STABURAGA BĒRNI

15

— Janci, brālīt, vai tev ļoti grūti?

Vienlīdzīgi, dziļi un mierīgi dvašas vilcieni bija vienīgā atbilde.

Marčs neuzdrošinājās otrreiz atkārtot jautājumu. Tā bailīgi un klusām viņš apsēdās koka krēslā, kas stāvēja pie Janča gul­tiņas, un sāka apskatīt savu guļošo draugu.

Tas bija stipri pārgrozījies, tāpat kā Daugava.

Jancis bija stipri bāls. Ja viņam ap plato, dūšīgo pieri un nopietnajiem vaigiem šimbrīžam nespiestos viens par otru pār­galvīgāk kastaņbrūnie, krūzainie mati, vājo ģīmīti gandrīz vai nemaz nevarētu atšķirt no baltā pagalvja paladziņa.

Acis bija tās pašas senās, lielās acis; Marčs nevarēja tikai redzēt, vai viņās tāds pats spožums. Bet nē — acis tomēr izskatās lielākas nekā senāk!

Tas gan laikam cēlās no platajiem, zilajiem lokiem zem acīm, kas jo redzamāki acu iekšējā kaktā.

Lūpas bija bālas un sausas.

Jo ilgāk Marčs skatījās draugā, jo drūmāk un bēdīgāk vi­ņam tapa ap sirdi.

Un piepeši Marčs mana, ka tam ļoti gribas raudāt.

Bet tad viņš ātri pieceļas un dodas uz durvju pusi.

Istabas vidū viņš tomēr apstājas, un priecīgs, laimīgs smaids pārlaižas no Marča acīm uz kluso gulētāju.

Marčs iebāzis roku svārciņu kabatā un pūlas visiem spēkiem no turienes kaut ko lielu izvilkt, kas tur, kā liekas, iespriedies, un, jo ātrāk Marčs grib izvilkt, jo neklausīgāks top šis palaidnis.

Pirkstu galos Marčs iet uz gultiņas pusi, vēl arvien pa mazo kabatu rakņādamies. Pēdīgi, kad viņš gandrīz jau sasniedzis krēslu, no kabatas izveļas skaists, tumši dzeltens apelsīns.

Viegli Marčs noliek dāvanu uz koka sēdekļa un skatās, gan­drīz dvašu aizturēdams, Jancī; bet viņa sapņainās acis runā, tā nevainīgi jokodamās: «Pag, pag, ko teiksi, kad atradīsi šito?»

Tad Marčs tāpat pirkstu galos dodas projām.

Bet durvju kliņķis tik stipri iekodies, ka Marčs nevar to bez trokšņa attaisīt, un, kad, šķērsli pārvarējis, Marčs tikko grib spert kāju pār slieksni, Jancis pamostas.

Marčs tagad noķerts un paliek tāds kaunīgs pie durvīm stāvot.

— A, Marč, tu? — atskan vāja, Marčam it kā vēl nedzirdēta balstiņa, un Jancis gultā mēģina pacelties sēdus, bet atkrīt, smagi nopūzdamies, atkal atpakaļ.

— Marč, vai tev bail? Nebīsties nekā: mammiņa saka, šī slimība nelīpot. Nāc vien droši tuvāk!

— Nav vis bailes. Es tik tāpat vien. Domāju, ka tu guli . ..— Marčs atteica, kaunīgi gultiņai tuvodamies. — Vai tev, Janc, vie­nādi vēl grūti?

— Nē-ē. Senāk gan. Man reiz pat likās, ka Staburaga lielā klints gulstas uz krūtīm. Cik viņu nogrūžu, tik viņa no jauna nāk lēnām lēnām un vienādi man virsū un neparko nevar no­grūst. Ai Marč, tad bija grūti! Domāju — nupat miršu. Un tad tālāk arī vairs nekā nesamanīju . . .

