tava vēlēšanās man ir likums un prieks. Saki tikai, kas jādara, un es to izdarīšu.

Mātes acis gandarījumā iemirdzējās, un viņa teica:

— Tev jāiet un viņš jāatrod. Jau vienpadsmit gadu man zināms, kur viņš patvēries. Vairāk kā piecus gadus un daudz naudas esmu notērējusi, lai to uzzinātu. Viņam pieder kvarca raktuves Kolorado un klājas labi. Viņš dzīvo Denverā, viņu sauc par Džeikobu Fulleru. Tā — šī ir pirmā reize pēc tās neaizmirstamās drausmu nakts, kad izrunāju šo vārdu. Iedomājies vien — tas būtu arī tavs uzvārds, ja es tevi no tāda kauna nebūtu paglābusi un sagādājusi tev godīgāku vārdu. Tev jāpadzen viņš no mājām, tad jāsameklē rokā un atkal jāpadzen; un jāatrod un jātrenc tālāk, pastāvīgi, nemitīgi, saindējot viņam dzīvi, piepildot to ar nezināmām šausmām, ar mokām un postu, jāliek viņam ilgoties pēc nāves un vēlēties, kaut pietiktu drosmes izdarīt pašnāvību; tev viņš jāpadara par jaunu Mūžīgo Žīdu, lai viņš aizmirst, kas ir atpūta, kas ir dvēseles miers, kas ir ciešs, veselīgs miegs; tev jāseko viņam, nerimstoši jāvajā viņš, līdz tu salauzīsi viņa sirdi, kā viņš salauza mana tēva un manu sirdi.

— Es darīšu visu, kā tu vēlies, māt.

— Es tev ticu, bērns. Viss ir sagādāts, viss ir gatavs. Ņem šo kredītvēstuli, neskopojies, naudas mums ir daudz. Dažreiz tev varbūt vajadzēs maskēties. Esmu arī tam nolūkam visu sagatavojusi, tāpat kā pārējo.

No rakstāmmašīnas galdiņa atvilktnes viņa izņēma vairākas papīra lapas. Uz tām mašīnrakstā bija lasāms šāds teksts:

10 000 dolāru atlīdzības!

Domājams, ka šeit dzīvo cilvēks, ko meklē vienā no Austrumu štatiem. 1880. gadā viņš naktī piesēja savu jauno sievu pie koka lielceļa malā, iecirta viņai pa seju ar jājampātagu un rīdīja virsū suņus, kas viņai noplēsa drēbes līdz kailai miesai. Tur viņš sievieti atstāja un pats aizbēga. Sievas asinsradinieks meklē noziedznieku jau septiņpadsmit

gadu. Adrese…………. pasta nodaļā. Minētā atlīdzība tiks izmaksāta

skaidrā naudā cilvēkam, kas sarunā zem četrām acīm paziņos noziedznieka adresi.

— Kad tu būsi viņu atradis un ielāgojis viņa smaku, tu naktī aiziesi un pielīmēsi vienu no šiem paziņojumiem pie mājas, kur viņš dzīvo, bet otru pie pasta ēkas vai citā vietā, kur pulcējas daudz cilvēku. Drīz par to runās visi. Taču vispirms tev jādod viņam dažas dienas, lai viņš par ciknecik piemērotu cenu var izpārdot savu mantu. Mēs viņu izputinā­sim, bet darīsim to pakāpeniski, nedrīkstam viņu uzreiz novest pie ubaga spieķa, jo tas varētu viņu iedzīt izmisumā, kaitēt viņa veselībai vai viņu pat nogalināt.

Viņa izņēma no otras atvilktnes vel dažas ar mašīnu aprakstītas lapas un vienu no tām nolasīja:

18 … gada……….

«Džeikobam Fulleram.

Dodu Jums……. dienas darīšanu nokārtošanai. Šajā termiņā Jūs

neviens netraucēs; termiņš izbeidzas…. pulksten…. Tad Jums JĀIZVĀCAS. Ja Jūs pēc minētās stundas vēl būsiet šeit, es izlīmēšu sīku aprakstu par Jūsu noziegumu uz visiem ielu stūriem, pievienojot tā izdarīšanas datumu un vietu, minot visu dalībnieku vārdus, arī Jūsējo. Nebaidieties no fiziska uzbrukuma, tas nekādā ziņā nenotiks. Jūs iegrūdāt postā vecu vīru un salauzāt tam sirdi. Viss, ko likāt ciest viņam, būs jāizcieš arī Jums.»

— Papīru tu neparakstīsi. Viņam tas jāsaņem, pirms viņš dabū redzēt paziņojumu par izsludināto atlīdzību, pirms no rīta iziet ārā, jo citādi viņš var krist panikā un aizbēgt, kā stāv, bez naudas.

— Es nekā neaizmirsīšu.

— Šie paziņojumi tev nepieciešami tikai sākumam, varbūt pietiks ar vienu pašu reizi. Vēlāk, kad gribēsi likt viņam no kaut kurienes aizvākties, pieraugi, lai viņš saņem šādu paziņojumu, kur būs tikai daži vārdi: , »

«Brauciet tālāk. Dodu Jums………. dienas.». Viņš paklausīs. Vari būt

drošs.

III

Izraksti no mātei sūtītām vēstulēm.

Denverā, 1897. g. 3. apriti

Jau vairākas dienas dzīvoju ar Džeikobu Fulleru vienā viesnīcā. Esmu ielāgojis viņa smaku; varētu dzīt viņam pēdas pa desmit kājnieku divīzijām un tomēr viņu atrast. Bieži esmu stāvējis viņam gandrīz blakus un dzirdējis viņu runājam. Viņam pieder labas raktuves, no kurām viņš gūst pieklājīgus ienākumus, bet nav bagāts. Kalnrača darbu viņš iemācījies godīgi, strādādams par algu. Pēc dabas viņš ir jautrs cilvēks, kas nejūt savus četrdesmit trīs gadus; pēc izskata viņam var dot mazāk, teiksim, trīsdesmit sešus vai trīsdesmit septiņus gadus. Viņš vairs nav otrreiz apprecējies — uzdodas par atraitni. Attiecības ar cilvēkiem viņam labas, viņš ir cienīts, iemīļots un viņam daudz draugu. Pat es jūtu pret viņu simpātijas — taču laikam tēva asinis pieteic savas tiesības. Cik akli un nesaprātīgi lāgiem ir dabas likumi — īstenībā gandrīz visi! Vai Tu redzi, cik grūts tagad kļuvis mans uzdevums? Vai saproti mani un būsi iecietīga? Mana naida uguns ir krietni paplēnējusi — vairāk, nekā es pats gribētu atzīt. Bet uzdevumu es izpildīšu. Kaut arī prieks izdzisis, pienākums tomēr paliek, un es viņu nesaudzēšu.

Man palīdz skaudrais sašutums, ko izjūtu, iedomājoties, ka viņš, kas tik nelietīgi noziedzies, ir vienīgais, kas nekā nepārdzīvo. Iegūtā mācība neapšaubāmi uzlabojusi viņa raksturu, un tas viņam ļauj justies laimīgam. Viņš, vainīgais, ir atpestīts no jebkādām ciešanām, bet Tevi, nevainīgo, tās pagalam nomocījušas. Tikai neraizējies — viņš savu tiesu sagaidīs.

Sudrabaizā, 19. maijā

Formu Nr. 1 es izlīmēju 3. aprīļa naktī, bet formu Nr. 2 vakarā iebāzu pa viņa istabas durvjapakšu, nosakot, ka Denvera viņam jāatstāj 14. aprīļa vakarā pulksten 11.50 vai agrāk.

Kāds pa naktīm apkārt klīstošs reportieris nozaga vienu manu paziņojumu, tad, apstaigājis visu pilsētu, bija atradis un nozadzis arī otru. Tādā veidā viņš tika pie tā, ko avīžnieki dēvē par «ķērienu»— tas ir, viņš ieguva vērtīgu materiālu un parūpējās, lai nevienai citai avīzei tas netiktu. Un otrā rītā viņa avīze, kas ir galvenā šajā pilsētiņā, bija trekniem burtiem pirmajā lappusē iespiedusi paziņojumu, apveltījot mūsu nelieti ar vulkāna izvirdumam līdzīgiem komentāriem veselas slejas garumā un nobeidzot rakstu ar solījumu piemest uz avīzes rēķina vēl tūkstoš dolāru pie mūsu izsolītās atlīdzības! Šejienes prese prot izrādīt augstsirdību, saodusi labu darījumu.

Brokastīs es apsēdos savā parastajā vietā, ko esmu izvēlējies tādēļ, ka no tās varu labi vērot tētiņa Fullera seju un dzirdēt, ko pie galdiņa runā. Telpā bija sanākuši cilvēki septiņdesmit pieci vai vesels simts, visi par to vien runāja un izteica cerības, ka meklētājs nelieti atradīs un atbrīvos apgānīto pilsētu no nešķīsteņa — ar sliedi vai lodi, vai kaut kā citādi.

Kad Fullers ienāca ēdamzālē, viņam vienā rokā bija salocīta aizbraukšanas pavēle, bet otrā — avīze; viņu ieraugot, man bezmaz pamira sirds. Viņa jautrība bija pazudusi bez pēdām, viņš izskatījās vecs, izvārdzis, seja pelnu pelēkumā. Un iedomājies vien, ko viņam vajadzēja noklausīties! No saviem draugiem, māmiņ, kuri nekā nenojauta, viņš dzirdēja sev veltītus epitetus un raksturojumus, kas šķita patapināti no paša Sātana autorizētā vārdnīcu un leksikonu pekles izdevuma. Un vēl vairāk —- viņam vajadzēja pievienoties šiem spriedumiem un tiem aplaudēt. Šie aplausi viņam sagādāja lielas mokas; no manis viņš to nespēja noslēpt; bez tam bija skaidri redzams, ka viņam zudusi ēstgriba; viņš tikai bakstīja ēdienu šķīvī, nespēdams nenieka ieēst. Pēdīgi kāds ieteicās:

— Ļoti iespējams, ka tuvinieks sēž šai pašā istabā un dzird, ko pilsēta domā par šo nepieredzēto nelieti. Ceru, ka tā tiešām ir.

Ai, māmulīt, bija sāpīgi noskatīties, kā Fullers sarāvās un izbīlī sāka raudzīties apkārti Tad viņš to vairs nespēja izciest un izgāja ārā.

Vairākas dienas viņš pēc tam runāja par to, ka esot nopircis raktuves Meksikā, tāpēc gribot šejienes raktuves pārdot un iespējami drīz doties turp, lai varētu jauno īpašumu pats uzraudzīt. Viņš tēloja labi, sevi nenododams; teica, ka esot ar mieru pārdot raktuves par četrdesmit tūkstošiem dolāru un labprāt gribētu saņemt ceturto daļu skaidrā naudā un atlikušo vērtspapīros; bet viņam ļoti vajagot skaidras naudas jaunā uzņēmuma samaksai, tādēļ pārdošot lētāk, ja pircējs visu samaksāšot naudā. Raktuves viņš pārdeva par trīsdesmit tūkstošiem. Un — kā Tu domā — ko viņš tad darīja? Pieprasīja samaksu papīr­naudā, teikdams, ka tas vīrs Meksikā cēlies no Jaunanglijas, ir pilnu galvu dažādām savādām iedomām, labāk gribot papīrnaudu nekā zeltu vai čekus. Šejienieši domāja, ka tas ir aplam, jo par čeku Ņujorkas bankās var saņemt papīrnaudu bez jebkādiem sarežģījumiem. Par šo dīvainību spriedelēja visā pilsētā, bet tikai vienu dienu, ilgāk Denverā ne par vienu tematu nerunā.

Es visu laiku viņu vēroju. Tiklīdz pārdošana bija nokārtota un nauda samaksāta, kas notika 11. aprīlī, es ne uz mirkli neizlaidu Fulleru no acīm. Tonakt, īstenībā 12. aprīlī, jo bija mazliet pēc pusnakts, izsekoju Fulleram līdz pat viņa istabai, kas atradās tai pašā gaitenī, četras durvis no manējām, tad aizgāju un pārģērbos savās netīrajās raktuvju strādnieka drēbēs, notriepu seju tumšāku un paliku sēžam neapgaismotā istabā, nolicis pa rokai maišeli ar vienu lieku veļas kārtu; durvis atstāju pusviru, jo gaidīju, ka drīz putniņš papletīs spārnus. Pēc pusstundas pa gaiteni aizgāja vecīga sieva ar maisu rokā; es uztvēru pazīstamo smaku un, paķēris savu maišeli, gāju tai pakaļ, jo tas bija pārģērbies^ullers. No viesnīcas viņš izgāja pa sāndurvīm, pie stūra iegriezās klusā ieliņā un pa sīku lietutiņu un pilnīgu tumsu nogāja trīs kvartālus; tur viņš iekāpa divjūga karietē, kas, protams, bija priekšlaikus pasūtīta un viņu jau gaidīja. Es (neaicināts) uzrausos uz bagāžas platformiņas karietes aizmugurē, un mēs straujos rikšos aizbraucām. Nobraucām desmit jūdžu, tad kariete apstājās pie nelielas stacijas, Fullers norēķinājās ar ormani. Izkāpis no karietes, viņš apsēdās nojumē uz ķerras, laikam negribēdams rādīties gaismā. Es iegāju stacijā un vēroju biļešu kasi. Fullers biļeti pirkt neienāca. Arī es nepirku. Drīz pienāca vilciens, viņš iekāpa vagonā; es pa otrām durvīm iekāpu tai pašā vagonā un, izgājis cauri vagonam, apsēdos viņam aiz muguras. Kad viņš konduktoram nosauca savu galamērķi, es pasēdos par dažiem soliem tālāk, kamēr konduktors mainīja naudu, un, kad tas pienāca pie manis, samaksāju par biļeti līdz tai pašai stacijai — apmē­ram simt jūdžu tālāk uz rietumiem.

No tā brīža Fullers mani veselu nedēļu notrenkāja bez elpas. Viņš klīda no vienas vietas uz otru, tad atkal uz citu, arvien tikai tālāk uz rietumiem, bet jau pēc pirmās dienas viņš vairs nebija sieviete. Viņš bija raktuvju strādnieks, tāpat kā es, un viņam bija kuplas liekās ūsas. Maska viņam bija nevainojama, un savu lomu viņš varēja tēlot nepiedomādams, jo patiesi bija strādājis raktuvēs. Tagad viņu nebūtu pazinis pat labākais draugs. Pēdīgi viņš apmetās šeit, visnenozīmīgā­kajā, mazākajā kalnraču ciematā Montānā, noīrēja būdu un ik dienu iet meklēt iegulas; kalnos viņš paliek visu dienu un no ļaudīm izvairās.

