STABURAGA BĒRNI

7

Ir brīnum jauka aprīļa diena — gaiša, raženi silta un skaista diena.

Viegls dienvidu vējiņš tikko kustina jaunās, bāli zaļās liepu lapas pakrastē.

Brīžam viņš nolaižas arī zemāk, ieķeras sulotā, bet vēl neno­briedušā maurā, saskurina to, it kā pamudinādams ātrākā aug­šanā, iešalcas pakrastes krūmos un tad piepeši pazūd nezin kur.

Pa spodro, zilo, bezgalīgo debesi viņš nes viegli, kā aijā­dams mazus, tīri baltus mākonīšus.

Viņi nāk viens pēc otra; nāk, pārpeld plato Daugavu un nozūd tālajos ziemeļos.

Bet Daugava tāda pati tīra un zila kā mūžīgā debess.

Tikai, ja kāds no vieglajiem mākoņiem aizstājas saulei priekšā, — Daugava top tumša un drūma kā bezdibenis.

Tad mākonīši savicina savus miglas spārnus un laižas ātrāk viņai pāri.

Kurp gan ceļo mākonīši? Vai arī viņi meklē jaunu, labāku dzīves vietu?

Varbūt: šodien jau Jurģu diena.

Pie dārznieka dzīvokļa stāv divi mantām piekrauti vezumi.

Vienā skapis, dažādas tīnes un kastes; starp tām arī Janča mazā lādīte.

Otrā — šādi tādi maisi un aizsaiņi, un abas gultas.

Vedējs — garmatains un garbārdains vīrs prātīgu seju apiet vēl vienam un otram vezumam apkārt, noskatīdamies, vai viss kārtībā.

Sur tur viņš pamēģina, vai striķi pievilkti vajadzīgajā stin­grumā; palūko arī iejūgu siksnas.

Liekas, vedējs ar visu pilnā mierā. Viņš nostājas pirmajam zirgam priekšā un, kad šis kā jokodams grib ieķerties svārkos, uzsauc tādu vēsu «tprū» un sāk taisīt pīpi.

No istabas iznāk dārzniece kopā ar Loti, Janci un Edīti — Marča māti.

Pirmie trīs ģērbušies glītos uzvalkos tīri kā svētdienā, lai gan šodien nav nekāda svētdiena.

Bet par to uzvalki arī nav īstas svētku drēbes — tikai tāds pussvētdienas apģērbs.

Visi iznācēji izskatās svinīgi nopietni, gandrīz bēdīgi. Dārz­niece uzliek beidzamajam vezumam lielu, pašaustu lakatu un tad, visu vēlreiz pārskatīdama, saka:

— Nu, tagad ar dieva palīgu varēsim sākt.

— Tod jeu bius joabreuc, — vedējs nosaka un, pīpi aizkūpi­nājis, sāk rīkoties ar grožiem.

— Bet kur tad tu, Janc, vēl skriesi? — dārzniece ieprasās. — Vai tad šorīt visa vēl neapskraidīji?

— Es tik drusciņ vien — klētī! — Jancis atbild un aizdrāž uz soļu divdesmit attālo mantas kambari, kas tanī pašā ēkas spārnā, kur istaba.

Dārzniece domā, ka puikam vēl kaut kas aizmirsies; bet, kad nāk atpakaļ, tam nav nekā rokā.

Līdz tam arī Marčs ieradies jaunajā šallē un cepurē. Arī jau­nās kurpes viņš uzvilcis, ko citādi Marčs tikai svētdienās dara.

Moderīte pašlaik izdzen dārznieka abas labi koptās govis un četras aitiņas, un gājiens sāk kustēties.

Tikko gājējus ierauga puišu mājā, tur acumirklī salasās vesels pūlis sievu.

Visām nav vaļas iet vados, tāpēc viņas grib jau te ardievoties.

Sākas atvadīšanās. Daudz vēl gribētos teikt vienai, otrai, bet laiks tagad īss.