— Tas gan laikam bija toreiz, kad murgoji, — sacīja Marčs. — Runā, runā — bet nekā nevar saprast. Vaigi tik sarkani un karsti kā uguns. Un ar rokām — šitā vien, šitā vien! Sega, palags — viss nost, viss nost! … Mamma sēž gultas malā — asa­ras tek pār vaigiem, saka: «Nesvied nu segu nost,» — bet tu nekā: cik uzklāj, tik tu ar rokām šitā vien atkal nost! Mamma, segu turēdama, uzliek roku uz krūtīm, bet nekā, tu tīri dusmīgi nogrūd nost. Un nu tik runā un runā tik ātri, ka ne vārdiņa sa­prast. Tad pēkšņi paliec klusu un tīri skaidrā balsī, it kā pilnīgi vesels saki: «Mamm, mamm! Skaties, rau, kur Staburags! Un Marčs, vai re, kādu lielu sapalu izvilka! Bet, mam, vai dieviņ! Staburags nāk šurp! Skaties, skaties — taisni pa Daugavu aug­šup! Mam, nelaid, nelaid viņa tuvāk, nelaid!» Un tā tikai tālāk un tālāk… Bet tad paliki gluži kluss, iesāki lēni vaidēt un svaidīties gultā no vienas malas uz otru. Reizēm bija, it kā tev dvašas pie­trūktu — nemaz vairs neelpoji, bet tad tā smagi smagi, grūti… Un tad es metos projām: domāju, ka tu pašlaik mirsi…

— Nu — nenomiru vis!

— Tu jau laikam vēl nemaz nezini, ka te bija ārsts ar — lielskungs pats aizsūtīja kučieri uz Koknesi, lai to atvedot. Ārsts teica, ka tev esot plaušas iekarsušas un tu esot kaut kur stipri nosalis. Tu esot gan dūšīgs puika, bet nezin vai izturēšot. Tad ta mamma raudāja toreiz, Lote tāpat un — un es ar!

— Par ko tad jūs tā raudājāt?

— Nu, tāpat vien — es nezinu. Mēs stāvam un raudam, bet tu sāc atkal runāt: «Marč, tu paliec tepat malā — nenāc ūdenī: gan es viņu viens pats noķeršu! Bet ir gan salts ūdens! . .. Par ko tu, Marč, drebi — vai tev salti!» Un tā vienādi tālāk. Man bija bail, tik baill Domāju, nupat sāksi stāstīt, kā mums gāja makšķerējot. Tad es atkal aizskrēju projām: es domāju, tu esi traks…

— Ak tu muļķītis!

— Bet mamma laikam nezina vis vēl, kā mums toreiz gāja?

— Kas ta' nu viņai to stāstīs? Tagad . .. Bet tagad gan lai­kam ārā skaists laiks? — Jancis ievaicājās.

— Kad tu tikai zinātu! — Marčs teica stiprā sajūsmā. — Visi koki jau pilnās lapās. Ceriņi un ieviņas sen jau noziedējušas; drīz ziedēs liepas. Lakstīgalas dzied vienā laidā — nemaz ne­var zināt, cik viņu īsti pakrastē …

— Jā, nu — mamma vēl mani nelaiž ārā … — Jancis sacīja skumīgi. — Un es arī nevaru: tu jau redzēji — nav nemaz spēka… Bet gan jau! Tad tik ilgi biju slims, ka jau ceriņi no­ziedēja? …

— Jā. Es atradu vienu laimes ziedu — astoņas lapas!

— Tas vēl nekas! Es pērn atradu ar vienpadsmit. Laikam viņš vēl tur bībelstāstos. Bet ko tu citādi darīji?

— Nu, šo un to: palīdzēju mātei, gāju reizēm arī mak­šķerēt …

— Vai labi kožas?

— Tā pa druskai. Tikai tik lielas kā tu toreiz netiku nevienas noķēris. Tagad tur arī vairs nevar: ūdens Daugavā stipri nokri- ties, un upes galā nav vairs nevienas zivtiņas — tikai lielie ak­meņi vien. Vai zini — mēs jau peldējāmies!