Es dzīvoju kalnraču barakā — kopmītnē, kur viss ir drausmīgs: guļamās lāvas, ēdiens, netīrība — viss.

Esam šeit nodzīvojuši četras nedēļas, bet visā šai laikā man gadījies viņu redzēt tikai vienu reizi; taču ik vakaru es izsekoju viņa pēdām un pēc tam stāvu postenī. Kolīdz viņš bija noīrējis būdu, es aizbraucu uz piecdesmit jūdzes attālo pilsētiņu un nosūtīju telegrammu uz viesnīcu Denverā, lai paglabā manu bagāžu, kamēr to savākšu. Šeit man nekas nav vajadzīgs, esmu paņēmis līdzi dažus armijas kreklus apmaiņai.

Sudrabaizā, 12. jūnijā

Līdz šejienei valodas par notikumiem Denverā, manuprāt, nav atklīdušas. Pazīstu gandrīz visus apmetnes kalnračus, bet neviens, vismaz man dzirdot, ne ar vārdu par to nav ieminējies. Fullers šajos apstākļos neapšaubāmi jūtas drošībā. Viņš sadzinis mietiņus divas jūdzes no apmetnes — ļoti vientuļā vietā kalnos. Vieta šķiet daudzso­loša, un viņš strādā ļoti centīgi. Bet kā viņš ir pārvērties! Nekad nepasmaida, noslēdzas no visiem, ne ar vienu nesarunājas — viņš, kuram vēl tikai pirms diviem mēnešiem tā patika sabiedrība un jautrība. Pēdējā laikā esmu vairākkārt redzējis viņu paejam garām — salīkušu, vientuļu, ne vēsts vairs no vingrās gaitas — traģiska, nožēlo­jama figūra. Viņš dēvējas par Deividu Vilsonu.

Jūtos drošs, ka viņš paliks šeit, kamēr mēs viņu netramdīsim. Ja Tu uz to pastāvi, trenkšu viņu tālāk, taču man šķiet, ka viņš nevar kļūt nelaimīgāks, kā ir pašreiz. Aizbraukšu atpakaļ uz Denveru un kādu jonīti palutināšu sevi ar ērtībām, ēdamu barību, gultu, kurā var gulēt, un tīrību; pēc tam savākšu savas mantiņas un piespiedīšu nabaga Vilsona tētiņu ņemt kājas pār pleciem.

Denverā, 19. jūnijā

Šeit skumst pēc viņa. Visi cer, ka viņam Meksikā klājas labi, un tā nav tukša runāšana, viņi to saka no sirds. To jau, kā zini, uzreiz var redzēt. Atzīstos, ka esmu šeit noslaistījies pārāk ilgi. Bet, ja Tu būtu manā vietā, Tu justu man līdzi. Jā, zinu, ko Tu gribi sacīt, un Tev taisnība: ja es būtu Tavā vietā un manu sirdi dedzinātu Tavas atmiņas… Rit pat ar naktsvilcienu došos atpakaļ.

Denverā, 20. jūnijā

Lai dievs mums piedod, māt, mēs vajājam nepareizo cilvēkul Visu nakti neesmu aizvēris acu, tagad, rītausmā, gaidu, kad būs jāiet uz agro vilcienu, bet minūtes rit tik lēni, tik lēni!

Šis Džeikabs Fullers ir vainīgā Fullera brālēns. Kādi mēs gan bijām muļķi, neiedomādamies, ka pēc tik nelietīga darba vainīgais nemūžam neturpinās dzīvot pats ar savu vārdu! Denveras Fullers ir četrus gadus jaunāks par to otru; viņš ieradās šeit septiņdesmit devītajā gadā, tikko kļuvis par atraitni, viņam toreiz bija divdesmit viens gads, un tas notika gadu pirms jūsu apprecēšanās; ir neskaitāmi dokumenti, kas to pierāda. Vakarvakarā runāju ar dažiem viņa draugiem, kuri viņu pazīst kopš pirmās dienas, kad viņš šeit ieradās. Es nekā neteicu, bet pēc dažām dienām pārvedīšu viņu atpakaļ uz šo pilsētu un atlīdzināšu zaudējumus, kas viņam radušies, pārdodot raktuves; un tad šeit notiks bankets, ies lāpu gājiens, un par visu maksāšu es. Vai Tu to nosauc par ēverģēlību? Bet es taču, kā Tev labi zināms, vēl esmu tikai puika. Drīz vien es vairs nebūšu puika.

Sudrabaizā, 3. jūlijā

Māt, viņš ir prom! Pazudis, neatstādams nekādas pēdas. Kad es atbraucu, smaka jau bija pagaisusi. Šodien es kopš tās dienas pirmoreiz piecēlos no gultas. Kaut es nebūtu tik jauns! Tad būtu vieglāk pārciest likteņa triecienus. Visi domā, ka viņš aizgājis uz rietumiem. Šovakar došos ceļā — pāris stundu ar zirgu, tālāk ar vilcienu. Nezinu, kurp dodos, bet man jābrauc; palikt uz vietas nozīmētu mocīties.

Viņš, protams, atkal mainījis vārdu un izskatu. Tas nozīmē, ka varbūt man vajadzēs apbraukāt visu zemeslodi, lai viņu atrastu. Man tiešām liekas, ka tā būs. Vai nu Tu redzi, māt? Iznāk, ka Mūžīgais Žīds esmu es. Kāda ironija! Mēs šo likteni paredzējām citam.

Padomā par grūtībām, kas radušās! Un to nebūtu, ja vien es varētu viņu meklēt ar sludinājumu. Bet es nespēju izdomāt, kā sacerēt sludinājumu, lai tas viņu nenobiedētu, kaut ari esmu gudrojis, bezmaz no prāta nojukdams. «Ja tas džentlmenis, kas nesen nopirka raktuves Meksikā un pārdeva savas raktuves Denverā, paziņotu savu adresi. ..» (kam, māt?), «viņam tiktu paskaidrots, ka noticis pārpratums; viņam tiks lūgta piedošana un pilnā mērā atlīdzināti visi zaudējumi, ko viņš cietis zināmos apstākļos.» Vai redzi? Viņš nodomātu, ka tas ir slazds. Kurš gan tā nedomātu? Ja es rakstītu «Tagad zināms, ka viņš nav meklētais, ka meklētais ir cits cilvēks, kuram agrāk bija tāds pats vārds un uzvārds, bet kurš zināmu iemeslu dēļ vārdu mainījis», vai tā būtu labi? Bet denverieši uzreiz saausltos un iesauktos: «Ā!» un atcerētos aizdomīgo izdarlšanos ar papīrnaudu, un sacītu: «Kādēļ tad viņš aizbēga, ja nebija īstais?» Tas neder. Ja man neizdotos viņu atrast, viņa reputācija Denverā būtu sabojāta uz visiem laikiem, turpretī tagad uz tās nav neviena traipiņa. Tev ir gudrāka galva nekā man. Palīdzi.

Man ir viens pavediens, bet tikai viens vienīgs. Es pazīstu viņa rokrakstu. Ja viņš ierakstīs savu neīsto vārdu viesnīcas reģistrācijas grāmatā, pārāk nesagrozot rokrakstu, es to pazīšu visur, kur vien ieraudzīšu.

Sanfrancisko, 1898. gada 28. jūnijā

Tu jau zini, ka esmu pārmeklējis Savienotās Valstis no Kolorado līdz pat Klusajam okeānam, un arī to, ka vienreiz gandrīz viņu notvēru. Un man vēlreiz iznāca tāpat. Tas nolika šeit, vakar, uzdūros viņa pēdām, gluži svaigām; tas bija uz ielas, es skriešus devos pa tām, un tās mani aizveda uz lētu viesnīcu. Tā bija nejēdzīga kļūdīšanās; suns būtu skrējis pa citu ceļu. Bet es esmu tikai pa pusei suns un satraukuma brīdi varu izrīkoties tīri cilvēciski aplam. Tajā viesnīcā viņš bija nodzīvojis desmit dienu; tagad es gandrīz droši zinu, ka pēdējos sešos vai astoņos mēnešos viņš nekur nav ilgi uzturējies, bet, nemiera dzīts, traucies no vienas vietas uz otru. Es to saprotu un zinu, ko nozīmē to izjust. Viņš joprojām dzīvo ar to pašu vārdu, ko bija ierakstījis reģistrācijas grāmatā, kad pirms deviņiem mēnešiem gandrīz viņu noķēru,— Džeimss Vokers, un neapšaubāmi pieņēma to tad, kad aizbēga no Sudrabaizas. Viņš ir vienkāršs cilvēks un netiecas pēc izmeklētiem vārdiem. Es tūliņ pazinu viņa rokrakstu, kaut arī tas ir nedaudz sagrozīts. Taisnīgs cilvēks, kam neizdodas ne viltība, ne izlikšanās.

Viesnīcā man sacīja, ka viņš tikko izrakstījies, laikam aizceļojis; adresi nav atstājis; licies iztrūcies, kad viņu lūguši atstāt adresi; izņemot lētu ceļasomu, viņam nekādas bagāžas nav bijis; aizgājis kājām ar somu pie rokas: «Skops vecis, viesnīcai no viņa daudz labuma nebija.» «Vecis!» Laikam viņš tagad tiešām tāds ir. Es vairs neklausījos; viesnīcā nebiju uzturējies ilgāk par minūti. Metos pa viņa pēdām, kas mani aizveda uz kuģu piestātni. Māt! No tvaikoņa, kas viņu bija aizvedis, viedās vairs tikai dūmu mākonītis pie apvāršņa. Ja būtu tūliņ gājis pareizajā virzienā, būtu ietaupījis pusstundu, būtu varējis nolīgt ātrgaitas kuteri, un varbūt man būtu izdevies panākt kuģi. Tas devās uz Melburnu.

Cerību kanjona, Kalifornija, 1900. gada 3. oktobrī

Tev ir pamats sūdzēties. «Tikai viena vēstule gadā» patiesi ir ļoti maz, es tam piekrītu; bet ko lai raksta, ja nav nekā cita, ko pastāstīt, kā neveiksme pēc neveiksmes? To neviens nespētu izturēt. Tas dzen izmisumā.

Es Tev jau rakstīju — man šķiet, kopš tā laika aizritējusi vesela mūžība — kā pazaudēju viņa pēdas Melburnā un pēc tam vairākus mēnešus dzenāju viņu rokā pa visu Austrāliju.

Nu, pēc tam sekoju viņam uz Indiju; Bombejā es viņu gandrīz panācu; turpināju dzīties viņam pa pēdām uz Barodu, Ravalicindi, Laknavu, Lahonu, Kanpūru, Allahabadu, Kalkutu, Madrasu — o, itin visur; nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, putekļos un saules svelmē — visu laiku gandrīz viņam pa pēdām, tomēr klāt netikdams. Pēc tam uz Ceilonu, tad . . . lai paliek, drīzumā aprakstīšu Tev visu sīkumos.

Izsekoju viņam atpakaļ uz Kaliforniju. Pēc tam esmu viņu medījis šajā štatā no janvāra līdz pagājušajam mēnesim. Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš atrodas netālu no Cerību kanjona; izsekoju viņam līdz kādai vietai, kas ir trīsdesmit jūdžu no šejienes, bet tur man pēdas pagaisa. Jādomā, ka viņu kāds uzņēma pavest ratos.

Pašreiz atpūšos, tikai laiku pa laikam pārmaiņas labad cenšos atrast zaudētās pēdas. Biju pārguris līdz nāvei, māt, un gaužām nomākts, lāgiem daudz netrūka, ka būtu pilnīgi zaudējis cerības; bet kalnrači šajā nelielajā apmetnē ir lāga puiši, un ilgajā šeit pavadītajā laikā esmu ar tiem ļoti saradis; viņu bezrūpīgā jautrība mani uzmundrina un ļauj aizmirst paša rūpestus. Dzīvoju būdā kopā ar puisi, kuru sauc par Semiju Hiljeru; viņam ir apmēram divdesmit pieci gadi, arī viņš, tāpat kā es, ir savai mātei vienīgais, ļoti mīl māti un raksta viņai ik nedēļu, tādā ziņā gan ir tikai daļēji man līdzīgs. Semijs ir bikls cilvēks un, runājot par intelektu. .. nu, pie jaunu pasauļu atklājējiem viņš nepieder; tomēr visi viņu šeit ieredz; viņš ir labs un sirsnīgs; pasēdēt kopā ar viņu un parunāties man tagad nozīmē dienišķo maizi, atpūtu un labsajūtu, jo man blakus atkal ir draugs un biedrs. Kā man gribētos, lai arī Džeimsam Vokeram būtu tāds biedrs. Viņam taču bija draugi, viņam patika sabiedriskā sadzīve. Bet tad viņš man acu priekšā tūdaļ parādās tāds, kādu viņu redzēju pēdējoreiz. Cik traģisks tēls! Redzu to bieži jo bieži. Un tieši toreiz es, pārvarēdams sirdsapziņas balsi, aizdzinu viņu jaunos klejojumos!

Hiljeram ir labāka sirds nekā man, domāju pat, ka labāka nekā jebkuram visā apmetnē, jo viņš draudzējas ar ciemata melno avi — Flintu Bakneru un ir vienīgais cilvēks, ar kuru Flints Bakners sarunājas un kuram ļauj sarunāties ar sevi. Viņš sakās zinām Flinta dzīvesstāstu un cēloņus, kādēļ tas kļuvis tāds, kāds ir tagad, un tālab vajagot pret Flintu izturēties, cik vien žēlsirdīgi cilvēks spēj. Jāteic, ka vienīgi tik plašā sirdī piemešanos var atrast tāds cilvēks kā Flints Bakners, ja ņem vērā, ko visapkārt dzird par viņu runājam. Man šķiet, šis viens piemērs Tev Semija raksturu atklās skaidrāk, nekā es būtu spējis ar rūpīgu, garu aprakstu. Reiz sarunā viņš izteicās apmēram šādi:

— Flints ir man attāls radinieks un izstāsta man visas savas nedienas, laiku pa laikam izkrata sirdi, jo citādi tā kādu dienu varētu pārplīst. Es tev teikšu, Arčij Stilmen, nelaimīgāka cilvēka nav visā pasaulē; visa viņa dzīve ir vienas vienīgas dvēseles mokas — viņš nepavisam nav tik vecs, kā izskatās. Sirdsmieru viņš zaudējis jau pirms daudziem gadiem. Nekad viņam dzīvē nav laimējies. Brīžiem viņš saka, ka labāk būtu nokļūt īstajā ellē, jo pašreizējā esot viņu pārāk nomocījusi.