Atskan tikai nedaudz vārdu — dažs sirsnīgi, dažs liekuļoti teikts. Nobirst arī daža asara …

Nu vajadzētu doties tālāk; tomēr dārzniece paliek vēl brītiņu sievu vidū.

Kas domājis, ka pēc astoņiem gadiem tik grūti būs šķirties no Vīgantes! …

Tikmēr vedējs brauc ar mantām soli pa solim tālāk.

Jancim nav nekāda daļa gar sievām.

Viņš atvadās tikai no mūrnieka Pētera, kas pavisam nejauši ieradies pulkā.

— Ardievu nu, Pēter! — Jancis saka un sniedz roku. — Dzīvo vesels! Bet neposti putniņus!

— Jua! — Pēters nosaka pa pusei bezbēdīgi, pa pusei tā kā apjucis.

Jancis grib iet tālāk, kad pa virtuves durvīm gaudenītis, muļķa Miķelis, izbāž savu milzīgo galvu.

— Ardievu, Miķeli — sauc puisēns.

— E, he, he! — Miķelis smejas. — Praščai, praščai! Brauc vesels! Vai tev tas dieviņš arī vezumā?

— Kāds dieviņš?

— Nu tas dar-dar-darrrrr! — ar garo pātagu.

— Ak — tas! Kas nu vairs zina, kur tas tagad! — Jancis nosaka un kopā ar Mārču, lopus dzīdams, dodas vedējam pa­kaļ.

Puisēni iegāja kuplajā vītolu gatvē.

Jaunās lapiņas bija jau dūšīgi saņēmušās, tomēr nespēja vēl kā vasarā atturēt pilnīgi saules starus, kas lielā daudzumā lītirr lija virsū.

Daži stari izlauzās veikli lapiņu starpām cauri un apklāja visvisādos lokos un raibumos grumbuļaino ceļu.

Kad vējiņš ieķērās kuplajās virsotnēs un sakustināja slaidās atvases — saules stari sāka lēkāt un zibeņot tādā ātrumā, ka vai galva reiba, viņos skatoties.

Pa vītolu zaru starpām varēja redzēt Vīgantes ūdensdzirna­vas un daļu no pakrastes.

Turp, kad vējiņš atkal iešalcās vītolos, Jancis pameta acis, bet tūliņ pagrieza galvu uz otru pusi un sāka skubināt lopus ātrāk uz priekšu.

Tikai, kad puisēni pašlaik sasniedza garās gatves galu, no muižas sievu pulka atdalījās dārzniece ar meitu un pavadonēm.

Gatve uznāca asā līkumā lielceļam, un Vīgante pazuda pēk­šņi aiz kuplajiem kokiem.

Jancis paskatījās vēlreiz, it kā pēc mammas lūkodamies, at­pakaļ, nopūtās klusām un gāja tālāk.

Lielceļš bija līdzens kā galds un pilnīgi sauss. Kad vējiņš, pāri skriedams, ieķērās mazajās, zirgu iemītajās dobītēs, — mazi putekļu ripulīši sagriezās gaisā.

Bet līdz sejai viņi netika.

Puisēni gāja klusēdami viens otram līdzās.

Bija jau verstis pusotras vai pat divas noietas, bet vēl neviens vārds nebija runāts.

Brīžam gan puisēni paskatījās paslepus viens otrā, bet atkal nogrima katrs savās domās.

Beidzot Marčs iesāka:

— Klau, Janc, kāpēc tavs paps aizgāja jau pirms lieldienām?

— Nu, mēs jau aizejam tur arī par dārzniekiem, — Jancis atbild, — un dārzos vajag visu laikus apsēt.

— Bet kāpēc paps nepalika tepat Vīgantē?

— Ej paprasi cienīgmātei!

— Nu?

— Tā gribējusi, lai paps jau ap lieldienām gādājot jaunas pupas, un, kad paps teicis, ka tas nav te iespējams, šī sacījusi, viņš nekā neprotot. It kā paps būtu dievs!

— Un tad?

— Tad paps teicis, lai meklējot tādu, kas tādas lietas protot, un uzteicis.