— Kur tad?

— Dīķī, ir Daugavā.

— Vai tu jau māki peldēt?

— Nē-ē! Es tāpat vien — malā …

— Rušinājies pa dūņām! — Jancis mēģināja smieties. — Kas tā nu par peldēšanos! Kāpēc tu nemācies peldēt?

— Es jau nezinu, kā jāmācās.

— Nu, ar dēlīti! Pagaidi vien, kamēr tieku vesels, tad iemācīšu. Ar pūšļiem arī var, bet to mums nav.

— Man patīk arī tāpat pabradāt vien. Es daudzreiz bradāju viens pats — trenkāju pīles no viena dīķa otrā, bet pulkā aiz­vien labāk. Vai tu jau zini, ka Paulīne mājā?

— Kas par Paulīni?

— Nu, cienmātes freilene.

— Ak tā, kas Jēkabštatē iet skolā?

— Nu jā! Viņu jau tagad atsūtījuši mājā: grūta galva vai nezin kas tur esot! … Vienādi viņa dauzās apkārt gan pa pa- krasti, gan pa dārziem, bet nekā nedara, lai gan drīz būs liela.

Reiz eju gar putnu dīķa malu, skatos — freilene stāv ar širmi rokā otrā pusē.

«Marč,» viņa saka, «izdzen man tokš to pīļtēviņi»

«Bet, preilenīt,» es saku, «nevar viņam tak nemaz tikt klāt: viņš jau dīķa vidū.»

«Nu brēn tu viņam tok pakaļ!»

Es ar mudīgi biksītes nost un vico! Sacēlu kreklu līdz pa­dusēm un nu tik pīļtēviņam pakaļ! Bet vai tas nu tev malā nāksi Iet kā pats deviņš — tad vienā malā, tad otrā.

Bet šī stāv un komandē: «Marč, Marč, — uz šomal vairāk, tuvāk, ko tu bīst?»

Bet man jau nemaz bailes nebija no pīļtēviņa. Es viņu dze­nāju, dzenāju, kamēr ietriecu stūrī un tad — malā!

— Nu un ko freilene?

— Ko ta' viņa darīs ar pīļtēviņu? Nosmējās par manu bra- dāšanu, iedeva šokolādes gabalu un aizgāja.

Puisēni palika brītiņu klusu, it kā pārdomātu stāstīto.

Piepeši Jancis iesaucās: — Vai, kas tad tas, Marč? — Un sauktais ieraudzīja Janča rokā lielo apelsīnu.

Marčs nosarka.

— Tas jau apelsīns … — viņš teica lēnām.

— Kas ta' viņu atnesa? — Jancis pētīja. — Vai — tu?

— Jā … Man viņu iedeva lielmāte . ..

— Kāpēc tad pats viņu neēd? Tas tak tavs! — un Jancis izstiepa roku, it kā Marčam apelsīnu sniegtu atpakaļ.

Bet Marčs palika mierīgi pie gultas kājgaļa stāvot.

— Nu, es domāju — tā kā tu esi slims un nekā neēdot, tad varbūt… Man jau tāpat māte dod baltu baltu putru; es esmu vesels un varu visu ēst.

— Kāds tu labs, Marč! — Jancis teica lēnām un domīgi, ap mīksto augli knibinādamies. — Bet vai zini ko? Ēdīsim viņu uz pusēm!

Tai pašā brīdī noklaudzēja durvis, un, kad Jancis, galvu pacēlis, apskatījās istabā, — Marča vairs nebija.

— Vai, kāds tas Marčs! — Jancis norunāja pie sevis.

Tad viņš klusiem smaidiem apskatīja reto dāvanu, un Janča lielās acis raudzījās maigi un silti, kamēr bālie pirkstiņi lobīja suloto, viņa dzīvē visai reto augli.