IV

Neviens īsts džentlmenis nerunās kailu patiesību dāmu klātbūtne.

Bija spirgts, dzestrs rīts oktobra sākumā. Ceriņu un zeltalietus krūmi, rudens zeltījumā iekvēlināti, dega un liesmoja pret debesīm kā teiksmu tilts, ko dabas labestība uzcēlusi, lai nespārnotās būtnes, kas mīt koku galotnēs, varētu sastapties; īves un granātābeles skāva ar mežiem apaugušās nogāzes kaislās zelta un purpura liesmās; gaisu piesātināja neskaitāmu puķu reibinošais aromāts; augstu tukšajās debesīs aesofags sastindzis nekustīgā lidojumā; visapkārt valdīja rimts klusums, īsts dieva miers.

Laiks—1900. gada oktobris; vieta — Cerību kanjons, sudraba ra­cēju apmetne dziļi Esmeraldas apriņķī. Šī vieta ir tālu no pilsētām, augstu kalnos, nomaļa; tikai nesen atklāta. Kalnrači domā, ka šeit slēpjas bagātīgas sudraba iegulas un ka, pastrādājot divus trīs gadus, stāvoklis noskaidrosies pa īstam — vai nu uz vienu, vai otru pusi. Apmetnē dzīvo divsimt kalnraču, viena baltā sieviete ar bērnu, daži ķīnieši — veļas mazgātāji, piecas indiānietes un ducis klejojošu in­diāņu, kas ģērbušies no trušādām šūtās drēbēs, valkā nonēsātas platmales un no skārda konservu kārbām darinātas kaklarotas. Rūdas pārstrādes fabriku šeit vēl nav, arī baznīcas un savas avīzes nav. Apmetne pastāv tikai divus gadus; atradumi vēl nav sacēluši sensāciju; pasaule nezina, kā šo vietu sauc un kur tā atrodas.

Abpus kanjonam stāvas kalnu sienas paceļas trīstūkstoš pēdu augstumā, un būdas, kas garā virknē aizstiepjas pa aizas dibenu, saule noskūpsta tikai vienreiz dienā, kad tā pašā pusdienlaikā pacēlusies debess vidū. Ciemats ir divas jūdzes garš. Būdas saceltas patālu cita no citas. Vienīgā 110 baļķiem būvētā māja ir traktieris — vispār var teikt — vienīgā māja ciemā. Tā atrodas apmetnes centrā un ir iedzīvotāju vakara izklaides vieta. Tur viņi iedzer, spēlē kārtis un domino; arī biljardu, jo biljarda galds tur ir — zaļais vadmalas pārvalks vienos plīsumos, kas pielāpīti ar plāksteri; ir arī dažas kijas, tikai bez ādas uzgaļiem; ir dažas apdauzītas, saskrambātas koka bumbas, kas ripo ar skaļu klaudzoņu, neapstājas palēnām, bet pēkšņi; ir arī krīta gabals, no kura palīdis ārā krietns krama grauds; un spēlmanim, kas ar vienu kiju iesit sešas bumbas, ir tiesības izdzert mēriņu un pacienāt visus pārējos spēlmaņus uz krodzinieka rēķina.

Flinta Baknera būda bija pati pēdējā ciema dienvidu galā; viņa rokamais iecirknis atradās ciema galā mazliet aiz pēdējās būdas šai virzienā. Viņš bija īdzīgs, savrupnieks, ne ar vienu nedraudzējās. Tie, kas bija gribējuši viņu tuvāk iepazīt, to drīz vien nožēloja un atstājās. Par viņa pagātni neviens nekā nezināja. Daži domāja, ka Semijam Hiljeram tā zināma, citi teica, ka ne. Ja Hiljeram kāds vaicāja, viņš atbildēja, ka nekā par to nezinot. Flints dzīvoja kopā ar lēnprātīgu, gadus septiņpadsmit vecu angļu jaunekli, pret kuru viņš gan ļaudīs, gan vienatnē izturējās ļoti rupji. Šo zēnu, protams, mēģināja izprašņāt, bet bez panākumiem. Fetloks Džounss — tā jaunekli sauca — sacīja, ka Flints viņu pievācis, kad tas meklējis iegulu dzīslu, un, tā kā viņam Amerikā neesot ne radu, ne draugu, tad visprātīgāk licies palikt pie Baknera un paciest rupjo izturēšanos, saņemot par algu speķi un pupas. Vairāk viņš nekā nezināja pateikt.

Par šādu algu Fetloks bija nostrādājis jau mēnesi, un aiz lēnprātīgās ārienes viņā pamazām sāka gruzdēt dusmas par apvainojumiem un pazemojumiem, ar kuriem saimnieks neskopojās. Tieši biklie šādu apiešanos pārdzīvo sevišķi sāpīgi, varbūt vēl sāpīgāk nekā spēcīgie, kas var savu niknumu izgāzt, gūt atvieglojumu stipros vārdos, pat palaižot rokas, kad pacietības mērs pilns. Daži labsirdīgākie vīri gribēja Fetlokam viņa nedienās palīdzēt un pierunāt, lai iet projām no Baknera, bet jau šāda doma vien zēnu pagalam pārbiedēja, un viņš atteica: «Nē, nē.» Pets Railijs mudināja viņu, teikdams:

— Taisies no tā velna sīkstuļa vaļā un nāc pie manis. Nebaidies! Ar viņu es tikšu galā.

Ar asarām acīs zēns viņam pateicās, bet nobijies atbildēja, ka neriskēs; viņš teica, ka tad Flints viņu notveršot vienatnē, varbūt kādreiz naktī, urf. ..

— Oi, man bail pat iedomāties, mister Railijl

Daži citi pamācīja:

— Bēdz prom no viņa, mēs tevi pasargāsim. Laid naktī taisni uz piekrasti.

Taču visi mudinājumi bija velti runāti; zēns palika pie sava, ka Flints viņu panākšot un ar varu atvedīšot atpakaļ, kaut vai aiz tīras ļaunprātības.

Kalnrači to nespēja saprast. Nabaga puikam klājās ar katru nedēļu ļaunāk. Varbūt viņi būtu sapratuši, ja zinātu, kā jauneklis izmanto brivo laiku. Viņš gulēja slietenī netālu no Flinta būdas un naktīs, pārskaitīdams zilumus un pazemojumus, nemitīgi risināja tikai vienu vienīgu domu: kā varētu nogalināt Flintu Bakneru tā, lai netiktu pieķerts. Tas bija vienīgais prieks viņa dzīvē; visās divdesmit četrās diennakts stundās šīs nakts stundas bija vienīgās, ko viņš gaidīja ar karstām ilgām un kad jutās laimīgs.

Viņš izprātojās par indi. Nē, tas nederēja; izmeklēšanā noskaidrosies, kur tā dabūta un kas to iegādājies. Izprātojās par šāvienu mugurā kādā vientuļā vietā, kad Flints ap pusnakti atgriežas mājup — allaž vienā un tai pašā laikā. Nē — kāds var pagadīties tuvumā un viņu pieķert. Varbūt viņu aizmigušu nodurt? Nē — ja viņam samisās roka, tad Flints pamodīsies un viņu sagrābs. Viņš izdomājās simtiem dažādu veidu, bet neviens no tiem nederēja, jo pat visviltīgākajā un slepenā­kajā allaž pastāvēja liktenīgais riska moments, varbūtība, iespēja, ka viņu varētu pieķert. Uz to viņš negribēja ielaisties.

Taču viņš bija pacietīgs, bezgala pacietīgs. Nav kur steigties — viņš pats sev sacīja. Viņš nepametīs Flintu, pirms nebūs redzējis tā līķi; nav kur steigties — gan jau iespēja radīsies. Kaut kur tai jābūt, un viņš pacietīgi panesīs rupjības, sāpes un trūkumu, līdz šo iespēju atradīs. Jā, kaut kur jābūt iespējai, kas neatstāj pēdas, pat ne vismazāko norādī­jumu uz slepkavu . . . Nav kur steigties, viņš to atradīs, un tad — ai, ti­kai tad būs vērts dzīvot pasaulē! Līdz tam viņš visādā veidā centīsies noturēt spēkā savu lēnprātīgā zēna reputāciju; un, tāpat kā līdz šim, neviens no viņa nedzirdēs neviena apvainojoša vārda par nežēlīgo mocītāju.

Divas dienas pirms minētā oktobra rīta Flints bija šo to nopircis, un kopā ar Fetloku viņi bija pirkumu atnesuši uz Flinta būdu: kasti ar svecēm, ko viņi nolika kaktā; skārda bundžu ar spridzināmo pulveri, ko novietoja uz sveču kastes, un veselu spridzināmā pulvera muciņu, ko pabāza zem Flinta guļamlāvas; milzīgu degauklas rituli, ko pakāra uz vadža. Fetloks nosprieda, ka Flinta iecirknī rakšanas darbi laikam drīz būs pabeigti un sāksies spridzināšana; kaut ko viņš par šo darbu zināja, bet piedalījies nekad nebija. Viņa apsvērums izrādījās pareizs: bija pienācis laiks spridzināšanai. Nākamajā rītā viņi abi aiznesa uz atradņu vietu degauklu, urbjus un bundžu ar pulveri; rakums bija astoņas pēdas dziļš; lai tajā nokāptu un no tā izkāptu, tika izmantotas īsas redeļu kāpnītes. Viņi nokāpa bedrē, un Flints pavēlēja Fetlokam turēt urbi, tomēr ne ar vārdu nepaskaidrodams, kā tas pareizi jātur, bet pats paņēma veseri. Jau no pirmā vesera zvēliena Fetlokam urbis izspruka no rokām, kas bija gandrīz pats par sevi saprotams.

— Ak, tu ķēms, melnādainais izdzimums, vai tā jātur urbis? Pacel! Uzstādi! Turi ar nagiem! Nolādēts! Gan es tevi izmācīšu!

Pēc stundas urbšana bija pabeigta.

— Nu, ieber spridzekli!

Zēns sāka bērt pulveri bedrē.

— Stulbeni!

Smags sitiens pa žokli nogāza puisi zemē.

— Slienies augšā! Nevārties pinkšķēdams! Vispirms iestiprini! Un tagad iepildi spridzekli. Ko tu atkal dari? Vai gribi piebērt bedri līdz augšai? No visiem stulbajiem puņķutapām, ko man gadījies sastapt… Paber vispirms kārtiņu zemes, tad granti! Piemīdi! Stop, stop! Velns parāvis! Vācies nost!— Viņš pats paķēra stampu un noblietēja spridzekli, visu laiku velnišķīgi lādēdamies. Tad pielaida auklai uguni un aizskrēja jardus piecdesmit nostāk, Fetloks viņam pakaļ. Viņi nogaidīja pāris minūšu, tad ar pērkonīgu dārdu augstu gaisā uzlidoja milzīgs dūmu un akmeņu mākulis; vēl pēc maza brītiņa nobira akmeņu krusa, un no jauna iestājās klusums.

— Dieva vārds, man būtu gribējies, kaut arī tu būtu bijis tur iekšā!— noteica saimnieks.

Viņi atkal nokāpa šahtā, iztīrīja to un vēlreiz piepildīja ar spridzekli.

— Hei! Cik daudz auklas tu esi sadomājis veltīgi iztērēt? Vai nezini, cik gara aukla jānomērī?

— Nē, ser.

— Ak, nezini! Tādu muļķi, nudien, vēl visā mūžā neesmu redzējis!

Viņš izrāpās no šahtas un sauca lejup:

— Nu, āmurgalva, vai domā tur pavadīt visu dienu? Nogriez auklu un pielaid uguni!

Drebošais puika ieteicās:

— Neņemiet ļaunā, ser, es . . .

— Ak, tu vēl runāsi pretī — mani Griez nost un pielaid uguni!

Zēns nogrieza auklu un pielaida uguni.

— Vel-ll-a būšana! Esot nogriezis! Tikai minūti līdz sprādzienam! Kaut jel tu tur paliktu!

Neprāta niknumā Bakners izrāva kāpnītes no šahtas un skriešus metās projām. Zēns pārbijās līdz nāvei.

— Ak dievs! Palīgā! Palīgā! Glābiet!— viņš kliedza.— Ko lai es iesāku? Ko lai iesāku?

Cik cieši varēdams, viņš piespiedās pie bedres sienas; dzirdot degauklu sprakstam, viņam aizrāvās balss, elpa aiztrūka; nevarīgi viņš stāvēja un skatījās: pēc divām, trim vai četrām sekundēm viņš, gabalos saplosīts, uzlidos gaisā. Bet tad viņā uzplaiksnīja atskārta. Viņš pielēca pie auklas, atrāva to galu, kas bija atstāts virs zemes, un bija glābts.

Ļengans un izbīlī pusbeigts, visus spēkus zaudējis, viņš sabruka; tomēr dziļā priekā nomurmināja:

— Viņš pats mani iemācīja! Es zināju, ka atradīšu iespēju, ja pratīšu gaidīt.

Pēc minūtēm piecām Bakners piezagās pie šahtas un palūkojās lejup; viņš izskatījās uztraukts un apjucis. Situāciju viņš aptvēra ātri. Viņš nolaida kāpnes, un zēns nespēcīgi izrausās no bedres — ļoti bāls. Jaunekļa izskats pastiprināja Baknera apjukumu, un viņš ierunājās, ļaudams sejā atspoguļoties nožēlai un līdzjūtībai, kas prakses trūkuma dēļ padarīja viņa fizionomiju visai neparastu.

-— Tas bija negadījums, saproti. Nesaki nevienam par to ne vārda; es biju uztraukts un pats nepamanīju, ko esmu izdarījis. Tu izskaties diezgan nelāgi; šodien esi strādājis gana; ej uz manu būdu, paēd, ko vēlies, un atpūties. Tas bija skaidrs negadījums, saproti, jo es biju briesmīgi uztraukts.

— Es nobijos gan,— zēns, pagriezies uz iešanu, sacīja,— bet kaut ko arī iemācījos, un labi vien bija.

— Nolādēti viegli pielabināms!— Bakners nomurdēja, ar acīm sekodams zēnam.— Redzēs, vai pratīs turēt muti? Nevar zināt. . . Ek, būtu man izdevies uzspert viņu gaisā!

