STABURAGA BĒRNI

14

Tā bija pavisam nevienāda cīņa,

Pēteris bija vecāks, lielāks un kaulaināks par Janci. Arī šādā cīņā viņš negāja pirmoreiz. Tātad pārākums bija Pētera pusē.

Jancim atlika vienīgi izveicība un augstā apziņa, ka aizstāv mazos nespējniekus, putniņus, kam tāda pati dzīvība, gaiša un mīlestības pilna, kā Jancim pukst krūtīs. Bet ko gan tas līdz cīņā, kas iet uz dzīvību un nāvi?

Un tiešām, puikas ņēmās, it kā no uzvaras atkarātos dzīvība un nāve — vai nu vienam, vai otram.

Runāts netika. Dzirdēja tikai smagu elpošanu drīz viena, drīz otra pusē.

Marčs stāvēja kā sastindzis, vaļēju muti un plati izplestām acīm.

Vai nu cīņas karstums bija viņu pārsteidzis, vai arī viņš gri­bēja, kā šādās reizēs parasts, izpildīt sekundanta vietu, bet Marčs nepalīdzēja draugam.

Varbūt viņš bija stipri pārliecināts, ka taisnais uzvarēs.

Bet Jancim tomēr gāja stipri grūti.

Pēteris grieza to drīz uz vienu, drīz uz otru pusi, un Jancim bija jāsaņem viss lunkanums un veiklība, lai noturētos kājās.

Tikai izdevīgākās reizēs viņš spēja sagriezt Pēteri, ka arī tas šad un tad nāca šaubīgā stāvoklī.

Cīņa vilkās labi ilgi, bet bez panākuma. Abi bija jau stipri nokusuši. Skaidras sviedru lāses stāvēja katram uz pieres. Arī stiprais Pēteris, kā likās, palika slābāks. To Jancis manīja no

viņa rokām, kas neturējās vairs tik cieši krūtīs, un arī viņš kļuva nolaidīgāks.

Bet tā bija tikai kara viltība.

Spējā rāvienā Pēteris nostiepa Janci ceļos. Marčam aizsitās elpa. Tad Pēteris jau atspēra kāju, lai nogāztu Janci pavisam zemē.

Bet tad notika kaut kas negaidīts: Pēteris bija uzminis no­sistajam putniņam — kāja slīdēja, — un nākamajā acumirklī Pēteris gulēja augšpēdus zemē un Jancis tam virsū.

Taisnība bija uzvarējusi.

Bet tik viegli Pēteris negribēja vis padoties savam liktenim.

Izdevīgā brīdī viņš apsviedās neredzētā ātrumā uz vēdera un, rokām zemē atspiedies, mēģināja sasperties četrrāpus.

Bet to vien Jancis, likās, bija gaidījis. Veikli viņš pārliecās šķērsām pāri Pētera mugurai un saķēra viņa labo roku.

Vienā rāvienā roka bija atliekta uz muguras. Pēteris nogāzās uz labo pusi, ar plecu pret zemi atdurdamies.

Viņš gribēja gan vēl ķepuroties, bet, pirms atjēdzās, — otra roka arī bija jau uz muguras, un Pēteris gulēja ar visām krūtīm pie zemes.

— Marč! Nāc izvelc man līksta auklu no kabatas un — guli nu mierīgs, Pēter: prom jau nu vairs netiksi! — palīdzi viņam sasiet rokas, — Jancis teica.

Marčs izpildīja, priecīgi smaidīdams, pavēli.

— Un tagad kājas, — Jancis turpināja, otru aukliņu no ka­batas izvilkdams.

Bet ar kājām negāja tik viegli: Pēteris spārdījās un šņāca kā pats nelabais, un ne Jancis, ne Marčs nevarēja kājas noturēt.

— Nu, izspārdies, izspārdies vien! — Jancis beidzot no­teica. — Gan jau pats tiksi lēnāks.

Un tā arī bija. Pēteris spārdījās, spārdījās, kamēr galīgi pie­kusa, un Jancis izdarīja bez kādām pūlēm savu darbu.

— Tā! Un nu atpūties, — viņš sacīja. — Kamēr nospriedīsim, ko ar tevi darīt.