— Bet kāpēc tā — viena vārda dēļ?

— Nu, nebijis vis viena vārda dēļ: cienīgā jau sen neturējusi laba prāta pret papu tās pašas rokas dēļ — papus nekad ne­bučojis.

— Jā, bet vai tad cienīgā var kādu atlaist? — Marčs brīnījās. — Tā tak lielkunga darīšana.

— Lielkunga! Vai tad lielskungs pats no sevis zina, ko darīt? Viņš tak nekā īsti nejēdzot saimniecībā: pilsētā vien līdz šim dzīvojis. Ko cienīgais ar cienīgo iestāstot, viss labi! Paps jau teica: gan ar laiku izputināšot.

— Bet Loti tak lielmāte negribējusi laist.

— Jā, ko tad Lote te viena lai dara, kad citi aizejam? — Jancis ieprasījās, un runā atkal nobeidzās.

Tikmēr sievieši nāca arvien tuvāk un runāja vienā balsā.

— Tas gan laikam ļoti tālu? — Marčs atkal ieprasījās.

— Ak līdz Razmakiem?

— Jā.

— O jā! — Jancis atbildēja. — Esot vairāk kā simt verstis. Līdz Jēkabštatei jāiet pa šo ceļu; tur būšot jāceļas Daugavai pēri un tad pa Vidzemi vai arī citu guberņu tālāk. Viņi esot gandrīz turpat pie Dinaburgas [14] .

— Tad jau šodien nemaz netiksiet galā?

— Kas nu šodien! Vēl jau nez vai rīt ar.

— Bet vai tad tu visu ceļu varēsi noiet kājām? — Marčs paskatījās draugā.

— Kad piekusīšu — uzsēdīšos vezumam: tur jau tā ietai­sīts, — Jancis atbildēja, un runa nobeidzās atkal.

Sievieši bija pienākuši tagad jau gluži klāt. Dārzniece bažījās par nezināmo dzīves vietu un svešiem ļaudīm, kur tagad atkal gluži no jauna jāsāk dzīvot; pavadones mierināja un drošināja viņu: visur taču tā pati dieva pasaule, un krietniem ļaudīm visur draugu diezgan.

— Skaties, kā tas plivinā! — Jancis sacīja, lai nebūtu jāstāv klusu, cīruli rādīdams, kas tikko sāka savu skanīgo pavasara dziesmu. — Brīnums, kā viņš var tā vienā vietā nostāvēt gaisā!

— Jā, ir gan ērmoti! — Marčs arī sacīja.

Iestājās atkal klusums.

Tagad bija noietas jau verstis trīs. Priekšā nāca liels kalns. Abpus ceļam gulēja plašas pļavas.

— Paraug, Janc, kas tur pureņu! — Marčs iesaucās, uz pļavu rādīdams. — No vienas vietas! Tīri kā nosēts! Iesim saplūksim puķes.

— Iesim, — Jancis atteica, un puisēni, atstājuši lopus sieviešu ziņā, pārlēca pār grāvi.

Tikai no plūkšanas nekas neiznāca: pļava, kur pureni auga, bija vēl stipri slapja, un, tuvāk ejot, drēgnums draudēja smelties Marča kurpēs, kāpēc purenos vajadzēja noskatīties vienīgi no attāluma.

— Bet pie Staburaga zied jau vijolītes, — Jancis sacīja. — Paskaties — kādas!

To teikdams, puisēns izvilka vecu avīžu lapu un attina vaļā. Tur bija vesels vijolīšu pušķītis.

— Kad tad tu viņas saplūci?

— Šorīt.

— Šorīt? Vai tad šorīt biji pie Staburaga? — Marčs brīnījās.

— Nu kā tad! — Jancis atbildēja. — Un ne tik vien tur. Redz, — un Jancis pacēla vijolīšu pušķīti, — šo paņēmu no Staburaga par piemiņu un šo, — Jancis izvīstīja ķiršu zariņu pilnu ziediem, — no sava dārziņa; bet šito, — un Jancis izvilka no kabatas skaistu tufa gabaliņu, — paņēmu no Liepavota.