Zēns neizmantoja novēlēto atpūtu; laiku viņš izmantoja darbam, kam nodevās drudžaini, dedzīgi, ar neprātīgu prieku. Kalna nogāze līdz pašai Flinta būdai bija biezi apaugusi ar bieziem mūžzaļo pundurozolu — čaparelu krūmiem; Fetloka galvenais darbs noritēja tieši šās stūrgalvīgās biežņas tumšajos labirintos; pārējo viņš paveica pats savā slietenī. Beidzot viss bija padarīts gods godam, un viņš noteica:

— Ja viņš bīstas, ka es varētu par viņu sūdzēties, tad drīz viņa aizdomas izklīdīs. Rīt un parīt viņš redzēs, ka esmu tas pats gļēvais pienapuika. Bet naktī pēc parītdienas viņam pienāks gals, un neviens pat minēdams neuzminēs, kas viņu piebeidzis un kā tas izdarīts. Visjocīgākais ir tas, ka viņš pats man šo domu piespēlēja.

Nākamā diena pienāca un pagāja.

Pašreiz ir gandrīz pusnakts, un pēc piecām minūtēm sāksies jauna diena. Darbības vieta ir traktiera biljarda istaba. Raupji vīri raupjās drānās noļukušām platmalēm galvā, zābakos sabāztām bikšu starām, citam mugurā veste, bet visi nometuši svārkus un sanākuši ap dzelzs krāsniņu, kas, nokaitusi gluži sarkaniem sāniem, dveš tīkamu siltumu; klaudz biljarda bumbas; cita trokšņa telpā nav; ārā brāzmo ass vējš. Vīri, šķiet, garlaikojas; un tomēr it kā kaut ko gaida. Drukns pusmūža kalnracis platiem pleciem, iesirmām ūsām, drūmu seju un skadrām acīm pieceļas, uzmet uz rokas degauklas rituli, savāc vēl citas savas mantas un iziet, ne no viena neatvadījies. Tas ir Flints Bakners. Tiklīdz durvis aiz viņa aizvērušās, sāk dūkt valodas.

— Vispunktīgākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis,— ierunājās kalējs Džeiks Pārķers,— no viņa aiziešanas, pat pulkstenī nepaskatoties, skaidri zināms, ka ir pusnakts.

— Man domāt, tas arī ir viņa vienīgais tikums,— piebilda kalnracis Pīters Heivs.

— Viņš ir melnais traips mūsu pulkā,— runātāju papildināja Velsa Fargo firmas strādnieks Fergusons.— Ja šitais krogs piederētu man, es gan viņu piespiestu runāt, ja ne,— lai iet, kurp deguns rāda.— To teikdams, viņš uzmeta skatienu traktierniekam, kurš izlikās to neredzam, jo aprunātais bija labs tērētājs un ik nakti gāja mājup, pie letes krietni iestiprinājies.

— Paklausieties,— sacīja kalnracis Hems Sendvičs,— vai viņš kādu no jums, puiši, ir kaut reizi uzaicinājis kopā ar viņu iedzert?

— Kas tad? Flints Bakners? Svētā Marijai

Šie sarkastiskie izsaucieni tādos vai līdzīgos vārdos skanēja no visu mutēm. Pēc īsa klusuma brīža kalnracis Pets Railijs sacīja:

— Šitais tips ir īsta krustvārdu mīkla. Un tas viņa puisis tāpat. Es no viņiem gudrs netieku.

— Kurš tur var tikt gudrs,— piekrita Hems Sendvičs,— un, ja tie abi ir krustvārdu mīklas, kā tad nosauksiet trešo? Kad reiz sākuši runāt par augstākās pakāpes noslēpumainību, tad šis ir pārāks par abiem pirmajiem. Tas tev viegli uzminams, ko?

— Kur nu!

Tā atsaucās visi. Visi, izņemot vienu. Tas bija Pītersons — jaunpie- nācējs. Viņš pasūtīja riņķi dzeramā visiem un ziņkāri apjautājās, kas tad tas trešais esot. Visi atbildēja korī:

— Arčijs Stilmens.

— Vai tad šis tik noslēpumains?— Pītersons atkal jautāja.

— Vai viņš ir noslēpumains? Vai Arčijs Stilmens ir noslēpumains?— pārvaicāja Velsa Fargo pārstāvis Fergusons.— Mīlīt, ceturtā dimen­sija salīdzinājumā ar viņu ir tīrais nieks.

Fergusons, proti, bija skolots.

Nu Pītersons gribēja uzzināt visu; un ikviens bija ar mieru pastāstīt; katrs sāka pa savai modei. Bet krodzinieks Bilijs Stīvenss viņus apsauca un pamācīja, lai labāk runājot pa vienam. Viņš izdalīja dzeramo un norādīja uz Fergusonu, lai tas runājot. Un Fergusons iesāka:

— Nu, raugi, viņš vēl ir tīrais puika. Un tas arī ir apmēram viss, ko mēs par viņu zinām. Tu vari viņu izprašņāt, kamēr nogursti, tikpat nekā neuzzināsi. Vismaz nekā par viņa nodomiem vai ko viņš dara, vai kur dzimis un audzis un tamlīdzīgi. Par kaut ko vēl tuvāku, par viņa galveno, lielo noslēpumu ir nesapņo kaut ko izdibināt, viņš, gluži vienkārši, sāks runāt par citu, un beigta balle. Tu vari minēt un gudrot, kamēr zils paliec, tā ir tava darīšana, bet ko tu ar to būsi panācis? Manuprāt — nekā.

— Kas tad ir tas galvenais un lielais noslēpums?

— Varbūt redzēšana. Varbūt dzirdēšana. Varbūt instinkts. Varbūt burvestība. Izvēlies pats, kas labāk tīk; pieaugušajiem — divdesmit pieci centi, bērniem un kalponēm — puscena. Tad nu paklausies arī, ko viņš spēj. Tu vari no šejienes iziet un pazust, vari paslēpties, kur vien tev ienāk prātā, man vienalga, vari aiziet, cik tālu gribi, bet viņš mierīgi aizsoļos uz to vietu un piebakstīs tev ar pirkstu.

— Tu taču nerunā nopietni!

— Runāju gan. Un viņam vienalga, kāds laiks; dabas apstākji viņam neko nenozīmē, viņš tos pat neievēro.

— Ko — varbūt arī migla nav nekas?

— Migla! Tai viņa skatiens izšaujas cauri kā lode.

— Nu, puikas, tas nu gan lej, vai ne?

— Tā tiešām ir!— visi vienā balsī atsaucās.— Stāsti tālāk, Ferguson.

— Kad es saku, ser: viņš var palikt šeit iekšā un tērgavāt ar puišiem, bet tu izzodzies ārā un aizej uz kādu, vienalga, uz kuru no šā ciema būdām, atver grāmatu — jā, ser, vienu vai desmit grāmatas, iegaumē lappusi, un viņš tad celsies kājās, ies ārā, slās taisni uz to būdu un citu pēc citas atvērs tieši tās grāmatas īstajā lappusē, nosauks lappuses numuru un nekad nekļūdīsies.

— Tad jau viņš ir pats nelabais.

— Ne viens vien tā jau savu reizi nodomājis. Es tev tūliņ izstāstīšu vienu īstu brīnumu, ko viņš izdarīja. Viņvakar …

Šai mirklī ārpusē atskanēja satraukta murdoņa, durvis atsprāga vaļā un istabā iebruka vesels bars cilvēku ar apmetnes vienīgo balto sievieti priekšgalā.

— Mans bērns! Mans bērns! Mana meitiņa pazudusi! Dieva dēļ, palīdziet man atrast Arčiju Stilmenu! Mēs viņu velti izmeklējāmies malu malās!

Nu ierunājās krodzinieks:

— Piesēdiet, piesēdiet, misis Hogana, un neuztraucieties. Viņš jau pirms trim stundām lika sakārtot gultu. Laikam traki piekusis, augu dienu klenderēdams pa kalnu takām, kā pastāvīgi paradis, un aizgāja gulēt. Uzskrien augšā, Hem Sendvič, un pamodini viņu; viņš ir četrpadsmitajā numurā.

Jauneklis jo drīz, pilnīgi saģērbies, nosteidzās lejā. Viņš iztaujāja misis Hoganu par visu, ko viņa zina.

— Dievs lai jūs svētī, mīļais, bet es nezinu nekā. Kaut jel ko zinātu! Pulksten septiņos apguldīju viņu, un, kad pirms stundas iegāju, lai pati liktos gulēt, viņas tur vairs nebija. Aizskrēju uz jūsu būdu, mīļais, bet jūsu tur nebija, pēc tam skraidīju pa visu aizu no būdas būdā, jūs meklēdama, un nu esmu te un aiz uztraukuma un sirdssāpēm nezinu, kur dēties, bet, paldies dieviņam, esmu jūs beidzot atradusi, mīļo puisīt, un jūs atradīsiet manu bērnu, tikai nāciet aši!

— Tūliņ, kundze. Iešu jums līdzi. Bet vispirms aiziesim uz jūsu būdu.

Viss bars izgāja kopā ar viņiem, lai piedalītos meklēšanā. Visa ciema dienvidu da]a bija kājās, vismaz simt cilvēku gaidīja ārā pie traktiera — tumša cilvēku blīva, kurā mirguļoja vējlukturi. Ejot ļaudis sadalījās kolonnā pa trim četriem, lai varētu pa šauro ceļu virzīties uz priekšu, un naski soļoja, sekodami kolonnas vadītājiem. Pēc dažām minūtēm viņi sasniedza misis Hoganas mitekli.

— Te ir viņas guļvieta,— paskaidroja misis Hogana,— te viņa palika, kad es pulksten septiņos viņu apguldīju. Bet dievs vien zina, kur viņa ir tagad.

— Padodiet man vējlukturi,— Arčijs palūdza. Viņš nolika gaismekli uz cietā klona, nometās tam līdzās uz ceļiem, izlikdamies, ka pamatīgi pārbauda klonu.

— Te ir viņas pēdas,— viņš sacīja, ar pirkstu piedurdams gan še, gan tur, gan mazliet tālāk.— Vai redzat?

Vairāki no līdzjutējiem arī tūliņ nometās ceļos un visiem spēkiem centās kaut ko saskatīt. Daži sprieda, ka esot manījuši kaut ko līdzīgu pēdu iespiedumiem; citi turpretī purināja galvu, teikdami, ka uz gludā klona gan neesot nevienas zīmes, ko tie ar savām acīm varētu saskatīt. Viens noteica:

— Var jau būt, ka bērna kājiņa varēja atstāt tur zīmi, kaut gan es lāgā nespēju tam ticēt.

Jaunais Stilmens izgāja ārā, ar vējlukturi taku gaismodams, pagrie­zās pa kreisi, pagājās trīs soļus uz priekšu un, zemi lāktura gaismā vērīgi nopētījis, sacīja:

— Esmu uzgājis virzienu. Nāciet līdzi! Lai kāds paņem vējlukturi.

Atrā solī viņš devās uz dienvidiem, un viss bars garā rindā pa aizas

līkločiem viņam pakaļ. Pēc jūdzes bija sasniegta izeja no aizas, un gājēju priekšā pavērās ar salvijām apaudzis līdzenums — dūmakains, plašs, vāji pārredzams. Stilmens visus apturēja un teica:

— Tagad nedrīkstam aizmaldīties sānis. Mums jāturas pareizā virzienā.— Viņš atkal paņēma vējlukturi, apmēram divdesmit jardu platībā aplūkoja zemi un pēc tam aicināja:

— Nāciet! Viss kārtībā.— Un atdeva kādam lākturi. Viņš bradāja pa salvijām uz priekšu un atpakaļ ceturtdaļjūdzes platībā, pakāpeniski virzoties pa labi; tad uzņēma jaunu virzienu un apmeta otru lielu pusloku, pēc tam vēlreiz mainīja virzienu, pagājās apmēram pusjūdzi uz rietumiem un apstājās.

— Te viņai, nabaga sīkaliņai, aptrūcis spēka. Paturiet lākturi. Redziet, kur viņa sēdējusi.

Taču tas bija gluds solončaka laukumiņš, ciets kā tērauds, un nevienam visā barā nepietika drosmes apgalvot, ka pats savām acīm

spēj saskatīt uz gludās virsmas jel kādu grambiņu. Nelaimīgā māte nokrita ceļos un raudādama skūpstīja norādīto-vietu.

— Bet kur tad viņa ir?— kāds ievaicājās.— Šeit viņas nav, vismaz to mēs redzam skaidri.

Stilmens riņķoja pa laukumiņu ar lākturi rokā, izlikdamies, ka cenšas saskatīt pēdas.

— Tas nu gan savādi,— viņš beidzot satraukts ierunājās.— Es nekā nesaprotu. Viņa šeit bijusi — tas ir skaidrs. Bet viņa nav 110 šejienes aizgājusi — arī tas ir skaidrs. Ērmoti. Es to neizprotu.

Māte krita izmisumā.

— Ak dievs! Ak Svētā Jaunava! Viņu aiznesis kāds plēsīgs putns. Nemūžam es viņu vairs neredzēšu!

— Nezūdieties,— sacīja Arčijs,— mēs viņu atradīsim, nezūdieties!

— Lai dieviņš jūs svētī par šiem vārdiem, Arčij Stilmen!— un viņa satvēra jaunekļa roku un dedzīgi to noskūpstīja.

Jaunpienācējs Pītersons iečukstēja Fergusonam ausī:

— Varens stiķis — sameklēt šito vietiņu, ko neteiksi! Taču nezin, vai bija vērts dzīties to gabalu šurp! Jebkurā citā vietā varēja uzrīkot tādus pašus kumēdiņus.

Fergusonam šāds mājiens nebija pa prātam. Viņš diezgan nikni atcirta:

— Tu laikam ar to gribi sacīt, ka bērna šeit nemaz nav bijis? Bet es tev saku, ka bērns ir te bijis! Nu, ja jau tu pats gribi palikt muļķa lomā . ..

— Beidzot!— iesaucās Stilmens.— Nāciet visi šurp un paskatieties! Visu laiku tas mums pats lec acīs, bet mēs neredzam.

Visi metās turp uz vietu, kur bērns šķietami bija apsēdies atpūsties, un daudzi acu pāri dedzīgi centās ieraudzīt kaut ko tur, kur Arčijs bija piedūris pirkstu. Uz brīdi iestājās klusums, pēc tam atskanēja skaļa, kopīga vilšanās nopūta. Pets Railijs un Hems Sendvičs vienā balsī iejautājās:

— Kas tas ir, Arčij? Tur taču nekā nav.

— Nekā? To jūs saucat par neko?— un Arčijs strauji apvilka ar pirkstu pa akmeni kaut kādu kontūru.— Šeit — vai vēl nepazīstat? Tās ir indiāņa Bilija pēdas. Bērns ir pie viņa.

— Lai dievam slava!— iesaucās māte.

— Varat ņemt lukturi. Tagad es virzienu zinu. Nāciet man pakaļ!

