STABURAGA BĒRNI

5

Jancis stāvēja brītiņu, it kā domās nogrimis, savā pirmajā vietā. Tad viņš pameta acis uz saules pusi un, kad redzēja, ka tā jau bija aiz kokiem, devās lēniem soļiem nevis mājās, bet pa slīpajām trepēm lustūzī.

Liepavota lustūzis bija celts uz labi paaugsta akmens pa­mata. Tāpēc no viņa vislabākais skats pār Daugavu.

Pāri koku zariem un galotnēm var redzēt augšpusē Stučku grūbas* baltos viļņus, lejaspusē — Staburagu un vēl krietnu gabaliņu no skaisti kokiem noaugušā krasta Daugavas līkumā.

Jancis piespiedās pie kāda no lustūža stabiem un raudzījās domīgi Daugavai augšup.

Tur tālu krācē nebija tagad balto viļņu, jo pašlaik bija pa­vasaris un Daugava pilna ūdens. Lēni lēni un klusi viņš, liekas, slīd pār krāces sēkļiem un oļiem, bet, jo tuvāk tiek lustūzim, jo tek ātrāk.

Un ērmoti: augšup skatoties, rādās, it kā garie, slaidie viļņi nāktu šurp taisni Liepavotam apakšā un tecētu arī lustūzim pa apakšu cauri. Jancis gandrīz jūt, ka lustūzis šūpojas drīz uz vienu, drīz uz otru pusi. Viņš piespiežas vēl ciešāk pie stiprā staba, un piepeši viņam iešaujas prātā: «Bet, ja nu krasts bruktu, — ko tad?. . .»

Jancis pamet acis ātri sāņus, un bailes tūliņ zūd: tur jau viņi aizlīgo, staltie viļņi, garām un nemaz nedomā aiztikt mazo pui­sēnu, kas par viņiem tik ļoti priecājas. Tikai ledus gabalus viļņi svaida bezbēdīgi; bet tie jau auksti, bez dzīvības, kā jau ledus.

Bet kas tad tas? Ledus gabalu rodas vairāk un vairāk!

Jancis atkal skatās augšup un — gluži pareizi! — tur jau nāk pilna Daugava ledu. Tie augšzemes ledi, kas vēl nav izgājuši.

Jancim acis sāka spīdēt. Viņš jau pārliecies lustūža malai un, gandrīz elpu aizturēdams, skatās, un gaida, kad ledus daudzums sasniegs Liepavotu.

Un te nu viņš arī beidzot klāt, šis baltais, nemierīgais ce­ļotāju pulks. Kas par cīņu, spēkošanos un grūstīšanos nedzīvo ledus gabalu starpā! Liekas, it kā arī viņu starpā būtu ieviesies nežēlīgais maizes naids.

Tur Daugavas vidū viņi iet paklusu čaukstēdami, viens gar otru berzēdamies. Mazā telpa neļauj strauji uzbrukt. Tomēr pa­skaties tikai, cik naigi mazākie lien lielajiem virsū! Uz daža ga­bala sakrājusies pat vesela kaudze, un šis tad nu arī iet, ceļā mazākos gabalus kā skaidiņas ūdenī grūzdams vai arī kā spaļus uz visām pusēm triekdams, kamēr satiek cienīgu pretinieku, kas tad vai nu ar žēlīgu roku atsvabina nabagu no uzbāzīgās nas­tas, vai arī pagrūž pašu zem ūdens, norauš mazos knišļus nost un uzsēžas pats virsū.

Bet īsti te krastmalā — te tikai īstā cīņa un dzīvība!

Paskat, paskat, kāds liels, plats vecis dodas, asāko stūri priekšā pastiepis, taisni mazā Staburaga gludajai pamata klin­tij virsū!

Kraukš! Redz nu! Stūris pagalam — ko gribēji, dabūji! Kas lika ar Staburagu uzsākt cīņu?

Bet vecis vēl nedomā atkāpties.

Kad stūris pagalam, viņš atspiežas ar visu plato krūti pret klinti. Vecis kust, bet klints ne.

Cīņa aprimst mazu brītiņu — laikam pretinieki vēro viens otra spēkus.

Bet kas tad tas? Vecim gan jau kāja paslīdējusi! Pret straumi grieztais gals sāk tam pamazām grimt.

Mazie ledus gabaliņi lien tam kņadēdami cits aiz cita virsū. Grūstās, stumdās, it kā palīdzēt gribēdami, bet nemākuļi ap­grūtina tikai veci darbā, gremdē dziļāk un dziļāk. Vecis jau pavisam greizi sagriezies ūdenī. Te piesteidzas kāds lielāks le­dus gabals un iegrūž veci durteniski atvarā …

— Urā! Lielais dibenā! — gavilē Jancis, cepurīti vicinā­dams.

Bet Staburaga klints stāv lepni, kā jau uzvarētāja, un mierīgi noskatās pretinieka nāvē.