Izrādījis visu, Jancis noglabāja katru piemiņu savā vietā, un puisēni devās atkal uz lielceļa.

Tikmēr sievieši bija jau atvadījušies.

Dārzniece ar meitu dzina lopus kalnā; Edīte ar moderi stei-

dzēs mājās pie nokavētiem darbiem. Abām bija balti lakatiņi galvā.

Puisēniem garām ejot, māte piesacīja Marčam, lai nepaliek ilgi, un aizgāja.

Ceļā palika tagad tikai Jancis ar Mārču. Abi turējās dūšīgi: šodien vēl neviens no viņiem nebija ne asaras nobirdinājis.

— Un nu, Marč, arī mums jāšķiras, — Jancis iesāka un ska­tījās purenos. — Dzīvo nu vesels!

Puisēns sniedza roku, bet vēl neskatījās draugā.

— Tagad tu būsi viens pakrastē, un tāpēc viss, kas tur ir, lai pieder tev! Atdodu tev savu dārziņu — kop tu tagad viņu: las tavs. Un tur krasta klētī atradīsi manu šķēpu, līkstu un vai­rogu; bet kalna klētī kaktā atstāju savas ūdensdzirnaviņas, par kurām tu viņreiz tā priecājies. Arī tas viss pieder tev. Spēlējies — un — piemini mani …

— Tu atstāj man tik daudz, — Marčs iesaucās, — ka nemaz nezinu, ko lai tev dodu par piemiņu! Varbūt šito . . .

Un Marčs aplika draugam savu mīksto šalli.

— Valkā to, Janc, atdodu viņu tev; un tad neaizmirsti, ka es tev viņu par piemiņu devu.

— Paldies, Marč, paldies! — Jancis atbildēja. — Kā lai nu tevi nepieminētu! Tu jau man tik daudz laba darījis, toreiz, kad slims biju, un arī — uz ledus gabala, ka — ka to visu savu mūžu neaizmirsīšu! Tu man biji tik labs draugs, Marč, ka otra tāda gan vairs nebūs nekad . ..

Tagad Jancis paskatās Marčā, kas bēdīgs, nodurtu galvu stāvēja viņa priekšā, un piepeši puisēnam saradās tik daudz asaru, ka nevarēja tās vairs novaldīt.

Viņš krita draugam ap kaklu un sāka skaļi raudāt.

Arī Marčam nobira pāris lielu asaru, bet tad par brīnumu vairāk nenāca, lai gan krūtis bija brīnum pilnas.

Un Marčs sāka mierināt draugu:

— Neraudi, Janc! Gan jau vēl kādreiz tiksimies. Un tad — ļu jau tik dūšīgs puika — gan jau arī tur svešumā atradīsi drau­gus — varbūt vēl labākus par mani. Kas tad nu es! Tikai man gan tevis stipri žēl: tagad palikšu gluži viens. Tu jau zini: ar citiem man nesakrīt. Tikai ar tevi — bijām labi draugi. Bet nu dzīvo vesels, Janc! Redz — mamma ar Loti jau aiz kalna!

— Ardievu! Ardievu! — Jancis iesaucās, nobučoja ar visām asarām Mārču un tad skriešus devās savējiem pakaļ.

Kalnā viņš savicināja vēl cepuri un tad — nozuda.

Marčs apskatījās — viņš bija palicis gluži viens uz platā lielceļa.

Un piepeši puisēnam kļuva dīvaini smagi un bēdīgi ap sirdi.

Apsēdies grāvmalā, viņš iespieda seju rokās un sāka raudāt.

Saulīte spīdēja silti un mīlīgi; cīrulis cēlās patlaban gaisā un uzsāka atkal savu bezgalīgo pavasara dziesmu . . .

Un tomēr puisēnam likās, ka viskrāšņākais un laimīgākais laiks viņa dzīvē nupat beidzies — beidzies uz visu mūžu.

Un tā viņam bija žēl, tik žēl!