Viņš skriešus devās uz priekšu, te ienirdams salvijās, te atkal

parādīdamies, un tā noskrēja apmēram trīssimt jardu, līdz pazuda aiz smilšaina paugura. Visi aizelsušies klunkuroja viņam nopakaļ, līdz atrada viņu stāvam un gaidām. Desmit soļu no viņiem pacēlās tumša, bezveidīga būdele, pārsegta šādām tādām lupatām un vecām zirgsegām. No tās caur spraugām mirguļoja nespodra gaismiņa.

— Ejiet pa priekšu, misis Hogana,— jauneklis sacīja,— jums ir tiesības tur ieiet pirmajai.

Visi metās līdzi misis Hoganai indiāņa būdā un kopā ar viņu ieraudzīja ainu, kas atklājās tās iekšienē. Zemē sēdēja indiānis Bilijs; viņam līdzās gulēja bērns. Māte neprātīgā priekā apskāva gan bērnu, gan Arčiju Stilmenu, pār vaigiem viņai ritēja pateicības asaras, un aizslāpušā balsi pār viņas lūpām plūda mīļu vārdu un laba vēlējumu straume no tās neizmērojamo bagātību krātuves, kāda atrodama vienīgi īru sirdīs.

— Es viņa atrast netālu, kad pulkstens desmit,— Bilijs paskaid­roja.— Viņa guļ — laikam dikti piekusis — ģīmīts slapjš — laikam raudājs. Es nes viņa uz māju; es baro, viņa ēd un atkal guļ.

Savā bezmēra pateicībā laimīgā māte aizmirsa visas ranga atšķirības, apkrita ap kaklu ari Bilijam un nosauca viņu par pārģērbušos dieva eņģeli.

Un, ja nu viņš tiešām kalpoja tādā amatā, tad katrā ziņā bija stipri maskējies, uz ko nepārprotami norādīja viņa tērps.

Pusdivos nakti gājiens atgriezās ciemā, pilnā balsī dziedot «Kad Džimijs nāk uz mājām», lākturus vēcinot, pilniem malkiem tukšojot dzēriena traukus, no kuriem bija stiprinājušies pa ceļam. Pēc tam visi sapulcējās traktierī un turpināja līksmo nakti, kas jau vērtās par rītu.

OTRĀ DAĻA I

Nākamajā pēcpusdienā visu ciemu sacēla kājās sensacionāla vēsts. Traktierī bija ieradies augstmanīga, ļoti iespaidīga izskata svešinieks ar pagalam noslēgtu seju un ierakstījis reģistrācijas grāmatā vārdu, kas daudziem lika bijībā nodrebēt:

Serloks Holmss.

Ziņas lidoja no būdas uz būdu, no iecirkņa uz iecirkni; darbarīki tika nomesti, un viss ciems steidzās uz notikumu centru. Viens kalnracis, nākdams no ciema ziemeļu gala, uzsauca jauno vēsti Petam Railijam, kura iecirknis atradās līdzās Flinta Baknera urbumiem, un Fetloks Džounss, to izdzirdējis, bezmaz zaudēja samaņu.

— Tēvocis Šerloks,— viņš zem deguna klusu nomurmināja.— Ir nu gan neraža. Vajadzēja viņam uzrasties tieši tad, kad …— Bet tad viņš sāka apcerīgi visu pārdomāt un beidzot nomierinājās: «Galu galā, kāpēc man no viņa būtu jābīstas? Ikviens, kas viņu pazīst tik labi, kā pazīstu es, zina, ka viņš nespēj atrisināt noziegumu, ja pats nav visu priekšlaikus izplānojis, sagādājis visus pierādījumus un nolīdzis kādu zelli, kas pēc viņa norādījumiem noziegumu izdara … Nekā, brālīt, šoreiz nekādu pierādījumu nebūs — kā tad viņš te nodemonstrēs savu spožo talantu? Nekādi. Nē, ser. Viss sagatavots uz goda. Varbūt tomēr noriskēt un atlikt uz vēlāku laiku .. . Nē, tādā riskā es neielaidīšos. Lai notiek kas notikdams, šovakar Flints Bakners aizceļos uz viņpasauli.» Taču drīz vien viņam uzmācās jaunas bažas: «Tēvocis Šerloks gribēs šovakar izrunāties ar mani par ģimenes būšanām; kā lai tieku no viņa vaļā? Lai vai kas, bet ap astoņiem vakarā man kaut uz pāris minūtēm jāieskrien savā būdā.» Stāvoklis bija visai sarežģīts, un tā apcere lika Fetlokam krietni palauzīt galvu. Bet viņš tomēr atrada izeju, kā grūtības pārvarēt. «Mēs iziesim pastaigāties, un es viņu mirkli atstāšu stāvam uz ceļa, tā ka viņš neredzēs, ko es daru: visdrošākais veids, kā detektīvu aizmānīt no pēdām, ir uzturēties viņa tuvumā, kamēr darbs tiek gatavots. Jā, tas būs visdrošāk — turēšos kopā ar viņu.»

Pa to laiku uz ceļa pie traktiera sadrūzmējās visi apmetnes iedzīvotāji, gaidīdami un cerēdami, ka varēs kaut mirkli palūkoties uz slavenību. Bet Holmss nenāca ārā no savas istabas, nerādījās nevienam. Un tā nevienam, izņemot Fergusonu, kalēju Džeiku Pārķeru un Hemu Sendviču, nepalaimējās viņu ieraudzīt. Šie dižā zinātniskā detektīva kvēlie pielūdzēji ielavījās uzglabāšanā atstātās bagāžas šķūnītī tieši pretī detektīva istabai, no kuras šķūnīti šķīra vienīgi desmit vai divpadsmit pēdu plats celiņš, paslēpās un izgrieza loga aizvirtņos nelielus caurumiņus, pa kuriem paglūnēt. Mistera Holmsa loga aizkari bija aizvilkti, taču pēc brīža viņš tos atvilka vaļā. Trīs slepenie vērotāji pārdzīvoja šausminošu, tomēr patīkamu satraukumu, atrodoties aci pret aci ar šo Izcilo Cilvēku, kura pārcilvēciskais talants pārskanējis visu pasauli. Tur viņš sēdēja — ne mīts, ne rēgs, bet reāls, dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm, tik tuvu, ka gandrīz ar roku aizsniedzams.

— Paraugieties uz viņa galvu!— bijībā trīsošā balsī ierunājās Fergu- sons.— Dieviņ žēlīgais, kas par galvu!

— Skaidrs!— goddevīgi atsaucās kalējs.— Un paskaties uz degunu! Un ielūkojies acīsi Gudrība? Vezumiem.

— Un cik viņš bāls!— piebiedrojās Hems Sendvičs.— Tas no domāšanas, tikai no domāšanas. Tādi prauli kā mēs pat neapjēdz, ko nozīmē īsta domāšana.

— Ko nu mēs,— atteica Fergusons.— Tas, ko mēs saucam par domāšanu, tāda tukša grābstīšanās vien ir.

— Pareizi vārdi, Ferguson. Paraugies uz viņa pieri — kā tā saraukta dziļās domās — tikai dziļāk un dziļāk, vai veselas četrdesmit asis līdz pašiem dziļumiem. Viņš arī tagad ir kaut kam uz pēdām.

— Ir, nudien, ir, pieminiet manus vārdus! Vej, cik viņam drūms skatiens, vej, kāds svinīgs bālums — tur neviens mironis viņam netiek ne tuvu.

— Nē, ser. Ne par kādu naudu! Un īstenībā viņš to visu tikpat kā mantojis; viņš taču jau četras reizes bijis pagalam, tas viss melns uz balta ierakstīts vēsturē: trīs lāgi miris dabiskā nāvē, vienreiz — nelai­mes gadījumā. Esmu dzirdējis, ka no viņa plūstot mitruma un aukstuma dvaka — tāda kā no kapa. Un viņš . ..

— Cst! Skatieties! Viņš piespiež īkšķi pie puna pieres labajā pusē un rādītājpirkstu pie tā, kas kreisajā. Varu saderēt uz savu svētdienas kreklu, ka viņa smadzeņu dzirnas pašreiz maļ ar pilnu tvaiku.

— Kā gan citādi! Un pašreiz viņš pavērš acis uz debesim un brauka ūsas, un . ..

— Bet nu pieceļas kājās un ar labās rokas pirkstu pie kreisās pirkstiem skaita kopā pierādījumus. Redzat? Vispirms atliec rādītāj­pirkstu, tad vidējo, tagad zeltnesi. ..

— Stop! Apstājās____

— Vai redzat to drūmo skatienu? Liekas, viņš nevar izprātot par to vienu pierādījumu. Bet nu . ..

— Paskat — smaida! Kā tīģeris, un citu pēc cita saliec pirkstus kā nieku. Puiši, viņš izprātojis! Rokā ir!

— Jā-ā, es jums teikšu . .. Ziniet, es negribētu būt tā cilvēka ādā, kuram viņš dzen pēdas.

Misters Holmss piestūma galdu pie loga, apsēdās ar muguru pret novērotājiem un sāka rakstīt. Viri atrāvās no spraugas, aizkūpināja pīpes un piesēda mierīgi uzpīpēt un patērgāt. Fergusons dziļā pārlie­cībā sacīja:

— Nu, veči, nav vārdam vietas — šitais vīrs ir īsts brīnums! To jau akls ar spieķi var sataustīt.

— Nekad tu neesi runājis pareizākus vārdus,— Džeiks Pārķers viņu uzteica.— Vai nebūtu bijis braši, ja vakarnakt viņš būtu bijis kopā ar mums?

— Velna milti! Tas tikai būtu bijis numurs!— iesaucās Fergusons. — Tad mēs būtu redzējuši, kā to dara zinātniski. Intelekts, tikai tīrs intelekts līdz pat augstākajai pakāpei — skaidrs? Arčijs ir puika uz goda, nevienam nav tiesību viņu pelt vai noniecināt, pie tā es palieku. Bet viņa spējas, cik es no tā saprotu, ir vienīgi asā redze — ne sliktāka kā pūcei — tikai izcila dzīvnieciska dotība, ne vairāk, ne mazāk, bet intelekta nav, saprotiet, nav tās šausminošās noslēpumainības, nav brīnuma, un ar šo vīru viņu nevar salīdzināt vairāk kā … kā … Lai paliek, labāk ļaujiet man pastāstīt, ko viņš būtu darījis, ja būtu pārkāpis pār Hoganu būdas slieksni un pavēries — tikai pavēries visapkārt, un vairāk nekā. Vai būtu visu redzējis? Jā gan, ser, visu līdz pēdējam sīkumam, un būtu par viņu iedzīvi uzzinājis vairāk, nekā paši Hogani spētu uzzināt septiņos gados. Pēc tam būtu apsēdies uz guļamlāvas — tikpat nesatricināmi mierīgs — un sacījis misis Hoga- nai .. . paklau, Hem, iedomājies, ka tu esi misis Hogana. Es tev jautāšu, un tu atbildēsi.

— Lai notiek. Sāc!

— Kundze, lūdzu, klausieties uzmanīgi, neļaujiet domām nekur aizklīst. Tātad — bērna dzimums?

— Sieviešu, jūsu godība.

— Mm — sieviešu. Ļoti labi, ļoti labi. Vecums?

— Pilni seši, jūsu godība.

— Mm … vēl maza, vārga, divas jūdzes. Pēc tam nogurs. Piesēdī­sies un aizmigs. Mēs viņu atradīsim divas vai nepilnas divas jūdzes no šejienes. Zobi?

— Pieci, jūsu godība. Viens vēl pašreiz nāk.

— Ļoti labi, ļoti labi, patiesi, ļoti labi. Vai redzat, veči, viņš uzreiz saprot, kas ir derīgs, tiklīdz to pamana, kaut arī citiem tas ne vella nenozīmētu. Zeķes, kundze? Zābaciņi?

— Jā, jūsu godība, ir viens, ir otrs.

— Diegu zeķītes? Un zābaciņi — safjānādas?

— Diegu, jūsu godība. Un juhtādas.

— Hm, juhtādas … Nekas, lai ir, gan tiksim galā. Ticība?

— Katoļu, jūsu godība.

— Ļoti labi. Lūdzu, noplēsiet skrandiņu no gultas segas. Tā, tā, tencinu. Pusvilnas, ārzemju ražojums. Ļoti labi. Un vienu skrandiņu no kāda mazās apģērba gabala, lūdzu. Kokvilna, krietni apnēsāta. Teicams norādījums, teicams. Un tagad, lūdzami, esiet tik laipna un savāciet mazliet gružu no grīdas. Tencinu, daudzkārt tencinu. Lieliski, o, lieliski! Nu, man šķiet, mēs esam uz ceļa. Vai redzat, veči, nu viņš ir savācis visus nepieciešamos norādījumus, un vairāk viņam nekā nevajag. Un tagad, kā jums liekas, ko Izcilais Cilvēks tagad darīs? Viņš saliek drēbju skrandiņas uz galda, uzber tur arī gružus, uzstutējas uz galda pats ar elkoņiem, sakārto norādījumus glīti citu citam blakus un sāk tos pētīt, klusām savā nodabā purpinādams: «Sieviešu», pagroza vienu, pagroza otru, atkal nomurmina: «Pilni seši gadi», samaina priekšmetus vietām, vēl pagroza un murmina atkal: «Pieci. Viens vēl pašreiz nāk. Katoļticīga … kokvilnas, juhtādas, nolādēts, juhtādas!» Tad viņš izslējās, paveras uz debesīm, abām rokām sāk bužināt matus, jauc, jauc, vēl nomurminādams: «Velna būšana — juhtādas!» Viņš pieceļas kājās, sarauc pieri un sāk pie pirkstiem skaitīt norādījumus, pie gredzenpirksta apstājas. Bet tikai uz mirkli, tad smaids iedegas sejā kā ugunsgrēka liesma, un viņš izslējās, dižens, majestātisks, un uzrunā pūli: «Paņemiet lākturi un kādi divi no jūsu pulka aizejiet pie indiāņa Bilija un paņemiet bērnu, bet pārējie ejiet uz mājām un liecieties gulēt; arlabunakti, kundze! Arlabunakti, džentlmeņi!» Un viņš palokās kā pats Materhorns, un aiziet taisnā ceļā uz traktieri. Tāds ir viņa stils, caurcaurēm zinātnisks, intelektuāls — piecpadsmit minūtēs viss skaidrs — tas nav tā kā lielā barā bakstīties pusotras stundas pa salviju lauku, rīkot masu mītiņu — vai arī jūs tā nedomājat, veči?

— Velns lai parauj, tas bija vareni!— atsaucās Hems Sendvičs. — Tev mats matā izdevās viņu parādīt, Ferguson! Nevienā grāmatā viņš nav smalkāk uzbildēts. Dieva vārds, man akurāt likās, ka redzu viņu pie dzīvām miesām, vai ne, puiši?

— Kā nu ne! Skaidri kā fotogrāfa taisītā bildē, nudien!

Fergusons bija aplam priecīgs par saviem panākumiem un kādu

brītiņu tīksmīgi pagozējās slavas saulītē, pēc tam ar dziļu bijību balsī klusu ievaicājās:

— Kā jums liekas — vai viņu radījis dievs?

Bridi valdīja klusums, tad Hems Sendvičs godbijīgi noteica:

— Var jau būt, bet ne visu uzreiz, man tā liekas.

II

Pulksten astoņos divi cilvēki tovakar, gar Flinta Baknera būdu pastaigādamies, lēnām slāja dzestrajā vakara krēslā. Tas bija Šerloks Holmss ar savu radubērnu.

— Pagaidi mani mazliet šeit uz ceļa, tēvoc,— kamēr aizskrienu līdz savai būdai, tūliņ būšu atpakaļ.

Viņš radiniekam kaut ko palūdza, tas viņam prasīto iedeva, tad viņš aizskrēja tumsā, tomēr drīz vien atgriezās, un abi sarunādamies gāja tālāk. Pulksten deviņos viņi pārradās traktierī un izspiedās cauri biljarda istabai, kur cilvēku bija ka biezs, jo visi cerēja uzmest Izcilajam Cilvēkam kaut mirkli. Nogranda karalisks «urrā!» sauciens. Misters Holmss atbildēja apsveikumam, daudzkārt galanti palocīda­mies, un, kad viņš izgāja no telpas, krustdēls sacīja:

— Kungi, tēvocim Šerlokam vēl brīdi jāpastrādā, apmēram līdz divpadsmitiem vai vieniem, bet tad vai pat agrāk, ja būs iespējams, viņš atkal nonāks lejā un cer izdzert kopā ar jums pa kausiņam, ja vēl kāds būs aizkavējies.

— Dieva vārds, veči, tas ir karalisks gājiens! Trīsreiz «urrā!» Šerlokam Holmsam, dižākajam vīram, kāds jebkad dzīvojis!— iesaucās Fergusons.— Hip, hip, hip!

— Urrā! Urrā! Urrā!

Kalnrači kliedza no visa spēka, lai izteiktu savas jūtas, un māja nodrebēja viņu balsu dārdoņā. Augšā, numurā, tēvocis ar vieglu pārmetumu balsī rāja krustdēlu:

— Kāpēc tu mani iepini tādā jezgā?

— Man šķiet, ka tu taču negribi kļūt nepopulārs, tēvoc? Tādā gadījumā kalnraču apmetnē nedrīkst turēties tik stipri savrup. Vīri tevi apbrīno; bet, ja tu atteiksies vienreiz ar viņiem sadzert, viņi tevi uzskatīs par snobu. Bez tam tu teici, ka tev esot tik daudz stāstāms par mājām, ka mēs droši nosēdēsim līdz pusnaktij.

— Zēnam taisnība, un viņš spriež saprātīgi,— atzina tēvocis. Zēns sprieda saprātīgi arī par kaut ko citu, ko pieminēja gan tikai domās:

«Tēvocis un visi pārējie man lieti noderēs — viņi varēs vēl papildus apliecināt manu jau tā spēcīgo alibi.»

Abi ņēmās runāties stundas trīs. Ap pusnakti Fetloks nogāja lejā, nostājās tumsā soļus desmit no traktiera un sāka gaidit. Piecas minūtes vēlāk no biljarda istabas izlīgoja Flints Bakners un, garām iedams, gandrīz saskārās ar zēnu.

— Nu viņš man ir rokā,— zēns nomurmināja, noraudzīdamies pakaļ tumšajam stāvam.— Ardiev', ardiev' uz visiem laikiem, Flint Bakner; tu manu māti nosauci par . .. ek, vienalga; tagad viss būs labi; tu, draugs, ej savu pēdējo gaitu.

Viņš atgriezās traktieri, prātodams: «Atlikusi viena stunda. To es pavadīšu traktierī kopā ar puišiem; tas būs labs alibi.»

Viņš ieveda Šerloku Holmsu biljarda istabā, kur stāvgrūdām drūzmējās kalnrači; viesis izsauca dzeramo, un svētki sākās. Visi bija laimīgi; neviens neslēpa savu sajūsmu; ledus bija salauzts; sākās dziesmas, anekdotes, no jauna tika izsaukti dzērieni, un minūtes, kam vajadzēja tuvināt ievērojamus notikumus, ritēja. Kad pulkstenis rādīja bez sešām minūtēm vienu un jautrība sita augstāko vilni —

Buummms!

Tai pašā mirklī iestājās klusums. Dobjais dārds vēlās pa aizu no virsotnes uz virsotni, līdz pamazām pierima un apklusa. Sastingums atslāba, vīri metās uz durvīm, saukdami:

— Kaut kas uzsprādzis!

Arā kāda balss tumsā sacīja:

— Tas notika aizas viņā galā. Es redzēju zibsni.

Pūlis drāzās pa aizu prom — Holmss, Fetloks, Arčijs Stilmens, visi. Jūdzi garo ceļu viņi noskrēja dažās minūtēs. Lāktura gaismā viņi ieraudzīja Flinta Baknera būdas gludo klonu: no pašas būdas nebija palicis nekas — ne baļķis, ne šķēpelīte. Arī no Flinta nekas nebija manāms. Vīri grupiņās pārmeklēja apkārtni, un drīz vien atskanēja sauciens:

— Te viņš ir!

Tur viņš tiešām bija. Piecdesmit jardu tālāk aizā tie viņu atrada — īstenībā atrada saplosītu masu bez dzīvības. Fetloks Džounss kopā ar citiem aizsteidzās skatīties.

Izmeklēšana ilga tikai piecpadsmit minūtes. Zvērināto žūrijas priekšsēdētājs Hems Sendvičs sastādīja verdiktu vienkāršā, tomēr literāri patīkamā valodā, nobeidzot to ar slēdzienu: «… nelaiķis aizgājis bojā savas vai cita, vai citu žūrijai nezināmu personu vainas dēļ, neatstājot ģimeni vai citus sadzīves piederumus, izņemot būdu, ko sprādziens uzspēris gaisā, lai dievs žēlo viņa dvēseli, āmen.»

Tad nepacietīgā žūrija pievienojās pārējam pūlim tur, kur atradās galvenais intereses centrs — Šerloks Holmss. Kalnrači, bijīgi klusē­dami, pulcējās puslokā, ietverot plašo klajumu, kur vēl nesen bija Flinta būda. Šajā klajumā rosījās Izcilais Cilvēks kopā ar savu krustdēlu, kurš turēja lākturi. Ar mērlenti viņš izmērīja būdas pamatus; attālumu no čaparelu sienas līdz ceļam; čaparelu krūmu augstumu; un pamērīja vēl šo to. Vienā vietā viņš pacēla no zetnes kādu skrandu, otrā vietā koka sķēpelīti, trešajā pagrāba pirkstos šķipsniņu zemes, visu pamatīgi aplūkoja un noglabāja. Ar kabatas kompasu viņš noteica zemes gabala stāvokli, pieļaudams magnētisko svārstību par divām sekundēm. Pēc sava pulksteņa viņš uzņēma laiku (Klusā okeāna laiku), salīdzināja to ar vietējo. Ar soļiem izmērīja attālumu no vietas, kur bija stāvējusi būda, līdz līķim. Noteica ar kabatas aneroīda palīdzību augstumu un ar kabatas termometru — temperatūru. Beidzot viņš, cēli palocīdamies, sacīja:

— Viss izdarīts. Vai iesim atpakaļ, kungi?

Viņš gāja pa priekšu kolonnai, kas virzījās uz traktieri; pa ceļam vīri sīki un plaši komentēja Izcilā Cilvēka apbrīnojamo rīcību un izteica dažādus minējumus par traģēdijas iespējamiem cēloņiem.

— Bet tā taču ir tīrā laime, ka viņš tieši tagad ir pie mums apmetnē, vai ne, veči?

— Tas ir gadsimta dižākais notikums,— atteica Hems Sendvičs. — Par to runās visā pasaulē, pieminiet manus vārdus.

— Skaidrs,— piebalsoja kalējs Džeiks Pārķers.— Šitā apmetne kļūs slavena. Vai nav tiesa, Ferguson?

— Nu, ja gribat zināt manas domas, ja jums liekas svarīgi, ko es par to domāju, tad varu teikt tikai vienu: vakar pieteikums uz rokamo iecirkni Streitflašā, pēc mana aprēķina, maksāja divus dolārus pēdā; man gribētos redzēt to vīru, kas šodien to mēģinās dabūt par sešpadsmit.

— Tev taisnība, Ferguson. Šī ir lielākā laime, kāda jaunām atradnēm var patrāpīties. Vai tu redzēji, kā viņš savāca tos krikumus un zemes piciņas, un visu citu? Kas par aci! Viņš vispār nespēj neredzēt norādījumus ■— to viņš vienkārši nespēj.

— Tā nu tas reiz ir. Citam tādi sīkumi nenieka nenozīmētu, bet viņš no tiem lasa kā no grāmatas, kas drukāta milzu burtiem.

— Skaidrs kā diena! Visos tajos krikumos slēpjas sava gudrība, un šie iedomājas, ka neviens nepratīs šiem noslēpumu izmānīt. Bet nekā nebij! Tiklīdz viņš šos sagrābj, šie sāk spiegt, un visi noslēpumi laukā.

— Es, veči, tagad tīri vai priecājos, ka viņš vakar negadījās pie bērna meklēšanas; šitais stiķis ir varenāks un daudz grūtāk izdibināms.

Jā, ser, daudz sarežģītāks un daudz grūtāk izdibināms. Jā, ser, daudz sarežģītāks, daudz zinātniskāks vis, un prasa daudz vairāk gudrības.

— Man domāt, mēs visi priecājamies, ka šitā iznāca. Priecājamies? Velns parāvis, tas pārāk viegli sacīts. Arčijam, vai zināt, būtu vajadzējis pamācīties, ja pietiktu prātiņa pastāvēt blakus un paskatīties, kā šitenais vīrs tās lietas dara. Bet šis nekā — peras pa salvijām, kamēr gandrīz visu saputro.

— Tiesa, kas tiesa. Es jau pats redzēju. Nu, bet Arčijs vēl ir jauns, gan ar laiku tiks gudrāks.

— Paklau, vīri, kurš, pēc jūsu domām, varēja to izdarīt?

Tas bija grūts jautājums, kas izraisīja dažādus mazticamus pieņēmu­mus. Par iespējamiem darītājiem minēja vairākus cilvēkus, bet cits pēc cita tie atkrita kā nepieņemami. Izņemot jauno Hiljeru, neviens ar Flintu Bakneru netika draudzējies; taču neviens nebija ar viņu arī pa īstam strīdējies; viņš bija asi noraidījis ikvienu, kas mēģināja viņam tuvoties, tomēr ne tik nikni, lai nonāktu līdz asinsizliešanai. Taču viena cilvēka vārds jau no paša sākuma bija gandrīz katram uz mēles, bet izteikts tas tika pats pēdējais — Fetloks Džounss. Vispirmais par viņu ieminējās Pets Railijs.

— Jā,— vīri piekrita,— mēs, protams, visi tūliņ iedomājāmies par viņu, jo viņam tiešām bija miljons iemeslu nožmiegt Flintu Bakneru, īstenībā tas bija viņa svēts pienākums, bet, šeku, ir divi apstākļi, par kuriem nevaram tikt gudri, pirmkārt, viņam nav aknas šitādam darbiņam, un, otrkārt, notikuma brīdī viņš tur nebija ne tuvumā.

— Zinu,— atteica Pets,— viņš bija tepat biljarda istabā kopā ar mums, kad tas notika.

— Kā tad, kā tad. Tā ir viņa laime. Ja viņš nebūtu bijis ar mums, aizdomas kopš pirmā brīža būtu kritušas vienīgi uz viņu.

III

No traktiera ēdamistabas bija izvāktas visas mēbeles, izņemot sešas pēdas garu priežkoka galdu un vienu krēslu. Galds atradās telpas galā un krēsls uz tā; krēslā majestātisks, reprezentatīvs un iespaidīgs sēdēja Šerloks Holmss. Publika stāvēja kājās. Istaba bija stāvgrūdām pilna. Gaiss zils no tabakas dūmiem; valdīja dziļš klusums.

Izcilais Cilvēks pacēla roku, pieprasot vēl lielāku klusumu; īsu brīdi viņš turēja roku paceltu; tad strupi un asi sāka uzdot jautājumu pēc jautājuma un pierakstīja dzirdētās atbildes, galvu palocīdams un nomurminādams: m-m. Tā viņš uzzināja par Flintu Bakneru visu, ko vien kalnrači zināja pateikt: raksturu, izturēšanos un parašas; rezultātā noskaidrojās, ka Izcilā Cilvēka radagabals ir vienīgais apmetnē, kuram būtu bijis iemesls nogalināt Flintu Bakneru. Misters Holmss līdzjūtīgi uzsmaidīja lieciniekam un vienaldzīgi jautāja:

— Vai kāds no jums, kungi, varbūt zina, kur šis zēns, Fetloks Džounss, atradās eksplozijas laikā?

Kā pērkons nodārdēja daudzbalsu atbilde:

— Šīs pašas mājas biljarda istabā!

— Aha. Un vai viņš tur bija tikko iegājis?

— Viņš tur sabija veselu stundu!

— Aha. Eksplozijas vieta ir apmēram — nu, no šejienes apmē­ram .. .

— Krietnu jūdzi.

— Aha. Tas gan nav nekāds labais alibi, bet…

Sacēlās smieklu vētra, kurai pa vidu atskanēja saucieni: «Tu taču esi pillā!» un «Nu, Sendij, vai nenožēlo, ka vēri muti vaļā?», kas neļāva runātājam pabeigt teikumu, un šādi iznīcinātais liecinieks, aiz kauna piesarcis, nodūra galvu. Pratinātājs turpināja:

— Kad nu esam noskaidrojuši jaunekļa Džounsa mazliet attālo sakaru ar notikumu (smiekli), atļaujiet man izsaukt traģēdijas aculieci­niekus un paklausīties, kas tiem sakāms.— Citu pēc cita viņš vilka no kabatas ārā savus pierādījumus un sarindoja tos uz kartona gabala, ko nolika sev uz ceļiem. Auditorija, elpu aizturējusi, skatījās.

— Mums ir dati par notikuma vietas platuma un garuma grādiem ar attiecīgās magnētiskās novirzes korekciju, kas ļauj precīzi konstatēt tiešo traģēdijas arēnu. Esam uzzinājuši vietas augstumu virs jūras līmeņa un gaisa mitruma pakāpi, kas mums dod iespēju precīzi noteikt, cik lielā mērā tas viss ietekmējis slepkavas noskaņojumu un rīcību tajā nakts stundā (apbrīnas pilna murdoņa un nomurmināta piezīme: «Velns, cik dziļi tverts!»).— Viņš sāka pie pirkstiem uzskaitīt pierādīju­mus.— Un tagad paklausīsimies, ko teiks šie mēmie liecinieki.

Te jūs redzat tukšu audekla patronsomu. Ko tā stāsta? Proti — slep­kavības motīvs bijusi laupīšana, nevis atriebība. Ko vēl tā liecina? To, ka slepkava ir mazattīstīts — varam pat teikt — garā vājš vai tam­līdzīgs cilvēks. Kā mēs to uzzinām? Gaužām vienkārši: cilvēkam ar normāli attīstītu intelektu neienāktu prātā aplaupīt Flintu Bakneru, kuram nekad nav bijis daudz naudas. Bet varbūt slepkava ir svešinieks? Ļausim atkal runāt somai. Izņemu no tās, lūk, šo. Tas ir kvarcs ar maziem sudraba graudiņiem. Interesanta lietiņa. Lūdzu, apskatiet šo priekšmetu — jūs — un jūs — un jūs. Un tagad, lūdzu, atdodiet to man atpakaļ. Šajā piekrastē ir tikai viena dzīsla, kur atrodams šāda satura un šādas krāsas kvarcs; zemes virspusē tā stiepjas gandrīz divu jūdžu garumā, un, pēc manām domām, nav tālu tas laiks, kad šis rajons kļūs slavens visā pasaulē un atnesīs šejienes divsimt kalnračiem bagātību, kas pārspēs visalkatīgākos sapņus. Lūdzu, nosauciet šo dzīslu.

— Kristīgās zinātnes konsolidācija un Mēri-Enna!— nekavējoties skanēja atbilde.

Tai sekoja pērkondārdoši «urrā!», vīri asarām acīs spieda cits citam roku, un Fergusons no Velsa Fargo firmas pilnā balsī kliedza:

— Streitflašs atrodas dzīslas ceļā, un cenas sakāps līdz siwt piecdesmit dolāriem par pēdu, klausiet, ko es saku!

Kad no jauna iestājās klusums, misters Holmss turpināja:

— Tā nu mēs redzam, ka izdevies konstatēt trīs faktus, proti: ka slepkava ir plānprātiņš; ka viņš nav svešinieks; ka slepkavības motīvs bijusi aplaupīšana, nevis atriebība. Iesim tālāk. Man rokā ir īss degauklas galiņš, kas vēl tagad ož pēc deguma. Ko tas liecina? Kopā ar kvarca gabaliņu tas liecina, ka slepkava ir kalnracis. Kas no tā secināms? Tas, mani kungi, ka slepkavība izdarīta ar spridzināšanu. Ko vēl tas pierāda? Lūk, ko: ka spridzeklis bija novietots pie būdas sienas ceļa pusē: sešas pēdas no vietas, kur es atradu šo.

Tagad es turu pirkstos zviedru sērkociņu — no tiem, kurus uzšķiļ, berzējot gar kārbiņu. To es atradu seši simti divdesmit divas pēdas no uzspridzinātās būdas. Ko tas stāsta? Sekojošo: aukla aizdedzināta tieši tai vietā. Ko redzam tālāk? To, ka slepkava bijis kreilis. Kā es to zinu? Man būs grūti jums izskaidrot, kungi, kā es to zinu, jo pazīmes tik tikko samanāmas un atklājamas vienīgi ar ilgu gadu pieredzi un dziļu izpēti. Tomēr šīs pazīmes te ir un tiek papildus apstiprinātas ar faktu, ko jūs būsiet pamanījuši, lasot grāmatas par slavenajiem detektīviem, ka visi slepkavas ir kreiļi.

— Velns ar ārā, viņam taisnība!— iesaucās Hems Sendvičs, ar vareno plaukstu un skaļu troksni uzsizdams sev pa gurnu.— Kaut mani nosistu, man tas nemūžam nebūtu ienācis prātā.

— Man arī ne!— vairāki vīri iesaucās.— Man arī ne! Viņš taču redz visu! Tad ir gan acs!

— Kungi! Lai cik tālu slepkava atradās no sava nelaimīgā upura, tomēr arī viņš nav izgājis gluži sveikā. Šī koka šķēpele, ko jums tagad parādu, viņu ievainojusi. Uz tās ir asiņu pēdas. Un, lai viņš būtu, kas būdams, viņš ir iezīmēts. Šķēpeli es atradu tai vietā, kur viņš aizdedzināja liktenīgo auklu.— Šerloks Holmss no savas augstās tribīnes nolūkojās uz cilvēkiem; seja viņam sadrūma: lēnām viņš pacēla un norādot izstiepa roku.

— Tur stāv slepkava!

Uz mirkli visi sastinga neiedomājamā izbrīnā; tad vismaz divdesmit balsis vienlaikus iesaucās:

— Semijs Hiljers? Pie visiem velniem — nemūžam! Viņš? Tās taču ir trakākās blēņas!

— Uzmanīgāk, kungi! Nesteidzieties! Paraugieties — viņam uz pieres ir asiņaina skramba.

Hiljers bailēs nobāla. Viņš gandrīz apraudājās. Viņš pagriezās uz vienu pusi, uz otru pusi, katrā sejā meklēja palīdzību un līdzjūtību; izstiepis lūdzot rokas pret Holmsu, viņš iesaucās:

— O, nē, nē! Es neesmu to darījis! Zvēru, ka neesmu 10 darījis. Skramba pierē man gadījās . ..

— Konsteb!, apcietiniet viņu!— uzsauca Holmss.— Es nodošu zvē­restu par apcietināšanas pamatotību.

Konstebls negribīgi pagājās uz priekšu, tad vilcinādamies apstājās.

Hiljers no jauna sāka lūgties:

— Ārčij, nepieļauj, neļauj viņiem to darīt! Māte to nepārdzīvos! Tu zini, kā es ievainoju pieri. Izstāsti viņiem, glāb mani!

Stilmens izlauzās cauri burzmai, nostājās pūlim priekšā un sacīja:

— Jā, es glābšu tevi. Nebīsties.— Tad viņš pagriezās pret ļaudīm. — Nav svarīgi, kā viņš saskrambāja pieri, tam nav ne mazākā sakara ar šo notikumu, tam nav nekādas nozīmes.

— Lai dievs tevi svētī, Arčij, tu esi īsts draugs!

— Urrā Arčijam! Runā, puis! Met galdā trumpju dūzi!— sauca kalnrači, lepodamies ar savu pašmāju detektīvu; ļaužu sirdīs pēkšņi pamodās patriotiska lojalitāte, kas strauji pašos pamatos pārsvieda noskaņojumu citā virzienā.

Arčijs Stilmens pagaidīja, līdz troksnis pierimst, un tad ierunājās:

— Es palūgšu Tomu Džefriju un konsteblu Harisu pastāvēt katru pie vienām durvīm un neļaut nevienam iziet no šīs istabas.

— Sarunāts. Turpini, vecīt!

— Man liekas, ka noziedznieks ir šeit. Ja mani minējumi ir pareizi, tad es drīz vien viņu uzrādīšu. Bet tagad pastāstīšu jurns par notikušo traģēdiju visu no sākuma līdz beigām. Slepkavības iemesls nebija laupīšana, tā bija atriebība. Slepkava nebija pusjucis. Viņš neatradās sešsimt divdesmit divas pēdas no notikuma vietas. Neviena koka šķēpele viņam netrāpīja pa pieri. Viņš nenolika spridzekli pie būdas ārsienas. Viņam nebija klāt patronu somas, un viņš nav kreilis. Izņemot šīs kļūdas, mūsu godājamā viesa slēdzieni ir būtiski pareizi.

Atviegloti smiekli pāršalca telpu; draugi pamāja cits citam, it kā gribēdami sacīt: «Redz, kā runā! Tādā valodā ir sāls. Labs puisis, krietns puisis. Prot savas krāsas aizstāvēt!» Viesa reputācija nebija aizskarta. Stilmens turpināja:

— Man arī ir savi liecinieki. Un tūliņ es pateikšu, kur jūs varat atrast vēl citus.

Viņš pacēla un parādīja resnas stieples gabalu; vīri izstiepa kaklus, lai labāk saredzētu.

— Stieples gals pārklāts ar gludu tauku kārtiņu. Un te ir pusdegusi svece. Nenodegušajā daļā ik pēc collas iegriezta iezīme. Drīz vien pastāstīšu, kur es šos priekšmetus atradu. Pašreiz nenodošos prātošanai, necentīšos radīt iespaidu ar dažādiem norādījumiem un pierādījumiem, neuzstāšos ar slepenpolicistu profesionālajiem teatrālajiem trikiem, bet vienkāršos vārdos un tieši izstāstīšu, kā šis nelaimīgais notikums norisinājās.

Lielāka efekta labad viņš uz mirkli apklusa, lai ļautu klusumam un saspringumam sakāpināt ļaužu interesi; tad turpināja:

— Rīcības plānu slepkava bija izstrādājis ārkārtīgi rūpīgi. Tas bija labs, ļoti atjautīgs plāns, kas liecina par spēcīgu, nevis par vāju saprātu. Plāns bija izkalkulēts tā, lai novērstu no darītāja jebkuras aizoomas. Vispirms viņš vienu sveci iezīmēja collas intervālos un pārbaudīja degšanas ilgumu. Tā viņš noskaidroja, ka četru iezīmju tiesu svece nodeg trijās stundās. Es pats pusstundu ar to eksperimentēju, šeit pat savā augšistabā, kamēr te lejā notika Flinta Baknera rakstura apsprie­šana, un tādā veidā konstatēju, kā svece dilst, degdama no vēja aizsargātā vietā. Pārbaudījis izmēģinājuma sveci, slepkava to nopūta — sveci es jums nupat parādīju — un iezīmēja jaunu.

Jauno sveci viņš ielika skārda svečturī. Piecu stundu iezīmes vietā viņš ar nokaitētu stiepli izurba caurumu. Es jums parādīju stiepli, kas pārklāta ar sveču tauku kārtiņu — plānu, gludu kārtiņu, kas atdzisusi un sastingusi.

Ar grūtībām, es teiktu, ar ārkārtīgām grūtībām viņš izlauzās caur čaparelu biezokni, kas saaudzis stāvajā nogāzē aiz Flinta Baknera būdas, stiepdams līdzi tukšu miltu mucu. To viņš novietoja absolūti drošajā slēptuvē un mucas dibenā uzstādīja svečturi. Nomērīja apmē­ram trīsdesmit piecas pēdas garu degauklu — no mucas līdz būdai. Mucas sānos viņš izurba caurumu — lūk, te ir prāvais svārpsts, ar ko tas darīts. Tā viņš turpināja, līdz darbs bija pabeigts. Kad viss bija sagatavots, tad viens degauklas gals atradās Baknera būdā un otrs gals, kam bija iegriezts robiņš, kur iebērt pulveri, bija ievadīts svecē ieurbtajā caurumā — ar aprēķinu, ka būda uzlidos gaisā šonakt pulksten vienos, pieņemot, ka svece tika iedegta vakarvakarā ap astoņiem. Un varu saderēt, ka tas tika izdarīts — un vēl pieņemot, ka arī būdā degauklas gals bija savienots ar spridzekli, par ko esmu pārliecināts. Draugi! Muca atrodas čaparelu biezoknī, mucā vēl tagad ir sveces paliekas skārda svečturi; izdegusi aukla ir izurbtajā caurumā, bet tās otrs gals — tai vietā, kur atradās uzspridzinātā būda. To visu es redzēju pirms pāris stundām, kad godājamais profesors ņēmās mērīt pasaules plašumus un vākt kopā relikvijas, kam nav nekā kopīga ar šo gadījumu.

Viņš apklusa. Viss pūlis dziļi atvilka elpu, atslābināja saspringušos muskuļus; tad izlauzās piekrišanas saucieni.

— Paskat, rakaris!— iesaucās Hems Sendvičs.— Tad tāpēc viņš ložņāja pa biezokni, nevis mācījās no profesora, kā atrast pazīmes un norādījumus. Re nu, veči, viņš nepavisam nav ar pliku roku ņemams.

— Nē, ser! Velns parāvis!

Bet Arčijs Stilmens jau turpināja:

— Kamēr mēs visi pirms pāris stundām bijām notikuma vietā, svārpsta un izmēģinājuma sveces īpašnieks paņēma abus priekšmetus no slēptuves, kas viņam nelikās pietiekami droša, aiznesa tos uz vietu, kas viņam, jādomā, šķita drošāka,— tā atrodas augstāk kalnā priedu­lājā; tur viņš šīs mantas paslēpa un aprausa ar priežu skujām. Tur es tās arī atradu. Svārpsts precīzi iederas mucā izurbtajā caurumā. Un tagad…

Šai vietā Izcilais Cilvēks viņu pārtrauca, ironiski sacīdams:

— Nupat mēs, kungi, noklausījāmies ļoti jauku pasaku, patiesi, ļoti jauku. Tagad es labprāt uzdotu šim jaunajam cilvēkam pāris jautā­jumu.

Daži vīri nepatikā mazliet sarāvās, un Fergusons ieteicās:

— Bīstos, ka tagad Arčijs nokļūs krustugunīs.

Pārējie vairs nesmaidīja, bet vērīgi klausījās. Misters Holmss sacīja:

— Sāksim pārbaudīt šo pasaku, secīgi un loģiski to izanalizēt — tā sakot, ģeometriskā progresijā, sakārtojot atsevišķus faktus pastāvīgi pieaugošā skaitā, lai pilnīgi un bez žēlastības sagrautu šo mirguļojošo rotaļu cietoksnīti, kas sastāv tikai un vienīgi no maldiem, šo nenobrie­duša prāta iztēloto fikciju. Vispirmām kārtām, jaunais ser, vēlos jums pagaidām uzdot trīs jautājumus — pagaidām … Vai esmu pareizi sapratis jūsu vārdus, ka, pēc jūsu domām, šī teiksmainā svece iedegta vakarvakarā ap pulksten astoņiem?

— Jā. ser, ap astoņiem.

— Vai varat apgalvot, ka tieši astoņos?

— Nē, tik precīzi nevaru to noteikt.

— Mhm. Tātad diezgan droši var pieņemt: ja kādam būtu gadījies ap to laiku iet garām, viņš būtu slepkavu saticis, kā jums šķiet?

— Jā, domājams, ka būtu.

— Pateicos, tas pagaidām būtu viss, kā jau teicu — pagaidām.

— Lai viņu nelabais! Viņš izliek Arčijam slazdus,— sacīja Fergu­sons.

— Liekas gan,— Hems Sendvičs piekrita,— man tas sāk nepatikt.

Cieši palūkojies uz viesi, Stilmens sacīja:

— Pusdeviņos, nē, ap deviņiem es pats gāju tur garām.

— Tie-šām? Tas ir interesanti, tas ir ļoti interesanti. Varbūt jūs personiski satikāt slepkavu?

— Nē, es nesatiku neviena.

— Ai Tad, lūdzu, atvainojiet manu piezīmi — es nesaprotu, kāda šim paskaidrojumam nozīme.

— Nekāda. Pagaidām.— Viņš uz mirkli apklusa, bet drīz atsāka runāt no jauna.— Neesmu slepkavu saticis, bet droši jūtu, ka esmu tam uz pēdām, jo domāju, ka viņš atrodas šajā telpā. Gribu jūs visus

lūgt pa vienam paiet man garām šeit, kur ir labs apgaismojums, lai varu redzēt jūsu kājas.

Telpu pārlidoja pārsteigta murdoņa, un gājiens sākās; viesis noraudzījās uz notiekošo, visiem spēkiem cenzdamies saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, bet viņam tas ne pārāk izdevās. Stilmens, ar plaukstu aizēnodams acis, pieliecies uzmanīgi vēroja katru kāju pāri, kas gāja garām. Piecdesmit vīri aizlāčoja garām smagiem soļiem, bet — rezultāta nebija. Aizgāja sešdesmit, septiņdesmit. Sāka jau likties, ka pasākums izgāzies. Viesis ar smalku ironiju balsī piebilda:

— Liekas, ka slepkavu šovakar te nav pārāk daudz.

Klātesošie prata joku novērtēt un atsvaidzināja prātu ar skanīgu

smieklu šalti. Vēl desmit vai divpadsmit kandidātu pagāja garām — nē, nevis pagāja, bet aizdejoja jocīgiem palēcieniem, kas varen smīdināja skatītājus, un tad Arčijs Stilmens piepeši pastiepa roku un sacīja:

— Slepkava ir šis!

— Fetloks Džounss! Svētā dievmāte!— pūlis ierēcās; un vienā mirklī, kā raķete uguņošanā, gaisā uzlidoja pārsteiguma saucieni un apjukušas piezīmes par notikumu negaidīto pavērsienu.

Kad sajukums un troksnis bija sasniedzis augstāko pakāpi, viesis pacēla roku, pieprasīdams klusumu. Autoritāte, ko vīri izjuta pret slaveno vārdu un slaveno personību, maģiski iedarbojās uz pūli, un tas paklausīja. Klusumā, kas sekoja, kad dzirdama bija vienīgi cilvēku satrauktā elpa, viesis ar dziļu pašcieņu izjusti sacīja:

— Tas vairs nav joks. Tiek aizskarts nevainīgs cilvēks, kas stāv pāri jebkurām aizdomām! Pāri jebkurām šaubām! Paklausieties, kā es jums to pierādīšu! Tad jūs redzēsiet, cik vienkāršs fakts spēj apgāzt šos nejēdzīgos melus. Klausieties. Draugi, šis zēns visu vakaru bija kopā ar mani, ne mirkli neesmu nolaidis no viņa acu!

Šie vārdi atstāja dziļu iespaidu. Stilmenam pievērstajos skatienos vīdēja bargs jautājums. Bet viņa seja pēkšņi atdzīvojās, un viņš sacīja:

— Es zināju, ka tur bija vēl viens!— Viņš strauji piegāja pie galda un paraudzījās uz viesa kājām, tad pacēla galvu un sacīja:— Jūs bijāt kopā ar viņu! Jūs nebijāt pat piecdesmit soļu atstatu, kad viņš iededza sveci, kas vēlāk aizdedzināja spridzekli.. .— (Zāle saviļņojās.) — Un vēl vairāk: jūs pats viņam iedevāt sērkociņus!

Viesis nepārprotami izskatījās satriekts — vismaz ļaudīm tā šķita, Viņš pavēra muti, lai runātu, bet vārdi likās pinamies:

— Tas … ē … tas ir ārprāts … tas .. .

Stilmens turpināja veiksmīgo uzbrukumu. Paceltā rokā viņš parā­dīja sērkociņu.

— Lūk, viens sērkociņš. To es atradu mucā, un te, skatieties, ir otrs.

Viesis uzreiz atguva balsi:

— Protams, jūs pats tos tur nomētāt.

Auditorija šo triecienu novērtēja kā trāpīgu. Bet Stilmens nepade­vās.

— Šie ir vaska sērkociņi. Apmetnē tādu nav. Esmu gatavs atļaut, lai mani pārmeklē. Bet jūs?

Šoreiz viesis bija uz lāpstiņām. To pat akls varēja saredzēt. Viņš mulsi kustināja rokas; pāris reižu viņam pavērās lūpas, tomēr viņš nespēja izteikt ne vārda. Pūlis vērodams gaidīja, klusums vēl pastipri­nāja saspringumu. Pēc brītiņa Stilmens mīlīgi atgādināja:

— Mēs gaidām jūsu lēmumu.

Atkal pāris klusuma mirkļu; tad viesis tikko dzirdamā balsī sacīja:

— Es neļaušu sevi pārmeklēt.

Nesekoja trokšņaina jūtu izpausme, tikai cita pēc citas iemurdējās balsis:

— Ar to viss pateikts! Nu viņš ir Arčijam kabatā.

Ko darīt tālāk? To neviens nezināja. Situācija bija grūta un sarežģīta — protams, tikai šai brīdī, jo viss bija sagrozījies tik pēkšņi un negaidot, ka šo cilvēku vienkāršais prāts nespēja to visu aptvert un briesmīgajā pārsteigumā mitējās darboties, gluži kā piepeši apstādināts pulkstenis. Pēc brīža tomēr mehānisms pamazām atkal iekustējās; cits pēc cita vīri, pa diviem trim galvas kopā sabāzuši, sāka apspriest dažādus priekšlikumus. Ierosinājums, kas guva vislielāko piekrišanu, bija šāds: izteikt slepkavam pateicību, ka tas novācis Flintu Bakneru, un ļaut iet savu ceļu. Taču apdomīgākās galvas tam pretojās, norādot, ka stulbie pauri Austrumu štatos izbrēkšot to par milzīgu skandālu un sacelšot nejēdzīgu brēku. Pēdīgi apdomīgākās galvas guva virsroku un panāca, ka visi vienprātīgi pieņēma viņu priekšlikumu; tad viņu barvedis pieprasīja klusumu un paziņoja: Fetloks Džounss jāapcietina un jānodod tiesai.

Priekšlikumu pieņēma. Pēc tam vairs nekas nebija darāms, un cilvēki kļuva priecīgi, jo klusībā visus mocīja nepacietība tikt ārā un steigties uz traģēdijas vietu, lai pārliecinātos, vai muca un pārējie priekšmeti tiešām tur atrodas.

Bet kas to deva! Gadījās jauns kavēklis. Šāsnakts pārsteigumi vēl nebija galā. Fetloks Džounss jau labu bridi bija stāvējis, klusu šņukstēdams, vispārējā satraukumā, kur pārsteigumi tik strauji bija sekojuši cits citam, neviena neievērots; bet, kad tika paziņots lēmums par viņa apcietināšanu un nodošanu tiesai, viņš izmisis iesaucās:

— Nē! Tikai ne to! Es negribu iet cietumā, negribu tiesu! Man pietiek posta, ko esmu piedzīvojis, pietiek mocību. Pakariet mani uz vietas, un cauri! Tikpat viss būtu nācis gaismā, nekas mani nespētu glābt. Viņš visu izstāstīja tā, it kā pats būtu bijis klāt un noskatījies. Nezinu, kā viņš to izdibinājis; jūs atradīsiet mucu un visu pārējo, un tad man tikpat vairs nebūs glābiņa. Jā, es viņu nogalināju, un jūs būtu darījuši to pašu, ja viņš pret jums būtu izturējies kā pret suni; bet es esmu tikai zēns, turklāt vājš un nabags, bez neviena drauga, kas sniegtu palīdzīgu roku.

— Tas nešķīstenis bija to pelnījis,— viņu pārtrauca Hems Sen­dvičs.— Paklau, puiši…

Konstebls:— Kārtību! Kārtību, kungi!

Kāda balss:

— Vai tavs tēvocis zināja, ko esi nolēmis darīt?

— Nē, nezināja.

— Bet sērkociņus viņš tomēr tev iedeva?

— Iedeva gan; taču viņš nezināja, kādam nolūkam tie vajadzīgi.

— Bet, ja tu gribēji ķerties pie tāda darba, kā tu uzdrošinājies riskēt, viņam klāt esot, zinādams, ka viņš ir detektīvs? Kā tu to izskaidro?

Puisis, mulsi grozīdams pirkstos svārku pogu, mirkli vilcinājās un tad bikli atteica:

— Tā kā man detektīvi ir ģimenē, es par viņiem šo to zinu. Ja jūs gatavojaties izdarīt kaut ko tādu, ko gribat no viņiem noslēpt, tad vislabākais ir darīt to tad, kad viņi jums ir blakus.

Tomēr smieklu vētra, kas uzbrāzmoja, sveicot šo naivo dzīves gudrību, nespēja cik necik ievērojamā mērā uzlabot nabaga zēna noskaņojumu.

IV

No misis Stilmenai rakstītas vēstules, kurai datuma vietā ir tikai atzīme «Otrdien».

Fetloku Džounsu novietoja aiz atslēgas — ieslēdza neapdzīvotā bajķu būdā, lai viņš tur dzīvotu līdz tiesas dienai. Konstebls Hariss apgādāja viņu ar ēdienu pāris dienām, piekodināja, lai viņš pats sevi kārtīgi apsargājot, un apsolīja atkal pienākt, kad vajadzēs papildināt pārtikas krājumus.

Nākamajā rītā mēs, kādi divdesmit, gājām līdzi Hiljeram un aiz draudzības palīdzējām viņam apbedīt mirušo radinieku, kuru neviens neapraudāja. Hiljers vadīja bēru ceremoniju, un es biju viņam par palīgu. Tiklīdz bijām ar visu tikuši galā, garām, galvu nodūris, kliboja noskrandis, bēdīga izskata svešinieks ar vecu ceļasomu pie rokas. Un es piepeši sajutu smaku, kurai biju dzinies pakaļ pa visu pasauli. Manām dziestošajām cerībām tā šķita pašas paradīzes smarža!

Vienā mirklī biju pie viņa un draudzīgi apliku roku viņam ap pleciem. Viņš sabruka zemē kā zibens ķerts; kad puiši pieskrēja palīgā, viņš uztrausās ceļos, pastiepa lūgdamies pretī rokas un drebošām lūpām lūdzās, lai es pārstājot viņu vajāt, teikdams:

— Jūs esat trencis mani apkārt zemeslodei, Šerlok Holms, bet dievs mans liecinieks, ka es nekad nevienam cilvēkam neesmu neko (aunu nodarījis!

Pietika palūkoties viņa mežonīgajās acīs, lai redzētu, ka viņš ir vājprātīgs. Tas bija mans darbs, māt! Ja es kādreiz saņemšu vēsti par Tavu nāvi, tad vienīgi tās sāpes varēs pielīdzināt ciešanām, ko izjutu šai brīdī. Puiši viņu piecēla kājās, sastājās bariņā apkārt, mums visiem bija viņa gauži žēl, mēs teicām viņam sirsnīgus un labus vārdus, mudinājām, lai nenokar galvu, ka viņš nokļuvis pie draugiem, ka mēs rūpēsimies par viņu, aizstāvēsim viņu un uzvilksim pie kāķa ikvienu, kas gribēs viņam darīt pāri. Raupjajos kalnračos pamostas mātes maigums, ja kāds pieskaras viņu sirds siltajai pusei, tāpat kā viņi kļūst par nevaldāmiem, nesaprātīgiem bērniem, ja iekustina šā orgāna otro pusi. Viņi darīja visu, ko vien spēja iedomāties, lai svešo nomierinātu, bet nekas nelīdzēja, līdz Fergusons, kurš ir talantīgs diplomāts, ieteicās:

— Ja jūsu uztraukuma iemesls ir vienīgi Šerloks Holmss, varat justies mierīgs.

— Kādēļ?— nelaimīgais plānprātiņš dedzīgi noprasīja.

— Tādēļ, ka viņš atkal ir beigts un pagalam.

— Beigts! Beigts! Ai, nenerrojiet tādu nabaga vārguli kā es. Vai tiešām beigts? Vīri, sakiet godīgi, vai viņš runā patiesību?

— Tik tiešām, kā mēs visi šeitan stāvam!— atsaucās Hems Sendvičs, un visi vienā balsī teikto apstiprināja.

— Viņnedēļ viņu, raug, Senbernardino pakāra,— Fergusons piebilda, lai tuvāk paskaidrotu apstākļus,— kad viņš tur meklēja jūs. Aiz pārskatīšanās, jo noturēja par citu cilvēku. Tagad pašiem žēl, bet līdzēt nekā vairs nevar.

— Viņam tur uzcels pieminekli,— noteica Hems Sendvičs tādā balsī kā cilvēks, kas pats bijis klāt un visu zina.

Džeimss Vokers dziļi nopūtās un neteica vairs nekā; taču vājprāta spožums acīs šķita mazliet apdzisis, seja acīm redzami apskaidrojās, saspringums drusku atslāba. Visi kopā devāmies uz mūsu būdu, un puiši izvārīja viņam pusdienas no labākā, ko apmetnē varēja sadabūt, un, kamēr viņi darbojās ap pusdienām, mēs ar Hiljeru saposām svešinieku no galvas līdz kājām savās jaunajās drēbēs un pārvērtām viņu par jauku, solīdu vecu džentlmeni. «Vecs» ir viņam īstais apzīmējums, vecs un salauzts, vecs ar sagumušo augumu, ar sarmu matos un visu, ko sejā iegrauzušas bēdas un nelaime, kaut gan pēc gadiem viņš ir vīrs pilnā briedumā. Kamēr viņš ēda, mēs kavējām laiku pīpēdami un tērzēdami; paēdušam viņam pašam no sevis atraisījās mēle, un viņš mums izstāstīja savu bēdu stāstu. Nemāku gluži atkārtot viņa vārdus, taču tālu no tiem neatkāpšos.